Stokholmas ceļvedis. Turpinājums.
Sākums: Viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis. Mazliet par Stokholmas vēsturi
Atkarībā no gada laika un Jūsu apciemojuma plāniem Stokholmā var izvēlēties dažādus apmeklējumu maršrutus.
Ja esat Stokholmā pirmo reizi, tad nekavējoties jādodas uz Vecpilsētu (Gamla Stan), kas izvietojusies uz salas – vietā, kur jūra satiekas ar ezeru. Vecpilsēta, jeb Pilsētas paugurs (Stadsholmen) ir jūras un ezera ieskauta senās Stokholmas sirds. Salu blīvums šajā straumēm bagātajā vietā nodrošināja Stokholmai stratēģiski svarīgu pozīciju.
XVII gs. Stokholamas pilsētā ienāk dzeltenā krāsa. Karaļa 1699. gada pavēlē galma arhitekts Tesīns nosaka, ka turpmāk visiem namiem jābūt dzeltenā krāsā, “kas padarīs pilsētu ne tikai skaistāku bet arī gaišāku”- teikts pavēlē. Iedvesmu Tesīns, acīm redzot, smēlies romiešu un franču klasicismā, lai mazinātu nospiedošo sarkano ķieģeļu klātesamību pilsētas ainavā. Šodien pilsēta nav dzeltena un mēs varam tikai minēt kāpēc. Mīklu vecpilsētā ir daudz.
Šodienas Stokholmas vecpilsēta ir pilsēta miniatūrā, dzīvīgs, funkcionējošs muzejs. Katrai ielai, namam, laukumam un bruģakmenim ir sava, īpaša vēsture un Stokholmas ekskursiju biroja gidi Jūs labprāt iepazīstinās ar šo senās pagātnes liecinieku aizraujošajām biogrāfijām.
Taču, ja vēlaties apskatīt vecpilsētu uz savu roku vienatnē vai draugu sabiedrībā, tad piedāvāju jūsu uzmanībai šo nelielo ceļvedi.
Vecpilsētā acīs krīt gigantiska karaļpils (Kungliga Slotet) bez tornīšiem un grezniem rotājumiem. Pirmajā mirklī Stokholmas pils ēka vairāk atgādina valsts institūciju nevis karaļpili, jo katram no mums no bērnībā dzirdētajām pasakām ir izveidojies samērā romantisks priekšstats par to “kādām jāizskatās īstām pilīm”. Stokholmas karaļpils ir pavisam īsta. Tā jorpojām funkcionē kā Zviedrijas karaļa rezidence, ir darba vieta karalim un karalienei. Te notiek svarīgas parlamenta ārlietu komisijas sēdes, svinīgas pieņemšanas, mielasti, svinības un balles. Taču ēka nav pilnīgi pabeigta un nav nokrāsota pils arhitekta paredzētajā – koši dzeltenajā krāsā. Neraugoties uz šiem “trūkumiem” Stokholmas karaļpils ir vērtīgs un interesants tūristu apskates objekts.
Pilij pieslejas – Lielā baznīca (Storkyrkan). Tieši šeit reformators Ulovs Petrī, pirmo reizi valsts vēsturē uzsāka sprediķi baznīcā zviedru un nevis latīņu valodā. Ar šo tika iezvanīts reformācijas laiks Zviedrijas baznīcas vēsturē. Lielajā baznīcā var apskatīt arī gleznu ar senāko Stokholmas gleznojumu no 1535. gada, kas attēlo interesantu dabas fenomenu (skat. Vädersolstavlan). Šī ir pati vecākā, zināmā Stokholmas ainava. Tā rāda dīvainu debesu fenomenu virs Stokholmas, kas izpaužas gigantisku gaismas loku sekvenču veidā un atgādina “otro sauli”. Fiziķi to izskaidro, kā gaismas traipu, kas atgādina sauli, jo reflektē to, pateicoties gaismas staru lūzumam caur īpaša veida mākoņiem. Taču viduslaiku stokholmieši no šī “otrās saules ” pamatīgi nobijās, uzskatot to par “sliktu debesu zīmi”. Katoļu baznīca to nekavējoties novērtēja, ka Dieva sodu par zviedru karaļa Gustava Vāsas nesaudzīgo cīņu pret katolicismu. Lai izvairītos no minējumiem un bažām, Ulofs Petrī pasūtīja kādam māksliniekam uzgleznot debesu fenomenu un novietoja gleznu šajā baznīcā. Šāds solis esot pilsētniekus nomierinājis.
Gleznas autors nav noskaidrots joprojām. Eksistē vairāki pieņēmumi. Zviedru ceļvežos pa Stokholmu bieži tiek piesaukts kāds “Urbans gleznotājs” kā šī gleznas autors, taču pēdējie pētījumi (pēc nesenās gleznas restaurācijas) rāda, ka šo gleznu varētu būt veidojis kāds sens mākslinieks no Līvzemes, iespējams no Latvijas. Pēdējās restaurācijas laikā, starp citu, atklājās, ka glezna ir kopija, jo pamata koksne datējama tikai ar 1630. gadu. Baznīcas dokumenti liecina, ka kopijas autors Jakobs Henriks Elbfas ir saņēmis honorāru par savu darbu tieši šajā laikā un oriģināls, acīm redzot, ir bijis tik sliktā stāvoklī, ka vienīgais ceļš bijusi kopijas izveidošana. Patiecoties šim nezināmā autora darbam mums tagad ir lieliska iespēja aplūkot kāda Stokholma izskatījās viduslaiku beigās.
