Zobs pret zobu? Kas mums draud?

2015.gada 17.februāris

Pavasaris, foto Sandra Veinberga

Aizvadītais Kopenhāgenas teroristu atentāts pret izteikšanās brīvības konferenci un sinagogu ir nopietna zīme procesiem, kas skar arī Latviju. Bija patīkami redzēt, ka Latvijas Televīzijas ziņu dienests vakar un aizvakar nopietni pievērsās šī notikuma atspoguļojumam un cerams arī nākotnē piedāvās mums analīzi.

Tas, kas notika Dānija, nav parasts, histērisks vienas apjukušas personas terora akts pret kristīgo Eiropu. Mediji un analītiķi šodien apgalvo unisonā, ka īstais iemesls esot atvērtā, demokrātiskā dāņu sabiedrība un atvērtā, brīvā vide, kurā mēs pašlaik dzīvojam. Viņiem (teroristiem) nepatīk kā mēs dzīvojam un domājam.

Taču teroristi nevar iznīcināt rietumu demokrātiju, ja mēs paši viņiem to neatļausim izdarīt. Iznīcināt atvērtu, gaišu un tolerances noteiktu publisko telpu varam tikai mēs paši, pārvēršot to vai nu par fortu= cietumu ar maniakālām vajāšanas mānijas izpausmēm, kā to pašlaik cenšas piekopt amerikāņi, vai arī par totalitāru valsti ar reliģijas doktrīnām kā galveno regulējošo doktrīnu kā Irāna vai Sauda Arābija, piemēram.

Kur atrodas mūsu ienaidnieks?

Šajā pozīcijā varu piekrist amerikāņu pollitologam Francis Fukuyama, kurš 2014. gada oktobra New ­Statesman uzsvēra, ka terorisms ir liela problēma, kas neizzudīs tuvāko desmitgažu laikā, taču tās nav eksistenciālas briesmas. Fanātiskie islāma kaujinieki, kas mēģina šaut uz nobriedušas rietumu demokrātijas mediju sistēmu vai mākslu, neko nepārnāks nedz Francijā nedz Dānijā tāpēc, ka publiskā doma nepieņem šādu notikumu attīstību. Islāmisti nevar iebaidīt dāņus (kuriem ir skaidras esošās formācijas priekšrocības). Taču islāma teoriristiem ir izdevies iebaidīt Latvijas un citas ”tā saucamās Austrumeiropas” sabiedrības, kuru līderi joprojām ar vienu kāju ir vecajos PSRS laikos vai ar otru kristīgā fundamentālisma slāņojumā, kas arī Latvijā atradis auglīgu nišu sabiedrības vairākuma ekonomiskajā postā un pēckrīzes bezcerībā. Viņi ir gatavi piekāpties, piemēroties, būt “pa prātam” visiem, kas izskatās bīstami.

Attīstītajās rietumu sabiedrībās, kā norāda Fukuyama, ”tieksme pēc šāda radikālisma ir līdzīga nullei” un viņu jautājums nav Putina tēze ”vai mums gejeiropa ir vajadzīga”. Liberālā demokrātija ir šodienas attīstīto demokrātiju fundaments un pašsaprotama lieta vēl vairāku nākotnes dekāžu laikā. Turpretī Latvijai, kas savu ceļu turpina meklēt, tā viss nav.

Pats svarīgākais rietumu ”Hamleta jautājums” šodienai ir: vai turpināt tā kā tas bija līdz šim, jeb tomēr kādas ierobežojošas korekcijas mūsu dzīves stilā ir jāievieš. Latvijā var dzirdēt balsis – “jāievieš”.

