2014.gada 26. jūnijs
Flamenko ir spāņu mākslas forma, kas rod izpausmi dziesmā, mūzikā un dejā. Tās izcelsme ir neskaidra un minējumu šajā virzienā ir daudz. Viena daļa uzskata, ka flamenko dzimtene ir Maroka, Ēģipte vai Grieķija. Vēl citiem šķiet, ka tā radusies Vidusjūras valstīs, bet pārējie uzskata, ka šī mākslas forma ir spāņu romu kultūras noteikta. Flamenko ietver sevī vairākus virzienus: fandango, soleares, zapateado un alegrias, kas ir ļoti atšķirīgi.
Emocionāli ietilpīgi un dramatiski piesātināti. Vienu daļu no tiem izpilda uz skatuves, ikdienā, svētkos, bet solea, piemēram, nereti atskaņo arī bērēs. Flamenko dziedātājs nosaka kārtību un viņa misija ir jūtu un sajūtu, emociju un pārdzīvojuma demonstrējums. To pavada ģitārists vai plaukstu ritms. Ļoti izplatīts ir a capella: plaukstas un deja vai deja + soļu ritms uz klusuma fona.
Flamenko deja mēdz būt ļoti komplicēta un tehniski sarežģīta.
Dejotāja kustības un pozas, ritms un kāju ritms (zapateros) demonstrē sajūtas un emocionālo spriedzi. Kurpes ir flamenko dejotāja pats galvenais instruments, jo pēdas+papēža+purngala piesitieni pret grīdu veido muzikāli atšķirīgu ritmisko zīmējumu un funkcionē kā mūzika. Tāpēc flamenko mēdz dejot ar īpašiem apaviem kājās (kurpēm, zābakiem), kuru papēdis un purngals papildināts ar nagliņām. Plaukstas ar surdīni vai spožumu papildina šos ”instrumentus”. Tātad el cante (dziesma) + el toque (ģitāra) + el baile (deja).
Romi esot ieradušies šeit Andalūzijā 15. gadsimtā un sākuši dejot uz ielas.
Šeit – Granādā esot kārts flamenko šūpulis (viena versija), jo tieši te – Alhambras pils pakājē esot pulcējušās dažādas – ļoti atšķirīgas kultūras : mauru, bizantiešu un jūdu. To, starp citu, var just arī šodien. Te flamenko esot nācis pasaulē! 🙂
Nav izslēgts, ka romi sensitīvi uztvēra šos ļoti dažādos Granādas izpaudumus un ietilpināja savā dejā tieši šeit – Adalūzijas sirdī. Kā viņiem izdevās saglabāt šīs dejas un dziesmas cauri gadsimtiem? Tas 100% joprojām nav skaidrs. Ir tikai zināms ”fināla rezultāts”, jo 18. gadsmita sākumā tiek beidzot pierakstītas Andalūzijas čigānu dziesmas un dejas (flamneko variantā) un tas nozīmē, ka tajā brīdī flamenko jau aptvēra praktiski visu Dienvidspānijas reģionu.
Kā radies pats mākslas nosaukums – flamenko? Klīst baumas, ka nosaukuma izgudrotājs esot Kastīlijas karalis Filips (Filips Daiļais, 1478 -1506), kas pielīdzinājis flamenko dejotāju putnam. Tātad – putna deja debesīs ir flamenko. Nu ko? Pieņemam. :) Faktiski ir jau vienalga vai šī deja cēlusies Indijā (Kadalso vēstules no Marokas 1774) jeb Ziemeļāfrikā, tās ir spēcīga un suverēna deja, kuru var izpildīt solo variantā, grupā vai kā pāra deju. Gan kungi, gan dāmas. Galvenais, ka šī māksla mums ir.
Sieviešu dejā jūtamas orientālas un Ziemeļāfrikas folkloras pieskaņas, turpretī vīriešu deja vairāk manifestē Vidusjūras valstu dramatisko dejas amplitūdu. Neaizmirsīsim arī klasisko spāņu baletu, kas dominē voltās un visa veida flamenko piruetēs. Protams, ka bija jāapiet laiks, lai flamenko kā mākslu ielaistu iekšā smalkajos salonos un atbrīvotu vietu uz solīdajām skatuvēm. Spāņi strauji adoptēja flamenko un pieskaņoja to sava klasiskā baleta tradīcijām. Pirmās profesionālās skolas un skatuves Spānijā attīstījušās Kadifā un Seviļjā no 1765. līdz 1860. gadam. Toreiz flamenko drīkstēja eksistēt vienīgi svētku un svinību gadījumos.
Sākumā flamenko nebija muzikāla pavadījuma. To pirmais ieviesa Julian Arcas, sākot rakstīt mūziku tieši flamenko vajadzībām. Laikā no 1860. – 1919. gadiem sākas strauja flamenko kā mākslas attīstība – gan instrumentāli, gan vokāli gan arī dejas horeogrāfijas pilnveidošanā.
Tagad deja kļūst ļoti pompoza, nedaudz patētiska un atvadās no savas pieticīgās pagātnes laukuma centrā un bruģakmeņiem.
Laikā no 1910 līdz 1955 gadam attīstās tālāk tieši fandango virziens, kuru mēdz saukt arī par ”flamenko operu” un kurā novērojama spēcīga Latīņamerikas ietekme (emigranti to attīstīja tālāk, izceļojot pāri Atlantijas okeānam).
Deja kļūst intelektuāla. Piemēram 1922. gadā intelektuāļu kopa ”Paaudze 27” organizēja Granādā apjomīgas progresīvā flamenko sacensības, lai piesaistītu jaunus spēkus šim unikālam mākslas veidam un attīstītu to tālāk. Flamenko vēsture ir gara un plaša un saistāma ar daudzu ievērojamu izpildītāju vārdiem (Antonio Mairena, Paco de Luca, Manuel Sanlucar u.c.).
Par tiem vairāk vēlāk, ja jūs tas interesēs vienījamo lasītāj!
Tagad sēžot uz Granādas mauru namiņa sliekšņa un skatoties cipresēs, varu teikt, ka ir pienācis laiks plašāk attīstīt šo mākslu arī Latvijā. Šodien šī mākslas forma ir tik plaša, ka spēj piemēroties ne tikai džeza, salsas vai plaukstiņpolkas ienākšanai, bet ir gatava sakrustot savā plašajā zonā visas patiesas mākslas izpausmes, kas stāv pat visai tālu no Andalūzijas stila.
Vakar noskatījos uz Granādas lieiskajā flamenko krodziņa skatuves savu skolotāju Estefaniju (Estefania Martinez) un viņas darbu uzskatuves kopā ar lielisko ģitāras virtuozu Jose Cortes (El Pirata) un dziesminieku Sergio (El Colorado) + dejotāju Adrian Meijas. Pavērojiet arī Jūs! Tagad man jāiet uz flamenko tehnikas 2 stundām pie profesora Raimundo Benitez. Būs smagi un sviedraini pavadīts laiks, bet tas ir to vērts. Pēc tam 2 stundas coreografia pie Estefania Martinez Puyol.
Iesaku!
Jauku dienu!
