Sadarbība vai karš? Kuru iespēju un kuru deputātu izvēlēsimies?

Speciāli TVNET

Tuvojas Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Kādreiz šis „koptirgus“ tika izveidots kā arēna sarunām un diskusijām. Kā zona kopējiem projektiem, lai atturētu dalībvalstis no bruņotiem konfliktiem un kara. Tieši tāpēc piederu Eiropas Savienības idejas atbalstītāju skaitam. Diemžēl pašreizējā ūnijas koncepcijas realizācija mani neapmierina. Kara nav, bet ir pārāk daudz birokrātu, ierēdņu, funkcionāru un lobistu. Novērojama nepiedodami nevērīga līdzekļu tērēšana, maz redzama labuma no Eiropas Savienības sarūpētā mūsu ikdienā.

Visbeidzot – hronisks dialoga trūkums ar sabiedrību par to „ko vajadzētu„ un „kā vajadzētu”. Man nav nācies izmantot Eiropas Savienības pabalstu sistēmu vai jebkāda veidā izlietot „Eiropas naudu“ darba vai biznesa vajadzībām. Taču visapkārt ir neskaitāmi šīs „naudas apguvēji“, kas raksta projektus vajadzīgajā formātā un tur lietas Eiropas Mājā notiek pašas no sevis. Pāris blēžu arī redzēts, kas prot izkrāpt naudu no Briseles, viltojot dokumentus un parakstus sev par labu. Nevaru apgalvot, ka visi šie realizēti projekti būtu ko būtisku devuši mūsu sabiedrībai vai valstij. Nelāgie novērojumi noved pie nepatīkamā secinājuma, ka nevis ūnija ir radīta mums, bet mēs esam – priekš ūnijas. Nevis ES uzklausa savus pilsoņus, palīdzot jomās, kas sabiedrībai vajadzīgas, bet gan mēs lūdzamies Briseli, apaujot ES birokrātu izdomātos „spāņu zābakus“ (projektu pieteikumus) un pieskaņojamies viņu „jaunrades“ prasībām.  Būtībā visi šie uzskaitītie kaitinošie fakti ir novēršami. Gudras vadības rezultātā. Vai šo sistēmu iespējams mainīt? Pilsoņu un vēlētāju interesēs? Protams, ka ir iespējams. Visu nosaka cilvēki, kas tur nonāks pie varas. Tie paši, kurus mēneša beigās ievēlēsim par deputātiem Eiropas Parlamentā un kuriem būs svarīga vecā kontinenta nākotne, nevis privātā maciņa biezums.

Kurš apturēs nejēdzīgo naudas šķērdēšanu?

Pagaidām nav manīts, ka kāds no Latvijas partiju izraudzītajiem deputātu kandidātiem uzdrošinātos pacelt vienu konkrētu, politiski nozīmīgu jautājumu, piedāvājot tā risinājumu kontinenta politikas līmenī. Vairums pretendentu ir ES veterāni, kas negrasās atstāt „ savu silto, labi apmaksāto krēslu“. Viņi piedāvā abstraktus labumus, kosmētiskus uzlabojumus – tādus, kas nelauž kaulus un nepieprasa liekas darba stundas. Citi (jauno partiju kandidāti) – labi izskatās, ir populāri un piedāvā pilnīgi visu, ieskaitot neiespējamo: zaļāku zāli pļavās, skaļākas putnu balsis krūmos un lielākas pensijas Latvijā. Proti jaunievedumus, kas Eiropas Savienības līmenī nav izdarāmi, taču patīk vēlētājiem. Viņus neinteresē darbs Briselē, bet gan vēlētāju balsu magnetizēšana. Pats svarīgākais tagad ir – tikt ievēlētam. Pēc tam jau redzēs, ko darīs tālāk. Varbūt strādās, bet varbūt atpūtīsies. Taču Eiropas Savienībā ir problēmas, kas vēlētājiem būtu jāzina tieši tagad. Pirms vēlēšanām.

Viena no tādām ir deputātu un birokrātu mūžīgās „pārvākšanās“ apturēšana no Beļģijas un Franciju un atpakaļ. Tas notiek regulāri un pieprasa gigantiskus līdzekļus. Divi valstu valdītāji – Vācijas Angela Merkele un Austrijas Sebastians Kurcs nesen ir pateikuši aizliegto (politiski nekorekto) teikumu par to, ka ir jāizbeidz mētāšanās no Briseles un Strasbūru (434 km) un atpakaļ. Eiropas Savienības vadībai ir jāstrādā tikai vietā. Ikdienas darbs ES notiek Beļģijas galvaspilsētā, taču 1992. gada lēmums paredz ik gadus 12 parlamenta sesijas Francijas Strasbūrā. Sekretariāts novietots Luksemburgā. Tūkstošiem cilvēku (5000) katru mēnesi pārvāc dokumentus, mantas (20 tonnas) un paši sevi pārvelk no vienas vietas uz otru. Tiek sildītas ēkas un vazāti saiņi un ceļasomas (20 smagajās automašīnās), iztērējot šajā nevajadzīgajā „cirkā“ ik gadus ap 125 miljonus eiro un piesārņojot dabu 10 000 CO2 tonnu robežās. Parlamenta deputātu vairums regulāri nobalso pret šo pārvākšanās „karuseli“ (kas tērē mūsu kopējos līdzekļus), taču pagaidām Lisabonas līguma 48. paragrāfs izmantots netiek, lai aicinātu visu dalībvalstu valdības pārtraukt šo šķērdēšanos. Šo iniciatīvu atbalsta, piemēram, The Single Seat Group, taču mūsu parlamentāriešus šajā aktivitāte neatradu. Francija vēlas saglabāt „šo cirku“ principa un darba vietu dēļ. Pat piedāvājot pārcelt visu birokrātisko mašinēriju uz Franciju. Kā domājam mēs? Ko šajā lietā gatavojas panākt mūsu deputātu kandidāti?

Lauksaimniecības pabalsta samazināšana

Nākošā, pašlaik aktuālākā tēma ir ideja par industriālo zemnieku saimniecību pabalsta samazināšanu no Eiropas Savienības līdzekļiem. Šī iniciatīva nepatīk zemniekiem pašiem. Iespējams, ka tāpēc par to maz runā, piemēram Latvijā. Deputātu kandidāti nevēlas zaudēt zemniekus kā vēlētājus. Lauksaimniecības problēmu toņa noteicēji pie mums joprojām ir dūklavieši jeb vecā, pārbaudītā kolhozu priekšsēdētaju plejāde. Taču tagad ir citi laiki un viedokli par to, vai dižzemniekiem vajag vai nevajag dot pabalstus, var izteikt ne tikai sovhozu direktori, kolhozu priekšsēdētāji, bet arī tante Anna Melnsilā, kopā ar savām 2 brūnajām govīm.

