Elle ieradīsies pati jeb krievu ruletes spēlēšana klimata kontroles apstākļos

Speciāli TVNET

Elle ieradīsies drīz!“ – brīdina radio kāda pazīstama spāņu meteorologa balss. Pēc tam ziņās vēsta, ka divi cilvēki jau miruši. Tajā pašā Spānijā. Karstuma rezultātā. Tas nozīmē, ka tveice turpina spīdzināt lielāko mūsu kontinenta iedzīvotāju daļu. Spāņiem izdeg vīnogu lauki, draudzenei Dienvidvācijā draud apstāties no karstuma dators un kolēģis Francijā izvairās atstāt savu vēso dzīvokli. Vai šos sutas triecienus var uzskatīt par globālās sasilšanas rezultātu? Jā, zinātne šo domu apstiprina. Cilvēce pati ir ievārījusi to, ko šodien jūtam uz savas ādas.

Pirms 100 gadiem prognozētā nelaime

40 grādu karstums Spānijā un Šveicē šobrīd ir ikdiena. Norma. Bērnus un vecākus ļaudis šonedēļ aicina palikt iekštelpās un nedoties ārā. Pirms vairākiem gadiem Francijā karstuma ofensīva (2003.g.) prasīja 15 000 cilvēku upuru. Tāpēc tagad franču iestādes ņem šo lietu nopietnāk. Ir atvērtas speciālas atvēsināšanās telpas, kurās iedzīvotāji var paglābties no tveices triecieniem, jo tikko atkal reģistrēti karstuma rekordi.

Daudziem svaigā atmiņā palikuši pērnās vasaras karstuma uzplūdi. Jā, šie efekti ir zinātnes prognozēti un pamatoti. To apstiprina arī Berlīnes klimata pētniecības institūta (Potsdam Institute for Climate Research) profesors Stefans Rāmstorfs (Stefan Rahmstorf). Viņš neslēpj, ka karstuma viļņi, kas pārbrāžas zemeslodei pēdējo desmitgadu laikā, ir kļuvuši biežāki. Tveicīgākās Eiropas vasaras (pēdējo 1500 gadu laikā) reģistrētas sekojoši 2018., 2010., 2003., 2016. un 2002. gadā. Mēneša karstuma rekordi tagad tiekot fiksēti piecas reizes biežāk nekā agrāk, t.i. stabila klimata apstākļos.

Profesors Rāmstorfs ir klimata pētnieks.

Taču nav jābūt klimata pētniekam, lai sapratu, ka pastāv zināma kopsakarība starp kaitīgajām izplūdes gāzēm un siltumnīcas efektu, kuru šie izmeši nodrošina. Industriālās sabiedrības attīstības izraisīto negatīvo rezultātu pirms vairāk nekā simts gadiem (1896) prognozēja, piemēram, zviedru zinātnieks Svante Arēnius (Svante Arrhenius). Tas notika ilgi pirms klimata pētnieku parādīšanās zinātnes arēnā. Arī pirms viņa 1861. gadā īru fiziķis Džons Tindals (John Thyndall) pētījumā aprakstīja kā CO2, ozons un ūdens garaiņus absorbējošā tveice veido reakciju, kuru mēs šodien dēvējam par siltumnīcas efektu.

Tas nozīmē, ka šodien amerikāņu un krievu konservatīvo mediju apgalvojumi par to, ka nekāda siltumnīcas efekta nav, neiztur kritiku.

Lielākā daļa klimata pētnieku ir vienoti savos slēdzienos par to, ka tieši mūsu industrijas un sadzīves fosilā kurināma izmeši ir tie, kas noveduši pie klimata pārmaiņām un vides krīzes. Viens no efektiem ir profesora Rāmstorfa uzsvērtie tveices uzliesmojumi.

