Mūsu iedzimtā raudāšanas kaite jeb smieklu lapiņas iztrūkums

Bruno Amadios: Raudošais bērns

Tautiešu sabiedrības skumju abstinenci nācies ievērot jau sen. Smieklu vai prieka brīžos Liepājā vai Limbažos jādzird šņācienu, kas  nozīmē: “Smejies vien, kad tikai rīt tev nav jāraud!”. Pat Jēzus dzimšanas dienā dziedam tikai skumjas dziesmas. Īsti priecīgam pieklājīgam latviešu cilvēkam neklājas būt. Arī laimes brīžos mēs regulāri birdinām prieka asaras. Šodien sapratu, ka neesmu  vienīgā, kas novērojusi šo latviešu vajadzību skumt un raudāt. 1862. gadā to savā publikācijā „Kāpēc cēlām dzirksteli” diagnosticējis lieliskais publicists un dzejnieks Juris Alunāns.

Asaru speciālisti

Savu stāstu par latviešu raudāšanas azartu viņš sāk ar apceri par to, kā rakstnieks Viktors Igo (Victor Hugo) ar saviem romāniem esot iemācījis francūžiem raudāt. Latviešu gadījumā viņam to nevajadzētu darīt. „Latvietim raudāt nevajag mācīt, jo tas to prot no gruntes, no bērnu dienām” (Alunāns, 1956:239). Ja sirma māte sagaida mājās savu dēlu no svešuma, viņai no prieka „asaras birst aumaļām” (turpat). Tēvs dara tāpat un pat liela daļa tautas dziesmu mums bēdīgas (turpat). Kā mūs piemeklē liela laime – tā mēs uzreiz raudam.

Asaru sfērā esam speciālisti. Mums, piemēram, ir laimes, prieka un gaviļu asaras. Citiem tādas pār vaigiem laimes brīžos neripo.

Nevienam nav noslēpums, ka laulību reģistrācija ar latviešiem ir pārbaudījums ikvienam ārzemniekam. Man pašai nācies viesoties vairākās kāzās, kurās saviļņojuma brīžos latviešu radi sāk raudāt. Diemžēl šīs gaviļu jeb laimes asaras cittautieši mēdz nesaprast. Viņi sabīstas un pieprasa paskaidrojumus. Argumentus par to, ka „pie mums raud no laimes”, viņiem parasti neizdodas ieskaidrot.

Kāpēc mēs esam „tauta, kas pašus priekus neprot baudīt bez raudāšanas”(turpat, 239). Alunānam šķiet, ka: “Latviešiem ir vajadzīga smieklu lapiņa. Tā tiem ir vairāk vajadzīga nekā citām tautām”- konstatē Juris Alunāns jau tālajā 1862. gadā.

Smieklu lapiņas izaicinājums

Šodienas mehānisko smieklu laikā, kad kolektīvās zviegšanas rutīnas piedāvā tehnika, baloni un jokumāksla, šis jautājums paliek aktuāls joprojām. Vecmamma ierauga baltajā mastā uzvilktu Latvijas karogu un sāk raudāt no prieka. No filmas nāk ārā skatītāji saraudātām acīm. Priekā par olimpiešu uzvarām meitenes no Alūksnes arī raud no laimes. Avīze „Diena” ziņo, ka pie mums arī līgavaiņi raudot no prieka; raud treneris, brīdī, kad audzēknis bija rezultatīvākais spēlētājs un dziesmu piedziedājumos regulāri “raud debesis”, “raud vālodzes” un visbeidzot raud arī kaimiņu bērni pēc pazudušā kaķa atrašanas.

Delfi 2014. gadā bija pat atklājuši šo mīklu, paziņojot, ka prieka asaras palīdzot saglabāt un līdzsvarot cilvēka dvēseles stāvokli un kontrolēt ļoti spēcīgas emocijas. Prieka asaras esot negatīva reakcija, kas līdzsvarojot iegūtā prieka laimes devu. Tātad no prieka raud tie, kas nevēlas būt pārāk laimīgi un apmierināti.

