Vai pienācis pārtikas talonu laiks? Eiropa – pandēmijas ēnā

Tie, kuriem radio sēž uz palodzes virtuvē, esot eiropieši. Iespējams, ka šis ir otrā pasaules kara efekts, kad visu un visiem ziņoja mājas radio “ levitāna balsī“.  Protams, ka virtuve ir svarīgākā telpa. Viss noskan un tiek uzklausīts tieši tur. Amerikāņiem (radio vietā) uz ledusskapja tup televizors. Man virtuves palodzes radio kastīte (ar vietējām radiobalsīm) jau sen apklusināta un tās vietā izglītošanas darbu veic interneta radio no mobiltelefona skaļruņa. Glītā pelēkā kārbiņa runā katru rītu un pagūst pateikt diezgan daudz. Šorīt tā runāja par divām lietām : nāvi vientulībā Bergamo un paļāvību, kas varot izglābt dzīvības epidēmjas apstākļos.

Nāve vientulībā

Kāds ārsts (no epidēmijas epicentra Bergamo) savā pieticīgajā angļu valodā (ar šarmanto, muzikālo itāliešu akcentu) šorīt stāstīja par savu ikdienu. Jau mēnesi neesot bijis mājās pie ģimenes, jo pārāk daudz darba slimnīcā un negribas aplipināt ar koronu savus ģimenes locekļus. Sūdzējās, ka visbriesmīgākais neesot apstāklis, ka pietrūkst gultas vietu smagi slimajiem. Protams, ka vecīši mirst kā uz konveijera un pāris reizes nedēļā pilsētā ierodas armijas automašīnas, lai aizvāktu mirušos.  Tas esot briesmīgi un ārstam nākas izlemt, kuram no pacientiem pienākas „elpināšanas mašīna“ un kuram jānomirst tāpat. Taču rokas notirpstot brīdī, kad  pie „mašīnas“ jāpieslēdz kārtējais kolēģis, ar kuru kopā nostrādāti daudzi gadi slimnīcā. Gribat vēl ko briesmīgāku?  To, ka sirmie vīri pirms nāves lūdz tikšanos ar saviem tuviniekiem. Sievu, bērniem, mazbērniem, brāļiem, māsām. Taču tas nav iespējams epidēmijas apstākļos. „Mēs viņus atstājam vienus klusumā un tā viņi arī aiziet uz viņsauli“, – konstatē ārsts un smagi nopūšas. Ir briesmīgi nomirt vienam, bez atvadīšanās. Par mācītāju nemaz nerunājot, bēres aizmirstot. Diez vai šie kungi varēja iedomāties, ka mača apmeklējums 19. februārī starp „Atlanta“ un „Valensija“ (čempionu līgas spēle)  šādi beigsies tumšā slimnīcas istabā marta beigās.  Toreiz to klātienē apmeklēja vairāk nekā 44 000 līdzjutēju. Tobrīd nevienam nevarēja iestāstīt, ka masu pasākumi jāpārtrauc. Sporta mačus ieskaitot. Četras  dienas vēlāk Bergamo reģionā tika konstatēta pirmā saslimšana ar koronavirusu. Slimība jau tobrīd cirkulēja starp cilvēkiem. Daudziem, diemžēl, nav smadzenēs poga ar uzrakstu „bīstami“.

Diktatūru iestāšanās

Mans palodzes radio pašlaik cenšas izskaidrot atšķirības starp to, kā pandēmiju apkaro dāņi un zviedri. Pirmie parasti esot liberālāki, bet šīs epidēmijas apstākļos strikti novilkuši robežas starp reģioniem un cilvēkiem. Vēl trakāk rīkojoties Helsinku vara. Somijas armija, kopš vakardienas aplenkusi galvaspilsētu. Ar mērķi – neļaut galvaspilsētas iedzīvotājiem emigrēt uz savām vasaras mājām provincē. Līdzīgi skati pašlaik novērojami Norvēģijā, kur Oslo iedzīvotāji nedrīkst karantīnas laikā pārcelties uz dzīvi savās vasarnīcās kalnos. Formāli tas tiekot darīts tāpēc, ka veselības aprūpes sistēma laukos nevar un nespēj apkalpot citu pašvaldību cilvēkus, kas pēkšņi saslimst un pieprasa medicīnisko aprūpi tur.  Īpaši skarbi šī pavēle tiek attiecinātā uz gados vecākiem cilvēkiem, kuriem provincē nevar nodrošināt bezmaksas taksometra pārvadājumus, kas tiem oficiāli pienākas. Taču būtība man izskatās citāda. Tas ir mēģinājums neļaut ievazāt sērgu no galvaspilsētām uz laukiem. Lielās pilsētas  pašlaik pavērtušas par epidēmijas miskastēm. Ņujorku ieskaitot. No pandēmijas tīrie lauki nevēlas galvaspilsētas ienācējus. Es varētu šeit izvērsties un sākt aprakstīt, kā pāķi dzenā projām pilsētniekus no savām teritorijām, ar kādiem epitetiem pilsētnieki tiek „apmētāti“ un cik grūti atbraucējiem no lielpilsētām šodien nākas iepirkties ciema veikalā. Tas notiek un tiek dokumentēts, taču nedomāju, ka šie vajāšanās procesi ir glīti, taisnīgi un apraksta cienīgi. Nē, nav. Vēlāk vajātājiem un ciema veikala pārdevējām par to būs kauns. Ir riebīgi briesmu situācijā domāt tikai par sevi. Taču tā mēs darām. Īpaši tie, kuriem galvā ir tikai  un vienīgi reptiļa smadzenes.

