Jēzus nepazīstamā sieva. Mācekle vai mīkla?

2012. gada 20. septembrī

Papiruss ar mīklaino tekstu. 1997. gadā iegādājies anonīms kolekcionārs.

Papiruss ar mīklaino tekstu. 1997. gadā iegādājies anonīms kolekcionārs.

Mazā, papirusa strēmelīte ar tekstu astoņās rindās uzjundījusi lielu satraukumu kristiešu un vēsturnieku vidū.  Šis 300 gadsimta teksts paziņo, ka Jēzus esot informējis par savas sievas eksistenci. Protams, ka šāda notikumu attīstība liek pievērst uzmanību baznīcas attieksmei pret sievietēm un katoļu baznīcas celibātam.

Šajā, jaunatklātajā tekstā Kristus informē par 2 lietām: viņš ir precējies un sieva ir viņa mācekle.
Havardas profesore Karena Kinga uzskata, ka šis dokuments ir ”Jēzus sievas evaņģēlijs” . Ar šo tekstu profesore kā agrīnā kristietības pētniece iepazinusies pirms dažiem gadiem, kad kāds kolekcionārs lūdzis viņu iztulkot senu koptiskā teksta strēmeli. Tā šī patiesība nāca gaismā.

Preses konferences laikā profesore uzstāja, ka šis teksts vēl neesot pierādījums Jēzus ģimenes stāvoklim. Viena daļa kristiešu esot uzskatījuši, ka viņš ir precējies. Turpretī citi domājuši pretējo.

Taču neraugoties uz šīm atrunām, teksts izraisīs diskusijas, jo katoļiem ir pieņemts celibāts kā Jēzus dzīves parauga atkārtojums.

Tagad rodas jautājums, vai katoļu mācītāji ir veltīgi dzīvojuši un dzīvo celibātā?

Skandināvu bīskapam Tuliki Bīlundam neliekas, ka šis fakts no Jēzus dzīves kaut ko mainīs viņa attieksmē pret kristietību. Viņam šķiet, ka sabiedrībā pastāv pārspīlēta interese par Jēzus seksuālo dzīvi. ”Man ir vienalga, vai viņš bija precējies, neprecējies vai gejs. Man pats svarīgākais ir viņa vēstījums. Protestantu baznīcai šis fakts šoku neizraisīs. Taču tiem, kam šie jautājumi ir sensitīvi, šiem ļaudīm var rasties problēmas” –  uzskata bīskaps.

Kas viņš bija Jēzus?

Faktu par šo personu nav daudz. Domas dalās jau par viņa dzimšanas laiku 4 vai 6 gadus Pirms Kristus un esošie avoti (Pāvils, Josefs, Plinius) ir nepilnīgi. Uzaudzis Nācaretē, guvis ebreju izglītību. Zināms tēva un mātes vārds, pieci brāļi un vismaz divas māsas. Amatnieki, tātad ģimene nav bijusi trūcīga. Notiesāts kā pretendents uz Mesijas lomu. Nogalināja – romiešu karavīri.

Viss.

Tikmēr Marija Magdalēna turpina rosināt mūsu iztēli un

kāds nākamais ”Davinčī koda” autors jau raksta romānu par Jēzus pēcnācēju dzīvi mūsdienās.

Kāpēc ne Latvijā?

Šodien Zviedrijā var salaulāties 15 minūšu laikā. Vienīgais liecinieks – Nodokļu pārvaldes izziņa.

 2012. gada 14. februārī

Tiem, kas šodien pēkšņi jūtas noskaņoti laulāties, ir reālas izredzes to paveikt no plkst. 17.00 līdz 20 00 Bjūršos baznīcā Zviedrijā, – ziņo Zviedrijas radio.

Mācītājs Jonas Eriksons ir gatavs laulāt tieši šodien – ”sirsniņdienā” strauji un vienkārši.

