Kāpēc Zviedrija atkal nākusi modē jeb 1984. gada ziņojumi

http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/648675-kapec_zviedrija_atkal_nakusi_mode_jeb_1984_gada_zinojumi

Speciāli TvNet

Fox News un Donalda Trampa šausmu vīzijas Zviedrijas attīstības virzienā sašūpojušas arī Latvijas konservatīvo publiku. Vai tiešām ar Zviedriju «notiek kas slikts», tā «slīkst imigrantu pūļos» un vai dienvidu pilsēta Malme patiešām ir kļuvusi par «izvarotāju galvaspilsētu» – kā to apgalvo Trampa un Putina propagandas mediji?

Zviedru vēstures zinātņu doktoram Karlam Marklundam ir viedoklis šajā jautājumā. Daudzām Karla nostādnēm piekrītu. Taču izvirzīšu arī savējās.

Zviedrijas portrets 2017

Tas, ka par Zviedriju pēdējo gadu laikā tiek izplatīti melīgi «fakti» un izdomātas «patiesības», nav nekas jauns. Runa šeit nav par to, kas notiek vai nenotiek nelielajā Ziemeļeiropas valstī. Konfrontācija ir ideoloģiska.

Fantāzijas par Zviedriju konservatīvo ekstrēmistu medijos nenozīmē arī to, ka pasaulē būtu sākusies «liberālisma krīze» vai ka sabiedrība būtu nogurusi no demokrātijas vai atvērtas sabiedrības un vēlētos aši tikt ieslēgta reliģiozas diktatūras roku dzelžos. Nē, runa ir par veco, pārbaudīto «aukstā kara» situāciju, kad SWE simbolizē tieši to, kas nepatīk konservatīvajiem fundamentālistiem: publiskuma atvērtību, konsekventu politisko kreisumu, feminismu, labvēlību visiem, kas ir mazākumā (ieskaitot seksuālās minoritātes), un rasisma apkarošanu. Zināmā mērā Zviedrijas iekšējā kārtība ir kļuvusi par ideoloģisku simbolu un tāpēc kā piemērs spēlē noteiktu lomu globālā viedokļa veidošanā.

Tagad, kad ASV vairs nav galvenais Putina režīma kritikas un naida objekts, par to aizvien biežāk kļūst viena no visliberālākajām pasaules demokrātijām – mūsu pašu protestantisma kaimiņzeme Zviedrija.

Melīgo un viltoto ziņu paisumu par Zviedriju novēroju jau samērā sen.

Jāpiezīmē, ka pamatā šos melu produktus ražo galvenokārt Kremļa mediji un no krievu publiskās telpas tie nonāk arī Latvijā. Strādājot par Zviedrijas korespondenti, nācās vairākkārt atteikt Rīgas redakcijām muļķīgu «faktu» komentēšanu Latvijas tabloīdiem, vienkārši tāpēc, ka «fakti» bija izdomāti. Piemēram, par to, ka vīriešiem turpmāk Zviedrijā būšot aizliegts urinēt «stāvus», jo tā vēloties zviedru feministes. Šis muļķīgais joks klīda pa krievu medijiem kā absolūtā patiesība, un latviešu žurnālisti bija pārliecināti, ka «trakās feministes» to arī panāks. Piemērs lieliski ilustrē vienu no centrālajām uzbrukuma frontēm Skandināvijas valstīm – feminismu, kas austrumeiropiešiem nav saprotams un «trampistiem» nav pieņemams. Tas, ka liela daļa Austrumeiropas sabiedrības joprojām nesaprot, «kāpēc zviedriem vajadzīgs feminisms», un viņi nezina, ka feminisms ir visu vadošo zviedru partiju akceptēta politika, ir viņu pašu problēma. Ja kāds kaut ko nezina, tad vajag mēģināt pastudēt šo tēmu, nevis izdomāt primitīvus noliegumus un aizklāt patiesību ar fantāzijas murgiem. Otrs aspekts ir tolerance pret gejiem un lesbietēm, kas arī ultrakonservatīvajām aprindām nav saprotams izpaudums. Taču galvenais trieciens pret Zviedriju fundamentālistiem izdevās pēc tam, kad 2015. gada rudenī valstī tika uzņemts liels bēgļu un migrantu skaits. Pastāvēja «cerība», ka beidzot šie izlēcēji no ziemeļiem «nogrims» ar visu savu «savādo» valsti.

