Ķirurgu bizness zārku industrijā turpinās jeb svešvārdu paslēpes

2013. gada 2. oktobrī speciāli TVnet.

TVNet fotoMan nepatīk svešvārdi. Tādi kā «fasēts ūdens» (ūdens pudelēs) jeb «otorinologs» (ausu ārsts).

Taču reizēm ar svešvārdiem ir jāsamierinās, jo tie ir ienākuši mūsu ikdienā uz palikšanu un nozīmē svarīgas lietas, kurām latviešu valodā nav precīza aizstājēja.

«Ētika» ir viens no šādiem ļoti svarīgiem vārdiem, kas cēlies no sengrieķu valodas un nozīmē tikumu profesijā (ārstu ētika, deputātu ētika, skolotāju ētika).

Tas nozīmē – ko drīkst un ko nedrīkst darīt politiķis, ministrs, preses sekretārs vai augstskolas rektors. Tā sakot, nedari citiem to, ko nevēlies, lai viņi dara tev.

Vienkārši?

Nepavisam. Sāksim ar piemēru «iz dzīves».

Tikuma valdzinājums

Pirms dažiem mēnešiem stāvēju parastā lielveikalā pie kosmētikas plauktiem, pētīju ziepju sastāvu. Pēkšņi virs galvas nobūkšķēja milzīgs zils balons, kas bija nomests no augšējā stāva pa slīdošajām kāpnēm un atsities pret mums – divām pircējām. Trieciens nesāpēja, taču patīkami nebija. Pārdevēja savāca lejā nokritušo augšstāva dekorāciju. Paudām epizodisku sašutumu un turpinājām savas gaitas. Pēc mirkļa aiz muguras atskanēja smalka balss: «Lūdzu, piedod, ka mēs tā izdarījām!» Pagriezos. Manā priekšā stāvēja divi zēni, apmēram deviņus vai desmit gadus veci. Abi atvainojās par notikušo. Balons esot mazliet pagrūsts, taču nelaimīgi uzņēmis lidojumu pa kāpnēm lejā. Vecāku tuvumā nebija. Viņi paši bija izlēmuši man atvainoties par savu neglīto rīcību, kas izraisīja citam cilvēkam problēmas. Piedevu, uzslavēju, palūdzu pasveicināt viņu gudros vecākus (laba kinderštūbe!) un padomāju, ka daudz vieglāk puikām, būtu bijis pazust. Noslēpties. Neviens viņus neredzēja pagrūžam balonu. Taču puišeļi neaizbēga, nesaslima ar izplatīto «krievu hokejistu slimību», bet varonīgi atnāca atvainoties.

Šāds solis nav viegls – atvainošanās žests katram nav par spēkam. Tas prasa ļoti dziļu ētikas izpratni. Vecāki saviem puišeļiem to bija iemācījuši.

Pieņemu, ka tiem lasītājiem, kas lasa šo tekstu un nesaprot kas «tā ētika ir par zvēru», visa pasaules kārtība saistās ar likumiem un noteikumiem. Ja likums to neaizliedz, tad var mierīgi mest citiem pircējiem ar balonu. Kāpēc ne? No tā taču nenomirst?

Ētika viņiem nav vajadzīga, tieši tāpat kā aklā zarna.

Šiem «četrkantīgajiem» es varu vienkāršoti paskaidrot tā: mūsu dzīvi nevar regulēt vienīgi ar likumiem un noteikumiem, lai tajā visiem būtu patīkami atrasties. Kāpēc nevar? Tāpēc, ka vislabāko regulējumu garantē nerakstītie noteikumi jeb ētika, kas aptver daudz lielāku darbības lauku nekā visi pasaules likumi un noteikumi kopā.

Ētika ir spainis, bet likumi – spaiņa rokturis.

Demokrātijas sarūsēšana

Jaunākie britu ideju smēdes Demos pētījumi liecina, ka demokrātijas indekss pasaulē turpina kristies. Latvija atkal tup savā 48.vietā, turpat kur Panama, Meksika un Surinama. Demokrātija lēni drūp arī vecajās valstīs. Mazinās sabiedrības atbalsts varai un pieaug korumpētības līmenis. Tas nozīmē, ka ētika nedarbojas. Tās vietā visu nosaka «četrkantīgie» jeb no likumiem atkarīgie.

Kā visnozīmīgāko valsts demokrātijas graušanas faktoru šodien vērtē mediju neatkarības ierobežošanu. Rumānijā, Bulgārijā, Ungārijā, Grieķijā mediju situācija ir neakceptējama. Freedom House tikko «izņēma» Ungāriju ārā no brīvo mediju valstu grupas. To panācis valsts varas spiediens uz medijiem.

Izskatās, ka pie mums Latvijā šī situācija sāk tuvoties ungāru scenārijam, jo aizvien spēcīgāk sajūtams varas + naudas administratīvais spiediens uz mediju sistēmu. Likums par to, ko drīkst un ko nedrīkst darīt medijos, mums it kā ir, taču aizvien uzkrītošāk notiek ētikas ignorēšana šajā jomā, kas nupat jau būs aprijusi Latvijas žurnālistiku, pārvēršot to par PSRS laiku goda plāksni: masīvi pozitīvu + deklaratīvi imperatīvu = neinteresantu. Iemesli ir vairāki, taču šoreiz pievērsīsimies mediju pirkšanai jeb melnajam PR.

Latvijas Žurnālistu savienības Ētikas kodekss nosaka, ka «jābūt nepārprotamai robežai starp reklāmu un autora sagatavotu materiālu. Autora teksts nedrīkst imitēt reklāmu, jo šādi raksti rada šaubas par redakcijas objektivitāti, kā arī par masu informācijas līdzekļu neatkarību». Ar to jāsaprot, ka medija saturs nedrīkst pakļauties neviena pasūtītāja interesēm. Tieši tāpat kā ārsts nevar mainīt pacienta diagnozi (samaksātās naudas dēļ), arī medijs nevar mainīt žurnālistikas saturu ietekmīga vajadzību finansējuma dēļ. Mediju misija demokrātiskā valstī ir spēlēt pret tiem, kam ir «vara = nauda». Ja šī spēle nenotiek, tad grūst demokrātija.

Kurš grauj Latvijas demokrātiju?

To dara visi mūsu ietekmīgākie ekonomiskie spēlētāji, pērkot saturu medijos. Piemēram, «Rīgas Pilsētbūvnieks» savā izsludinātajā iepirkumā par uzņēmuma publicitāti medijos 2013. gadā pieprasa visiem pretendentiem nodrošināt pasūtītā materiāla ievietošanu ziņu raidījumos ar sižeta garumu ne īsāku par 2 minūtēm, norādot pat medijus, kur šīs melnais PR jeb «nopirktās ziņas» jāievieto, – LTV1, LTV7, TV3 Latvia, TV6 Latvia, LNT, TV3+ Latvia, TV5 Latvia, Pirmais Baltijas Kanāls. Pieprasa arī to pašu nodrošināt «Latvijas Avīzē», NRA, «Diena», «Vesti Segodņa». Uz žurnāla «Ir» jautājumu, kas maksas rakstus gatavo, Ivo Kiršblats («Rīgas Pilsētbūvnieka» preses sekretārs) atbild: «Mediju žurnālisti. Viņi jau visi tā dara» (Ir, 27.12.2012.).

Līdzīgu viedokli pauž Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija, kas tikko pasūtījusi publikācijas SIA «Mediju nams» 421,25 LVL, Radio SWH 10 000 LVL un AS «Lauku Avīze» 5000 LVL apmērā.

Neatpaliek arī pašvaldības, piemēram, Ventspils dome, pirms pašvaldību vēlēšanām nopirka laikraksta «Ventas Balss» sleju saturu par 250 000 latiem.

Šie piemēri nav izņēmums, bet gan Latvijas mediju ikdienas nepievilcīgā norma. Visi «mūzikas pasūtītāji» ir pārliecināti, ka neko sliktu nedara. Viņi nejaucoties mediju saturā: «Kā vienmēr sadarbības gadījumos, tiek ievērotas visas likuma prasības, tiek atzīmēts, ka informācija tapusi sadarbībā, un info bloks tiek veidots atšķirīgi no pārējā avīzes maketa. Nedz ministrija, nedz kāda cita iestāde nevar nopirkt publicistiku, jo to nepieļaus neviens nopietns medijs – visi pārzina likumus un ievēro tos. Nezinu nevienu avīzi, TV vai radio, kurš šādu līgumu dēļ būtu gatavs pārkāpt likumu un, piemēram, nepieteikt sadarbību un neiezīmēt attiecīgos materiālus,» uzsver LIZM preses sekretāre Anna Kononova.

Diemžēl radio un TV ēterā un nopirkto avīžu slejās «pasūtītais teksts» saplūst ar redakcijas tekstu, jo to skaidri un nepārprotami nepiesaka kā apmaksātu reklāmu, bet gan maldina ar tekstu, ka raksts vai pseidoziņas «tapušas sadarbībā ar pasūtītāju». Tas pārvērš žurnālistiku pozitīvisma ķīselī. Tajā pašā, kuru neviens nevēlas strēbt. Vainīgi mediju vadītāji? Viņu alkatība? Neorientēšanās mediju darba ētikā?

