Cik ilgi vēl pacietīsim viņus? Netolerantos un teroristus?

Speciāli TVnet

ušakovs berzins

Foto: TVnet 

Ir iestājies neiecietīgo egoistu laiks. Netoleranto brīdis. Tie paši, kuriem empātija un tolerance ir svešvārdi bez skaidrojošas vārdnīcas. Bēgļus, migrantus, romu ubagus un vietējos pensionārus tagad var lamāt skaļi, bez stomīšanās. Čečenijā drīkst ieslodzīt cietumā gejus, Ungārijā aizliegt Sorosa augstskolu, Latvijā ieviest tikumības hartu skolotājiem, lai gan nejēdzīgie ātrie kredīti turpina pārpludināt mūsu reklāmas telpu kā tarakāni, kurus neņem dusts. Caurkritis valsts prezidents piesakās Rīgas Domes vadītajā amatam jūnija vēlēšanās, un vairāku pašvaldību vadītāji turpinās līdz zārkam nosēdēt savā vēlētajā amatā. Viņi nekautrējas par to, ka ir netoleranti. Jo bezkaunība ir dzīves norma, ja prot «uzšķaudīt» citu tiesībām. Vai tolerance ir vajadzīga?

Kas ir tolerance

Tolerance ir sarežģīts fenomens. Tas nozīmē iecietību, pieklājību, empātiju un laipnību. To pašu, ko ikviens no mums ik dienas vēlas saņemt no ārpasaules. Kā komunikācijas normu civilizētas saziņas apstākļos. Tas nozīmē neuzbrukt cilvēkiem, kas domā vai dzīvo citādi, neapkarot personas, kas neizskatās un nedomā tā, kā mēs paši. Citiem vārdiem – tā ir savstarpējā cieņa, kas attiecas arī uz svešajiem un nepazīstamajiem jeb savādajiem pašniekiem (cilvēkiem no pašu vidus).

Līdz šim cilvēku sabiedrībā domāja, dzīvoja un rīkojās pretēji tolerances loģikai – jo praktiski visur un vienmēr dominēja reliģioza netolerace pret citādajiem. Valstīs, kurās eksistējusi vairākuma reliģija, neiecietība un kašķība pret «svešajiem» un «savādajiem» vienmēr bijusi norma. «Kā tāds» šis fenomens ir dzīvs joprojām, līdz mūsu dienām. Arī mūsu sabiedrībā Rīgā, Pāvilostā vai Rūjienā nereti noskatās uz melnādainajiem, smīkņā par gejiem, ironizē par blondīnēm un šausminās par ebrejiem. Reizēm pat neapzinoties, ka tas nav civilizēta cilvēka cienīgi – šādi rīkoties, kaut arī tā bija (līdz šim) pieņemts. «Kāds» ir to deklarējis, un mēs tam ticam un sekojam. Akli un nekritiski. Īpaši bīstams šis ticības aklums ir šodien, kad demagogu armijas internetā sludina savas «patiesības» par «briesmīgajām feministēm», «alkatīgajiem bēgļiem», «grēcīgajiem tradicionālās ģimenes grāvējiem» un «sorosītu salašņām».

Šodien šī neiecietība + nekaunība + kašķība un nicība jeb = netolerance sinhronizējas ar politiskās un ekonomiskās varas spiediena imperatīviem, tāpēc «visiem citādajiem» jākļūst par visu publisko nelaimju grēkāžiem tieši tāpat kā sociālisma apstākļos visiem bija jākļūst par komunisma cēlājiem. Gribi vai negribi.

Interesanti, ka neiecietība pret citādajiem sākusies ar reliģijas/ticības (nevis cilvēku kā personu) neiecietību. Lai gan Kristus pats vienmēr noraidījis varmācību, viņa ticības ietvaros tolerances un savstarpējās iecietības idejai bijis grūti iedzīvoties un izturēt. Brīdī, kad kristīgā ticība pārtop oficiālajā valsts reliģijā, tā saplūst ar ķeizara kultu un automātiski paliek intoleranta (neiecietīga, nosodoša) pret citādajiem un asiņaina pret nepaklausīgajiem.

