Tahrīra laukuma jauniešu revolūciju problēmas ASV un Latvijas ārpolitikā

2011. gada 15. februārī

Vakar ”Sirsniņdienā” (persiešu valodā ”25 Bahman”) irāņi ar Facebook starpniecību tika aicināti uz plašiem protestiem Teherānā. Režīmu saļodzīšanās Kairā un Tunisā ir iedvesmojusi arī pārējos Tuvo Austrumu un Ziemeļeiropas zonā.

Diemžēl  ”Zaļajai opozīcijai” neizdevās realizēt iecerēto protesta demonstrāciju ”Ēģiptiešu un tunisiešu tautu atbalstam”. Drošībnieki uzreiz devās ofensīvā pret demonstrantiem Teherānas centrā un pie universitātes, tāpēc protesti izšķīda kā papīrs ūdenī.   ”Mēs esam daudz smagākā apspiestībā nekā ēģiptieši. Mūs vajā gan uz ielas, gan internetā. Irānas režīms prot labāk izmantot gan aģentus, gan traču taisītājus, gan arī medijus”, – komentē notiekošo irāņu pozīcijas blogeris Potkins Azarmehrs. Pēc viņā domām režīma krišana ir tikai laika jautājums. Viss vēl būs un notiks!

Laika šiem protestētājiem pietiks, jo visa dzīve viņiem vēl priekšā.

Uz starta līnijas atrodas septiņas valstis, kuru iedzīvotāju vidējais vecums ir apmēram līdzīgs un nabadzības slieksnis identisks.

Vidējais cilvēku vecums Alžīrijā ir 27, Tunisija – 30, Lībijā – 24, Ēģiptē – 24, Sīrijā – 21, Jordānijā – 22 un Jemenā 18 gadu! Grūti iedomāties, ka šie jaunie cilvēki būtu gatavi saglabāt esošo kārtību un klausīt vēl ilgi.

Septembrī gaidāmas jaunas vēlēšanas Palestīnā. To uzzinājām sestdien. Dominējošā vēlēto palestīniešu daļa nav demokrātiski leģitīma un pēc Kairas notikumiem šī situācija tikšot mainīta. Vakar drošībnieki plosījās arī Jemenas ielās, kaujoties ar studentiem Sanā un pat Barhānā, kurā karalis Isa AlKahalifa mēģināja vakar atpirkties no studentiem ar naudu, piedāvājot katrai ģimenei (kas stāvēs klusu ” pie ratiem”) – 2700 dolārus. Grimasē arī režīms Alžīrijā, kas sola atcelt 19 gadus ilgo ārkārtas stāvokli valstī un tajā pašā laikā mēģina izgudrot jaunus likumus, kas vēl vairāk paralizētu jauniešu nemieru iespējamību valstī. 1968. gada Eiropas ”džinsu revolūcija” ir ieradusies Ziemeļāfrikā pavisam citā veidolā. Hipiju vietā tagad saceļas interneta paaudze.

Ceļš līdz patiesai demokrātijai būs garš.

Varu nekad neviens negrib atdot brīvprātīgi. Piemēram Ķīnas mediji, kas ir 100%  komunistu varas kontrolē cenzē totāli (ieskaitot internetu) un liek lietā demagoģijas retoriku, bažījoties par ”stabilitāti” un draudot ar musulmaņu fanātiķu parādīšanos un politiskās skatuves. Ciniski smīkņā Krievijas mediji, Korejā, iespējams neviens nekad nav dzirdējis par Tahrīra laukumu. Bubulis ir un to liek lietā.

Lielais vairums joprojām tic spēcīgām prezidentam, vadonim ar moto – ” viens spēcīgs vīrs, viena balss, kas nosaka visu un viena banda, kas valda pār visiem”. Alleluja!

Vecā paaudze tic šim modelim. Latvijā notiek tas pats. Tur pašlaik tiek meklēts prezidenta kandidāts un ”vīri ar varu” jau sastājušies rindā uz šo posteni. Pagaidām nav skaidrs, vai labāk priekšplānā izbīdīt – to pašu vārgulīga prezidenta dekorāciju un regulēt varas sviras ar ”neredzamu roku” aiz muguras prezidentlellei, jeb tomēr nosēsties tronī pašiem. Sistēma arī Latvijas varas aparātā ir tāda pati – varas grupējumi, kam interesē tikai privāts labums un dūres ambīcijas.

