Latvijas prezidents, Rīgas mērs un citi politiķi kā valsts drošības riski

2013. gada 27. maijā speciāli TVnet.

TVnet foto militārā nometne sojuz 2012 latvijas dalibnieki

Foto: Attēls no kmforum.ru

Pagājušas nedēļas LTV raidījumā Preses klubs 100. pants*, kurā piedalījās arī LR Aizsardzības ministrs Artis Pabriks un tika analizēts viens no Krievijas maigās varas piemēriem – Baltijas jauniešu iesaiste Krievijā rīkotajās nometnēs, tika diskutēts par šā pasākuma lietderību un ar to saistītajām problēmām. Šī diskusija izraisīja pārdomas par Latvijas drošību. Kas un kādi šodien ir Latvijas drošības riski un kur meklējami drošības garanti?

– Latvijas drošības risks ir mūsu kaimiņvalsts Krievijas politiskais režīms un tā maigās varas politika, kas pašlaik centrēta uz Krievijas ietekmes nostiprināšanu bijušajā PSRS teritorijā ar krievu valodā runājošo, Latvijā dzīvojošo tautiešu un vietējo politiķu palīdzību.

– Latvijas drošības risks ir Saeimas deputāts, PSRS bruņoto spēku un Afganistānas kara veterāns Gunārs Rusiņš, kas sadarbībā ar savu PSRS karavīru sabiedrisko organizāciju un tās biedriem (Afganistānas kara veterānu Sergeju Īvānu) organizē Latvijas pusaudžu dalību Krievijas «militāri patriotiskajā» nometnē «Sojuz», kura pēc pasaulē pieņemtas terminoloģijas ir jādēvē par starptautiskā terorisma treniņnometni, jo tās mērķi ir ar militāra spēka, diversiju, izlūkošanas, ideoloģiskas ietekmēšanas palīdzību nostiprināt Krievijas pozīcijas postpadomju telpā (ieskaitot Latviju).

– Latvijas drošības risks ir tie Rīgas 34. vidusskolas un citu skolu bērni, kas piedalījās šajās teroristu nometnēs 2010. un 2012. gadā, jo viņi ir Krievijas izlūkdienestu potenciālo vervējamo aģentu sarakstā. Krievijas izlūkdienestus interesē spējīgi jaunieši, kuri ar laiku kļūs par savu valstu nākamajiem sabiedriskās un politiskās elites pārstāvjiem, cerot uz to, ka nākotnē – iesaistoties politikā, iegūstot varu un ieņemot augstus amatus, šie jaunieši īstenotu Krievijas interesēm atbilstošu politiku.

– Latvijas drošības risks ir tie Krievijas maigās varas instrumenti Latvijā, kuri atbalsta Latvijas jauniešu dalību šādās teroristu nometnēs. Kā avīzē Vesti norāda Sergejs Īvāns, tad atbalsts šādai iniciatīvai nācis no Krievijas konsula Latvijā Vladimira Godiņas, no Rīgas mēra Nila Ušakova, no Rīgas domes deputāta (Gods kalpot Rīgai) un PSRS bruņoto spēku virsnieka Daiņa Turlā, no Jurija (Jura) Savicka (acīmredzot tā Jurija Savicka, kas ir bijis PSRS ārējā izlūkdienesta virsnieks un tagad ir Krievijas dabas gāzes ieguves uzņēmuma Itera Latvijas meitas uzņēmuma prezidents un sabiedrības «Latvijas Gāze» padomes priekšsēdētāja vietnieks).

Latvijas drošības risks ir Krievijas dabas gāzes koncerns Gazprom ar tās uzņēmumiem Latvijā, ja šis piegādātājs saglabās savu monopolstāvokli mūsu tirgū. J. Savickis, kas pārstāv Gazprom impēriju Latvijā, ir Putina kolēģis no tiem laikiem, kad abi kopā strādāja PSRS izlūkošanas dienestā, specializējoties uz Vāciju, un runā, ka Putins viņu savulaik pat gribējis iekārtot Gazprom vadītāja Millera vietā, taču atstāja Latvijā, kur viņš acīmredzot ir Krievijai noderīgāks.

– Latvijas drošības risks ir mūsu naivums un zināma lētticība par to, ka dalība NATO, Eiropas Savienībā un iekļaušanās eiro zonā automātiski aizsargās un nodrošinās mūžīgas garantijas mūsu drošībai un piederībai Rietumu civilizācijai. Šis pats infantilais naivums mājo (kā tagad izrādās!) arī LR Aizsardzības ministrijas Rekrutēšanas un jaunsardzes centrā, kura direktors Druvis Kleins savu nekompetenci gan uzreiz atzina un, gods kam gods, iesniedza atlūgumu kā īstam virsniekam klājas. Taču arī Latvijas prezidents ir tikpat naivs, kā liecina viņa izteikumi šīs teroristu nometnes sakarā.

– Latvijas drošības risks ir Latvijas partija Saskaņas centrs, kas faktiski nekautrējas skaļi deklarēt savu sadarbību ar Krievijas varas partiju Vienotā Krievija, kuras līderu mērķis ir atjaunot Krievijas impēriju, sākot nostiprināt Krievijas ietekmi vecajās PSRS robežās.

– Latvijas drošības risks ir Rīgas mērs un partijas Saskaņas centrs līderis Nils Ušakovs. Viņš ar tiešu un netiešu atbalstu Krievijas maigās varas aktivitātēm Latvijā, izmantojot savus sakarus ar Krievijas izlūkdienestu, mēģināja spert pirmo soli Latvijas kolonizācijas atjaunošana virzienā, aicinot ieviest Latvijā krievu valodu kā valsts valodu. Ar šo viņš būtiski apdraud Latvijas kā nacionālas valsts pamatu – latviešu valodu un kultūru un cenšas pārvērst Latvijas valsti par Krievijas satelītprovinci.