Man nav iebildumu, ja medijos parādās šādi nepārprotami iezīmēti reklāmas vai informatīvi raksti, kas uzkrītoši nodalīti no redakcionālās daļas (norādot, ka tas ir nopirkts, apmaksāts viedoklis), taču tos nedrīkstētu gatavot žurnālisti, kas veido arī publicistiskus neatkarīgus materiālus. Tas ir PR un reklāmas darbinieku, nevis žurnālistu darba lauks.

Žurnālistikai ir vajadzīgi normāli eksistences apstākļi un to nosaukums ir 100% neatkarība. Ja 100% neatkarības nav, tad žurnālistika mirs tieši tāpat kā badā nomērdēts, pieķēdēts cilvēks pagrabā.

Vissliktākais, ka šo Latvijas žurnālistikas nāvi veicina arī Latvijas valdība un atbildīgās institūcijas.

Eiro ieviešanas kampaņa Latvijā ir pārkāpusi mediju ētikas rāmjus, jo Latvijas valdība nedrīkstēja 3. janvārī lemt par finansējuma piešķiršanu informatīvi analītisku sižetu veidošanai Latvijas sabiedriskajos medijos un piešķirt šim nolūkam naudu LTV un LR 30 000 LVL. Tas ir melnais PR un nepieļaujama rīcība, par kuru šīs idejas autoram pienākas sods.

Vēl nožēlojamāk, ka šo procesu atbalstīja arī NEPLP priekšsēdētājs Ainārs Dimants, kurš nez kāpēc kļūdaini deklarēja šo valdības iniciatīvu kā sabiedriskā pasūtījuma sastāvdaļu,

šādi pārvēršot «sabiedrisko pasūtījumu» par absurdu.Jā, tā ir – demokrātiju Latvijā grauj vispirms valdība, izvarojot savas valsts žurnālistiku. «Ķirurgu» bizness zārku industrijā turpinās.

Zinātņu doktoru maskarāde

Tikko Latviju pāršalca vēl viena absurdā teātra izrāde, kad IKVD apšaubīja 10 zinātņu doktoru zinātniskā grāda piešķiršanas tiesiskumu. Izrādījās, ka augstskola PRIVA bija piešķīrusi doktora zinātnisko grādu bez tiesībām to darīt, bet Latvijas Universitāte bija atļāvusi izveidot zinātnisko komisiju, kas bez pietiekama komisijas locekļu skaita mākslas zinātnē (5) atļāva aizstāvēties un piešķīra grādu, klātesot tikai diviem attiecīgās jomas profesoriem. Latvijas Universitāte nebija tiesīgā izveidot īpašu apvienoto promocijas padomi un apstiprināt tās nolikumu, taču tas tika izdarīts. Kā noskaidroju, tad LU «nepareizās zinātniskās padomes» priekšsēdētāja (kas zinātniski apstiprināja un garantēja procesu) ir profesore Ausma Cimdiņa.

Viņa ir arī politiķe – Šlesera reformu partijas LPP/LC deputāta kandidāte Saeimas vēlēšanām un pašlaik Rīgas Domes deputāte no partijas Saskaņas Centrs/GKR.

Tāpēc nav brīnums, ka politiskā elite Rīgā šobrīd ļoti negribīgi «meklē vainīgos» (I. Druvietes intervija LNT) un Latvijas Universitātes vadība vicina «kaujas cirvjus» rektora M.Auziņa un prorektora I.Muižnieka gatavībā pārsūdzēt Izglītības kvalitātes valsts dienesta lēmumu, jo «krievu hokejistu slimība» dara savu – neļauj atzīt zaudējumu un atvainoties. Ētika ir paralizēta, darbojas tikai «četrkantīgās» likumu loģikas krustvārdu spēles.RPRIVAs rektore šajā kontekstā rīkojas daudz civilizētāk, gan atvainojoties sabiedrībai, gan solot izlabot kļūdas.

Izrādās, ka pat dažu augstskolu vadītājiem ētika joprojām ir svešvārds.

Kurš viņiem var uzdāvināt svešvārdu vārdnīcu?

Tūlīt būsim izklaidēti līdz nāvei. Vai jaunais sabiedriskais medijs mūs atdzīvinās?

2012. gada 15. janvārī, speciāli TVNet.

Latvijas mediju regulēšanas organizācija ar garo un sarežģīto nosaukumu «Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome» (NEPLP) ir publicējusi sabiedrībā gaidītu, jaunu Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveides koncepciju. Šajā koncepcijā tās autori atsakās no valodnieku uzspiestā un mediju loģikai neatbilstošā nosaukuma «plašsaziņas līdzekļi» lietošanas, kas gan ir šīs organizācijas nosaukumā. Ar to kārtējo reizi apliecinot, ka mūsu valodu veido un attīsta nevis valodnieki, bet gan valodas lietotāji.

Latvijas TV panorāmaLoģiski grūti saprotama ir autoru spītīgā un ietiepīgā vēlēšanās par katru cenu «uztaisīt» vienu mediju esošo divu vietā, lai gan pasaules mediju prakse neliecina, ka mazāks mediju skaits valstī nodrošinātu augstāku to satura kvalitāti un lielāku demokrātiju. Tieši pretēji – samazinoties mediju skaitam, palielinās vadošo doktrīnu ideoloģiskais spiediens, jo koncentrācijas un monopolizācijas procesa rezultātā samazinās tautai pieejamo informācijas avotu skaits. Tagad jau elektroniskie komercmediji Latvijā ir izveidojuši monopolu ar nosaukumu MTG. NEPLP ar to nepietiek, un tagad padome cenšas sakausēt arī divus sabiedriskos medijus vienā juridiskā personā.

Taču apskatīsim šo dokumentu un aplūkosim «ieplānoto mediju» un tā izredzes.

ASV un Krievijas masu kultūru spiediens

Līdzšinējā valsts, politiķu un NEPLP rīcība ir panākusi to, ka sabiedriskie elektroniskie mediji dramatiski zaudē auditoriju, atdodot to komercmedijiem, un tā rezultātā sabiedriskā TV un radio zaudē savu ietekmi un tradicionālo lomu, kāda šiem medijiem ir raksturīga Eiropā. Paralēli auditorijas skepsei novērojama arī pazīstamu LTV darbinieku neticība jaunajam medijam un tā iniciētājiem, tāpēc viņi pamet Zaķusalu, aizejot uz privātajām stacijām.

Komercmediju uzdevums ir izklaidēt auditoriju. Izklaidēt līdz nāvei, kā sacījis pazīstams ASV mediju pētnieks Neils Postmans. Šo formulējumu viņš savulaik attiecināja uz ASV televīzijām, tātad – valsti, kurā tradicionāli dominē komerciāli kanāli. Taču tagad pie šīs robežsituācijas esam nonākuši arī mēs Latvijā. Valstī, kurā vēsturiski sabiedriskie mediji vienmēr ir bijuši spēcīgi.

Stāvoklis ir kritisks, par to nav šaubu.

Tāpēc NEPLP vēlme atgriezt Latvijai sabiedriskos medijus atbilstošā kvalitātes standartā ir jāvērtē pozitīvi, jo ir pēdējais brīdis, kad jāsāk glābt, kas vēl glābjams. Mums «izklaidi līdz nāvei» nodrošina MTG, taču nav audiovizuālo mediju, kas jūt atbildību nākotnes priekšā, stiprina un respektē valstiskumu, latviešu valodu un kultūru, integrē cittautiešus, ir ietekmīgi, izglītojoši, jauniešiem vajadzīgi un arī izklaidējoši. Tieši tādi tie ir vajadzīgi mūsu sabiedrībai, un tādus mēs varam novērot arī citur Eiropā, kur tie sabiedrībai sniedz unikālu informāciju, dziļas diskusijas, kvalitatīvu izklaidi, progresīvas zināšanas. Tātad informāciju, kuru nevar un nevēlas sniegt komerciālie kanāli.

Latvija ir unikālā elektronisko mediju situācijā Eiropā. Mēs atrodamies ASV un Krievijas masu kultūru imperiālisma krustpunktu ietekmē. Taču lielās kaimiņvalsts kultūras spiedienu mediju vidē pavada arī tās ideoloģiskais un politiskais spiediens, kas nereti robežojas ar iejaukšanos valsts iekšējās lietās, izmantojot krieviski runājošo minoritāti. Tāpēc visu Latvijas iedzīvotāju un nākotnes interesēs ir svarīgi, ka mediju korpusa priekšgalā ir autoritatīvi, radoši un tehnoloģiski moderni sabiedriskie mediji vai vienots medijs, kas kalpo visas sabiedrības vajadzībām un kuram mums nav žēl maksāt savu nodokļu naudu.

Šādam medijam vai medijiem ir jākļūst par vēl nozīmīgākiem un prestižākiem kultūras objektiem nekā Nacionālā opera vai Gaismas pils. NEPLP koncepcija sola, ka tas tā varētu notikt pavisam drīz. Taču – kā?