Ādams Smits (Adam Smith) 1766. gadā deklarēja, ka ekonomiskā brīvība un brīva konkurence  sekmēs valsts pārticību. Šo grāmatu (kā tirgus ekonomikas bībeli) citē bieži. Taču viņam ir arī otra grāmata, kuru parasti aizmirst. ”The theory of moral sentiments” (1759), kurā viņš nopietni apspriež tēmu, kas galīgi neinteresē politiķus Ziemeļāfrikā un arī Latvijā – brīvais tirgus un kapitālisms automātiski neģenerē saprātīgu un morālu valdnieku atbildību sabiedrības un valsts priekšā. Vai morālei atradīsies vietā ekonomikas teorijā? Kārlis Markss pārliecinoši pierādīja, ka kapitālisms rok savu kapu, pateicoties maniakālai peļņas alkatībai. Taču, vai tāpēc mums būtu jākļūst par marksistiem? Adams Smits pieprasa, lai varas augstākajos līmeņos tiek izvirzīti vienīgi politiķi ar augstu morāli un humānisma ideāliem (nevis šķēlistu kritērijs – ” jo lielāks kretīns jo augstāks amats”).

Kapitālisms ar iemauktiem nebūs pa prātam tiem, kas pašlaik ir pie varas.

Ārpolitika nav izņēmums.

Kā ir ar ārpolitiku Latvijā? Tieši tāpat kā ASV. Neatkarības gados Latvija ir pilnībā deleģējusi savu ārpolitiku amerikāņiem un pat lepojas ar šo soli. ” Mēs esam mēness un reflektējam sauli”, – kādreiz lepni atzinās viens no bijušajiem Latvijas ārlietu ministriem, nesatraucoties par mūsu valsts pakārtoto statusu. Iebilst pret šo nostādni nedrīkst. Uzreiz var iedzīvoties ”Krievijas pakaļskrējēja” jeb nepatriota slavā, jo amerikāņi mūs atbalstīja okupācijas laikā un par to mēs solam verdzisku padevību visu savu atlikušo mūžu.

Es jau redzu kā jūs mājat ar galvu. Jā, jā.  Tabū aizbāž muti vispamatīgāk.

Ja mūsu ārpolitikā pie varas ir amerikāņi, tad acīm redzot jāmēģina saprast kā jeņķi jūtas šobrīd.

Jāatzīst, ka pēdējo desmit gadu laikā Tuvējos Austrumos neviens tā īsti neņem galvā ko runā ASV prezidents.  Režīmi, kurus amerikāņi stutē nav tie humānākie un progresīvākie. Piemēram Mubaraks faktiski var pateikties amerikāņiem par savas neierobežotās varas stabilitāti. Pēc Kairas streiku sākuma viceprezidents Joe Biden uzreiz publiski paziņoja, ka Mubaraks ”nav  diktators”  un Hilarija Klintone deklarēja, ka režīms Kairā ”ir stabils”.

Amerikāņi izvēlas labāk atbalstīt sev paklausīgu diktatūru nekā neprognozējamu demokrātiju. Mēs latvieši ejam pakaļ. Pragmātiski un paklausīgi. Reflektējot pat saules aptumsumus un ”melnos plankumus”.

Paklausība ir ASV trumpja kārts ārpolitikā šajā reģionā kopā 1953. gada, kad pateicoties Centrālās Izlūkošanas Pārvaldes apvērsumam tika gāzts demokrātiski ievēlētais Muhameds Mosadeks, kas nebija ar mieru nacionalizēt Irānas naftas iegulas pēc teksasiešu modeļa. 26 gadus vēlāk amerikāņiem par šo iniciatīvu nācās samaksāt pavisam citā veidā, jo pie varas Irānā nāca musulmaņu fundamentālisti. Pateicoties Irākas karam ir piedzimis politiskais nezvērs ar nosaukumu ”atbrīvotā Irāka” , kuru neviens nav spējis savaldīt joprojām. BinLadins klejo pa Pakistānas alām un neviens viņu nespēj notvert līdz pat šodienai.  Sāk izskatīties, ka atlantisti nespēj nopļaut to ko paši ir sasējuši.