– Latvijas drošības risks ir Latvijas krievu kopienas valdes loceklis un laikraksta Vesti ārštata žurnālists Sergejs Vatoļins (kas piedalījās arī LTV raidījumā), jo viņš nesaskata vai apzināti ignorē atšķirību starp Latvijas jauniešu iespējamo dalību analoģiskās militārās nometnēs ASV, Izraēlā vai radikālajā militāri – patriotiskajā nometnē Krievijā. ASV un Izraēla ir mūsu Rietumu militārie sabiedrotie, ar kuriem mums ir arī kopīgas vērtības. Turpretī Krievija joprojām ir mūsu potenciālais ienaidnieks. Vai Vatoļina kungs ir tik nekompetents, ka šo starpību neredz, lai sludinātu, ka Latvijai ASV ir tas pats, kas Krievija? Domāju, ka viņš saprot, tikai apzināti nomaina vietām būtisko ar nebūtisko. Demagoģijai ir daudz seju.

– Latvijas drošības risks ir Krievijas kultūras imperiālisms ar Krievijas TV kanāliem visos Latvijas kabeļu tīklos. Arī tajos, kurus finansē valsts (Lattelecom), ar krievu valodā skanošo radiostaciju dominanti ēterā. Mūsu drošības risks ir Krievijas popkultūras pasākums Jaunais Vilnis Jūrmalā ar visiem tam sekojošajiem lielkrievu kriminogēnajiem elementiem un mafijas bosiem publikā Dzintaru koncertzālē. Kamēr šis festivāls Dzintaros nav pārveidots par normālu starptautisku pasākumu (atbilstoši modernā laika normām) ar Rietumu valstu dalībniekiem angļu un latviešu (nevis krievu valodā), tikmēr šis pasākums būs Trojas zirgs Maskavas šovinismam mūsu valstī.

– Latvijas drošības risks ir hokeja komanda Dinamo, kas veicina Latvijas sporta un līdzjutēju integrāciju Krievijas sporta un izklaides sfērā atbilstoši Krievijas maigās varas politikas plāniem. Šo projektu arī vada Putina «draugs» un līdzgaitnieks PSRS izlūkošanas frontē Jurijs (Juris) Savickis (Itera, Latvijas Gāze). Dīvaini, ka pat Latvijas saeimas spīkere Āboltiņa un citi politiķi apmeklē šo Krievijas maigās varas pasākumus. Naivi vai jau nopirkti?

– Latvijas drošības risks ir Latvijas oligarhi (valsts un pašvaldību līmenī), kas bez sirdsapziņas pārmetumiem personīgā labuma un ietekmes dēļ pārdos savu māti un lēti nopirks uzticīgus pensionārus. Viņi veicina tiesiskā nihilisma, korupcijas un visatļautības sērgu Latvijā.

– Latvijas drošības risks ir Krievijas specdienestu apmaksāti interneta publikāciju komentētāji, kuru uzdevums ir «vērpt» mūsu sabiedrības publisko domu labvēlīgu Krievijai un tās politiķiem Baltijas valstīs. Viņu daiļradi varat izlasīt zem šī mana vai jebkura Otto Ozola, Toma Ostrovska, Aivara Ozoliņa vai citu komentētāju rakstiem. Šo Kremļa vērpēju galvenais uzdevums ir nolamāt raksta autorus, vienmēr un visur slavēt Krieviju, tās politiku un kritizēt visu rietumniecisko, demonizējot pat zviedru bankas, kas pēc viņu loģikas ir lielāka ļaunuma sakne Baltijā nekā PSRS okupācijas laiks. Sevišķi aktīvi šie «ideoloģijas vērpēji» sarosās pirms vēlēšanām, lai atbalstītu Kremlim lojālus politiķus un viedokļus. Tas notiek arī tagad. Šonedēļ.

– Latvijas drošības risks ir Krievijas investīcijas Latvijā (gan tiešās, gan no trešajām valstīm, piem., Kipras), ja tās sāks dominēt pār kopējo Rietumu (skandināvu, Vācijas, Lielbritānijas, ASV utt.) investīciju apjomu.

– Latvijas drošības risks ir tie Latvijas nepilsoņi un ārvalstnieki, kas neintegrējas Latvijā uz latviešu valodas un kultūras bāzes, bet gan, fiziski atrodoties Latvijā, garīgi dzīvo citās valstī un integrējas tur uz krievu valodas un mediju bāzes. Šim riskam ir pakļauti apmēram 17% Latvijas iedzīvotāju (nepilsoņu ārvalstnieku kopējais skaits) un arī daļa pilsoņu (aptuveni 25%) kas balsoja referendumā par krievu valodu kā valsts valodu. Viņi ir pateicīga bāze ekstrēmistiskiem politiķiem, tādiem kā Vladimirs Lindermans un Co.

– Latvijas drošības risks ir Raivis Dzintars ar savu pārliecību, ka Krievijā mums jāatbalsta Putins, jo citus līderus viņš tur neredzot. Ar savu nekritisko attieksmi pret diktatoriem Latvijas vēsturē un uzskatiem, ka visiem cilvēkiem Latvijā nevar būt vienādas tiesības, šis Latvijas politiķis būtiski apdraud valsts drošību.

– Latvijas drošības risks ir Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs, kas pārlieku maisās Latvijas iekšpolitikā un izmanto katru gadījumu, lai pamācītu Latvijas politiķus, dusmīgi kritizējot Pabriku, ka tas tomēr redzot Krievijas maigās varas draudus, un lai slavētu prezidentu Bērziņu par viņa viedokli teroristu nometnes Sojuz 2012 sakarā.

