Putina fašisms un krievu propagandas panika

TVNET

2014.gada 15.decembrī

Foto Itar-Tass

No kreisās: Hitlers, Musolīni, Dzeržinskis, Berija, Putins. Foto: TVNET. avots: Itar-Tass

Fašisms dzimst panikas apstākļos. To rada ļaudis, kuri jūtas pievilti un zaudētāji. Tagad, kad fašisms ir piedzimis Krievijā, Vladimira Putina režijā (kā PSRS sagrāves trauma), mums būtu jānoskaidro, ar ko tas atšķiras no nacisma un cik lielā mērā mums no «tā visa» ir vai nav jābaidās.

Fašisms, nacisms un panika

Politiskajās diskusijās jēdzienus «fašisms» un «nacisms» bieži jauc vai pat vienādo. Tas izskaidrojams ar Padomju Savienības ideoloģisko mantojumu, kurā «fašisms» nozīmēja abus. Fašisma efektu pētnieks Francijā Zevs Šternhels (Zeev Sternhell) uzsver, ka šos jēdzienus nevajadzētu jaukt. Fašisms nozīmē spēcīgu valsti, kuru vada skarbs valdnieks ar stingru roku, kas praktizē militārismu, agresīvu ārpolitiku, radikālu nacionālismu un represijas pret politiskajiem pretiniekiem. Praktizējot labēju ideoloģiju, vēršoties pret sociālismu, liberālismu, demokrātiju un individuālismu.

Turpretī nacisms ir rasisma kustība, fašisma forma, kura galvenie elementi ir antiparlamentārisms, rasisms, antikomunisms, totalitārisms un pretmetu skaitā ir ekonomiskais un politiskais liberālisms.

Fašisms neradās kā teorētiska sistēma filozofu vai politologu kabinetos (Adam Smith, John Stuart Mill, Karl Marx), bet gan uz ielas. Brīdī, kad harismātiski tautas pārstāvji centās sev pievērst publikas uzmanību, piedāvājot saulainu nākotni un labklājību kā ķīlu, ja tiks novākti «vainīgie». Hitlera NSDAP un Musolīni fašistu partijas pirmās «ielas prasību formulu» realizēja dzīvē, mazliet aizņemoties viena no otras. Piemēram, Musolīni ieviesa antisemītismu tikai 1938. gadā (pēc vācu parauga), lai gan tobrīd viena trešā daļa no visiem Itālijas ebrejiem bija fašistu partijas biedri. Starp citu, pirmajā fašistu partijas programmā, kuru pieņēma 1919. gadā, dominēja buržuāziju kritizējoša retorika, prasība nacionalizēt valsts uzņēmumu un aicinājums piešķirt vēlēšanu tiesības arī sievietēm. Tāpat arī nacisti savā Waffen-SS kā brīvprātīgos pieņēma krievus, latviešus, ukraiņus, igauņus un pat Bosnijas musulmaņus, atsakoties no superārisma visur un vienmēr.

Fašisma māte ir panika

To rada situācija sabiedrībā, kad noteiktas sabiedrības grupas uztver sevi kā zaudētājus attīstības procesā. Piemēram, impēriju un valstu sabrukšana pēc Pirmā pasaules kara, bailes no boļševikiem pēc 1917. gada revolūcijas (sindikālisti, anarhisti), revolucionāru utopijas, ekonomiskā krīze un industrializācijas sekas (fabrikās saražotais izspieda no tirgus amatniekus) radīja priekšnosacījumus starpkaru fašisma ideoloģijas izplatībai pasaulē.