Zviedriem valsts nav piegriezta un aizvērta tāpat kā kaimiņiem somiem, dāņiem vai norvēģiem. Vācu žurnālisti par šo faktu Stokholmā ir regulāri sašutuši un pauž savu neapmierinātību. Slēpošanas centri turpina strādāt un vizināt slēpotājus, lai gan vietējie iedzīvotāji (Zviedrijas ziemeļos) par to nav sajūsmā. Kāpēc zviedri „nepiegriež pogas“?

Formālais izskaidrojums ir šāds: Zviedrijā valsts institūcijas praktiski nevar ietekmēt politika un premjerministrs nevar pavēlēt Valsts Veselības aprūpes pārvaldei slēgt valsti. To var pieprasīt tikai atbildīgas institūcijas vadība. Ja epidemiologi uzskata, ka pamatskolas nepārnēsā epidēmiju un bērni var turpināt iet uz skolu, tad skolas netiek slēgtas. Bērni turpina mācīties klātienē. Turpretī vidusskola un augstskolas strādā tāpat kā pie mums – attālinātas darbības režīmā. Zviedriem nav pieņemts pavēlēt un aizliegt. Viņiem lūdz, viņus aicina cerot un paļāvību, uzticēšanos un pašdisciplīnu. Neviens nav licis slēgt kafejnīcas un restorānus, bet cilvēku tur praktiski nav. Stokholmas ielas ir tukšas, jo ir lūgts neiet uz ielas. Vārdu sakot – ja cilvēki ir patiešām apzinīgi, nebrauc uz interviju tikai tāpēc, ka tad būs jābrauc ar vilcienu (neviens no iesaistītajiem nav slims!), tad nav jākliedz, jābrēc un jāaizliedz. Cilvēki saprot un paši atceļ pasākumu. Žēl, bet to izdara.

Pandēmijas speciālā slimnīca Stokholmā sāks darbu rīt

Ja ir apzinīgums un atbildība, tad nav traģisku seku. Vai zviedriem izdosies iet pa šo ceļu līdz galam? To rādīs laiks un rezultāts

Kas notiks ar ekonomiku? Bail pat domāt. Taču mierina apsvērums, ka mazās valstis iziešot no šīs krīzes veiksmīgāk nekā lielās impērijas.

Kā tālāk?

Ja es pareizi saprotu, tad risks inficēties Rīgā joprojām ir liels. Risks smagi saslimt – jau mazāka iespējamība, risks nonākt līdz intensīvajai aprūpei slimnīcā vēl niecīgāks. Ja esi robusts, aktīvs cilvēks bez hroniskām kaitēm, tad izdzīvosi. Tagad atliek noskaidrot, vai ir vērts upurēt ekonomiku un labklājību pret vecu un ļoti vecu cilvēku glābšanas projektu. Jā, tieši tā uz šo problēmu arī jāraugās. Cik vērtīga ir cilvēka dzīve? Salīdzināšu to ar ceļu būvniecību un investīcijām šajā nozarē. Mēs visi zinām, ka lielceļš no Rīgas uz Liepāju ir nāves ceļš. Pa to brauc daudz smago mašīnu, kuras apbraukt ilgstoši nav iespējams, jo josla ir tikai viena. Braucot aiz Maksimas fūres, Brocēnu cementa mašīnas vai kāda cita „četrstūraina veidojuma“ uz riteņiem, kas aizņem visu joslu un 100% bloķē skatu uz dzīvi, tiek radīta obligātās, bīstamās apdzīšanas situācija, kas ļoti bieži beidzas ar kārtējo krustu ceļa malā. Tātad šo ceļu vajadzētu fundamentāli pārbūvēt izveidojot plānotās apbraukšanas joslas, lai glābtu cilvēku dzīvības nākotnē. Taču šāds solis pieprasa investīcijas. Ko tad izvēlēsimies? Liksim naudu šī ceļa uzlabojumos un caur to grābsim dzīvības nākotnē?  Tad tomēr neko nebūvēsim, aizbildinoties ar visiem iespējamiem argumentiem, kas attaisno pasivitāti + izsmejot bailīgos šoferus, kas neprot apdzīt fūres. Vieglāk ir „ekonomisma vārdā“ upurēt cilvēku dzīvības, nekā cilvēcības vārdā uzlabot šosejas drošību braucējiem. Viss atkarīgs no tā kā un par cik mēs novērtējam cilvēku dzīvības. Tie, kas tikko plānoja un pārbūvēja Liepājas ceļu, to padarot vēl šaurāku un neapbraucamāku, ir nelieši. Viņus vajadzētu sodīt par cilvēcības un humānisma trūkumu domāšanā un lēmumu pieņemšanā. Tieši tas pats attiecas uz stratēģiju koronas epidēmijas apkarošanā.

Tagad mēs visi kopīgi esam vienojušies nesatikties klātienē un gatavojamies ekonomikas lejupslīdei. Pacienti gaida rindās uz atceltajām operācijām, grūtniecēm jārēķinās, ka jaunais tētis nevarēs piedalīties dzemdībās, recesija jau glūn aiz stūra. Problēmu būs ļoti, ļoti daudz.

Pa gabalu mirstošie sirmgalvji izskatās tik pat nekonkrēti kā gaidāmās ekonomiskās un psiholoģiskās problēmas, kuras izraisīs karantīna. Ekonomiku var iedarbināt no jauna, bezdarbu var likvidēt, bet nomirušus cilvēkus no kapiem atsaukt atpakaļ nevar. Tātad mēs esam cilvēku sabiedrība, kas ļoti labi saprot ko dara.  Mēs zinām, ka būs problēmas, bet rīkojamies ar vaļējām acīm un atvērtu sirdi. Tātad, neesam egoistisku barbaru banda, kas argumentu vietā, baksta ar pirkstu pa Maslova tabulu un nenogurst paust savu naidu pret iestāžu un organizāciju kompetentajiem lēmumiem, aiz vaigiem sabāžot tualetes papīru un sejas maskas.

