Pilns sprieduma teksts lietā “Saskaņa pret Sandru Veinbergu un TVnet”

tiesas sēde partija Saskaņa pret TVNet un Sandru Veinbergu Talsi 015

Attēlā: Talsu rajona tiesas priekšsēdētājs Alviss Jēkabsons (otrais no kreisās puses), kurš pieņēma spriedumu lietā par Saskaņas prasību pret TV Net un Sandru Veinbergu par goda un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu. Pa labi Sandra Veinberga un Elīna Jakšēvica

Kā jau informēju iepriekš 2015.gada 25.jūnijā Talsu rajona tiesa izskatīja civillietu par Nila  Ušakova vadītās partijas  Saskaņa prasību pret mani un TVNet par godu un cienu aizskarošu ziņu atsaukšanu, atvainošanos un mantiskās kompensācijas piedziņu par nodarīto morālo kaitējumu.

Tajā tiesa atzīst, ka Saskaņa prasība nav pamatota un ir noraidāma, jo strīdus raksts ir mans viedoklis, kas nav vērtējams kā jauna ziņa vai fakts.

Tiesa spriedumā uzsver arī to, ka partijai Saskaņa kā juridiskai personai nepiemīt fiziskas un garīgas ciešanas kā fiziskām personām, turklāt partija neesot pierādījusi nekādu kaitējumu, ko partijai būtu radījis mans raksts.

Vairāk par šo lietu lasīt šeit rakstā Tiesa noraida Ušakova prasību pret mani un TVNet. Vai Saskaņa darbojas kā Kremļa zaļie cilvēciņi Latvijā?

Mūsējos sit Ventspilī! Vai mierīgi noskatīsimies?

Aivars Lembergs, LETA:TVNET

2014.gada 19.maijs

Fakts, ka nakts incidentos Ventspilī nesen cietuši vairāki starptautiskajā mīnu meklēšanas operācijā «Open Spirit 2014*» iesaistītie jūrnieki, ir sašūpojis medijus un sabiedrību. Vissmagāk cietis kāds 21 gadu vecs nīderlandietis, kurš nogādāts Ventspils slimnīcā ar smagu galvas traumu, sejas kaulu lūzumiem un smadzeņu tūsku.

Bezsamaņā esošais puisis esot ievietots slimnīcas reanimācijas nodaļā, un viņa stāvoklis pašlaik ir «grūts, bet stabils». Vairākas dienas pēc piekaušanas puisis joprojām nav nācis pie samaņas. Tātad dauzīts nežēlīgi. Līdz nāvei. Loģiski, ka šāds slepkavības mēģinājums nevar palikt bez sekām. Par to satraucas gan pašmāju, gan holandiešu mediji, jo gadījums nav no vienkāršajiem.

Šī nav parasta puišu plūkšanās, jo notikušais vairāk izskatās pēc apzinātas izrēķināšanās ar mūsu sabiedrotajiem Ventspilī. Vienkārši tāpēc, ka Krimas aneksijas gaismā mūsu aizsardzības alianse NATO Krievijas medijos iegūst aizvien demonizētākas aprises un arī pie mums Latvijā netrūkst Putina piekritēju, kas psiholoģiski nevar pieņemt alianses karavīrus kā savējos. Bez tam kūdīšanu pret mūsu armiju (NATO), kas izvietota Ventspilī, vada un iedvesmo pats Aivars Lembergs. Šie četri burti NATO ir Krievijas lielākais bieds un pasaules ļaunums, un tas tāds ir radīts Krievijas propagandas ietekmē dzīvojošu mietpilsoņu apziņā. Tādu to redz arī A. Lembergs.

Lembergs pret mūsu armiju

Jau agrāk, komentējot iespējamo sabiedroto izvietošanu Latvijā, viņš neizteicās glaimojoši. «Atbrauks 1000 NATO karavīri, un pilsētā strauji palielināsies prostitūtu skaits. No tā ieguvēji būs kafejnīcas, restorāni un prostitūtas,» ironiski smējās Ventspils mērs (TVnet, 14.04.14.). Toreiz daži Aivaru Lembergu pārprata, jo kāds holandiešu mediju portāls (www.fryzo.eu) pilnā nopietnībā juta ventspilniekiem līdzi par to, ka «birģermeistaram Lembergam esot rūpes par to, ka viņa pilsētā neesot pietiekams daudzums prostitūtu, lai apkalpotu Ventspilī izvietoto citu NATO valstu karaspēku» (14.05.2014.). Ironija reizēm nav pārtulkojama svešvalodās. Mājienus ieskaitot.