Pirmie fašisti sevi uzskatīja par kreisajiem. Itālijā viņi tērpās tradicionālajos anarhistu melnajos kreklos un jau 1919. gadā pieprasīja revolucionāras pārmaiņas sabiedrībā, izmantojot militāru spēku. No ultrakreisajiem viņus norobežoja nacionālisms. Karaļa Viktora Emanuela III gļēvulība Itālijā, tāpat kā fon Papena un prezidenta Hindenburga vientiesība Vācijā atvēra durvis uz politisko skatuvi fašistiem un nacistiem. Turpretī Francijā 1936.gadā fašistu partijas līgu aizliedza, bet Spānijā un Rumānijā tās novāca militāristu diktatūras. Taču spoks no pudeles bija izlaists ārā un tiek likts lietā tad, ja valstī ir jāuzvar kāds neuzvarams jeb «lielāks ienaidnieks», tad politiskie līderi apgalvo, ka nekas cits neatliek, kā mobilizēt visu uzvarai, ņemot palīgā fašismu un ierobežojot savu pilsoņu privāto brīvību.

Piemēram, Kuba. Tur valda vadoņa kults, nacionālisms, militāra vara, pašslavināšanas parādes, savu pilsoņu izspiegošana un sodīšana, uzskatu selekcionēšana un citādi domājošo sodīšana, korporatīvs ideoloģiski noslīpēts pasaules uzskats. Vai varam tāpēc Kubu uzskatīt par fašistisku valsti? Vai islāma džihādisti (tie paši, kas pārgriež savu pretinieku rīkles videokameru priekšā) ir fašisti? Grūti atbildēt viennozīmīgi, jo viss atkarīgs no teorētiskās pieejas, kādu izvēlēsimies savā vērtējumā. Vai tas vispār ir nepieciešams? Politiķis var būt ļoti bīstams arī tad, ja viņš nav fašists.

Taču ir viens «bet» – fašists neapstājas pie «Kubas shēmas». Viņš pamanīsies izmantot iekšpolitisko spriedzi kā mobilizējošu instrumentu, lai izmantotu iedzīvotāju sociālo neapmierinātību ārēja bruņota konflikta izraisīšanā. Karš fašistiem palīdz mazināt iekšpolitiskos konfliktus. «Pašlaik pilnīgi ir skaidrs tikai tas, ka nevarēsim gaidīt pārāk ilgi (lai sāktu karu) – esot konstatējis Hitlers vācu militārajai virspavēlniecībai 1937. gada novembrī. Tagad šāda situācija nobriedusi Krievijā.

Pasaulē ir valstis, kas nespēj iztikt bez jaunu teritoriju iekarošanas

Lai izdzīvotu, tām nemitīgi jāturpina paplašināt savu ietekmes sfēru. Šai Ruso atziņai šodien var pievienot visas līdzšinējās fašistiskās diktatūras (1). Putina Krieviju ieskaitot. Tagad, kad Krievijas ekonomika iestigusi krīzē «līdz ceļgaliem», Putins nevis velk to no dubļiem ārā, bet gan investē gigantiskas naudas summas savā propagandas mašīnā, lai izveidotu Krievijai labvēlīgu viedokli par pasaules notikumu attīstību.

Kremļa stratēģija propagandas jomā ir daudz masīvāka nekā aukstā kara laikā. Tolaik padomju propagandas buldozers nevarēja panākt būtisku ietekmi ārzemēs, jo Maskavas radio «inoveščaņije» klausījās tikai ārzemju komunisti, bet «Pravdu» izlasīt varēja tikai krievu valodas pratēji. BBC, Voice of America krievu dienestu Kremlis sagaidīja ar «zāģiem», nevis ar pašproducētu pretuguni.

Tagad ir citādi. Putins sāk iekarot Eiropu un pasauli ar ideoloģiskiem ieročiem. Viņš ir sapratis, ka ziņu izlaidumi ir vissvarīgākie, lai formētu ārzemnieku viedokli par pasaules notikumiem un Krievijas lomu to norisē. Krievijas valsts ir nolēmusi uzņemties misiju un 100% kontrolēt = cenzēt visu savu medialo ziņojumu telpu ar mērķi apzināti izveidot pozitivizētu Krievijas tēlu un falsificēt pasaules notikumus tā, lai tie ideāli iekļautos Kremļa uzzīmētajā Krievijas pozitīvajā tēlā.
Kā centrālais zirneklis šo propagandas tīklu diriģē Dmitrijs Kiseļovs, kuru var uzskatīt par Putina propagandas ministru. Ekstrēmi konservatīvs, nacionālists, homofobs un Kremlim lojāls TV raidījumu vadītājs. Putins viņam deleģējis uzņēmuma Rossija Segodņa vadību. Tajā ietilpst informācijas aģentūra Sputņik, telekanāls RT (Russia Today) un plāni turpmāk raidīt arī vācu un franču valodā (paralēli angļu, arābu un spāņu dienestiem, kas jau darbojas).

