Okupanti redz sevi spogulī kā atbrīvotājus: kā Hitlers sapņoja pārveidot Norvēģiju

TVNET

Kas notiek tad, kad okupants redz sevi spogulī kā atbrīvotāju nevis iekarotāju? Šo piemēru ikviens no mums izbaudīja Padomju Savienības laikā, kad okupācijas armija interpretēja sevi kā Latvijas atbrīvotāju nevis paverdzinātāju. Tad laupītājs sāka uzvesties kā labdaris un daļa apolitisko ļaužu šim tēlojumam noticēja. „Cilvēces atbrīvotāju“ līniju turpina šodienas Krievija Putina vadībā, tāpēc salīdzinoši daudzi krievi joprojām ir pārliecināti, ka vēsturiskā Staļina militārā un politiskā ienākšana pusē Eiropas un tai skaitā Latvijā (pēc otrā pasaules kara) bija veiksmes scenārijs un 9.maijā sumina faktisko barbarismu kā iedomātu pestīšanu pie Pārdaugavas pieminekļa. Lai gan patiesie vēsturiskie notikumi liecināja par pretējo – PSRS virsvadības laikā Latvija pārvērtās par Krievijas provinci, atpalika no Eiropas materiāli, morāli un garīgi un tika iedzīta stūrī bez nākotnes attīstības iespējām. Kāpēc karavadoņi nomaina okupanta un paverdzinātāja faktu ar izdomātu atbrīvotāja statusu? Kāpēc iepotē savai tautai brutālā, barbariskā okupanta vietā iedomātu daiļu „atbrīvotāja“ misiju? Tāpēc, ka šādā formātā barbarisms un nelietība tiek apslēpta aiz melīgas, bet daiļas dekorācijas un neizskatās tik atbaidoša kāda tā patiesībā ir.  Līdzīgi rīkojās arī Hitlers Norvēģijā. Investēja infrastruktūrā, būvēja autoceļus un viņam bija konkrēts plāns izveidot vācisku kultūras galvaspilsētu Norvēģijas ziemeļos, jo skandināvi iederējās viņa āriskajā ideoloģijā.  

Rasu higiēna un politika

Vācu okupantu domāšanā Norvēģijai pienācās īpaša loma okupēto valstu vidū. Pēc vācu rasu higiēnistu domām norvēģi skaitījās īsti un derīgi ārieši, jo viņu dzīslās plūstot „nordiskās“ asinis un tāpēc tos vēlams iekļaut Volksgemeinschaft sastāvā jeb vācu plānotajā nākotnes tautā. Tas nozīmē, ka okupants jau laicīgi redzēja iekarotās teritorijas kā funkcionālas nākotnes valsts sastāvdaļas. Norvēģija bija paredzēta kā Lielvācijas daļa. Par latviešiem un Latviju, kas nebija ne slāvu tauta, ne slāvu valsts, šī vīzija nacistiem tik skaidra nebija, jo pirmajos projektos tika paredzēta vietējo izsūtīšana uz „austrumu zonām“, lai atbrīvotu „pasaules telpu“ vienīgi vācu āriešiem. Taču kā darbaspēks baltu tautas skaitījās noderīgas sev ierādītajā ģeogrāfiskajā zonā. Ar norvēģiem attiecības bija citādas, jo nacistus magnetizēja vikingu iekarotāju pagātne. Hitlers sevi redzēja spogulī kā moderno vikingu, kas ar modernā ieroča – industrializācijas palīdzību padarīs Norvēģiju par nākotnes lielvalsti.

