Berlīnes mūris, prāmis Estonia un Zolitūdes veikals

2014.gada 18.novembrī

Foto Gints Bāliņš, TVNET

Speciāli TVNET

Katastrofa esot neparedzēts notikums, kura rezultātā izraisās lielas cilvēku ciešanas. Situācijas normalizēšanai tad nepieciešama plaša, starptautiska palīdzība. Taču arī tā reizēm nespēj pielikt punktu nelaimju izraisītā posta sekvencēm. Par iemeslu cilvēcisko ciešanu eksplozijai modernajā laikā kļuva gan igauņu kuģis (Estonia, pirms 20 gadiem), gan latviešu lielveikals (Zolitūde pirms gada), gan arī vācu mūris (Berlīnē, pirms 25 gadiem). Sabrūkot tie izraisīja postu un šogad atzīmē apaļas jubilejas.

Vai nekas līdzīgs nākotnē neatkārtosies? Vai varam mierīgi dzīvot tālāk, paļaujoties uz to, ka pasažieru prāmji jūrā vairs negrims, lielveikali nesabruks uz pircēju galvām un jaunu valstu atbrīvošanās no diktatūras režīma nenotiks tik nežēlīgi, kā to varējām novērot, piemēram, VDR vai Latvijā?

MAYDAY MAYDAY

1994.gada 28. septembra naktī 852 cilvēki noslīka Baltijas jūrā, nogrimstot pasažieru prāmim M/S Estonia, kas toreiz bija ceļā no Tallinas uz Stokholmu. Kuģa priekšējais vizieris vētras apstākļos tika «norauts no korpusa» un nogrima dzelmē. Tāpēc 903 pasažieri un 186 apkalpes locekļi neaizsargāti nostājās stihijas priekšā. Neviens nepalīdzēja. Pasažieriem pašiem nācās likt lietā katram savas spējas, lai izkļūtu no posta.

«Pēkšņi viss sāka gāzties. Viņš strauji pielēca kājās, uzrāva džinsu bikses, uzmeta džemperi pāri pidžamai un ielēca kurpēs. Zeķu nebija. Tās meklēt nebija laika. No kofera bira ārā priekšmeti, bet viņš sagrāba krēslu un naktsskapīti, lai, novietojot tos uz gultas, varētu atraut vaļā kajītes durvis. Labā roka pēc tam sagrāba fotoaparātu no gultas un kreisā – zilo modinātājpulksteni. Viss pārējais palika aiz muguras. Acu priekšā zibēja gaitenis, kurā nav cilvēku. Pēkšņi labajā pusē parādās kāds vīrietis, kas rūpīgi pogā ciet jakas pogas. Miks paskrien viņam garām un tobrīd vēl nezina, ka nekad mūžā šo cilvēku vairs nesastaps» – tā sākas Mikaela Ūna liecība par to kas notika M/S Estonia kajītē nr. 4217 katastrofas naktī. Viņš bija viens no tiem, kuriem izdevās izglābties. To nepaguva izdarīt divas manas kolēģes Andra Jauce un Inga Helmane.

Diemžēl.