Putina mērķis ir neitralizēt BBC un CNN. Par ziņu diktoriem un programmas vadītājiem Maskavā putinisti piesaista attiecīgās valodas pratējus dzimtās valodas līmenī, un tieši šis apstāklis rada patiesīguma ilūziju ziņojumā. Pēc Kiseļova domām, RT un Sputņikam ir jāizplata» cits skatījums uz pasaules notikumiem» un «jāapkaro agresīvā rietumu propaganda» jo «konkurence starp austrumiem-rietumiem un propagandas karš ir starptautiskās informatīvās telpas pašreizējā realitāte».

Informācija ir spēcīgākais kara ierocis

Kara lidmašīnas un bumbvedēji lidos tikai pēc tam, kad ienaidnieka prāti jau būs iekaroti. Pēc Kiseļova domām, tieši tāpēc, ka šo patiesību ignorēja, amerikāņi zaudēja karu Sīrijā. Tāpēc Putina propagandas mašīna uzņem apgriezienus un nākamgad Putins investēs šajā jomā 320 000 000 eiro. Neraugoties uz to, ka Putina karaļvalstī nepietiek naudas veselības aprūpei un pensijām, Kremlim šķiet vissvarīgākā tieši propagandas industrijas attīstība.

Valstī esošās problēmas var nodzēst ar masīvas iespaidošanas palīdzību. Krievu mediji informē, ka «melo tikai ārzemēs», bet krievu mediji ir patiesības ministrija. Tāpēc ir nepieciešama RT un Sputņik līdzdalība, lai objektivizētu šo nesimpātisko pasaules ainu. Šā mērķa dēļ tiek kadrā pieaicināti viltus eksperti, kas melo ekrānā tā, kā Kremlim vajadzīgs dažādu pasaules norišu analīzē.

Pati svarīgākā kaujas arēna pašlaik ir Ukraina un tajā notiekošais. To rietumu un krievu mediji ilustrē atšķirīgi. No Maskavas tiek ziņots, ka Ukrainā cīnās fašisti un ekstrēmisti, kas veikuši apvērsumu Kijevā un nelegāli piesavinājušies tur varu. Šo demagoģiju atbalsta arī krievu sociālie mediji un apmaksātie interneta troļļi, kurus jūs, cienījamo lasītāji, lieliski atpazīsiet arī zem šā raksta – lasītāju atsauksmēs.

Ar vienu roku putinisti pašlaik attīsta ārpolitisko mediju ofensīvu un ar otru – klusina savus iekšējos opozīcijas kanālus krievu valodā. Radiostacija Eho Moskvi un avīze Novaja Gazeta pašlaik ir viņu apšaudes galvenie objekti. Vēl viens brīdinājums, un šie mediji apklusīs pavisam.

Jaunais likums ierobežos arī ārzemju īpašnieku klātbūtni Krievijas mediju tirgū un apklusinās pētniecisku un rokošo žurnālistiku. Avīze Vedomosti un krievu Forbes izdevums būs spiesti izšķirties, uz kuru pusi iet. Tuvāk Kremlim vai pazust no mediju areāla Krievijā.

Valstī, kurā dominē panika un pie varas šobrīd ir krievu fašists un nacists Vladimirs Putins.

Tāpēc mums ir pamats bažām. Īpaši tad, ja neiekļaujamies Putina un Dugina ideoloģijas lekālā.

Mums ir pamats bažām bez panikas.


1 – The anatomy of fascism, Penguin Allen Lane

Tetra Pak Rausingu spožums un posts

2012. g. 17. jūlijā. Speciāli TVNet.