Būt par vadošo mediju Latvijā

Grunge vintage televisionNeskatoties uz to, ka 68,2% no Latvijas Radio un 16,2% no LTV darbiniekiem neatbalsta jaunā vienota medija izveidošanu (251. lpp.), izskatot vairākus koncepcijā minētus jaunā elektroniskā medija transformācijas modeļus, NEPLP tomēr iesaka tikai vienota sabiedriskā medija izveidi. Tā vīzija ir Latvijas demokrātija un nacionālās identitātes nostiprināšana.

Ambicioza ir arī misija – informēt, izglītot un iedvesmot katru Latvijas iedzīvotāju. Nodrošināt platformu sabiedrības diskusijām. Būt par vadošo mediju Latvijā.

Jaunā medija mērķis būšot nacionālās identitātes, valodas, kultūras un sociālās atmiņas stiprināšana; demokrātiskas un saliedētas sabiedrības veidošana; piederība pie Eiropas un starptautiskās kopienas; izglītības un zināšanu izplatīšana; radošuma un uzņēmības veicināšana. Svarīgi atzīmēt, ka mērķu, vīzijas un misijas izstrādē ir piedalījušies esošo mediju darbinieki. Satura prioritātes jaunā medijā būšot ziņas, informatīvi analītiskie raidījumi, izglītojošie, kultūras, bērnu, jauniešu raidījumi.

Diezgan lielais esošo LR darbinieku skaits, kas neatbalsta vienotā medija izveidošanu, liecina, ka NEPLP līderiem acīmredzot nav izdevies pārliecināt darbiniekus, kuru vidējais vecums ir 47 gadi, ka viņi spēs atrast savu vietu jaunajā medijā un spēs strādāt multimediju vidē, kas prasa augstāku un arī citādu kvalifikāciju, kuru darba devējam nākotnē nāksies šiem cilvēkiem palīdzēt apgūt. Demokrātiska saruna ar visiem no NEPLP puses tātad nav notikusi.

Jaunā medija padomi iecels kā tiesnešus. Vai tas nodrošinās politisku neatkarību?

Priekšroka tiek dota tādai LTV un Latvijas Radio apvienošanai, kas paredz jaunas juridiskas personas «Sabiedrisko mediju padomes» (SMP) izveidošanu. Tiek izveidota jauna kapitālsabiedrība, kuras daļas tiek nodotas SMP turējumā. SMP atradīsies Saeimas pakļautībā. Padomes locekļus – dažādu profesiju pārstāvjus (ieskaitot mediju speciālistus) ievēlēs Saeima ar kvalificētu vairākumu. Izvirzīšanu veikšot Saeimas Cilvēktiesību komisija ar sabiedrības piesaisti. SMP uzraudzīšot apvienotā elektroniskā medija saturu un jaunā medija organizatorisko darbību. Ņemot par pamatu citu valstu analoģisku organizāciju veidošanas pieredzi, ir paredzēta šo piecu locekļu izvēle konkursa kārtībā (pretendentus izvirzītu sabiedriskās organizācijas, un tas varēšot notikt arī individuāli) ar sabiedrības iesaisti, dodot iespēju tai ar interneta banku autorizāciju balsot par kandidātiem. Tik pamatīga mediju padomes izveide Latvijas vēsturē ir paredzēta pirmo reizi un atgādina tiesnešu ievēlēšanas kārtību (204. lpp.).

Pieņemu, ka ne visiem ir pārliecība, ka uz šādu konkursu un publisku sijāšanu būs gatavi vispiemērotākie cilvēki. Tāpēc nav izslēgts, ka ar lielu troksni tiks atrasti un ievēlēti «vajadzīgie» un nevis piemērotākie ļaudis.

Laba doma ir no BBC pārņemtā Auditorijas padomes ideja, kas dos iespēju plašai Latvijas sabiedrībai konsultēt SMP. Paredzēta sabiedriskā medija ombuda amata iedibināšana, ko veiktu viens no SMP locekļiem. Mediju ombuds ir institūcija, kādas Latvijā jau sen trūkst, un šai institūcijai būtu jāaptver visi mediji, taču labi, ka vismaz sabiedriskie mediji nāk klajā ar sava ombuda ideju (207. lpp.), kuru var attīstīt tālāk.

Jaunā medija darbību, kuru vadītu valde, noteiktu Valsts kapitālsabiedrības likuma noteikumi un ierobežojumi vai Publisko personu kapitālsabiedrību un kapitāla pārvaldības likuma noteikumi. Pašlaik esošā NEPLP jaunajā situācijā pildīšot tikai nozares regulatora funkciju un vairs nenodarbošoties ar jaunā medija sabiedriskā pasūtījuma formulēšanu un izpildes kontroli. Tiek paredzēts, ka NEPLP paliek tikai nozares regulatora funkcijas un acīmredzot vairs nav nepieciešama tik politiska tās locekļu izvirzīšana un apstiprināšana Saeimā kā līdz šim, un regulators varētu atrasties arī, piemēram, Kultūras vai citas ministrijas paspārnē.

Koncepcijas autori apgalvo, ka piedāvātā struktūra nodrošināšot politiski neatkarīgu stratēģisku pārvaldību (190. lpp.). Koncepcijā vairākās vietās ir uzsvērts redakcionālās neatkarības princips, kas tikšot nodrošināts ar jauno pārvaldības un kontroles sistēmu. Svarīgi, ka tiek paredzēts mērīt sabiedriskā pasūtījuma izpildes kvalitāti pēc sasniegtās auditorijas, raidījumu kvalitātes, mediju uzticamības, neatkarības, finanšu efektivitātes, un pēc šiem kritērijiem arī tikšot vērtēts jaunā medija vadītāju darbs.

Back to USSR

Vairākas izmaiņas jaunā medija struktūrā liecina, ka notiek atgriešanās pie padomju laika pieredzes, kad Latvijas TV un Latvijas radio jau reiz bija vienots medijs Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas sastāvā. Toreiz vēl nebija interneta, taču trešā struktūrvienība šajā valsts kontrolētajā medijā bija Telefilma Rīga, kas ražoja filmas PSRS Centrālās televīzijas vajadzībām un arī vietējam ekrānam.

Atsakoties no pašreizējās projektu vadības sistēmas, jaunais medijs atgriezīsies pie padomju laika Latvijas TV un Latvijas Radio aprobētā tematisko redakciju principa, kad TV un radio bija atsevišķas ziņu, sabiedrisko, kultūras, mūzikas, jauniešu un bērnu, dramatisko un citu raidījumu redakcijas. Jaunajā medijā tādas būs (kopīgas abiem medijiem) ziņu, informatīvi analītisko, kā arī kultūras, izglītojošo un bērnu, jauniešu redakcijas ar redaktoru un galveno redaktoru, redkolēģijas klātbūtni.

PSRS laika vienotā medija struktūra deva iespēju vieglāk un efektīvāk ideoloģiski vadīt un kontrolēt šo vienoto mediju. Latvijas sabiedriskais TV un radio deviņdesmito gadu sākumā tik ļoti vēlējās atbrīvoties no visa padomiskā, ka, lejot no vanniņas laukā ūdeni, izlēja arī pašu bērnu un nekritiski pārgāja uz komerciālo raidorganizāciju uzbūves principiem. Formāli tie apguva jaunus principus, taču saglabāja padomju laika TV un radio vadības tikumus.

Laika gaitā (kopš deviņdesmito gadu sākuma) brīvajā Latvijā bieži mainījās LR un LTV politiski ieceltie un partiju motivētie vadītāji, kas ne tikai stāvēja ziņu žurnālistiem aiz muguras, nosakot, ko un kā montēt un raidīt, bet izdarīja daudz citu tagad grūti labojamu muļķību. Spilgtākais piemērs ir bijušā radiostacijas Brīvā Eiropa darbinieka Ulda Gravas (partija Jaunais laiks/Vienotība) gājiens ar vērtīgā otrā kanāla nosaukuma LTV2 nomaiņu uz LTV7. Vēsturiski Eiropā visi sabiedriskie TV ir izveidojuši divus kanālus ar attiecīgu numerāciju kanāla nosaukumos. Parasti TV1 un TV2 ir uzstādīti kā pirmie divi kanāli ne tikai mājsaimniecību televizoros, bet pirmajās vietās arī programmu žurnālos utt. Kad Eiropā radās komerciālie kanāli, tad tie varēja iegūt tikai «tālākus ciparus» kā abreviatūras savos nosaukumos (TV3, TV4, TV5 utt.). Uldis Grava ar vieglu roku šo vērtīgo nosaukumu LTV2 iznīcināja, un tagad, kad nesen kādā Liepājas viesnīcā ieslēdzu televizoru, LTV otrā kanāla vietā ieraudzīju MTG piederošo Kanālu 2 (MTG izmantoja U. Gravas muļķību), bet Latvijas TV kanāls LTV7 bija pārcelts tur, kur tam jābūt, uz septīto ciparu televizora pultī. Tauta pazīst ciparus 1 un 2 un zina, ka tie ir svarīgākie kanāli, neskatoties uz to, ko domā kāds TV direktors – mārketingists «ar simpātijām uz svētdienu».