Kāpēc karojam ar citādajiem

Karš ar citādajiem jeb «ķeceriem» cilvēces vēsturē bijis ilgs un nogurdinošs, jo sākās jau svētā Augustina laikā. Tieši viņš sāka pieprasīt bargu sodu par nesekošanu valsts reliģijas normām jeb ķeceru dedzināšanu ugunī un svēto inkvizīciju. Viņš izmantoja Akvīnas Toma formulējumus, kur ticības normu pārkāpēji tiek pielīdzināti naudas viltotājiem. Brīdī kad kristīgā ticība ieguva valsts reliģijas statusu Romā, tā kļuva agresīva. Kristus sekotāji zibenīgi pārvērtās no aitām par lauvām un tolerances vietā, sāka pieprasīt kolektīvu netoleranci pret visām heterodoksijas formām. Donatisti un priscillieši bija viņu pirmie upuri. Taču brīdī, kad Eiropā jau bija kolektīvi kristīta un pat ariānisms uzvarēts, ticība iecementēta kā fundaments, aktīvi sākās kauja zem krusta ēnas pret tiem, kas tic citādi. Tos publiski nosauca par ķeceriem un grēciniekiem, sātana izdzimumiem. Piemēram, katoļiem izdevās fiziski iznīcināt visus (bogomili, patarēni, katarēni, valdieši, husīti), kas atļāvās atkāpties no Baznīcas nospraustās līnijas. Piemēram, 1562.gadā vienā pašā Francijā par nepareizu ticēšanu tika noslepkavoti 3000 cilvēku (bērnus ieskaitot) Merandolā (Mérindol Cabriére) un vēl 22 Provansas ciemos. 670 notiesāja spaidu darbos galerās.

No 1562. līdz 1789. gadam norisinājās karš starp katoļiem un protestantiem Francijā, kas sasniedza kulmināciju «Bērtuļa nakts» asinspirtī, kas faktiski norisinājās nedēļām ilgi. Nantes edikts (1598.gadā) situāciju neatrisināja, taču noslēdza mieru, piešķirot katoļticībai valsts reliģijas statusu un protestantiem – pakārtotas reliģijas pozīciju. Reāli nekas nebija beidzies, tagad jebkurā brīdī bija no jauna varēja sākt ķildas, karu un nogalināšanu reliģijas dēļ. Ticība derēja kā motīvs kašķa sākšanai.

Valstu pārvaldes loģika pieprasa lozungu «Viens karalis, viens likums un viena reliģija visiem». To deklarē arī šodien Putins Krievijā, Tramps ASV, būvējot mūri pret Meksiku. Iekšējie un ārējie ienaidnieki palīdz saliedēt savējo rindas. Bez ienaidnieka nav vienotības – tā uzskata daudzi, un tāpēc «citādajiem» jāuzņemas upurjēra loma. Vienkārši tāpēc, ka tā ir ērtāk un praktiskāk. Taču vai godīgāk?

Kurš pret to protestēja pirmais

Šķiet, ka visskaļāk noskanēja Voltērs. 1761.gadā kāds 64 gadus vecs protestantu tirgotājs Žons Kalā (Jean Calas) tika publiski apsūdzēts sava dēla nogalināšanā. Fanātiskais, sakūdītais pūlis klaigāja, ka tēvs esot aizliedzis dēlam kļūt par katoli, un tāpēc pieprasīja publisku atriebību. Tiesa piesprieda tēvam nāves sodu, saraustot gabalos uz moku rata. Pievērsiet uzmanību – tiesa (nevis pūlis) piesprieda šo sodu. Tāpēc arī 1763. gadā Voltērs vērsās ar publicistisku tekstu pret tiesnešiem. Vēstījumu var izlasīt slavenajā «Traktātā par toleranci» (Traité sur la tolérance). Filozofa publicistika piesaistīja tiesas uzmanību un pārliecināja juristus. 1765.gadā apsūdzēto atbrīvoja. Starp citu, sava traktāta beigās Voltērs uzsvēra, ka nav nepieciešama nekāda diža māksla vai izcilas oratora spējas, lai pierādītu, ka kristiešiem ir jābūt tolerantiem (iecietīgiem) citam pret citu un jāuztver apkārtējie kā brāļi. Ieskaitot turkus, ķīniešus, ebrejus, siamiešus un visus pārējos. Jo visi esam vienā tēva – Dieva radīti. Ar šo Voltērs atbalstīja apgaismību «no apakšas». Viņš vēlējas argumentēti pārliecināt «augstākās aprindas» (tiesu) par godprātību un toleranci kā ļoti svarīgām civilizētās sabiedrības kategorijām. Lai tās nekļūdītos muļķīgu aizspriedumu vārdā, notiesājot nevainīgu cilvēku. Tie, kas ir pie varas, var pārmainīt šo pasauli, lai tā kļūtu labāka. Voltērs bija cietis no baznīcas spiediena jau iepriekš, tāpēc grāmatu par toleranci izdeva un iespieda bez autora vārda un izdošanas gada. Līdzīgi rīkojās arī Spinoza un Loks.