 Ir dzirdēts, ka  kāzas maksā dārgi un daudzi nevar saņemties un salaulāties. Tāpēc mēs izdomājām, ka baznīcai šiem ļaudīm jānāk pretī. Piedāvājam lētāku un straujāku laulību ceremoniju mūsu baznīcā. Šodien. Rindas kārtībā! – skaidro medijiem mācītājs.

Vienīgais dokuments, kas jāņem līdzi uz laulībām ir Nodokļu pārvaldes izziņa, ka attiecīgajai personai nav šķēršļu laulības procedūrai.

Bjuršos baznīca atrodas netālu no Faunas, viszviedriskākajā valsts reģionā – Dālarnā.

Tā celta 1791. gadā, jaunklasicisma stilā. Rotāta ar lielisku Bernta Severīna (1792) altārgleznu.

 

Pašlaik kristīgie ir visbiežāk vajātais ”ticīgo grupējums” pasaulē. Kamēr Latvijas baznīcā pie varas ir fundamentālisti, man tur vairs nav ko darīt.

 2011. gada 28. martā

 

Pēc 45 gadu ilga tulkošana procesa beidzot angļu valodā ir izdots ebreju kultūras svarīgākais dokuments Talmuds. To nevar uzskatīt par ”svētajiem rakstiem”, drīzāk par intelektuālu projektu, kurā piedalās 2000 diskusijas dalībnieku un teksts aptver apmēram 20 000 lappuses. Runa ir par tekstiem no 450 pirms Kristus līdz 500 pēc Kristus

Corpus juris, ētisko diskusiju platforma, teoloģijas, vēstures, poēzijas kopotie raksti. Daļēji senebreju, daļēji bībeles valodā.

Skaidrs, ka Talmuda tulkojums diezin vai kļūs par ļoti pieprasītu lasāmvielu, izņemot rabīnus un reliģiskos instrumentālistus, kuri, studējot Talmudu, mācās izprast savu Dievu.

Kāpēc es tam pievēršos? Tāpēc, ka šodien – merkantilajā, materiālistu pasaulē ir vērtīgi nedaudz atgūties un pavērot, kā cilvēki tiecas atgriezties pie garīguma (tulkojums angļu valodā jau pārdots 2 miljonu eksemplāru metienā).

Talmuda tulkojums angļu valodā ir viena cilvēka gigantisks darbs. Izraēlas pazīstamais reliģijas filozofs Adins Šteinzalcs šo tulkošanas darbu uzsāka 1965. gadā un pabeidza tikai pērn. Godprātīgi tulkot nav viegli. Tas ir smags intelektuāls maratons.

Starp citu, Talmuds ir vienīgie ”svētie raksti’, kas ne tikai pieļauj kritisku analīzi, bet pat pieprasa analītisku pieeju teksta nostādnēm. Tieši šī prasība pēc iedziļināšanās un analīzes ir bezgala vilinoša lieta. Dialektiska un liberālā pieeja nodrošina atvērtību un rosinošu interesi. Pretējs process šobrīd novērojams musulmaņu pasaulē, kad ”mācību korumpē ekstrēmistu grupējumi, pārvēršot ticību par baiļu reliģiju” (Irshad Manji).  

Modernā laikā reliģiozais ekstrēmisms joprojām atrodas kara stāvoklī ar visām modernitātes izpausmēm – demokrātiju, liberālismu, kulturplurālismu.

Protams, ka ikvienam no mums būtu vēlēšanās beidzot ieraudzīt savā tuvumā reliģiju un tās pārstāvjus, kas spēj piedalīties sabiedrības attīstības procesos, vienlaikus akceptējot sekulārās valsts prasības un vajadzības. Pagaidām tādu tuvumā neredz.

Žēl.

Iespējams, ka ticības tradīcijas ietekmē mūsu domāšanu spēcīgāk un būtiskāk nekā mums pašiem liekas. Kristīgās baznīca uzspiestais grēka zīmogs, lūguma saliktās plaukstas un pasīvā paklausība mums neļauj izslieties un diskutēt tā kā to piedāvā talmudisma gars.

