Kubas komplicētās koordinātes: Fidels, kioski un izeja no krīzes

2013. gada 7. martā. Speciāli TVNET.

imagePār Kubu šodien nolaidušies tumši lietus mākoņi. No kurienes? Protams – no Amerikas Savienotajām Valstīm. No bijušo okupantu valsts nāk viss ļaunums un posts. To te zina ikviens čiekurs vai ķirzaka, tieši tāpat kā mēs Latvijā visi labi zinām, ka pie mūsu bēdām un posta ir vainojama padomju okupācija un zviedru bankas.

Pārāk vienkārši, lai būtu patiesi. Tieši tāpat, kā mēs cenšamies aizvilkt slēģus Maskavas spiediena priekšā, arī «Zaļā ķirzaciņa Kuba» turpina turēties pretī «amerikāņu lielvalstnieciskā imperiālisma spiedienam» ar visiem saviem pieticīgajiem spēkiem. Viegli tas nav, jo «dinozaurs» joprojām tup tepat kaimiņos – 180 km attālumā. Tur aiz jūras gozējas jeņķu Maiami. Tā pati, uz kurieni kubiešu disidenti bēga ar laivām, plostiem un sakabinātām automašīnu riepu kamerām. Mēs uz Krieviju pagaidām nebēgam. Tāpēc salīdzināt Kubas un Latvijas situāciju 2013. gadā nav vienkārši. Taču ir kopīgais un atšķirīgais. Par to arī šī reportāža. Kamēr februāra pēdējās debesis virs Kubas vēl nav noskaidrojušās un vējš gaiņā projām «jeņķu lietus mākoņus», kamēr vēl man ir iespējams nosūtīt šo tekstu pa internetu uz TVNET redakciju Rīgā (šeit Kubā interneta lietošana tiek apzināti ierobežota – tikai publiskās vietējā telekoma centrālēs un dažās viesnīcās un, lai nopirktu interneta pieslēguma karti, jānorāda mani pases dati), es mēģināšu īsi apkopot savus iespaidus un aicināt uz pārdomām arī TVNET lasītājus.

Kubas portrets

imageUzzīmēt «smaragda krokodila» veidolu nav viegli, jo salu arhipelāgs ar nosaukumu Kuba ir šarmants pasaules nostūris, kas apvieno sevī koloniālā laika šarmu, afrikāņu un spāņu kultūras kokteili, unikālu temperamentu un oriģinālu pasaules uzskatu rasolu. Sākot ar dramatiski pulsējošo Havannu. Tās vēsturiskajām arhitektūras pērlēm (La Habana Vieja), šaurajām vecpilsētas ieliņām, patriotisko Plaza de la Revolution, Ernesta Hemingveja namu Finca La Vigia un veselu virkni burvīgu «meža zemenīšu» vietu, kas savietojušās garā, fascinējošā ķēdē no Vinālēm (Valle de Vinales) ziemeļos līdz  Santjago de Cuba dienvidos. Beidzot ar maniakāli optimistiskiem un lepniem cilvēkiem: uz ielas, veikalos, krodziņos, krustojumos, pludmalē un kafejnīcās. Kubas kultūra ir krustojums starp spāņu un afrikāņu pasaules uztveri. Kubas identitāte ir cieši saistīta arī ar tās ģeogrāfisko atrašanās vietu. Kā Golfa straumes atslēga (skat. valsts ģerboni), tā atrodas stratēģiskā pozīcijā starp abiem Amerikas kontinentiem. Tieši tāpat kā savulaik Latvija, arī Kuba vienmēr ir atradusies iekarotājiem «pa kājām».

Socialismo o muerte – Sociālisms vai nāve

Pēdējais karš atnāca salā līdz ar sociālisma revolūcijas uzvaru. 1952. gadā valstī notika politisks apvērsums un pie varas nāca Fulgencio Batista, nostumjot no politiskās skatuves tautā iecienīto partiju Partido Ortodoxo. Sabiedrība bija sašutusi, taču jauno diktatoru atbalstīja ASV, un tas nozīmēja daudz. Šo stāstu var turpināt ar apzīmētājiem par to, kā diktators «uzvārījās», pārdodot zemi un nekustamo īpašumu britiem un amerikāņiem, un kā Kuba pamazām pārvērtās par izklaides salu ar uzdzīvi un prostitūciju kā vienu no galvenajiem biznesa avotiem. Daļēji pazīstama aina arī pie mums – šodienas LV. Nav noslēpums, ka Kuba 50. gados kļuva ne tikai par kazino un narkotiku metropoli (to izmantoja Rietumu demokrātiju bagātnieki un slavenības), bet arī par mafiju midzeni. Šeit tika «mazgāta netīrā nauda», pārdota sieviešu un bērnu miesa kopā ar glāzi mohito. Amerikāņu apetīte vairs nebija kontrolējama, tieši tāpat kā krievu kapitāla paisums vairs nešķiet kontrolējams arī pie mums Latvijā (tagad).