Nē, es nedomāju, ka totalitārā Krievijā ir labāka kārts. Taču Krievija, atšķirība no ASV ir skaidri nostājusies destruktīvās pozīcijās. Baltais nams rīkojas līdzīgi, taču rada iespaidu, ka karalis tomēr nav kails.

Latvijai turpmāk būs aizvien grūtāk reflektēt šo sauli. Īpaši pēc Tahrīra laukuma notikumiem. Iespējams, ka arī Rīgas varai tas ir pat izdevīgi, nevis tikai ērti.

Ēģiptes interneta foruma revolūcijas sekas televīzijā un dzīvē: vai jauna masu komunikācijas revolūcija?

2011. gada 13. februārī

Īsi pirms Mubaraka demisijas, kāds demonstrants Kairā informēja BBC televīzijas kameru, ka ”tur augšā – nedz prezidents, nedz viceprezidents nezina, kas ir internets un nemāk pat sūtīt sms. Viņiem nav e – pasta adreses un tāpēc viņi runā pavisam citā valodā nekā mēs!”.

Plaisa starp laikā sastingušo varu valdības rezidencē un foruma tautu Kairas laukumā līdzinājās bezdibenim. To pierādīja ne tikai Mubaraka gausā un arhaiskā publiskā reakcija, bet arī viņa komunikācijas veids ar protestētājiem, ko varēja redzēt televīzijā.

Valsts televīzijas kadrs, kas trīsdesmit gadus atradies Mubaraka un Suleimana kontrolē, atgādināja vecu, bezkrāsainu fotogrāfiju, kas dvašo pēc pelējuma.

Abi kungi runāja pikti, oficiāli un draudoši. Mums vajadzēja nobīties.

18 demonstrāciju dienu laikā Mubaraks paguva trīs reizes uzstāties televīzijā. Viņa runas veids, uzsvari, attēlā stils un tehniskā kvalitāte atgādināja 80. gadus.

Stīvais un didaktiskais piegājiens televīzijas uzrunā joprojām raksturīgs daudziem prezidentiem un diktatoriem, Putinu, Medvedevu un arī publiski neizteiksmīgo Zatleru ieskaitot. Starp citu šī iemesla dēļ mani netraucēja Latvijas himnas neatskaņošana pēc Zatlera un Dombrovska saturā bālajiem ētera pātariem televīzijā Jaungada naktī, Rīgā. Valsts himna ir pārāk svarīga, lai to eksponētu tikai tāpēc, ka runā administratīvi augsta amatpersona, kas būtībā nepasaka neko.

Šajā gadījumā es vēlētos pievērsties diviem aspektiem.

Pirmais – konstatējumam, ka pašlaik notiek jauns masu komunikācijas revolūcijas lūzuma punkts un par šo tēmu nāksies daudz un plaši runāt ar studentiem Rīgā. Komunikatīvais lūzuma punkts iezīmējas tieši Ēģiptes masu streiku sakarībā, kad tīkla un mobiltelefonu komunikācija paveica to pašu ko savulaik Gutenbergs ar savu iespiedtehnikas atklāšanu. Tiražētie, iespiestie teksti sagrāva varas patiesības monopolu un radīja priekšnosacījumus pārmaiņām sabiedrībā. Ar šo brīdi bija iespējams sabiedrību informēt par visu, apejot varas diktāta mediju cenzūru. Tagad notiek apmēram tas pats. Tīkla forums izsit pamatu etablētajiem masu medijiem. Interneta pilsoniskā žurnālistika strādā ātrāk, lakoniskāk un būtiskāk. Lielie kāpurķēžu mediji vairs foruma izlēcējiem netiek līdzi. Velkas nopakaļ.

Paradoksāli, ka vadošajās pozīcijās mediju areālā tagad izvirzās mazie mediji, kas ir mobilāki un reaģē straujāk nekā stīvais veco mediju menedžments.