Kamēr mēs pārējie Latvijā priecājāmies par to, ka amerikāņi un rietumeiropieši ir gatavi nākt mums palīgā, ievedot Latvijas teritorijā karaspēku, un nodrošināt gaisa telpas aizsardzību kā barjeru «zaļajiem cilvēciņiem» un putinisma ambīcijām «Krimas stilā», tikmēr Aivars Lembergs pavisam atklāti un publiski iet pretējā virzienā.

Pilsētas galva neslēpti pauž savu nepatiku pret sabiedroto karavīru izvietošanu Ventspilī, un viņa antipātijas līnija tika turpināta publiskās aģitācijas virzienā ar viņam raksturīgajām frontālā uzbrukuma metodēm. Nomainot būtiskus faktus ar nebūtiskiem, operetiskiem efektiem: «Fui, mums nevajag to svešzemju un mums naidīgo NATO, kas neprot uzvesties!» – simboliski klaigā Ventspils mērs, kas ir pēkšņi aizmirsis pāris ļoti svarīgas lietas.

Ko ir izdevīgi neatcerēties?

Pirmkārt pašu galveno. To, ka mēs, Latvijas iedzīvotāji, vēlamies redzēt sabiedroto karavīrus pie mums tāpēc, ka šādi jūtamies drošāk pret Krievijas prezidenta Vladimira Putina nepārprotamās un viegli prognozējamās agresijas draudiem. Tātad – nevis sabiedrotie NATO mums uzbāzās ar savu karaspēku, bet mēs viņus esam aicinājuši nākt palīgā.

Otrkārt, šis sabiedroto kontingents nav nekādi «viņi», «šamējie» vai svešie mums, Latvijas iedzīvotājiem. Arī šie puiši, kas trobelē naktsklubos Ventspilī, (diemžēl) ir mūsējie, jo Latvijas armija ietilpst NATO sastāvā un tāpēc Lemberga pārmetumi NATO karavīriem, kas «plēš Ventspils puķes», «nepieklājīgi uzrunā meičas» un plūcas pie naktsbāriem, ir faktiski ir pārmetumi mūsējiem – savējiem. Mūsu – NATO armijas karavīriem. Turpretī tie, kas viņus Ventspilī piekauj līdz nāvei, – tie gan vairs nav mūsējie.

Kas ir šie Ventspils sitēji? Tie varētu būt parasti ierindas bandīti, taču nav izslēgts, ka viņi ir Krievijas «zaļo cilvēciņu» vietējie kloni, kurus Ventspils mēra publiskā ņirgāšanās par sabiedrotajiem uzjunda jaunai atriebības akcijai pret viņiem nepatīkamajiem «natovciem», ko katru dienu sludina Krievijas propaganda un šīs propagandas vietējā bazūne Lembergs. To nevajadzētu aizmirst. Piebildīšu, ka Aivars Lembergs nesen, neuzkrītoši ir ticies Ventspils «Skroderkrogā» ar Krievijas vēstnieku, kur it kā esot notikusi saruna par situāciju Ukrainā (Ir, 15.05. 2014). Reakcija nebija ilgi jāgaida.

Varas reakcija

Ja kādu 21 gadu vecu puisi smagi piekauj līdz nāvei, tad būtu loģiski, ka par notikušo pirmkārt uztrauktos cilvēks, kura amats uzliek par pienākumu nodrošināt iedzīvotāju drošību. Tas būtu loģiski. Taču šis cilvēks – Ventspils domes vadītājs – rīkojas pretēji, viņš nevis piedalās līdz nāvei piekautā puiša situācijas analīzē un uzlabošanā, bet tā vietā ķeras pie draudiem. Sūdzoties par NATO visiem, kam vien iespējams pasūdzēties. Par ko? Par to, ka «NATO dēļ Ventspils varētu kļūt par apvemtu un nourinētu pilsētu (Apollo, 14.05.2014.). Savāda varas reakcija. It kā kriminogēnā situācija Ventspils naktī būtu ieradusies tieši kopā ar starptautisko mīnu meklēšanas operāciju «Open Spirit 2014». Jauns puisis ir smagi piekauts, bet Ventspils mērs līdzjūtības vietā uzreiz sāk vicināt kara cirvi un valsts premjerministre Straujuma un prezidents Bērziņš par notikušo, protams, neko nav dzirdējuši. Valsts premjerministre Straujuma uz notiekošo pieticīgi noreaģēja tikai vakar, bet prezidents Bērziņš par savu patronu Lembergu joprojām baidās izteikties.