1544.gadā sludinātājs Sebastians Kastello iestājās Serveta aizstāvībai ar savu publicistisko darbu «Vai ķeceri jāsoda?», kurā uzsvērts, ka «cilvēka nogalināšana nenozīmē ticības aizstāvēšanu, tā ir cilvēka nogalināšana» (slepkavība). Mišels Montēņs (Michael de Montaigne) esejā rakstīja, ka visbiežāk cilvēkus apsūdzam par ko, «kas mums liekas», un esam gatavi uzreiz izrēķināties. Arī Spinoza lieto vārdu «tolerance» savā teoloģiski politiskajā traktātā, kas veltīts vajāto aizstāvībai. Viņš uzver, ka brīvā republikā ikvienam ir tiesības domāt un uzskatīt tā, kā katrs no mums vēlas.

Tā bija toreiz, pagātnē. Šodien mums ir jauna soda vieta internets un publiskā telpa, kurā soda stabu vietā, nomētā neordināros cilvēkus ar nepamatotiem apvainojumiem un svētās inkvizīcijas vietā – vajā Twiter vai Facebook vietnēs. Joprojām skan aicinājumi no reliģiskām un politiskām «kancelēm» nelasīt noteiktas grāmatas, vajāt iezīmētus cilvēkus. Ieradumam liels spēks?

Teroristi agrāk un tagad

Visi šeit nosauktie senie tolerances bruņinieki bija vienoti vienā jautājumā – katrs varam domāt citādi, taču savu ideju vārdā nedrīkstam pieļaut valsts šantāžu un varmācību. Ne Voltērs, ne Spinoza vai Ruso nepiekrita varmācībai idejas vārdā. Piemēram, 1762.gada 19. februārī kādam protestantu mācītājam tika piespriests nāves sods. Viņu mēģināja atbrīvot ar varu, bet Ruso atteicās šos ļaudis vēlāk tiesā aizstāvēt.

Varmācība nav un nebūs tolerances māsa.

Pret netoleranci cīnījās arī Tomass Mors savā «Utopijā» (1516) un Martins Luters – noraidot inkvizīciju un ķeceru dedzināšanu sārtā. Terorisms iekļaujas šajā skalā. Taču spridzinātāji ideālistu traktātus nelasīja. Viņi rīkojās.

Populārākais no pasaules teroristiem pirms simts gadiem kravāja savu ceļasomu, lai sāktu atpakaļceļu no Šveices uz Krieviju caur Zviedriju un Somiju. Tas notika 1917.gada aprīlī. Padomā bija grandiozākā terorisma akcija pasaules vēsturē. Terorisma finansētāji tolaik bija vāci, kas atradās kara situācijā ar Krieviju, tāpēc piedāvāja Vladimiram Uļjanovam atgriezties dzimtenē un «savārīt» tur nemierus. Šķiet, ka tobrīd Berlīnē neviens no Uļjanova finansēšanas iniciatoriem pat iedomāties nespēja, cik lielu «putru» vīrs ar ķīļbārdiņu ievārīs Pēterburgā 1917.gadā. Vāciešiem bija vajadzīgi nemieri ienaidnieka aizmugurē, un tas arī viss. Tālāk viņi nedomāja. Taču plānotais izdevās ar uzviju. Pa ceļam no Vācijas viņš iegriezās Stokholmā, kopā ar sievu un partijas biedriem. Viņā pusē jūrai jau gaidīja banketa galds ar šampanieti. Tas nozīmē, ka Eiropa atvēra durvis savas vēstures lielākās traģēdijas autoram – Ļeņinam ar šampanieša glāzi rokās. Tas notika 13. aprīlī. Fotogrāfijās šis mirklis ir saglabāts.