Esam civilizēta sabiedrība. Zinām un saprotam kādi ir citu tautu morālie kritēriji, taču mēs tos neizvēlamies kā savējos, jo mums ir cits nostādījums. Proti: mūsu tauta nav pūlis, kas nesaprot ko dara. Mēs nepieņemam idejas, ka ir lielākas vērtības, kas var likt upurēt līdzcilvēku dzīvības „dzimtenes“, „labklājības“ vai „ekonomikas“ vārdā.

Ir nācijas, kuru vadībā domā tieši tā. Piemēram, lielās kaimiņvalstis ir jau ieviesušas diktatūras. Lai regulētu savus iedzīvotājus, kas viņiem nozīmē pūli.

Katra valsts reaģē savādāk. Taču viens ir skaidrs – neviens no mums nevēlas akceptēt koronas vīrusa klātbūtni kā normu. Ja cilvēki turpinātu mirt katru dienu no šī vīrusa (tā kā to varam novērot šodien), vai mēs samierinātos un uzskatītu šādu situāciju par normālu?

Nē, vakcīna šo mēri likvidēs. Tā ieradīšoties pēc 1,5 gada. Ātrākais.

Pagaidām mēs slīdam pa slidkalniņu uz leju. Itālijā 20 personas tikko aplaupījušas pārtikas preču veikalu Palermo (Corriere del Mezzogiorno) un armijai ar ieročiem nācies tos aizturēt. Cilvēkiem drīz nebūs vairs naudas par ko pirkt pārtiku (Republica).

Vai ir pienācis pārtikas talonu laiks?

Burka, parandža vai nikābs. Nākotne ar visu ticību cilvēkiem

Speciāli TVNET

Trešdien Dānijā stājās spēkā likums kas aizliedz musulmaņu sieviešu galvassegas valkāšanu.  Runa ir par nikābu, burku, kas nosedz visu seju. Par šo likumu Dānijas Folketings nobalsoja jau 31. maijā. Toreiz iniciatīvu atbalstīja arī dāņu sociāldemokrāti. Tagad tas stājies spēkā un par „maskas“ lietošanu publiskajā telpā turpmāk nāksies maksāt sodu apmēram 100 eiro vērtībā. Ja likums tiks pārkāpts atkārtoti, tad sods var sasniegt pat 1000 eiro.  Jau ceturtdien un piektdien Kopenhāgenā tika sarīkota zibenīga protesta demonstrācija. Tajā piedalījās ļaudis, kas greznojušies ar dažādām maskām un sejas rotājumiem, vēlējās protestēt pret aktuālo maskēšanās aizliegumu, kas nu ir stājies spēkā. Viņu vidū bija arī sievietes, kas tērptas nikābos.

Nespēju iedomāties, ka tā ir realitāte

Ziemeļvalstu avīzes šajā situācijā labprāt intervē musulmaņu apģērbā tērptas dānietes, kuras ir sašutušas par aizliegumu „praktizēt savu ticību” publiskajā telpā. Jāuzsver, ka daudzas no viņām ir pievērsušās ticībai apzināti, atsakoties no kristietības. Vienai šķiet, ka šāds apģērbs nav sievieti pazemojošs un nekādā veidā nepazemo pašu valkātāju. Otrai bail, ka šāda aizlieguma rezultātā daudzas sievietes vairs nedrīkstēs iziet uz ielas vispār. Taču likums tika pieņemts un ar aizklātu seju atrasties publiskajā zonā Dānijā vairs nedrīkstēs. Ar šo Dānija ir kļuvusi par kārtējo rietumvalsti, kas aizliedz nosedzošo apģērbu ticības vārdā. Francija līdzīgus noteikumus pieņēma jau 2011. gadā, un socioloģe, kinorežisore Agnese Defero jau izpētījusi, kādas sekas šāds aizliegums izraisīja ticības tērpu lietotājām.

Pēc viņas domām, tas nevis deva iespēju visām sievietēm staigāt brīvi, bez sejas aizklāšanas faktora, bet gan piespieda vairumu sēdēt mājās un neiziet uz ielas. Parandžas piekritējām šķiet, ka visām valstīm ir jāatļauj staigāt publiskajā telpā brīvi, kā vien vēlamies. Tāpēc daudzas parandžu aktīvistes uzskata šo aizliegumu par provokatīvu soli un turpinās tērpties tieši tāpat kā līdz šim. Nebaidoties no draudošā soda. Uztverot savu rīcību nevis kā likuma pārkāpumu, bet gan kā protesta demonstrāciju.

Burkas aizliegums arī Norvēģijā

Avīze Bergens Tidende nesen ziņoja, ka minētais reliģiozais tērps drīz tiks aizliegts arī Norvēģijā. To vairs nevarēs valkāt klasē, auditorijā, un aizliegums attieksies gan uz studentēm, gan arī pasniedzējām. Strādnieku partija un Sociāldemokrāti vēlas iet šajā virzienā vēl soli tālāk un aizliegt apģērbu „ar masku“ ārpus klases un augstskolas auditorijas. Labēji konservatīvā Nākotnes partija tiecas sekot Dānijas piemēram, aizliedzot šo apģērbu sievietēm uz ielas un publiskajā telpā. Turpretī Bergenas universitātes studentu klubs iebilst pret šo priekšlikumu un uzskata, ka šāds liegums ir politisko partiju populisma demonstrējums, jo nekādu problēmu šajā jomā neesot. Taču jau augustā ierobežojošie noteikumi valstī stāsies spēkā.