– Latvijas drošības risks ir Latvijas pašreizējais prezidents un bruņoto spēku virspavēlnieks Andris Bērziņš, jo uzskata, ka Latvijas jauniešu līdzdalība potenciālo teroristu nometnē Sojuz neesot Latvijai bīstama, jo tad jau mēs nevarēšot braukt nekur, arī ne uz Odesas dūņām. Atstāsim jauno teroristu nometnes salīdzinājumu ar sanatorijām Odesā uz Bērziņa kunga sirdsapziņas, taču viens ir skaidrs: nav jābrīnās, ka prezidents Bērziņš koķetē un flirtē ar NVS valstu diktatoriskiem režīmiem (Azerbaidžānā, Turkmenistāna), kas viņam kā bijušajam PSKP nomenklatūras kluba loceklim un oligarhu Saeimas ieceltam acīmredzot ir tuvāki nekā Rietumu demokrātijas valstis.

Kas ir mūsu drošības garantijas?

– Mūsu drošības garantijas ir mūsu izcīnītā brīvība un demokrātija ar izteikšanās, preses un citām iespējām, kuras augļus mēs ļaujam izmantot arī mūsu ienaidniekiem. Taču tiem, kas mūsu brīvības izmanto pret mūsu interesēm, vajadzētu nekautrēties norādīt viņu vietu un robežas, aiz kuram tiek apdraudēta Latvijas kā nacionālas valsts eksistence.

– Mūsu drošības garantijas ir dalība Eiropas Savienībā, NATO un, iespējams, arī dalība eiro zonā.

– Mūsu drošības garantija ir tādi politiķi kā A. Pabriks, kurš redz un konsekventi atgādina par Krievijas maigās un cietās varas apdraudējumu Latvijai. Un kā izglītots cilvēks saskata tur nopietnus draudus.

– Mūsu drošības garantija ir demokrātiski un progresīvi krievi. Tādi kā izglītības ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, kas saprot, ka jebkuram pret Latviju lojālam krievam ir jārūp, ka Latvijā valsts valoda ir tikai latviešu valoda un ka katram tās iedzīvotājam tā jāprot, lai integrētos mūsu kopīgajā valstī, neaizmirstot arī savu dzimto valodu un kultūru.

– Mūsu drošības garantija ir mūsu gudrība un spēja atšķirt draugus no ienaidniekiem, kas apdraud mūsu personisko brīvību un šīs brīvības garantu demokrātisku valsti.

Papildinformācija:

Putins nostiprina savu ietekmi Latvijā un izskatās, ka viņs uzvarēs arī Rīgas Domes vēlēšanās.

Jaunais Vilnis un krievu kultūras imperiālisms

Zviedrija un Somija nervozē par Krievijas spēku koncentrāciju pie robežām

2013. gada 14. aprīlī.

Iskander raķešu darbības radiuss

Baltijas pierobežā Lugā stacionēto Krievijas raķešu Iskander darbības radiuss. Avots: SVD. 2013. 04.12.

Zviedrijā un Somijā valda satraukums par Krievijas bruņošanās un bruņojuma modernizācijas plāniem, sevišķi par pašreizējo Krievijas spēku koncentrāciju ziemeļrietumu apgabalā.

Gada sākumā trauksmi cēla Zviedrijas armijas virspavēlnieks, ka Zviedrijai ir kapacitāte tikai nedēļu noturēties iespējamam Krievijas iebrukumam un pavisam nesen arī Somijā publicēts pētījums par Krievijas aizsardzības politiku un Somiju, kas radījis nervozitāti politiskajās aprindās un medijos.

Pētījumu Krievijas aizsardzības attīstība  un Somija skatīt šeit.

Viens no pētījuma autoriem Stefans Forss uzsver, ka nekādi akūti draudi pašlaik neeksistē, taču nedrīkst kategoriski izslēgt ātras izmaiņas šo ziemeļvalstu robežu tuvumā.

Sevišķi uztraukti šajās valstīs ir par Putina plāniem jaunam bruņojumam līdz 2020. gadam atvēlēt apmēram 52 miljardus eiro.

Pie Baltijas un Ziemeļvalstu robežām Krievijā tiek izvietoti un koncentrēti  ātras ofensīvas reaģēšanas spēki  ar 1000 jauniem helihopteriem un aviācijas  atbalstu (SVD, 12.04. 2013.).

Somu eksperti uzskata, ka krievu militārais potenciāls pie skandināvu robežām paredzēts, lai dotu triecienu ne tikai  šo valstu militāriem spēkiem un politiskajai vadībai, bet arī lai neitralizētu iedzīvotāju pretošanās mēģinājumus. Tāpēc tie ir mobili un ar ātru un augstu kaujas gatavību. Lai saīsinātu pretinieka reakcijas laiku.

Russian_missile Iskander

Iskander. Foto Wikipedia

Neskatoties uz to, ka Krievija pamatīgi ir karojusi pie savām Dienvidu robežām (Čečenija, Gruzija), izveidojusi spēcīgu aizsardzību pie Ķīnas, lielākie spēki tomēr koncentrējas pie Rietumu robežām. Te atrodas 36 sauszemes un jūras spēku armijas brigādes, kopumā apmēram viena trešā daļa no visa krievu militārā potenciāla. Šo spēku smaguma punkts atrodas ziemeļrietumos.

Zviedrijas militāras izlūkošana šefs Stefans Kristensons jau pagājušā gada septembrī paziņoja, ka Krievijas – Gruzijas karš liecinot par to, ka Kremlis nav atmetis jaunas impērijas radīšanas plānus.

Zviedri ir nervozi par to, ka Krievijas pilsētā Lugā, izvietotās Iskander raķetes var sasniegt mērķus  lielā daļā Zviedrijas.

Video sižets par Iskander-M izmēģinājumiem.

Somu eksperti ierosina valstij saglabāt savu 230 000 vīru lielo armiju, kurai ir liela preventīva vērtība.