 

lenins stokholma

Ļeņins (priekšplānā ar lietussargu) sarunā ar zviedru žurnālistu Tūre Nērmanu Stokholmā 1917. gada 13. aprīlī. Foto: SVD

 

Attēlā Ļeņins pārliecina savus partijas biedrus Stokholmā par proletariāta diktatūras nepieciešamību un lūdz naudu. Ziedo visi, pat konservatīvo ārlietu ministru Arvīdu Lindmanu ieskaitot, kurš piebilst: «Lai viņš ņem un brauc projām!» Par ieguvumu Karls Radeks dodas iegādāties jaunu uzvalku, bet Ļeņins nav bijis ar mieru iegādāties jaunu mēteli un tīru apakšveļu. Viņš Petrogradā taisīšot revolūciju, nevis atvēršot veikalu. Vakarā krievi turpināja ceļojumu uz Somiju. Vilcienam atstājot peronu, tika spēlēta Internacionāle un kāds meta sastāvam pakaļ ziedu pušķi. Ļeņins ieradās Pēterburgā 16. aprīlī, un viss, kas notika tālāk, ir izlasāms vēstures grāmatās. Interesanti kas būtu noticis, ja viņš būtu apcietināts Stokholmā un boļševiku terors Krievijā nebūtu iesācies? Vai Zinovjevs, Trockis vai Staļins būtu nostājušies viņa vietā? Diezin vai. Vēsture būtu gājusi citu ceļu, bez terorisma Krievijas valsts politikas līmenī. Toleranci viņi būtu tomēr iemācījušies.

Tolerances robežas

Jautājums par tolerances robežām bijis aktuāls vienmēr. Tas svarīgs arī šodien, kad teroristi spridzina metro stacijas un mēģina ticības vārdā sabraukt nevainīgus bērnus pārliecības dēļ. Tāpat kā Ļeņins. Cik tālu drīkstam iet laipnībā un tolerancē pret cilvēkiem, kas nav pretimnākšanu pelnījuši?

Protams, «viņi» mūs izmanto. Tolerantajā Veimāras republikā piedzima un izauga fašisms. Tas pieņēmās spēkā un likvidēja to pašu demokrātiju, kas bija atļāvusi tam eksistēt. Kārlis Popers savā pētījumā par tolerances efektiem politikā «Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki» (1945) konstatē tolerances paradoksu – ja tolerance kļūst nekontrolējama, tad tā pašiznīcinās un izzūd. Ja neaizstāvēsim tolerantu sabiedrību pret netoleranto uzbrukumiem, tad to nodosim un likvidēsim.

Ka īsti rīkoties brīdī, kad musulmaņu islāma kaujinieki nāk virsū ar savu melno karogu un turpat līdzās mīņājas ne mazāk kareivīgie «rossijaņe» ar savu Eirāzijas ideoloģiju un slāvu pārākuma pārliecību jeb pašmāju «genderisma apkarotāji». «Kamēr mēs esam spējīgi viņus uzklausīt diskusijas ceļā, diskutēt loģiski un turēt kontrolē ar publiskās domas atbalstu, tikmēr viss ir kārtībā. Taču brīdī, kad netolerantie pārkāpj demokrātiskas diskusijas noteikumus, tad vairs nedrīkst šiem ļaudīm dot vārdu un iespēju noteikt publiskās domas dienaskārtību. «Ikviena kustība, kas ir netoleranta, ir nepieņemama demokrātiskajā sabiedrībā. Neiecietības un netolerances sludināšana ir noziedzīga rīcība un tāpēc pielīdzināma slepkavībai ar iepriekšēju nodomu, cilvēku nolaupīšanai vai verdzības atjaunošanai,» rakstīja Popers.

Tas ir vienkārši. Jo demokrātija nav mistisks fenomens, kas pie mums būtu nolaidies no debesīm kā rasa vai sniegs. Tas ir cilvēka radīts mehānisms, un tikai paši esam atbildīgi, vai tas paliks dzīvs, vai netolerantie to tomēr iznīcinās, pārvēršot mūsu publisko telpu cietumā.

Tas ir atkarīgs no mums pašiem, no mūsu tolerances.

 

Provokatīvais pesimisms. Man šķiet, ka beidzot ir pienācis laiks reklamēt dvēseli*.

2013. gada 21. augustā

Benetona reklāmas

Benetona reklāmas

Tas ir nepieciešams tieši tagad. Laikā, kad visi ir ļoti aizņemti ar miesas būvi un dvēseles iznīdēšanu.

Vārdnīcā ”dvēsele” dzīvo kaimiņos ar ”dvašu”, ”dvesmu”, ”dviesmu” un ”dvešanu”. Tāpēc, iespējams, dvēsele vairumam cilvēku šķiet traucējoša un nevajadzīga (tāpat kā aklā zarna).

Šodien dvēsele nepavisam nav modē.

Šķiet, ka dvēseļu apkarotājiem nekad agrāk nav veicies tik labi kā patlaban. Tāpēc es gribu reklamēt dvēseli tieši tagad. Ķermeņu triumfa laikā.