Dānijas Tautas partija savā pirmajā likumprojektā vēlējās ieviest arī cietumsodu par burkas nēsāšanu. Vairākuma atbalstu šis priekšlikums neguva.  Jautājums zināmā mērā sašķēla deputātus un pierādīja, ka visi nav vienoti šīs problēmas risināšanā. Tīmekļa avīzes Altinget veiktā aptauja jau pērnā gada oktobrī konstatēja, ka aizliegumu atbalsta tikai 62% Dānijas iedzīvotāju.

Reliģiskā simbolika un mēs

Kāpēc mēs nevēlamies, lai mūsu platuma grādos līdzās eksistē sievietes melnajās šalles, lakatos un maskās? Iespējams tāpēc, ka jūtamies slikti komunikācijā ar cilvēku maskā.  Seju te slēpj tikai tad, ja kādam ir ļauni nodomi, t.i., vajadzība netikt atpazītam, aplaupot banku, apzogot māju vai uzbrūkot garāmgājējiem. Ziemeļeiropietim grūti pieņemt, ka cilvēks varētu vēlēties noslēpt savu seju tāpēc, ka ticības pravietim tas labpatīk, bet es (sarunas laikā) nevaru saskatīt komunikācijas partneres acis, vaibstus un attieksmi pret sarunu. Mūs tas traucē un šķiet aizdomīgi. Atceros kādu tiesas procesu Ziemeļvalstīs, kurā uzvarēja sieviete pret bērnu dārza vadību. Viņa bija pieteikusies strādāt par auklīti un valkāja nosedzošu musulmaņu apģērbu burku. Bērni jauno aukli sauca par “spoku” un niķojās. Rezultātā sievieti atlaida no darba, bet viņa uzvarēja procesu pret bērnu aprūpes iestādes vadību, jo skaitījās pazemota reliģiskās pārliecības dēļ. Pieņemu, ka iestādes rīcība nebija perfekta. Varbūt vajadzēja pārliecināt jauno aukli par mūsu platuma grādu komunikācijas standartiem, kuros ietilpst ne tikai saziņa ar vārdiem, bet arī ar seju, žestiem un mīmiku. Var gadīties, ka šī sieviete nesaprata, cik svarīgi ir redzēt mīmiku, smaidu, lai bērni spētu iztulkot auklītes valodu. Pasaulei atveroties, ticības pienāk tuvāk. Vienā pusē stāv sieviete ar melnu hidžābu līdz uzacīm, otrā – dāma ar dziļu kleitas izgriezumu un tajā iedekorētu krustu zelta ķēdītē. Grūti pateikt, kurai no abām ir svarīga ticība un kurai ietiepība pierādīt savu redzējumu par katru cenu, izmantojot eksterjera anturāžu.

3. augusta svinēšana

Visu ticību līdzšinējā “āža kāja” ir tieksme vajāt citādi domājošos. Iespējams, tāpēc esam tik piesardzīgi svešu detaļu nosodījumā. Misionāru vajadzība pievērst savai ticībai ir mūžsena aktivitāte, taču vienlaikus būtu svarīgi samierināties, ka pievērst savai ticībai visus neizdosies, un tāpēc šie “pārējie” nav sliktāki cilvēki. Mana pieredze liecina, ka sarežģītos dzīves brīžos ar aizsardzību un laipnību ir palīdzējuši musulmaņi, lieliskas diskusijas izdevušas ar budistiem un izpalīdzīgi ceļabiedri ir hinduisti. Taču eksistē ticīgo kategorija, kas apkaro “pārējos”, tāpēc ka tie ir citādāki. Te jāpiebilst, ka šie karojošie savas ticības aizstāvētāji nav tikai reliģisko, bet arī visu pārējo kopienu (mafiju, klanu) pārstāvji ar samērā radikālu skatu uz savu apkārtni. Tikko publiskajā telpā noskanēja priekšlikums ieviest 3. augustu kā visu reliģiski vajāto un reliģijas vārdā nogalināto personu atmiņas dienu. Pirms četriem gadiem islāmistu armijas kaujinieki sāka “neticīgo” masu iznīcināšanu Tuvējos Austrumos. ANO ir oficiāli deklarējusi šo norisi kā genocīdu, jo radikālie, reliģiskie centās iznīcināt diezgan lielu skaitu “nepareizo musulmaņu” un kristiešu: asīriešus, sīriešus, kurdu jezīdus, haldejus, armēņus un mandeistus. Sabiedriskās aktivitātes un mediju uzmanības rezultātā ASV un Obama apturēja masu slepkavības ticības vārdā. Lasot par reliģijas fundamentālistu sadismu cīņā ar citādi domājošajiem, liekas neiespējami pieņemt, ka šis barbarisms notiek mūsdienās un ap 3000 sieviešu joprojām atrodas bandītu vadīto teritoriju pārvaldībā. Saprotams, ka, izlasot reportāžas no ticības kaujinieku frontes, var šodien rasties pamats islāmofobijai. Taču, vēršoties pret parastiem ticīgajiem šādā formātā, mēs tos diskriminējam par “citu grēkiem”. Sievietes parandžās vai nikābos nav vainīgas pie tā ko pastrādā okupētajās teritorijās vīri ar automātiskajiem ieročiem pret neapbruņotiem civiliedzīvotājiem. Pie viena varam piesaukt neskaitāmas norises mums tuvajā vēsturē, kurā masu slepkavības, asiņainas vajāšanas un pazemojumi realizēti arī zem krusta zīmes. Tas nozīmē, ka trešais augusts būtu atzīmējama un svarīga diena, lai saprastu, ka ticība tikai tad ceļ un rada, ja tās vārdā mēs nesodām pārejos, kas nepievienojas mūsu grupējumam, draudzei, vienībai, komandai vai bandai. Tas nozīmē, ka 3. augusts varētu kļūt par pārdomu dienu arī Latvijā.