Vieni paši ne somi, ne zviedri nespēs sevi aizstāvēt, taču kopā ir labākas izredzes, uzskata somu pētījuma eksperti.

Maskava gan ir tieši un netieši paudusi, ka tās militāro spēku koncentrācija ziemeļrietumos neesot vērsta pret skandināviem, bet pret NATO valstīm, ieskaitot Baltijas valstis. Kremli var arī saprast, jo Krievija tagad atrodas tuvā NATO ielenkumā un joprojām šo organizāciju ierindo lielāko ienaidnieku skaitā.

Taču Krievija vēl joprojām ir milzis uz māla kājām, jo visi līdzšinējie armijas modernizācijas mēģinājumi īpaši neveicas. To saprot arī  ziemeļvalstu speciālisti.

Zviedru eksperti uzskata, ka pirmā lielākā problēma Kremlim ir aizsardzības industrija, kas ir valsts valstī ar milzīgu korupciju un sliktu un dārgu ražošanu. (SVD. 12.04.2013.)

Otrā problēma ir kaujas spējas, jo pat Gruzijas kara laikā virsnieki esot viens otram zvanījuši pa mobilajiem telefoniem, jo neesot  darbojušies armijas radiosakari.

Trešā problēma ir milzīgā korupcija valsts līmenī, kas jau ir kļuvusi par lielu biznesa nozari. Tas vismaz trīs reizes sadārdzina jebkuru lielu projektu. Spilgts piemērs ir korupcija Soču  olimpisko objektu celtniecībā.

Krievija pašlaik sēž uz naftas un gāzes adatas kā PSRS septiņdesmitajos gados. Arī tagad tāpat kā toreiz 80% no valsts budžeta ienākumiem nodrošina nafta un gāze. Maksājot Gazprom par gāzi, ko patērējam, mēs balstam arī Krievijas militāro potenciālu.

Vai ilgi būs jāgaida šo resursu cenu kritums pasaules tirgos, lai Krievijai neizdodas savas bruņošanās ambīcijas, kas var apdraudēt mūs?

Papildinformācija:

Putins nostiprina savu ietekmi Latvijā. Izskatās, ka viņš uzvarēs arī Rīgas Domes vēlēšanās.

Krievijas Televīzijas parodija par Zviedrijas armijas virspavēlnieka paziņojumu, ka Zviedrija varēs izturēt Krievijas uzbrukumu tikai nedēļu. Zviedrijas aizsardzības ministre  Kārina Enstrēma (Karin Enström) šo video komentēja, ka tas piederot pie vārda brīvības iespējām Krievijā.

Šis Krievijas TV video ir uzskatāms par Krievijas atbildi zviedriem par parodiju Tingeling, kas bija veltīts Krievijai un Putinam 2009. gadā pirms Eirovīzijas dziesmu konkursa Maskavā. Toreiz krievi ne pa jokam apvainojās un Krievijas vēstniecība Stokholmā izteica pat protestu par šo dziesmu, kas parodē krievu kultūras un politikas  simbolus to bezgaumīgās  izpausmēs. Mums tas lielā mērā atgādina arī notiekošo Jūrmalas konkursā Jaunais Vilnis.

Tā kā pagaidām Zviedrija ar Krieviju apmainās šāvieniem popkultūras frontē.

Aukstais karš nr. 2 ir sācies. Mūsu slepenais ierocis – slānekļa gāze?

2012. gada 7. decembrī. Speciāli TVnet.

NATO mītne Briselē. Autores foto.

NATO mītne Briselē. Autores foto.

«Pirms dažiem gadiem, apmeklējot NATO vadības centrāli, pavaicāju par Baltijas valstu drošību. Mani interesēja NATO gatavība aizstāvēt jaunās dalībvalstis. Jautājums izrietēja no bažām sakarā ar Krievijas bruņošanās atsākšanu, invāziju Gruzijā, IT uzbrukumiem Igaunijai, krievu ofensīvām Arktikā, Gazprom projektiem Baltijas jūrā un Krievijas atgriešanos atpakaļ pie diktatūras režīma Putina vadībā. NATO atbilde toreiz atbruņoja ar neslēptu atklātību. «Mēs nevaram aizstāvēt Baltiju. Tāpēc, ka nav nekādu Krievijas draudu,» atbildēja vadošs NATO birokrāts.*

Līdzīga nostāja šodien ir raksturīga arī oficiālajai Zviedrijas līnijai: «Prezidenta Putina vadībā krievu ārpolitikas orientācija turpina tuvoties Rietumeiropas un ASV nostādnēm, kaut vai tāpēc, ka Rietumiem labvēlīgā nostādne veicina arī Krievijas ekonomisko attīstību. Tam pieslēdzas arī nepieciešamība integrēt Krieviju eiroatlantiskajās drošības struktūrās, kas uzlabo priekšnosacījumus visu veidu ārpolitiskās sadarbības tālākai attīstīšanai» (turpat).

Tātad – palīdzību no NATO mums nav ko gaidīt, ja krievu lācis sāks rūkt pārāk skaļi. Kamēr NATO un Eiropas Savienība turpina piekļaut «pie savām krūtīm» Putina Krieviju, man ienaidnieka intīmais tuvums izraisa stresu. Liekulība ir ērts plāksteris, bet sliktas zāles. Kas pasargās Latviju? Ieroči, diplomātija vai kas cits?

Krievijas galvenie ienaidnieki – ASV, NATO un internets

Krievijas prezidents V.Putins

Krievijas prezidents V.Putins

Diplomātisko gaiteņu smaidi reālajā ikdienā nepalīdz. Brīdī, kad sajūsmas prieks par «labo Krieviju» norimstas kā gaisā pamests konfeti mākonis, politiskajā telpā var saskatīt reālās aprises un militārās ambīcijas.