imageTaču atgriezīsimies pa Kubas. Toreiz jauns advokāts, studentu līderis Fidels Kastro mēģināja sakārtot politiku ar miermīlīgām metodēm. Neizdevās. Pēc aresta Fidels emigrēja uz Meksiku un tur iepazinās ar vēlāk leģendāro «komendante», tolaik jaunu argentīniešu ārstu Ernesto Gevaru. Pateicoties Fidela un Če aktivitātēm, 1959. gadā Kubā uzvar revolūcija. Par šo salai tik dramatisko brīdi šodien var izlasīt biezas grāmatas. Galu galā 1959. gada 8. janvārī Fidels Kastro ieiet Havannā ar savu armiju kā atbrīvotājs un 16. janvārī tiek ievēlēts par premjerministru. Jaunā valdība nekavējoties aizliedza rasu diskrimināciju, samazināja uz pusi īri par mājokli, elektrības cenu un sāka cīņu par analfabētisma apkarošanu. Nodrošināja bezmaksas ārstu apmeklējumu un skolu.

image

Tam sekoja zemes reforma, kuras rezultātā cieta īpašnieki ASV, tāpēc 1960. gadā Vašingtona sāka Kubas ekonomisko blokādi. Spiediena rezultātā Kuba noslēdza vienošanos ar PSRS un Varšavas pakta valstīm, lai izdzīvotu. «Revolūcija vai nāve» nebija tukša patētika. Vēl skarbāka Kubas situācija veidojās 1961.gadā, pēc kubiešu emigrantu neveiksmīgā desanta, kad Kenedija valdības mēģinājumi gāzt Fidela varu Kubā beidzās ar fiasko un amerikāņi vēl smagāk sažņaudza blokādes žņaugus ap kaimiņu «ķirzaciņu». Stīvēšanās ap Kubu nonāca līdz kodolkara robežai, taču viss tomēr beidzās nosacīti «laimīgi». Manu Rīgas paziņu būvētās atomkara patvertnes Rīgā (60. gados), tagad ir kartupeļu pagrabi.

imageBlokāde spieda Kubu pie sienas, un tāpēc no salas turpināja bēgt cilvēki. PSRS darīja, ko varēja, taču ekonomika nav regulējama ideoloģiski. Pēc Padomju Savienības sabrukuma (1991. gada krievu armijas un tehnikas izvešanas no valsts) Kuba vairs nav mums tik pazīstamā pastkartīšu idilles ainava ar košu sauli, smaidošiem, pārtikušiem cilvēkiem, cukurniedru plantācijām līdz horizontam, zaļu palmu birzīm un pludmalēm pie tirkīzzila ūdens piekrastes. Iedzīvotāju posts ir reāls. Uz izmisuma robežas. Revolūcijas vietā nostājusies bada nāve. Pat Periodo Especial nepalīdz. Valsts industrija ir paralizēta, importa apjomi samazinājušies, pārrāvumi elektroenerģijas un ūdens piegādē – normāla lieta. Veikalu plaukti tukši. Neraugoties uz to, ka US dolārs ir legalizēts, Fidela vietā tronī nosēdies Rauls (kas sola demisionēt pēc pieciem gadiem), kopš 2010. gada no cietumiem tiek atbrīvoti politiskie ieslodzītie, taču bezdarbs turpina pieaugt un labklājības līmenis kristies. Politbirojs ir mazrunīgs un meklē šeit «kubiešu Gorbačovu». Izskatās, ka atrašana ir ieilgusi.