Gleznā redzama senā viduslaiku Stokholma ar balti kaļķotajiem skursteņiem. Centrā dominē Lielā baznīca, kurai pieslejas “Trīs kroņu” pils smagie mūri. Šī senā pils vēlāk nodega un par tās kādreizējo esamību liecina vienīgi šis gleznojums.
Pa kreisi no altāra aplūkojama viena no Eiropas senākajām viduslaiku skulptūrām “Svētais Jērans un pūķis”, kas baznīcā tika novietota 1489. gada vecgada vakarā.
Tēlu materiāls ir apzeltīts ozolkoks un skulptūras veidotas kā baznīcas pateicība par zviedru uzvaru kaujā pret dāņiem pie Brunkenbergas. Bruņinieks simbolizē cīnītāju, kas aizstāv daiļo princesi “Zviedriju” pret ienaidnieku “Dāniju”, kuru simbolizē negantais pūķis. Taču šai skulptūrai nav tikai konkrēta bet arī vispārīga nozīme, t..i, cīņu starp labo un ļauno, gaismu un tumsu u.t.t. Baznīcas tornī var apskatīt ļoti interesantu un senu smēdi.
Dokumenti vēsta, ka jau sensenos laikos baznīcas vietā esot bijusi neliela kapela, kuru apmeklējuši zvejnieki un jūrnieki. Tiek uzskatīts, ka tā bijusi uzcelta vēl pirms Birgera Jarla valdīšanas laika, taču tā kā dokumentos baznīca šajā vietā pieminēta tikai 1279. gadā, tad šo mirkli vēsturnieki uzskata, par Zviedrijas galvenās baznīcas dibināšanas brīdi.
Baznīcas mūri liecina par pārciestajiem ugunsgrēkiem un neskaitāmajiem remontiem. Pēc kārtējā ugunsgrēka baznīca, no jauna, tika iesvētīta 1306. gadā un kopš šī brīža kļuva par zviedru gotiskās arhitektūras paraugu, iegūstot nosaukumu Svētā Nikolaja baznīca (par godu jūrniecības svētajam). Līdz XVII gs. šo baznīcu tautā esot dēvējuši par miesta jeb ciema baznīcu un tikai pēc tam to sāka saukt par “Lielo baznīcu” (Storkyrka). 1942. gadā tā kļuva par Doma baznīcu Stokholmas bīskapijā.
Lielās baznīcas liktenis cauri vēsturei nav bijis viegls. Tā ne tikai cietusi no ugunsgrēkiem bet arī bieži bijusi “pa kājām” dižvīru plāniem un tāpēc traucējusi un kaitinājusi ne tikai arhitektus bet arī karaļus. Gustavs Vāsa, piemēram, vēlējās vislabāk šo baznīcu pilnīgi nojaukt, jo tā traucēja lielgabalu zalvēm no pils vaļņiem. Viņa uzticība personai Ulofam Eriksonam izdevās karali pierunāt šādi nerīkoties un tāpēc baznīca tagad joprojām tomēr atrodas nogāzē pie pils. 1740.gadā tika izpostīti baznīcas gotiskie vaibsti, kas it kā kontrastēja ar tikko uzbūvētās pils baroka stilu. Pēc pilsētas arhitekta J.E.Karlberga projekta, austrumu spārns ieguva baroka stila izskatu un torņa sekcija ietērpās rokoko veidolā. Taču baznīcas logi un daudzas citas detaļas liecina par ēkas gotisko izcelsmi.
Lielajā baznīcā ir daudz paskaidrojošu tekstu un brošūru vairākās valodās. Tās palīdzēs plašāk iepazīties ar iekštelpu detaļām.
Ieinteresētam apmeklētajam ieteicams apskatīt ne tikai pašu baznīcu bet arī kapus baznīcas pagalmā, kas saglabājuši sevī daudz viduslaiku piemiņas zīmju.
Ulofa Petrī statuja
atrodas Lielās baznīcas priekšā. Tās autors ir Teodors Lundbergs, darināta 1898. gadā
Iespējams, ka tieši tā kādreiz izskatījās zviedru baznīcas reformators un bībeles tulkojuma autors Ulofs Petrī.
Viņš esot ieradies Stokholmā 1524. gadā un apmeties Storkyrkobrinken ielā vecpilsētā, namā nr. 4. Lielajā baznīcā viņš sludināja evanģēlisko mācību un bija karaļa Gustava Vāsas galvenais sabiedrotais cīņa pret katoļticību.
Ulofs Petrī bija pirmais zviedru mācītājs, kurš uzdrošinājās protestēt pret celibātu brīdī, kad viņu iesvētīja 1525. gadā. Jau 1540. gadā viņam piesprieda nāves sodu it kā par piedalīšanos sazvērestībā pret karali Gustavu Vāsu, taču apžēloja, pateicoties lielajai izpirkšanas maksai, kuru bija gatava samaksāt Stokholmas pilsēta. Starp citu, zviedru rakstnieka Augusta Strindberga darba “Meistars Ulofs” darbība balstīta tieši uz šiem senajiem notikumiem. 1543. gadā meistars Ulofs kļuva par mācītāju Lielajā baznīcā. Viņš mira 1552. gadā.
