Uzvaras dienas šovs Latvijā – pasakas pieaugušajiem par karu. Dzīrošana Rīgā 9. maijā Rīgā ārzemju novērotājiem atgādina ”blondīņu gājienu” vai ”sievu nešanas čempionātu”.

2011.gada 9. maijā

Krievijas propagandas aparātam šodien ir uzvaras diena. Šim nolūkam tiek izmantoti Otrā pasaules kara monumenti postsovjetiska bloka pilsētās. Tie joprojām atrodas pilsētu centros.

Vienīgi igauņiem izdevās novietot karu kapsētā. Tas bija saprātīgs solis. Pagātne apmetas kapos. Rīgā betona pieminekļi – PSRS propagandas kulta vietas, joprojām atrodas Pārdaugavā.

Tur katru gadu, maija sākumā sirmgalvji un politiskie ekstrēmisti rīko vampīru dzīres.

Par to rūpējas Krievijas piektā kolona Latvijā, Krievijas ”eksperti” un vietējie politiskie mankurti.

Dejas ap betona monstru Rīgā, Pārdaugavā mazliet atgādina viduslaiku orģijas. Tās ir svešas un nesagremojamas modernajā laika humānismam – tagad,  kad informācija par Otrā pasaules kara notikumiem vairs nav 100% cenzēta kā PSRS laikā, visi faktiski var paskatīties patiesībai sejā un konstatēt – divi narcisistiski psihopāti Staļins un Hitlers savstarpēji cīnījās frontē, izmantojot dzīvus, reālus cilvēkus.

Viss. Diemžēl. Karš bija spēle.

Tieši tāpat kā šodien  Combat Arms Gameplay vai kas cits, kur spēlētāja pagarinātā roka ir ”zaldātiņi uz ekrāna” .

Otrā kara gadījumā – tie bija dzīvi cilvēki, kuriem toreiz (pagātnē) nebija izvēles. 

Staļins lika un bija jāiet karot. Hitlers lika – bija jāiet. Viņi karoja, negribēdami un aiz muguras ar durkļiem maršēja abu pušu drošībnieki, lai apšautu dezertierus.

Šajos karos negribēt karot nedrīkstēja.

Negribētāji vai dezertieri bija ”sliktie”. Tie, kas klausīja un kalpoja varai – ” labie”.

Kara mašīnu propagandas aparāts paspēja apvīt Gloriju ap zaldātiem-robotiem jeb  paklausīgajiem patriotisma dogmu garā.

Dziesmas par dzimteni, teiksmas par varonību, kauju apraksti, slavas vārsmas izcilniekiem un visas pārējā pasakas par karu un ”dzimtenes mīlestību” Rīgā šodien ir dzīvas.

Karnevāls ”Kremļa stilā”  Rīgā iet vaļā! Mazliet smieklīgi, ka tā notiek.

Taču tas ir fakts 2011. gadā.

Var, protams, uzjautrināties par šodienas Ušakova izteicieniem, kad viņš ”Dienā” salīdzina 8. un 9. maiju ar Ziemassvētkiem. 🙂

Protams, ka  mēs Stokholmā šodien vīpsnājam kopā ar zviedriem par Krievijas vēstnieka Vešņakova satraukumu par to, ka ”Latvijā padomju karavīrus uzskata par iebrucējiem”.

Taču nevar nepiekrist Ņevzorovam, ka Baltijas valstis joprojām atrodas bijušās PSRS gravitācijas telpā.

Tā laikam ir, jo dzīrotājiem pie betona pūķa Pārdaugavā neviens neko pretī nerunā. Vismaz  Rīgas valdības līmenī nē.

Dzīrošana Rīgā 9. maijā Rīgā ārzemju novērotājiem atgādina ”blondīņu gājienu” vai ”sievu nešanas čempionātu”. Jā, tas izskatās absurdi un smieklīgi.

Skumji, ka pie svešu cilvēku kapu monumenta Rīgā šodien svin Staļina uzvaru pār humānismu. 

Te rietumos neviens ” uzvaras dienu” nesvin. Mediji nekādu uzmanību šiem datumiem nepievērš. Krievu svētki tie ir un tur arī paliks. 

Būtībā ar to varētu beigt šo tekstu, taču svarīgāks man šķiet kas cits.

Savādi, ka Staļina laika spoks joprojām ir dzīvs daudzu mūsu līdzpilsoņu dvēselēs.

Ušakovs godina cilvēkus, kas pirms 70 gadiem karoja pret nacismu frontē, bet neredz krievu neonacismus, kas strīķē Rīgas ielas patlaban. Viņš redz pagātni, bet nesaprot tagadni.

Vainas sajūta ir cepure, kuru mums uzmauc citi.

Tie, kas šādi rīkojas zina, ka vainas sajūta ir labākais paklausības nodrošinājuma paņēmiens.

Uzbāžot vainas sajūtu karavīriem, var panākt lojalitāti ģenerāļu projektiem, uzmaucot vainas sajūtu vīram var panākt ”uzticību sievai, bērniem un ģimenes dzīvei”, pielīmējot vainas sajūtu nelaimīgajam, var panākt viņa ticību augstākai varai.

To var. Vainas sajūta ir pienākuma sajūtas māsa.

To aktivizācija nodrošina vēlamo morāles klimatu.

Politisko manipulāciju ieskaitot.

 9. maija arhaiskie svinētāji Rīgā šodien (no Krievijas/Kremļa viedokļa) ir politiski korekts pasākums. No mūsu viedokļa – ekstrēms solis, kas vērotājā izraisa žēluma un līdzcietību.

Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka Krievija joprojām nav atbrīvojusies no savas pagātnes. Staļina tvēriens ir aktuāls joprojām. Taču…žmiedzēji Krievijā un tās piektajā kolonā Rīgā – ir jau citi.

Ja jau Rīgas dome mums liek svinēt, varbūt svinam dezertierus?

Mūsējos varoņus – tos, kas uzdrošinājās pateikt ” nē”.

Ārpolitikas divi ceļi. Ēģiptes krīze.

Ārpolitikas divi ceļi

2011.gada 6. februārī

 

Demokrātiskās valstīs ārpolitika bieži kļūst par lielu problēmu. Ārpolitiskos jautājumus var risināt gan no izdevīguma un stabilitātes viedokļa gan arī liekot lietā morāles ideoloģiskos principus.

Tātad ir divi iespējamie ceļi.

Reizēm abas šīs pieejas izdodas apvienot. Diemžēl visai bieži ir jāizvēlas – vai nu izrēķināt, kā būs stabilāk vai arī izšķirties par grūtāko un raudzīties uz ārlietām no ideālisma viedokļa.

Tātad – vai nu aprēķinot vai taisnīgi.

Diemžēl pārlieku bieži mēs paši dzīvojam un virzām valsts ārpolitiku pa aprēķina ceļu. Stabilitātes un drošības vārdā.

Tā nostājoties, mēs attālināmies no principiāliem demokrātijas uzstādījumiem.

Tā tas notika Berlīnes mūra krišanas brīdī. Toreiz Margarete Tečere un Fransuā Miterāns visvairāk bija nobažījušies par nākamās apvienotās Vācijas iespējamo ietekmi  un pa to kā šī lielā Vācija izjauks spēku līdzsvaru Rietumeiropā. Daudz mazāk viņus interesēja Austrumeiropas tautu liktenis. Pati svarīgākā Lielbritānijas un Francijas vadītājiem šķita esošās sistēmas stabilitāte.

Tas pats bija novērojams brīdī, kad Baltijas valstis centās izkļūt no PSRS okupācijas režīma važām. Toreiz ”ietekmīgas balsis” no Vašingtonas un Rietumeiropas brīdināja, ka ”šāda soļa atbalstīšana var sabojāt rietumu attiecības ar Kremli”. Status quo šķita svarīgāks par elementāru taisnīgumu.  Wikileaks dokumenti mums šodien atmasko tos, kas toreiz vēlējas labāk redzēt Baltijas valstis PSRS sastāvā arī turpmāk ” stabilitātes vārdā” paturēt latviešus, igauņus un lietuviešus PSRS tautu cietumā. Paradoksāli kā cilvēki prot sajaut stabilitāti ar stagnāciju un paši to nepamana.

Ēģiptes krīze mums piedāvā šo pašu izvēli. Bailes no nezināmā liek virknei demokrātisko valstu vadītāju ieņemt nogaidošu nostāju ēģiptiešu brīvības alku virzienā un slepus atbalstīt to pašu neganto, taču ”tik pazīstamo Mubaraku”. Labāk zīle rokā nekā mednis kokā.

2009.gadā Baraks Obama Kairā sludināja par jaunām attiecībām Ēģiptes un ASV starpā. Toreiz ēģiptieši bija sajūsmā. Tagad demonstrācijās tie paši ēģiptieši 2011. gada pavasarī Kairā nēsā plakātus ar uzrakstu ”Amerikāņi nejaucieties mūsu valsts lietās!”. Taču Obamas administrācijas pārstāvji atkal vēlas saglabāt ”zīli rokās” un tālu neatpaliek arī neizteiksmīgais Eiropas prezidents, kurš petīcijā Ēģiptei  pauž vienīgi daiļliterāras ”bažas par varmācības spirāli”.

Rumpejam būtu it kā jāsaprot ar ko atšķiras varmācības spirāle no bruņotu slepkavu bandām, kas uzbrūk miermīlīgiem demonstrantiem un ārzemju žurnālistiem. Iespējams, ka viņš arī saprot, ka tieši Mubaraka režīms ir novedis pie haosa un nevis pie stabilitātes valstī. Taču diezin vai.

Ar šiem izteikumiem Hermans van Rumpejs sarūgtina ne tikai visus tos ēģiptiešus, kas pašlaik gaida ārpasaules atbalstu, bet arī mūs – ūnijas dalībvalstu pilsoņus. Rodas bažas, ka Eiropas Savienība atkal rīkojas pragmātiski nevis morāli un diezin vai tad man un Jums ir vēlēšanās maksāt nodokļu naudu, kas finansē Briseles birokrātu iztiku.

Nespējot atšķirt Mubaraka režīma slepkavas no disidentiem Rumpejs pierāda, ka ūnijas vadītāji vai nu neorientējas Ēģiptes notikumos vai vienkārši nedara savu darbu godprātīgi.

Protams, ka tieši humānisma neizdarības dēļ pie varas svirām vēlāk Ēģiptē var nokļūt ekstrēmisti. Tautas brīvības centienus var okupēt musulmaņu teroristi

Tāpēc, ka Eiropa un ASV labāk izvēlējās ”zīli rokā”.

New York Times komentētājs Nicholas Kristof precīzi raksturoja šo procesu uzsverot, ka Ēģiptes demokrātijas aktīvistus iedvesmoja Tunisija,  bet nobremzēja ASV.

Kas notiks tālāk?      

Autortiesības: Sandra Veinberga