Katrs spriež pēc savas pieredzes. Nav noslēpums, ka melu izdomātājiem šķita, ka zviedri ar migrantu plūsmu galā netiks un to absorbēt nespēs. No fantāzijas dzīlēm ultrakonservatīvajos medijos ASV un Krievijā uznira pasakas par «no go zones» Malmē, par sirojošiem islāmistu armijas karotājiem Stokholmā, par sieviešu izvarošanām, kuras «slēpj vietējie mediji», par «zviedru sistēmas sabrukumu» imigrantu rezultātā. Sociālajos medijos joprojām klejo falšas bildes, kas it kā apstiprina šos pieņēmumus. Visiem šiem apgalvojumiem ir viens konkrēts mērķis – iestāstīt globālajai sabiedrībai, ka tā nevajag darīt, jo redz kas notiek! Tātad brīdināt pasaules sabiedrību, ka Zviedrijas demokrātijas modelis ir bankrotējis un vairs nav atdarināšanas cienīgs.

Ja kāds šodien patiešām nopietni seko Fox News (Ami Horowitz) vai Putina medijiem (pateicoties Latvijas Lattelecom laipnajam Krievijas propagandas piedāvājumam), tad rodas iespaids, ka Zviedrija nepavisam vairs nav droša un stabila valsts. Braukt uz Jordāniju vai Turciju (izejot no šiem ziņojumiem) šķiet drošāk. Lai gan šīs valstis ir uzņēmušas vēl vairāk bēgļu nekā Zviedrija (skat. UNHCR 2016 ziņojumus).

Taču, neraugoties uz to, Zviedrija tomēr ir un paliek «alt right» kustības centrālais apšaudes mērķis.

Fundamentālistu kauja pret liberālismu

Protams, ka tā ir ideoloģiska kauja. Zviedrijas atvērtība nepatīk tiem, kas vēlas atjaunot KKK, pieķēdēt sievieti pie dzemdību nama un plīts, sabāzt bērnus reliģiozās skolās un ieviest valstī vienpartijas sistēmu.

«Kārtības» un «stingrās rokas» piekritēji nevēlas zviedru loģikas tālāku izplatīšanos.

Protams, «trampistiem» nepatīk šī Zviedrija, kuru uzteica Baraks Obama, Bērnijs Sanderss un Bils Geitss. Tāpēc, ka šīs sabiedrības modelis viņam nepatīk. «Zviedrija ir kļuvusi par alt right kustības favorītu tāpēc, ka Zviedrijas «atvērtums» ļoti ilgi ir kalpojis par paraugu citām valstīm, īpaši liberālo un progresīvo kustību piekritēju vidū,» konstatē profesors Karls Marklunds.

Taču amerikāņu sabiedrībā vienmēr ir bijuši «spēki», kuriem Zviedrijas izaicinošā uzvedība nav patikusi.

Jau pērnā gadsimta piecdesmitajos gados amerikāņu konservatīvā prese šausminājās par «zviedru grēku» (seksuālo revolūciju), pēc tam sekoja teksti par it kā «tautas nodzeršanos» un «lielo pašnāvību skaitu», «augsto laulību šķiršanas procentu», vārdu sakot – morālo pagrimumu. Kur nu vēl 1976. gada pārprastie ziņojumi par Astrīdas Lindgrēnas konfliktu ar zviedru nodokļu inspekciju. Pat New York Times toreiz ziņoja, ka zviedri regulāri maksājot nodokļus 100% līmenī. Zviedru sociālisms tika izsmiets, darba tirgus tāpat. Īpaša kritika tika vērsta pret personas kodu ieviešanu zviedru sabiedrībā, kas esot koncentrācijas nometnes cienīga rīcība (lai gan amerikāņiem pašiem bija viņu Social Security numbers pirmajiem).