Krievi nav neaptēsti

Krievijas vēstnieks Vešņakovs  lasa Kremļa apsveikumu Novaja Volna 2011Koncepcijas 333. lappusē tiek apgalvots, ka nepārdomātas stratēģijas dēļ Latvijas sabiedriskie mediji nepiedāvā saistošu saturu krieviski runājošiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri iegūst informāciju un veido attieksmi, balstoties uz Krievijas mediju kanāliem. Taču citā vietā koncepcijā ir pierādīts, ka šādi raidījumi nemaz nebūtu lietderīgi, jo koncepcijā minētās aptaujas liecina, ka tikai 10-15% Latvijas iedzīvotāju neizmanto medijus latviešu valodā, no kuriem apmēram tikai 3% ir tādi, kas neprot latviešu valodu tā, lai saprastu latviešu mediju saturu (74. lpp.). Vai trīs procentu dēļ (kas ar katru gadu samazinās, jo strauji pieaug latviešu valodas pratēju skaits krievu un citu tautību vidū) ir lietderīgi tērēt resursus un veidot īpašu saturu krievu valodā? Vēl jo vairāk tāpēc, ka integrācija nacionālas valsts sabiedrībā visefektīvāk var notikt uz valsts, t.i., latviešu, nevis krievu valodas bāzes.

Paši krievvalodīgie, kas vēlas integrēties mūsu valstī un Eiropas Savienībā, to novērtēs. Latviešu valoda ir oficiāla ES valoda, un ar to ES var tikt tālāk nekā ar krievu. Esmu ievērojusi ikdienas komunikācijā, ka tie krievi, kas nav šovinistiski noskaņoti, vēlas, lai mēs sadzīvē runājam ar viņiem latviski un nepārejam uzreiz uz krievu valodu, ja jūtam, ka komunicējam ar nelatvieti. Kāpēc to nedarīt arī TV un radio, uzrunājot šo mūsu valsts iedzīvotāju daļu tā saucamajā vienkāršākā latviešu valodā? Krieviski runājošie nav tik neaptēsti, kādus mēs viņus ar savu ar mediju politiku «pataisām». Turklāt šī minoritāte Latvijā jau tagad ir daudz privileģētākā stāvoklī nekā latvieši, jo krievu valodā tiek rādīts liela apjoma saturs visos Latvijas komerckanālos (Krievijas seriāli un citi raidījumi) un visos kabeļtīklos. MTG un Lattelecom piedāvājumā krieviski ir pieejami vairāki desmiti Krievijas un Rietumu TV kanālu. Tas pats attiecas uz radio piedāvājumu krievu valodā. Krieviski runājošajiem viņu dzimtā valoda Latvijas medijos skan vairāk nekā latviešiem viņu dzimtā valoda. Latvieši, kas nepārvalda krievu valodu (un to skaits aug ar katru gadu, jo jaunatne dabiski vēlas integrēties Eiropas, Rietumu nevis Krievijas kultūrvidē), jūtas kā nacionāla minoritāte lielajā krievu valodā skanošajā audiovizuālo mediju gūzmā, kas Latvijā vairākkārt prevalē par mediju pieejamību latviešu valodā.

Lai nostiprinātu latviešu valodas lomu medijos, daudz efektīvāk būtu veidot tādu saturu, kas latviešu valodā uzrunātu visus Latvijas iedzīvotājus, bet pagaidām piedāvājot latviski neprotošajiem trīs procentiem subtitru vai audio tulkojuma izvēles iespēju krievu valodā (satelītu, interaktīvā un virszemes TV tehnoloģiski jau tagad to atļauj un tā latviešu valodā tiek dublēts Pirmais Baltijas kanāls). Tā būtu laba iespēja krieviem iemācīties latviešu valodu un integrēties latviešu sabiedrībā, piedaloties arī publiskajā diskusijā un kļūstot par latviešu kultūras sastāvdaļu. Manuprāt, šāda prakse ir labāka nekā atsevišķu raidījumu producēšana krievu valodā.

Taču, saglabājot, piemēram, ziņas un citus raidījumus krievu, latgaliešu vai kādā citā minoritāšu valodā, tie obligāti būtu jāsubtitrē latviski, lai šiem raidījumiem būtu plašāka auditorija. Arī es ar lielu interesi Stokholmā skatos Zviedrijas TV ziņas somu vai sāmu valodā, jo tās (tāpat kā citi minoritāšu raidījumi) tiek raidītas ar subtitriem zviedru valodā.

No Krievijas mediju un to produktu klātbūtnes nekur neizbēgsim, ja dzīvojam brīva tirgus un necenzētas informācijas valstī. Tāpēc ir jāatrod citi ceļi, kas ierobežo un neitralizē šādu kanālu efektivitāti brīdī, kad tie iejaucas kaimiņvalstu iekšējās lietās, destabilizējot citu valstu sabiedrības. Jaunais elektroniskais medijs var daudz darīt šajā jomā, veidojot regulāras analītiskas programmas par šo kanālu raidījumiem, kad tie izplata tendenciozus raidījumus par kaimiņvalstīm, mērķējot uz to auditoriju.

Starp citu, sabiedrības izglītošana mediju jautājumos ir kļuvusi par ļoti aktuālu tēmu arī Latvijā, jo pie mums ir izaugusi paaudze, kas samērā bērnišķīgi un nekritiski uztver mediju, reklāmas vēstījumu un tāpēc ir viegli manipulējama. Šajā virzienā saskatu plašu lauku jaunā medija/-u izglītojošo raidījumu redakcijām.

Mazāk politiķu, vairāk publicistikas?

Koncepcijā ierosināts (pēc zviedru parauga) ziņās ierobežot politiķu klātbūtni. Maksimāli līdz vienai trešdaļai no ekrānos redzamajām vai radio skanošajām galvām, un nodrošināt vismaz tādu pašu proporcionālu pārstāvniecību cilvēkiem no Latvijas novadiem un citām tautībām. Tā ir laba ideja, ko vajadzētu censties īstenot jau tagad. Nekavējoties.

Jaunajā koncepcijā trūkst nepieciešamības pēc labas publicistikas (opinion journalism), kurai ir vēsturiskas tradīcijas Eiropas vācu, franču, poļu, itāļu, spāņu, krievu un citu tautu žurnālistikā. Jo žurnālistika nav tikai faktu virknējumi vai tiesu procesiem līdzīgas atskaites, kāda pamatā ir mūsu analītiskā žurnālistika pašlaik. Mūsu sabiedrība vēlas šādu publicistiku ar viedokļu raidījumu klātbūtni. Par to liecina fakts, ka sociālajos tīklos daudz vairāk sekotāju ir žurnālistiem personībām ar savu viedokli nekā remdeniem raidījumiem, kurus viņi vada ēterā. Medijos šodien ir daudz pārblīvētu, nekomentētu faktu, infoizklaides, taču ļoti maz žurnālistu – personību, kas šos faktus un notikumus spētu komentēt, pasniegt tos publicistikā rakstītā, audio vai audiovizuālajā formā. Šādi cilvēki nerodas vienā rāvienā no nekurienes. Mums tādi ir. Audiovizuālajā žurnālistikā laba publicistika ir ne tikai cilvēks kadrā vai aiz kadra, bet arī ekrāna māksliniecisko līdzekļu izmantošanas prasmes un vadītāja harisma. Šo faktoru šodien trūkst mūsu ētera un ekrāna publicistikai.

Vēlētos pārliecināties, ka jaunais medijs dos ieguldījumu savu ziņu producēšanā, sabiedrības dienas kārtības noteikšanā,

nevis turpinās uzknābāt ziņu un PR aģentūru nobērtos graudus. Radīt/ražot ziņas un pētījumus, uz kuriem atsaucas citi mediji, un tēmas, kas kļūst par sabiedrības dienas kārtību, ir galvenais kritērijs, pēc kura būtu jāvērtē ziņu un informatīvo, analītisko/publicistisko raidījumu efektivitāte. Tas koncepcijā nav uzsvērts.

Koncepcijā nepilnīgs ir to sociālo grupu un minoritāšu uzskaitījums, uz kuru problēmām medijam vajadzētu fokusēties. Nedomāju, ka vienīgi jaunajām ģimenēm, senioriem un invalīdiem ir jābūt atsevišķiem raidījumiem LR un LTV ēterā. Iespējams, ka koncepcijas veidotājiem šķiet, ka, piemēram, seksuālo minoritāšu tēmai un sabiedrības neiecietības izpausmju mazināšanai «pret citādiem cilvēkiem» pilnīgi pietiek ar Eirovīzijas dziesmu konkursu vienu reizi gadā?