Neitrālās Zviedrijas Aizsardzības departamenta pētnieciskais institūts (FOI) savā 2012. gada ziņojumā konstatē, ka Krievijas bruņošanās līdz 2020. gadam tiks forsēta un jau pēc dažiem gadiem būs krasā pretstatā Rietumeiropas negribēšanai finansēt savus bruņotos spēkus. Pērn NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens jau prognozēja, ka tuvāko divu gadu laikā NATO Rietumeiropas dalībvalstu izdevumi aizsardzībai samazināšoties par 45 miljardiem dolāru. Joprojām nesasniedzot 2% robežu, kas katrai dalībvalstij no sava nacionālā kopprodukta jāmaksā aizsardzības finansēšanai.

Tas nozīmē, ka pagaidām mums neveicas ar tā saucamo NATO eiropeizēšanu (burden sharing). Ainu vēl vairāk dramatizē Krievijas bruņošanās salīdzinājums ar ASV.

Krievijas gatavība investēt bruņojumā 767 miljardus dolāru (līdz 2020. gadam) ir krasā disonansē ar ASV gatavību samazināt federālo budžetu nākamo 10 gadu laikā par 1200 miljardiem dolāru. Puse no šīs summas paredzēta aizsardzības industrijai. Kā norāda Pentagona publikācijas, šis bruņojuma finansējuma samazinājums novedīs pie karaspēka (motorizēto kājnieku) devalvācijas 1940. gada līmenī, karaflotes un gaisa flotes standarta noslīdēšanas līdz 1915. gada standartam. Amerikāņi pašlaik nodala aizsardzībai 4,7% no NKP (nacionālais kopprodukts), bet krievi 2,9% ar skaidrām ambīcijām palielināt šo pozīciju.

«Krievijā joprojām ir dzīva nostalģija pēc laika, kad «viņiem bija bail no mums», un šī vēlme pamazām kļūst par noteicošo arī valsts politiskajā virsslānī. Rezultātā mūsu ārpolitika kļūst aizvien agresīvāka, Rietumiem naidīgāka, antiamerikāniska, centrēta Āzijas virzienā,» konstatē Krievijas ārpolitiskais analītiķis Aleksandrs Šumiļins (Novaja Gazeta, 2012.07.07.). Viņš apgalvo, ka Krievija pašlaik esot uz starta, lai izprovocētu pasaulē «auksto karu nr. 2». Par to liecinot arī Krievijas atbalsts Asada režīmam Sīrijā. Visi Rietumu alianšu centieni draudzēties ar ienaidnieku esot nolemti neveiksmei.

To pašu argumentē arī nesenā krievu ģenerālštāba šefa Nikolaja Makarova uzstāšanās Helsinku konferencē (2012.06.05.). Ziemeļvalstu tālāka sadarbība ar NATO nozīmējot «rēķināšanos ar iespējamiem Krievijas uzbrukumiem», tāpēc Somijas centieni iekļauties NATO aliansē esot vērtējami kā Krievijai nedraudzīgs un naidīgs akts. Protams, šis «finlandizācijas aicinājums» izraisīja protestus Helsinkos. Valdība oficiāli informēja, ka jautājumu par NATO līdzdalību izlems somi paši, nevis klausīs uz vārda Kremlim.

Diemžēl Makarova agresīvā retorika nav nejaušība. Pirms viņa līdzīgas domas ir paudis arī Vladimirs Putins. Kā galvenos ienaidniekus norādot – ASV, NATO un internetu.

Krievija neslēpj, ka kara industrija gatavo jaunās paaudzes ieročus – starpkontinentālās raķetes, atomzemūdenes, lidmašīnas un helikopterus, tūkstošiem kaujas bruņumašīnu un tanku. Tātad «Krievija no jauna pārvēršas par militarizētu, policejisku valsti, par ko rēķinu maksā pati tauta» (bijušā Krievijas finanšu ministra Kudrina formulējums), un mums arī Latvijā ar to jārēķinās. Kur ir izeja? Pielīst Krievijai, kā to dara Ušakovs un Co? Būvēt patvertnes kāpās un sagatavoties visļaunākajam vai rūpīgi sekot starptautiskās politikas attīstībai, nodrošinot pie mūsu valsts ārpolitikas stūres stratēģus, nevis karjeras (ASV nostāju mehāniski reflektējošus) diplomātus?

Slānekļa gāze

Viens no mūsu (Rietumu civilizācijas valstu, tajā skaitā Baltijas) slepenajiem ieročiem varētu būt slānekļa gāze, kas ir viens no dabasgāzes veidiem*. Pasaule pašlaik piedzīvo tā saucamo slānekļa gāzes revolūciju, kas var izraisīt ķēdes reakciju arī politiskajā kontekstā. Jaunā tehnoloģija, kas atļauj iegūt slānekļa gāzi salīdzinoši lētāk, nekā tas bija iespējams agrāk, padarījusi šo «izrakteni» par Rietumu pasaulē visstraujāk augošo enerģijas avotu. To iegūst, aizsūknējot ķimikālijas un ūdeni līdz 1000 – 3000 metru dziļumam slānekļa kabatās. Ar šo «injekciju» gāzi iespējams iegūt un izsūknēt atpakaļ virs zemes. Metode nav 100% droša, jo pagaidām nav noskaidrots, kādus riskus «ķīmiskā injekcija» izraisa gruntsūdeņos. Tāpēc dažās valstīs šī ieguves tehnoloģija ir aizliegta. Neraugoties uz tehnoloģiskām problēmām, kas gaida atrisinājumu, slānekļa gāzes potenciāls ir gigantisks. Ar šo ASV pārvēršas no gāzes importētājas valsts eksportētājā.  Amerikāņiem arābu gāzi vairs nevajadzēs. Kritīsies gāzes cenas, un šis kritums būtiski ietekmēs arī krievu gāzes cenu līmeni Eiropā.