Tieši tāpat kā dažās citās nozarēs, arī daudzi lauksaimnieki ir iemācīti un pieradināti pie treknā Briseles kumosa savā darba ikdienā. Gan pašmāju bijušie prezidenti, gan citu valstu bijušie premjeri ir iemācījušies un prot izslaukt Eiropas naudu savām vajadzībām. Mazāk iesvaidītie jeb sīkzemnieki šo rutīnu pārzina sliktāk un tāpēc „uzvārīties“ nemāk. Taču, manuprāt, šāda sistēma – atbalstīt tālāku lauksaimniecības industrializāciju no mūsu nodokļu iemaksām, nav godīgs solis. Iespējams, ka to sāk saprast arī Briselē un tāpēc atbalsts lauksaimniecībai no ES budžeta samazinās. No73% 1985. gadā līdz 39% pērn. Taču tas nenozīmē, ka arī tagad lielsaimniecības laukos neko nesaņemtu. Pērn, piemēram, 56 miljardi Eiropā nonāca tieši zemnieku rokās. Vai šie līdzekļi attīstīja perspektīvās lauksaimniecības jomas, tas ir jau ir pavisam cits jautājums.

Protams, ka būtisks lauksaimniecības pabalsta samazinājuma iemesls ir Lielbritānijas izstāšanās no ES. Brīdī kad briti pametīs ūniju, tie paņems līdzi savas iemaksas koptirgus kasē. Tajā brīdī monopoltiesības šajā jomā vairs nebūs tiem, kas to izmantoja priviliģēti līdz šim – Francijai un Polijai. Pabalstu raža būs liesāka visiem. Lielākie zaudētāji būs lielsaimniecības, kas līdz šim no Eiropas Savienības puses tika atbalstītas visaktīvāk.

Godīgi sakot, nav skaidrs, kāpēc nodokļu naudai jāpalīdz tieši lielsaimniecībai, nevis tantei ar divām brūnajām govīm laukos.

Labi, varu pieņemt priekšnosacījumu, ka ES pabalsts paredzēts tām saimniecībām, kas nodarbojas ar videi labvēlīgu, dabu aizsargājošu produktu ražošanu. Saudzējot ainavu un vidi. Turpretī lielsaimniecību tālāka industrializācija laukos, nevarētu būtu gudrs Eiropas politisks mērķis.  Šobrīd, kad atrodamies klimata krīzes priekšā, kuru lielā mērā veicina tieši lauksaimniecības industrializācija, būtu vairāk jādomā par izeju no situācijas, kas mums nodrošina ekstremālus laika apstākļus.  ES pabalsts lauksaimniecībai būtu jāpārdala citām jomām, kas pagaidām neiegūst pietiekamu atbalstu. To skaitā – atvērtās ainavas nodrošinātajiem, eksistējošo apdzīvoto miestu un klimata investīciju aizstāvībai. Kā domājat jūs? Ko mums šajā jomā piedāvā deputāti?

Nacionālistu atgriešanās

Pie mums nacionālā atmoda nav nekas slikts vai nosodāms. Ar šo mēs latvieši saprotam nacionālās identitātes atjaunošanu pēc trulā un nomācošā PSRS okupācijas laika, kad visiem ar varu tika uzspiests homo soveticus pazemojošais zīmogs un padomju pase, no kuras nebija iespējams atteikties. Taču Rietumos šis vārds „nacionālisms“ un „nacionālistu kustība“ vairāk asociējas ar Hitlera nacionālsociālistiem, kas savas nācijas vārdā, izrēķinājās ar citu tautību cilvēkiem. Sakarā ar to, ka tieši pašlaik „nacionālistu partijas“ ir izveidojušās vairumā Eiropas valstu un to mērķis ir panākt etniski un kulturāli viendabīgāku iedzīvotāju sastāvu, pastāv risks, ka šīs kustības rezultātā Eiropa var  nonākt pie jauna pasaules kara. Šie „nacionālisti“, iespējams, būtiski atšķiras no mums.

Nedomāju, ka mums būtu jājūtas sašutušiem par to, ka mūsu nevainīgo nacionālismu kāds cits saprot kā bīstamu neonacismu. Par to nav jānoskaišas, jo nacionālismam un pašizolācijai nekad nav bijusi veiksmīga, vērā ņemama vēsture. Šādi pašapzināšanās procesi gandrīz vienmēr noveduši pie citu etnisko grupu vajāšanas, brīvības, preses un tiesu varas ierobežošanas un agresīva populisma, kas noslēdzas asiņainu, bruņotu konfliktu formā. Pēc otrā pasaules (1945. gadā) kara šādi ideoloģiskie strāvojumi eksistēt nevarēja, jo karš bija pierādījis to postošo dabu. Šodien (60 gadus pēc pēdējā kara) šādas jaunnacionālistu kustības jau atkal ir samērā izplatītas vecajā Eiropā. Dažviet tās pat nosaka politisko toni. Piemēram, Ungārijā un Polijā. Tās var tikt ievēlētas pat Eiropas Parlamentā. Tiek plānots, ka nacionālisti varētu ieņemt 20% Eiropas Parlamenta vietu.

Vai nacionālistiem varētu izdoties uzspirdzināt Eiropas Savienību? Šo projektu aktīvi atbalsta Vladimira Putina štābs. Viņš visiem spēkiem vēlas atgriezt jaunās dalībvalstis savas „ padomju savienības“ ietvaros. Pirmais trumpja dūzis šajā spēlē ir panākt, lai dalībvalstis atsakās ievērot un respektēt pilsoņu demokrātiskās tiesības, mediju un tiesu neatkarību. Tāpēc būtu loģiski, ja mūsu vēlētājs sāktu atšķirt tos Eiropas Parlamenta deputātus kandidātus, kas atbalsta, piemēram, Francijas prezidentu Makronu vai Ungārijas premjeru Viktoru Orbanu. Pirmajā gadījumā mēs izvēlamies tālāku Eiropas demokratizācijas ceļu, bet otrajā – atdodam savu balsi nākamā kara bruģētājam. Šo risku izslēgt nevajadzētu.

Eiropas Savienības dalībvalstis ir ļoti dažādas. Taču sadarbība ir lieliska iespēja izvairīties no visbriesmīgākā scenārija, kuru var izraisīt karš. Tam seko posts, trūkums un atpalicība, kuru nesen nācās novērot Bosnijā – Hercegovinā. Šo reģionu par veseliem 30 – 40 gadiem atpakaļ laikā aizgrūda pēdējais 3 gadu karš un genocīds – serbu nacionālisma vārdā.