Visi četri motori bija apstājušies, un kuģa korpusu aprija 6 metrus augsti viļņi. Plkst. 01.48 kuģis pazuda no somu radara ekrāna. Kā vēlāk atzina starptautiskā izmeklēšanas komisija, kuģa apkalpe avārijas brīdī nesaprata, kas notiek, jo uz komandtiltiņa nebija ierīces, kas norādītu, ka priekšējais vizieris ir norauts un ūdens strauji ieplūst uz kuģa automašīnu klāja (Haverikomissionens slutrapport om Estonia-olyckan, avsnitt 13.2. Hädelseförlopp,ss 175.-178.). Pasažieri, kas bija nomodā, dzirdēja un redzēja notiekošo, un daļa no tiem paguva izglābties. Tie, kas gulēja savās kajītēs, izglābties nepaspēja, jo kuģis nogrima apmēram 20 minūšu laikā. Ūdens temperatūra Baltijas jūrā tonakt bija +10 – +11 grādi, un tie, kas paguva aizpeldēt līdz glābšanas laivām, riskēja nosalt līdz brīdim, kad pie debesīm parādījās pirmais helikopters (plkst. 04.05). Blakus esošie kuģi varēja piedāvāt savas glābšanas laivas (plkst. 03.12), taču uzņemt visus avarējušos Estonia pasažierus viņi nespēja un neprata. Tonakt tika izglābti 137 cilvēki. No tiem 51 apkalpes loceklis un 86 pasažieri. Sausumā tika nogādāti arī 95 cilvēki, kas izrādījās miruši, jo nebija izturējuši izglābšanās procesu.

Kuģi no dzelmes neizcēla ārā (lai gan tehniski to paveikt bija iespējams). Šā iemesla dēļ attīstījās neskaitāmas konspirācijas teorijas par to, kas īsti liktenīgajā septembra naktī uz kuģa klaja notika. To skaitā ir minējumi, ka politiķi apzināti slēpj īsto avārijas iemeslu, kas esot saistīts ar slepenu ASV militāru kravu pārvadāšanu. Citi apgalvo, ka Estonia esot transportējusi krievu ieročus un tāpēc uzspridzināta. Vēl citiem liekas, ka kuģis esot bijis sliktā stāvokli un vainīgas ir institūcijas, kas tam atļāva doties jūrā. Vainīgā ir valsts.

Par lielāko katastrofu modernās Zviedrijas vēsturē ir uzrakstītas 13 grāmatas un izveidotas divas filmas, taču īstas skaidrības par notikušo joprojām nevienam nav.

Vai esam ko mācījušies no notikušā pirms 20 gadiem? «Nē, neesam,» konstatē Robins Sjostrands sarunā ar somu jūras glābšanas dienesta puišiem. «Ja līdzīga katastrofa notiktu šodien, tad mēs ar savu palīdzību cietušajiem nebūtu neko labāki kā toreiz pirms 20 gadiem. Viss tagad ir tieši tāpat, nekas nav labāk» (Åu.2014.25.09). Vainīgā ir valsts.

Zolitūdes jumts, politiskā elite un mēs

Pirms gada 21. novembrī plkst. 17.45 sagruva lielveikala «Maksima» jumts Rīgā. Tā rezultātā gāja bojā 54 cilvēki un vairāki desmiti tika ievainoti. Tā ir lielākā traģēdija Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas. Arī upuru skaita ziņā šī ir viena no lielākajām traģēdijām celtniecības objektos Eiropā pēdējo 20 gadu laikā.

Veikala ēka ir saņēmusi Latvijas arhitektūras balvu kā labākā 2011. gada būve. Ar «Sudraba balvu» aplaimots arī pats ēkas projekts, kas paredzēja uz jumta izvietot pastaigu un rotaļu laukumus. Neviens no arhitektūras balvu pasniedzējiem un «jumta parka» idejas autoriem nav sabiedrībai atbildējis, nedz atvainojies, nedz nožēlojis savus grēkus par izcili daiļās ēkas noziegumu. Visi klusē.

Arī Latvijas varas iestādes pēc katastrofas neapturēja būvdarbu veicēja «Re&Re» biznesu. Aizvadītā gada laikā šis uzņēmums (kas mēdz finansēt vairākas Latvijas vadošās partijas) ir jau paguvis pabeigt no mūsu nodokļu naudas lieliski apmaksāto darbu pie Rīgas pils jumta konstrukcijas un seguma izbūves (2014.05.11.), virs Nacionālā mākslas muzeja pacelts spāru vainags (29.10.2014.) un noslēgumam tuvojas Rīgas pils ārējās apdares darbi (17.10.2014.). Savā mājas lapā uzņēmums, starp citu, norāda arī uz sertificētu būvinženieru pirmo atzinunu Zolitūdes katastrofas lietā (2013), kas mums paskaidro, ka pie visa vainīgas ir «rupjas kļūdas slodžu noteikšanā uz pārseguma konstrukciju» un «kļūdas jumta nesošo tērauda kopņu savienojoša mezgla nestspējas» aprēķinos (www.rere.lv).