Ulofs Petrī bija pirmais zviedru liela mēroga rakstnieks,viņa kontā ir ne tikai reformatoru literatūra bet arī juridiska un vēsturiska rakstura sacerējumi, drāmas un psalmi. Viņš bija līdzautors Jaunās un vecās Derības tulkojumam zviedru valodā.
Turpat līdzās atrodas Obelisks. Pils nogāzē (Slottsbacken) tas tika atklāts 1800. gadā, krievu karā (1788-1790) bojā gājušo zviedru karavīru piemiņai un kā slavinājums Stokholmas iedzīvotājiem. Piemineklis veidots pēc karaļa iniciatīvas. Tas veidots pēc arhitekta Luīsa Žana Despreca metiem, ir 26,5 m augsts un veidots no Zviedrijā sastopamiem laukakmeņiem.
Obelisks noslēdz slīpo ielu, kuru tautas valodā sauc par “Pils nogāzi”. Savulaik te atradusies smilšaina nogāze, kas norobežojusi “valsts” un “pilsētas” robežas. Stratēģisku iemeslu dēļ šī josla netika apbūvēta. No šejienes tika atvairīti ienaidnieku uzbrukumi no jūras.
XV gs. pils nogāze tika pārdēvēta par “staļļa nogāzi”, jo tolaik šeit atradās karaļa un bagāto pilsoņu staļļi. No šī brīža nogāze pārtapa par “netīrumu nogāzi” vai “mušu tikšanās vietu” un karalis iecēla īpašus tīrītājus, kas regulāri vāca atkritumus un mēslus no “staļļa nogāzes”, transportējot tos projām ar laivām, pa jūras ceļu.
Tagad šajā “pils nogāzē” drūzmējas neskaitāmi tūristu autobusi, pastaigājas stokholmieši un pilsētas viesi, lai fotogrāfētu citus un fotogrāfētos paši “pie pils” un “no pils”.
Tāpēc tagad mēs esam nonākuši pie ekskursijas karaļa pils virzienā.
Vēlreiz uz pili….
Stokholmas karaļpils autors – jau pieminētais Nikodemus Tesīns. Esošā pils celta bijušās XVIII gs. (1697. gada 7. maija) ugunsgrēkā nopostītās “Trīs kroņu” karaļpils vietā (patlaban “Trīs kroņi” rotā vienīgi Stokholams pilsētas nama smaili un zviedru hokeja komandas krekliņus).
Pašreizēja karaļpils jeb kā to mēdz dēvēt – Tesīna pils tika pabeigta 1754. gadā. Celtniecības darbi aizkavējās karaļa Kārla XII karadarbības dēļ, jo celtniecības darbiem paredzētie zaldāti tikai aizsaukti uz fronti un pils celtniecības darbus faktiski veica krievu karagūstekņi.
Pils celta itāliešu renesanses un baroka stilā. Pilij ir divi iekšējie pagalmi, kuros notiek svinīga sardzes nomaiņa uniformās no Gustava Vāsas laikiem (XVI gs.).
Celtnes aprūpe uzticēta Valsts nekustāmo īpašumu institūcijai, kas nepārtraukti veic restaurācijas darbus. Katra restaurācija tiek uzskaitīta un iegrāmatota arhīvā. Šodien pils ir atvērta apmeklētāju apskatei un neviena cita reāli funkcionējoša pils pasaulē nav tik plaši pieejama apskatei kā Stokholmas pils. Tā ir slēgta tikai īpašu karalisko svinību gadījumos (valsts oficiālo apmeklējumu laikos u. tml).
Zviedrijas karaļpāris Kārlis XVI Gustavs un karaliene Silvija ar ģimeni šajā Stokholmas pilsētas pilī patlaban nedzīvo. Te norisinās vienīgi karaļpāra un galma darba ikdienas darbs, piemēram Zviedrijas parlamenta Ārlietu komisijas sēdes, ikdienas darba rutīnas, intervijas ar preses pārstāvjiem, tikšanās ar citu valstu reprezentantiem, svinīgas, valsts un galma nozīmes reprezentatīvas maltītes u. tml. aktivitātes.
Jāpiezīmē, ka tūliņ pēc laulībām, tolaik jaunais Zviedrijas karaļpāris, kādu laiku arī reāli dzīvoja Tesīna pilī vecpilsētā, taču līdz ar pirmdzimtās un troņmantinieces Viktorijas piedzimšanu, karaliskā ģimene nomainīja mājvietu un visus šo gadus dzīvo Stokholmas austrumu priekšpilsētā, t.i., Drotningholmas pilī, kas atrodas uz salas Mēlarena ezerā.