Nacionālistu partijas nav dejošana tautas tērpā, vainadziņu vīšana Jāņos un Saulgriežu svinēšana jūnija vidū.  Tā ir politiska koncepcija, kas dod priekšroku vieniem un ierobežo citus, ar šo radot priekšnosacījumus bruņotiem konfliktiem.

Kariem, kuru izraisa ticības un nacionālisma iedomas.

Vai mēs vēlamies to atkal redzēt un pieredzēt?

Domāju, ka nē. Tāpēc izsvērsim kādu scenāriju nākotnei mums piedāvā izvēlētais EP deputāta kandidāts. Par šo cilvēku un partiju arī vēlēsim.

Jautājumi pagātnei jeb franču brīdinājums

Speciāli TVNET

Kāda būtu šodiena, ja Ļeņins būtu nodzīvojis vēl 25-30 gadus ilgāk un Staļina masu slepkavības Krievijā nebūtu norisinājušās? Kāda šodien izskatītos Eiropa, ja Hitleru būtu tomēr uzņēmuši Vīnes Mākslas akadēmijā un viņam tāpēc nebūtu laika pievērsties politikai? Ja Ulmanis nebūtu pievācis varu Latvijā un tāpēc parlaments pieprasītu neakceptēt Krievijas armijas ienākšanu Latvijā un pavēlētu šaut pretī? Ja Alberts Gors būtu kļuvis par ASV prezidentu 2000. gadā Džordža Buša vietā un Irākas karš vispār nebūtu sācies? Ja mēs nebūtu noticējuši populistiem un nelaistu pie varas boļševiku nomenklatūru brīvajā Latvijā? Kā būtu šodien, ja toreiz tā būtu noticis? Kāda būs nākotne, ja šodien klausīsim Emanuela Makrona brīdinājumam?

Būtu savādāk

Vēsturnieki vienmēr ir spēlējušies ar šiem jautājumiem – kā būtu, ja viss būtu norisinājies citādi. Eksistē pat pieņēmumu prognožu virziens, kura košākais pārstāvis pašlaik ir Ričards Evenss (Richard J. Evans, Altered pasts: Counterfactuals in history). Viņš spriedelē par to, ka Lielbritānijai nevajadzēja pievienoties Pirmā pasaules kara frontei. Vēlme neatļaut Vācijai iegūt dominējošo stāvokli Eiropā esot bijuši izšķiroša. Britiem skaudušas vācu ambīcijas un darbaspējas.

Ja toreiz karu nebūtu bijis, tad jau pagājušā gadsimta sākumā Vācija būtu kļuvusi Eiropā tikpat ietekmīga, kā tā ir pašlaik ES ietvaros. Tādi vācieši nebūtu jutušies pazemoti, nebūtu Versaļa miera 1919.gadā un Hitleram nebūtu vajadzības nonākt pie varas 1933. gadā. Pie viena Lielbritānija būtu saglabājusi savas kolonijas un mēs joprojām būtu Romanovu impērijas sastāvdaļa. Protams, „kas būtu, ja būtu bijis citādi“ viedokļi ir cieši saistīti ar paša fantazētāja politisko orientāciju. Vieniem būtu gribējies saglabāt kolonijas, citiem lielvalsts impēriju ambīcijas, taču visai maz šajās fantāzijās tiek domāts par parastajiem cilvēkiem. Proti – kā būtu klājies tieši mums?

1918. gadā Pirmais pasaules karš bija beidzies, neskaitāmas monarhijas sagrautas un republikas dibinātas, desmitiem miljonu cilvēku gājuši bojā. Toreiz bija pamats cerēt, ka Parīzes miera konference (1919) izglābs mūsu veco kontinentu. Tiks izveidota gudra sistēma, kas novērsīs karus nākotnē un visus konfliktus turpmāk atrisinās vienīgi diplomātisko sarunu ceļā.

Diemžēl Itālija, Vācija un Ungārija jutās pazemotas un jauno valstu attīstības iespējas tika apšaubītas. Kapitulācija pieprasīja maksāt uzvarētājiem un noveda vāciešus pie milzu trūkuma un sabiedrības neapmierinātības. Tas viss bruģēja ceļu fašismam un nacismam. Kašķis turpinājās, jo nekarot eiropieši vēl nebija iemācījušies.

Daudziem šķiet, ka šī situācija ir atkārtoti ieradusies pie mums šodien. Putins nav spējis nodrošināt krieviem labklājību un tāpēc kacina viņus jaunam karam. Viņa satelīti ar dzeltenām vestēm skraida pa Parīzi, jo ar Breksitu Lielbritānijā ir jau tikuši galā.

Tas ievārīts, un nelāgais rezultāts nav grūti prognozējams. Pie mums Latvijā boļševiku revanšisti sit bungas ar Ušakova tēlu svētā mocekļa vietā, jo viņiem ir vienalga – vainīgs vai nevainīgs. Galvenais, ka pašu cilvēks. Vai atkal esam uz bruņota konflikta sliekšņa, pateicoties tam pašam nacionālismam?

Fašisma anatomija

Liberālisms un sociālisms nepiedzima paši, tos konstruēja ekonomisti un filozofi pie saviem rakstāmgaldiem (Adams Smits, Džons Mils un Kārlis Markss). Turpretī fašisms piedzima pats uz ielas brīdī, kad harismātisks tautas tribūns mēģināja uzrunāt neapmierinātos, trūcīgos tautiešus. Solot viņiem „debesmannu brokastīs – pusdienās – vakariņās“ un norādot uz atbilstošām vainīgo personu grupām, kas traucē šo laimi sasniegt. Tātad – ja vēlaties ātri nonākt politikas augstumos un kļūt populārs, soliet tautai to, ko cilvēki vēlas dzirdēt. Nevajag atzīties, ka neprotat šo mērķi sasniegt.

Tas nevienam nav jāzina brīdī, kad tiek solīts un apsolīts. Tad visi ir priecīgi un balso par jums! Tas pārējais būs pēc tam – vēlāk. Tagad vajag solīt, un tas jādara iespējami pārliecinoši.

Hitlera partija Vācijā un Musolīni Itālijā bija pirmās šādas partijas Eiropā, kuras mēs šodien dēvējam par populistiem. Proti par tādiem, kas sola un visi viņiem notic.