Kiosku periods

Šodienas Kuba ir joprojām jauna, vitāla dumpinieku valsts, kas turpina pārsteigt ar apbrīnojami profesionālu mūziku uz katra stūra, gigantiska optimisma un patriotisma lādiņiem, neraugoties uz smagajiem ekonomiskās krīzes apstākļiem. Pats lielākais paradokss, kas šeit pārsteidz, ir kubiešu spēja nezaudēt savu optimismu un dzimtenes mīlestību arī tik smagos apstākļos, kādus var novērot šeit patlaban. Valdība ir atļāvusi attīstīt mazos uzņēmumus. Tieši tāpat kā savulaik Latvijā kooperatīvu laikos, arī šeit uz katra stūra ir kioski jeb «caurumi sienā», kas pārdod visu, ko iespējams ievest valstī. Vietējiem par vienu, bet ārzemniekiem par citu cenu. Pa ielām šaudās velorikšas, taksometri, kas pelna naudu paši sev un samaksā «valsts nodevu Fidelam». Katrā otrajā namā frizētava vai manikīra salons, vietējais Santeria priesteris ar savu svītu vai krodziņš.

imageKuba vārās kā putras grāpītis. Kāpēc kubieši neiet ielās un nedumpojas? Kāpēc viņi ir tikpat kūtri kā Latvijas iedzīvotāji attiecībās ar «savas valsts krīzi»?
 Uz šo jautājumu nav atbildes. Pirmkārt tāpēc, ka Fidela politikas rezultātā kubiešiem ir nodrošināta bezmaksas veselības aprūpe (zāļu nodrošinājumu ieskaitot) un bezmaksas skola un bērnu aktivitātes (sportu un mūzikas skolu ieskaitot). Salīdzinoši labā medicīniskā aprūpe valstī panākusi daudzu tropu zonas slimību izzušanu tieši Kubā. Kubiešu ārsti ir pienākumu augstumos. Skolotāji tāpat. Visi vēl nav aizkuģojuši uz Maiami.Tas nav maz.

Gvantanamo

Te beidzas ceļš. Tālāk iet nav iespējams, jo mūsu priekšā ir amerikāņu kara bāze Gvantanamo. Slēgtā zona Kubā. Tā pati, kuru jeņķi izmanto savam bēdīgi slavenajam musulmaņu teroristu cietumam, vedot šurp kara noziedzniekus. Vispār jau Gvantanamo mūsu priekšstatos pirmām kārtām saistās ar ļoti populāro kubiešu dziesmu Guantanamera (meitene no Gvantanamo, kas ir lielisks skaņdarbs. «Son» mūzikas stilā uzrakstīts. Šo muzikālo stilu attīstīja šejienes kafijas plantācijās strādājošie. Tagad to var dzirdēt visur. Kāds sakars meitenei no Gvantanamo (Joseito Fernandez) ar amerikāņu flotes bāzi?

1903.gadā noslēgtais kontrakts ar ASV. Kubas republikas valdība tolaik parakstīja līgumu par teritorijas piešķiršanu ASV kara bāzei uz 99 gadiem (sākot ar 1934. gadu) Gvantanamo līcī. Katru gadu ASV maksā Kubai par šīs teritorijas izmantošanu tikai 2000 USD gadā. Salas valdība šo maksājumu sūta Vašingtonai atpakaļ. Taču bāze arī šodien ir turpat. Norobežojusies no Kubas ar augstiem žogiem, izveidojot 110 kvadrātkilometru lielu platību kā ASV teritoriju Kubā (ar diviem militāriem lidlaukiem un ostu). Ap Gvantanamo bāzi ir 27 kilotmetrus garš dzeloņdrāšu žogs. Paspiegot amerikāņu nocietinājuma virzienā var no paugura pie Baracoa ceļa vai no viesnīcas Caimanera balkona. Mani šajā Gvantanamo fenomenā pārsteidz žogs. Jeņķi būvē kilometriem garus žogus Kubā, marokāņi Rietumsahārā, Izraēla – Palestīnā. Žogi nav izeja. Vai Berlīnes mūra krišana nav pierādījusi, ka žogi neatrisina problēmas?
 Kāpēc politiķi turpina mūrēt žogus kā izeju no sarežģītu cilvēku attiecību situācijas?