Varbūt ir pienācis laiks saņemties un būt priecīgiem bez asarām? Nodrošinot visus sūros laikabiedrus ar Alunāna „smieklu lapiņām”?

Kā mēs varētu šo akciju iesākt?

 

Gaišmatainā tabora Marija – «Esmeralda-Ringla». Atradeņa drāma pasaules medijos

2013. gada 26. oktobrī, specāli TVNET

Foto no TVNET, Marija - Esmeralda

Foto no TVNET, Marija – Esmeralda

Fakts par mazās, gaišmatainās meitenītes Marijas «atbrīvošanu» no romu tabora Grieķijā ir sašūpojis pasauli.

Viss sākās ar to, ka kādas kratīšanas laikā grieķu romu apmetnē netālu no Farsalas vietējā policija narkotiku un ieroču vietā atrada mazu meitenīti. Pēc policistu domām, gaišmatainais meitēns nevarēja būt savu romu vecāku atvasīte, jo oficiālie vecāki, 39 gadus vecais tēvs un 40 gadus vecā māte, nepavisam neesot viņai līdzīgi. Pēc policijas domām, bērns varēja būt nozagts no kādas Ziemeļeiropas vai Austrumeiropas valsts. Vēlāk DNS analīze pierādīja, ka abi romu tautības vecāki, kas bija meiteni audzinājuši, patiešām nav viņas miesīgā māte un tēvs. Noskaidrojās, ka šajā ģimenē ir reģistrēti 14 bērni, no kuriem vairums nebija atrodami taborā. Policija abus romu audžuvecākus aizturēja, turot aizdomās par bērna nolaupīšanu. Bižainīti, kuru sauc Marija, nekavējoties nodeva labdarības organizācijas Smile of the Child aprūpē. Bērns esot labi runājis romu valodā, mazliet saprotot arī grieķiski, bet izskatījies apjucis un nelaimīgs.

  • «Šo bērnu izmantoja ubagošanai pilsētas Larisas ielās un laukumos, jo viņa ir gaišmataina un ļoti piemīlīga,» raidorganizācijai BBC pastāstīja Smile of the Child vadītājs Kostas Yaaopoulus (svenska.yle.fi).

Atradeņa aura

Formāli it kā viss skaidrs – policija varonīgi atbrīvojusi Maugli no viltus vecākiem. Atliek tikai noskaidrot dejojošās meitenītes patiesos vecākus, un laimīgas beigas būs klāt.

Diemžēl gaišmatainās «Esmeraldas» piedzīvojumi ar šo tikai sākas. Tagad, kad bērns tiek fotografēts no visām pusēm un «portrejas» ar bižaino meitēnu izliktas pasaules mediju telpā apskatei un reālo vecāku pievilināšanai, situācija samezglojas arī Grieķijā. Aizturētie audžuvecāki, kas joprojām atrodas pirmstiesas apcietinājumā, pastāv uz savu un apgalvo, ka meitenīti nav zaguši, bet pieņēmuši audzināšanā no bulgāru romiem. Māte esot prostitūta, kas no bērna atteikusies. Līdzīgu viedokli pauž arī romu kaimiņi un vietējās romu organizācijas vadītājs Babis Dimitriou (Daily Telegraph, Dagens Nyheter). Audžuvecāki esot bijuši ar mieru pēc ilgām pārdomām. «Gaišmatainais zīdainītis pēc piedzimšanas 2009. gadā esot uzreiz nodots audžuvecākiem,» apgalvo aizturētā romu pāra advokāte Marietta Palavara (AFP). «Neviens neko nav nolaupījis, nozadzis vai tirgojies ar bērniem. Viņi nepirka šo bērnu,» apgalvo advokātes kolēģis Konstatinos Katsavos (DN).

Taču publiskā doma un policisti neliekas mierā.

Jau noskaidrojies, ka meitenītes DNS nav reģistrēts pazudušo bērnu reģistrā, un tāpēc starptautiskā policijas organizācija ir izsūtījusi šīs meitenītes fotogrāfiju un DNS profilu visām 190 dalībvalstīm, lai atrastu viņas vecākus.