Tas nozīmē, ka šodien amerikāņu un krievu konservatīvo mediju apgalvojumi par to, ka nekāda siltumnīcas efekta nav, neiztur kritiku. Lielākā daļa klimata pētnieku ir vienoti savos slēdzienos par to, ka tieši mūsu industrijas un sadzīves fosilā kurināma izmeši ir tie, kas noveduši pie klimata pārmaiņām un vides krīzes. Viens no efektiem ir profesora Rāmstorfa uzsvērtie tveices uzliesmojumi.

Vai viss ir tikai tā?

Protams, ka neizturamas tveices atkārtošanos nevar šodien 100% piesaistīt tikai un vienīgi klimata pārmaiņu sekām. Kā norāda somu klimata pētnieks Marku Rumukainens (Markku Rummukainen) Lundas universitātē, tad iemesli šādiem dramatiskiem klimata pavērsieniem varot būt dažādi.

Gan sistematizēti, gan gadījuma rakstura. Piemēram, nebeidzamās lietus gāzes Japānā, zemes nogruvumi Islandē, vētras Indijā vai sausums Zviedrijā pērn norisinājās gandrīz vienlaicīgi, taču mums nav konkrētu pierādījumu, ka visām šīm nelaimēm būtu viens un tas pats izraisītājs. Lai noskaidrotu, nepieciešams laiks un pētījumu turpināšana. Taču jau tagad ir skaidrs, ka atmosfēras temperatūra kāpj un tāpēc gaiss kļūst siltāks.

Rezultātā izveidojās vairāk ūdens tvaiku „un tāpēc lietus gāzes un negaisi siro biežāk un dramatiskāk”, – konstatē profesors Rumukainens. Pēc viņa domām, nedrīkstam šodien paziņot, ka pērnās vasaras ekstrēmais sausums un meža ugunsgrēki ir tieši globālās sasilšanas sekas.

Taču redzams, ka pastāv kopsakarība starp vidējās gaisa temperatūras kāpumu un klimata pārmaiņām.

Kategoriskāku viedokli pauž citi klimata pētnieki. Pirms dažām nedēļām tika publicēts šī pētījuma rezultāts, kas pierāda, ka mūsu virtuālajā laikā pastāv 99% risks tam, ka karstuma viļņi turpināsies un pērnā gada sausums tomēr ir izmešu seku rezultāts. Pie līdzīgiem secinājumiem klimata pētnieki nonāca arī iepriekš,pētot 2016. gada karstās vasaras izraisītājus.

Izrādās, ka cilvēce tomēr pati ir vainīga pie savā klimata problēmām. Zinātnieki piedāvā pierādījumus, kurus varam kraut kaudzē. Amerikāņu organizācija Union of Concerned Scientists šajā virzienā prezentē karstuma viļņu analīzi un pierāda, ka ekstrēmās klimata izpausmes tomēr ir un paliek mūsu civilizācijas izraisītas.

Tas nozīmē, ka karstuma un sausuma viļņi turpināsies, gaisa temperatūrai caurmērā paaugstinoties par 2 grādiem.

Aukstuma un karstuma uzbrukumi

Savādos klimata lēcienus pamanām neparasta karstuma uzbrukuma apstākļos. Pie aukstuma uzlidojumiem esam pieraduši, jo dzīvojam salīdzinoši vēsā valstī. Taču karstajās zemēs tieši aukstuma viļņi it tie, kas nepiemērotā brīdī un laikā izraisa neslēptu vietējo nepatiku. Aprīļa komandējums uz Vīni man šogad pārvērtās nepatīkamā pārsteigumā.

Magnoliju un ķiršu ziedēšanas laikā, tur uzbrāzās negants aukstums (+4°), kas noturējās vairāk nekā nedēļu. Vietējie taisnojās, ka tas esot neparasti. Tā nemēdzot notikt. Tagad viss esot galīgi sajucis, „klimats trakojot arī Austrijā“ – apgalvoja Vīnes paziņas. Liekot noprast, ka globālā sasilšana esot vainīga, ja aprīļa beigās Austrijā cilvēkam jāstaigā pa ielu ar cimdiem un cepuri.