Pasaules slānekļa gāzes karte. Wikipedia

Pasaules slānekļa gāzes karte. Wikipedia

Neaizmirsīsim, ka tradicionālā dabas gāze pa cauruļvadiem ir Putina impērijas balsts. Sašūpojoties balstam, var sašūpoties arī pati impērija un diktators, jo tā jau notika ar Brežņeva vadīto PSRS.

Tradicionāli Eiropas gāzes piegādes nodrošina Norvēģija, Alžīrija un Krievija, kas līdz šim gāzes cenas tika piesaistījušas jēlnaftas cenām. Jaunās slānekļa gāzes uzniršana gāzes tirgū ir sensācija, jo tās cenas ir uz pusi zemākas nekā krievu dabas gāzei. Lielā cenu starpība ietekmēs visu gāzes tirgu un caur to arī politiku.

Gazprom konvulsijas

Gazprom mājas lapaGazprom – šīs jomas monopolists – nav sajūsmā par jauno konkurentu. Tipiski, ka šis krievu uzņēmums nepraktizē cenu pielāgošanas politiku jauniem apstākļiem, bet spītīgi cenšas turpināt piegādes ar vecajām cenām. Klientu pretenziju rezultātā būtiskas izmaiņas cenu politikā nenotiek, un tāpēc jau tagad novērojams, ka par 5,7% ir kritušās Gazprom piegādes Rietumeiropas tirgum (2012.01.09.). Rezultātā monopolists negribīgi piekrita cenu samazinājumam rietumu zonā, taču Austrumeiropas tirgum atlaižu joprojām nav. Tā saucamajā Austrumeiropā Gazprom ir monopolstāvoklī, un tāpēc mēs maksājam par 50% dārgāk par šo gāzi nekā, piemēram, vācieši (DN, 2012.06.10.).

Komentārus izraisa arī pērnais ES trasta audits Gazpromā, kad noskaidrojās, ka astoņās jaunajās Eiropas Savienības dalībvalstīs (arī Latvijā) Gazprom negodīgi izmanto savu varas situāciju: 1) sadalot gāzes tirgu nevienādās cenu zonās, 2) traucējot gāzes piegāžu diversifikāciju, 3) uzskrūvējot neatbilstoši augstas cenas, piesaistot tās jēlnaftas cenām. Var gadīties, ka Gazprom tagad nāksies atkāpties, samazināt savas cenas uz pusi, atsakoties no izdevīgajiem un ilglaicīgajiem līgumiem ar Rietumeiropu.

Šis finansiālais cirtiens var būtiski ietekmēt Putina impēriju, jo nafta un gāze veido pusi no Krievijas valsts kases un «sarkanās nomenklatūras» ienākumiem.

Kremļa labklājība ir cieši saistīta ar Eiropas gāzes cenu līmeni. Tāpēc nevar izslēgt, ka amerikāņu slānekļa gāzes parādīšanās var izraisīt domino efektu arī Eiropas politiskajā kartē.

Kā Putins kontrolē Gazprom

Kopš 2001. gada Vladimirs Putins Gazprom nosaka visu, izmantojot sev lojālas marionetes valdes priekšsēdētāja un direktora amatos. Grāmatā «Putins un Gazprom» krievu žurnālisti Boriss Ņemcovs un Vladimirs Milovs detalizēti apraksta, kā Putins izvēlas savas marionetes un kā tās kukuļo tālāk iestādes un organizācijas. Investīciju analītiķi lēš, ka 2011. gadā Krievija izšķieda apmēram 40 miljardus dolāru korupcijai. Tieši šīs summas no valsts kases joprojām notur Putinu pie varas. Krievu korumpētā ierēdniecība pēc tam sēž Dzintaru koncertzāles VIP zonā «Jaunā viļņa» koncertos mūsu pašu Latvijā. Katru vasaru. Kā karikatūrisks krievu posta karnevāls.

Ja ES komisijai izdosies izsist no sliedēm šo korupcijas avotu, tad var gadīties, ka Kremlim nāksies dzīvot normāli – bez «pienesumiem» un «starpniecības naudas» (otkata). Tas viņiem būs skarbi visās nozīmēs, jo naudas dzīrēm vairs nepietiks.

Pazīmes šim procesam jau saredzamas. Tikko Gazprom atteicās no gigantiski iecerētajām investīcijām Barenca jūrā. Pirms tam no šā projekta jau bija atteicies Statoil.

Formāli Gazprom pērn uzrādīja neto peļņu 46 miljardu dolāru apmērā, taču savus megaprojektus nākotnei tas iesaldēja. Acīmredzot tagad viņš beidzot vairs neatkārtos tādus dārgus, nerentablus projektus kā debesskrāpja celšana Pēterburgā vai nejēdzīgais Nord Stream projekts cauri Baltijas jūrai.

Slānekļa gāzes ierašanās tirgū uzmundrina arī pārējos gāzes ražotājus Krievijā. Ja konkurence izsitīs no segliem Gazprom un tas vairs nefinansēs Putina politiskās iegribas, tad pašreizējai Kremļa vadībai vairs nav reālu nākotne izredžu. Jau tagad Gazprom aktīvu vērtība ir kritusies no augstākā novērtējuma 365 miljardi USD 2008. gada maijā līdz 117 miljardiem USD šodien.

Gazprom krahs iznīcinās Putina diktatūru

Šāda procesa gaita ir iespējama. Bez naudas viņa «valsts kapitālismam» nav izredžu izdzīvot Krievijā. «Otkati» pagaidām nodrošina esošās politiskās oligarhijas status quo, bez tiem vadonim nāksies ķerties pie pragmatiskas ekonomiskās politikas arī Krievijā. Lai sasniegtu šo stāvokli, krievu varai jāatgriežas pie liberālāka tirgus. Putinam tas nebūs viegli. Atcerēsimies viņa sašutumu par Eiropas Savienības pārbaudes motīviem: «Mums šādi cenu politikas principi ir bijuši vienmēr, gadu desmitiem esam izmantojuši vienīgi ilglaicīgus līgumu noteikumus. Nekad neviens tos nav uzdrošinājies apšaubīt!»