imageKāda ir Kubas izeja no ekonomikas krīzes? Ja godīgi – es vēlu kubiešiem tiešām panākumus un veiksmīgu izeju no esošās situācijas, taču baidos, ka būs neskaitāmi «eksperti» un «konsultanti», kas nekavējoties sagraus esošo, izmantojamo pozitīvo fundamentu un pārveidos salas realitāti laupītājkapitālismā, kā mēs to jau 20 gadus varam novērot Latvijā. Pirmie reaģēs kubiešu emigranti ASV, kas ir ietekmīgs grupējums un nekavējoties centīsies pārvērst Kubu ASV štatā. Tieši tāpat kā mūsu emigranti (no dažādām rietumvalstīm) visiem spēkiem centās pārvērst Latviju savas mītnes zemes kopijā. Novēlu Kubai atrast savu modeli. Cilvēcīgāku nekā Latvijā, humānāku nekā pie mums. Saglabājot iedzīvotājiem veselības un bērnu aprūpes esošās priekšrocības. Novēlu kubiešiem humānu ceļu pie brīvības. Pie brīvības visiem. Arī tiem, kas nevar atļauties 100% pārticību un iegādāties visas mantas, ko sirds kāro. Oj,oj,oj, mans nopirktais interneta laiks ir beidzies. Tūliņ Fidels atslēgs manu internetu. Visu labu! Turpināšu Rīgā.

Ceļojums pa Kubu
Iepriekšējie raksti par Kubu:

Japāna apstājusies, Eirovīzija finišē, Kastro attapies, Skypes autors spēlē ar niknajiem putniem un ejam uz koncertu!

2011. gada 12. marts

Stokholmā šodien žilbinoša saule. Jāvelk no maisa ārā saules krēsls un jācenšas noķert pavasara gaisma uz balkona. Ja atliks laika. Lielbodē pārdeva zemenes par 1,5 latu kastītē. Savaldzinājos un nopirku. Var gadīties, ka noderēs šovakar, skatoties zviedru Eirošlāgera finālu. Visa valsts piekārtojusies eiro dziesmas finiša taisnei. Par to cauru dienu burbuļo mediji, diskutē kolēģi, kas sataisījušies tradicionālajām masku ballēm pie televizora. Arī skatītājiem jāpārģērbjas tā kā popdziedātājam pieklājas. Slinkie apmet ap kaklu boa un uzreiz jūtas kā Lisa Minelli vai vismaz Sara Leandere. Centīgākie sataisās pamatīgāk un ir uz ko noskatīties arī blakus televizoram! 🙂

Tikmēr Japānā turpinās sirreālās ainas un faktiski ir kauns lēkāt līdzi diskopopam, ja vakar cunami viļņos bojā gājuši vismaz 1000 japāņu.
Valstī nav elektrības, nestrādā uzņēmumi, nefunkcionē transports, ūdens piegāde pārtraukta un upuru skaits turpina pieaugt. Cunami vilnis 250 kilometrus uz ziemeļiem no Tokijas vakar bija līdz 10 m augsts. Tas noslaucīja savā ceļā gandrīz visu. Pašlaik ārkārtas stāvoklis izsludināts atomelektrostaciju zonās, jo nedarbojas dzesēšanas iekārtas un radioaktīvais starojums jau šorīt 1000 x pārsniedzis pieļaujamo robežu. Tik spēcīga zemestrīce Japānā līdz šim nav reģistrēta. 8,9 balles pēc Rihtera skalas. Šovakar vai rīt no rīta prognozē atkārtošanos 6,7 robežās.

Japāna un ASV ir rūdītas zemestrīču valstis, taču pret stihiskām nelaimēm neviens nav 100% apdrošināts.

Tikko noskaidrojās, ka tur nevar apdrošināties arī pret publiskiem pazemojumiem. Izteikšanās brīvība ASV tiek saprasta burtiski. Uz ielas un metro jūs varat skaļi paziņot visu ko vien vēlaties. Apvainojumus ieskaitot. Šīs tiesības garantē ASV konstitūcija. Drīkst teikt ko domā, var arī apsaukāties, ķengāties, dedzināt valsts karogu, verbāli plosīties publiskās vietās. Cilvēks ir brīvs un var skaļi runāt par visu kas uz sirds. Mediji ir cita opera. Tur reglaments ir neredzams bet dzelžains. Taču uz ielas var visu un šī iespēja – spārno.