To pašu (mēnesi vēlāk – maija beigās) stāstīja Sicīlijas jaunieši, kurus nepatīkami pārsteidza negaidīts dzestruma vilnis Vidusjūras piekrastē. „Nejaukais pavasaris“ – viņi teica, nobaudot kafiju ar grieķu zemenēm un uzvelkot otru silto jaku. Nekas vairs neesot tā kā viņu bērnībā. Viss sajucis – ziema ar vasaru, pavasaris ar rudeni.
Ja austriešiem un sicīliešiem nedraud nekas briesmīgs, tad citur aina ir daudz bēdīgāka.

Pašlaik daudzi pamet savas mājas, jo viņu dzīvesvieta vairs nav apdzīvojama. Precīzāk – liela mūsu planētas daļa vairs nav apdzīvojama un šī neapdzīvojamā zona uz mūsu planētas turpina izplēsties plašumā.

Vai varam nonākt pie apokalipses? To savā runā sprediķoja pensionētais austrāliešu admirālis Kriss Berijs (Chris Barrie).

Viņa ziņojums (Breakthrough) skarbi pareģo civilizācijas beigas un paredz, ka cilvēka dzīvei uz zemes drīz pienāks fināls, kas norisināšoties pavisam nežēlīgā veidā. Iemesls – globālā sasilšana. Turpmāk mēs vairs nepriecāšoties par siltu un jauku vasaru, bet domāšot, kā paglābties no karstuma, kas arī mūsu platuma grādos pavisam drīz varot sasniegt 50 grādus, kā to pašlaik var novērot Indijā. Tālākais šausmu filmas scenārijs ir jau zināms: mūžīga sasaluma izzušana, Amazones ekosistēmas sabrukšana, nespēja apgādāt ar pārtiku planētas iedzīvotājus utt. Nav izslēgts, ka šo procesu rezultātā pastiprināsies migrācijas procesi, jo visiem nepietiks pārtikas un dzeramā ūdens.

Vai klimata krīze var novest pie bruņotiem konfliktiem?

Jā, var. „Nav izslēgts, ka klimata pārmaiņu izraisītie procesi var sākt norisināties daudz straujākā tempā un mēs nespēsim tos prognozēt un sekām sagatavoties”, – konstatē klimata pētnieki Deivids Sprāts (David Spratt) un Jans Danlops (Ian Dunlop).

Kāpēc tā var notikt? Pavisam vienkārši – lielo, industriālo lielvalstu vadītāji un politiķi (tie paši, kas galvenokārt ražo sārņus) nespēj vienoties par kaitīgo izmešu ierobežošanu visur un ilglaicīgi.

Parīzes vienošanās palika uz papīra kā labi domāts, taču nerealizēts projekts. CO2 koncentrācija gaisā, tātad, turpina pieaug. Līdz 2030. gadam tā sasniegs 437 ppm, ziņo žurnāls Nature.

Vai šādam šausmu filmas scenārijam ir jēga noticēt? Laika periodā no 2013. – 2050. daudzās valstīs tomēr vienpusēji tiks samazināti kaitīgās industrijas izplūdes gāzes. Vai ar to pietiks? Jeb esošais ir par maz? Jā, par maz, jo gaisa temperatūra turpinās kāpt. Par to savā ziņojumā raksta arī ANO.

Šodienas ziņojumi par klimata pārmaiņu ietekmi uz cilvēku dzīvi iedalāmi divās grupās. Konservatīvais klimata modelis (IPCC) ietver vairākus atražošanas mehānismus, kas pēc autoru domām palīdzēs noturēt līdzsvaru. Zinātnei vispār nav pieņemts celt paniku uz aizdomu pamata. Vēl mazāk patieso, kritisko situāciju ir gatavi publiskot politiķi. Sen pārbaudīta patiesība – labāk noklusēt, nekā atzīt patiesību, ir spēkā joprojām. Neaizmirsīsim arī politikas vēlmi kontrolēt zinātnes sasniegumus, sinhronizējot tos ar savām vajadzībām.