AlJazira, piemēram, izgrieza pogas visiem lielajiem CNN Arabic, AlArabia, France 24, BBC un pārējiem gigantiem, ziņojot par būtiskām lietām un nevis šausminoties par ”tūristu stāvokli Ēģiptē”. Ēģiptes notikumu laikā AlJazira veica to pašu lomu, ko CNN realizēja 90. gadu Persijas līča kara apstākļos.

Kataras emīra privātās TV stacijas konta ir ļoti spējīgi žurnālisti un saprātīga ziņu atlases sistēma, kuru publiski apskauž daudzi. Protams, ka šo staciju necieš valdnieki Tunisijā, Alžīrā, Marokā, Jemenā, Kuveitā un Sauda Arābijā. Ēterā te šad tad mēdz rēgoties BinLadins un 2004. gadā ASV prezidents Džordžs Bušs pat izteica vēlmi sabombardēt visas AlJaziras redakcijas, lai šo satelītkanālu noslaucītu no zemes virsas.  Tai pat laikā tieši šī privātā televīzijas stacija liek lietā milzīgu izturību, piegādājot skatītājiem būtiskas ziņas un sadarbojoties ar krīzes reģionu blogeriem un interneta pilsoniskās informācijas gvardiem. Tunisijas pazīstamākā interneta personība Houned Anouar avīzei Le Mond atzīst, ka ” būtībā mani kaitina AlJaziras reliģiskās tendences, taču viņi ir vienīgie, kas saprot būtisko mūsu reģiona procesos, tagad es skatos Kataras kanālu regulāri”.

Kas atliek lielajiem un atzītajiem Rietumu masu medijiem?

Izklaide. Jā, diemžēl, izklaide līdz nāvei.

Ražot ziņas pa vecam šajā modernajā laikā vairs nav iespējams. Neviens tās neskatās televizorā, vismaz interneta forumu paaudze ne.

Zviedru televīzijas akumulē aizvien lielākas reklāmas investīcijas aizvien jaunām izklaides programmām. Reklāmas investīciju apjomi televīzijās ir sekojoši –  2008. – 5 miljardi SEK, 2009. – 4,4, 2010 – 5,3, 2011. – 5,7. Šie ieņēmumi pamatā finansē izklaides programmas – ”Saulgozī” (TV4, 2,6 miljoni skatītāju), ”Pa sliedēm”(SVT1, 2,2 ), britu seriāls (SVT1, 1,9), Let´s Dance (TV4, 1,9), Zvaigznes pilī (SVT1, 1,8) utt.

Skatītākā televīzija Zviedrijā pērn joprojām bija sabiedriskā SVT. Procentuāli  aina pērn bija sekojoša – SVT1 pieder 23,2% visu zviedru televīzijas skatītāju, privātais TV4 ir otrajā vietā ar 19,2%, tam seko TV3 – 8,1%, SVT2 6,9%, Kanal 5 –  6,8%.

Pasaule mainās. Televīzijas ziņu izlaidumiem nopietni jāpārdomā modernais laiks un šķiet, ka jāreformē savas eksistences aina. Citādi arī ziņu izlaidumiem radio un televīzijā draud ”Mubaraka kadra kultūras” novecošanās liktenis.

Otrais mans konstatējums ir demokrātijas priekšstatu revīzija Ēģiptes notikumu sakarībā. Līdz šim pastāv pieņēmums, ka valstij ir jāsasniedz zināms ekonomiskais standarts, lai to būtu iespējams demokratizēt. Ekonomiskā pilngadība vispirms un tikai pēc tam esot iespējama demokrātija.

Kā politiska sistēma demokrātija, protams, nav perfekta. Taču nekā labāka mums pagaidām nav, lai nodrošinātos pret narcisistiem pie varas, ierobežotu karu izraisīšanos, vandālismu, badu un postu.

Ēģiptes notikumi, iespējams, pierādīs, ka ekonomiskie priekšnosacījumi nav arguments cilvēku brīvības ierobežošanai. Ķīnas vadītājiem šāda pieeja nepatīk, iespējams, ka Latvijas ekonomistiem arī stabilitāte šķiet svarīgāka par alternatīva ceļa meklējumiem valsts attīstībai.