Galu galā Hitlers arī daudz runāja par rases tīrību un viņam daudzi noticēja, lai gan Waffen-SS rindās tika pieņemti ne tikai krievi vai ukraiņi, bet pat Bosnijas musulmaņi. Tas pats Musolīni 1938.gadā ieviesa antisemītisma likumu pēc vācu parauga, bet viena trešā daļa Itālijas fašistu partijas biedru bija tieši ebreji. Tagad mēs redzam līdzīgu partiju dzimšanu no jauna. Atkal tie paši saukļi, liekulība un melošana pa visu ģīmi. Atkal apdraudētība no migrantiem un gatavība būvēt fiziskus mūrus, sienas un cietokšņus reālas politikas un diplomātijas vietā. Izklausās glābjoši, taču vai tā patiešām ir?

Ja cilvēkiem trūkst darba, nav naudas un izdzīvošanas nolūkā jābēg uz ārzemēm pēc palīdzības, tad līdzšinējā Eiropas politika nav vadīta apmierinoši un liela daļa vainas ir tomēr jāuzņemas tai pašai Eiropas Savienības vadībai Briselē un Strasbūrā. Jo fašisms dzimst tikai un vienīgi panikas stāvoklī. Tieši nervozitāte un panika ir fašisma galvenie dzinējspēki. Tā ir sacelšanās pret pastāvošo kārtību, kuru realizē sabiedrības slāņi, kas jūtas zaudētāji. Valstu sabrukumi, boļševiku apvērsums pēc 1917.gada un sekojošā finanšu krīze panāca fašistu uzplaukumu starpkaru periodā. Kāpēc mēs šodien esam atgriezušies pie tās pašas situācijas?

Musolīni stils

Šis diktators nonāca pie varas ļoti strauji. Sākumā pieslējās sociālistu partijas kreisajām spārnam un jau 1912. gadā (29 gadu vecumā) kļuva par partijas avīzes „Avanti!“ galveno redaktoru. Tieši avīze viņam palīdzēja izplatīt savas idejas un iegūt piekritējus. Taču pēc kara viņš no partijas tiek izmests un tāpēc nodibina nākamo avīzi „Il Popolo d’Italia“, uzmetas par demobilizēto kara veterānu šefu un jau 1919. gadā nodibina pirmo fašistu kaujas vienību.

Šis grupējums sevi uzskatīja par kreisajiem. Vēl vairāk – par revolucionārajiem kreisajiem. Tika izveidota melno kreklu uniforma, patriotisma atribūtika, partijas programma, un kauja ar pastāvošo iekārtu varēja sākties. Ar ko tad fašisti atšķīrās no komunistiem? Ar ekstrēmu nacionālismu. 1919. gadā Itālijā valdīja haoss, tāpēc notikumi Krievijā deva iedvesmu līdzīgiem pārkārtojumiem. Taču izvēlētā politika nenoderēja.

Masas nesekoja viņa revolucionārajai retorikai. Nācās mainīt pozīciju, un tāpēc fašisti pagriezās pa labi. 1922. gadā armijas šefs un karalis Viktors Emanuels III piešķīra premjerministra posteni Musolīni. 1933. Hitlers sagrāba varu Vācijā. Francijā nekas tamlīdzīgs nenotika, lai gan pretendents bija, bet pie varas viņš netika. Spānijā un Rumānijā fašistus aizslaucīja militāristi. Tas nozīmē, ka var nekapitulēt tā, kā padodas citi. Var iet savu ceļu.

Vai tas var atkārtoties šodien?

Vai var izveidoties situācija, kas piespiež politisko eliti nodot varu ekstrēmistu grupējumiem? Tieši tāpat, kā tas notika pirms 100 gadiem? Ar argumentu, ka tā noteikti vajag darīt, jo citādi būs vēl sliktāk? Loģiski tā šodien nevarētu notikt. Taču, piemēram, Ruandā un bijušajā Dienvidslāvijā tieši nacionālisma dēļ sākās karš 90. gados. Notikušais atgrūda šīs valstis atpakaļ attīstībā par 20 – 30 gadiem.

Kāpēc nacionālisms skaitās bīstams? Domāju par to brīdī, kad uzvelku savu karogu septiņu metru mastā. Skatos, kā tas plīvo vējā, un spriežu, ka šā simbola vārda nav veiktas nekādas nejēdzības pret citām tautām. Neskaitot, protams, Vairas Vīķes-Freibergas un Sandras Kalnietes atbalstu ASV uzbrukumam Irākai prezidenta Buša ēnā.

Taču kolēģim Larim liekas, ka nacionālisms ir instinkts, kuru nevajadzētu veicināt un atbalstīt. Es runāju pretī un apgalvoju, ka visiem mums ir un pieder lieliskā mājas sajūta jeb teritorija, kas saucas dzimtene. Tās ir ļoti spēcīgas jūtas, un normālās devās nevienam netraucē, radot prieku, komfortu un gandarījumu. Kāpēc tad Larim bail no nacionālisma?

Viņš nacionālismu salīdzina ar alkoholismu. Pāris glāzītes padara cilvēkus patīkamus un atbrīvotus, taču vesela pudele jau izraisīs nepatīkamas reakcijas un nejaušs garāmgājējs var tāpēc ciest nepamatoti. Piesardzība šajā jomā neesot par skādi nekad – tā domā Laris.

Uz alkohola pudelēm un cigaretēm ir brīdinoši uzraksti par to, ka atkarība var izraisīt problēmas. Uz nacionālisma šāda uzraksta joprojām nav. Larim liekas, ka vajadzētu izveidot brīdinošus uzrakstus. Piemēram: „pārspīlēts nacionālisms ir bīstams veselībai“, ar to saprotot, ka nevajag trāpīties pa kājām kādas citas tautas supernacionālistiem nepiemērotā brīdī.

Piemēram, pēc futbola mačiem vai 9. maija svinībām Pārdaugavā. Vēl viņam liekas, ka noderēs arī brīdinājums „nacionālisms izraisa atkarību“, ar to saprotot, ka mūsu komandas zaudējums sportā šādi kļūst par nacionāla mēroga nelaimi un to sāk saukt par „piekāpšanos“, lai sabiedrība tāpēc nekrīt depresijā.

Kā tad paliek ar nacionālajām kustībām, kas cīnās pret globālismu, baidās no migrantiem, čakli uzknābā Kremļa propagandas šausmu stāstus par „Sorosa liberāļiem“ un reportāžas no skolām bez zviedru bērniem. Ticot, ka „pie šā posta“ var novest liberālisms un politiskais korektums. Kas viņi ir? Šķiet, ka viņus var uzskatīt par autoritārisma piekritējiem, kas kaislīgi tic, ka ir iespējams pagriezt laiku atpakaļ par 100 gadiem un reanimēt dzīvesstilu pastalās, vīzēs pie akas vindas. Cerot uz laimi pagātnes atklātnē.