Brīdī, kad pasauli rauj uz priekšu un visu nosaka miesa. Kaila un spīdīga, apģērbta un matēta. Tā diktē noteikumus arī mums, pārējiem.

Dvēseli tagad droši var aizmest projām. Nobēdzināt vecā skapī vai pažobelē. Kā no modes neglābjami izgājušu aksesuāru.

Dvēseles šodien ir kā ēnā auguši zirņi. Izstīdzējušas un gaismu alkstošas. Tās nemaz nav formā, tāpēc, ka kosmētiskā industrija strādā tikai miesai, kas svīst svaru zālēs un peldas ķermenim piemērotās putās, ierīvējas ar japāņu muskatriekstu eļļām.

Muskuļu būvētāji rij vienas tabletes bicepsu palielināšanai un otras – krūšu samazināšanai. Romā, kails un rokas rozetē savīstījis itāliešu parlamenta senators un gigantiskās tekstilindustrijas patrons Lučiano Benetons (Luciano Benetton) reklamē savus kvalitatīvos darinājumus pats ar savas kailās miesas palīdzību. ”Atdodiet manas drēbes!”, – rakstīts zem 57 gadus vecā, kailā senatora fotogrāfijas.

Tagad noderīgi ir visādi ķermeņi un rumpji. Arī veci, krunkaini, arī neglīti. Dvēsele ar savām nebeidzamajām komplikācijām joprojām aug ēnā. Kā bērns, kas mūždien spēlējas viens pats.

Dvēsele ir bērns.

Tāpēc cilvēki reizēm ir kā bērni.

Viņiem vēl ir dvēsele klāt.

Es bieži dusmojos uz to bērnu, kas mitinās manī. Es viņu pazīstu pārāk labi, jo dzīves liek man spēlēt pieaugušo spēles. Viņš mani traucē. Mēs esam ļoti atšķirīgi: es un šis bērns. Ir bijušas reizes, kad man no visas sirds ir gribējis uzbrēkt šim bērnam: ”Pazūdi!” Mēs ķīvējamies, kašķējamies un plūcamies. Man agrāk bieži bija kauns, ka viņš man ir.

Pēdējā laikā mums klājas labāk. Godīgi sakot, es viņu tagad cienu daudz vairāk nekā sevi pašu. Kad es esmu pacilātā sajūsmā, tad pēkšņi dzirdu, ka viņš tur iekšā sirsnīgi raud. Tas bērns. Kad esmu klajā izmisumā, šis bērns klusi smejas. Dvēsele dzīvo savu dzīvi.

Pamazām jau cilvēks pierod pie visa. Arī pie tā, ka dzīve ir daudz labāka vai riebīgāka nekā sākumā šķita.

Pierodam arī pie tā, ka zinātnei nav dvēseles. Vismaz pagaidām – nav.

Skolā man mācīja, ka ķieģelis slīd lejā pa slīpo plakni. Fizikas skolotājs apgalvoja, ka šis ķieģelis spiež uz plakni un tam ir vairāki spēka pleci. Bija jāizrēķina šie spēka pleci, bet es nepārtraukti domāju par to pašu ķieģeli. Kā viņam klājas uz tā slīpā dēļa? Vai tur spīd saule un vai ir jauka slīdēšana lejup?

   Domājiet, Sandra! – aicināja skolotājs Blūms pie tāfeles un es turpināju domāt par to, ka šis ķieģelis varbūt rāpjas augšup, pilnīgi bez jebkādiem spēka pleciem.

   Domājiet, Jūs taču zināt tos spēka plecus! – viņš atkārtoja. Saprotams, ka es tos zināju. Tikai pats ķieģelis man likās daudz svarīgāks.

Antimodernisma vējā

Zinātnes teorija joprojām neinteresē izglītotāko sabiedrības daļu. Iespējams, ka vainīga ir tēmas šķietamā komplicētība, kas apskata sarežģītas studijas dažādās, grūti izskaidrojamās tēmās. Var gadīties, ka zinātnes vieta un zinātnieku loma sabiedrisko attiecību teātrī ir tik ierasta un neapstrīdami droša, ka viduslaiku aksiomu revidētājiem arī šodien neatliek laika paskatīties uz zinātnes personāžiem un notikumiem bez Faustiskā grima kārtas.

Šodien mācītu ļaužu statuss sabiedrībā grīļojas. Reizēm pelnīti, un bieži – bez pamatojuma. Antimodernisms ir nācis modē, tāpēc hipotēzes un pieņēmumi nežēlīgi rīvē zinātnei nost apbrīnas, cieņas un neaizskaramības patinu.