Krusts vai burka?

Pirms mošejas apmeklējuma pirmskara Bagdādē kolēģi mani lūdza uzvilkt brūno, garo ieejas apmetni, novietot garos matus kapucē un noaut apavus. Biju vienīgā sieviete žurnālistu delegācijas sastāvā un priekšlikumam nepretojos. Biju ienākusi svešā dievnamā. Tā bija Allāha teritorija, kurā sievietes nemēdz ierasties. Pieņēmu noteikumus tikai vizītes minūtēm. Būtu muļķīgi diskutēt par savu ticību svešā baznīcā. Man var nepatikt šie noteikumi, bet es respektēju cilvēkus, kuri tiem tic un pakļaujas viņu pašu zemē. Iespējams, ka kopš tās reizes vairs nenēsāju mātes dāvināto zelta krustiņu dekoratīvā važiņā ap kaklu brīdī, kad man ir darīšana ar citu reliģisko kopienu pārstāvjiem konferences vai starptautiskos pasākumos. Nedomāju, ka ikdienas dzīvē un darbā kādam būtu svarīgi noskaidrot manu ticības pārliecību. Tāpēc sāku mācīties, ka nav vajadzības demonstrēt citiem to, ko nevēlos, lai “citi” demonstrē man. Iespējams, ka tāpēc nekādi nevaru piekrist jaukajām meičām Kopenhāgenā, kuras šonedēļ ir gatavas samaksāt pat 1000 eiro par burkas nēsāšanu uz ielas.

Protestēt vajag. Sabiedrības viedokļu polifonijai tas nepieciešams tāpat kā C vitamīns nogurušajam pavasarī. Taču ticības ārēja atribūtika, manuprāt, nav godprātīgākais veids, kā apliecināt savu pielūgsmi Dievam.  Neviens no mums nav tik vecs, lai neiemācītos ko jaunu. Nedomāju, ka mūsu ielas un laukumus drīz iekaros “spoki” melnos tērpos un ir pamats baidīties no islāmistu armijas kaujiniekiem kaimiņos. Tik primitīvi šādas lietas vairs nenotiek. Kamēr visu laiku baidāmies no nākotnes un pagātnes pieredze tur mūs stresā,  nav laika saprast nākotni. To pašu, kas pienāks bez burkām un krustiem. Vienkārši pienāks kopā ar visu ticību cilvēkiem.

Krievijas kara balons piepūšas arī Ziemeļeiropā

2013, gada 23. septembrī speciāli TVnet.

Putins. Krievija manevri Zapad TVnet karikatura

Attēls no TVnet

Krievija šobrīd masīvi palielina savu klātbūtni Arktikā. Šim nolūkam no jauna tikko «atvērta» sava militārā bāze Ziemeļu ledus okeāna salās. To aiznagloja 1993. gadā un tagad atkal ver vaļā, «tīrot putekļus no palodzēm» jeb atvelkot uz pamesto arktisko bāzi desmit kara kuģus un četrus atomledlaužus.

Putins izrieš krūtis. «Ar šo tiek demonstrēts kārtējais krievu mēģinājums pārņemt kontroli jūrā, kas ieskauj ziemeļu jūras ceļus starp Eiropu uz Āziju, no Karas jūras līdz Beringa jūras šaurumam. Globālā sasilšana ir radījusi priekšnosacījumus satiksmes intensifikācijai šajā pasaules telpā», – konstatē trešdienas SR.

Līdz 2020. gadam tikšot uzbūvēti vienpadsmit jauni robežkontroles punkti un notiks intensīva patrulēšana gar sasalušajām Krievijas valsts robežām.

Protams, ka Putina ambīcijas ledus zemes aneksijai ir strīdīgs jautājums, jo uz šo reģionu savas pretenzijas izsaka arī Kanāda un Norvēģija.

Saprotams, ka Putina cerības koncentrējas arī ap gāzes un naftas krājumiem, kas šajā zonā it kā ir pieejami lielā apjomā.

2007.gadā krievu zemūdene novietoja ledus okeāna dibenā Krievijas karogu, šādi marķējot savu teritoriju. Minētais žests izpelnījās pasaules mediju ironiju. Lai gan Putina pēkšņā vajadzēšana palielināt Krievijas robežas faktiski ir vairāk pamats bažām nevis amizierim.

Baltijas bažas

Par Igaunijas prezidenta Tomasas Hendrika Ilvesa aktuālajām bažām sakarā ar otra Krievijas militāro muskuļu demonstrācijas seansu Baltijas jūrā šonedēļ, ir jau plaši rakstīts un apspriests gan Skandināvijas gan arī mūsu Latvijas medijos.

Satraukums minēto bažu virzienā sākās šopavasar, 22. aprīlī, kad krievu kara lidmašīnas pēkšņi sāka vingrināties uzbrukt militāriem mērķiem Zviedrijā. Lielās piektdienas miers tobrīd tika saraustīts lupatās kā vecs aizkars, kuru zviedru kreisie visus pēckara gadus mēģinājuši aizvilkt priekšā zviedru publiskajai nervozitātei kā argumentu, ka Krievija nav agresīva, bet gan ļoti miermīlīga valsts. Kāds laikam tam bija noticējis.

Tāpēc šogad zviedriem nebija vairs nekādu aizsardzības spēju laikā, kad (viņus aizstāvēt) no Lietuvas bāzes pacēlās gaisā dāņu NATO iznīcinātāji.

Igaunijas prezidents intervijā zviedru avīzei Svenska Dagbladet pamatoti norādīja, ka šādi, negaidīti incidenti no Krievijas puses piespiež atjēgties no laiskuma visas Baltijas jūras zonas valstis, jo «mēs diemžēl nedzīvojam mūžīgā miera pasaulē», – uzsvēra Ilvess.