Piemēram – 2006. gadā kaprāļa Matthew Snyder bērēs Merilendā (Maryland) kapos pēkšņi ieradās baptistu aktīvistu grupa, kas ar plakātiem rokās ” Nost ar gejiem!”, ”Paldies Dievam, ka viņš licis nogalināt šādus karavīrus!” sāka saukt saukļus un traucēt bēru ceremoniju. Kaprālis gāja bojā Irākas kara laikā un faktiski nebija homoseksuāls. Kāpēc aktīvisti protestēja? Lai pievērstu uzmanību sev aktuāliem jautājumiem. Viņiem neinteresēja vai konkrētais aizgājējs ir vai nav bijis gejs. Svārīgāka šķita sava idejas misija. Vai drīkst izjaukt bēres uz apsaukāt aizgājēju? Izrādās, ka drīkst. ASV drīkst.
Tā tikko izlēma tiesa, kas izskatīja šo lietu, sakarā ar mirušā kaprāļa tēva iesniegto sūdzību. Pirmā tiesas instance izlēma par labu aizgājējam un piesprieda 10 miljonu dolāru lielu naudas sodu reliģiskajiem trokšņotājiem. Nākamā instance Augstākā tiesa pieslējās izteikšanās brīvībai. Anulējot iepriekšējo spriedumu.
Izteikšanās brīvība uzvarēja.
Tas nozīmē, ka pat bērēs cilvēks vairs nav pasargāts no plosīklām, kas ikdienā trako internetā.

Priecātos, ja tikpat principiāli jeņķi būtu mediju brīvības garantiju jautājumos. Brīžos, kad žurnālistiem jāatļauj ziņot bezkaislīgi (bez patriotisma) un patiesi par valstij svarīgām problēmām un procesiem. Irākas kara sākumā tā nebija. Tolaik amerikāņi bija spiesti pievērsties Eiropas medijiem, lai uzzinātu kas īsti frontē notiek. Cenzūras vāks medijiem valsts iekšienē tolaik bija totāls. Diemžēl.

Mediji var pagrūst šajā virzienā dziļāk.

No Oslo ziņo, ka ASV vēstniecība beidzot piekritusi anulēt klusēšanas zvērestu tiem norvēģu policistiem, kuri Irākas kara laikā nodarbojās ar norvēģu pilsoņu uzraudzību un viņu viedokļu sistematizāciju amerikāņu drošībnieku vajadzībām. Tas noticis patiecoties TV2 uzsāktajai rokošās žurnālistikas akcijai un tai sekojošajiem atmaskojumiem.
Interesanti kad ASV vēstniecība Latvijā publiskos šos faktus? Tautiešu liecības informē, ka ”lielais brālis” uzraudzīja Rīgā arī mūs ar vietējo bāleliņu un tautu meitu palīdzību.
Mums arī ir ”šādi” labi apmaksāti varoņi.
Prasās pēc jaunas ”negoda” plāksnes.

Tikmēr Rauls Kastro atbrīvojis no ieslodzījuma savu pazīstamāko pretīrunātāju – ārstu Oskaru Elisu Bisketu. 2003. gadā Kubas režīms viņu notiesāja uz 25 gadiem cietumsoda. Biskets atteicās doties trimdā uz Spāniju. Tagad viņam tiek samazināts cietumsods un piešķirta atļauja palikt uz dzīvi turpat Havannā.

Niklass Zennštroms (Niklas Zennström) ir Skype idejas autors un ieviesējs. Viņa radītais Igaunijas uzņēmums bieži piesavinās sev šo godu. Igauņus var saprast. Taču atgriezīsimies pie īsta ideju autora. Niklass nevar būt rāms un tērēt savu naudu, braukājot pa ārzemēm un ēdot kūkas. Nē viņš ir rosīgs un kopā ar somiem gatavo tirgum populāro mobilo spēli ”Angry Birds”, kurai jau šobrīd ir 40 miljoni spēlētāju visā pasaulē.
” Gribu piedalīties valdē un palīdzēt grupai realizēt savas ieceres”, – atzīstas Niklas sava ziņā presei. Caur savu ” Atomico Venture” un ”Accel Partners” viņš investēs jaunajā idejā (Rovio) vismaz 42 miljonus dolāru.

Tikmēr pavasaris nāk tuvāk. Nākamnedēļ Stokholmas Dienvidu teātrī (Södra Teater) viesosies Edmars Kastaņeda (Edmar Castaneda). Viņu paklausīties ir vērts! Elegantas improvizācijas, filigrans tonis un žilbinoša mūzika.
Gatavojamies un ejam! 19. martā plkst .20.00.

http://www.youtube.com/watch?v=ux9sxiYHZhk&feature=player_embedded

Tas – pēc nedēļas.

Šovakar – eiro dziesmas superfināls Globenā. Recenziju rakstīšu jau naktī.
Finālu var noskatīties datorā www.svt.se  no plkst. 21.00 pēc Latvijas laika.
http://svtplay.se/v/2317878/melodifestivalen_2011__finalen

Turpinām vērot!