Taču atriežoties pie Tesīna pils. Visi trīs Tesīni – tēvs, dēls un mazdēls ir spēlējuši lielu lomu zviedru kultūras dzīvē. Visi trīs ir saistīti ar pašreizējās pils celtniecību. Vecākais no viņiem Nikodēms Tesīns dzimis 1615. gadā un ieradies Stokholmā no Vācijas, Štrālsundes 1636. gadā. Pēc viņa priekšlikuma bija paredzēts pārbūvē toreizējo “Trīs kroņu pili”, taču to neizdevās realizēt un Tesīns vairāk nodarbojās ar privātmāju projektēšanu. Pirmais no Tesīniem uzkalpojās līdz bruņinieka kārtai. Nākamais bija Nikodēms Tesīns, dzimis 1654. gadā un jau kopš 15 gadu vecuma piedalījās sava tēva arhitektu biroja darbā. Pēc tam viņ studēja matemātiku, valodas un celtniecību Upsalas universitātē un uz karaļa rēķina papildināja zināšanas Itālijas baroka arhitektūrā. Studijas Itālijā viņam palīdzēja nokārtot Karaliene Kristīna, kas bija jau pieņēmusi katoļticību un apmetusies uz pastāvīgu dzīvi Romā.
27 gadus vecumā jaunais Tesīns kļuva par galma arhitektu Kārļa XI galmā. Lielais pils ugunsgrēks bija priekšnoteikums jaunas pils celtniecībai. Viņš vēlējās uzcelt modernu pili varonīgajam karavīram un valsts vadītājam Kārlim XII. Starp citu, “Tesīns Otrais” veidojis projektus arī celtnēm ārzemēs un ir ieguvis grāfa, virsmaršala un Lundas universitātes kanclera titulu. Viņš nomira 1728.gadā, laikā, kad pēc kara jaunās pils celtniecība jau bija iesākta.
Treais no arhitektu dzimtas, jeb Karls Gustafs Tesīns, dzimis 1695. gadā arī ieguva profesionāla arhitekta izglītību, taču nekad šajā profesijā reāli netika strādājis. Pēc tēva nāves viņš uzņēmās misiju pabeigt iesākto pils celtniecību. Viņš bija arī diplomāts un valsts padomnieks. Viņa aizraušanās bija franču gleznu kolekcionēšana. ŠĪ kolekcija šodien, starp citu, apskatāma Nacionālajā muzejā. Pēdējais no Tesīniem nomira, neatstājot mantiniekus vai mācekļus. 1770. gadā viņu apglabāja Sodermanlandes Okero.
Tesīnu jeb Stokholmas karaļpils arhitektūras stils ir itāļu renesanse un baroks. Fasādes ir atšķirīgas, lai gan pirmajā mirklī izskatās līdzīgas.
Brīdī, kad pils bija pabeigta, tā esot bijusi dzeltenā krāsā, taču 1900. gadā ieguvusi pašreizējo kanēļa toni, kas labāk “pacieš” pilsētas vidi ar izplūdes gāzēm, sodrējiem, putekļiem un ir vieglāk apkopjama. Pilī ir divi spārni – “dāmu” un “kungu” vajadzībām paredzēti. Austrumu puse paredzēta “sievišķīgajām” pils saimniecēm – karalienēm un princesēm. Te izvietota pils baznīca, biblioteka, bija iecerēts neliels teātris un telpas citām kultūras aktivitātēm. Pa kreisi izvietots karaļa un prinču pils spārns, kur atrodamas telpas apspriedēm ar parlamenta un valdības pārstāvjiem, departamentu un institūciju apspriedēm, kas tradicionāli mēdz atrasties karaļa tuvumā. Kungu spārna logi iziet uz iekšējo pagalmu, kurā regulāri maršē sargi un kaujas gatavībā atrodas lielgabali.
Ziemeļu fasāde ir pils vecākā daļa. Tā bija pabeigta jau 1695. gadā un ir pavērsta pret Norrbro tiltu. Vienīgais greznums fasādes šajā pusē ir balkons un kopš 1704. gada to sargā lauvas skulptūra, kuru veidojis franču skulptors Bernard Foucquet. Skulptūras dēļ šo nogāzi tautā mēdz dēvēt par “lauvu nogāzi”.
Austrumu fasāde izceļ pils romantiskos vaibstus. Tās priekšā izvietots pagalms, kuru ieskauj pils flīģeļi. No šī puses raugoties var redzēt, ka pils fasāde nav pilnīgi pabeigta, jo tukšie konsoli joprojām gaida marmora bistes, kuras Tesīns bija paredzējis izvietot tieši šeit. Oskars II 1880.gadā iekārtoja šajā pagalmā nelielu ūdenskritumu kaskādes (vadoties pēc Tesīna skicēm) un izvietoja pils iekārtotāju bistes
Dienvidu fasāde ir pretstats “pils nogāzes” slīpumam un piesaista uzmanību fasādes centrālajam punktam, kas atgādina romiešu triumfa arku un ir slavinājums Karlam XII.
Rietumu fasāde ir karaļa un prinču spārna siena un tāpēc to rotā medaljoni ar zviedru karaļu ģīmetnēm, sākot no Gustava Vāsas un beidzot ar Karlu XI.