Šoruden visi manevrēs intensīvi

No 6. līdz 19. septembrim Northern Coasts 2013 ņēmās pa Baltijas jūras centrālo un dienvidu zonu. Piedalījās 15 ES un NATO valstis, 40 karakuģi, 25 kara lidmašīnas, helikopteri un 500 ierindnieku.

Piektdien 20. septembrī sākas Putina atbilde uz notikušo jeb operācija «Zapad» 2013. Krievijas un Baltkrievijas manevri norisināsies Bārenca un Baltijas jūrās. Piedaloties 60 kara lidmašīnām, 250 tankiem un 13 000 karavīriem.

Paralēli no 16. līdz 26. septembrim Artic Challenge Exercise veiks 50 kaujas lidojumus virs Zemeļzviedrijas, Somijas un Norvēģijas. Manevros piedalīsies arī ASV un Lielbritānija.

No 23. līdz 27. septembrim «pretinieki» satiksies kopējos manevros, vienotā kaujā pret pasaules terorismu. Krievijas un NATO valstis veiks trīs kopīgas operācijas:

1) Baltijas jūras centrālajā daļā (Krievijas, Polija),

2) Eiropas dienvidu zonā (Krievija, Turcija) un

3) ziemeļu sektorā (Krievija, Norvēģija).

Novembra sākumā (2.-9.11.) notiks NATO pirmais manevrs ar ātrās reaģēšanas spēkiem (NRF) Latvijā un Polijā, kurā piedalīsies 6000 militārpersonas.

Novembra beigās (15.- 20.11.) neitrālie zviedri manevrēs paši savā Skonē.

»Krievi nāk», – atbalss vai trauksmes signāls

» Mēs viņiem neuzbrūkam,» – intervijā SvD uzvēra Igaunijas prezidents, norādot, ka «tie, kas mēģinās uzbrukt kādai no Baltijas valstīm, būs spiesti rēķināties ar NATO alianses reakciju. «Tas nozīmē, ka NATO šādā aizsardzības situācija var cirst pretī vienalga kur pret uzbrucēja teritoriju», – konstatē vadošais zviedru drošības politikas komentētājs Mikaels Holmštrēms.

Gaidāmo manevru «Steadfast Jazz» izvēršanās Polijā un Latvijā esot konkrēta atbilde uz Krievijas agresīvo uzvedību. Tā apgalvo Igaunijas prezidents un šo nostāju lielā mērā marķēja arī ASV prezidents Baraks Obama aizvadītās Baltijas valstu prezidentu vizītes laikā Baltajā namā.

Pagaidām Krievija Baltijas valstu zonā ir joprojām visspēcīgāk bruņotā valsts. Piemēram, 2012. gadā Putins investēja savas valsts aizsardzības industrijā 4,4 % no nacionālā kopprodukta. Otrajā vietā atrodas Igaunija un Polija ar 1,9% (SIPRI). Zviedrija šajā skalā ir tikai 8. vietā ar 1,2% un mobilizācijas jomā godpilnajā trešajā vietā no beigām, apsteidzot vienīgi Latviju un Lietuvu (International Institute for Strategic Studies).

Zviedrija joprojām skaitās neitrāla valsts un tāpēc var «ekonomēt» savus militāros izdevumus, lai gan formāli cer uz NATO palīdzību, ja «krievi nāks» bez pieklauvēšanas.

Protams, ka Krievijas armija šodien ir spēcīgākā Ziemeļeiropā. Manevru apjoms Putina gvardei jau sasniedzis PSRS laika intensīvāko līmeni. Profesionālais līmenis ir pietiekami augsts un virsnieki ar pieredzi Afganistānas un Gruzijas kara frontēs.

»Katrai valstij ir tiesības veikt militārus manevrus savās teritorijā, taču krievu manevru scenāriji var tikt apšaubīti. Tāpēc, ka to mērķis ir nevis savas teritorijas aizsargāšana, bet mācības iekļauj savā manevru zonā arī svešās teritorijās (..) Tieši šis apstāklis dara mūs nemierīgus», – uzsver avīzei Latvijas Aizsardzības ministrs Artis Pabriks, kurš nav apmierināts par Vācijas pasivitāti Latvijas gaidāmo manevru laikā.

Lielie puiši atkal spēlē kariņus uz Baltijas jūras skatuves. Sēžu krastā un neaplaudēju, jo karogi jūras dzelmē un baloni virs jūras nav tīkamas atrakcijas. Nedz pašam, nedz normālam Krievijas Sašam.

 

Munka ”Kliedziens” var kļūt par visdārgāk pārdoto gleznu pasaulē

2012.gada 2. maijā

Slavens gleznotājs, pazīstams darbs, unikālā versijā. Vienīgais nopērkamais.

Runa ir par Edvarda Munka gleznojumu ”Kliedziens”, kuru pavisam drīz pārdos mākslas ūtrupē.

–  Šis ir vienīgais šāds ”Kliedziena” variants ārpus muzeja. Vienīgais, kas līdz šim bija privātā īpašumā,” skaidro skandināvu medijiem Anna-Kārina Pusika, Bukovska mākslas ūtrupes vadītāja.  Šo gleznojumu šonedēļ Ņujorkā pārdod norvēģu uzņēmējs Seters Olsens.

Munka darbi nav diez ko gaiši un optimistiski. Drīzāk gan skumji, traģiski un melanholiski. Slavenajam ”Kliedzienam” auros ir izveidojis četrus variantus.

Vienu no tiem pārdos ceturtdien.

Pašlaik lēš, ka pārdošanas summa varētu būt ļoti liela un pārsniegt 60 miljonu latu vērtību. Pagaidām visdārgāk pārdotais modernās mākslas darbs ir kāds Pikaso gleznojums (kailums, zaļas lapas, krūtis).