Murgu šajā ideoloģiskajā cīņā bija tik daudz, ka Zviedrijas Ārlietu ministrija sāka apzīmēt šos izdomājumus ar nosaukumu «1984. gada ziņojumi» (atsaucoties uz Orvela romānu). Pirms 50 vai 40 gadiem šajos ziņojumos galvenokārt tika izmantotas anekdotes. Tajās zviedrs tika tēlots kā neveiksminieks un pamuļķis. Zināmu sabiedrības daļu šie stāstiņi sasniedza.

Ulofa Palmes laiks iezīmēja krasu nostāšanos antiamerikāniskajās pozīcijās. Pa kreisi no citām lielajām un mazajām valstīm. Labklājības kāpums, aprūpe un iedzīvotāju apmierinātība pielika punktu kritiskajām viļņveida kustībām. Diplomātijas panākumus starptautiskajā līmenī ieskaitot. Taču daudziem ārzemēs Zviedrija bija un palika utopiskas valsts statusā, jo Stokholma bija izvēlējusies neparastu, ļoti specifisku valsts attīstības modeli. To pašu, kuram, pēc daudzu konservatīvo domām, bija pavisam drīz jābankrotē.

Tagad (migrācijas dēļ) šim modelim būtu beidzot jāmirst varmācīgā nāvē. Kopā ar fundamentālistu tik nīsto toleranci pret citādajiem, feminismu un liberālismu. Ja politiski «sasprāgs» Zviedrija, tad eksplodēs arī šis simbols. Taču nelaimes piesaukšana nav realizējusies.

Paradoksāli, bet zviedriem izdodas integrēt imigrantus veiksmīgāk nekā daudzām citām valstīm.

Nedomāju, ka stāvoklis šodien ir ideāls, taču viņiem tas izdodas daudz labāk nekā krievu «piektās kolonas» integrēšana Latvijā. Kā zviedriem tas izdodas, ir jau nākamais jautājums. Par to jārunā atsevišķi, jo liela imigrantu daļa ir lojāla Zviedrijas valstij un nepieprasa, lai karaliste pievienotos Serbijai, Sīrijai, Turcijai vai Polijai. Visi imigranti integrējas Zviedrijā uz zviedru valodas bāzes, lai arī nāk no valstīm, kurās runā lielākās pasaules valodās nekā zviedru.

Zviedrijā nav nekādu arābu, serbu, krievu skolu. Visi mācās zviedru skolās.

Pilnīgs pretstats tam, kas notiek ar krievu imigrantiem Latvijā joprojām, ražojot (izolētajā izglītības sistēmā) mītnes valstij nelabvēlīgus pilsoņus.