Viņi uzcēla, ēka sabruka, un viņi paši arī mūs informē par to, «kas notiek» un «kurš ir vainīgs», turpinot biznesu tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Lai gan Valdis Dombrovskis (pirms gada intervijā Latvijas radio) uzsvēra, ka «būtu tikai korekti, un jautājums, kā to juridiski varētu nodrošināt, ka «RE&RE» atturētos no turpmākiem pieteikumiem valsts pasūtījumiem, kamēr nav pabeigta šī izmeklēšana un konstatēta vaina,» – teica premjers (TVNET, 2013. 25.11.) un pēc tam pats atkāpās no amata. Pa to laiku krievu mediji (Rossijskie Vesti») mūs informēja, ka būvkompānija Re&Re ilgus gadus esot cieši saistīta ar vadošās partijas Vienotības finansēšanu, neoficiāli iepludinot naudu partijas kasē caur bijušā Latvijas premjerministra sievu un bijušās parlamenta spīkeres vīru. Par to liecinot lielie valsts pasūtījuma projekti būvkompānijai Re&Re. Iespējams, ka šie krievu medija apgalvojumi ir murgi, tomēr pārsteidz fakts, ka bez RE&Re Latvijā (šķiet!) nav nevienas citas firmas, kuru valsts varētu izraudzīties savu objektu rekonstruēšanai. Tāpēc tikai un vienīgi Re&Re kontā ir: sociālo dzīvokļu ēkas Imantā un Zolitūdē, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Rīgas pils, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Gaiļezera slimnīcas rekonstrukcija, Rīgas Biržas ēka, Saeimas nams, Latvijas Nacionālais teātris, Krievu drāmas teātris, Ieņēmumu dienesta administratīvā ēka, Rīgas Doms u.c.

Apzinātā novilcināšanas taktika?

Ja politiskā aizmugure joprojām ļauj uzņēmumam Re&Re turpināt un paplašināt darbību (struktūras maiņa, skat. Delfi, Bizness, 2014.17.09.) un Latvijā nav nevienas institūcijas, kas varētu apturēt šā uzņēmuma darbu (kamēr notiek izmeklēšana), tad ir pamats uzskatīt, ka vai nu valsts administratīvajai un politiskajai pārvaldei ir vienaldzīga savu pilsoņu nāve Zolitūdes būvkļūdu rezultātā, vai arī «vara» apzināti kavē traģēdijas apstākļu noskaidrošanas lietu un vainīgo sodīšanu.

Ja reiz valsts prezidents Andris Bērziņš pirms gada uzmundrināja bijušo premjeru Valdi Dombrovski atkāpties no amata (ieceļot viņa vietā nepārliecinošo Laimdotu Straujumu), tad mums ir pamats paust bažas par to, vai Latvijas politiskā elite tomēr ir «kādā veidā» saistīta ar monopolstāvokļa superbūvfirmu Re&Re un apzināti veicina noilgumu šajā lietā tieši tāpat, kā to savulaik «veiksmīgi» realizēja bijušais ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš tā saucamajā «sabraukto policistu lietā» 1997. gadā.

Toreiz zviedrs Anderss Bū Juhansons varēja izsprukt no tiesas Zviedrijā, pateicoties dokumentu novilcināšanai (3 gadi) un to apzināti novēlotai nosūtīšanai no Rīgas uz Stokholmas tiesu. Tāpēc sabrauktās latviešu policistes meitiņa toreiz palika bez materiāla atbalsta, jo tiesas process pret šoferi, kas māti sabrauca, vispār nebija noticis.