Francijas prezidents Emanuels Makrons nesen brīdināja, ka jebkāds nacionālisms var mūs visus novest pie vienotas Eiropas sabrukšanas, jo tad mēs atkal būsim turpat, kur 1918. gadā. “Mums te notiek iekšēja šķelšanās un jūtamas šaubas.

Var pat novērot zināmu pilsoņu karu ideju līmenī,” pauda Francijas prezidents savā uzrunā Eiropas Parlamentam Strasbūrā. Viņš brīdināja no Viktora Orbana neliberālās demokrātijas, kas faktiski ir jauns agresīvā nacionālisma veids.

Franču brīdinājums ir noskanējis. Vai mēs to dzirdējām un sapratām?

Mazbērnu nākotni nosaka šodienas vēlētājs. Ungārijas pārdomas

Ungārijas labējo populistu uzvara liek aizdomāties pagātnē – līdz pat nacistu nākšanai pie varas Vācijā. Vāci toreiz paši sev iebalsoja nacionālsociālistus. Līdz ar to viņi leģitimēja visas sekas, kuras šis lēmums izraisīja: karu, postu, valsts sadalīšanu un visbeidzot gigantiskās cilvēcīgas ciešanas vācu ģimenēm visos līmeņos. Fricis vai Anna, kuri toreiz balsoja par nacistiem trīsdesmitajos gados, ir vainīgi. Pie kara, pie posta. Arī pie tā, kas kara un okupāciju rezultātā notika ar Latviju un mums pārējiem. Viņi akceptēja Hitlera darba politiku, bet neaizdomājās par sekām, kuras Ādolfa ambīcijas izraisīs. Vajadzēja iedziļināties un atturēties no naivas ticības savam fīreram. Iespējams, ka šodien vēsture būtu aizgājusi pa citu ceļu.   

Par boļševikiem mēs zinām (te komentāri lieki!). Viņu vēlēšanu sistēmu (no „padomju laikiem”) atceramies. Tāpēc vainot padomju tautu šodienas vēstures zigzagos izvairāmies. Varēja vēlēt tikai par vienu vienīgo komunistu partiju, jo citas izvēles nebija. Vēlēšanu process bija teātris bez skatītājiem, taču melīgos un manipulatīvos procesus varēja labi pamanīt pat piedzēries ezis. Mācību no pagātnes vajadzēja saglabāt ikvienam, kas to piedzīvoja un redzēja. Saprotot, ka politiķis nav mācītājs un vēlētājām ir nevis jāklausās politiķa vārdos, bet jāanalizē viņa darbi. Diemžēl ar politiķu analīzi vēlētājs arī tagad negrib nodarboties. Viņš klausās un skatās ko stāsta mediji. Ja tie pieder vienai partijai (kā to varējām novērot Ungārijā, Urbāna gadījumā), tad rezultātu nav grūti prognozēt. Izlasa – notic- ievēl. Krievijā šodien redzam to pašu – tauta nobalsoja par cilvēku, kurš nākotnē atnesīs postu viņiem pašiem un vēl bērnubērniem. Latvijā notiek tas pats. Liela sabiedrības daļa nejaudā iedziļināties politisko partiju piedāvājumā un iemet vēlēšanu urnā biļetenu ar blēžu uzvārdiem. Kāpēc vēlētājs tā dara?

Tālredzības trūkums

Atbilde uz šo jautājumi ir diezgan sarežģīta, jo pārticību un laimi katrs no mums saprot ļoti atšķirīgi: vienam pietiek ar brīvbiļeti tramvajā un lētu dienišķo desu no rītiem. Cits jūtas pateicīgs par sausiņiem un iespēju brīvi izteikties, iegūt informāciju, bet vēl trešajam vajag tikai atļaut apzagt valsti, kamēr pašu nevar pieķert pie rokas.

Perspektīva mēdz būt dažāda un brilles te nepalīdz. Vieni redz tuvu – plaukstas  attālumā un tālāk viņiem viss miglā tīts. Citi saskata notiekošo procesu attīstību ilgā un daudz tālākā laika perspektīvā un redz brīdinājumu signālus jau operas uvertīras pirmajā taktī. Vai egoisms un tuvredzība varētu būt vienīgais iemesls masu apjukumam vēlēšanu laikā? Nedomāju, ka vienīgais, bet svarīgākais gan.

Ir cilvēki kas jūtas labi, sildoties kaimiņu mājas ugunsgrēka siltumā. Neiedomājoties par to kas notiks, kad ugunskurs apdzisīs un mugura vairs nesajutīs liesmu siltumu. Mirkļa ērtība nosaka visu. Tālejošus un ilglaicīgu uzlabojumu projektus viņi nesaprot. Šo efektu lieliski var no vērot mūsu ikdienā arī šodien – politiķi sola tikai šodienas labumus. Par parītdienu viņiem galva nesāp.

Latvijas lielākā problēma ir konstruktīvas attīstības stratēģijas trūkums. Politiķi kā viendienītes sola sava mandāta perioda (4 gadu) ietvaros, jo tuvredzīgais vēlētājs saprot vienu konkrētu naudas dāvinājumu aploksnē šodien, brīvbiļeti tramvajā (šomēnes) un bērnu spēļu laukumus kā jauno ģimeņu savaldzinātājus (šogad). Par tālredzīgu stratēģiju (10-50 gadu periodā) te nevar būt ne runas, jo vēlētājs to nesapratīšot. Tad iznāk, ka mēs – tuvredzīgie vēlētāji paši esam vainīgi pie tuvredzīgas valsts politikas un politiķiem sprinteriem, kuriem maratons nav pa spēkam?  

Kāpēc tā?

Neskaitāmas filmas un grāmatas vēsta par to ka vācieši ievēlēja sev Hitleru. Taču maz no mākslas darbiem analizē pašu problēmu –  kāpēc viņi nostājās līdzās šīm idejām un (vairumā gadījumu) paši tās atbalstīja? Iztrūkst grāmatu par to, kāpēc krievi tagad jūt nostalģiju pēc stiprās rokas, tirāna un slepkavas Staļina. Šie robi un neizstāstītie stāsti šodien aktualizējas no jauna, piemēram, Krievijas un Ungārijas vēlēšanu rezultātā