Zinātnieks jau labi sen no domātāja pārtapis ierēdnī un darbiniekā.

Taču kāds veselības stāvoklis ir pašai Viņas Majestātei zinātnei? Par to šodien eksistē dažādi viedokļi.

Viens no tiem apgalvo, ka darbošanās zinātnē ir vienīgi sociāla aktivitāte un tās rezultāti lielā mērā ir saistīti ar tiem sociālajiem un kulturālajiem apstākļiem, kuros šī zinātne piedzimst un dzīvo. Minēto teoriju atbalsta relatīvisti. Tie paši, kuri ir pārliecināti, ka zinātnei vienmēr pamatā ir bijusi ideoloģiska konstrukcija un mērķi. Šāds lūkojums ļauj iedalīt visus prāta ražojumus divās daļās – zinātnē un nezinātnē. Tas ir ērti un parocīgi praksē, bet nekonstruktīvi analīzē.

Melnbaltā zinātnes vērtējuma versija ir kategoriska un visai zemiska koncepcija, jo palīdz šķirot nevis vispārināt. Tradicionālisti, turpretī, ir pārliecināti, ka īsts zinātnieks vienmēr, jebkādos apstākļos rod ģeniālus risinājumus, universāli derīgus likumus. Eksistences apstākļiem neesot būtiskas nozīmes.

Diemžēl arī šī otrā versija neatbild uz jautājumu vai zinātnei vispār ir dzīva vai nav. Tagad XXI gadsimta sākumā. Kur tā rodas pašlaik un vai tās galvenās problēmas nav saistītas ar to pašu dvēseles pazaudēšanas aktu?

Pēc dzelzs priekšvakara novākšanas vecā Eiropa spējusi uzbūvēt juridisku aizslietņu konstrukciju, kas to pasargā no ārpasaules bīstamās ietekmes. Eiropa joprojām ir sadalīta un tā jūtas labāk. Tāpēc atliek noskaidrot kur paslēpusies fundamentālā zinātne un kā tā jūtas.

 goethe faust

Argumenta vara

Zinātniskā jaunrade modernajos laikos tiek traktēta kā process un zinātniskā darbošanās – kā intelektuālās rosības veids. Ar racionālas, konstruktīvas argumentācijas palīdzību zinātniskā doma piegādā praksei objektīvus un universāli derīgus rezultātus, visiem vajadzīgus un nepieciešamus prāta augļus. To slīpējums dzimst diskusijās un kritikas ugunīs. Mēdz uzskatīt, ka vienīgi strīdos dzimstot patiesība, bruģējot ceļu viedumam un paceļot racionālo argumentu augstākas patiesības līmenī. Arguments ir, bija un paliek kā vienīgā, joprojām saprotamā un pieņemtā zinātnes valodas sastāvdaļa. Tieši arguments nosaka vai uzvarēs viedoklis, nauda, šķira, partija vai dzimums. Tāda ir liberālās zinātnes morāle. Fausta cilvēka loģika. Šis Špenglera piedāvātais cilvēks, kurš attīstījis galvenokārt dabas zinātnes un industriālismu, zinātkārais un enerģiskais pētnieks, kurš grib visu saprast un pakļaut sev, ir mūsu laiku dominante.

No antīkās pasaules paņemtie rakstu ruļļi, rakstītprasme, cauri viduslaikiem iznestie mūku gudrības vēstījumi, renesanses triumfs bija tikai uvertīra modernajai zinātnei, kas sakņojas laikmetīgajā industrializētajā civilizācijā jeb atbilst Fausta cilvēka sapnim par laimīgu dzīvi zemes virsū.

No kurienes nāk šis centīgais un visiem vajadzīgais Fausta cilvēks?

Uz kurieni viņš iet?

Vai mums ir pa ceļam?

Izprotamības vilinājums

Cerība izprast pasauli jeb inteligibilitāte bija tā vide, kurā uzradās modernais zinātnieks. Tagad izziņas vilciens ir ieripojis aklajā ielā, jo vecā zinātnes teorija ir savu laiku nokalpojusi, bet jaunās vēl nav. Ja mums izdosies atrast jaunos zinātnes modeļus, tad pieaugs tās nozīme kultūrā un sabiedrībā. Pagaidām fundamentālās zinātnes attiecības ar sabiedrību ir saraustītas. Eksakto jeb precīzo zinātņu krīze nenoliedzami ir iespaidojusi sev pakārtoto humanitāro zinātņu pētniecību un studijas.