Jāpiezīmē, ka pirms IPCC ziņojuma tieši politiķi lielā mērā ietekmēja zinātniskā ziņojuma satura struktūru, jo viņiem nepatīkot pareģot lielas nelaimes. Reāla posta prognozes neiekļaujas politikas leksikona loģikā.

Ceru, ka 2050. gadā civilizācija bojā tomēr neies. Taču klimata problēma pastāv un turpina eksistēt, kamēr nav novērsta.

Ziemas valsts ar vasaras režīmu

Krievijas, Ķīnas un ASV nevēlēšanās pievērsties un risināt klimata krīzes problēmas ir fakts. Tas mazliet atgādina krievu ruletes spēlēšanu par mūsu planētas nākotni ar devīzi: „Manam mūžam pietiks jeb pēc manis – kaut ūdensplūdi!“. Kamēr konservatīvie zinātnieki un politiķi turpina kašķēties ar pārējiem par to, cik lodes ir revolverī, būtu saprātīgāk izbeigt riskēt. Vislabāk noņemt šaujamo no cilvēces deniņiem un sākt risināt problēmas, kas reāli pastāv.

Kā to izdarīt? Šim mērķim nepieciešama plaša un apjomīga resursu mobilizācija nākošās desmitgades laikā, kurai lielvalstis nav gatavas. Tā teikt – negrib to darīt.

Kas draud mums? Rītdien? Jāsāk rēķināties ar to, ka arī mūsu „vēsajā valstī“ ēkas un publiskā telpa nav gatava karstuma uzbrukumiem. Līdz šim darba, dzīvesvietas, transports bija piemērots aukstiem klimatiskajiem apstākļiem. Rēķinoties ar īsu vasaru un garu, aukstu ziemu. Daudzās publiskā lietojuma telpas ir ar lieliem logiem, stikla sienām, bez iespējas vēdināt un nodrošināt svaiga gaisa plūsmu. Iespējams, ka arī pie mums Latvijā jāsāk domāt par ēnu arkādēm un apkures sistēmu, kuru viegli var pārslēgt dzesēšanas režīmā. Līdz šim bija zināma gaisa temperatūra, kuras apstākļos bērniem ziemā nav jāiet uz skolu. Tagad pienācis laiks pretējais galējībai – precizējot cik grādos vasarā bērni un senjori nedrīkst atrasties ārā. Pirms pāris dienām šāda kārtība funkcionēja Francijā. Tagad tas attiecas arī uz mums.

Ziemas valstij Latvijai jāsāk rēķināties ar svelmi vasarā.

Ir pienācis pēdējais laiks restaurēt klimatu. Nobremzējot neapdomības dēstīto elles ceļu pie mums. Vienkārši tāpēc, ka tas ir iespējams. Visiem kopā.

 

 

Mums tuvojas Sahāra. Kāpj temperatūra un cerības.

2012. gada  11. decembrī. Speciāli TVnet.

Tuksnesis. Attēli no GoogleTuvojas Ziemassvētki un gadu mija. Ikviens no mums cer uz «baltiem Ziemassvētkiem» un «maziem mīnusiem gaisā» Jaungada naktī. Klimatam un apkārtējai videi ir nozīme arī mūsu labsajūtā un komfortā.

«Nevēlamies blenzt decembrī uz dubļiem sniega vietā un greznoties ar lietussargiem vai jakām jūlija tveices laikā. Diemžēl bieži traucē kaitinošas vētras, plūdi, jo klimata pārmaiņas norisinās aizvien intensīvāk – uz slikto pusi: kūst Arktikas ledāji, pieaug piesārņojuma līmenis ūdenskrātuvēs, slimo koki, samazinās dziedātājputnu skaits, un šie procesi attiecas uz mums visiem, neskatoties uz to, ka Latvija ir viena no zaļākajām valstīm pasaulē. Šīs klimata izmaiņu izraisītās vides mutācijas skar un ievaino telpu, kurā mēs visi dzīvojam kopā zem zilajām debesīm. Uz planētas Zeme.