Pirmdienas vakara nemieri Stokholmas priekšpilsētā Rinkebijā nav apliecinājums Donalda Trampa piektdienas muļķīgajam apgalvojumam par terorisma eksploziju Zviedrijā. Šī Zviedrijas galvaspilsētas daļa jeb «ciems» sastāv praktiski tikai un vienīgi no imigrantu ģimenēm. Betona daudzstāvu māju birzī. Tajā dzīvo ļoti dažādas izcelsmes ieceļotāji, un loģiski, ka šādās zonās veidojas sirojošu jauniešu bandas (grupējumi), kas cīnās savā starpā. Nepatīkami, ka pirmdienas vakara plosīšanās sākās pēc pazīstama narkotiku tirgoņa aizturēšanas Rinkebijas centrā un puišeļi samērā ātri mobilizējās kārtējam grautiņam. Sāka dedzināt novietotās kaimiņu automašīnas un sist picērijas logus. Vecāki no balkoniem noskatījās, kā tiek demolēta viņu teritorija un to dara pašu bērni. «Tie puikas bija pat no astoņu gadu vecuma. Daudzus pazinu. Maskas bija uzvilkuši. Riebekļi. Tētis un mamma nāk uz manu veikalu pa dienu, bet viņi demolē pa nakti!» – vakar medijiem sūdzējās vietējā veikaliņa īpašniece un pārdevēja, imigrante Čena. Dīvaini, ka šie bērni un jaunieši demolē paši savu mājvietu. Sit ar bruģakmeņiem logus garām braucošiem autobusiem, uzbrūk ar akmeņiem policistiem, ātrajai palīdzībai un ugunsdzēsējiem. Audzināšanas vai policijas jautājums?

Jebkurā gadījumā tas neliecina par aptverošu imigrantu integrācijas krīzi, lai ko Tramps un Putins bazūnētu, ka zviedru liberālisms un demokrātija ir izgāzušās vērtības.

Zviedrijas ceļš var patikt un var arī nepatikt. Taču antipātijas pret to, «kā viņi dzīvo un domā», nevar būt iemesls, lai apzināti sagrozītu faktus un melotu par to, kas notiek kaimiņvalstī. Svensonu atvērtība un ticība kreisajām idejām ir konfliktā ar populismu un protekcionismu, kas šobrīd plaši izplatās visā pasaulē Putina un Trampa iespaida rezultātā.

Tāpēc skaidrs, ka «Zviedrijas tēlu» turpinās polarizēt troļļi un konservatīvo mediji.

Mēs Latvijā labi atceramies, kā citu valstu mediji demonizēja mūsu neatkarīgās valsts ideju un cik smagi bija pierādīt, ka Latvijas idejai ir eksistences potenciāls. Zviedri pašlaik dara apmēram to pašu. Jā, arī viņiem ir neonacisti un imigrācijas nīdēji, tas ir normāli. Nenormāli ir tas, ka mēs, neatkarīgā valstī Latvijā, labticīgi uzknābājam trampistu un putinistu pamestos melus, nepatiesības un dezinformāciju. Tāpēc samierināsimies ar to, ka amerikāņu un krievu konservatīvajiem Zviedrija un citas ziemeļvalstis bija un būs negatīvie simboli, bubuļi, kas «tādi» ir bijuši vienmēr.

Lai viņi iet savu ceļu. Mēs – savējo. Bez meliem un izlikšanās.

Stokholmas imigrantu nemieri. Ko no tiem var mācīties Latvija?

2013. gada 10. jūnijā speciāli TVNet.

Imigrācija google foto

Google

Pusaudžu imigrantu nemieri, kas sākās maijā Stokholmas piepilsētā Husbijā, pārsteidza gan pašus zviedrus, gan arī ārzemes. Zviedrija ir valsts, kuru imigranti uzskata gandrīz vai par sapņu zemi iecerētajā Eiropā, un Eiropas politiķi savukārt to uztver kā atdarināšanas vērtu paraugu ieceļotāju integrācijas politikā. Kā īsti ir patiesībā?

Dzīve izolācijā

Kaut arī sākumā zviedru mediji izvairījās nemierus saistīt ar etniskiem protestiem, liekot uzsvaru uz neaizsargātās darba ņēmēju šķiras problemātiku, beigās tomēr arī parlamenta diskusijās (pirms nedēļas) visi bija vienisprātis, ka šajā gadījumā ir jārunā par imigrantu integrācijas problēmu. Šie nemieri notika priekšpilsētās, kas laika gaitā ir izveidojušās par sava veida imigrantu geto zonām. Tajās pamatā runā arābu, kurdu, persiešu, serbu, horvātu, bosniešu un citās svešvalodās. Daudzstāvu ēku balkoni ir aprīkoti ar satelītantenām, un iedzīvotāji pastāvīgi šeit skatās savas dzimtenes TV kanālus. Situācija atgādina Rīgas priekšpilsētas Mežciemā, Ķengaragā, Bolderājā vai Imantā.