No malas šāda reakcija izskatās ļoti nežēlīga un cietsirdīga pret Ventspilī sakropļoto Nīderlandes jaunieti. Ventspils nav nekāda sociāli droša pilsēta, kurā ar iejūtību kāds rūpētos par tās iedzīvotājiem. To mums atgādināja nesenā pašnāvības epizode Ventspilī, kad jauna māte nolēca no tilta kopā ar saviem nepilngadīgajiem bērniem un pilsētas vadība par šo notikumu sarūgtināta neizskatījās nedz vārdos, nedz darbos.

LASI CITUR: Kura būs nākamā māmiņa ar bērniem uz Ventas tilta? Līgo nakts pārdomas.

Bez tam tā liecina par domes vadības centieniem novērst sabiedrības uzmanību no fakta, ka Ventspils publiskajā telpā ir ieradies faktors, kas vairs nepakļaujas Lembergam un tieši tāpēc nav šajā karalistē vēlams. Pastāv bažas, ka totalitārisma paliekas Ventspils vietējās varas spiedienā uz vietējo policiju var ietekmēt izmeklēšanu. Pašlaik nakts incidentu izmeklē Latvijas militārā un valsts policija. Sitēji it kā esot noskaidroti, taču publiski par to informācija nav pieejama. Joprojām nav.

Nīderlandes vēstnieks Latvijā par notiekošo pauž bažas un uzsver, ka nav īsti pareizi kādai no pusēm (NATO vai Ventspilij) tagad nākt klajā ar pārsteidzīgiem secinājumiem, pirms policija nav pabeigusi lietas izmeklēšanu. «Ne es, ne Lemberga kungs incidenta laikā neatradāmies blakus,» uzsver vēstnieks Dols (TVNET. 14.05.2014.) un pasvītro, ka «Ventspils lieluma pilsētā var notikt dažādi incidenti, taču jāatceras, ka par pilsētas drošību ir atbildīgs tās mērs»

Ventspils kā mūsu «Doņecka»

Lemberga pundurseparātisms varētu izskatīties komisks, ja nebūtu asinīm slacīts. Tieši šā holandieša smagais stāvoklis sarežģī mūsu vienaldzību pret notikušo. Kopš Krievijas agresijas pret Ukrainu NATO ir pieņēmusi lēmumu sniegt papildu drošības garantijas Latvijai un pārējām sabiedroto austrumu robežas valstīm, kas ietver papildu kaujas un izlūklidmašīnu izvietošanu, kā arī papildu karavīru, kuģu un bruņutehnikas nosūtīšanu uz militārajām mācībām Baltijas reģionā. NATO militārās klātbūtnes palielināšana ir ļoti svarīgs solis Latvijas aizsardzības nostiprināšanā. To uzsver arī Lemberga kabatas partijas ZZS ministrs Vējonis, kurš tagad ir mūsu armijas virspavēlnieka prezidenta Bērziņa labā roka militārās lietās. Tikmēr Ventspils mērs sūta draudu vēstules NATO ģenerālsekretāram, dānim Andersam Fogam Rasmusenam par jūrnieku nepieņemamo uzvedību Ventspilī pagājušās nedēļas nogalē, kas, pēc viņa domām, diskreditējot NATO dalībvalstu prestižu iedzīvotāju acīs.

Par prestižu runājot, jākonstatē, ka šis fenomens ir arī Lembergam pašam ļoti svarīgs. Nav noslēpums, ka Ventspilī daudzām blokmājām fasādes ir nokrāsotas tikai uz ielas pusi, lai no malas izskatītos 100% prestiži. Starp citu, Ventspils nebūt nav pilsēta, kura jau agrāk nebūtu tikusi «pievemta un pieurinēta» un piekliegta naktīs peļņa nolūkā. Pašai nācās par to pārliecināties vasarā, gadskārtējā motociklistu salidojuma laikā Ventspilī. Tā uzvesties nav glīti, bet tā dara arī citi. Ar Lemberga atļauju.