Pretrunas par interneta portālu

Tehnoloģiskā platforma sola TV pāreju uz augstas izšķirtspējas TV standartu, uz bezlenšu ierakstiem, uz attiecīgi aprīkotām studijām, kamerām, PTS utt. Taču tehnoloģiju apraksta daļa ir terminoloģiski neveikla un pretrunīga. Jaunā medija koncepcijas sākuma daļā tiek apgalvots, ka interneta portāls būšot galvenā jaunā vadošā Latvijas medija platforma, kurā atradīšoties viss TV un radio producētais saturs (acīmredzot izņemot iepirktās filmas un citus autortiesību aizsargātus darbus, kuru rādīšanai ir ģeogrāfiski vai citi ierobežojumi) un vēl tikpat liels paša interneta portāla sagatavotais saturs. Taču tehnoloģijas sadaļas rakstītāji uzlej ambiciozajiem NEPLP plāniem spaini auksta ūdens, apgalvojot (288. lpp.), ka jaunais portāls nezin vai būšot Latvijas piecu skatītāko portālu skaitā, jo tajā nebūšot «dzeltena satura». Vai tad arī NEPLP domā, ka tikai dzeltens saturs ir tas, kas veidos viena vai otra portāla popularitāti?

Turklāt dīvaina šķiet atsaukšanās uz ASV tradīcijām TV raidījumu skatīšanās jomā (tiešraides, videoieraksti, videospēles un tā saucamā signāla straumēšana), jo ASV ir cita elektronisko mediju lietošanas kultūra un dažas interneta izplatīšanas tehnoloģijas tur ir mazāk attīstītas kā Eiropā. Turklāt ASV nav sabiedrisko mediju tādā līmenī, kā tie novērojami Eiropā. ASV pieredze nav īsti vietā Eiropas elektronisko mediju tradīciju analīzē. Skandināvijas valstu pieredze liecina, ka šobrīd dramatiski attīstās audiovizuālo produktu patēriņš tieši datoros un mobilajos telefonos, kur zviedru jaunākā paaudze skatās arī savu sabiedrisko TV (nevis televizoros). Dodot iespēju skatīties jebkurā laikā, ignorējot programmas sieta diktātu. Nav pamata uzskatīt, ka Latvijā būs citādāk.

Terminoloģijas juceklis

publicistikaDīvaini, ka koncepcijas tekstā (neskatoties uz to, ka tā izveidē piedalījušies mediju akadēmiskie spēki) vietām ir nekonsekventa vai galīgi aplama mediju terminoloģijas lietošana.

Jēdziens «ekranizējumi» sabiedriskajā pasūtījumā, izrādās (!), ietver visu veidu filmas. Lai gan rodas priekšstats, ka ar to domātas pašu producētas drāmas pārraides (videofilmas, teātra uzvedumi, videoseriāli). Tiešraides reportāžas tiek dēvētas par «dzīvām reportāžām», materiālu (rakstu) ievadu veidošanas prasme tiek dēvēta par «rakstīšanas vadību», TV un radio žurnālistikas termini «materiāls», «sižets» tiek saukti par «stāstu», video un skaņu failu montāža tiek dēvēta par «stāstu rediģēšanu» (269., 270. lpp.). Lielbritānijas korporatīvās pārvaldības kodekss tiek saukts par šīs organizācijas kodu (209. lpp.) utt. Acīm redzami ir veikta burtiska tulkošana no angļu avotiem, neizprotot angļu terminoloģiju un nezinot analoģiskus terminus latviešu valodā. SMP locekļu ievēlēšanas/atbrīvošanas kārtība (200. lpp.) arī formulēta neveikli, un tāpēc noprotams, ka pret kandidātiem ir prasības izglītībā, profesionālajā pieredzē, politiskajā neatkarībā un tiem ir jābūt saistītiem ar komerciālajiem medijiem, un viņiem jābūt arī sodāmībai (!?). Nerunājot nemaz par kaudzi pareizrakstības kļūdu. Piemēram, vārdu medijs rakstot ar garo ē. Ja šo darbu būtu sacerējuši studenti, tad varētu uz to pievērt acis un piedot, bet,ja par to mēs esam samaksājuši 80 000 latu nodokļu naudas, tad mums ir tiesības uz augstāku kvalitāti. Daži desmiti vai simts latu terminoloģijas redaktoram un korektoram neradītu lielu iztrūkumu NEPLP budžetā, taču demonstrētu cieņu un pietāti pret dokumenta lasītājiem un latviešu valodu, kuras nostiprināšana ir arī NEPLP un jaunā elektroniskā medija uzdevums.

Jaunais medijs, kurš fiziski atradīšoties Zaķusalas izremontētajās telpās ar TV un radio studijām Doma laukumā, mums maksāšot no 14 miljoniem latu 2014. gadā līdz 23 miljoniem* 2018. gadā, un šo naudu paredzēts iegūt no iezīmētas iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļas, kā tas tiek praktizēts dažās citās valstīs.

Ja izdosies praksē izpildīt visas koncepcijā paredzētās idejas, tad pastāv liela varbūtība, ka mums varētu izveidoties labs radio, TV un internets, kuru saturu noteiks nevis veļas pulveru, ziepju un autiņbiksīšu ražotāji, lielveikali vai pašmāju politiķi, bet gan mēs paši – skatītāji.

Pagaidām mani uzrunā vairākas koncepcijas radošas idejas, bet nepārliecina Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošanas motīvi. Kamēr mūsu valstī nav garantēta mediju redakcionālā neatkarība no īpašniekiem un akcionāriem mediju likumos, tikmēr politiķu roka stiepsies arī jaunā (jauno) medija virzienā un turpinās pļaut, nevis sēt. Tikmēr LR un LTV apvienošana ir politisks projekts.

* bez investīcijām ēku rekonstrukcijā, tehnoloģijās u.c.

Vairāk par šo tēmu: http://sandraveinberga.lv/2012/10/05/latviesu-mediji-ir-nacionala-bagatiba/

http://sandraveinberga.lv/raksti-par-medijiem/mediji-%e2%80%93-valsts-vara-nr-1/

Bērnu ēšana brokastīs vai trīs kvēlspuldzes ieskrūvēšanas veidi

2012. g. 16. oktobrī. Speciāli TVNet.

Attēls: TVNet

Pazīstamais satīriķis Džonatans Svifts 1729. gadā nāca klajā ar konstruktīvu priekšlikumu, kā Īrijā visefektīvāk būtu apkarojams bads. Trūcīgie īri varētu pārdot savus bērnus bagātajiem apēšanai kā «īpaši delikātu un veselībai piemērotu maltīti». Vienlaikus tas ne tikai palīdzētu bagātajiem īriem labi paēst brokastis, bet arī dotu iespēju trūcīgajām daudzbērnu ģimenēm atbrīvoties no «liekām mutēm» pie dienišķās maltītes galda. Visiem būtu labi un nauda ietaupītos.

Britu un īru melnais humors (šajā gadījumā) lieliski noder arī mūsu mediju regulētāju raksturojumam, jo problēmas var risināt dažādi – ar un bez morāles.

Brīdī, kad nacionālie Latvijas mediji, īpaši sabiedriskie (LR un LTV) atrodas uz reālas iznīcības sliekšņa un valsts kultūras politikas stūrētāji joprojām ignorē, ka televizors un radio jau sen kļuvuši par galveno nācijas logu uz pasauli un internets ir tikai šo logu paplašinājis, «padomes» un «komisijas» piedāvā aizvien «savdabīgākas» idejas «bērnu apēšanai brokastīs».

Nevēlos tagad iedziļināties Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) iniciatīvu spazmās un bijušās Kultūras ministres Sarmītes Ēlertes iniciētajā «sabiedrisko mediju apvienošanas projektā» (trijos variantos), kas joprojām atstāj līdz galam nepārdomāta, pašmērķīga pasākuma iespaidu. Viņu piedāvātie līdzšinējie sabiedrisko mediju apvienošanas un finansēšanas projekti vairāk atgādina «trīs kvēlspuldzes ieskrūvēšanas veidus ar un bez 100 asistentu klātbūtnes».

Taču atstāsim «radio un TV padomi» kopā ar 100 asistentiem. Mēģināsim saprast, kāpēc aktuālais projekts ir svarīgs ikvienam no mums Latvijā.

Centīsimies noskaidrot, kāpēc «padomes» iniciatīvas līdzinās «bērnu apēšanas» priekšlikumiem.

Lielā, dzeltenā putna bēdīgās izredzes ASV

Sabiedriskie mediji ir masu informācijas līdzekļi sabiedrības interesēs = tautas kalpībā. Tie dominē «vecā kontinenta – Eiropas» mediju kartē un ir nepieciešami, lai saglabātu «pie dzīvības» tādas nekomerciālas (sabiedrībai ļoti svarīgas) kategorijas kā nacionālo valodu, kultūru, bērnu, jauniešu, minoritāšu u.c. tēmas, kas mums eiropiešiem šķiet svarīgas.

Turpretī viņpus dīķim – Amerikas Savienotajās Valstīs sabiedriskie elektroniskie mediji šķiet daudz nenozīmīgāki nekā vecajā Eiropā, jo eiropiešiem svarīgās tēmas tur nav liktenīgas un tāpēc daudziem jeņķu politiskajiem vadītājiem sabiedriskā televīzija šķiet nevajadzīga izšķērdība. Piemēram, pašreizējais konservatīvo partijas prezidenta amata pretendents Mits Romnijs tikko PBS TV diskusijā nāca klajā ar skandalozu paziņojumu, ka amerikāņu nodokļu maksātājiem nevajadzētu turpināt finansēt sabiedrisko televīziju Public Broadcasting Service (PBS).