Bolderaja_Masivi

Bolderāja

Taču starp Stokholmas un Rīgas imigrantiem pastāv atšķirības. Zviedrijā visi imigrantu bērni mācās zviedru skolās zviedru valodā, taču, neraugoties uz to, zviedru sabiedrībā neintegrējas, jo ikdienā dzīvo savā etniskajā vidē un uztver pasauli caur savas etniskās subkultūras filtru. Gadās, ka daļa no viņiem skolā zviedru valodu tā arī kārtīgi neiemācās, jo klasē un draugu vidū šajos geto rajonos var arī nebūt zviedru bērnu, kas zviedriski runā tekoši, bez kļūdām un akcenta.

Nereti šo imigrantu vecāki arī nav integrējušies Zviedrijas sabiedrībā, jo vecāki ikdienā sēž mājās bez darba un kontaktiem ar zviedru sabiedrību, iztiekot visu mūžu ar sociāliem vai cita veida pabalstiem. Tāpēc rezultātā puse no visiem imigrantu bērniem mācās tik slikti, ka sekmju līmenis nedod viņiem tiesības pēc pamatskolas mācīties tālāk ģimnāzijā. Tātad šie jaunieši (lai gan ir dzimuši Zviedrijā) nereti iztiek bez labas izglītības, kontaktiem un tāpēc neatrod darbu savā mītnes valstī.

Pašlaik pie varas esošie labēji politiķi asi kritizē zviedru pēckara gada imigrācijas politiku, kas, it kā labu gribot, faktiski ir izveidojusi valstī šo izolēto un pašu zemāko sabiedrības šķiru – imigrantu bērnus, kas faktiski ikdienā dzīvo segregēti un izolēti. Līdzīgi saviem vecākiem.

Integrācija vai asimilācija?

Husby nemieri 2013

Aftonbladet

Zviedrijas imigrācijas politika vienmēr ir bijusi vērsta uz ieceļotāju integrāciju, nevis asimilāciju. Ar integrāciju mēs parasti saprotam ieceļotāju iesaisti valsts sabiedriskajā dzīvē, vienlaicīgi dodot iespēju imigrantiem saglabāt un kopt savu valodu un kultūru privātajā sfērā. Asimilācija ir pavisam cits process, kad imigrants valsts valodu lieto arī ģimenē un privātajā sfērā, atsakoties no dzimtās kultūras un valodas savā privātajā dzīvē. Tāpēc, ka Zviedrijā valsts nefinansē skolas minoritāšu valodās (kā tas tiek praktizēts joprojām Latvijā), valsts piedāvā bērniem no imigrantu ģimenēm, kurās runā citā, nevis zviedru valodā, uz valsts rēķina mācīties dzimto valodu vairākas reizes nedēļā, ja attiecīgajā pašvaldībā var izveidot grupiņu ar vismaz četriem bērniem.

Tātad – zviedru valsts nespiež savus ārzemniekus asimilēties. Asimilācija parasti notiek brīvprātīgi, ja ģimenē vīrs vai sieva ir zviedrs un latviešu vai krievu mamma/tētis paši labprātīgi atsakās no savas dzimtās valodas saziņā ar ģimenes locekļiem. Tad notiek asimilācija. Pretējs process ir apzināta norobežošanās, kad ārzemnieki nobarikādējas savos geto rajonos, izveidojot ap sevi «mazo Indiju», «mazo Ķīnu» vai «mazo Krieviju» ar specifisku preču veikalu sortimentu un ikdienas etnisko sadzīves rutīnu stilu. Šā iemesla dēļ ieceļotāji jaunajā mītnes zemē bieži paši vēlas apmesties uz dzīvi mikrorajonos, kuros tradicionāli ir apmetušies viņu tautieši.