Tagad, Zolitūdes lietā, aina ir līdzīga. Ar lozungu «svarīgāka ir kvalitāte, nevis izmeklēšanas ātrums» ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeijers nesteidzas saukt pie atbildības Zolitūdes avārijas izraisītājus. Arī valsts policijas Kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks Andrejs Grišins žurnālistiem uzsvēra, ka «izmeklētāji strādā ar pilnu atdevi un pēc labākās sirdsapziņas. Arī policija nav noteikusi konkrētu laiku izmeklēšanas termiņiem, taču tā arī netiks lieki aizkavēta» (Apollo, 2014.12.11.).

«Rezultātu tukšuma situācijā» vienu gadu pēc katastrofas Saeimā tiek dibināta jauna Zolitūdes komisija, kas pati sevi ieceļ un pati sev arī atskaitīsies. Tieši tāpat kā Rīgas mērs Nils Ušakovs nesaskata vainu Rīgas būvvaldes darbā Zolitūdes traģēdijas sakarībā (TVNET, 2014.13.11.).

Kurš tad īsti ir vainīgs notikušajā? Pagaidām uz šo jautājumu atbild tikai traģēdijā iesaistītās personas: Rīgas mērs un RE&RE šefs. Abiem šķiet, ka vainīga ir valsts. (TVNET, 2014.13.11.; Kas jauns 2014.23.05.)

Vainīgā ir valsts vai sociālisma mūra paaudze?

Līdzīgi domā arī bijusī austrumvācu sporta zvaigzne Inese Geipela, kas Berlīnes mūra krišanu pirms 25 gadiem 1989. gada 9. novembrī novērtē kā «traģisku lietu». Pirms 25 gadiem viņai esot licies, ka šis notikums iezvanīšot jaunu ēru austrumvāciešu dzīvē un viņi vienā rāvienā iekļaušoties Rietumvācijas dzīves standartā. Visi būs bagāti, pārtikuši un laimīgi. Taču tā nenotika. «Tagad, kad mēs redzam realitāti, ka esam tikai otrās šķiras Vācijas pilsoņi,» viņa uzsver un norāda, ka vēlas reanimēt Vācijas Demokrātisko Republiku («»), jo daudzi austrumvācieši neprotot citādi dzīvot. Tā būšot labāk.

Tas nozīmē, ka mūris ir sabrucis, bet kāds atkal vēlas to atjaunot, jo valsts nav palīdzējusi iedzīvotājiem katastrofas situācijā morāli pārcelties no VDR uz apvienoto Vāciju. Latvijā novērojams tas pats – LPSR abstinence. Īpaši tiem, kas pieraduši būt un joprojām ir pie varas.

Kā norādīju sākumā – katastrofa esot neparedzēts notikums, kura rezultātā rodas lielas cilvēcīgās ciešanas. Iespējams, ka pie Zolitūdes pēckatastrofas klusuma ir vainīgi sociālisma mūros augušās paaudzes 1989. gada notikumu izraisītais stress un (no tā izrietošā) nespēja iekļauties brīvās pasaules sociāli ekonomiskajā un kultūras kontekstā, uzņemoties konkrētu atbildību par savu reālo rīcību.

Vai arī šodien 2014. «braucam tā, kā dzīvojam» (Balta, 2014.10.11.), netiekam vaļā no PSRS laika bezrūpības, kad «durvis vispār netaisījās ciet, dzērām ūdeni tieši no pumpja, nevis plastmasas pudelēm» (VL blogs), «svinējām Jāņus ar papīra cepurēm galvās» (diggers.lv) un «visi piehalturēja, kā nu mācēja (Bārmeņu skolas publikācijas), neuzņemoties atbildību ne par ko?