Jo izraisītājs ir «cilvēks» ar savu industriālo ofensīvu dabai.

Tieši tāpēc arī pie mums Latvijā vajadzētu akūtāk, aktīvāk un konstruktīvāk pievērsties šīm problēmām, mēģinot tās risināt praktiski, ekonomiski un arī politiski. Izglītojot sabiedrību un iesaistot to plašāk un aktīvāk vides jautājumu risināšanā.

Kurš vainīgs pie tā, ka aktuālie sestdienas Dohas lēmumi Latvijas mediju vidē vakar un šodien ir bez rezonanses? Kāpēc zaļā politika Latvijā joprojām ir nedzimuša bērna statusā?

Diemžēl Latvijā joprojām trūkst funkcionējošas un patiesas Zaļās jeb vides aizsardzības partijas, kas cīnītos par zaļo vērtību saglabāšanu un zaļās domāšanas ekspansiju mūsu publiskajā telpā. Ja mums būtu normāla Zaļā partija, nevis tāda kā tagad, kas formāli (greznojoties ar «zaļās» partijas atribūtiem) pakārto savu stratēģiju Lemberga Zemnieku partijas līnijām, tad situācija būtu līdzīga vācu vai skandināvu zaļajam aktīvismam visplašākajos iedzīvotāju slāņos. Būtībā zaļā partija nekādi nespēj būt koalīcijā ar zemnieku partiju, jo šo partiju mērķi un uzdevumi ir antagoniski. Zaļie – aizsargā vidi, zemnieki to ekspluatē un izmanto.

Pārāk pieticīgi politiskajā līmenī pie mums rosās arī zaļās organizācijas, un tāpēc būtiskie lēmumi tiek deleģēti birokrātiem un koridoru sarunām. Tur tie noslīkst biezo tepiķu putekļu klusumā.

Kašķēšanās divu nedēļu garumā

Sestdien pievakarē gandrīz 200 pasaules valstis Dohā (Katarā) beidzot vienojās par vides glābšanas kompromisa lēmumu. Tas nozīmē, ka Kioto līgumu pagarina vēl astoņus gadus. Vienošanās notika dramatiski un ar lielām nesaskaņām fonā. Jau tagad skaidrs, ka daudzos jautājumos «lielajām» un «mazajām», «industriālajām» un «parastajām» valstīm nebija unisona.

Kā norāda «Reuters», veco Kioto līgumu pagarinās vēl astoņu gadu garumā, taču vissmagāko jautājumu – «par palīdzību trūcīgajām valstīm» nāksies deleģēt nākotnei. Nav izvirzīti jauni mērķi kaitīgo izplūdes izmešu visaptverošai redukcijai.

Vienošanās paketē atrodami arī daži cerīgi virzieni, piemēram, vienošanās par ilglaicīgu klimata kataklizmu sanēšanu (krastu eroziju, sālsūdens ieplūšanu saldūdens zonā u., tml.). Šajā virzienā tiks veidota konkrēta sadarbības programma valstu starpā, kas ir apsveicams solis.

Sliktāk izskatās ar tā saucamo otrā posma līgumu, jo tas aptver tikai mērķi  siltumnīcas efekta gāzu emisiju samazināšanai 15% apmērā pēc 2012. gada. Arī šajā virzienā pieņemt tālejošus lēmumus Dohas apspriedes laikā traucēja Krievija ar saviem «izgājieniem». Piemēram, Krievijas delegāts, paužot dusmas, demonstratīvi protestējot, izsoļoja laukā no zāles, lai pēc tam iebizotu atpakaļ un traucētu pārējiem domāt un vienoties. Lēmumu pieņemšanu bremzēja arī Ukraina un Baltkrievija. Spieķus riteņos meta arī Ķīna un Indija, tos ignorēja ASV, Japāna un Kanāda. Vācijai bieži «nebija saprotami» konferences dokumenti, un tas nozīmē, ka ANO Klimata pārmaiņu kārtējā konference nerealizēja iecerēto pilnībā.