LASI CITUR: Melno motociklistu diskotēka Ventspils naktī. Saule štokos.

Līdzīga izrāde «par prestižu» tiek spēlēta neskaitāmās tiesās, kurās mums viņa vadītie mediji cenšas uzburt sava patrona cienījamā cietēja tēlu pret «pasaules ļaunumu», kas it kā nepamatoti vajā personu, kura ir iedzīvojusies, izmantojot ieņemamo amatu Ventspils pašvaldībā.

Vai vēlēsim par Lemberga marionetēm Griguli un Bērziņu?

Protams, ka nav ko gaidīt no šāda cilvēka cienījamu reakciju un notikušo. Normālos apstākļos pilsētas mēram būtu pirmajam jāsastāv pie sakropļotā puiša gultas un jādara viss iespējamais, lai parādītu savu solidaritāti un atbalstu pret viņu kā vienu «no mūsējiem». Kaut vai tāpēc, ka mēra neuzmanīgie izteikumi pret mūsu militāro partneru klātbūtni Ventspilī varēja kļūt par impulsu izrēķināšanās akcijai. Iespējams, ka stihiskai un impulsīvai, taču neatgriezeniski nepiedodamai.

Protams, ka tāpēc der pārdomāt, vai nākamnedēļ, dodoties uz Eiroparlamenta vēlēšanām ir jēga balsot par Lemberga kabatas partijas ZZS deputātiem Griguli un Bērziņu, kas pašlaik grezno gandrīz visu Rīgas mikroautobusu aizmugurējos stiklus un katru rītu ar savām reklāmām noslīcina Latvijas Radio ēteru. Vienkārši tāpēc, ka Grigule un Bērziņš ir Lemberga marionetes.

Neticu, ka šīs patriotiskos lozungos labi nomaskējušās personas savējos, t.i., Latviju, aizstāvēs Eiroparmentā.

Viņi aizstāvēs Lemberga naudas maka un Krievijas impēriskās intereses. Tāpēc viņi klusē šobrīd, kad prokremliskie zaļie cilvēciņi Ventspilī sit mūsējos.

Mūsējā karavīra asinis ir ne tikai uz Ventspils un ZZS ķeizara Lemberga, bet uz visu ZZS potenciālo Eiroparlamenta deputātu Ivetas Grigules, Andra Bērziņa, Ivetas Šulcas, Kārļa Seržanta, Armanda Krauzes, Ilonas Jurševskas, Jura Vjakses, Reiņa Uzulnieka, Jāņa Blūzmaņa, Artūra Graudiņa, Anitas Adijānes, Sarmītes Launagas, Ilzes Kļavas, Indriķa Putniņa, Ivara Bārdiņa un Edgara Tavara rokām.

Vai nejadzētu tās nomazgāt?

    • Jau ziņots, ka no 9.maija līdz 22.maijam Latvijā norisinās starptautiskā mīnu meklēšanas operācija «Open Spirit 2014». Tās sākumfāzē pagājušās nedēļas nogalē Ventspils ostā bija pietauvojušies NATO kuģi. Operācijā piedalās pavisam 26 karakuģi no NATO un Eiropas Savienības valstīm – ASV, Vācijas, Francijas, Dānijas, Zviedrijas, Igaunijas, Lietuvas, Norvēģijas, Beļģijas, Somijas, Polijas, Nīderlandes, Kanādas un Portugāles pretmīnu cīņas vienības. Dalībai mācībās uzaicināti arī novērotāji no Ķīnas.

Krievijas «lienošā okupācija» draud ar jaunu bēgļu vilni no Latvijas

2014. gada 21. aprīlī

Pēdējo nedēļu notikumi tur cilvēkus stresā. Maidana efekti, Krimas aneksija pēc Austrijas anšlusa shēmas un Putina melošana sarunās ar Rietumu demokrātiju pārstāvjiem ziņo apkārtnei, ka vairs nav labi. Ceturtdienas Ženēvas sarunas starp ASV, Krieviju, Ukrainu un Eiropas Savienību pagaidām jūtamus rezultātus nav devušas. Nestabili. Ir zudis līdzsvars cilvēkos arī šeit pie mums – Latvijā.