H. K. Rausings, Tetra Pak. Fotokolāža no Aftonbladet.

 

 

 

 

 

 

Pasaku par Rausingiem var iesākt dažādi. Var kā parasti: «Reiz dzīvoja tētis ar mammu un viņiem bija trīs dēli, kuriem garšoja piens.» Var sākt ar sprādzienu (kā kārtīgā skandālu hronikā), uzreiz ķeroties pie sensācijas un paziņojot, ka bagāto Rausingu atvase (iespējams) tiek turēta aizdomās savas sievas slepkavībā un narkonoziegumos. Tāpēc arī mums Latvijā ir pamats pievērsties vienai no pasaules bagātākajām ģimenēm, lai aplūkotu šo savādo posta un pagrimuma norisi un papētītu norises kontekstu. Kā tas attiecas uz mums Latvijā?

Pavisam vienkārši: mēs (kopā ar miljardiem cilvēku visā pasaulē) gandrīz ik dienas ejam uz veikalu nopirkt sulas, piena vai krējuma kartona kārbiņu un automātiski dažus santīmus par šo pirkumu samaksājam Rausingiem, tajā skaitā arī Hansam Kristianam Rausingam (Hans Kristian Rausing). Par iepakojuma patentu, tehnoloģijām, iekārtām un iepakojumu. Tam pašam miljardierim H. K. Rausingam, kurš kopš pagājušās nedēļas ir pasaules dzeltenās preses uzmanības lokā, jo viņu tur aizdomās par savas sievas Evas Rausingas slepkavību.

Pērkot Tetra Pak kartona pakās ielietos šķidrumus, mēs maksājam miljardierim, kurš pats šobrīd preses fotogrāfijās redzams kā deģenerējies radījums, kas rāpo pa ietvi, lai pie bankomāta satvertu no savām rokām izkritušu naudas zīmi. Pēc tam viņš knapi spēj atvērt savas automašīnas durvis, lai ieveltos auto salonā. Šis miljardieris pats saviem spēkiem ir sagandējis savu dzīvi ar narkotikām un šobrīd ārēji vairāk atgādina Londonas bezpajumtnieku vai parastu Rīgas bomzi.

Leģendārā Tetra Pak dibinātāja, zviedra Rubena Rausinga mazdēls Hanss Kristians ar savu tikko mirušo sievu Evu (kas ir meita vienam no koncerna PepsiCo vadītājiem) ir samērā sen plaši pazīstami kā miljardieri – narkomāni un bieži Anglijas karaļnama viesi. Rietumu dzeltenā prese tagad izgaršo šo stāstu par miljardieriem, kurus narkotikas novedušas renstelē un, iespējams, arī likušas ķerties pie slepkavības ieroča.

Man šis stāsts šķiet svarīgs pavisam citu motīvu dēļ. Tas ir pamācošs tiem, kas nākamnedēļ spožām acīm lūkosies krievu miljardieru burziņā Jūrmalā un joprojām turpina skaudīgi apbrīnot Forbes miljardieru sarakstus, ieceļot tā dalībniekus pārcilvēku statusā. Uzskatot, ka tieši miljardu konts ir visu vērtību un laimes mērs. Tiem, kas tic naudas laimei, vajadzētu lasīt šo stāstu tālāk. Manuprāt, vissvarīgākais mūsu dzīvē pienākas bez maksas un šis konkrētais gadījums to pierāda no jauna.

Lai par to pārliecinātos, atgriezīsimies pie pašlaik 12. bagātākās ģimenes Lielbritānijā un papētīsim, kā zviedra Rausinga mazdēla peripetijas un liktenis atgādina par impēriju, kuras dibināšanā piedalījušies esam arī mēs paši – Latvijā.