Pilsoņi Kairā ir atvēruši logu uz jaunu valsts attīstības iespēju ceļu. Miermīlīgā revolūcija aiztrieca diktatoru, neraugoties uz to, ka lielākā daļa ietekmīgu pasaules valstu vadītāju labāk vēlējās redzēt Mubaraku paliekam tronī, stabilitātes vārdā.

Stabilitāte tika nostādīta augstāk par visnozīmīgāko vērtību – brīvību.

Bailes no pārmaiņām piemīt mums visiem.

Paldies, ka ēģiptieši mazdūšību uzvarēja un parādīja, ka vara un stagnācija nav obligāts spāņu zābaks visiem.

Ēģiptes trauslā laime: pārdomas dienu pēc Mubaraka atkāpšanās

2011.gada 12. februāris

Spītīgais, narcisists, brutālais, bezkaunīgais, vecais un slimais Mubaraks ir demisionējis. Pēdējais faraons ir kritis. Tagad atliek gaidīt domino efekta rezultātus reģionā, jo Tunisija un Ēģiptei varētu sekot pārējās kaimiņvalstis. Jauna vēstures lapa ir pāršķirta un visiem jāsāk rēķināties ar pārmaiņām modernā laika garā.

Trīsdesmit gadu ilgais terora laiks ir beidzies. Mubaraks aizbēdzis uz Šarmelšeihu un sola nomirt dzimtenē, taču diezin vai šis solījums izdosies, jo viņa vadībā valsts kase ir pamatīgi izzagta. Daudzi viņam to nepiedos. Šveice jau iesaldējusi Mubaraka kontus un rādās, ka pēdējam faraonam nāksies atkal paklausīt demonstrantu aicinājumam – ” Mubarak vācies projām! BenAlī jau gaida Tevi Saūda Arābijā!”.

Viens cēliens ir beidzies un tagad faktiski jāpriecājas! Nevajadzētu bažīties par to, kas notiks tālāk.

Cilvēku bailes no nezināmas nākotnes ir viņu galvenais ienaidnieks. Nākotne ir mūsu svarīgākā dzīves daļa, jo tieši tur mēs visi pavadīsim savu atlikušo mūžu.

Vakar sešos pēcpusdienā sākās jauna pasaules vēsture. Pirmais paragrāfs ar nosaukumu tautas revolūcija Ēģiptē. Iespējams, ka šodien nervoziem būtu jākļūst ne tikai Tuvējo Austrumu despotiem, bet arī Rietumeiropas politiskajām mafijām.

Ēģiptes militāristi, kas tautā un sabiedrībā ir cienīti un mīlēti, protams, nav Havela vai Mandelas stila piekritēji. Ir cerība, ka viņi izbeigs 30 gadus ilgstošo ārkārtas stāvokli valstī, pārtrauks apcietināt un spīdzināt cilvēkus viņu politisko uzskatu dēļ, likvidēs visaptverošo cenzūru, prātīgi sagatavos jaunas parlamenta vēlēšanas lai atbrīvotos no Mubaraka politiskā galma un dotu iespēju progresīvajai interneta paaudzei izveidot savu politisko asi.

Šajā acu mirklī 2011. gada 12. februārī pats svarīgākais ir tas, ka režīms Kairā ir kritis. Piektdienas varoņi ir ēģiptieši paši. Šis fakts ir noticis. Politiskais mironis vecais Mubaraka režīms ir pie mūsu kājām. Amerikas Savienotajām Valstī un Eiropas Savienība tagad sāksies grūti laiki, jo Mubaraks līdz šim bija drošākā garantija pret iespējama musulmaņu ekstrēmisma uzplaukumu Nīlas deltas zonā.

Pesimisti jau šodien vaimanā un mālē postu nākotnes virzienā.

Mēs pārējie varam izdarīt vairākus lieliskus secinājumus, jo kā jau gudri cilvēki :)! mācāmies no svešam kļūdām un veiksmēm!