Bērnu zagļi

Izveidojusies apgriezta situācija: parasti vecāki meklē savu pazudušo bērnu, bet šajā gadījumā ir otrādi – policija meklē atradeņa vecākus. Jābrīnās, kā Interpols grasījās atrast šos vecākus 190 valstīs? Pieprasot visiem 190 valstu pieaugušajiem nodot DNS analīzes?

Pārsteidza arī fakts, ka bērnam pietiek izskatīties mazliet citādi, atšķirties no vairākuma taborā, lai policijai uzreiz būtu «pamats» aizturēt audžuvecākus un nekavējoties ievietot raudošo bērnu patversmē. It kā tumšmatainam tētim un mammai nevarētu piedzimt gaišmatains bēbis.

Kāpēc tā notika?

Tāpēc, ka mums visiem ir zināms mīts par to, kā «čigāni zog bērnus», un šo mītu nostiprina arī klasiskā literatūra un māksla. Nevienam nav noslēpums, ka romu tauta vēstures garumā ir viena no visvairāk diskriminētajām un izolētākajām etniskajām grupām ne tikai visā pasaulē, bet arī Latvijā. Šo tautu un tās dzīvi taboros nereti apvij negantas leģendas un šaušalīgi šausmu stāsti, jo «romi zogot, zīlējot, pārdodot narkotikas» un «vispār esot bīstami». Piemēram, Ungārijas vēsturē fiksēts fakts, ka 1782. gadā vietējā vara apsūdzējusi romu tautības cilvēkus vietējā bērna nolaupīšanā un apēšanā. Pēc tam pazudušo atrada sveiku un veselu, bet pa to laiku 15 romu tautības cilvēki jau bija nolinčoti (Nadežda Demetir, Starptautiskās romu apvienības viceprezidente).

Paradoksāli, ka joprojām esam gatavi satraukties par katru romu kriminālo aprindu pārkāpumu, it kā tas būtu pasaules gala priekšvēstnesis. Piemēram, nesen Francijas tiesa izskatīja 27 romu tautības cilvēku noziedzīgu darbību franču Nantē. Vainīgie bija izceļotāji no Horvātijas, kas esot piespieduši savus bērnus ubagot un zagt: «Pat desmit gadus vecus bērnus vecāki bija mācījuši un piespieduši zagt» (The local.fr). Runa šajā gadījumā ir par organizētu noziedzību, kurā eksistē klanu loģika un viszemāk hierarhijā atrodas sievietes un bērni, kurus «pārdod un pērk kā preces» (Fria Tider, 1.10. 2013). Taču šis konkrētais fakts nevar kļūt par iemeslu vispārinājumiem. Tādiem, kā Francijas iekšlietu ministra Mānuela Vālsa (Manuel Valls) konstatējumi par Austrumeiropas romu nevēlēšanos integrēties Francijas sabiedrībā. Tāpēc tos esot nepieciešams deportēt atpakaļ uz mītnes valstīm. Viņa nostāju nosodīja kreisie, ieskaitot senatori Esteri Benbasu (Esther Benbassa), taču pēdējie sabiedriskās domas pētījumi rāda, ka 77% francūžu tomēr atbalsta sava ministra ksenofobiskos izteikumus (france24.com). Neatpaliek arī zviedri, kuru policija bija pamanījusies pat izveidot īpašu romu reģistru, sistematizējot tajā Zviedrijas romu ģimenes, ieskaitot pat mazgadīgus bērnus. Pēc mediju vētras policija publiski atvainojās, taču tagad izrādās, ka «romu reģistrācija bija motivēta rīcība» un «mēs to arī turpināsim izmantot» – uzsver Skones policijas juriste Monika Nebeliusa (SR, 23.10.2013.). Aizspriedumi diemžēl ir spēkā joprojām.

Bērnu pazušana

Tagad, kad visa pasaule turpina minēt, vai mazā «Esmeralda» ir amerikāniete, eiropiete vai varbūt pat latviete, mēs varam paraudzīties reāli uz šodienas bērnu pazušanas gadījumiem visā pasaulē un konstatēt, ka esošie skaitļi ir atbaidoši un šajos bērnu nolaupīšanas noziegumos ir vainojami visi citi, nevis romi.