PSRS nozīme Tetra Pak liktenī

Vairākkārt ārstētais narkomāns un savulaik hipijs Hanss Kristians Rausings ir zviedru uzņēmēja Rubena Rausinga (Ruben Rausing) mazdēls. Vectēvs saviem pēcnācējiem nodrošināja miljardieru ienākumus. Līdz ar to arī bezrūpīgu dzīvi, pateicoties pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados patentētajam izgudrojumam, ko ikdienā mēs saucam par tetrapaku un kuru tagad izmanto visa mūsdienu civilizācija.

Stāsts par Tetra Pak ir romantisks. Kādā intervijā Hanss Rausings uzsvēra, ka pie visa esot vainīgas smagās piena kannas un vēlāk piena pudeles, kuras viņa bērnībā mammas un tantes esot stiepušas no veikala uz māju saviem bērniem. Rausingiem «kļuvis žēl šo sieviešu», un tā dzimusi ideja atrast labāku un vieglāku iepakojumu pienam. Visbeidzot pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados uzņēmuma «Åkelund & Rausing» laboratorijas asistents Ēriks Valenbergs esot atklājis trīsstūra kartona pakas formu, kas no iekšpuses bijusi noklāta ar plānu polietilēna kārtu. Viņam izdevies šo atklājumu realizēt praksē. Diemžēl no pakām piens joprojām pilējis zemē un šis izgudrojums būtu palicis idejas formā, ja … nebūtu pieslēgušies mēs.

Katrā jaunā biznesā ir svarīgs pirmais grūdiens un pirmais lielākais klients. Tetra Pak un Rausingu impērija ir spiesti pateikties tieši Padomju Savienībai kā pirmajam viņu vislielākajam klientam piecdesmito gadu beigās par to, ka šī jaunā un revolucionārā šķidrumu iepakošanas ideja izdzīvoja. Mūsu vecāki, vecvecāki, pērkot pienu trīsstūra pakās, maksāja izgudrojuma autoriem un tādējādi finansēja tālāku šā iesaiņojuma izstrādi un pilnveidošanu, vēlāk panākot ideālu «iesaiņojuma ķieģelīti», kuru visa cilvēce ikdienā lieto joprojām.

Kad PSRS iegādājās Rausingu izgudrojumu – piena fasēšanas līnijas tetrapakās, tās tika uzstādītas arī padomju Latvijā – Rīgas Piena kombinātā. Iespējams, ka daudzi lasītāji, kuri ir piedzīvojuši «padomju laikus», atcerēsies arī padomju piena veikalus un tetrapaku kastes, kas tolaik rēgojās pie veikalu durvīm uz ietvēm (pienu izvadāja agri no rītiem un novietoja pie veikalu durvīm). Metāla režģa kastēs atradās pakas ar uzrakstu kiriļicā Moloko (piens), un turpat līdzās gandrīz vienmēr bija arī piena peļķe. Rausingu pirmās iesaiņojuma ražošanas līnijas, turklāt vēl padomju izpildījumā, nenodrošināja simtprocentīgu paku hermētiskumu, jo svarīgi bija atrast pareizu paku malu sakausēšanas temperatūru un citus sīkumus. Tie nāca vēlāk, lielā mērā pateicoties šā iepakojuma veida lielākajam poligonam PSRS.

Tātad – Rausingu miljardu impēriju esam balstījuši arī mēs Latvijā, finansējot to kā piena pircēji kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem un sešdesmitajiem gadiem.

Dzīve kā nierei taukos

Rausingu impērijas vērtība pašlaik ir ap 4,5 miljardiem latu, un ar šo Tetra Pak īpašnieki ir 10. bagātākā dinastija Lielbritānijā, kur viņi ir apmetusies uz pastāvīgu dzīvi kopš 1984. gada.