Liberālā demokrātija balstās uz trim principiem: brīvība, drošība un atvērtība. Tāpēc mēs nevaram pieļaut, ka islamistu doktrīnas ar varu piespiedīs mūs pārtraukt atvērtu, atklātu diskusiju, kas citiem ir tabū tēma. Mūsu publiskā saruna momentāni tiek ierobežota un cenzēta, ja izlemsim, ka nav vērts teikt patiesību publiskā diskusijā, jo tas mums var draudēt ar automāta kārtu redakcijā. Ja mēs spersim pirmo soli un teiksim,”tā rakstīt nedrīkst”, citēt Ričarda Dokinsa ”Dieva delūziju” nedrīkst, ”tā zīmēt nedrīkst” jo ”tā ir zaimošana”, tad mēs būsim ieviesuši pirmo barjeru izteikšanās brīvības priekšnosacījumā – pašcenzūras palielināšanas formā. Tālāk – ejot pa šo pašu ceļu, mēs ķersimies klāt PSRS laika loģikai, ka sabiedrībai neko ”nepatīkamu” vispār nevajag ziņot, ”lai tā neuztraucas”. Arī šodien Latvijas ikdienā var sastapt diezgan daudz ierēdņu un pat politiķu, kas vēlas reanimēt no PSRS laikiem šo noklusēšanas loģiku un skaļi neiztirzāt nepatīkamas lietas. Piemēram partiju nejēdzības – Kaimiņa izgāšanos klubā vai Vienotības iekšējo cenzūru. Tie ir jautājumi, ka jāpaventilē publiski (kā tas liberālai demokrātijai pieklājas), nevis jāatstāj slepenai iekšējai apspriešanai, kā tas bija pieņemts Padomju Savienībā un ir pieņemts Krievijā un  Z Korejā.

Pats galvenais?

Šajā gadījumā ir runa par atvērtības principiem – vai nu visi zina kas notiek un kā notiek, vai arī velkam aizkaru priekšā un deleģējam visu politiskajai, ekonomiskajai un reliģiskajai elitei.

Kuru iespēju mēs izvēlamies par savējo Latvijā?

Man šķiet, ka mēs pieprasām 100% atklātību un atvērtību.

Lai to varētu garantēt medijiem ir jāveic sava misija un šajā darbā neviens privāti reliģiozs medija izpilddirektors, neprofesionāla un politiski angažēta radio, TV padome vai psihiski nelīdzsvarots arhibīskaps nedrīkst mums traucēt.

Britu filozofs Isaiah Berlin savulaik konstatēja, ka liberālās demokrātijas principi nav ”kāda augstāka sistēma”, tas ir mūsu pašu apzinīgums un gatavība šos noteikumus respektēt arī tad, ja kāda privāti ”kaut kas nav pa prātam”. Brīvība atļauj katram no mums atsevišķi sekot savām idejām, sapņiem, taču mūsu kopīgā brīvība pieprasa, lai mēs spētu sekot vienotiem spēles noteikumiem. Tā teikt – man nepatīk reizēm ievērot satiksmes noteikumus, taču es tos pieņemu, jo zinu, ka bez tiem mēs nevarēsim nodrošināt civilizētu satiksmes komunikāciju. Tas nozīmē, ka katrā valstī var novērot atšķirīgu satiksmes kultūru – visiem ir tie paši noteikumi, taču atšķirīga sabiedrības indivīdu gatavība tos ievērot kopīgu mērķu vārdā. Braukt īrēta automašīnā pa ielu Bombejā vai Dakhlā ir daudz riskantāk nekā Stokholmā vai Vāsā. Tieši tāpat var novērot atšķirības liberālās demokrātijas areālā; tas ir pieņemts Dānijā var nebūt OK ASV vai Rumānijā.

Kur dzīvo terorisms Latvijā?

Neuzskatu, ka mums būtu pamats nopietnām bažām par islāmistu akcijām Liepājā vai Ludzā, līdzīgi tām, kas notika Parīzē vai Kopenhāgenā. Uzskatu, ka mums ir daudz nopietni iekšējie ienaidnieki, kas slēpjas militarizētos krievu neoboļševiku grupējumos, profašistiskās anarhistu kustībās un, protams, kristīgo fundamentālistu centienos pārveidot Latviju par fundamentā kristiešu šariāta valsti. Ja pirmos redzam samērā skaidri un ceram, ka ar tiem nodarbojas mūsu drošībnieki, tad otrie un trešie ir samērā nefokusēti. Par tiem mediji runā maz un pateicoties tam, ka daudzi žurnālisti vai politisko kustību līderi ir saistīti ar reliģiskām kustībām, šis iekšējā terorisma vilnis lielākajai sabiedrības daļai joprojām izskatās neredzams. Taču tas būtiski grauj Latvijas demokrātijas un izteikšanās brīvības pamatus un nav izslēgts, ka pavisam drīz šis ”idejisko fundamentālistu” uzlūgs Putinu ierasties Rīgā (tieši tāpat kā tas šodien notiek Ungārijā). Tas nozīmē, ka daži vēlas pārkārtot esošos ”satiksmes notikumus” un nav gatavi mums nodrošināt maksimālu brīvību, maksimālu drošību un maksimālu atklātību. Jā, visi nekad nebūs perfekti brīvas un atvērtas valsts pilsoņi. Vienmēr (mūsu vidū) būs arī tādi, kas izbraucot no VEF vārtiem, griež pāri sliedēm un dubultajām līnijām uz centra pusi pat sastrēguma laikā. Vai viņus visus vajadzētu izķert un ieslodzīt Gvantanamo bāzē bez tiesas? Vai tad mums pārējiem būs drošāk? Vai ASV ir kļuvusi drošākā, pateicoteis Gvantanamo?