Protams, ka Norvēģijas okupācijai bija arī militāri – stratēģiski mērķi. Hitlers bija pārliecināts, ka briti visiem spēkiem centīsies atkarot atpakaļ Norvēģiju sev. Lai nosargātu Vāciju no ziemeļiem, tika izveidotas apjomīgas vācu vara bāzes Norvēģijas Atlantijas piekrastē, kuras vadonis bija nolēmis pārvērst par neieņemamu cietoksni. Tas nozīmē, ka okupācijas laikā Norvēģijā uzturējās ap 450 000 vācu iekarotāju, lai gan okupētajā valstī tobrīd bija ap 3 miljoni pamat iedzīvotāju – norvēģu. Lai izpatiktu vietējiem un celtu pašsajūtu savējiem, okupācijas vara aktīvi izplatīja briesmu stāstu par gaidāmo britu invāziju, kas būšot nežēlīga un šausmīga. Norvēģiem bija jāsaprot tas, ko paši vācieši jau sen zināja – vāci ir ienākuši un okupējuši Norvēģiju nevis kā iekarotāji, bet kā miera nodrošinātāji. Tātad viņi ir miera spēki un atbrīvotāji. Nevis otrādi. Lai šo līniju pastiprināti, tika realizēts samērā agresīvs okupētās valsts industrializācijas plāns tā, lai vēlāk (pēc kara) Norvēģija labāk iederētos Lielvācijas industrijas sistēmā. Hiltera plāns paredzēja jaunu pasaules kārtību un tās aizmetņi parādās jau pirmajos okupācijas gados Skandināvijā. Par šiem projektiem var lasīt Despinas Stratigakos pētījumā “Hitlers norske drøm. Nazismens ariske utstillingsvindu” (Vega Forlag) un saskatīt modeli kādā veidā citas valsts diktators paredz okupēto teritoriju iekļaušanu savās stratēģiskajā pārvaldes shēmā. Jāpiebilst, ka arī Padomju Savienība līdzīgā veidā piemēroja, piemēram, okupētās Latvijas teritoriju savu stratēģisko industriālo vajadzību realizācijai. Latvijā tika būvētas rūpnīcas, kas bija nepieciešamas Krievijai, nevis pasaules tirgum. Tika veidoti uzņēmumi, kas nodarbināja karaspēka ģimenes locekļus (sievas), nevis būtu izdevīgas vai vērtīgas Latvijai. Tieši tāpēc vēlāk nebija iespējams pārkārtot Latvijā esošās ražotnes pasaules tirgus prasībām. Jo tās bija paredzētas tikai un vienīga okupanta pašapgādes shēmām. Sabrūkot „Berlīnes mūrim“, šiem uzņēmumiem plašākas iespējas nebija iespējamas produktu kvalitātes provinciālisma dēļ.  

Paralēli militāriem objektiem vācieši būvēja Norvēģijā tiltus, autoceļus, tuneļus, dzelzceļus, lidlaukus, ostas, elektrostacijas un komerciāla, industriāla rakstura celtnes. Vienā rāvienā visa valsts pārvērtās gigantiskā celtniecības zonā. Būvēja visur, visu ko. Vācu žurnālisti sajūsminājās par šo procesu un 1941.gadā secināja, ka visa valsts pārvērtusies lielā jaunceltnē un “no Oslo līdz Kirkenēsai visur smaržo gāztu priežu smārds“. Izmaksas šim celtniecības projektam bija gigantiskas. Ar šo Norvēģija kļuva par vienīgo nacistu okupēto valsti Eiropā, kurā vācieši vairāk ieguldīja nevis izmantoja, piesavinoties sev resursus. Lielāko cenu par šo būvprojektu samaksāja 130 000 vergu, kas bija spiesti piedalīties celtniecības darbos. Vairums no šiem „celtniekiem“ bija padomju karagūstekņi, liela daļa bija arī poļi un dienvidslāvi. 17 000 no viņiem gāja bojā no bada, pārslodzēm vai likvidācijas. Šis gigantiskais projekts bija kā milzīgs propagandas uzvedums, lai radītu norvēģos un citu okupēto valstu iedzīvotājos apbrīnu un ticību nacisma nākotnei. Viens no nežēlīgākajiem projektiem bija tā saucamais polārdzelzceļš uz Kirkenēsu. Tā uzdevums būtu transportēt vācu karavīrus uz fronti Murmanskā un nodrošināt vara rūdas piegādes no atradnēm Somijā un Zviedrijā. Tā kā būvniecības šajos platuma grādos cauri tundrai un fjordiem ir ļoti smags darbs, tad šī ideja līdz galam netika realizēta.  

Ideoloģizētā arhitektūra

Tā kā vācieši sava uzbrukuma laikā bija iznīcinājuši 23 pilsētu centrus un 14 000 ēkas bija gruveši, tad viņi nekavējoties ķērās klāt sapostīto ēku atjaunošanai. Taču šeit okupantu un vietējo domās atšķīrās. Norvēģi vēlējās atjaunot tāpat kā bija agrāk, bet vācieši par galveno uzdevumu uzskatīja ideoloģijas nostiprināšanu arhitektūrā.  Nacistu propagandā arhitektūra tika uzskatīta par īpaši svarīgu ideoloģijas izplatīšanas mehānismu, lai šādi iekļautu norvēģus jaunā domāšanā un piesaistītu vāciskajai dzīves dziņai. Arhitektūrai bija jāiekļaujas politiskajā teātrī kā nozīmīgai sastāvdaļai, iedvešot norvēģiem lepnumu par Lielvācijas nākotni un sajūtot dziļu kopību ar nacisma idejām. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem bija veidot pompozas, varenas un varu slavinošas varas un pārvaldes ēkas. Tām bija jābūt monumentālām un varenām, tāpēc tās būvēja no akmens un citiem mūžīgajiem materiāliem. Tradicionālā, mīlētā un iecienītā krāsotā norvēģu koka māja pazuda vācu apsēstībā ar mūra namiem. Koka celtnes okupanti nesaprata.