Tagad eiro ūnija tieši to arī dara – apšauba «šos kontraktus» un «šos principus». Dīvaini, ka šī pārbaude notiek tikai tagad.

Jo ilgāk Krievijas prezidents Vladimirs Putins noliegs Gazprom un caur to arī savu krīzi, jo dziļāka tā kļūs. Viņam nepietiks naudas «aukstā kara nr. 2» tālākai eskalācijai un savu «tuvo ārzemju» apdraudēšanai. Krīze kļūs neatgriezeniska.

«Putins ir diktators, tāds pats kā Lukašenko. Viņš nav respektējams politiķis, bet gan Krievijas ienaidnieks» (krievu žurnāliste Maša Gesena). Mūsu slepenais ierocis to izgaismo visā pilnībā.

*Slānekļa gāze ir dabasgāze, kuru iegūst no slānekļa. Galvenā slānekļa gāzes sastāvdaļa ir metāns ar sērūdeņraža, ogļskābās gāzes, slāpekļa, ūdeņraža un hēlija piejaukumu. Tā veidojas zemes dzīlēs augstā temperatūrā un spiediena ietekmē no nogulumos esošām organismu atliekām.

Revolūcija slānekļa gāzes ieguves tehnoloģijā notika šā gadsimta sākumā, kad ASV slānekļa gāzes ieguvē sāka izmantot horizontālo urbumu ar hidrosprādzienu, kā rezultātā tika nojauktas slānekļa gāzes «kabatu» starpsienas un radās viens liels slānekļa gāzes rezervuārs. Tālāk slānekļa gāze tiek izsūknēta, izmantojot vertikālo urbumu.

* – Mats Johanson, DN, 2012.04.09.).

Siltas plaukstas un uzraktā jūra: kā Putinam izdevās uzrakt Baltijas jūru

2011. gada 7.martā

Pasta kastē šorīt ar blīkšķi ievēlās žurnāls par aktuālajām slimībām. Starp visāda veida gripu aprakstiem, sirds infarkta pazīmju uzskatījumiem vesela lapa bija atvēlēta ”baltajiem pirkstiem”, kas esot plaši izplatīta slimība ziemā. Straujā pirkstgalu apsalšana ir apgrūtinoša slēpotājiem, šoferiem, autovadītājiem un tiem, kas nēsā gredzenus. Žurnāls iesaka atteikties no gredzeniem, vilkt biezus cimdus un iesmērēt plaukstas ar vienprocentīgu nitroglicerīna smēri. Dinamīta krēms, tātad! Palīdz pie klinšu sprindzināšanas un plaukstu salšanas. Fantāzija zviedriem ir neizsmeļama!
Līdz ”baltajiem pirkstgaliem” vēl nav iznācis nokļūt, taču rokas salst joprojām. Ziema neiet mājās un sals nolakojis Stokholmas ietves slidenas un glumas arī šodien. Tāpēc avīzes piedāvā supermaisiņus nosalušajiem. Saspiežot plaukstās mazo maisiņu var iegūt 40 gadu siltumu cimdos 18 stundu garumā. Caurspīdīgā maisiņā sastāvā ir dzelzs, ūdens, celuloze, vermikulīts, aktīvā ogle un sāls. Pārplēšot maisiņu, dzelzs reaģējot ar skābekli uzsāk ķīmisku reakciju, kas izdala siltumu. Viss. Ģeniāli vienkārši.
Mazie, lieliskie atklājumi (rāvējslēdzējs, žilete, bankas karte kā ķiploku rīve un cimdu maisiņš) grezno mūsu dzīvi labāk un saprotamāk nekā 100 Nobela prēmija laureātu sausi teorētiskie traktāti. Simply The Best , – dzied Tina Trenere un pareizi vien ir.
Elementāra (pēc Wikileaks) liecībām izrādījusies arī Krievijas valdības jūras uzrakšanas shēma.
Krievija nekad nav izcēlusies ar videi labvēlīgu domāšanu. Putinam daba un jūras ir jāsavalda tieši tāpat kā to savulaik mēģināja izdarīt Ļeņins, Staļins un kompānija. Nolauzt un noslīcināt veselus mežus, pagriezt upes pretējā virzienā un uzart Baltijas jūru – tas ir nieks ”Putinam un viņa draugiem”. Tikko publiskotie Wikileaks dokumenti šodien uzjundījuši kaislības arī zviedru medijos, jo pašlaik krievu kuģi un cauruļvadi sāk uzart šejienes ekonomiskos ūdeņus. Krievijas arkls maļ jūras dibenu un mums atliek brīnīties par to kā ”Putina čomiem” tomēr izdevās šis barbariskais Baltijas jūras uzrakšanas projekts.
Kamēr ” Castoro Sei” turpina art uz dienvidiem no Karlskrūnas, ir derīgi noskaidrot kuras pārdotās dvēseles iztirgoja jūru. Dagnens Nyheter šodienas analīze izgaismo šo liekulības tirgu, izmantojot Wikileaks publiskotos dokumentus.
Aprīlī 122 jūdzes garā krievu vaga no Vīborgas līdz Greifsvaldei Baltijas jūras dibenā būs pabeigta.
Publiskotie slepenie amerikāņu dokumenti pierāda, ka:
1) Krievija vadītāji bija 100% gatavi rakt arī tad, ja visa pasaule protestētu, 2) lai pielauztu kaimiņvalstis, Krievija izmantoja gāzes šantāžu, 3) lai izrēķinātos ar NordStreem ienaidniekiem, Krievija ir izmantojusi izlūkošanas profesionāļus, kas izsekoja un analizēja personas un organizācijas ārzemēs ar mērķi sagraut šo pretestību izmantojot arī neatļautas metodes, 4) NordStreem PR stratēģija ir bijusi amorāla.