Vai Berlīnes mūra sabrukšanas morālā trauma mūsu politisko vadītāju psiholoģijā traucē godīgi noskaidrot, kas īsti pirms gada notika Zolitūdē un kā izvairīties no līdzīgu situāciju atkārtošanās Latvijas publiskajā telpā?

Vai atkal vainīgā būs valsts?

 

Traģēdija Zolitūdē: neviens neuzņemas atbildību

2013. gada 23. novembrī speciāli TVnet.

Maxima Zolitūde TVnet fotoCeturtdiena, 21. novembris, ieies Latvijas vēsturē kā tumša, traģiska bēdu diena. Tai seko sēru periods kā skumjš, apmulsuma pilns laiks, kas pieprasa izrādīt cieņu aizgājējiem, kuri gājuši bojā, sagrūstot Zolitūdes lielveikala jumtam.

Izrādās, ka mamma var aiziet uz veikalu pēc maizes un vairs neatnākt mājās. Tētis un vecmāmiņa tāpat. Izrādās, ka, aizejot uz veikalu, var nomirt. Vainīga nav dabas stihija, ko cilvēks nevar ietekmēt, – zemestrīce, nogruvums, plūdi, lietusgāzes, taifūns vai zibens spēriens.

Nē – desmitiem cilvēku nāvē vainīga ir ēka, kuru cilvēki uzbūvējuši nepareizi.

Vainīgie ir visi tie, kas plānoja, cēla, pieņēma, apstiprināja un atvēra šo veikalu.

To pašu, par kura projektu arhitektu grupa saņēmusi 2011. gada Latvijas arhitektūras gada balvu.

Tagad – mūsu arhitektu prēmijas laureāts ir sagruvis. Paņemot sev līdzi pussimts cilvēku dzīvības.

Korupcija kā būvniecības nelaime

Mērogu ziņā šī traģēdija ir Latvijai gigantiska nelaime. Valsts nozīmes katastrofa. Tāpēc par to jārunā skaļi un skaidri. Nevis tā, kā šādos gadījumos darīja PSRS laikā, – nogaidot un deleģējot ekspertīzi un tās iznākumu «kompetentām instancēm», kas pēc sešiem, 12 vai 55 mēnešiem aizmirsīs mums publiski pastāstīt par vainīgā atrašanu un sodīšanu (līdzīgi kā mēs joprojām neesam informēti par Rīgas pils aizdedzināšanas patiesajiem iemesliem).

Mūsu sabiedrībā joprojām ir ļoti daudz postsovjetisma garā audzinātu cilvēku, kuri vēlas deleģēt šo problēmu nākotnei. Vienkārši tāpēc, ka tā ir «ērtāk» un «praktiskāk», jo celtniecības joma ir zona, kurā «parasti cilvēki neko nesaprot», tajā ļoti cieši saspiedušās politiskās un ekonomiskās intereses, kurā ir «liela nauda», un vēl šajā zonā biznesa un politikas «roka roku mazgā».

Slēgtu sabiedrību areālā šādas problēmas noslīcina klusumā, lai visi būtu apmierināti. Latvija cenšas būt atvērta, taču postsovjetisko birokrātu tauku slānis vēl eksistē un mēģina noteikt toni. Šķiet, ka šoreiz šim korupcijas slānim būtu jārēķinās ar skarbāku sabiedrības prasību «parādīt kārtis», jo upuru Zolitūdē ir pārāk daudz.

Cilvēks, kas nezina un nesaprot, «kas īsti notiek», ir mierīgs cilvēks. Šo PSRS laika «nomierināšanu» var sajust arī daudzu Latvijas mediju attieksmē pret Zolitūdes traģēdiju, radot ilūziju, ka mums ir darīšana drīzāk ar nenovēršamu dabas katastrofu (kuras izraisīšanā neviens nav vainīgs), nevis ar nelietīgu slepkavību.