«Mūsu valsti okupē nezināmi ļaudis» – satraukts stāsta jauns cilvēks no Ukrainas ārzemju televīzijas kadrā un izskatās apjucis. Tieši šis apstāklis ir paradoksāls, jo tiek producēta jauna militārā konflikta forma, kas pārsteidz un mulsina.

Agrāko atklāto militāro kauju vietā tagad Ukrainā Kremlis izmanto anonīmus kaujiniekus bez atpazīstamības zīmēm un personas – «aizsargvairogus», kas naski okupē svešas valsts iestādes, nozīmīgas ēkas, komunikācijas centrus vai aplenc armijas transporta līdzekļus. Krievu patriotisma vārdā.

Tas, ka šie nepazīstamie «zaļie cilvēciņi» un «tantes protestētājas» tiek stūrēti no Kremļa ar neredzamām auklām un komandām, kuras diktē Krievijas prezidents Vladimirs Putins, nevienam nav noslēpums. Taču, kā to lai pierāda praktiski un zinātniski?

Ceturtdien prezidents Putins piedāvāja pasaulei savu tradicionālo «telefonkonferenci», kurā viņš pirmo reizi atzina, ka krievu armija tomēr esot aktīvi piedalījusies Krimas aneksijā.

Tātad – uzminējām, lai gan Kremlis šo faktu visu laiku noliedza.

Tieši tāpat kā martā (Krimas okupācijas laikā), arī tagad viņš noliedz krievu armijas klātesamību Austrumukrainā. Kāpēc mums tagad vajadzētu ticēt Putnam, ja viņš ir atzinis, ka melojis mums iepriekš?

Nākas konstatēt, ka Kremlis mēģinās turpināt izmantot atklāta kara vietā lienošās okupācijas taktiku. Tātad: vispirms izvietojot okupācijai paredzētajā zonā savus «zaļos cilvēciņus» un cilvēkus – vairogus «klaigājošu, protestējošu sieviešu» izskatā un pēc tam zibenīgi (nedēļas laikā) sarīkojot vēlēšanas vai referendumu kā pierādījumu pasaules demokrātiskajai sabiedrībai, ka okupācija ir notikusi it kā likumīgi.

«Lienošās okupācijas» laikā apkārtējā pasaule neprotestē pret šo procesu «kā karu» vai «kā apzinātu okupāciju», jo … neko nesaprot un nav pierādījumu, kas tur īsti notiek. Pēc tam svēti sašust ir jau par vēlu.

Līdz šim rietumi uz notiekošo Ukrainā ir reaģējuši histēriski un sašķelti. Lai sankcijas pret Putina režīmu patiešām iespaidotu Krieviju, nepieciešams tās paplašināt un rīkoties ļoti izlēmīgi.

Protams, šīs sankcijas ietekmēs arī mūs – rietumos, taču ar tām jārēķinās kā ar mazāko iespējamo ļaunumu. Pasivitāte un iecietība Kremļa lienošās taktikas priekšā var izraisīt daudz lielāku postu.

Zaļie cilvēciņi jau atkal lien uz priekšu

Rietumu mediji (atsaucoties uz SBU un AFP) ziņo, ka krievu armijas virspavēlniecība šonedēļ atkal gatavo lamatas ukraiņiem ar slepeno aicinājumu kāpināt provokācijas Austrumukrainā ar vismaz simts upuriem. Kremlim tad būtu redzams iemesls «doties palīgā» savējiem, «kurus sit» Doņeckā, Harkovā un citur. Vairāki ukraiņu kaujinieki jau saņemti gūstā, un mīklainie, anonīmie «zaļie cilvēciņi» kā zombētas uzgriežamās lelles, iekārtojas Austrumukrainas teritorijā (atkārtojot Krimas scenāriju).

Tikmēr Kremļa propagandas mašīna ar saviem mediju skaļruņiem mēģina mums – rietumos uzkliegt un uztiept «savējo patiesību», «īsto versiju» par to, kas Ukrainā īsti notiek. Cenšoties melnu pārkrāsot par baltu.

Atrodas cilvēki, kas šai manipulācijai pakļaujas.