Vācu nacionālsociālisms 1928. gadā ieguva 2% balsu parlamenta vēlēšanās, bet jau 1930. -18,3%. Divus gadus vēlāk  37,3% vāciešu nobalsoja par nacistiem vēlēšanās un briesmonis nonāca pie varas pavisam legāli. Neviens vāciešus nespīdzināja, viņiem nedraudēja, viņi ievēlēja Hitleru paši. Pēc tam brūnkrekli ķērās pie likumu pārtaisīšanas, legāli aizliedza citas partijas, arestēja tūkstošiem sociāldemokrātu, komunistu, ebreju un katoļu. Šie cilvēki tikai aizturēti, ieslodzīti. Pašcenzūra tika pieprasīta kā norma. Tie septiņi miljoni vāciešu, kas 1932. gada vēlēšanās balsoja par sociķiem, bija spiesti klusēt kā peles nākamajā gadā. Jo jau gadu vēlāk Hitlers bija aizliedzis šāda politiskā grupējuma eksistenci. Mēs zinām kas notika pēc tam. Zinām, ka Hitlers lielā mērā izmantoja valsts krīzes efektus (superinflācija) un sabiedrības pēckara diskomfortu (Versaļas miera līgums) savā labā. Taču kā visi šie vācu vēlētāji: skolotāji, strādnieki, mājsaimnieces, mācītāji, uzņēmēji varēja būt tik naivi un noticēt slima cilvēka murgiem uz politiskās skatuves? Noticēt un sekot tiem? Ja šodien šos cilvēkus intervēsiet, tad vainīgais būs Hitlers, nevis viņi. Tāpat jums atbildēs arī latviešu vēlētājs, kas regulāri vēl par Rīgas varas parijām. Vai par Lemberga kabatas partijām ar vēsturiskiem un poētiskiem nosaukumiem :  Zemnieku savienība (asociācija ar Kārli Ulmani) un Zaļā partija (asociācija ar vides kustību, kas pirmā uzsāka cīņu par neatkarību Gorbačova pārkārtošanās perioda laikā). Šie vēlētāji nedomā par sekām.  Tieši tāpat kā Viktora Urbana partijas Fidesz vēlētāji svētdien nedomāja. Viņi neprognozēja ko ar savu balsojumu izdara savai valstij un Eiropai.

Diktatora triumfs

Pāris gadu laikā Urbāna nacionālkonservatīvā partija no sīkpartijas pārvērtās par smagsvarnieku. Ko Urbāns „tādu” piesolīja ungāriem?  Viņš lieliski saprata sovjetisma laika nostaļģiju, jo jau 2010. gada aptaujās 70% aptaujāto ungāru apraud zaudētos komunisma laikus. Pirms Berlīnes mūra krišanas visi ticēja demokrātijai un tam, ka tā pati iedarbosies autopilota režīmā. Diemžēl tā nenotika. Vainīgā nebija demokrātija „kā tāda”, bet gan tās neveiklie ieviesēji plānveida ekonomikas areālā.

Tie, kas postsovjetisma zonā neprasmīgi organizēja „pāriešanu” no plānveida uz tirgus ekonomiku, ir pelnījušie cietumsodu par savu nemākulību. Gan tie, kas ieradās no ārzemēm (lai palīdzētu Jeļcinam), gan pašmāju teorētiķi, kas šo pāreju saprata tikai un vienīgi kā valsts izlaupīšanu un „prihvatizēšanu” savā labā. Tas, ka demokrātija pieļauj zagšanu nenozīmē, ka tā šo nejēdzību nosaka vai veicina.  Viss atkarīgs no cilvēkiem, kas demokrātiju izveido. Tā 90.gadu sākumā kāda Gotlandes ciema veikala pārdevējs bija atstājis bodi pircēju rīcībā. Pie pilniem preču plauktiem bija piestiprināta zīmīte: „Pārdevēja slima. Esmu uz lauka. Daudz darba. Apkalpojiet sevi paši. Naudu atstājiet, lūdzu, bleķa bļodiņā! Ēriks”.  Paņēmām 2 limonādes pudeles un noskaitījām naudu bļodiņā. Meita bija satraukta. Viņai likās, ka atbrauks „kāds” un Ērika veikalu izlaupīs. Dēls bija sajūsmā. Viņam likās, ka šis ir vislabākais piemērs kā servisa sfērai būtu jādarbojas. Pie viena nosacījuma, ja mēs visi esam godīgi pret sevi, citiem un valsti.

Domāju, ka Urbāna ievēlētāji nebija godīgi.

Nedz pret sevi, nedz valsti, nedz Eiropu.

Mazbērni viņiem to nepiedos.    

Godprātīgos modernās Latvijas patriotus meklējot

Toreiz, kad Latvija cīnījās par savu valstisko neatkarību, mūsu mērķis bija brīva, nacionāla valsts. Jauna, strauja, plaukstoša, demokrātiska, neatkarīga no svešām lielvarām. Balsojām par nacionālas neatkarības kustību un iegādājāmies jaunus, baltus karogmastus skaistākajam pasaules karogam – sarkanbaltsārtajam. Tam pašam, kas visus garos okupācijas gadus, glabājās vecvecāku slēptuvē. Tālu no okšķeru acīm. Tagad beidzot karogu varēja uzvilkt 9 m mastā un tas nozīmēja, ka Latvija beidzot ir brīva un mēs vairs nebūsim homos sovieticus vai okupētie latvieši.

Toreiz nevarēju iedomāties, ka 28 gadus vēlāk man būs kauns no latviešu nacionālo partiju aktivitātēm, uzvedības un politikas. No puišeļiem, kas uzdodamies par latviešu nacionālo ideju nesējiem, visaugstākajā valsts politiskajā līmenī kompromitēs manas valsts attīstības sapni. Idejas un projektu vietā piedāvājot uzsildītus ārzemju murgus. Taču tas nu ir noticis.

Ir realizējies tieši tas, ko vismazāk vēlējos ieraudzīt: progresīvas, produktīvas, neatkarīgas Latvijas valsts projekta vietā mums mēģina deklaratīvi iemānīt sadzeltējuša rasisma, antisemītisma, homofobijas, ksenofobijas un primitīvā separātisma idejas, ar kurām jau sen, kā ar gangrēnu, slimo rietumvalstu labējie flangi un tāpēc spēj apburt (magnetizēt) tikai īpaši aprobežotu vēlētāju kontingentu. Mūsu nacionālās neatkarības kustība ir pārvērtusies par rietumvalstu labējo ekstrēmistu ideoloģijas piekabi. Patiešām žēl, ka tā ir noticis.

Kāpēc tik skarbi?