Katastrofas ar tik daudziem ļaunprātības upuriem demokrātiskās valstīs mēdz pieprasīt ekstrēmi strauju izmeklēšanu. Sabiedrības acu priekšā. Šis arī ir «tas gadījums».

Neviens neuzņemas atbildību

Atrast šodien vainīgo Zolitūdes traģēdijā ir Šerloka Holmsa cienīga misija. Uzmanība ir vērsta uz ēkas īpašnieku un attīstītāju «Homburg Group», Somijas būvuzraudzības kompāniju «CM Consulting», arhitektūras firmu «Kubs», būvkonstruktoru biroju «HND Grupa», būvniecības uzņēmumu «RE&RE» un ēkas īrnieku «Maxima».

Jebkuram noziedzniekam ir vārds un uzvārds. Šajā gadījumā būs pat vairāki un aizdomās turamo skaitā acīmredzot būs ne tikai arhitektūras biroja «Kubs» vadītāji Zane un Andris Kalinka, būvniecības uzņēmuma «RE&RE» valdes priekšsēdētājs Ainārs Pauniņš un «Maxima Latvija» vadītājs Gintars Jasinsks (Gintaras Jasinskas).

Te ir uzskaitītas visas firmas,  kas bija iesaistītas Zolitūdes Maxima ēkas celtniecībā: LVbuvniec-09022012-40-44

Vainīgo meklēšanas procesā izmeklētājiem vajadzētu nonākt arī pie valsts, kuras likumi un normatīvi pieļāva šādu būvniecību, kas apdraud mūsu dzīvības. Līdz ar to aizdomās turamo noziedznieku sarakstā vajadzētu atrasties tiem vārdiem un uzvārdiem, kas ļāva likvidēt valsts būvinspekciju un būvuzraudzību nodeva paša pasūtītāja rokās. Dīvaini, ka līdz šim neviens no tiem, uz kuriem ir vērsti sabiedrības skati, neuzdrošinās iznākt uz skatuves un pateikt: «Piedodiet, es esmu vainīgs, jo neizdarīju visu līdz galam!»

Šo atbildību nav uzņēmušies ne Kalinkas, ne Pauniņš, ne Jasinsks, ne Rīgas saimnieks Ušakovs, ne valsts premjers Dombrovskis.

Visi viņi pagaidām mēģina atpirkties ar līdzjūtībām un naudu cietušajiem, nedodot nekādas garantijas, ka rīt nesekos nākamā traģēdija.

Šajā brīdī mani visvairāk interesē, cik droši šodien ir ieiet, piemēram, «Alfā»? To arī savulaik būvēja tas pats «RE&RE», kas cēla aizvakar sagruvušo Zolitūdes «Maxima».

Patiešām vēlos uzzināt, kurš, kad un cik pamatīgi pārbaudīs rīt vai parīt atlikušo valsts lielveikalu un tirdzniecības centru jumtu drošumu? Kur un kā mēs varēsim regulāri pārliecināties par publisko ēku jumtu veselības stāvokli?

Tas, kas notika aizvakar Zolitūdē, nav brīnums pasaules mērogā. Visā pasaulē šobrīd pieaug lielveikalu iebrukušo jumtu problēma. Gandrīz vai katru otro mēnesi mediji ziņo par rupjām konstrukcijas kļūdām brīdī, kad atkal iebrūk kārtējā modernā supermārketa vai stadiona jumts. Rodas iespaids, ka pat vecā Rietumeiropa lēnām pārvēršas par «celtniecības jaunattīstības valsti», kurā nekādi nevar paredzēt gala iznākumu, jo būvfirmas nolīgst bezgalīgu daudzumu apakšpiegādātāju, kuru darba kvalitātes kritērijiem izsekot ir gandrīz neiespējami. Uz papīra, konkursā uzvar vieni, bet būvē jau pavisam citi – ar vēl lētākām izmaksām. «Smalkās» celtniecības firmas, kas mēdz uzvarēt tenderos, mēdz būt izkārtnes, kas darbu uztic citiem – mazākiem uzņēmumiem par lētāku naudu, kas savukārt

ietaupa uz lētāku celtniecības materiālu iepirkumu rēķina.