Tie ir dažādi. Piemēram, ļaudis, kas Kremļa ēterā izbārstītos dekoratīvos melus uzknābā tepat pie mums Liepājā, Rīgā, Aucē un jau gatavojas PSRS atgriešanās akcijai.

Viena daļa no viņiem ir satraukti, pat nikni, jo pieļauj, ka Putins plāno «glābt krieviski runājošo minoritāti» arī pie mums Latvijā pēc Krimas scenārija. Citi par to jūtas gandarīti.

Vēl citi par to pašu ir jau noguruši no bailēm. Viņi atvadās.

Bēg no Latvijas bailēs no jaunas okupācijas

«Es braukšu projām no Latvijas, – man saka simpātiska studente saulainā augstskolas auditorijā Rīgā. «Man bail. Es nevēlos lai man atkal visu atņem: māju, zemi, brīvību un visu pārējo savas stulbās ideoloģijas vārdā. Tā kā viņi to izdarīja ar maniem vecvecākiem pēc Otrā pasaules kara. Tagad tas atkārtojas. Es to negribu pieredzēt. Pietiek. Mums jau ir biļetes uz Austrāliju. Brauksim visi, kopā ar bērniem,» studente saka un skumji pasmaida. Neraugoties uz to, ka Putins nezin vai nāktu pāri robežai kopā ar komunisma ideoloģiju, t.i., ēkas nacionalizējot vai izsūtot uz Sibīriju piena separatora dēļ. Okupācija mūs tomēr neuzrunā.

«Mans dēls jau shēmo krīzes situācijas scenāriju. Ja putinieši sagrābs varu Latvijā, mēs noteikti emigrēsim uz Kanādu,» saka Edīte un nesmaida. Viņa nav vienīgā, kurai liekas aizdomīgi pašmāju oligarhu prezidenta Andra Bērziņa un Aivara Lemberga pēkšņās vajadzības verbāli publiski luncināties Putina priekšā un skaudri lamāt NATO spēkus.

«Vai šie kungi jau zina un paredz Putina plānus Latvijā un tāpēc pielien Putina varai jau tagad?» jautā Edīte, un man nav atbildes uz šo ļoti loģisko jautājumu.

Kur var noslēpties no Putina revanšisma?

Vai kāds šodien var mums piedāvāt projektu, lai 1939. gada notikumi Latvijā tomēr neatkārtotos? Kur pašlaik var droši noslēpties no putinistu plānu izpausmēm, lai to realizāciju nenāktos piedzīvot pašiem uz savas ādas?

Zem galda? Zem koka? Vai tālu, tālu tur, kur Austrālija un Kanāda?

Atzīšos, arī man nav nekādas intereses piedzīvot 21. gadsimta fanātisko Kremļa slavofilu idejas par jaunās Eirāzijas impērijas radīšanu ar sovaku metodēm savā reālajā dzīvē. Taču nedomāju, ka Austrālija vai Kanāda būtu drošākā vieta šim solim.

Tagad atkal ir līdzīga vēsturiska situācija – Latvijas vadībā ir nepārliecinošs prezidents, kura penterīgie un neloģiski samudžinātie teksti par «palikšanu savās vietās» nevienu uzrunāt nespēj. Verbāli nevarīgā premjere Laimdota Straujuma savos publiskajos tekstos klūp un ķeras un tāpēc ir tieši tikpat nesaprotama kā viņas patrons Andris Bērziņš, kurš nespēj pateikt sakarīgu domu argumentēti un novest iesākto frāzi loģiski līdz galam.

Mierinājums emigrēt gatavajiem: studentei un Edītei nav arī dekoratīvi egocentriskā parlamenta priekšniece Solvita Āboltiņa, kas tikko saņēmusi lielāku algu. Viņiem galva nesāp par to, ka Latvijas iztukšošanas otrā fāze gatavojas iestāties.

Tāpēc otrie – no Kremļa propagandas uzrunātie jau sit plaukstas un gaida, lai cars-glābējs no Kremļa ierodas pie Juglas iespējami ātrāk.

Šajā Latvijas iedzīvotāju grupā ietilpst galvenokārt krieviski runājošas padomju armijas atvaļinātā kontingenta ģimenes (kuru Latvijā ir salīdzinoši daudz) un visādās valodās runājošais homos sovieticus jeb katrs trešais mūsu valsts iedzīvotājs, kurš brīvajā Latvijā tā arī nav spējis atrast savu laimi (kas viņu izpratnē ir tieši atkarīgā no pārticības).