«Es pārtraukšu PBS finansēšanu. Jā, man patīk PBS un es mīlu Big Bird. Starp citu man patīc arī tu,» translācijas laikā teica Mits Romnijs, vēršoties pie pārraides vadītāja PBS žurnālista Jim Lehrer, «taču es netērēšu valsts līdzekļus, ja man nauda šim finansējumam ir jāaizņemas no Ķīnas.» The Corporation for Public Broadcasting, kas ietilpina arī National Public Radio, regulāri saņem 445 miljonus USD no valsts kases un gatavo daudzus plaši pazīstamus un iecienītus raidījumus, to skaitā arī bērnu Sesame Street, kurā darbojas piesauktais lielais, dzeltenais putns ar vārdu Big Bird.

Tagad konservatīvo politiķis vairs nevēlas finansēt TV un radio sabiedrības kalpībā (kā šīs raidorganizācijas dēvē Eiropā), jo, pēc viņa domām, visu ētera lauku var pārņemt privātais tirgus. Pie mums Latvijā arī netrūkst cilvēku ar šādu – tā saucamo atlantisko pieeju mediju tirgum, un liela daļa no viņiem ir atbraukuši no mītnes zemēm ASV, Kanādā vai Austrālijā, kur «neesot tādas sabiedriskās televīzijas vai radio». Netrūkst arī vietējo, kas nesaprot, kāpēc mediju tirgum un žurnālistiem būtu jāpiemēro cita olekts nekā desu vai dakšu tirgum.

Valsts pasūtījums?

Jā, kultūra nav viegli izskaidrojama joma, un tāpēc es mēdzu šādos gadījumos piedāvāt pāris absurdu piemēru, kas rosina iztēli. Piemēram – baznīcas. Daudzi draudžu nami pie mums ir patukši un tāpēc (ja spriežam racionāli) var tikt izmantoti vairākām ticīgo kopām vienlaicīgi – piemēram sadalot Jāņa vai Doma baznīcu starp luterāņiem, katoļticīgajiem, baptistiem, adventistiem, musulmaņiem un budistiem (katram savu stūri). Lai lūdzas vienā ēkā, jo Dievs mums ir viens un citas baznīcu ēkas mēs varētu rentabli izīrēt lielveikalam Maxima. Tam pašam, kura dēļ jau reiz tika saplosīta Vecrīgas ainava «pie bastiona». Absurds? Protams! Ticība ir delikāta lieta un dievnami tāpat. Tos nedrīkst aiztikt. Protams, ka nedrīkst. Taču kulturāli emocionālā spriedze masu informācijas jomā ir līdzīga. «Apvienošanas» un «manipulācijas» šajā jomā var izraisīt neatgriezeniskus efektus.

Kā paliek ar medijiem? Vai valsts pasūtījumu nevar sadalīt privatizētājiem «ar pavēli no augšas», liekot viņiem gatavot kvalitatīvus raidījumus bērniem, invalīdiem, pusaudžiem, māmiņām, pensionāriem, lībiešiem, latgaliešiem un visiem pārējiem – sabiedrisko mediju klientiem mūsu interesēs?

Tātad – valsts pasūtījums («viena ēka») tiks sadalīts kā maizes kukulītis un tā «noformējumu» realizēs neskaitāmi privātie piegādātāji ar milzu ambīcijām un enerģiju. It kā loģiski izskatās (NEPLP arī tā uzskata), taču prakse pierāda, ka žurnālistikā šāda deleģēšana privātajam tirgum nedarbojas, jo nav iespējams realizēt pašu galveno – radio un TV staciju 100% neatkarību no valsts administratīvās, politiskās sistēmas un ekonomisko interešu spiediena, ja valsts pasūtījumu izšķaida uz visām debess pusēm – privātajiem piegādātājiem. Labu gribot, lobējot privātos piegādātājus Latvijas radio un televīzijas padome (jeb sarežģīti nosauktā NEPLP) bruģē ceļu uz elli ar aroganci un pašapziņu, neņemot vērā to, ka ikvienam sabiedrisko mediju raidījumam ir jābūt 100% brīvam no reklāmas, produktu eksponēšanas un sponsorēšanas. Arhipelāga satura uzraudzība pašlaik tiek uztverta kā sekundāras dabas jautājums, lai gan būtībā ir noteicošais sabiedrisko mediju trumpja dūzis.

Sprīdīša lāpsta

Žurnālistikas neitralitāti, lietišķumu un bezkaislīgumu regulē mediju ētikas kodekss, kas mūsu valstī centralizēti joprojām nav pieņemts.

Nav izstrādāta arī visiem medijiem pieņemama labas žurnālistikas kritēriju koncepcija, nav izveidots mediju darba kvalitātes uzraudzības centrs, nav mediju tiesībsarga institūcijas, kas palīdz cīnīties pret pārkāpumiem mediju un plašsaziņas līdzekļa (interneta) darbā.

Nav izstrādāta mediju darbu regulējoša, visaptveroša, progresīva likumdošana.

Nav.

Viss mediju satura bezkaislīgums šodien Latvijā atkarīgs no katra atsevišķā medija godprātīguma un drosmes.

Tas nav normāli. Tieši ar šo jautājumu noskaidrošanu, diskutēšanu un domstarpību atrisināšanu vajadzētu sākt Latvijas mediju areāla satiksmes noteikumu sakārtošanu. NEPLP (kā vienīgā, medijus regulējošā valsts institūcija) šo darbu varēja uzsākt.

Te pieslejas arī mediju darbinieku arodbiedrības (savienības) stabila iedibināšana, vienota Publicistu kluba izveidošana (kopīga latviešu un krievu medijiem), PR un reklāmas pārkāpumu uzraudzības pārvalde un mediju produkcijas kvalitātes uzraudzības dienests. Pie viena būtu laiks sākt diskusijas arī par mediju mācības ieviešanu skolās un pedagogu sagatavošanu šim izglītošanas darbam. Mediju, reklāmas un PR spēks ir iespaidīgs, taču tā efektus pārzina tikai neliela mūsu sabiedrības daļa. Lielāka publiskās domas kompetence šajā jomā ir ne tikai vēlama, bet pat nepieciešama.

Pie mums Latvijā šajā virzienā joprojām asiņo dziļas postsovjetiska laikā cirstās brūces, kuru rezultātā elektroniskie mediji no politisko valsts vadītāju un finansētāju puses tiek traktēti kā servisa institūcijas politiskās un ekonomiskās varas aparātam. Zvans «no augšas» un ass politisks raidījums tiek noņemts no ētera, «zvans no reklāmdevējiem» un kritisks sižets no privātas radiostacijas ziņu izlaiduma tiek izņemts ārā. To sauc par «pēcētera cenzūru», kas demokrātiskā valstī nav akceptējama parādība.

Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka mūsu valstī nav mediju jomas (kā industrijas) regulējošu sviru un mediju privātie īpašnieki tāpēc uztver masu informācijas līdzekļus kā sev privāti piederošu tribīni. Lai gan mediju darbā tieši tāpat kā medicīnā darbojas «Hipokrāta zvērests», kas pieprasa vienādu attieksmi pret visiem «pacientiem». Līdzšinējā brīvvalsts pieredze liecina, ka mūsu avīžu, radio un TV staciju īpašnieki šo noteikumu nezina un viņu subjektīvā cenzūra jau sen laidusi pasaule žurnālistu pašcenzūru, kas ir vēl postošāka par ventilatoru hermētiski noslēgtā atkritumu konteinerā.

Sabiedriskos medijus (savukārt) vada politizēta (partiju izvēlēta un parlamentā iebalsota) padome ar komiski sarežģīto nosaukumu – NEPLP, kas vienlaikus ir sabiedrisko mediju īpašniece (LR un LTV valdes vietā !?) un vienlaikus regulē pārējo elektronisko mediju darbu (frekvenču piešķiršanu, kvalitātes un pārkāpumu jautājumu izskatīšanu u. tml.).

Tas nozīmē, ka Latvijas Radio vai Latvijas Televīzijas ģenerāldirektors nav un nevar būt 100% neatkarīga persona (kā tas, piemēram, ir Skandināvijas sabiedriskajos medijos). «Padome» uzrūc un cenzūra «iet vaļā» tieši tāpat kā senajos PSRS laikos.

Protams, ieinteresētie politiķi un analītiķi var apšaubīt medija ekonomiskos rādītājus, kritizēt līguma beigās padarīto, taču neviena amatpersona nedrīkstētu iejaukties medija programmas vai satura jautājumos. Neviena padome vai tās loceklis nedrīkstētu zvanīt uz Latvijas Radio vai Latvijas Televīziju un norādīt direktoriem, programmu šefiem vai žurnālistiem, kādiem raidījumiem programmā ir jābūt un kādi būtu «jāņem no tīkla ārā». Tieši tāpat kā slimnīcas direktors nedrīkstētu iet pie ārstējošā ārsta un noteikt, kāda diagnoze konkrētiem pacientiem būtu nepieciešama. Jā, nedrīkst!