Vai Latvijas neatkarība ir apdraudēta šodienas apstākļos, kad Putins okupējis Ukrainu un Spānija slānī Kataloniju? Protams, ka ir. Tāpēc joprojām atbalstu Latvijas neatkarības ideju un sūtu sveicienus draudzenei Katalonijā.  Lielo valstu izjukšana liecina par citas mozaīkas Eiropas veidošanos, kurā koloniālās lielvaras turpinās sadalīties un sašķīst. Brīdī, kad sasprāgs visas lielvalstis (kas ilgstoši ir okupējušas savas kaimiņvalstis) un reģioni beidzot atgūs savu neatkarību, Latvija vairs nebūs maza valsts. Pārējās būs apmēram tikpat lielas kā mēs. Imperiālisma lielvaru izjukšana ir pavisam normāls process. Valstīm nav jābūt lielām un gigantiskām, lai īstenotu izdevīgu ekonomisko politiku. Taču tām jāprot un jāspēj savstarpēji sadarboties, lai realizētu gudru tautsaimniecību un izvairītos no savstarpējiem kariem. Kā arī attīstītu ekonomiku saprātīgā režīmā.

Cerams, ka tiktāl esam vienisprātis?

 Ksenofobiskais jaunvārds – “velkomists”

„Trampiskais” vai „rasnačiskais” ideju strāvojums šodien nākotnes projektu mums vairs nepiedāvā. Līdz šim liberālā pasaules kārtība (pieprasot cieņu, toleranci, uzmanību un labvēlību pret visiem, kas ir citādāki nekā mēs paši) nodrošināja mieru Eiropā. Ir jābūt pieklājīgiem, lai sadzīvotu saticīgi.  Mēs esam dažādi, domājām atšķirīgi. Mums visiem negaršo vieni un tie paši ēdieni. Arī gaumes nav unificējamas. Nevēloties pieprasīt no tautas diktatoru paklausības šablonu (lai visi līdzinātos vienā rindā, pēc vienas shēmas un modeļa kā staļinlaikos) esam tagad spiesti saņemties un konstatēt, ka sadzīvot bez varmācības iespējams tikai respektējot citu cilvēku citādību un viņu neierastās tiesības. Nākas samierināties, ka mūsu dažādība ir fakts un atšķirības starp cilvēkiem ir daudz lielākas nekā bija pierasts uzskatīt.

Holandietis un igaunis ir mazliet citādāki nekā mēs. Vai spējam to pieņemt un sadzīvot ar viņiem? Jā, varam. Mazliet grūtāk ar cilvēkiem, kas izskatās citādi, piemēram, ķīnieši, arābi un melnādainie? Jā, to nu nevaram (tā uzreiz!) nemaz akceptēt. No svešajiem mums bail, jo ksenofobija (bailes no ārzemniekiem) pārāk dziļi iekodētas mūsu kaulsmadzenēs. Tāpēc nespējam uzskatīt šos ļaudis par līdzvērtīgākiem un pieņemamiem mūsu videi. Ieraugot uz ielas trīs arābietes, nekavējoties piedzimst absurdā sajūta: “Ai, cik viņu daudz! Ko viņiem te vajag!?” un bailes, par to, ka “musulmaņi pārņems arī mūsu Vērgales pagastu”.  Tātad viena maza japāniete var atbraukt uz Alsungu, uzvilkt vietējo tautas tērpu, dziedāt mūsu dziesmas un draudzēties ar vietējām tantēm. To drīkst un par to mums prieks. Sajūsmā par šo sievieti veidojam filmas. Taču ja atbrauks 35 ķīnietes, kas vēlas atvērt restorānu, tad aina ir cita. Bīstami? Tas jau ir par daudz? No kā mums bail? No PSRS laikā piedzīvotā, ka visi svešie atbrauc un pakļauj sev mūs pašus? Vēsturiskā atmiņa draud ar atkārtojumu?

Vai es esmu tā saucamā “velkomiste”? Tā pati kas vēlas pārpludināt Latviju un Eiropu ar migrantiem no Āfrikas? Nē, neesmu, ja ar šo savādo vārdu apzīmējam nekritisku migrantu iepludināšanu vecajā kontinentā. Starp citu, iebilstu pret neonacistu vai putinistu ievazātajiem  jēdzieniem mūsu valodā un komunikācijā. „Velkomists” ir ideoloģiski iekrāsots,  pazemojošs apzīmējums, kuru radījuši migrantu plūsmas pārspīlētāji. Šajā apzīmējumā ir iekodēta ironija, nosodījums un tam ir izteikti negatīva konotācija. Domāju, ka nedz Zviedrijā, nedz Vācijā nav šādu reālu cilvēku kas uzgavilētu robežas atvērējiem migrantu plūsmas forsēšanai.  Nav nācies tādus sastapt. Šis jēdziens izdomāts, lai izsmietu tos, kuri negavilē līdzi ksenofobiskajiem imperatīviem, bet mēģina saskatīt atšķirības starp bēgli, kuram vajadzīga palīdzība un migrantu, kas tīko pēc rietumvalstu materiālā komforta. Kā mēs sauksim cilvēku, kas kritiski novērtē katru cilvēku atsevišķi brīdī, kad daudzi šķērso robežas un pieprasa palīdzību? Par vārtsargu? Galu galā – ir taču atšķirība starp mammu, kas bēg ar bērnu pie rokas no Sīrijas kara un latviešu šampinjonu lasītāju Īrijā vai alžīrieti, kas vēlas tikt pie naudas rietumos. Ir vai nav atšķirība?

Cilvēki nav vienādi. Tos nevar iedalīt tikai vīriešos un sievietēs    

Lai sadzīvotu miermīlīgi un nesāktu karus, ir jāiemācās nepalikt niknam par to, ka citi ir savādāki. Tas nozīmē, ka visi cilvēki nav tikai vīrieši un sievietes, bet kas vairāk. Iesim tālāk. Ķersimies klāt latviešu galvenajam tabū: gejiem un lezbietēm.  Pakaitināsim homofobus arī šoreiz. 🙂

Ja kaimiņš izrādās gejs, tad tas nenozīmē, ka tāpēc mūsu ciemā vairs nedzims bērni vai visi mazuļi vietējā skolā pēkšņi vēlēsies arī kļūt par gejiem. Nē, tā tas nenotiek viss. Nav geja dzīve tik rozēm kaisīta, lai visi par tādiem vēlētos kļūt. Pat Skandināvijā, kur valdība soļo Praida parādēs, nav šāda fenomena. Visa sabiedrība nav latenti homoseksuāļi, kas gaida atļauju izpausties. Ja kāds par to nobažījies, tad tā ir tikai šī cilvēka privātā, nevis visas sabiedrības kopēja bēda.

Vēl vairāk – mans kaimiņš ir gejs, taču precas ar sievietēm, jo nevēlas izturēt sabiedrības naidu pret sevi (neviens par viņa seksuālo orientāciju te neko nezina). Neviena no viņa laulībām nav laimīga, taču viņš braši izliekas un tēlo “normālu vīrieti” tālāk. Laimīgas nav arī viņa daudzās sievas un bērni, kas neko nesaprot no tā kas patiesībā notiek. Jūtas pārkāpj pāri visiem žogiem, kurus uzceļ prāts, un ducis cilvēku šajā kontekstā ir nelaimīgi.