PSRS laikā gandrīz visi bija trūcīgi. Tas (pēc sovaku domām) ir godīgāk nekā šodienas apstākļi, kad veikalos visu var nopirkt, bet naudas iekārotajam nepietiek. No tā izrietot pārāk daudz stresa. Pēc viņu domām būtu labāk, lai Latvijā ir kā Ziemeļkorejā – nekā nav nevienam un visi ir paēduši. Ar to homos sovieticus pilnīgi pietiek, jo nekādas vārda, izteikšanas vai sirdsapziņas brīvības viņam vispār nav vajadzīga. Galvenais lai ir «dienišķā desa» māgā un uz galda + pārliecība, ka kaimiņam arī «ir tieši tāpat un ne par matu labāk nekā man». Šīs «skrūvītes», kas jau 20 gadus izkritušas no lielā, trulā un asiņainā PSRS mehānisma (kuru iedarbina un uzrauga vadonis) tagad gaida atpakaļ savu saimnieku ar pletni, kuru šodien vairs nesauc Brežņevs, bet gan Putins.

Putina tanku bučotājiem pievienojas arī mūsu homofobi, kas turpina sašust par to, ka bērnudārzā Kārlis var spēlēt teātrī Karlīni un otrādi. Tumsonība ir varens spēks un šoreiz tieši kalpo Putinam

Tie, kuri nekrīt panikā

Esam mēs. Sekojam Rasmusena deklarācijām par to, ka NATO kuģi tomēr tiks nosūtīti uz Baltijas jūru un mūsu gaisa telpu apsargās NATO kara lidmašīnas. Vai tas mūs aplaimo? Nē, jo ir skaidri redzamas rietumu kaimiņvalstu bailes iesaistīties reālās aizstāvības akcijās, un tās signalizē, ka psiholoģiski mēs (viņu izpratnē) joprojām esam «tikai Austrumeiropa» un «Krievijas interešu zona», par kuru brīvību nav jēgas lēkt ugunī un tāpēc izraisīt sev materiālas un militāras problēmas.

Tirgus ekonomika neslēpj, ka kari un militāri konflikti izmaksā dārgi valsts kasei un tāpēc no šādiem «pasākumiem» labāk ir izvairīties. Klausoties biržas domāšanā skoloto rietumu finanšu ekspertu komentāros (Krimas notikumu sakarībā), nevar nepamanīt viņu nespēju anulēt tirgus loģiku ideoloģiska fanātisma priekšā.

Viņi patiešām ir pārliecināti, ka ekonomiskās sankcijas ir universāls līdzeklis pret Kremļa vēlmi kolonizēt kaimiņvalstis. Brisele tagad ieviesīs sankcijas pret vairākām personām un viss. Pagaidām nav manīts, ka rietumi patiešām vēlētos nogriezt gāzes krānu no Krievijas un caur to nopietni boikotēt nozīmīgāko Krievu Krievijas eksporta industriju. Vārdos būs boikots, bet darbos notiks čiks. Polija ir gatava rīkoties, bet Luksemburgas ārlietu ministrs Ginters Etingers (Günther Oettinger) ir jau skaidri un gaiši pavēstījis, ka asākas sankcijas pret Krieviju nekādā ziņā neietvers krievu dabasgāzes eksportu.

Protams, Putins ar to bija rēķinājies. Gāzes eksports ir svarīgākā Kremļa eksporta industrija, un Eiropas Savienība patērē 70% no tās. Ja šobrīd tiktu ieviestas 100% krievu gāzes eksporta sankcijas, tad tas būtiski ietekmētu Kremļa politiku un līdz ar to ari mūsu drošības sajūtu. Tagad, pateicoties «tuvredzīgam izdevīgumam un neveiksmīgai vides politikai, Eiropa ir padarījusi sevi atkarīgu no Kremļa gāzes eksporta» (www.nt.se, 16.04.2014.). Tagad, kad Briselei būtu jārīkojas izlēmīgi un jāaizgriež gāzes krāns no Krievijas, tā izgāžas un iebāž galvu smiltīs. Ūnijas ārlietu ministri var rīkot vēl 100 apspriedes uz izplatīt skarbas ziņas presei, taču viņu darbi šobrīd reāli atpaliek no vārdiem. Putins ir uzvarējis ekonomismu ar viņu pašu izdevīguma loģiku.