Lielākā tūristu atrakcija ir goda sardzes maiņa dienvidu fasādes pusē. Apmēram viens miljons cilvēku ik gadus nolūkojas šajā procedūrā. Zirgu pakavu klaudzieni tad atskan un atbalsojas pils mūros un atsauc atmiņā vecos laikus. Karavīru uniformas ir Karaliskās Zviedrijas karaļa goda sardzes (Kungl Svea Livgarde) tērpi, tumši vai gaiši zilā krāsā ar zeltītām ķiverēm, kas mirguļo saules staros. Svea Livgarde dibināta 1521. gadā līdz ar Gustava Vasas neatkarības atgūšanas kara beigām. Izņemot Pāvesta šveiciešu gvardi, šis ir vecākais, joprojām funkcionējošais armijas pulks pasaulē.
Pils iekštelpās tūristu apskatei tiek piedāvāti vairāki stāvi ( skat. sīkāk par to nodaļā “muzeji”).
Iepretī karaļpilij atrodas Tesīna pils, t.i., ēka, kuru, kā savu dzīves vietu, projektējis, cēlis un tajā mitinājies pats Nikodemus Tesīns, kas XVII gs. vadīja karaļpils projekta veidošanu. Šis nams ir pabeigts 1697. gadā un arhitekts kopā ar savu dzīvesbiedri sāka te mitināties īsi pirms lielā “Trīs kroņu” pils ugunsgrēka. Pagalms ir neliels, taču asprātīgi un pārdomāti ierīkots. Tesīna pilī patlaban ir lēņa pārvaldnieka rezidence, kas izvietota nama kreisajā spārnā.
Interesantākās vecpilsētas ielas ir Rietumu garā iela (Västerlånggatan) un Austrumu garā iela (Österlånggatan), kas savienojas Dzelzslaukumā (Järntorget). Ielu abās pusēs ir veikali, tigotavas, krodziņi, kafejnīcas un restorāni. Taču, ja vēlaties iepazīties ar īstu, viduslaiku noskaņu, tad noteikti apmeklējiet Mācītāju ielu (Prästgatan), kas stiepjas paralēli divām augstāk nosauktajām ielām.
4.
Taču sāksim ar pirmo – garo rietumu ielu jeb Västerlånggatan. Viduslaikos apbūve bijusi zema, taču laika gaitā mājas ir pastiepušas garumā tāpēc tagad saule reti ieskatās šo namu akmens aizās. Ēkas demonstrē stilu sajaukumu, jo gadsimtu laikā ir nepārtraukti pārbūvētas. Pastaiga pa šo ielu ir patīkama tūristu atrakcija. Te iespējams iegādāties dažādas mantas, lietas un priekšmetus. Telpu īres cenas vecpilsētā nemitīgi pieaug un tāpēc no šīs ielas pamazām pazūd “mēteļu veikali”, kas XX gs. sākumā bija šīs ielas “specialitāte”.
5.
Austrumu garā iela jeb Österlånggatan sākas “pils nogāzē” un stiepjas paralēli jūras krastam uz dienvidiem. Vēsturiski šo ielu bija iecienījuši jūrnieki, ceļotāji, krodzinieki un kuģu īpašnieki. Tagad šajā ielā izvietojušies mākslas saloni, tā ir patīkama pastaigu iela un šeit joprojām atrodami samērā dārgi, taču augstas kvalitātes gardēžu restorāni. Starp citu, Austrumu garās ielas 51. namā atrodas Zviedrijas visvecākais un vislabāk saglabātais restorāns ar nosaukumu “Den Gyldene Freden“. Šī – leģendārā restorāna dibināšana datējama ar 1722. gadu, kad Neištates miers pielika punktu karaļa Karla XII sirojumiem un pēc tam saistās ar pazīstamo skaldu Belmana un Ēverta Taubes vārdiem. Tā ir iecienīta Zviedru Akadēmijas īsteno locekļu atpūtas vieta.
Lai nokļūtu senajā krodziņā, jāpārvar samērā stāvas kāpnes. Te tiek piedāvāti tradicionālie zviedru ēdieni – lasis, ikri, rabarberu uzpūtenis ar zemenēm un vaniļas saldējumu. Vislabākais izmēģināt krodziņa speciālo ēdienu.
XX gs. divdesmitajos gados šis restorāns pārgāja slavenā gleznotāja Andersa Corna (Anders Zorn) īpašumā, kas savā testamentā to novēlēja Zviedrijas Akadēmijai.
Stokholmas vecpilsētā ir daudz romantisku šķērsielu. Viena no tādām ir Mortena Trotziga škērsieliņa jeb Mårten Trotzigs gränd.
Ieliņa ir tik šaura, ka izstiepjot uz abām pusēm rokas, var aizsniegt namus abās pretējas ielas pusēs! Tās nosaukums cēlies no vācu ieceļotāja Mortena Traubciha, kas 1581. gadā šajā vietā uzcēla savu namu un ilgus gadus ar lieliem panākumiem attīstīja savu viesnīcu Dzelslaukumā. Šajā pašā laukumā Mortens Trotzigs kontrolēja arī vara tirdzniecību, taču kāda biznesa brauciena laikā uz Falunu, viņam 1617. gadā uzbruka lielceļa laupītāji, kas uzņēmēju nogalināja. Apmeklētāju apskatei ieliņa tika atklāta tikai 1940. gadā.