Vai Snoudenam ir jādzīvo trimdā Krievijā un mēs Latvijā nedrīkstam viņam piešķirt politisko patvērumu tikai tāpēc, ka jeņkiem tas nepatiks? Nē, tas nav normāli. Pret to ir jācīnās, jo dažiem atkal ”gribas griezt pret” straumi savu ērtību pēc. Tātad – ja mēs vēlamies visu zināt kas notiek, tad mēs nedrīkstam pieļaut, ka Snoudens tiek vajāts un rakstnieks tiek nošauts. Taču tas nozīmē, ka nedrīkst pasniegt teroristiem ”mazo pirkstiņu” (baidīties zīmēt Muhamedu vai izvairīties runāt par abortu aizlieguma tumsonību Latvijā), jo tad ”viņi” paņem visu roku un sāk noteikt mūsu dzīves normas.

Kāpēc LTV rīkojās bruņnieciski parādot Latvijas skatītājam Kopenhāgenas notikumus? Tāpēc, ka mēs redzējām kā liela sabiedrības daļa tos nosoda un nevēlas atkāpties terorisma prasību priekšā. Tieši šis aspekts ir attīstītas sabiedrības zīme, ka autobusā visi palīdz mazai meitenei, kuru pedofils mēģina izraut no autobusa, nevis aizgriežas ar moto ”ne mana cūka, ne mana druva”. To pašu mēs varam darīt, protestējot pret politiķa Vidiņa vajāšanu partijā Vienotība, pret kristīgo fundamentālistu vēlmi aizliegt abortus Latvijā, pret Rīgas domes politiskās vadības izšķērdības politiku, kas tagad vaiņagojusies ar tukšu maciņu sabiedriskā transporta kasē.

Iekšējo un ārējo teroristu spēks ir graut mūsu sabiedrības atvērtības principus. Jirgens Habermās pēc septembra notikumiem Ņujorkā konstatēja, ka terorisms ir vienīgais veids kā uzvarēt ienaidnieku kuru nevar uzvarēt. Godīgā veidā. Tāpēc Lībijā ”nogriež galvas” sagūstītiem kristiešiem, nevis uzvar tos bruņnieciskā duelī. Tāpēc Latvija ”parādnieks un kompānija” aplinkus cenšas ieviest aborta aizliegumu ar grūtnieču ”obligātām konsultācijām” un ticīgo fundamentālistu bagātās organizācijas lēni un noteikti uzpērk informatīvo telpu Latvijas medijos ar to pašu nejēdzīgo bezkaunību un nesodītību kā to (diemžēl!) praktizē Latvijā arī Eiropas Savienības funkcionāri un parlamenta deputāti.

Mēs varam neatļaut tiem, kas mums draud. Tāpat kā dāņi.

DSC_0148

Ķirurgu bizness zārku industrijā turpinās jeb svešvārdu paslēpes

2013. gada 2. oktobrī speciāli TVnet.

TVNet fotoMan nepatīk svešvārdi. Tādi kā «fasēts ūdens» (ūdens pudelēs) jeb «otorinologs» (ausu ārsts).

Taču reizēm ar svešvārdiem ir jāsamierinās, jo tie ir ienākuši mūsu ikdienā uz palikšanu un nozīmē svarīgas lietas, kurām latviešu valodā nav precīza aizstājēja.

«Ētika» ir viens no šādiem ļoti svarīgiem vārdiem, kas cēlies no sengrieķu valodas un nozīmē tikumu profesijā (ārstu ētika, deputātu ētika, skolotāju ētika).