Reliģija, kas pieļauj apšaubīt pašu Dievu. Drosmīgi. 🙂

Kā sekojošās  izpausmes sekulārajā dzīvē izriet:  aktīva politiskā līdzdalība publiskajā telpā un dziļi intelektuāla radošā darbošanās zinātnē un mākslā. Piemēri nav tālu jāmeklē – sākot ar Kafku un beidzot ar Einšteinu.

OK. Ko mēs no tā varam mācīties?

Šaubas un analītiska pieeja visām tabū patiesībām ir pamats jebkurai attīstībai.

Šīs nostājas pretstats – fundamentālisms (atklātuma trūkums, neiecietība pret jaunām pieejam un vecu patiesību revīziju) veicina stagnāciju un smadzeņu apaugšanu ar taukiem.

Izvēle ir viena – vai nu vai.

Kamēr Latvijas baznīcā pie varas ir fundamentālisti, man tur vairs nav ko darīt. Jāgaida labāki laiki un jānoraugās, kā varmācība pret kristiešiem Tuvējos austrumos un Āfrika vidienē tupina iet plašumā.

2010. gada , oktobris –  tiek uzspridzināta baznīca Bagdādē, bojā iet 60 draudze locekļu.

2010. gada Vecgada vakars – eksplodē spridzeklis Aleksandrijas baznīcā, Ēģiptē, nogalinot 20 cilvēkus. Etiopijā regulāri tiek aizdedzinātas baznīcas, Pakistānā slepkavo politiķus, kas nostājas pret fundamentālisma likumiem utt. Nevienam nav noslēpums, ka vairāki islāmistu grupējumi  ir skaidri deklarējuši, ka vēlas ”attīrīt Tuvējos Austrumus no kristīgajiem”  vai nu ar terorisma akcijām, vai slepkavojot.

Pašlaik kristīgie ir visbiežāk vajātais ”ticīgo grupējums” pasaulē ( skat. Persecuted and forgotten”). Pew Research Centra pētījumi liecina, ka ⅔ pasaules valstu kristiešus vajā un daudz intensīvāk nekā citu ticību pārstāvjus.

 

Braukt ar velosipēdu cauri Libānai vispār nav prāta darbs. Šodien noteikti tas nav ieteicams. Iespējams, ka igauņu tūristi avīzes nelasa un par šiem procesiem neko nezināja, tāpēc arī viņus ”nolaupīja”.

Kāpēc par šīm lietām nekur nerunā? Tāpēc, ka pastāv paniskas bailes no islamofobijas pieauguma rietumos. Publiskajā telpā joprojām pastāv pieņēmums, ka musulmaņi ir balto, priviliģēto kristīgo vēsturiskās varmācības upuri.

Jā, protams, ka daudzi musulmaņu līderi neatbalsta kristīgo iedzīvotāju slāņu vajāšanu.

Tiesības pievērsties savai ticībai ir jānodrošina katram cilvēkam, visās valstīs.

Taču vienlaikus – ” visbriesmīgākā traģēdija ir nevis ļaunu cilvēku brutalitāte, bet gan labo cilvēku vienaldzība” un tieši tāpēc mums nevajadzētu atmaksāt musulmaņiem ar to pašu.

Kad celsim Rīgā mošeju?

Kurš grib būt par prezidentu Latvijā, cik ilgi var aizņemties no nākotnes?

2011. gada 27. martā

Šorīt pa radio latviešu mācītājs sludināja bērniem paklausību un padevību.

”Jāklausa” – viņš teica. Pretī neviens nerunāja.

Ierastais rīta radiovilnis (vārot rīta kafiju) sāka uzjautrināt 🙂 un rosināt pārdomas par to, ka ”paklausīt” ir vienīgais, ko ”totalitārisma” produkti cilvēku izskatā ir stabili iemācījušies. To viņi zina un prot. ”Lielais puika” iet pa priekšu – mēs maziņie teciņus pakaļ. Kā pīlēni aiz pīļumātes. Mazi, pūkaini un nevarīgi. 🙂

Var mainīt apģērbus (talāru uzvilkt žaketes vietā), taču loģika nemainās.