Stortorget jeb 700 gadu vecais “Lielais laukums” joprojām uzskatāms par vecpilsētas centrālo laukumu. Savulaik tas bija gan tirgus laukums gan pilsētas politiskais centrs. Toreiz laukuma malā atradās “Cietums” un viduslaikos pie tā sienas parasti bija pienaglotas notiesātajiem nocirstas ausis vai plaukstas par iebiedējumu citiem. Te atradās arī kauna stabs pie kura mēdza pieķēdēt sodīšanai paredzētos un nosodītos.
XV gadsimtā, kad Stokholmā bija apmēram 6000 iedzīvotāju, Lielais laukums bija pilsētnieku galvenā sapulču vieta. Šeit pāris reizes gadā valdnieki izziņoja jaunos likumus no rātsnama. Te notikušas arī politiska rakstura sapulces un mītiņi. Arī Stokholmas asinspirts notika savulaik tieši šeit, uz Lielā laukuma.
Šodien laukumā spieto tūristi, uzstājas teātra trupas, orķestri, skolnieku kori. Kādreiz šajā laukumā tika spēlētas gavēņa spēles, kad Maija grāfs cīnījās ar Ziemas grāfu par pavasara atnākšanas tiesībām. Taču tagad – katru decembrī te notiek Ziemasvētku tirdziņi, kas turpinoties kopš Gustava Vāsas laikiem. Ziemas sniegā un salā ik gadus te pārdod karameles, citus našķus, desas, un dažādus tautas daiļamata meistaru darinājumus, kas ir augstas kvalitātes un atbilst senajām tradīcijām.
Te var apskatīt gan slaveno biržas namu, gan arī senu aku, kurus projektējis Gustava III arhitekts Ēriks Palmsteds (1776.g.). Biržas nams veidots rokoko – jaunklasicisma stilā un tam raksturīga XVIII tradicionālais “bālais” krāsojums. Nama augšstāvā atrodas, pēc Francijas modeļa veidotā un Gustava III dibinātās, Zviedrijas Akadēmijas sēžu zāle, kas tika atklāta ar lielu greznību 1786. gada 5. aprīlī. Šajā telpā ik gadus tiek izlemts Nobeļa prēmijas literatūrā pretendents. Augšstāvā atrodas arī Nobeļa komitejas biblioteka un muzejs. Apakšstāvā joprojām izvietota Stokholmas Fondu birža.
Laukuma trešajā un piektajā namā izvietojusies Stokholmas misija, kas rūpējās par bezpajumtniekiem un narkomāniem. Pirmajā nama stāvā pilsētas misija ir iekārtojusi kafejnīcu, kur pilsētnieki un tūristi var iegādāties smalkmaizes, kafiju un kūkas, turpretī piektā nama otrajā stāvā misija ir iekārtojusi bezmaksas ēdnīcu bezpajumtniekiem. Lielā laukuma rietumu puses namos ir privātpersonu dzīvokļi.
Ēka ar nr. 20 (Stortorget 20) ir tā dēvētais Šanca nams, kurā savulaik mitinājies Kārla X Gustava sekretārs fon Šancs. Grezno durvju rotājumu veidojis XVII gs. slavenais akmeņkalis Johans Vendelstams.
Tātad, šajā laukumā, kas šobrīd ir cēls, pameklēts un miermīlīgs, 1520. gada novembrī tika varmācīgi pakārti un nogalināti 82 augsti zviedru ierēdņi, aristokrāti un bīskapi. Iemesls bija samērā tradicionāls tiem laikiem – nodevība. Iekarotājs zviedru-dāņu ūnijas karalis Kristians II jeb “Kristiāns -Tirāns” pēc viena mēneša aplenkuma bija panācis Stokholmas kapitulāciju. Kaut arī iepriekš – kronēšanas ceremonijas laikā 4. novembrī jaunais karalis bija solījis visiem bijušajiem ienaidniekiem amnestiju, jau 7. novembrī viņš lauza savu solījumu un piesprieda nāves sodus tiem kuriem bija solījis dzīvību. Nāves sodi nekavējoties tika izpildīti tieši šeit – Lielajā laukumā.
Starp nogalinātajiem bija arī nākamā zviedru karaļa tēvs Eriks Juhansons Vāsa. Nogalināto ķermeņi gulēja Lielajā laukumā no ceturtdienas līdz sestdienai. Māli nokrāsojās asins krāsā un gaisā virmoja asa mēslu smaka. Pēc tam līķus salika ķerrās un aizvilka līdz Sēdermalmei, kur to sadedzināja sārtā. Pēc Kristiana II pavēlēs no kapiem tika izraksts arī Stens Stūre un viņa mazais dēls, kas bija miris gadu iepriekā. Arī šos līķus iekarotājs sadedzināja minētajā sārtā. Jau pirmajā decembrī jaunais valdnieks atgriezās savā dzimtenē Dānijā pārliecināts, ka stāvoklis Stokholmā ir stabils, nemaz nezinot, ka nākamais Zviedrijas karalis Gustavs Vāsa jau uzsācis zemnieku sacelšanos ziemeļos un pulcina spēkus Dālarnā, lai pretendētu uz okupēto Zviedrijas troni. Gadu vēlāk Kristians II zaudēja Zviedriju, to ieguva uzvarētājs un zviedrs, leģendārais Gustavs Vāsa.