Ik gadus Eiropā pazūd tūkstošiem bērnu. Lielākā daļu no šīm pazušanām ir šķirtu laulāto savstarpējo strīdu rezultāts. Eirokomisijas ziņojums rāda, ka, piemēram, 2011. gadā Eiropā skaitījās bezvēsts pauduši 250 000 bērnu. «Grūti pateikt, cik no šiem paudušajiem bērniem ir nolaupīti, cik no viņiem aizbēguši,» secina juriste Tuuli Kainulainena. Viņa nav pārliecināta, ka «Esmeraldas-Marijas» gadījumā būs grūti pierādīt, vai bērns bijis nolaupīts un aizvests ar varu. Daudz grūtāk būs pieprasīt, lai īstā māte (ja tāda atradīsies) uzņemas savas meitas audzināšanu. Daudzās kultūrās neprecētai mātei joprojām nav iespējams audzināt savu bērnu bez sabiedrības nosodījuma. Tāpēc nav izslēgts, ka īstajai mātei šo bērnu vairs nevarēs uzticēt. To izlems policija, tiesa un sociālais dienests. Problēmu būs vairāk, nekā sākumā šķiet.

Pagaidām mums visiem gribas ticēt, ka policija atradīs meitenītes īstos vecākus un šī pasaka beigsies laimīgi. Taču gaišmatainās «Ringlas» piedzīvojumi pasaules mediju pirmajās lapās liek aizdomāties par visiem tiem tūkstošiem bērnu, kurus nabadzība piespiež piedalīties prostitūcijā, pedofilijas orģijās, orgānu tirdzniecībā. Piemēram, septembra beigās ķīniešu policija izglāba 92 bērnus un divas sievietes, kurus organizēta noziedznieku grupa gatavojās pārdot melnajā tirgū (TT, Reuters). Viena bērna politika Ķīnā novedusi pie situācijas, kad daudziem preciniekiem provincē nepietiek līgavu. Vecāki dod priekšroku dēlam, un tāpēc meiteņu skaits ķīniešu sabiedrībā (tāpat kā Indijā) ir dramatiski samazinājies. Nolaupītās sievietes pārdod «vīriem» un bērnus pāriem, kuriem nav dēla. Ķīnas valdība sola palielināt sodus «sievu» un «dēlu» pircējiem, taču šis likums var izrādīties tikpat bezzobains kā iepriekšējie. Statistika rāda, ka Ķīnā katru gadu «pazūd» ap 200 000 bērnu un tikai 0,1% no tiem atgriežas pie saviem īstajiem vecākiem. Organizēto noziedznieku grupējumi pērk bērnus par 3000 latiem un pārdod par 8000. Kā norāda South China Morning Post, šos bērnus pārdod adoptēšanai arī uz Eiropu un ASV.

Starp citu, arī ASV ik gadu pazūd ap 2000 bērnu.

Mammu spektrs

Tikko noskaidrojies, ka līdzīgā gadījumā Īrijā policijas «atņemtie» romu gaišmatainie bērni ir atgriezti taborā atpakaļ. DNS analīzes apstiprinājušas bioloģisko radniecību. To pašu, kuru saprot ikviens normāls cilvēks: arī kolorītajiem romiem var būt gaišmataini bērni ar zilām vai zaļām acīm.

Mazās «Esmeraldas» gadījumā radniecība ar audžumammu nav konstatēta, taču tas nenozīmē, ka dzīve romu audžuģimenē būtu sliktāka par mitināšanos sterilā bērnunamā. Grieķu mediji vēsta, ka audžuvecāki savu «blondo eņģeli» esot lutinājuši vairāk nekā savus miesīgos bērnus.