Ēģiptiešiem izdevās tāpēc, ka trulais, politiskais Mubaraka terors bija ieildzis nenormāli ilgi (30 gadus) un valdītājiem vairs neizdevās apspiest tautu ar vecajām un pārbaudītajām notrulināšanas metodēm, iestāstot, ka ”pašlaik iespējams dzīvot tikai tā un nekā citādi” , jo ” nekas labāks nav iespējams!”. Vēl viena īpatnība ir tā, ka tautas apspiešanas stabilitāti izjauca jaunie, līdz šim nebijušie saziņas veidi ar interneta starpniecību. Vairs nebija vajadzīga partija vai arodbiedrība, kas saliedētu protesta kustību.

Komunikācijai  Ēģiptes revolūcijā bija noteicošā nozīme.

Franču filozofs Alexis de Tocqueville savā spīdošajā traktātā par vergu kontroli cietumā mēģināja noskaidrot, kāpēc apcietinātie nesaceļas, jo arestanti strādāja apbruņoti un viņiem faktiski bija visas iespējas bēgt no ieslodzījuma vietas. Izrādījās, ka paklausību nodrošināja viens vienīgs noteikums – aizliegums sarunāties. 100% komunikācijas anulēšana nodrošināja bezierunu paklausību.  Apiecitinātie klausīja dresūrai bez ierunām.

Tieši internets beidzot nodrošināja ēģiptiešiem gigantisku saziņas laukumu un Mubaraks to viņiem nekādi nespēja atņemt.

Otrs jautājums ir solidaritātes klātbūtne. Čikāgas ciniķi – ekonomisti uzskata, ka ikviens cilvēks ir egoists un pirmām kārtām domā tikai par sevi un savas ģimenes labumu un privātām interesēm. No šāda viedokļa ir stulbi doties uz Kairas centrālo laukumu un tur tupēt, riskējot ar varas sankcijām. Labāk nogaidīt kura puse uzvarēs un pēc tam steigšus pieslieties spēcīgākajam, pārspīlējot savu ieguldījumu uzvarā. Šādi ” bezbiļetnieki” revolūcijās nav mazums un bieži dominē lielos apvērsumu brīžos.

Ēģiptē šoreiz bija citādi. Stimulu un koordinācijas sakausējums izskaidro ēģiptiešu sacelšanās panākumus Tahrira laukumā.

Tie ēģiptieši, kuri kopš 25. janvāra līdz vakardienai turpināja demonstrācijas nebija egoisti. Noteiktās, izšķirošās situācijās cilvēki spēj pārvarēt savu egoismu. Kad tas notiek?

Ja apspiestās masas izjūt spiedienu kolektīvi un izejai no situācijas nav nekādu individuāli piemērojamu risinājumu, tad cilvēki var upurēt savu ego vienotas lietas labā. Piemēram, Latvijas ”kolektīvais parāds” attiecas uz mums visiem vienādi.

Otrs priekšnoteikums ir stabila apspiestība. Stabilas pakārtotības situācija valstī, kad lielākajai iedzīvotāju daļai nav cerību no varas spiediena tik drīz atbrīvoties un pacietīgi gaidīt labākus laikus var aizdegt dzirksteli apjomīgam protesta vilnim. Šāda situācija patlaban novērojama arī Latvijā, kur iedzīvotāji izmisumā un pesimismā par nākotnes iespējām Latvijā masveidā atstāj valsti. Protestē aizbraucot.

Visbeidzot šādā ārkārtas situācijā ”atrodas” pāris altruistiski un godprātīgi cilvēki, kas spontāni uzņemas pārmaiņu kursa līdera lomu. Ja šis modelis ”nostrādā”, tad mainās sociālekonomiskā paradigma.

Šis brīdis ir klāt. Trausls un bezgala svaigs pārmaiņu brīdis! Turienes revolūcija tagad iesoļo konstruktīvā fāzē un mums aiz saviļņojuma aizraujas elpa un atliek vienīgi cerēt uz to vislabāko! Turies Ēģipte!