Normāli? Domāju, ka nav normāli, jo šīs ģimenes traģēdiju izraisa sabiedrības kolektīvais aizspriedums.

Tā nu tas ir. Rezultātā esam spiesti noskatīties uz traģēdiju, kurai atrisinājuma atslēga ir sabiedrības rokās. Ja mēs pārējie turpināsim bojāt šiem cilvēkiem (apmēram 20% sabiedrības locekļu) privāto dzīvi tāpēc, ka nepiekrītam viņu seksuālajai orientācijai, tad viss turpināsies tā kā ir patlaban. Mums „normālajiem” šķiet, ka „tā ir slimība”, ka „tā nedrīkst gan”, ka „šito vajag aizliegt” utt., bet vai problēma tāpēc atrisinās? Nē, neatrisinās. Tā palien zem paklāja un turpina eksistēt.

Latvijā ir pārāk maz kompetentu publikāciju, par to kāpēc šodien cilvēki vairs nav tik vienkrāsaini kādi izskatījās padomju laikos. Arī visas sievietes vairs negrib saņemt tulpi 8. martā, bet vīrieši – turpināt „iemešanas “ tradīcijas. Tagad par līdzcilvēkiem jāuzzina daudz jauna. Reizēm nav pa spēkam visam noticēt un visu izprast ? Tikmēr tepat līdzās Putina propaganda turpina kultivēt savas postsovjetiskās “stop-klišejas”. Tām uzgavilē vietējie konservētās dzīves piekritēji un rezultātā Latvijas publiskā domā strauji slīd atpakaļ vecajā padomju laikā kā slazdā.  Vai sajūtat šo kustību?

Viena lieta ir skaidra – ar citiem un citādiem sadzīvot uz vienas planētas nav viegli un vienkārši. Līdz šim “citādos” okupēja un pakļāva sev. Tagad varmācība vairs nav risinājums. Kā dzīvot tālāk, ja visi būs tik dažādi un nepierasti (reizēm pat nepieņemami) citādi? Iekaustīt, iebaidīt, sodīt, sist, izsmiet vai ielikt trakomājā? Vai šis rasnačistu risinājums ir izeja no situācijas?

Atkal modē egoisms

Tagad kārtīgam, nacionāli noskaņotam „konservam” jāseko ASV prezidenta Trampa piemēram un jāsaka: „lai dzīvo Brexit!”, „Latvia first!”. No visiem pārējiem jānorobežojas un tikai tad iestāsies patiesā laime. Tramps parādīja, kā rīkojas kārtīgi labējie nacionālisti : nospļaujas uz sievietēm, uzbūvē žogu pret kaimiņiem, nolamā melnos un iezāģē NATO aliansei, apšaubot kolektīvās drošības garantijas ideju. „Lai katrs aizstāv sevi pats!“ – tā uzskata Tramps, taču vienlaikus no tribīnes skaļi deklarē, ka mums visiem esot kopīgi jāveido nākotne. Kāda gan var būt kopīgā nākotne, ja mēs (tāpat kā pirms 100 gadiem) esam atgriezušies turpat kur bijām: lielās valstis aprīs mazās un beigās karos cita pret citu? Vai esam pārāk noguruši no miera? Gribas paplosīties un pakarot savā starpā? „Karš ir neizbēgams”, – domā Putins un mēs paklausīgi mājam ar galvām?

Donalds Tramps Davosā mēģināja paskaidrot ko mums pārējiem nozīmēs “America, first!” līnija. Vairums Davosas viesu „inventāra” pieslejas liberālajam pasaules uzskatam, kas ir politiskā, finanšu un mediju tirgus varas elite. Tie paši, kurus trampisti un pašmāju rasnačisti saukā par globālistiem (viņiem šis vārds arī ir lamuvārds). Ja Banons agrāk uztvēra „Davosas vilkus” kā spiediena slotu, kas būtiski apgrūtina ASV attīstību, tad tagad viņš sen jau izmests no Baltā nama un Tramps pats brauc pie vilkiem ciemos. Nedomāju, ka viņa iebildumus pret tirdzniecības līgumiem (TPP) Davosā uztvers ar aplausiem. Transatlantiskā aiza ir izrakta un ietekmē ne tikai tirdzniecības, bet arī drošības politiku uz zemeslodes.

Ja pirms 15 gadiem Žaks Širaks un Grehards Šrēders bloķēja Buša kara iniciatīvas Irākā, tad tagad amerikāņu ārpolitisko aktivitāšu vietā ir toričelli tukšums. Galllupa aptaujas 134 valstīs liecina, ka ASV prestižs ir strauji noslīdējis un patreiz atrodas zem Ķīnas līmeņa. Paļāvība un uzticība Trampam ārpasaulē esot 30% līmenī (Barakam Obamam bija 48%). Negatīvisma iemesls ir nepatika pret Trampa impulsīvo raksturu, iracionālo personību, kas var uzsākt atomkaru. Taču ir valstis, kurās Trampa labā slava ir daudz spožāka. Tās ir: Krievija, Baltkrievija, Izraēla un Libērija.

Starp citu, ASV prezidenta nepopularitāte Lielbritānijā, šodien novedusi pie tā, ka karaliste sāk vērtēt savu izstāšanos no ES kā neveiksmīgu soli. Tāpēc Londonā tiekot atviegloti uzelpots par to, ka Trampa februāra valsts vizīte Londonā atcelta.

Taču atgriezīsimies pie pašmāju rasnačistiem un viņu pašizolācijas. Būtībā šiem cilvēkiem, kas sevi sauc par nacionālā amuleta glabātājiem, nav nekā konstruktīva ko piedāvāt mūsu valsts nākotnei. Tikai skats atpakaļ pagātnē, neokonservatīvisms (adaptējot Putina doktrīnas Latvijai) un naids pret vietējiem ienaidniekiem = liberāli noskaņotiem latviešu cilvēkiem. Iespējams, ka tieši pēdējais ir pats postošākais solis, jo karot ir vieglāk nekā celt un būvēt. Mēs esam pārāk maz, lai savstarpēji karotu. Tāpēc steidzīgi vajadzīga nacionālās neatkarības kustība bez tiem, kas pašlaik tur savā kontrolē Tieslietu un Kultūras ministriju, bet nespēj neko izdarīt Latvijas valsts labā.

Kur atrodami godprātīgi modernās, laikmetīgās Latvijas patrioti?

Vai viņi vispār vēl ir?