Kas un kāda īsti ir laba māte? Pirms diviem gadiem pasauli pāršalca jauns mediju izgudrojums – «Tīģermamma». Toreiz bija runa par mātēm, kas ar dzelžainu disciplīnu, sterili sakārtotā vidē dresē savus bērnus līdz perfektai pilnībai viņu karjerā. Tagad šim fenomenam parādījies jauns piesitiens: kāda māte Ķīnā izvēlējusies neparastu metodi savas vienīgās meitas audzināšanai. Ceturtajā klasē viņas meita Čen Čena bija palaidusies mācībās, un māte izdomāja jaunu paņēmienu, kā panākt bērna atbildības sajūtas pieaugumu. Viņa paziņoja meitai, ka ir viņas audžumāte un rūpēsies par atvasi tikai līdz universitātes beigšanai. Meita noticēja un kopš šā brīža izturējās pret savu dzīvi ar lielu atbildības izjūtu, bija gatava mācīties no rīta līdz vakaram, izturēt dzīvi internātskolā, ar izcilību absolvēja universitāti un tagad strādā IT uzņēmumā Šanhajā. Tikai tagad – 13 gadus vēlāk māte atzinās, ka toreiz melojusi meitas nākotnes vārdā un ar savas atvasītes panākumiem ļoti lepojoties. Izrādās, ka karjera atsver rētas dvēselē?

Kurai vecāku kategorijai piederat jūs, cienījamo lasītāj? Pirmajai – maigā haosa jeb otrajai – strikta perfekcionista kategorijai? Protams, piedāvātās ir galējības, taču tās rosina pašanalīzei ne tikai vecākus, bet arī žurnālistus. Tos pašus, kuri tik kaislīgi līdz šim aprakstīja mazās «Esmeraldas – Marijas» izglābšanu no tabora, «bezatbildīgi izplatot par romiem negatīvus mītus» (Eiropas Padomes Cilvēktiesību komisija, 24.10.2013.).

Vai mēs «kādu» izglābjam no viņa tuviniekiem tāpēc, ka šie tuvinieki atšķiras no mums – vairākuma? Vai neesam noguruši no negatīvā ziņojumu toņa medijos par notikumiem blondo atradeņu «izglābšanā» no pazemotās romu tautas tabora? Jā, var gadīties, ka arī romu vidū ir cilvēki, kas Norvēģijā it kā piesavinoties radu bērnus, lai izkrāptu sev lielākus sociālos pabalstus (Aftenposten, Fria Tider, 18.10.2013.), nav izslēgts, ka romu audžumamma ir ar sliktāk izmazgātu priekšautu un nemāk uzdresēt savu «blondo eņģeli» līdz Šanhajas IT industrijas virsotnēm. Taču tāpēc romu tabors nav sliktākas mājas mazajai gaišmatei, jo vecāku mīlestība nav piesieta pie dzemdību nama durvīm, bet gan iedodas vienīgi sev labvēlīgā vidē.

Pagaidām man nav vairāk informācijas par to, kas notiek ar mazo «Esmeraldu-Mariju» Grieķijā, bet es mums visiem iesaku izbeigt vajāt ar saviem aizspriedumiem romus un bižainītei novēlu atgriezties mājās.

«Ej, kur iedama, arvien

Mājās reiz būs jānāk vien.

Blakus vecaimātei Jažai,

Blakus aitai, vistai dažai

Laimīga sēd Ringla ratos,

Un tai magone ir matos.»(2)

 

 

———–

1. Esmeralda ir literārs tēls Viktora Igo (Victor Hugo) romānā «Parīzes Dievmātes katedrāle». Vēstījumā samezglojumam autors iekļāvis «faktu» par to, ka šo franču meitenīti maziņu mātei it kā nozaguši romi. Viņi arī uzaudzinājuši bērnu ar vārdu Esmeralda (kas spāniski nozīmē «smaragds»). Esmeralda vēlāk pelnīja sev sev iztiku, dejojot uz ielas.

2. Eriks Adamsons, Čigānmeitēns Ringla. Rīga, 1939.

Rakstu reliģija -1: latviešu rakstītās valodas krīze

2013. gada 29. augustā.  Raksts 3 daļās. 1. daļa.