Gribas ”būt pīlēnam”,  pakļauties pašam un pie viena arī pakļaut citus.

Reptiļa smadzenes ņem virsroku brīdī, kad faktiski nav ko teikt,  kad domu debesis atrodas pagraba līmenī un  paša fantāzijai spārnu nekad nav bijis.

Varmācība ”daudziem” izrādās ”seksīga padarīšana”. Patīk un viss.  Latvijas politiskās aprindas nav izņēmums – ”žmiegsim to tautu, jo tai patīk būt sažmiegtai”.

Kautuves sindroms kā karogs!

Vai tā ir?

Yes, ir gan…  

 Saule šorīt Latvijā spoža kā prožektors. Nemākulīgā Svētdienas skola radio ēterā kārtējo reizi pierāda, ka  aktuālā ”baismīgā naudas krīze” skar ne tikai ekonomiku, bet arī garīgumu. Ētiku un morāli.

Būt ētiskam, morālam – tātad ”elementāri godīgam pret sabiedrību” skaitās ”naivi un smieklīgi”(to arī noklausījos pa radio, braucot cauri cīruļputenim uz Valmieru).

Kas īsti šodien ir OK?

Latvijas prezidenta medības to parāda lieliski un uzskatāmi kā mācību filmā. 

Lai kodolīgi formulētu šo procesu ārzemju kolēģiem medijos, nākas ”saspiest sekvences” saprotamā veidā.

Tātad – pēc totalitārisma krišanas Latvijā pie varas atrodas vairākas politiskās ”gangsteru bandas”, kas karo savā starpā un nosauc sevi par partijām. Partiju nosaukumiem nav nekāda sakara ar partijas realizēto politiku. Tās varētu dēvēt par ”Strīpaino”, ‘Pumpaino”, ” Origo” vai ” Domino” partijām, jo ”Zemnieku” partija nesastāv no zemniekiem bet bijušajiem PSRS laika kolhozu un partijas līderiem, Tautas Partija nerealizē liberālo nācijas attīstības ceļa modeli, ”Saskaņas” partija faktiski ”skalda un valda” un būtībā Latvijā šodien nav neviena politiska spēka, kas uzņemtos misiju.

Šie grupējumi ir egocentriski un neizprot konsensusa morāli.

Kompromiss viņiem nozīmē ”vājumu” un krievu hokejistu sindroms joprojām ir galvenais ”morāles kritērijs” Latvijas politikas aprindās. Skaitās uzvarētājs. Tikai un vienīgi.

Cietumnieku loģika, tātad. Aizejošās paaudzes problēma.

Kā mazi bērni smilšu kastē tie svaidās ar lāpstiņām un apsaukājas. Tolerance, pieklājība un spēja respektēt citādu viedokli Latvijas politiskajā nav sastopama. Tieši tāpēc valsts politika hroniski buksē, jo visiem liekas ka ” viss notiek kāda interesēs”!

Prezidenta izvēlēšana lieliski parāda pašu galveno totalitārismā augušo un skoloto cilvēku sindromu – nespēju nesavtīgi izvēlēties līderi.

Lai atrastu līderi ir jākonstatē zvaigznes. Ķirzakām līdz zvaigznēm tālu jāskatās uz augšu (debesis var arī noliegt, ja grib!:) un pēc LV purva loģikas iznāk, ka zvaigžņu vispār nav.  Tie, kas paši ir viduvējības tāpēc pievelk līdz savam – purva līmenim pārējos un meklē līderi ”starp lielākajiem kretīniem” (Šķēle) vai tādu, kas veido labu fonu pašam (Lembergs/Daudze). Trešais kandidāts ir ”neizteiksmīga fona mūzika”, un šo lomu ”uzmauc galvā” valsts kontrolierei Ingūnai Sudrabai.