Vladimira Putina, Gerharda Šrēdera, Gazprom, Eon, BASF un vēlāk arī holandiešu Gasunie biznesa projekts ”ar varu” ir panākts un realizējies.

Starta brīdī(2005. gadā) šī iecere neizskatījās cerīga. Skandināvi, poļi un igauņi protestēja.
Latvija, kā parasti, klusēja, jo Zaļo jeb Vides Aizsardzības Partijas mūsu politiskajā spektrā joprojām nav.

Zviedri 2007. gada Krievijas iesniegumu kategoriski noraidīja. Vides jautājumu ministrs Andreas Kālgrēns šo ideju nodēvēja par avantūru un projekts tika noraidīts tāpēc, ka nedz Krievija, nedz Vācija nebija izpētījušas kādas sekas gāzes vada celtniecība varētu atstāt uz Baltijas jūras floru un faunu. Tātad – visi bija pret, taču viss notika tieši tā kā Putinam vajadzēja.
Kā tas varēja notikt?
Slepenie amerikāņu dokumenti norāda, ka Vladimirs Putins šo Baltijas jūras uzrakšanu stūrēja kopā ar savu tuvāko biznesa partneri, bijušo STASI aģentu un senu personīgo draugu Matiasu Varningu (Mathias Warning) kā kārtīgā spiegu trillerī.
Tam seko ”road show” –  publikas savaldzināšanai, izmantojot visus iespējamos PR žanrus un iesaistot kā ” konsultantus” politiskas portālfigūras no visām Eiropas valstīm (Pāvo Liponens, Leiflands Holmštroms u.c.)

Interesanti izsekot kā jūras uzaršanas idejas realizēšanā tiek iepīti Zviedrijas valdībai tuvu stāvoši cilvēki, piemēram, bijusī Reinfelda valsts sekretāre Ulrika Šenstroma, kas faktiski veica galvenās lobista funkcijas Zviedrijā.
”Veikli sameistarojot partnerus, krieviem izdevās uzbūvēt stabilu politisku bāzi savam Nord Streem projektam” – konstatē ASV vēstnieks Maskavā.
PR pacentās piešķirt ”krievu-vācu” sadarbībai citu daudz simpātiskāku un globālāku paskatu, nodēvējot gāzes vada celtniecību pa Baltijas jūras dibenu kā ” Krievijas – Eiropas Savienības” projektu. Šajā sakarībā Matias Varnings esot uzsvēris, ka ”krievu diplomātijas izmantošana šajā gadījumā var būt pārāk masīva, robusta un neiederēties tik filigrānā projektā kā šis!”
Pēc tam sākās gāzes kari ar Ukrainu un (kā norādīts kādā 2009. gada amerikāņu slepenā dokumentā) – ” Gazproma ambīcijas Baltijas jūrā ir iespējams pats uzkrītošākais piemērs kā Krievijas defektīvais ekonomiskais modelis ar plikas varas un gigantisku, neefektīvu valsts uzņēmumu palīdzību spēj nosmacēt visu loģisko, apslāpēt labklājības iespējas un jebkādu progresīvu attīstības dinamiku:”.
Putina & Co draugu pulkam šajā laikā piepulcējas arī kanclere Merkele (Varnings jebkurā brīdī ir laipni lūgts kancleres štābā) un vienīgā, kas runā joprojām pretī ir mazā Igaunija. 2009. gada dokumenti liecina, ka igauņu politiķi visiem spēkiem centušies panāk NordStreem zibenskara apturēšanu.
Marko Mikhelsons uzsver, ka krievi izmantos šo gāzes vadu kā ieroci un, ka šis gāzes vads ” ir politisks, nevis ekonomisks projekts”.
Tobrīd Krievija ieslēdza sestā ātruma režīmu (piemēram somiem tika piešķirti nodokļu atvieglojumi kokmateriālu eksportam uz Krieviju un pieeja krievu gāze krātuvēm). Rezultātā somi sāka atbalstīt videi nelabvēlīgo NordStreem projektu.
2009. gada 18. novembra vizītes laikā Zviedrijā zviedri pēkšņi piekrita Nord Streem ceļam cauri zviedru ekonomiskajai zonai (neraugoties uz Karla Bildta bargajiem izteikumiem Krievijas virzienā 2008. gada Gruzijas kara laikā). Tas pats Karlgrēns tagad publiski paziņoja, ka viss ir kārtībā!
Wikileaks dokumenti (diemžēl!) neliecina ko krievi zviedriem par to samaksāja. Te jārokas dziļāk.
Kukuļošana bija apjomīga, Nord Streem ” iesmērēja” vai apklusināja pretīmrunātājus visos virzienos. Piemēram, kāds Gotlandes augstskolas profesors, kurš atļāvās kritizēt Nord Streem projekta ietekmi uz jūras vidi, saņēma no konsorcija 5 miljonus Zviedrijas kronu ” pētniecības pilnveidošanai” un uzreiz apklusa, jo tobrīd noskaidrojās, ka Nord Streem piešķīruši lielus nauda līdzekļus Slītes ostas rekonstrukcijai un modernizēšanai.

Aprīlī uzaršana būs beigusies. Oktobrī tiek plānotas gāzes vada atklāšanas svinības. Tribīnēs mēs droši vien redzēsim arī piekukuļotos Latvijas ierēdņus un politiķus.
Pamēģināsim atturēties no gavilēm.
Jūras dēļ.