Rietumu apjukums un mediju muļķība

Otrdienas vakarā Vācijas kancele Angela Merkele esot zvanījusi Putinam uz Kremli un brīdinājusi, ka Ukraina pašlaik atrodas uz pilsoņkara robežas. Obama nesen lūdzis Putinu pieskatīt prokrieviskos demonstrantus Austrumukrainā. Britu ārlietu ministrs Viljams Heigs (William Hague) brīdina Krieviju, ka šāda rīcība destabilizē Ukrainu. Sapulces un apspriedes nomaina cita citu, bet tikmēr Ukrainas armija cieš neveiksmes pati savā valstī, cīnoties ar prokrieviskajiem spēkiem, Doņeckas reģions sāk realizēt Krimas scenāriju (kuru režisē atkal no Maskavas) un Žirinovskis jau pasteidzies Maskavā publiski paziņot, ka Janukovičs Ukrainā atgriezīšoties 1.maijā «ar zināmu Ukrainas dienvidaustrumu armijas atbalstu» (TVNET, 17.04.2014.).

Liela problēma ir rietumu kreisie, kuri joprojām lielā mērā diriģē viedokļu orķestri medijos. Piemēram, tie paši zviedru kreisie joprojām nespēj noticēt, ka Krievija spēj «tik slikti uzvesties», kā to var novērot Krimā un Austrumukrainā. Viņi joprojām netic savām acīm.

Pirmkārt, meklē vainas Krievijas pretiniekos, otrkārt – paliek pie sava, ka viss, kas uztrauc ASV, ir OK.

Piemēram, kreisās orientācijas žurnālisti Jorans Greiders un Osa Linderborga avīzē «Expressen» nenogurst kā pašu svarīgāko Ukrainas-Krievijas attiecībās uzsvērt Maidanu kompromitējošos labējos spēkus. «Tie», pēc abu zviedru publicistu domām, esot daudz lielāks ļaunums pasaules priekšā nekā Krievijas agresija Ukrainā. Neņemot vērā, ka labējie ekstrēmisti Maidanā veido tikai dažus procentus, bet Kremļa plāni Jaunkrievijas izveidei ar startu Krimā ir daudz bīstamāki nekā ukraiņu labējo ekstrēmistu huligānisms. Avīzē «Dala Demokraten» Greiders apsūdz Eiropas Savienību par neiecietību pret Krieviju. Ūnija pati esot vēlējusies okupēt Ukrainu, un tagad, kad krievi pasteigušies to izdarīt ātrāk, draudot ar sankcijām. Paradoksāli, ka demokrātiskā valstī, pārticībā dzīvojošais žurnālists neredz atšķirību starp Ukrainas sadarbības līgumu ar ES un diktatora Putina gatavību ar varu un ieročiem piespiest miermīlīgu kaimiņvalsti sekot saviem agresīvajiem plāniem. Līdzīgu līniju pauž arī citas kreiso orientācijas avīzes un pat sabiedriskie mediji. Īpaši Zviedrijas radio ziņu redakcija.

Karš ir jau sācies

Tas satrauc. Tieši tāpat kā Putina saites ar Ķīnu, kas Krimas okupācijas rezultātā ir nostiprinājušās. Ceturtdien savas konferences laikā Putins šo faktu uzsvēra kā īpaši svarīgu notikumu. Runa šajā gadījumā nav tikai par ekonomiskās varas saaugšanu, bet arī par ko citu. Tas ir brīdinošs signāls apkārtnei, jo demonstrē autoritāra Āzijas bloka veidošanu, kurā ietilpst Ķīnas diktatūra un aizvien mazāk demokrātiskā Krievija. Tas, protams, saasinās spriedzi starp pasaules lielvarām līdz līmenim, kuru mēs atceramies no aukstā kara laikiem.

Karš jau ir sācies. Kur atrodas tuvākā patvertne parastajam Latvijas iedzīvotājam? Bērziņam un Straujumai pienākas VIP drošības loža, kas būvēta par mūsu nodokļu naudu.

Bet kas pienākas mums?