Par ko Latvijas politika var vienoties. Pagaidām tikai par ārstiem. Jo ārsts ir vajadzīgs visiem politiskajiem grupējumiem (veselība mums katram viena!).

Pēc gadiem politologi uzjautrināsies par ”ārstu periodu Latvijas prezidenta” izraudzīšanas gaitā. Tas sekos ”mantošanas periodam” (Ulmanis) un ”pārpratuma periodam” (kad politisko spēku badīšanās rezultātā – Birkavs:Pauls pie varas negaidīti nonāca Vaira Vīķe-Freiberga).

Kāpēc Latvijā tik egoistiski un nevalstiski izraugās valsts prezidentu?

Tāpēc, ka daudzi Latvijā joprojām īsti nesaprot, kāda kompetence prezidentam ir vajadzīga. Kompetence (zināšanas, prasme, talants, morālās vērtības) Latvijā pagaidām – diemžēl, neskaitās vērtība. 

Politiskie bicepsi tiek vērtēti daudz augstāk.

Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka ļoti daudzi/dažādu profesiju cilvēki šodien Latvijā jūtas piemēroti valsts prezidenta amatam. Paradoksāla ir nevis šī infantilā gatavība ievākties Rīgas pilī, rīkot balles un ar dusmīgu ģīmi ”valdīt valsti”, bet nepiedodami nekritiskā pieeja pašiem sev.

Nulles uz sabiedrības altāra.

Šo cilvēku LV ir mazliet par daudz.

Tagad, līdz pavasarim būs daudz ”sabiedriskās domas pētījumu” (demagoģijas un melu), Zatlers katru dienu histēriski intensīvi bārstīs medijos savus primitīvos domu graudus par to, ka  ”tomāti jāēd ar sāli” un ”melot nav labi”, Aivars Lembergs turpinās  paslēpes trijās priedēs un piedāvās ”fonus”, lai labāk izceltu savas gigantiskās aprises (sauciet mani, es varbūt nākšu!) un kā pelmeni virpinās smiltīs ” nenozīmīgu trešo kandidātu”, kas nav nekāds riktīgais (kaut kāda sieviete, otršķirīga būtne vai papagailis)! Neviens jums skaidri neteiks, ”kas un kā” būs un notiks.

 Kā jau tas provincē pieņemts – pašam jāsaprot, ka ”kungi” prot visu izlemt pareizi un faktiski ir gudrāki par mums 2 miljoniem kopā.

Mācītājs taču teica šorīt pa radio – ” klausiet un viss būs labi”!

Tiem, kas klausa ir labi – tīra sirdsapziņa, bez nelādzīgās vērtēšanas un atbildības nastas.

100% manipulācija būs notikusi, bet neviens baznīcas tornis trauksmi neiezvanīs.

Vai tā būs? Varbūt labāk tomēr atteikties no šī amata ”valsts prezidents” kamēr nav pārliecinoši skaidru kritēriju amata kandidāta izvēlei.

Kritēriju, kas apmierina mūs visus.

Virs Latvijas ir debesis un zvaigznes tajās spīd.

Mums arī ir zvaigznes.

Tās spīd un spīdēs.

Tikai no purva tas mūsu šodienas politiķiem, acīmredzot, nav redzams.

Tāpēc atteiksimies no prezidenta.

Vismaz pagaidām.

Ietaupīsim naudu prezidenta izdevumiem, Zatlera sievas ballēm un Lemberga rozā žaketēm. Deleģēsim reprezentatīvos pienākumus premjeministram un ārlietu resoram.

Iztiksim.

Pasaule mūs sapratīs.

Pieticība grezno.

Paklausība – nē.

2/3 daļas no mūsu pašreizējās ekosistēmas ir iztērēta neatgriezeniski. Mēs jau tagad dzīvojam uz nākošo paaudžu resursu rēķina.

Mēs esam daudz dziļākos parādos nākotnei nekā no malas izskatās.

Mūsu auto stāv aklās ielas galā.

Ko darām tālāk?