Dabas zinātņu piekārtošanās biznesa vajadzībām un atklājumu praktiskā izmantojamība garantējusi tai ilgstošas privilēģijas racionālajā postrenesanses sabiedrībā. Humanitārā zinātnes daļa attiecīgi ir bijusi spiesta ilgstoši piekārtoties un pakārtoties taustāmo un pielietojamo zinātņu ēnā.

Kurp ved mūsu ceļš bez filozofijas? Zinātnes un tehnikas automobilī?

Zirgs zina mājas, bet vai mašīnas prot ceļu uz mājām?

Vai cilvēce ir kļuvusi viedāka lidojot virsskaņas lidmašīnā?

Lasot par kariem un asiņainiem notikumiem tuvumā un tālumā arī šodien pārņem sajūta, ka uz televizora ekrāna ir transformētas tās pašas asiņaino viduslaiku ainas. Jaudīgas un tehniski ideāli apbruņotas lidmašīnas bombardē bērnu slimnīcas, kuras parasti tiek sajauktas ar munīcijas noliktavām. Augstu gaisā triumfē zinātnes un tehnikas brīnums, bet uz zemes rezultātā notiek tās pašas parastās šausmas.

Fausta cilvēka atklājumi ir padarījuši mūsu dzīvi ērtāku, taču cilvēki caur to nav kļuvuši nedz labāk, nedz godīgāki, nedz dāsnāki, nedz prātīgāki. Tāpēc pamēģināsim vēlreiz ”apmaldīties trijās priedēs”, jo var gadīties, ka šīs nemaz nav trīs priedes, bet gan zāles stiebri un fundamentālie torņi: ”zinātne”, ”māksla” un ”tehnika” ir vienīgi vējš, kas nosaka mūsu kustību laikā.

Paņemsim līdzi šajā ”trīspriežu biezoknī” Jacques Ellul, Lewis Mumford, James Fazer, Danah Zohar, Jean Francois Lyotard, Daniel Bell un dažu Frankfurtes skolas autoru darbus. Lūdzu neaizmirsīsim somu ģēnija Georg Henrik von Wright grāmatas un dosimies biezoknī iekšā. Mums jālīdzsvarojas, jo cilvēces garīgā situācija šodien ir kritiskā nelīdzsvarā uz tehnikas straujās attīstības fona. Vides problēmas, ekoloģiskā krīze, stress, indivīda ievainojamība organizētībā un gigantiskas ieroču krātuves, kuras jau sen var apšaut mūs visus pēc kārtas un pa vienam. Saprāta krīze klauvē pie durvīm. Tai vajadzīga dvēseles nevis tehnikas atbilde.

Taču dvēsele joprojām atrodas tumsā. Pa zemi siro astrologi, šarlatāni, maģijas un burvju laiks. Raganas dzenā dvēseli filmās, grāmatās, bildēs un arī uz ielas.

Nepiesauksim haosu, taču atzīsim, ka tas ieradies jau labi sen un šajā augsnē jau piedzimis irracionālisms, kā atbilde bezdvēseles racionālismam.                   

Baznīcai un visa veida ideoloģijām pagaidām nav izdevies dvēseli izglābt.

Fausta cilvēka bērnība

Fausta cilvēka biogrāfija ir daudz pārrāvumu. Pirmais un nopietnākais no tiem ir viduslaiki. Tos raksturo intelektuāla tumsa, kad antīkās pasaules zināšanas varēja un spēja saglabāties tikai pateicoties klosteru mūku pārdrošībai un islāma pasaules tulkiem. Platona, Aristoteļa un citu darbi tika tulkoti sīriešu valodā. Tā arābu pasaule visai ātri apguva antīko domātāju viedokļus. Damaska un Bagdāde jau 7000 – 9000 g. kļuva par islāma zinātņu centriem. Ar savu pētījumu augsto līmeni te tika turpināta antīkajā pasaulē ”iesāktā doma”. No indiešu matemātikas arābi pārņēma viedo nulli, kas nebija pazīstama antīkajā pasaulē. Šeit attīstījās arī ķīmija, optika, filozofija un medicīna. Jautājums par to kāpēc arābu tik attīstītā zinātne sapinās krampjainos reliģiozo aizspriedumu valgos, ir atklāts joprojām. Taču nenoliedzams ir viens – kad viduslaiku novārdzinātā Eiropa modās no savas intelektuālās tumsas, tieši arābu pasaule ar savu iekrāto intelektuālo kapitālu palīdzēja Eiropai kā vieduma bibliotēka.