Kompromisa lēmumu akceptēja gandrīz 200 valstis. Šķiet, ka arī Latvija, kuru šajā konferencē pārstāvēja divi Vides aizsardzības un Reģionālās attīstības ministrijas darbinieki (Aleksandrs Antonovs, Jurijs Spiridonovs).

VARAM par Latvijas balsojumu publiski neinformē, taču savā ziņā presei uzver, ka beidzot «ir panākta vienošanās par Kioto protokola otro saistību periodu», un konstatē, ka ar šo «tiek turpināta aizsāktā klimata politika un darbs pie klimata pārmaiņu samazināšanas pasākumiem».

Miglaini, tēlaini un nekonkrēti. Kā parasti.

Nekas tāds nav bijis pēdējos 20 miljonus gadu

Tikmēr pasaules klimata plānotāji prognozē strauju temperatūras celšanos. Pasaules banka nesen ziņoja, ka mums jārēķinās ar globālo sasilšanu 4 grādu robežās. «Būtībā te ir runa nevis par bīstamu nākotni, bet gan katastrofu tuvākajā laikā,» konstatē vides jautājumu pētnieks un profesors Juhans Rakštroms. Tas nozīmē, ka ANO apspriedēs prognozētie 2 grādi (Kopenhāgenas apspriede pirms 3 gadiem) jau tagad atpaliek no reālās sakaršanas līknes un «tik strauju temperatūras celšanos mūsu planēta nav pieredzējusi pēdējo 20 miljonu gadu laikā» (DN, 08.12.2012). Kamēr 21 no 50 industriālajām pasaules valstīm atsakās samazināt emisiju gāzes, tikmēr mēs mīņājamies uz vietas.

«Mums visiem kopā beidzot jāsāk cīņa pret trūkumu, nevienlīdzību un traģiskajām klimata pārmaiņām, kas skar mūs visus. Tūkstošgades 7. mērķis paredzēja visu valstu līdzdalību kaitīgo izplūdes gāzu apjoma samazināšanā, taču reālā attīstība notiek pretējā virzienā. Ja temperatūra turpinās kāpt, tad miljoniem trūcīgo afrikāņu zaudēs savu iztikas iespēju – ūdeni un iespēju nodrošināt sevi ar pārtiku. Šis process ir nāvējošs un izraisīs daudzu cilvēku ciešanas. To nepieciešams apturēt!» rakstīja bīskaps Desmonds Tutū savā nesenajā uzrunā vairākās pasaules lielākajās avīzēs.

Vai tas attiecas arī uz mums?

Jā. Tieši un netieši. Āfrikas ziemeļos no austrumiem līdz rietumiem stiepjas bēgļu nometņu josla. Piemēram Dadabas bēgļu nometnē Kenijas ziemeļaustrumos mitinās ap pusmiljons bēgļu. Čada uzņēmusi ap 300 000 bēgļu no Sudānas un 75 000 no Centrālāfrikas Republikas. Lielas bēgļu nometnes šobrīd ir arī Nigērā, Mauritānijā, Burkina Faso, kuru pašlaik pārpludina bēgļi no kara plosītās Mali. Alžīrijas tuksneša zonās posta apstākļos mitinās bēgļi, kas pametuši Marokas okupēto Rietumsahāru. Visiem viņiem vajag drošību, iztiku un darbu.

Alžīrijā jaunatnes bezdarbs ir 50% līmenī. Zemāks tas nav arī citās šā kontinenta valstīs.