Ēģiptes barikādes zem zābaku zalvēm

2011. gada 2. februārī

Vakar vakarā 23.00  Ēģiptes televīzija un CNN kā arī citi TV kanāli raidīja starptautiskās sabiedrības pieprasīto prezidenta Mubaraka atkāpšanās no amata runu. Mubaraks vēlas ”palikt savā vietā” un mēs lai darot to pašu. Depeša atgādina slaveno Kārļa Ulmaņa frāzi.

Es palieku te un jūs tur. To izlemju tieši es un neviens cits.

Diktatori ir neparasti līdzīgi raksturā un rīcībā visos laikos.

Paziņojums atgādina publisku pliķi tiem 2 miljoniem demonstrantu, kas  vakar publiski pieprasīja 82 gadus vecā prezidenta nekavējošu demisiju.

Bijušais lidotājs, Anvara Sadata labā rokā un tagad ar vēzi slimais diktators Mubaraks ir piekritis nepretendēt no jauna uz prezidenta amatu gaidāmajās rudens vēlēšanās, taču viņa reakcija tautu neapmierina. Ja Mubaraks neatkāpjas tūliņ, ja netiek mainīta konstitūcija, tad valsts vadītāja amatā iesēdīsies diktatora dēls, kas šim postenim jau sen tiek gatavots.

” Lai viņš vācas projām nekavējoties!” – skandē pūlis Tahrīra laukumā Kairā un met gaisā apavus, protestējot pret politiskas elites reakciju. ” Lai viņš vācas pie velna!” – klaigā demonstranti, kas jau gandrīz nedēļu notur presingu un uzskata, ka līdz rudenim diktators un viņa svīta pagūs nogriezt skābekli demokrātijas eskalācijai Ēģiptē.

”Protesti Kairā turpināsies kamēr Mubaraks nozudīs un aizbrauks!”, – uzskata Giri Ibrahms, viens no vadošajiem ēģiptiešu aktīvistiem.

Šodien situācija Kairā saspringusi līdz galējībai. Tauta nepiekāpjas un prezidents neatkāpjas, lai gan visiem ir skaidrs, ka valstij nav izejas vecajā virzienā.

Šodien ap pusdienlaiku Kairas centrālajā laukumā ieauļoja kavalērijas pulks, kas jājot uz zirgiem un kamieļiem uzsāka mīdīt demonstrantus un dauzīt uz bruģa sēdošos ar pletnēm. Protams, ka varas šovs noslēdzās ar pretreakciju. Demonstranti pamanījās vairākus jātniekus noraut no segliem un apstrādāt ar dūrēm.

Ar šo miermīlīgā un ”maigā revolūcija” Kairā pamazām pārvēršas asiņainā slaktiņā.  Britu BBC apstiprina, ka  ”pretējās nometnes demonstranti” Kairā faktiski ir drošības policijas pārstāvji civilās drēbēs, kuriem diktators maksā par trača taisīšanu un gaisa jaukšanu. AlJazira ziņo par šaudīšanos pilsēta centrā un cietušajiem. Diktatora apolitiskais kartelis rīkojās bez šaubīšanās.

Mubaraka ”mīļotā Ēģipte” (skat. viņa runas tekstu vakardienas valsts TV) nav tas pats kas ”caurmēra ēģiptieša” dzimtene. Mubarakam ir vara un viņš to lieto kā saprot un prot.

Negaidīti? Nē, šī reakcija bija prognozējama.

Tātad?

Ēģipte barikāžu laiks ir nozīmīgs ar vairākām unikālām īpatnībām, kas  līdz šim nav reģistrētas modernā laikā apvērsumos.

Protestus Ēģiptē uzsāka parasti cilvēki. No brīvas gribas. Tos neorganizēja kāda noteikta aktīvistu grupa vai arodbiedrība. Šie protesti sākās spontāni. Rīcības centrā ir jauni cilvēki, kas nav apmierināti ar savu laiku un vēlas dzīvot citādi.

Ēģiptiešu vidējais vecums pašlaik ir 23 gadi un neskaitāmi jauni cilvēki visu savu mūžu savā dzimtenē ir dzīvojuši viena un tā paša diktatora Mubaraka ēnā. Patiecoties Facebook un Twitter viņiem izdevās noorganizēt protesta akcijas un var gadīties, ka izdosies pārņemt kontroli pār savas dzimtenes nākotni. Šāda cerība pastāv.