Zviedru valodas apguve imigrantiem Zviedrijā ir nevis valsts, bet pašvaldību kompetencē. Tāpēc tieši pašvaldības rīko ieceļotājiem zviedru valodas kursus un eksāmenus un tie ir bez maksas. Pašvaldības atbild, lai trīs mēnešu laikā (kopš ierašanās valstī) imigrants varētu sākt valodas mācības kursus. Tagad izrādās, ka valodas kursi vēl nav imigrācijas problēmu atrisinājums. Husbijas nemieri liecina, ka integrācija šeit ir bijusi formāla, nepietiekoša un stāvoklis šajā jomā faktiski ir neapmierinošs.

Imigrācijas politikas vēsture

Apmēram 15% no 9 miljoniem Zviedrijas iedzīvotāju ir dzimuši ārzemēs, un tos arī mēdz uzskatīt un arī oficiāli dēvēt par imigrantiem.

Vēsturiski Zviedrija vienmēr ir bijusi etniski salīdzinoši viendabīga valsts, un lielāki imigrācijas viļņi šeit iesākās tikai pēc Otrā pasaules kara, kad bija nepieciešams darbaspēks zviedru industrijai.

Tolaik Zviedrija sociāldemokrātiskās politikas rezultātā kļuva arī par patvēruma meklētāju miera ostu karu un politisko apvērsumu plosītu valstu bēgļiem no visas pasaules. Var uzskatīt, ka politiskā imigrācija Zviedrijā faktiski sākās ar baltiešu bēgļu plūsmu pēc Otrā pasaules kara. Tolaik Zviedrija uzņēma vairākus desmitus tūkstošu bēgļu no Baltijas valstīm, taču šis labvēlības periods neiztika bez pārrāvumiem. 1946. gadā zviedru valdība pakļāvās Padomju Savienības spiedienam un izdeva PSRS 146 latviešu, igauņu un lietuviešu karavīrus, kuri bija dienējuši Vācijas militārajās vienībās un pēc kara pieprasīja sev politisku patvērumu Zviedrijā. Šo aktu sauc par «baltiešu izdošanu», un tas iegājis valsts vēsturē kā kauna traips.

Laikā no 1936. līdz 1976. gadam Zviedrijā pie varas bija Sociāldemokrātiskā strādnieku partija. Šajā laikā Zviedrijā tika īstenotas sociālas reformas un nodokļu veidā nodrošināta ienākumu pārdale, kas radīja «tautas mājas» vienlīdzības situāciju, nivelējot dažādu profesiju cilvēku ienākumus apmēram vienādā līmenī. Tā tika mākslīgi radīta situācija, kurā faktiski nebija būtisku atšķirību starp iedzīvotāju ienākumiem dažādās profesijās. Sociālisms bija uzcelts, un šis apstāklis radīja Zviedrijai sociāli taisnīgas valsts slavu visā pasaulē.

29 000 imigrantu katru gadu

laiva

Saite: Sverige Idag. Teksts uz attēla: Nākošā pietura Zviedrija.

Šodien Zviedrijā jau sen vairs nevalda sociāldemokrāti, ir sabrukusi «tautas māja» un dramatiski pieaug atšķirības iedzīvotāju ienākumos. Sabiedrības nabadzīgāko skalas galā atrodas tieši imigranti.