Tātad darba jaunajiem afrikāņiem nav, naudas iztikai nepietiek un, apstākļiem pasliktinoties, cilvēki meklē darbu ārzemēs – bagātajā Eiropā. Tie, kas tiek līdz galamērķim, iekļaujas moderno vergu armijā, apkopjot tomātu plantācijas Spānijā. Tie, kas iekrīt robežsargu izliktajos tīklos, kļūst par terorisma organizāciju kontingentu, tieši vai netieši saistoties ar Alkaidu.

Kur ir izeja no situācijas? Apzinoties, ka arī Eiropā jaunatnes bezdarba līmenis ir iespaidīgs – 22% un vecā kontinenta valstu valdības neko nespēj līdzēt, lai šo situāciju būtiski uzlabotu. Arī Eiropā ieguvējas ir organizētās noziedzības aprindas, kas pieslēdzas izmisušajiem jaunajiem bezdarbniekiem ar konkrētiem «darba piedāvājumiem» un paplašina savu kadru kalvi ar tiem, kuriem legālais darba tirgus pagriež muguru.

Izeja ir jaunu industriju attīstīšanā.

Neļausim tuksnesim tuvoties mūsu ābeļdārzam

Saules enerģijas izmantojuma idejas attīstās strauji. Ziemeļāfrikas potenciāls ir milzīgs. Pēdējie pētījumi šajā jomā pierāda (IIASA), ka Ziemeļāfrika ar savu saules enerģijas potenciālu varētu apgādāt ar elektrību visu Eiropas kontinentu. Kāds vācu uzņēmums jau izstrādā Sahārai lielu saules enerģijas centrāli ar nosaukumu Desertec 400 miljardu eiro vērtībā. Šis projekts sasaucās ar Vācijas gatavību atteikties no atomelektrostacijām un ES investīcijām ūdeņraža gāzes ražošanas attīstīšanā. Pastāv bioloģiski procesi, kas izdala ūdeņradi, saņemot gaismu un siltumu no saules, un tieši tāpēc saules enerģija var aizstāt «netīro» fosilo kurināmo. Tas atrisinātu gan Eiropas enerģētisko krīzi, gan bezdarbu Ziemeļāfrikas zonā. Nav izslēgts, ka tieši šajā virzienā paveras plašas iespējas arī ekonomiskās krīzes ievainotajām Eiropas siltajām valstīm – Grieķijai un Spānijai. Iespējams, ka Eiropai tagad jāizstrādā jauns «Maršala plāns» videi labvēlīgo energoresursu apguvei un attīstībai. Novēršot planētas tālāko sasilšanu, iedzīvotāju migrāciju un nodrošinot jaunas darba vietas posta skartajos planētas punktos Āfrikā un Eiropā.

Man šķiet, ka Eiropas liktenis lielā mērā atkarīgs no pašreizējo politiķu attieksmes pret jauniešiem. Vai nu viņi ir apgrūtinājums, vai arī resurss. Tāpēc ir nepieciešams prezidenta Rūzvelta cienīgs «new deal»: izšķiroša pāreja uz apjomīgu saules enerģijas izmantojumu, pārkārtošanos uz lokālu mājsaimniecību apgādi ar alternatīvo, videi labvēlīgo enerģiju, pāreju no fosilā kurināmā uz ūdeņraža «benzīnu», satiksmes pārkārtošanu atpakaļ uz sliedēm, izbūvējot jaunas vilcienu līnijas autoceļu vietā.

Lai izglābtu vidi, dabu, floru un faunu, ir jārīkojas izšķiroši.

Iespējams, ka šis spēriens +4 grādi mums bija jāsaņem, lai pamostos no finanšu krīzes izraisītās pasivitātes komas. Lai Sahāra paliek tur, kur tā ir, un apgādā mūs ar elektrību.

Neļausim tai tuvoties mūsu ābeļdārzam