Viduslaiku raktu kultūra Eiropā vēl dusēja zem baznīcas cenzūras papēža, kad mācītie mūki mēģināja degt sveci tumsā un tulkot no arābu valodas antīkās un Austrumu pasaules atklājumus. To skaitā bija Leonards no Pizas, Īzaks Jūdietis, Adelards no Baras, Alfrēds Anglis, Hermanis Vācietis u.c.

Tieši šeit Eiropā arī radās pirmās universitātes, nozīmīgākās intelektuālās iestādes, kādas jebkad cilvēces vēsturē tika radītas. Universitātes, līdzīgi katedrālēm, ir kļuvušas par paliekošu Eiropas viduslaiku kultūras monumentu. Šī kustība iesākās ar specializētām mācību iestādēm, tādām kā medicīnas skola Salerno (Neapoles līcī), kur helēnisma tradīcijas (grieķu valoda) savienojās ar islāma kultūras sasniegumiem. Boloņa izsenis ir bijusi juristu mācību centrs un tikai ap 12. gs. beigām tā pārtapa universitātē ar visai plašu priekšmetu diapazonu.

Universitas nozīmēja ne tikai īpašu brālību, bet arī visplašāko vispārējo izglītību dažādiem atšķirīgiem priekšmetiem universāli apvienojoties. Tā izveidojās universitātes Parīzē, Orleānā, Tulūzā, Oksfordā, Kembridžā un citur.

Universitāte faktiski ir Romas katoļu bērns. Tā bija baznīcas kapitulācija jauno, nacionālo valstisko veidojumu priekšā. Te vienkopus pulcējās jaunie ļaudis ne tikai lai apgūtu zinības, bet arī, lai biedrotos. Ap universitātēm spindzēja jauni cilvēki kā bites ap stropu, un atmodas laiks toreiz varēja sākties.

”Gandrīz visur ir universitātes, taču tikai Francijā patiešām atrodas līdzekļi, lai materiāli atbalstītu astronomiju, matemātikas virzienus, medicīnu, antikvāros pētījumus, glezniecību, tēlniecību un arhitektūru. Ludvigs XIV centās iemūžināt sevi vēsturē ar savām neskaitāmajām dotācijām, un šī nemirstība viņam pat nemaksāja vairāk par 200 000 franku gadā,” – ironizē Voltērs savā 23. filozofiskajā vēstulē (Voltaire, Lettres philosophiques).

volters

Universitātes dažādās valstīs vienmēr ir bijušas un turpina saglabāties dažādas.Taču tās visas vieno patiesības meklēšanas veids: caur diskusijām, strīdiem, caur savas idejas aizstāvību. Tāpēc mēs joprojām sakām – ”aizstāvēt darbu”. Pēc nomācošā viduslaiku klusuma tika dota iespēja aizstrīdēties līdz patiesībai. Varbūt ”vainīga” bija aklā pieķeršanās antīkā laika uzstādījumam, ka ir nepieciešami apzināt paradoksus un pretējus viedokļus. Nav izslēgts, ka zinātnisko diskusiju mērķis bija neļaut ieslīgt rutīnā. Apšaubīt jau pierādīto. Turēt vaļā durvis uz vēl neizpētīto un neatklāto.

Taču neapstrīdams ir viens – zinātnisko darbu apspriešanas veids – strīdus loģika un uzskats, ka strīdos dzimst patiesība, valda joprojām. Visiem zinātniekiem jābūt kaujas gatavībā – aizstāvēt savu versiju un loģiku.

Kas slikts šajā nostādnē?

Nav grūti redzēt, ka ar šādu pieeju akceptētas var tikt vienīgi sekundāras idejas un viedokļi. Tie, kas neizceļas ar radikāli jaunu pieeju.

Tāpēc nav brīnums, ka radikālākai zinātnei nav bijusi laime piedzimt universitāšu zinātnisko strīdu gaisotnē.

Tieši šeit ir tik viegli iznīcināt jaunas, netradicionālas idejas un koncepcijas. Izsmejot un no zāģējot. Kam pretī stājas loģika, to paveic izsmiekls.

 Literatura un Māksla raksts 1993. 11. jūnijs

No autora arhīva: raksts speciāli laikrakstam Literatūra un Māksla, 1993. Interneta versija. 1. daļa. Turpinājums sekos.