Pārcelšanās no Zviedrijas uz Lielbritāniju astoņdesmito gadu sākumā notika lielā steigā un pa kluso. Rausingi bēga no dzimtenes uz ārzemēm, lai saglabātu uzņēmumu ģimenes kontrolē (to apdraudēja Zviedrijas nodokļu sistēma). Fakts, ka bagātākā un slavenākā zviedru uzņēmēju dinastija vairs neatrodas Zviedrijā, tautiešiem Lundā un Stokholmā tobrīd bija ļoti nepatīkams pārsteigums. Rausingi iemācījās dzīvot britu salās un kopt savus īpašumus («tad jau labāk brieži, nevis aitas, ja tiem britiem ir tik svarīgi, ka kāds lops ganās pa mana īpašuma pļavām» – savulaik intervijā atzinās Hanss Rausings). Zviedri iemācījās akceptēt, ka nodokļu sistēmas dēļ no valsts bēg ārā uzņēmēji (Rausingi, Kamprāds), režisori (Ingmars Bergmans) un sportisti (Bjorns Borgs, Patriks Šēbergs, Ingmars Stenmarks).

Taču atgriezīsimies pie «nierēm taukos« – Rausingu atvasēm.

Piena iepakojuma uzņēmuma Tetra Pak (Lunda, 1951) dibinātājam Rubenam Rausingam ir divi dēli (Gads un Hanss) un seši mazbērni. Vecākā paaudze arī Lielbritānijā turpināja dzīvot pieticīgi, bez liekām «luksusa ākstībām, kas neattiecas uz biznesu». Koncernu visus šos gadus vadījis Hanss Rausings, kurš neslēpj, ka «nauda ir tikai līdzeklis. Instruments. Nauda ir tas pats, kas lāpsta vai šujmašīna. To prasmīgi lietojot, var nopelnīt nākamo naudu. Summas mani vispār neinteresē» – viņš uzsver medijiem retajās intervijās un brīdī, kad žurnālists viņu piespiež «pie sienas» ar prašņāšanu par īpašumu Saseksā, atbild: «Labi, labi, mums te ir liels īpašums. Steigā varējām nopirkt tikai to, kas tobrīd bija pārdošanā. Tas, ka mums ir 1000 briežu (kas šeit ganās), ir izskaidrojams ar to, ka mūsu zeme ir liesa un nav derīga lauksaimniecībai. Pļavu kopšanai briti pieprasa mājdzīvniekus – vai nu aitas, vai briežus. Es izvēlējos briežus, jo tie mazāk atgādina lopus un mājdzīvniekus. Uzsveru vēlreiz – esmu zviedrs, jo Zviedrija ir mana dzimtene, un šeit es esmu tikai tāpēc, ka tā izveidojās apstākļi. Jā, nodokļu dēļ esmu šeit. Uzskatu, ka nodokļi ir laba lieta, valstij ir jāpiedzen nodokļi, lai nodrošinātu iedzīvotājiem, piemēram, veselības aprūpi. Taču kopumā uzskatu, ka ir labāk, ja pilsoņi savu dzīvi izlemj paši, nevis valsts to dara viņu vietā.» (Svenskar i värden, 2007.05.10.). Žurnālistiem viņš mēdz uzcept zivis pats («Vai būsim lietišķi un liksim katlu ar vārītiem kartupeļiem tepat uz galda, vai tomēr servēsim smalki?») – intervija ar H.Rausingu (Sydsvenskan, 2008.10.08.). Pusi no savas impērijas pirms 13 gadiem apzināti pārdeva brāļa bērniem («tā būs godīgāk»), pie viena finansējot daudzus labdarības projektus, ieskaitot Stokholmas Ekonomisko augstskolu Rīgā.

Turpretī viņa dēls – Hanss Kristians Rausings dzīvo pavisam citu dzīvi – bezrūpīgu, narkotiku apreibinātu, dzeltenās preses prožektora starā. Pirms dažiem gadiem juniors un viņa sieva amerikāniete tika brīdināti sakarā ar heroīna un kokaīna lietošanu un transportēšanu Lielbritānijā. Toreiz papus atzinās, ka «tā ir problēma, taču es tur neko nevaru izdarīt!» (Sydsvenskan, 2008.10.09.). Tagad plaisa perfektās ģimenes fasādē ir padziļinājusies un «neviens notikušajā nevaino vecos Rausingus» – uzsver avīze «Sunday Times», piebilstot, ka arī princis Čārlzs apbrīnojot Rausingu ģimenes spēju panākt sava uzņēmuma plaukumu, pateicoties jaunas tehnoloģijas izmantojumam. Ar «vecajiem» viss kārtībā. Kas notiek ar jaunajiem?