Ilustrācija rakstam Rakstu Reliģija Daigas Brinkmanes zīmējums

Ilustrācija rakstam ‘Rakstu Reliģija”. Daigas Brinkmanes zīmējums

 

Mēs runājam latviski, bet rakstām ar latīņu burtiem un rēķinām ar indiešu cipariem.

Mūsu nedēļā ir septiņas dienas, gadā divpadsmit mēneši, stundā sešdesmit minūšu, ducī divpadsmit olu.

Tā tas ir.

Par to neviens nebrīnās.

Pat to nešaubās un nestrīdas. Mēs sakām ”viens maiss kartupeļu” un uzreiz zinām, cik tas ir. Neviens tādos gadījumos nemēdz taujāt pēc maisa tilpuma vai tā malu elastības. Jo maiss ir maiss. Katrs muļķis zina ko tas nozīmē.

Ūdeni nesam spaiņos, miltus pūros, sāli siekos, cukuru glāzēs, pipars naža galos un vanilīnu šķipsniņās. Pārprast nav iespējams. Neviens par to nikns nepaliek. Samierinās arī tie, kuri mīl gramus, metrus un centnerus.

Ar burtiem, vārdiem un teikumiem ir mazliet savādāk. Ar tiem mēdz gadīties pārpratumi.  Var pat apvainoties un palikt dusmīgs. Ir bijuši gadījumi. Pamēģiniet pielikt īpašvārdu nominatīva galotni parastam Ziemeļ – vai Viduseiropas pilsoņa uzvārdam vai vārdam un jūs tūliņ dzirdēsiet pamatīgus sašutuma plūdus. Par valsts vīriem, sievām un slavenu rakstnieku uzvārdiem nemaz nerunājot. Tikai – is, -s, -a. Tikai fonētiskās izrunas transkripcija. Jo tāda ir latviešu valodas norma. Tā vajag. Norma paliek norma, vienalga kādas tai sekas? Vai ne?

 

Visi jau sen ir samierinājušies, kaut gan…ir bijuši nelāgi gadījumi.

Zviedru rakstniece joprojām nervozi grozās Vermlandes kapos un nevar saprast, kāpēc viņas vārdu un uzvārdu latviski raksta tik dīvaini un nesaprotamā transkripcijā, kas ir ļoti tālu no oriģināla. Varētu taču uzrakstīt arī latviski Selma Lagerlöf un viss. Mums taču ir tie paši burti. Mēs taču to varam uzrakstīt.

Tas pats ar citiem rakstniekiem. Ja arī Victor Hugo sagādās kādam franču literatūras draugam nedaudz lieku klapatu, lai saprastu, ka traģisko stāstu par Esmeraldu nevajag meklēt bibliotēkā ārzemēs zem burta ”I” zīmes, tad tā būs tikai intelektuāli veselīga nopūlēšanās.

Mēs taču rakstām ar tiem pašiem latīņu burtiem.

Vai mūsu tieksme pierakstīt izrunu ir sava veida solidaritāte ar kiriļicu?

Vai kiriļicai šī ”pleca sajūta” vairs vispār ir vajadzīga?

Kāpēc par to valodnieki nebrīnās tagad, kad pasaule jau sen ir vaļā? Pārmaiņu vēji pūš iekšā valodā, un vajag lielu spēku, lai vētrā paliktu uz vietas. Taču nevajag aizmirst, ka laiks rit un zeme griežas tālāk. Tā tas ir.

 

Rakstītās valodas krīze ir iestājusies jau sen. Tā nav tikai latviešu valodas problēma. Minētā krīze radusies, dažādu iemeslu mudināta, ko vienkāršoti varētu nosaukt par audiovizuālās komunikācijas sekām. Pēdējas gan ir tikai pats uzkrītošākais krīzes izraisītājs, bet nedz vienīgais nedz arī galvenais rakstītās valodas ienaidnieks un slepkava, kā pieņemts uzskatīt.

Diemžēl jo bieži mēs uzkrītošo pieņemam par būtisko.

Tāpēc gribētu šoreiz pievērsties dažām problemātiskām parādībām masu komunikācijas procesu sakarā, ar kuru analīzi nodarbojos garus gadus.