Paši pasūtītāji attiecīgi «uzvārās» 20% robežās no tā saucamā «otkata». Lai uzvarētu šo celtniecības «simtkāji», Šerlokam varētu palīdzēt ļoti pedantiska un barga sabiedrības kontrole pār celtniecības procesu. Taču reizēm arī tā nepalīdz.

Svešas nelaimes siltais ugunskurs

Sāksim ar citu nelaimēm, lai konstatētu, ka mēs šajā būvniecības haltūru ķēdē neesam vienīgie upuri. 2008.gada jūlijā Stokholmas Šistā pēkšņi iebruka jaunbūves jumts. Bojā gāja viens no celtniekiem, cieta divi viņa kolēģi un kāds vīrietis savā automašīnā uz ielas, kuru apbēra ar betona atlūzām. Vainīgā bija konstrukcijas kļūda dzelzsbetona balsta kolonnai jeb vertikālajiem dzelzsbetona stabiem, uz kuriem balstījās jumts. Kā vēlāk pierādīja neatkarīga ekspertīze, tiem bija jābūt daudz izturīgākiem. Balsti neizturēja smago dzelzsbetona siju pārklājumu un jumts iegāzās, aprokot cilvēkus.

Lai noskaidrotu vainīgo, nācās izsekot celtniecības darba organizācijai soli pa solītim, lai uzzinātu kur un kā izejmateriāli tika pasūtīti, kur un kā tika izstrādāti avāriju izraisošie celtniecības elementi. Uz papīra viss izskatījās lieliski, taču vēlāk izrādījās, ka liktenīgos «stabus» projektētāji bija konstruējuši uz datora un iekļāvuši projektā ar «provizoriskiem izmēriem» / provizoriskām dimensijām, bez reālas slodzes izturības pārbaudes praksē. Tā tika izgatavots balsta «baļķis» ar nepiedodami vārgu skeletu un bez muskuļiem.

Diemžēl šis gadījums nav unikāls modernās būvniecības praksē pasaulē. Tajā pašā gadā Zviedrijā sabruka dzelzceļa tilta balsti (lietās veidnes) un bojā gāja divi cilvēki. Nākamais jumtu iebrukšanas maratons sākās divas ziemas pēc kārtas – 2009./2010. un 2010./2011. Tolaik sniega dēļ iebruka simtiem jumtu Ziemeļvalstīs. Sabiedrībā kūsāja iedzīvotāju dusmas par to, ka būvnieki visur vaino sniegu, kas bija «sasnidzis par daudz». «Taču būtībā visi šie vairāki simti jumtu avāriju bija rupju būvniecības kļūdu pieļāvums. Sniegs tikai paātrināja šo kļūdu pamanīšanu» (DN. 2012.6.11.).

Paradoksāli, ka simtiem jumtu iebrūk un aprok cilvēkus, bet arhitekti un celtnieki turpina likt lietā atkal tās pašas apšaubāmās jumtu konstrukcijas publiskām celtnēm un no jauna izmanto tos pašus neuzticamos apakšpiegādātājus, ceļot tirdzniecības centrus, stadionus, sporta halles, noliktavas un izstāžu zāles.

Šādas katastrofas, kad ielūst veikala jumts un pussimts cilvēku iet bojā, nedrīkstētu notikt normālā civilizētā valstī.