Tieši tāpat arī «padomes» un birokrāti nedrīkstētu iejaukties mediju darba saturā un savas norādes varētu paust tikai gadījumos, ja pastāv ekspertu konstatētas kļūdas/pārkāpumi (rasisms, minoritāšu tiesību aizskārumi, rupjības, faktu kļūdas u.tml.).

Latvijā diemžēl tā notiek – sabiedrisko mediju satura ratus velk «padomes» uz visām debesu pusēm un brīnās, ka vezums nekust no vietas. Par to liecina sekas – gan «vertikālais taimkods», gan arī pašreizējās NEPLP aktivitātes «programmas uzlabošanā» Zaķusalā un Doma laukumā un piedāvātie «trīs veidi» kvēlspuldzes ieskrūvēšanai «apvienotā medija ielejā».

Sprīdītim – žurnālistam ir jārok, bet bez lāpstas, kas tagad jāapstiprina padomēs un partiju slēgtajās apspriedēs. Loģiski ka šādā veidā nekādas būtiskas valsts politekonomiskā reljefa izmaiņas nenotiks. Ja Sprīdīti Latvijas Radio vai Televīzijā sāks regulēt Mjartāns, Dimants vai Grūbe no «padomes», norādot, kad un vai drīkst gatavot raidījumu par Zentu Mauriņu, pasvītrojot, kuriem raidījumiem jārīko konkurss un kādi cilvēki jāiesēdina valdēs, tad esam nonākuši līdz Ungārijas mediju cenzūrai, par kuru Eiropā ne tikai stāsta anekdotes, bet arī sērīgi nopūšas – «ko gan var gribēt no postkomunistiskajiem ielikteņiem».

Skumji, jo šīs padomes iecelšanas brīdī likās, ka tā saprātīgi pašiznīcināsies, mērķtiecīgi pārejot uz civilizētu mediju vadības sistēmu. Likās, ka ievēlētie savu misiju sapratīs. Taču tas nav noticis.

Tie, kas zina, kā ieskrūvēt kvēlspuldzi, nekāpj uz galda un nelūdz 100 analīzes grupas locekļiem iet pretējā virzienā, lai galva nenoreibst. Tāpēc vispirms sakārtosim mediju vidi un tikai pēc tam sāksim bīdīt ēkas un precināt radio ar televīziju.

Jaunais modelis

Vai beidzot nav pienācis laiks aizmēzt sovjetisma sekas un sakārtot Latvijas mediju jomu? Valstij ik pēc trim vai četriem gadiem būtu jāslēdz ilgtermiņa līgums ar sabiedriskajām raidorganizācijām par tiesībām raidīt sabiedrības interesēs.

Kas ir sabiedrības intereses? Tēmu, stundu, apjomu norāde?

Nē. Tas nozīmē ģenerālo līniju nospraušanu un atbilstošu harismātisku, radošu mediju līderu izvēli, būtisko/aktuālo problēmu atrisināšanu (modernizēta materiāli tehniskā bāze, pāreja uz digitālo radio utt.).

Vissvarīgākais punkts šajā līgumā ir nevis «vajadzīgo tēmu» uzskaite, bet vadošo ģenerāldirektoru izvēle, nodrošinot un garantējot viņiem politisku, ekonomisku neaizskaramību un normālus darba apstākļus (tehnisko nodrošinājumu) sekojošajā līguma darbības periodā. Apņemoties netraucēt šo cilvēku (ar sekundāru bakstīšanu) un neiztikt viņa līdzstrādniekus darba procesā, atturoties piedāvāt viņiem savus derīgos birokrāta padomus.

Tas būtu pirmais solis – atbrīvot sabiedriskos medijus no «uzraudzības padomes» un atļaut medijiem strādāt atbilstoši valsts pasūtījuma noteikumiem.

Ja valsts ir gatava atbrīvot sabiedriskos medijus no reklāmas, tad ir pamats prognozēt straujāku žurnālistiskās kvalitātes celšanās līkni, jo būtiskākās raidījumu satura tēmas reti ir komerciāli izdevīgas un zema audimata situācija nebūt nav raidījumu labas kvalitātes kritērijs.

Pats galvenais – sabiedriskajiem medijiem «jānosedz jomas», kuras nav privāto raidstaciju intereses zonā un jo bieži nav komerciāli izdevīgas, taču ir nozīmīgas noteiktām mūsu sabiedrības grupām (lībiešiem, latgaļiem, maziem bērniem, pensionāriem, ar reimatismu slimajiem utt.). Valsts pasūtījumam ir jābūt tālredzīgam, taču bez norādēm detaļās un konkretizācijas tēmās vai līdzstrādnieku izvēlē. Latvijas Radio un Latvijas TV pienākums ir apņemties būt pilnīgi neatkarīgiem no valsts un citām sabiedrības ietekmes svirām. Piedāvājot sabiedrībai augstas kvalitātes radio un TV raidījumus, kas veidoti tikai un vienīgi izejot no mediju profesionālisma, nevis aprēķina loģikas (nekonkurējot ar privāto sektoru).

Lai nodrošinātos pret misēkļiem, arī Latvijā būtu beidzot jāievieš skandināviem raksturīgā Mediju kvalitātes uzraudzības pārvalde, kurai iedzīvotāji vai sabiedrības grupas var sūdzēties par elektronisko mediju pārkāpumiem, kļūdām un saņemt skaidrojumus strīdīgās situācijās. Tātad – neatkarīga, profesionāla pārvalde, nevis partiju iebalsota «padome».

Ziedojums vai nodoklis

Visbeidzot – finansējums. Jā, sabiedriskos medijus finansē no valsts budžeta un abonentu maksām. Piemēram, zviedriem un norvēģiem sabiedriskajā ēterā nav reklāmas sludinājumu, turpretī citu valstu sabiedriskie mediji ir izvēlējušies «jauktu modeli», t.i., ar reklāmas klātbūtni ēterā. Finansējuma modelis eiropiešiem atšķiras. Jāpiebilst, ka daudzi zviedri ir gatavi maksāt par sabiedriskajiem medijiem tieši tāpēc, ka «tur nav reklāmas».

Zviedrijā ar TV radio abonentu maksas iekasēšanu nodarbojās speciāls valsts uzņēmums Radiotjänst (Radio dienests), kas iekasē no katras mājsaimniecības apmēram 156 latus gadā. Līdz šim maksāšana notika brīvprātīgi, taču 12% iedzīvotāju tomēr pamanījās nemaksāt. Radio dienestā Kirunā bija nodarbināti 120 līdzstrādnieki, no kuriem četri bija štata peilētāji un ar viņiem sadarbojās 80 ārštata «kontrolētāji», kas sistemātiski apbraukāja Zviedrijas pilsētas un ciemus ar savām peilēšanas ierīcēm, lai atklātu «zaķus», kas skatās televizoru/klausās radio, bet nemaksā.

Tagad šī komiskā situācija tiks likvidēta. Aizvien vairāk  sabiedriskās TV un radio programmas tiek patērētas, izmantojot datorus un mobilos telefonus.

Tagad katrs zviedrs būs spiests maksāt radio un TV nodokli pēc somu parauga. Maksājums būs atkarīgs no personas ienākumu lieluma. Maksimālais nodokļa lielums turīgiem ļaudīm būs apmēram 90 latu un pārējiem 1% no gada ienākumiem. Nodoklis zem 50 eiro netiks iekasēts. Tas nozīmē, ka ar 2014. gadu visi zviedri maksās jau divus obligātos no valsts budžeta atsevišķi nodalītos nodokļus: apbedīšanas nodokli (0,19 – 0,22%) un radio un TV nodokli (1%) no savas gada ienākumu summas. Šie nodokļi neieplūst kopējā budžetā, bet tiek izmantoti tikai paredzētajiem mērķiem – apbedīšanai un sabiedriskajiem medijiem.

Līdz šim zviedri maksāja labprātīgi, ziedojot savai sabiedriskajai radio un televīzijai. Tagad būs nodoklis. Vai pāreja no ziedojuma pie nodokļa būs viegla? Nē, nebūs, jo jauni nodokļi nevienam nepatīk.

Kāpēc un kad iedzīvotāji ir gatavi maksāt par radio un televīziju?

Tikai tādā gadījumā, ja sabiedriskie mediji viņiem var un spēj piegādāt informāciju, analītiku un izklaidi, kas ir kvalitatīva, vajadzīga un atbilst publikas gaidām.

Mēs esam gatavi ziedot cēliem mērķiem, taču neesam ieinteresēti pirkt «kaķi maisā».

Skandināviem pagaidām ir izdevies (kaut daļēji!) apmierināt publikas gaidas public service virzienā.

Zviedru sabiedrisko mediju līdzšinējā pieredze rāda, ka iedzīvotājiem ir pa prātam no reklāmas brīvi mediji, kas pievēršas būtiskām sabiedrības problēmām, izglīto un izklaidē, nepakļaujoties partiju, varas aparātu, interešu grupu vai baznīcu spiedienam.