Cik naudas ir melnajām avīm?

To skaidri un gaiši nevar mums pateikt neviens. Hans Rausings šobrīd sinhronizējis īpašumus divās līdzīgās daļās. Puse pieder viņa ģimenei un otra puse mirušā brāļa sievai ar ģimeni. Pēc The Guardian ziņām daļa miljardu esot noglabāti Šveicē un daļa Kaimanu salās. Hansa meita Lizbete nesen iegādājusies gigantiskas teritorijas Skotijā, lai tur iekārtotu viesnīcas un muzejus. Tur uzcelta arī pilij līdzīga ēka no portugāļu granīta (Corrour New Lodge), kurā arī jūs varat noīrēt sev istabu (nedēļas īres maksa 26 000 LVL). Šis īpašums liecina, ka naudas viņiem ir pietiekami daudz. Otra meita Zigrīda nodarbojās ar mecenātismu un dāvina naudu talantīgiem māksliniekiem, studentiem un zinātniekiem. Piemēram, 2005. gadā atvēlēti 15 miljoni latu vajātu sieviešu atbalstīšanai. Vienlaikus Zigrīda ir iegādājusies virkni izdevniecību un izglābusi žurnālu Granta no bankrota, taču viņai pieder arī vislielākais dārzs Londonā. Tas (apjoma ziņā) atpaliek vienīgi no karalienes dārza.

Līdz šim Rausingiem izdevās noslēpt savas dzimtas «melnās avis».

Tagad plaisa Rausingu fasādē ir padziļinājusies, jo nedz Hanss Kristians, nedz viņa sieva Eva tomēr nav spējuši tikt galā ar savu atkarību no narkotikām. Cīņa pret šo atkarību notiek kopš astoņdesmitajiem gadiem, kad abi savulaik iepazinās klīnikā, ārstēšanās laikā.

Kristians, ģimenei piespiedu kārtā pārceļoties uz Lielbritāniju, bija spiests pārtraukt studijas Lundas universitātē. Toreiz viņš skolu nomainīja ar ekspedīciju uz Indiju, «lai atrastu sevi un izprastu eksistences būtību». Diemžēl dzīves jēgas vietā Kristians Indijā apguva narkomāniju un vienlaikus sāka pret to nesekmīgi ārstēties visu savu atlikušo mūžu. Publikas mīlule un viņa sieva Eva cīnījās ar šo pašu problēmu, un beigas šai cīņai mēs redzam šonedēļ. Nav palīdzējusi pārticība, tuva draudzība ar karalisko ģimeni, gigantisks īpašums 70 miljonu sterliņu mārciņu vērtībā, 11 istabu vasarnīca Barbadosā un liels dzīvoklis uz kruīzu kuģa «The World».

Pirmais upuris ir ieradies un guļ uz Rausingu skatuves. Publika gaida atrisinājumu un cer,  ka slepkava nav leģendārā Rausinga mazdēls. Priekškars ir vaļā un nav aizvēries.

Pasakas sākas vienādi, taču beidzas dažādi. Lai uzvarētu septiņgalvu pūķi, ir jābūt varonim.

Visi tādi nevar būt, jo visi nespēj būt varoņi.

Hanss Kristians acīmredzot pieder nevaroņu kategorijai. Vai Rausingi viņam to piedos?

Vai mums, Tetra Pak iepakojumu ikdienas lietotājiem, jājūtas vainīgiem, ka ar mūsu naudu viņš sagandēja savu dzīvi?

Viņam pieder viss – pārticība, laba ģimene un viss pārējais, ko ikviens no mums var vēlēties. Izņemot paša sagandēto veselību.

Kāpēc mūsu priekšā ir miljardieris bomža izskatā, kuru tur aizdomās par sievas slepkavību?

Vai viņa dzīve būtu bijusi laimīgāka bez miljardiera statusa?