Lai arī Zviedrijā ir reģistrēta daudz labāka dzimstība nekā Latvijā un valstī notiek arī emigrācijas procesi (Zviedrijas pilsoņi emigrē uz angliski runājošām valstīm, ieskaitot Austrumeiropu), iedzīvotāju skaits valstī turpina pieaugt. Katru gadu vidēji tiek piešķirtas darba atļaujas apmēram 17 000 ārzemniekiem, kas ir ārpus ES valstu pilsoņi un apmēram 12 000 ārvalstnieku saņem patvēruma tiesības (galvenokārt no Sīrijas, Somālijas, Afganistānas, Serbijas, Krievijas un citām valstīm). Emigrantu skaits, kas katru gadu emigrē, ir apmēram 50% no kopējā imigrantu skaita. Tātad iedzīvotāju pieaugums migrācijas rezultātā Zviedrijā ir ar plus zīmi.

Nacionālie politiķi grib ierobežot imigrāciju

Zviedrijas parlamenta diskusijās tikko izskanēja viedokļi, ka visu iepriekšējo gadu sociāldemokrātu īstenotā imigrācijas politika ir radījusi priekšnosacījumus ieceļotāju segregācijai. Šie imigranti neuzticas varai un tās pārstāvjiem, slikti zina zviedru valodu, ir bez izglītības un darba iespējām un tātad – bez reālām cerībām uz labāku nākotni.

Nacionālā flanga politiķi tagad iesaka ierobežot imigrāciju, radot imigrantiem virkni šķēršļu. Ja reiz ieceļotāji mērķē uz Zviedrijas materiālajiem labumiem un izglītību, tad esot jāizvirza arī prasības viņiem sasniegt noteiktu zināšanu apguves līmeni zviedru valodas kursos un obligāti jāapgūst sabiedrības mācība šo kursu ietvaros. Ja šis prasības netiek izpildītas, tad nākšoties samazināt valsts sociālā pabalsta apjomu. Pilsonībai ir jākļūst par burkānu. Tikai tie, kas saprot, kādā valstī viņi dzīvo, kādas tajā ir noteicošās normas un likumi, un zina attiecīgās valsts valodu, var pretendēt uz pilsonības iegūšanu.

Imigrantiem būs vairāk kursu un pagaidu darba vietu

Taču atgriezīsimies pie nesen notikušajiem grautiņiem. Husbijas nemieros piedalījās galvenokārt pusaudži, kas nekur nemācās un nekur nestrādā. Daži zviedru riksdāga deputāti ir pārliecināti, ka vajadzētu palielināt vecāku atbildību par savu bērnu likuma pārkāpumiem. Nacionāļi ierosina samazināt šiem vecākiem bērnu pabalstu, kuru Zviedrijā izmaksā par katru bērnu līdz 18 gadu vecumam (84 lati mēnesī par katru bērnu). Šie vecāki bez tam būtu jāsūta uz specializētiem kursiem, kur tos apmācītu, kā audzināmi bērni un pusaudži.

Daži politiķi iesaka likvidēt likuma normu, kas atļauj patvēruma prasītajiem pašiem izvēlēties pirmo dzīves vietu Zviedrijā, lai tādējādi mazinātu segregāciju geto rajonos – «mazajās Krievijās», «mazajās Sīrijās» u.tml.

Riksdāga debatēs plaši tika diskutēts arī par to, vai dot tiesības policijai šādos nemieru gadījumos izmantot ūdens lielgabalus un citus speciālos «kaujas» līdzekļus, kuru zviedru policijai nepietiekot.

Husbijas nemieri zviedru nodokļu maksātajiem un apdrošināšanas kompānijām izmaksāja ap 6 miljoniem latu.

Kopš 1989. gada Zviedrijā aktīvi rosās integrācijas ministrs, taču šo ministru īstenotā politika ne vienmēr ir bijusi veiksmīga. Tagad politiķi nemierīgo imigrantu rajonu pusaudžiem sola vasaras darba vietas, gatavojas piešķirt papildu līdzekļus zviedru valodas apmācībai un bezdarba likvidēšanai segregētajos rajonos.

No šīm problēmām (iespējams) būtu jāmācas arī kaimiņvalstīm.

Arī Latvijā.