Vācu okupanti pieprasīja, lai vadošie norvēģu arhitekti piedalās sagrauto pilsētu atjaunošanā. Alberts Špērs tos 1940.gadā ielūdza 3 nedēļu ekskursijā pa Vāciju un Austriju un tur arī viņi tika iepazīstināti ar jaunās impērijas gaumi, vajadzībām un noteikumiem, kā ēkām jāizskatās. Vācieši bija pārliecināti, ka norvēģiem jāpiekārtojas šīm okupācijas varas estētiskajām prasībām. Partijas celtnēm jābūt vislielākajām un varenākajām, katras pilsētas centrā jābūt laukuma masu mītiņiem un manifestācijām. Tā arī notika – tika plānots vāciskā stilā, bet neviens no projektiem realizēts netika. Stratigakosas grāmatā var labi novērot, kā rīkojas okupācijas vara, kas sevi piedāvā kā draugu un atbrīvotāju. No vienas puses apgalvo, ka norvēģi ir laipni lūgti Lielvācijā kā līdztiesīgi tās locekļi, bet no otras puses apzināti distancējoties no vietējiem un ignorējot visu, kas ir tipiski norvēģisks. To pašu darīja padomju vara okupētajā Latvijā. Jānis Sudrabkalns centās iegalvot, ka tagad var „iet pāri robežām paceltu galvu“, ka visiem piekusīs kājas no tā „cik dzimtene liela“, bet faktiski bijām kļuvuši par barbariskas impērijas provinci, kurā mūsu domas, gaumi un vajadzības neviens neņēma galvā, bet izmantoja un izspieda rēķinoties ar Maskavas interesēm un plāniem. Arī pie mums tika būvētas ideoloģiskas ēkas. To ir samērā daudz. Kolhoznieku nams (Zinātņu akadēmijas ēka) pie tirgus Rīgā, VEF kultūras pils (kā industrijas panteons) vai komunistiskās partijas centrālkomitejas ēka Elizabetes ielā 2 Rīgā (kā politiskās varas piemineklis) ir tikai daži ideoloģizētās arhitektūras piemēri Latvijā. 

Kara laikā Norvēģijā vācieši sāka būvēt tā saucamos „karavīru namus“. Tās bija armijas izklaides ēkas. Tur karavīri dejoja, skatījās filmas, rakstīja vēstules, dzēra alu un izklaidējās. Hitlers pavēlēja uzbūvēt okupētajām Norvēģijā 100 šādas ēkas, kas nozīmēja – katrā pilsētā pa vienai šādai mājai. Kara laikā tika pagūts uzbūvēt 20 šādas ēkas, kas nozīmēja ēku kompleksu priekšpilsētā, kura simbolizēja vācu kultūru un tradīcijas. Norvēģiem vai norvēģietēm šajās izredzēto ēkās nebija vietas. Viņus tur nelaida un nepieņēma. Te varēja uzturēties tikai „kungi“. Tātad – vācieši. Šīs ēkas bija savas veida Vācijas miniatūra svešajā un okupētajā valstī. No vienas puses ļāva atcerēties mājas un no otras puses lika saprast, ka mājas ir tālu un viņi atrodas svešā, naidīgā un okupētā valstī. 

Padomju Savienība visās okupētajās pilsētās, kur bija padomju karaspēka daļas, tik būvēti tā saucamie „virsnieku nami ”ar tādu pašu misiju kā karavīru nami Hitleram. 

Hitlera lielākais plāns bija uzbūvēt jaunu pilsētu. Savā stilā. Tā bija paredzēta 300 000 iedzīvotāju un tās atrašanās vieta būtu pussalā, netālu no Tronheimas. Neaizmirsīsim, ka tolaik Tronheimā bija 66 000, bet galvaspilsētā Oslo 275 000 iedzīvotāju.                