Nude, Green Leaves and Bust by Picasso

Nude, Green Leaves and Bust by Picasso

Aktuālais Munka darbs ir pasteļkrāsu gleznojums, kuru parasti vērtē lētāk, taču šoreiz var būt otrādi.

Pēc daudzu mākslas kritiķu domām Munka ”Kliedziens’ ir trofeja, kuru vēlēsies iegādāties kāds naudīgs kolekcionārs.

Pagaidām tiek prognozēts, ka Munka ”Kliedzienu” varētu nopirkt ķīnieši vai japāņi.

Tiem, kas neko nezina par norvēģu gleznotāju Edvardu Munku (1863 -1944), varu paskaidrot, ka šis gleznotājs ir pirmais ziemeļvalstu ekspresionisma pārstāvis.

Viņa tehnika būtiski ietekmēja arī pārējos gleznotājus, īpaši laikabiedrus vācu ekspresionismā.

Slaveno glezno ”Kliedziens” viņš pirmo reizi gleznoja 1893. gadā, kādas pastaigas iespaidā – ” es strauji apstājos, noliecos pāri apmales margām, tur pēkšņi ieraudzīju asinis un liesmu mēles kas plosīja tumšos kalnu siluetus un pilsētu. Es sastingu aiz šausmām, bailēm un sajutu kā mani un visu telpu ap mums  sagrābj savā varā šaušalīgs kliedziens”.

Masu slepkavas verbālā smirdoņa

2012. gada 21. aprīlis
Terorisma akts Norvēģijā, 2011. gada 22. jūlijā

Terorisma akts Norvēģijā, 2011. gada 22. jūlijā

Vakar turpinājās Breivīka pratināšana Oslo. Mums visiem katru dienu avīzēs jāturpina lasīt nejēdzības. Vakar viņš stāstīja pats. Tērpies tumšā uzvalkā un greznojies ar pelēku zīda kaklasaiti. Puisis no Oslo priekšpilsētas turpināja tēlot bagātu, pārtikušu pārcilvēku.

Viņš stāstīja sistemātiski, ar militārpersonai raksturīgu precizitāti.

  • Daudzi lūdza apžēlot, bet es neļāvos. Ņemu ieroci un šauju. Galvenokārt galvās. Vienmēr izšauju arī sekojošos rezerves šāvienus, lai pārliecinātos, ka neviens no zemē guļošajiem nav palicis dzīvs. Piemēram, viens vīrs man pa priekšu mēģinā skriet zig-zag veidā, lai es nevarētu viņam trāpīt, bet es sašāvu viņu pamatīgi, tieši ķermenī, – ar lepnumu verbāli vemj Breiviks. Pēc tam turpina:
  • Uz mīlestības takas bija desmit AUF-ieši (Strādnieku Partijas Jauniešu apvienība), kas vairs nebēga. Piegāju viņiem klāt un nošāvu visus pēc kārtas.-

Klausīties to visu ir pretīgi, pretīgi, pretīgi, pretīgi.

Viņš lieto jēdzienus ”AUF- ieši”, it kā runa būtu par naidnieku armiju, nevis norvēģu bērniem uz salas.

Iekšēji viņš neesot gribējis ”to darīt”, taču saņēmies un ”veicis pienākumu”.

”Sekojošie šāvieni” ir nākamais viņa mīļvārdiņš. Tas nozīmē, nošaut tos, kas ir nokrituši vai guļ, lai 100% pārliecinātos, ka visi ir pagalam. Tiesas procesa laikā tika demonstrēts viņa maršruts cauri Utoijas salai, kas pierāda, ka viņš vienmēr pārbaudījis upurus, kas nošauti iepriekš.

Pirmos viņš nogalināja salas apsargus iešaujot viņiem galvā. Pēc tam novācis visus, kas atradušies tuvumā. Blakus esošajā ēkā meitenes lūgušas apžēlot, taču viņš visas nogalinājis.

Pēc tam uz takas saticis puisēnu ar austiņām ausīs, kas, laikam, šāvienus nebija dzirdējis, jo klausījies mūziku. Breiviks uzreiz nošāvis arī viņu. Pēc tam nogalinājis kādu sievieti ar bērnu, kas lūguši apžēlošanu. Pēc tam aizdedzinājis ēku, kurā slēpušies pāris bērnu un pie kuģīša pieturas cerējis saskatīt ierodamies bijušo Norvēģijas premjerministri Grū Hārlemu Bruntlandi, taču viņas neierašanās dēļ nošāvis vēl vienu mazu zēnu un lielu grupu jauniešu, kas mēģinājuši aizpeldēt projām no krasta. Viņš apstaigājis visu salu un sistemātiski medījis visus cilvēkus. Lēni un metodiski.

Pēc tam nolicis ieroci un gaidījis ierodamies īpašo vienību karavīrus (starp citu, Breivīks pats mēģināja piezvanīja no salas pretterorisma vienības Delfa vadītājam ar kāda nogalināta jaunieša mobilo telefonu).

Pēc vienības ierašanās salā, viņš aizsviež ieroci un ļaujas apcietināties.

It kā būtu paveicis kaujas operāciju.

Jā, vienu brīdi esot domājis par pašnāvību, bet pēc tam pārdomājis.

Viņam esot manifests un ideoloģija un tās dēļ viņš cīnīšoties tālāk.

Jā, uz cietušajiem skatīties esot nepatīkami, taču palīdzot  japāņu meditācija un dažas zāles. Pārējais viss OK.

Klausīties visu šo verbālo smirdoņu ir pretīgi.

Riebīgi.

Nākamnedēļ atkal viss turpināsies un paradoksāli, ka vairāk tiek runāts par ideoloģiju nevis par slepkavībām.