Ar šo brīdi Stokholma no brīvpilsētas pārtop Zviedrijas valsts galvaspilsētā.
Starp citu, lode, kas iemūrēta Lielā laukuma un Kurpnieku ielas stūrī (Stortorget/Skomakargatan) it kā esot mērķēta no pils “Kristiana-Tirāna” virzienā.
Vecpilsētā ieteicams apskatīt arī XVII gs. celto Svētās Ģertrūdes jeb Vācu baznīcu. Rajons ap to ir patīkams pastaigām. Nesagādās vilšanos. Vācu baznīcas draudze iekļaujas Zviedru baznīcā, taču mācītājs var tikt uzaicinātas arī no Vācijas. Baznīcas vitrāžas attēlota arī pati Svētā Ģertrūde, kas ir visu ceļotāju sargenģelis. Zaļi zeltīto karaļu ložu projektējis Nikodemus Tesīns, kas savulaik bijis šīs baznīcas draudzes loceklis.
Baznīcai ir interesanti un Vācijai raksturīgi torņa rotājumi, pats tornis ir 96 metrus augsts un būvēts 1878. g, pēc tam kad iepriekšējais bija cietis kārtējā ugunsgrēkā.
Dievkalpojumi katru svētdienu notiek vācu valodā.
Dzelzslaukums (Järntorget) viduslaikos bija Zviedrijas tirdzniecības centrs. Sākumā to dēvēja par “graudu tirgu” un tikai 1490.tas ieguva nosaukumu Dzelzslaukums. Šeit tika pārbaudītas, svērtas un saiņotas preces, rūdas, varš, ādas, sviests, darva un pārējās eksportpreces. Caur Dzelzlaukumu valstī ieplūda arī imports garšvielu, porcelāna, sāls, stikla, keramikas un citu preču veidolā. Laukums pieslejas krastam, kur savulaik mudžēja tirgotāju liellaivas. No iespējamiem ugunsgrēkiem laukums no pilsētas tika norobežots ar aizsargmūri. 1642. gadā tika uzbūvēta pirmā slūžu kārta un tirdzniecība paplašinājās dambja virzienā. Kopš XVIII. gs. laukumā tika uzsākta tirdzniecība ar augļiem un dārzeņiem.
Namā nr. 83, kas ir rozā krāsā, kopš 1785. gada darbojas konditoreja. Te joprojām ir letes un plaukti no XIX gs. sākuma. Divsimt gadus šajā kafejnīcā stokholmieši ir iebaudījuši smalkmaizes un kafiju un tagad te iespējams nopirkt arī siltās uzkodas un salātus.
Laukumā izvietota arī sena aka, angļu stilā, kas ir kādas bankas dāvinājums pilsētai 1829. gadā.
Slussen – Slūžas, atrodas starp vecpilsētu un priekšpilsētas salu “Dienvidi” un veido savdabīgu “lapsenes vidukli”. Te Baltijas jūras sāļais ūdens satiekas ar Mēlarena saldūdeni. Patlaban slūžu pamatā ir tā sauktas “āboliņa lapas karuselis”, kas būvēts trīsdesmitajos gados. Pašlaik notiek slūžu rekonstrukcija.
Bruņinieku pakalns sasniedzams pārejot pāri tiltam un pirmajā brīdī šķiet tukšs un izmiris (salīdzinājumā ar dzīvībā kūsājošo vecpilsētas austrumu daļu). Te nav nedz veikalu nedz arī tūristu apskatei paredzētu muzeju. Savulaik šo pilsētas daļu apdzīvoja aristokrāti, taču tagad lielās ēkas savā ziņa pārņēmušas valsts institūcijas.
Dienvidu un austrumu pusē salai pietauvojušies daži kuģi, kas patlaban tiek izmantoti kā viesnīcas vai restorāni. Piemēram šeit jau sen lepni noenkurojusies bijušās miljonāres Barbaras Hutonas luksusa jahta, kas tagad saucas “Mēlarena karaliene” (Mälardrottning).
Šeit, šajā vecpilsētas rajonā, pastāvīgi dzīvo tikai divi cilvēki, taču jau astoņos no rīta šurpu dodas stokholmiešu simti uz darbu. Vasarā, atvaļinājumu laikā, te pastaigājas tūristi, kurus interesē baznīcas un klosteri, dzimtu un literatūras vēsture. Starp citu, tieši šajā vecpilsētas daļā 1849. gada 22. janvārī ir dzimis rakstnieks Augusts Strindbergs, taču neviena statuja vai piemiņas zīme par to neliecina. Nams, kurā rakstnieks piedzima, tika nojaukts 1863. gadā, taču kādreiz atradās iepretī Vrangeļa pilij.
Bruņinieku nams (Riddarhuset) kopš XVII gs. ir aristokrātu citadele. Gruntsgabalu iegādājās Akselis Oksenšerna un četru arhitektu uzraudzībā veidotais nams beidzot bija gatavs 1668. gadā. Nama priekšā kopš 1773. gada atrodas Gustava Vāsas statuja un dārzā, pie ūdens stāv pats dibinātājs – Akselis Oksenšerna.