Diemžēl ir samērā grūti atklāti pateikt latviski to, ko atļaujas sludināt norvēģis Tronds Bergs Eriksens (Trond Berg Eriksen): ”mediju zinātne ir kultūrvēstures galvenā disciplīna gan jaunākās, gan arī senās vēstures gadījumā” un labi, ka ”humanitārā zinātne beidzot sāk uztver mediju pētniecību ļoti nopietni” (Trond Berg Eriksen. Budbringerens overtak, Oslo, 1989.s.8).

Latvijā mediju zinātne joprojām ir pabērna lomā un komunikāciju joprojām neuztver kā atslēgu ieejai kultūrvēsturē.

Labi, ka tas beidzot ir noticis (norvēģi ir ielikuši durvis!) un mēs varam sākt skatīties uz kultūras vēsturi mazliet citādi, t.i., kā uz faktu un notikumu ķēdi, kuru nosaka komunikatīvs kopsaucējs.

Tradicionāli kultūrvēsture un tās studijas asociējas ar pastaigu pa dārga muzeja zālēm, kur katram eksponātam ir neatkārtojama un fantastika vērtība. Aksiomātiska nozīme. Tāpat kā maisam kartupeļu, par kura tilpumu neviens nešaubās.

Šajās studijās neder nedz humānistu pesimisms, nedz tehnokrātu maniakālais optimisms. Komunikācijas process sācies ar pirmo izrunāto vārdu, žestu, rakstīto vēstījumu un šodien turpinās ar virsskaņas ātrumu. Tā ir trase, kurā daudzi atpaliek, bet uzvarētāju joprojām nav, jo komunikatīvā kustība nekad nebeidzas. Tā ir rados ar laiku, kas arī visu laiku virzās uz priekšu. Laika dimensija arī šeit ir noteicošā.

Mēs rakstām ar latīņu burtiem un nevienam nav svarīgi, ka pirmā rakstu sistēma ir izveidojusies pirms vairākiem tūkstošiem gadu. To paveica grieķi, kaut arī eksistē hipotēzes, ka vēlākais alfabēts esot cēlies no semītu arhetipa. Bērns, kurš iemācījies šos burtus. Jau vairs nav nekāds parasts bērns, bet gan kas vairāk. Tas vairs nav nožēlojams mazs analfabēts, bet gan pilntiesīgs kulturālas sabiedrības loceklis.

Lasīt un rakstītprasme it kā novelk līniju starp tumsonību un kultūras kāpņu pirmo pakāpienu.

Nevienam bērnam nav viegli iemācīties lasīt un rakstīt. Taču mēs visi laužamies iekšā burtu džungļos un ciparu čūkslienos, lai visbeidzot noguruši un saskrāpēti nonāktu pie ilgo tās gudrības pils.

Kad esam turp nonākuši, tad no pils augstākā torņa var labi redzēt to dūmakaino līniju taipus burtu un ciparu mūžamežam. Tur tālu projām vīd visu atstātais analfabētu liedags, kurs spēlējas mazi bērni un nesaskatāmi, nesaprotami ļaudis.

No turienes mūs kauninot aiztrieca, taču kaut kas tur ir palicis līdz galam nesaprasts un nenoskaidrots. Mīklains, vilinošs, romantisks un noslēpumains. Tā ir mnemotehniskā atmiņa, kuru mēs nevaram atcerēties.

Tā ir pirmsrakstu kultūra, kura mums ir aizmirsusies.

Tad dvēseli pārņem tāds ciešanu un ilgu stāvoklis, ka var saprast mēnesnīcas magnētismu, orientālu mūziku un nesaprotama skaistuma valdzinājumu. Cilvēce nespēj bez sāpēm šķirties  no savas pagātnes, kura ir pagājusi.

Nevaram.

Tāpēc arī rakstītais vārds novilka sāpīgu, bet aizmirstu robežu kultūras vēsturē. Ar šo brīdi sākās rakstītās jeb pierakstītās kultūras ēra.

Tajā dominē pieraksta tradīcija, kas darbojas uz normu un likumu pamata.

Jau piedzimstot rakstu valoda nostājās priekšā runātajai valodai.