Gandrīz visas nopietnās ekspertīzes, kas tiek veiktas pēc jauno vai nesen uzceltu objektu sabrukšanas, «liecina par ļoti rupjiem celtniecības plānošanas pārkāpumiem vai rupjām realizācijas kļūdām» (profesors un avāriju eksperts – Hokans Sundkvists). Šie piemēri rada «nopietnas bažas par celtniecības konstruktoru izglītošanas kvalitāti valstī» (DN, 2010.6.11.), un nav izslēgts, ka arī Latvijā arhitektūras un celtniecības jomā mācību procesā ir palaists garām ētikas jautājums, kas pieprasa uzņemties ne tikai iniciatīvu labi nopelnīt un iegūt balvas konkursos, bet arī atbildēt par sava darba rezultātu.

«Pareizi konstruēti un no atbilstošiem materiāliem būvēti jumti neielūst. Nedz no biezas sniega kārtas, nedz no zāles, kuru projekts paredz sēt uz jumta. No šiem jumtiem sniegs nav jātīra nost. Tiem jāiztur slodzes,» uzsver profesors Hokans Sundkvists.

100 kļūdas, kuras, iespējams, izraisīja arī Zolitūdes avāriju

Salīdzinot līdzīgas jumta iebrukšanas avārijas citās valstīs, jākonstatē, ka «nozieguma aina» ir līdzīga.

1. Celtniecības procesos šodien ir pārāk daudz iesaistīto un nav skaidri definētas atbildības par padarītā darba rezultātu.

2. Nav skaidrs, kurš ir galvenais atbildīgais par kopīgo dažādo vienību kvalitātes kontroli un ēkas drošību ekspluatācijā.

3. Netiek sagatavota dokumentācija par svarīgām celtnes funkcijām, tādām kā stabilitāte, drošums, izturība, kas ļautu avārijas situācijā ekspertam (no ārpuses) atrast atbildīgo vienību.

4. Projektēšana ar modernajām datoru programmām automatizē inženieru darbu un rada grūtības kļūdu identificēšanā.

5. Celtniecības tempi nepieļauj pārtraukt darbu aizdomu situācijā.

Šodienas likumi un prasības ir uz papīra. Arī tad, ja no jauna tiks reanimēta valsts būvinspekcija, mums jārēķinās, ka ir nepieciešams ieviest sabiedrības kontroli un uzraudzību pār būvniecību. Tas nozīmē «trešās puses» kontroli, kura var pieprasīt neatkarīgu ekspertu piesaistīšanu. Neatkarīga tehniskā kontrole būtu nepieciešama, lai novērstu rupju kļūdu rašanos un to kultivēšanu uz izdevīguma rēķina. Šai kontrolei būtu jānotiek publiskā režijā, tieši tāpat kā mēs vedam savas automašīnas uz tehnisko apskati.

Mēs varam arī Latvijā izmanto šo modeli, kuru pašlaik praktizē, piemēram, Lielbritānijā un Somijā.

Tas nozīmē, ka tie 100 Zolitūdes katastrofas efekti (kurus atklās ekspertīze) ir tikai mūsu būvniecības kļūdu redzamā daļa. Tāpēc mums – visai sabiedrībai – ir jāpievērš uzmanība šiem jautājumiem. Vienkārši tāpēc, ka ikviens no mums katru dienu apmeklē ēkas, kas var sabrukt uz mūsu galvām.

Eurotopics.net

Tvnet – Latvia | 24/11/2013

Latvia experiences its greatest tragedy

At least 54 people died in Riga when the roof of a supermarket caved in on Thursday evening. The cause of the accident, the biggest since Latvia gained its independence in 1991, is unclear. The Internet portal Tvnet is stunned: “Responsibility for the deaths of 54 people lies with those who planned, built and opened this building, which won the Latvian Architecture Prize in 2011. … Now the prizewinner has collapsed, killing 54 people. For Latvia this is a huge tragedy, and so we must talk about it loudly and clearly. Such a catastrophe, in which the roof of a supermarket collapses and people are killed, should never occur in a civilised country.”

» full article (external link, Latvian) 
More from the press review on the subject » Crises / War, » Architecture / Cities,» Society, » Latvia, » Eastern Europe
All available articles from » Sandra Veinberga