Paradoksāli, ka demonstrantu vidū ir dažāda vecuma un pārliecību cilvēki. Jauni, veci, vīrieši un sievietes no visiem sabiedrība slāņiem ar vienotu aicinājumu ’” pazūdi Mubarak no mūsu acīm!”.

Taču diktators vai nu nesaprot aicinājumus, vai arī nesaprot savu laiku.

Latvijā bieži nākas novērot līdzīgu situāciju, kad politiskā vara līdzīgi līmei neatļauj atstāt amatu neveiksmīgiem ministriem, politiķiem un visa cita ranga augstiem priekšniekiem. Tie turas pie varas, amatiem un krēsla kā pie vienīgā iespējamā glābjošā plosta naidīgajā politikas okeānā.

Mubaraks šobrīd atgādina slīkstošo, kas gatavs noraut zem ūdens miljonus kopā ar sevi un savu krēslu, kuru nevēlas atstāt pats.

Mums atliek vienīgi minēt kāpēc, piemēram, Zviedrijā ministrs pats protas atstāt amatu izgāšanās rezultātā, bet Latvijā uz Ēģiptē to nespēj un neprot. Iespējams, ka vainīgs ir kultūras un paškritikas trūkums. Var gadīties, ka pie vainas ir egoisms un alkatība.

Mubaraka vietā jau tagad gatavi nostāties viņa sabiedrotie Ahmeds Šafiks (pašreizējais premjers), Omārs Suleimans (74. gades vecais Mubaraka draugs, drošības policijas šefs, pārdzīvojis jau četrus infarktus).

Protestētājus neapmierina neviens no šiem kandidātiem.

ES „ārlietu ministres” Katrinas Aštonas šodienas aicinājums reaģēt maksimāli strauji, protams, vēlētos redzēt Kairas ”pārejas valdības” spicē bijušo diplomātu, Nobela prēmija laureātu, ēģiptieti Muhamedu ElBaradeju. Taču viņa kandidatūra dzimtenē ir maz pazīstama, jo bijušais diplomāts un atomenerģijas uzraudzības institūcijas IAEA vadītājs lielāko sava mūža daļu ir pavadījis ārzemēs nevis dzimtenē. Viņš ir gatavs rīkoties, bet tautieši viņu nepazīst.

Nākamie rindā uz varas posteņiem Kairā ir musulmaņu fundamentālisti, no kuriem redzamākā ir opozīcijas grupa Musulmaņu brālība, dibināta 1928. gadā, taču līdz šim darbojusies pagrīdē ar līderi Muhamedu Badī spicē. Pagaidām nav iemesla prognozēt Irānas revolūcijai līdzīgu reliģiskā apvērsuma procesu, kuru pašlaik sludina Teherānas ajatolas.

Musulmaņu brālība līdz šim nav uzņēmusies protestu vadīšanas iniciatīvu, tā sastāv no vairākām apakšstruktūrām no kurām vairākas ir gatavas jau tagad sadarboties ar citām opozīcijas partijām valstī un atrodoties valdībā mēdz noenkuroties politiskā spektra centrā.

” Kāpēc mēs tā neprotestējam kā ēģiptieši?”, – vakar metro, lasot avīzi mani uzrunāja kāds zviedru kungs, kurš pats arī atbildēja uz savu jautājumu – ” tāpēc, ka vara mums visiem te rietumos ir iestāstījusi, ka dzīvojam vislabāk, esam vislaimīgākie. Tieši kā tā mēs dzīvojam ir vispareizāk!  Basta! Punkts! Mēs neprotestējam. Mēs padevīgi paklausām…”, – viņš neiecietīgi secināja un nobeidza domu – ” man par to ir kauns. Jums arī?”

Es pamāju.

Jums arī par to ir kauns?

PS. Degvielas cenas Zviedrijā Ēģipte nemieru dēļ vakar pieauga par 20 ērām par katru benzīna un dīzeļdegvielas litru.