Tieši tāpat kā Darvina pērtiķis kļuva par cilvēku tikai ar darbarīku rokā, tāpat arī cilvēks kļūst kulturāls tikai komplektā ar rakstīt un lasītprasmi.

Šī prasme nodala civilizāciju no primitīvā perioda.

Mēs mīlam pierakstu. Šī mūsu vājība sakņojas ideoloģijā, kurai pirmo ātrumu cauri cilvēces vēsturei ieslēdz Gūtenberga atklājums – tiražētais teksts.

Tādējādi visa mums pazīstamā vēsture faktiski ir ideoloģijas vēsture, jo tieši rakstu valoda ir tā, kura mums ir atstājusi zināšanai vajadzīgo nevis faktisko vēsturi pierakstītā veidā.

Grieķiem burti bija ta grammata un pirmais alphabetum lietotājs esot bijis Tertullianus 200 g. P Kr.

ABC un abecadarius sastopams arī Hieronima un Augustina darbos (300 g.p.Kr). Taču grieķiem bija milzīgs daudzums dažādu alfabētu, jo provinču saistība bija visai nosacīta un lokālās varas struktūras tolaik Grieķijā bija noteicošās. Visbeidzot klasiskais grieķu alfabēts rādās, pateicoties politiskās varas vajadzībām. Tas bija tieši politiskās varas dekrēts, kas ieviesa alfabētu.

Rakstu valoda bija vajadzīga valsts politiskajai pārvaldei. Burts, vārds un teikums līdz ar savu dzimšanas brīdi sāka kalpot politikai.

Rakstu valoda nenāca pasaulē kā runas pieraksts. Tā radās, attīstījās kā varas ierocis un radīja priekšnoteikumus gigantiskam propagandas mehānismam, kas nodrošināja varu pār lasītpratēju masām.

Rakstu valoda apņēmīgi un pārliecinoši nostūma malā runāto valodu, iedalot tai otršķirīgu lomu un sekundāru funkciju civilizācijas ceļā uz priekšu un tās kultūras procesu norisēs.

Rakstu valoda ar savām normām nostājās runātajai kultūrai priekšā un sāka tai diktēt savus noteikumus. Tā izveidojās pēc būtības absurda situācija, kad dzīvajai runai tika uzlikti uz papīra izstrādāti iemaukti. Pasaule sadalījās analfabētos un skolotajos cilvēkos.

Rakstītā valoda kļuva par veida reliģiju, kurā priesteru vietā nosēdās valodnieki ar savu normu un mērvienību olektīm.

Tie mērīja, svēra un pamācīja un strostē joprojām tos, kas nemāk runāt un rakstīt ”pareizi latviski”. Neviens nešaubās, ka tieši viņiem pieder valodas patiesības monopols.

Par to nešaubās neviens!

Tāpat kā visiem ir skaidrs maisa tilpums vai sprīža garums.

Taču atgriezīsimies pie rakstu reliģijas saknēm.

Rakstītais vārds atstāja savam laikam tik svarīgās un vajadzīgās liecības pierakstītā veidā nākamajām paaudzēm. Pareizā interpretācijā. Tas joprojām ir svarīgi katram autobiogrāfijas, memuāru un arī vēstures grāmatu autoram.

Uzsveru – pareiza, jeb sev pieņemama interpretācija kļūst par rakstu valodas normu.

Tā ir svarīga gan algotnim, kurš joniskajā stilā ierakstīja savu vārdu Abusimbellas tempļa sienās senajā Ēģiptē (593.-588.p.Kr), gan vikingiem, kuri skrāpēja savus pierakstus Sofijas katedrāles sienās senajā Stambulā. To dara arī šodienas modernie tūristi uz durvīm, sienām, jumtiem, grīdām, mēbelēm. Galvenais ir ieskrāpēt uz paliekošām vērtībām, tādām, kas pastāvēs ilgāk par pašu skrāpētāju. Rakstītpratēju vandālisms ir vecs un nemainīgs kā cilvēka prasme darboties ar rokām.

 

(turpinājums sekos)