Hitlera oficiālais nosaukums šai pilsētai bija Ziemeļzvaigne, bet darba variants – Jaunā Tronheima. Šī pilsēta bija paredzēta kā āriskās kultūras citadele ar opernamu, daudziem teātriem un koncertzālēm. Gleznu galerijās eksponētos darbus izvēlētos pats Hitlers, jo zina kāda ir pareiza un laba gaume. Kurš dzīvotu šajā ideālajā pilsētā? Norvēģi? Nē, tikai un vienīgi kungu tauta – vācieši. Pilsētās fonā bija paredzēta gigantiska kara bāze Atlantijas okeāna krastā, kas simbolizēja varu un neuzvaramību. Vecā Tronheima būtu kā vēsturisks piemineklis vikingu sirojumiem un varai. Vācu propagandai ļoti patika šie neuzvaramie vikingi un viņu karavadoņi, lai gan faktiski viņi bija laupītāji un sirotāji. Hitlera viedoklis šajā jautājumā bija pavisam citāds – viņa izpratnē vikingi ir varonīgi ārieši, kas centās iekarot pasauli, bet viņiem tas neizdevās. Nacisti turpinātu vikingu iesākto lietu kā kungu tauta ar ārisku izcelšanos. Jaunās nacistu kultūras galvaspilsētas izveidošana tika uzticēta Albertam Špēram. Pirmo reizi viņam tika dota iespēja uzcelt pilsētu tukšā vietā, neņemot vērā esošo apbūvi. Kā starta pozīciju savam jaunās pilsētas projektam viņš izvēlējās zemūdeņus kara bāzi. Taču šo ieceri neizdevās pabeigt. Taču pie mums Latvijā okupācijas varai (pēc kara) izdevās ar neglītam un ideoloģizētām ēkām sabojāt daudzu pilsētu vaibstus. Vissmagāk šajā virzienā cieta Jelgava un Liepāja, kurās, bombardēšanas rezultātā, tika smagi iznīcināta vecā apbūve. Staļina arhitekti naski aizpildīja tukšos robus ar pelēkām ēkām „Josifa stilā“ un mēs ar tām sadzīvojam joprojām. Lai gan nedomāju, ka šīs celtnes būtu kultūras mantojums.  

Kempings zemūdens bāzes vietā

Tur kur Hitlers savulaik bija paredzējis savu zemūdeņu bāzi Norvēģijā, tagad iekārtojies parasts tūristu kempings. 1943.gadā sākās lūzums otrā pasaules kara gaitā un resursus vairs nevarēja izmatot tālākai okupēto valstu ideoloģizācijai arhitektūras jomā. Taču neveiksmes frontē netraucēja aktivizēties citās jomās. Proti – ar panākumiem tika realizēts tā saucamā Lebensborn programma. Hitlera plānos bija veicināt norvēģu sieviešu un vācu karavīru savienības, lai intīmu attiecību rezultātā pasaulē nāktu iespējami daudz bērnu. Nākamajām mātēm okupācijas vara piedāvāja telpas dzīvošanai un medicīnisko aprūpi. Pēc kara norvēģi šīs sievietes sauca pazemojošā vārdā par „vāciešu meičām“ un uzskatīja par valsts nodevējām. Tām, kuras bija precējušas ar vācu karavīriem, tika izraidītas no dzimtenes un viņām atņemta Norvēģijas pilsonība. Daudzas norvēģi izraidīja kā vientuļās mātes uz sagrauto Vāciju, kas bija drupās un tur jaunajām mātēm nebija nekādas iespējas izdzīvot un izaudzināt savus bērnus. Arhīvu materiāli rāda, ka šajā projektā kara gados tika iesaistītas ap 7500 norvēģu sieviešu. Bija jāpaiet gadiem, lai Norvēģijas valsts šīm mātēm atvainotos. Viens no redzamākajiem gadījumiem ir pazīstamās popgrupas ABBA vokālistes Annifrīdas liktenis. Viņas tēvs bija vācu okupācijas karaspēka karavīrs, bet māte norvēģiete. Dzimšanas gads 1945. Pēc kara nākamās popzvaigznes māte guva patvērumu Zviedrijā un tikai pateicoties šim apstāklim, mazā Anna Frīda palika dzīva un ir dāvinājusi pasaulei lielisko melodiju izpildījumu.  

Vilks paliek vilks arī tad, ja ietērpjas aitas ādā. Ar okupantiem ir tieši tāpat.