69 upuri.

Loģika sāk nedarboties.

Masu slepkavas monologa pirmās taktis Oslo tiesā

2012. gada 17. aprīlis

Breivīka process, Oslo tiesā, SR

Breivīka process, Oslo tiesā, SR

Skandināvu mediju galvenā ziņa (kopš vakardienas) ir masu slepkavas Breivīka tiesas procesa sākums.

Šodien ir garā procesa otrā diena, kas paredzēja slepkavas monologu.

Viņš tagad būs mūsu uzmanības centrā piecas nedēļas un šodienai bija jākļūst par slepkavas izrādīšanās starta šāvienu.

Turpmāk medijos dominēs viņa uztūkusī seja un būs jānoklausās slepkavas sagudroti murgi no jauna, no jauna, no jauna…

Kā jau tas civilizētā valstī pieklājas…

Šodien Breivīks vēlējās nolasīt savu jauno politisko manifestu, kas prasītu vismaz 30 min. mūsu dārgā laika.

Sabiedriskā doma šeit protestē pret lielo uzmanību, kuru masu slepkavam piešķir ārzemju un pašmāju mediji. Tāpēc no vienas puses tika pieprasīts neļaut Breivīkam tiesā gari runāt un sākt savu šovu, taču no otras puses – katram cilvēkam (arī slepkavam) ir tiesības pastāstīt savu taisnību.

Breivīks “savu patiesību” gatavojas sludināt kā jauno ticību, kurai (pēc viņa domām) ir daudz piekritēju.

Līdzīgi mācītājam, viņš šodien klāstīja sava agrāk publicētā manifesta ”saīsinātu versiju” (nekā jauna tur nebija).

Viņa pātaros Norvēģija tiek traktēta kā valsts, kurā valda marksisti, kas infiltrējušies visās sabiedrība pārvaldes struktūrās. Pēc viņa domām, nacionālistus cenzē un kultūras daudzveidība ir jālikvidē. Viņš pats sevi uzskata, ka labo varoni – Eiropas bruņinieku, kas pravieto civilizētās pasaules galu, jo karš sākšoties drīz un ”bojā ies miljoni”.

Viņa nošautie 77 jaunieši Utopijas salā neesot parasti bērni, bet gan Zviedrijas Strādnieku partijas ”hitlerjūgends”.

Noklausīties viņa murgus bija pagrūti un vēl pretīgāk bija redzēt, ka slepkava neko nenožēlo un visu notikušo uztver kā savu privāto varoņdarbu. 

Prokurors mēģināja noskaidrot ”kas tie tādi mēs” (Breivīka domubiedri), jo viņa iedomāta organizācija ”Knights Templar” ir iedomu auglis un realitātē neeksistē.

Slepkava atzinās, ka labējie nacionālisti (viņa draugi) atbalstot slepkavošanu Oslo pie valdības ēkām, bet nosodot viņa ”varoņdarbu Utopijas salā”. Jā, viņam faktiski esot gribējies nošaut pēc iespējas daudz žurnālistu, kuri esot patiesais viņa naida iemesls. Taču preses konferencē tas neesot izdevies (TT).

Norvēģijas sabiedrībā turpinās diskusijas vai Breivīks ir ”pieskaitāms” vai nav. Puse ekspertu domā, ka viņš ir garīgi slims cilvēks, otrai pusei speciālistu šķiet, ka ar masu slepkavu viss kārtībā.

Domas dalās arī jautājumā par medijiem.

Norvēģu mediji izvairās piešķirt slepkavam galveno lomu ziņu izlaidumos, turpretī ārzemju mediji kāri uztver visas detaļas (neraugoties uz bojā gājušo piederīgo lūgumiem) sīki publicē visas nianses no tiesas norisēm.

Protams, ka šajā gadījuma ir runa par mediju ētiku, kas visiem žurnālistiem visās valstīs nenozīmē vienu un to pašu.

Diemžēl.

Tikmēr Breivīka šovs tiesas zālē Oslo turpinās.

Pirmā diena 2012. Saule Rīgā un zemes nogruvumi Norvēģijā.

2011.gada 1. janvārī

2012. gada 1. janvāris

Šorīt Pierīgā saule silda pavasarīgi silti. Sals kniebj vaigos un, skrienot jaungada rīta krosiņu pa muzeju, jāuzmanās no ledus. Nejēdzīgie suņi aiz sētām rej, bet citādi viss lieliski.

Jaungads pie mums sākas kā pavasaris!

Cilvēki staigā gar jūrmalu un saule spīd kā milzīgs ziemas prožektors.

Lielisks jauna gada sākums!

Zemes nogruvums Norvēģijā

 

 

Tikmēr Norvēģijā šorīt pamatīgs zemes nogruvums. Trondheimā izsludināts katastrofas stāvoklis vienu kilometru platā zonā. Cilvēkiem jāpamet mājokļi.

Gaisā cilpas met helikopteri, kas uzrauga katastrofas zonu, jo plaisa pamazām tuvojas apdzīvotai vietai. (VG). Trondheimas policija un ātrā palīdzība ir kaujas gatavībā.

Liela daļa iedzīvotāju jau evakuēti no bīstamās zonas.

Siva Nordmarka, Dienvidnorvēģijas glābšanas centrāles vadītāja uzsver, ka ne visus katastrofas zonas iedzīvotājus pagaidām izdevies apziņot par notiekošo.

Policija pašlaik modina augšā aizgulējušos jaungada sagaidītājus un gatavo tos evakuācijai.

Cilvēki pagaidām nav cietuši, taču bojātas elektropārvades līnijas.

Savāda…Jūra, 2012. gada 1. janvārī šī jaunā gada pirmā diena.