Bruņinieku pakalna baznīca (Riddarholmskyrka) šobrīd ir tikai muzejs. Dievkalpojumi tajā nenotiek. Baznīcas vecākais spārns ir viduslaiku klostera baznīca, kuru dibinājis Magnus Ladulos XIII gs., kas arī ir šeit apglabāts. Baznīca ir vairākkārt pārbūvēta un šodien tiek uzskatīta par Ziemeļeiropā vislabāk saglabāto franciskāņu baznīcu. Gustavs II Ādolfs to XVII gs. bija iecerējis izveidot par galveno Zviedrijas reģentu apbedījumu vietu. Te apglabātu visi karaļi līdz Gustavam V (izņemot karalieni Kristīni, kas apglabāta Pēterbaznīcā Romā). Gustavs VI Ādolfs vēlējās tikt apglabāts karaliskajā kapu kalniņā Hāgas parkā, kur arī tagad tiek apglabāti pašreizējas karaliskās ģimenes piederīgie.
Tātad baznīcā ir karaļu apbedījumi – nišu un sarkofāgu veidā. Sākot ar viduslaiku valdniekiem – Magnusu Ladulos un Karlu Knutsonu. Gar sienām izvietoti Serafimordeņa kavalieru melnie vairogi, kuros norādīti visu bruņinieku vārdi.
Baznīcai pirmsākumos nebija torņa (raksturīgi franciskāņu baznīcām). Tikai reformācijas laikā līdz ar klostera likvidēšanu baznīcai tika uzbūvēts pirmais, nelielais tornis, kuru pamazām nomainīja lielāks. 1835.gada 28. jūlijā tornī iespēra zibens. Jaunā, atjaunotā baznīcas torņa konstrukcija ir no tērauda.
Pārējās ēkas ir valsts institūcijas no kurām lielākā daļa ir juridiska rakstura.
Piemēram, 16. nams jeb Vrangeļa pils šodien ir Zviedrijas augstās tiesas nams. Tā vēsture ir samērā tipiska šim Stokholmas reģionam. Savulaik šo apbūves gabalu 1629. gadā piešķīra valsts padomniekam Larsam Sparem. Viņš uzcēla šajā vietā viduslaiku pilij līdzīgu ēku. 1648. gada Spares pili pārdeva un to vēlējās iegūt maršals un admirālis, Trīsdesmitgadu kara varonis Karls Gustafs Vrangels. Iejaucās karaliene Kristīna, kas negaidīti nopirka šo pili, lai uzdāvinātu to tam pašam Vrangelim! Taču Spares pils Vrangelim nebija pietiekoši laba un pēc viņa pavēles, Nikodēms Tesīns izveidoja jaunu projektu nama rekonstrukcijai, kas tika pabeigta 1660. gadā. Vrangelis bija tipisks tā laika bagātnieks, viens no vispārtikušāko kārtas. Dokumentos un atmiņu piezīmēs viņš raksturots kā: “labi audzināts, ar tieksmi pēc greznības, dāsns un devīgs, tur vārdu taču ir ātri aizkaitināms un ļoti aizraujas ar sievietēm”. Starp citu, viņa dzīvesbiedre Anna Marija Haugvica dzemdēja viņam vienpadsmit bērnus no kuriem tikai trīs meitas sasniedza pilngadību. Pirmdzimtais dēls nomira jau 18 mēnešu vecumā. Pats saimnieks savā pilī ieradās samērā reti, jo bija pārāk aizņemts ar frontes kustībām karā un administratīvu darbu. Viņš nomira 1649. gadā un pēc tam ugunsgrēks iznīcināja lielāko daļu no viņa nama iekārtojuma. 1756.gadā nams nonāca augstākās tiesas rīcībā. Svea Hovrätt ir Zviedrijas vecākā augstākā tiesa, dibināta 1614. gadā Gustava II Adolfa valdīšanas laikā. Augstākajā tiesā var pārsūdzēt apgabaltiesas spriedumus. Laika gaitā, ugunsgrēkos un pārbūvju rezultātā Vrangeļa pils ir pamatīgi cietusi, tai vairs nav seno gadu romantiskās pievilcības, taču torņi, terarses un portāli nedaudz vēsta par to, kā nams kādreiz ir izskatījies.
Tiesas ēku var apmeklēt arī apmeklētāji, lai noklausītos atklātos procesus.
Ceļveža sadaļas:
Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis
Mazliet par Stokholmas vēsturi
Normalme ( Norrmalm) un pilsētas centrs
Vāsastāna (Vasastan) Ēstermalme (Östermalm)
Praktiska informācija tūristiem
Dažas pusdienu un vakariņu vietas vecpilsētā
Īpašas kafejnīcas ārpus centra
Iepirkšanās maratons Stokholmā
Lielveikali un veikalu galerijas
Piezīme:
Grāmatā minētās adreses, nosaukumi, telefonu numuri var ar laiku tikt nomainīti. Šāda prakse Zviedrijā eksistē, tāpēc lūdzam lasītājus ņemt vērā šo apstākli. Norādīto datu nomaiņas gadījumā, iesakām griezties Zviedrijas ziņu birojā, telef. nr. 118118.