Latvijā līdzīgā situācijā ir Latvijas Radio, kas lielai tautas daļai ir pa prātam, un nav izslēgts, ka pat uz iztikas minimuma dzīvojošie Latvijas pensionāri būtu gatavi maksāt «savam radio», lai tas saglabātu savu sirsnību, tuvību tautai un savu «labvēlīgo un nelabvēlīgo laika prognozi».

Situācija ap Latvijas Televīziju situācija ir daudz komplicētāka, jo politiskais un ekonomiskais spiediens šajā virzienā ir nepārprotams un uzforsēts joprojām. Tas izpaužas ne tikai sistemātiski tendenciozā LTV ģenerāldirektora izvēlē, bet arī radio un televīzijas padomes NEPLP pārprastā regulācijas metodikā (saimnieks sabiedriskajiem, bet regulētājs privātajiem elektroniskajiem medijiem), kuras rezultātā raidījumi noliesē (cenzūra = bērnu apēšana) un tāpēc tauta nav (loģiski!) gatava maksāt abonentmaksu no savas patukšās kabatas.

Tāpēc jaunā «padomes» iniciatīva par radio un TV nodokli Latvijā (50 eiro apmērā) neiztur kritiku, jo sabiedrībā nav pārliecības, ka pirkuma vērtība atbilst piedāvātajai cenai.

Tas, ka jaunajai padomei ir problēmas ar PR mediju jomā, nevienam nav noslēpums.

Atliek cerēt, ka savās attiecībās ar visplašāko Latvijas sabiedrību NLPLP būs pieklājīgāki un nejauks profesionālu darbu ar privātām (konkrētu politiķu vai partijas) ambīcijām.

Citādi vienas kvēlspuldzes ieskrūvēšanai trīs veidos NEPLP vajadzēs jau 1000 asistentu un mūsu sūrie ietaupījumi (bērni) turpinās funkcionēt kā Džonatana Svilta turīgo ļaužu brokastism, līdz LTV un LR kāds neviļus… privatizēs kopā ar visu kolorīto Doma laukuma ēku.

Mani nesajūsmina šis virziens.

Ko domājat jūs?

 

Papildu info:

Zviedrija likvidēs TV un radio abonēšanas maksu. Latvija to ieviesīs?

 

Latviešu mediji ir nacionālā bagātība

2012. gada 5. oktobrī. Speciāli TVNet.

Beidzot arī kāds Latvijas politiķis ir nācis klajā ar konkrētu priekšlikumu, kas stiprinātu latviešu kultūras un latviešu valodas pozīcijas pret Krievijas kultūras imperiālismu, par kura ietekmi Latvijā rakstīju vasarā pāris publikācijās saistībā ar Jauno Vilni.

Jaunais Vilnis un krievu kultūras imperiālisms

Rietumu vai Krievijas ietekme – kas vairāk apdraud Latviju?

Raivis Dzintars ir mēģinājis formulēt  valsts  atbalsta nepieciešamību latviešu valodā drukātai presei, pamatojoties uz domu, ka krieviski rakstošā radikālā prese Čas un Vestji  Segodnja  sludinot Osipova un Lindermana idejas, kas demontējot valsts identitāti.

Jā, viņi to dara. Taču šāda šaura un politiska argumentācija var tikai nogremdēt labu ideju. Nezin, vai  demokrātiskā  sabiedrībā  mēs  uzdrošināsimies  kādu mediju  daļu diskriminēt tikai par to, ka tas pauž citai sabiedrības daļai nepieņemamas idejas, ja vien tās, protams, nav pretrunā ar likumu. Jo tad nonāksim pie tā, ka Dzintara kungs ierosinās ierobežot arī kādu latviešu valodā rakstošu mediju, kas, viņaprāt, darīs to pašu, ko viņa pieminētie krievu mediji, vai nebūs  pietiekoši konservatīvs  vai baznīcas vērtības atbalstošs. Vārda brīvībai ir jābūt mūsu neaizskaramai vērtībai, vienalga, kādā valodā tā tiek īstenota Latvijā.

Taču mediji latviešu valodā, gan drukātie, gan elektroniskie, būtu noteikti jāatbalsta no nodokļu maksātāju naudas tāpēc, ka tie ir mūsdienās kļuvuši par būtiskākajiem latviešu kultūras un latviešu valodas nesējiem, kas ir garants latviešu nacionālās valsts – Latvijas eksistencei. Tieši tāpat kā valsts atbalsta krievu valodu Krievijā, zviedru valodu Zviedrijā, somu valodu Somijā, dāņu valodu Dānijā, islandiešu Islandē. Valsts valodā drukātās dienas preses valsts subsīdijas nav nekas neparasts Skandināvijā.

Latviešu valodā rakstošie un raidošie mediji ir mūsu nacionālās  kultūras svarīgākā  sastāvdaļa, tie kopā ar operu, teātriem, literatūru, tēlotājmākslu, arhitektūru, dziesmu un deju svētkiem utt. veido Latvijā dzīvojošo cilvēku identitāti, attīsta un nostiprina pasaules kultūrā tik unikālo latviešu valodu.

Tiem politiķiem, kas runā, ka, atbalstot latviešu medijus, notikšot tirgus deformācija, gribu atgādināt, ka mediju bizness nav desu bizness, jo medijiem ir arī kultūras attīstīšanas misija, sevišķi mazās valstīs un sevišķi ja šīs mazās kultūras apdraud blakusesošo lielvalstu kultūras imperiālisms. Turklāt valsts atbalsts medijiem latviešu valodā palīdzēs veicināt šo mediju publicistisko kvalitāti, rokošo žurnālistiku un līdz ar to veicinās sabiedrības informētību un latviešu mediju  konkurētspēju iepretim Krievijas mediju spiedienam.

Savu kultūru, kas izpaužas ar valodu, un nacionālos medijus atbalsta ne tikai mazās valstis, bet arī lielvalstis. Pēdējos gados to aktīvi dara arī Krievija ar valsts atbalstītu fondu, mediju palīdzību un ne tikai savās mājās, bet arī ārzemēs. Tikko lasījām, ka Krievijas  valdība par krievu valodas un kultūras veicināšanu  apbalvojusi divus Latvijas medijus Vestji Segodņa un žurnālu Lilit.

Nepieņemami, ka nevis latviešu valodu, bet gan krievu valodu Latvijā nostiprina un atbalsta Latvijas nodokļu maksātāju finansēti uzņēmumi, tādi kā Lattelecom.

Lattelecom savās virszemes TV paketēs pārdod pamatā krievu valodā raidošus un dublētus kanālus, par kuriem ir spiesti maksāt arī tie, kas krieviski nesaprot vai nelieto šos kanālus krievu valodā. Latviešu valoda ir minoritātes valoda Lattelecom un arī zviedru MTG piedāvājumā, jo pēc kanālu skaita, kas tiek raidīti krievu valodā, rodas iespaids, ka valsts valoda Latvijā ir krievu valoda. Nebrīnīsimies, ka Krievijas valdība savas balvas par krievu valodas nostiprināšanu izsniegs arī Lattelecom un zviedru koncernam MTG, un noteikti Saeimas ievēlētai NEPLP, kas neko redzamu nedara, lai Latvijas rusifikāciju, kas tiek veikta ar mediju palīdzību, ierobežotu.

Turklāt atbalsts latviešu valodas presei nekādā ziņā nekropļos Latvijas preses tirgu, jo latviešu un krievu preses tirgi ir divi dažādi tirgi. Turklāt krievu preses tirgu Latvijā jau atbalsta Krievija.

Latvijas valsts atbalsts nelatviešu medijiem, protams, arī nav izslēdzams no Latvijas valsts atbalsta saraksta, taču pašlaik krievu valodai un krievu kultūrai pasaulē nav to iekšējo un ārējo draudu, kas latviešu valodai.

Ņemot vērā masīvo Krievijas kultūras imperiālisma ietekmi Latvijā un lielo krievu  minoritāti Latvijā, visu Latvijas iedzīvotāju interesēs ir ar nodokļu  maksātāju  naudu  stiprināt latviešu valodu medijos, kas dos lielākas  iespējas krieviem labāk apgūt un lietot latviešu valodu, izprast latviešu kultūru un labāk integrēties Eiropā un Rietumu civilizācijā, kurai Latvija un latviešu kultūra pieder.

Mazo valstu valodas un kultūras ir jāaizstāv ar protekcionismu, un tās nedrīkst  pakļaut tirgus likumiem, jo tad šīs valodas un kultūras un līdz ar to arī valstis tiek  apdraudētas. Jo mazāka un unikālāka ir valoda, jo tā ir vērtīgāka  pasaules kultūrā. Šai politikai ir jābūt Latvijai un latviešu nācijai  draudzīgu politisko spēku dienas kārtībā, ja tie nevēlas Latvijā veidot sašķeltu latviešu un krievu sabiedrību, kas katra dzīvo savā civilizācijā.