Tas nozīmē – ko drīkst un ko nedrīkst darīt politiķis, ministrs, preses sekretārs vai augstskolas rektors. Tā sakot, nedari citiem to, ko nevēlies, lai viņi dara tev.

Vienkārši?

Nepavisam. Sāksim ar piemēru «iz dzīves».

Tikuma valdzinājums

Pirms dažiem mēnešiem stāvēju parastā lielveikalā pie kosmētikas plauktiem, pētīju ziepju sastāvu. Pēkšņi virs galvas nobūkšķēja milzīgs zils balons, kas bija nomests no augšējā stāva pa slīdošajām kāpnēm un atsities pret mums – divām pircējām. Trieciens nesāpēja, taču patīkami nebija. Pārdevēja savāca lejā nokritušo augšstāva dekorāciju. Paudām epizodisku sašutumu un turpinājām savas gaitas. Pēc mirkļa aiz muguras atskanēja smalka balss: «Lūdzu, piedod, ka mēs tā izdarījām!» Pagriezos. Manā priekšā stāvēja divi zēni, apmēram deviņus vai desmit gadus veci. Abi atvainojās par notikušo. Balons esot mazliet pagrūsts, taču nelaimīgi uzņēmis lidojumu pa kāpnēm lejā. Vecāku tuvumā nebija. Viņi paši bija izlēmuši man atvainoties par savu neglīto rīcību, kas izraisīja citam cilvēkam problēmas. Piedevu, uzslavēju, palūdzu pasveicināt viņu gudros vecākus (laba kinderštūbe!) un padomāju, ka daudz vieglāk puikām, būtu bijis pazust. Noslēpties. Neviens viņus neredzēja pagrūžam balonu. Taču puišeļi neaizbēga, nesaslima ar izplatīto «krievu hokejistu slimību», bet varonīgi atnāca atvainoties.

Šāds solis nav viegls – atvainošanās žests katram nav par spēkam. Tas prasa ļoti dziļu ētikas izpratni. Vecāki saviem puišeļiem to bija iemācījuši.

Pieņemu, ka tiem lasītājiem, kas lasa šo tekstu un nesaprot kas «tā ētika ir par zvēru», visa pasaules kārtība saistās ar likumiem un noteikumiem. Ja likums to neaizliedz, tad var mierīgi mest citiem pircējiem ar balonu. Kāpēc ne? No tā taču nenomirst?

Ētika viņiem nav vajadzīga, tieši tāpat kā aklā zarna.

Šiem «četrkantīgajiem» es varu vienkāršoti paskaidrot tā: mūsu dzīvi nevar regulēt vienīgi ar likumiem un noteikumiem, lai tajā visiem būtu patīkami atrasties. Kāpēc nevar? Tāpēc, ka vislabāko regulējumu garantē nerakstītie noteikumi jeb ētika, kas aptver daudz lielāku darbības lauku nekā visi pasaules likumi un noteikumi kopā.

Ētika ir spainis, bet likumi – spaiņa rokturis.

Demokrātijas sarūsēšana

Jaunākie britu ideju smēdes Demos pētījumi liecina, ka demokrātijas indekss pasaulē turpina kristies. Latvija atkal tup savā 48.vietā, turpat kur Panama, Meksika un Surinama. Demokrātija lēni drūp arī vecajās valstīs. Mazinās sabiedrības atbalsts varai un pieaug korumpētības līmenis. Tas nozīmē, ka ētika nedarbojas. Tās vietā visu nosaka «četrkantīgie» jeb no likumiem atkarīgie.

Kā visnozīmīgāko valsts demokrātijas graušanas faktoru šodien vērtē mediju neatkarības ierobežošanu. Rumānijā, Bulgārijā, Ungārijā, Grieķijā mediju situācija ir neakceptējama. Freedom House tikko «izņēma» Ungāriju ārā no brīvo mediju valstu grupas. To panācis valsts varas spiediens uz medijiem.

Izskatās, ka pie mums Latvijā šī situācija sāk tuvoties ungāru scenārijam, jo aizvien spēcīgāk sajūtams varas + naudas administratīvais spiediens uz mediju sistēmu. Likums par to, ko drīkst un ko nedrīkst darīt medijos, mums it kā ir, taču aizvien uzkrītošāk notiek ētikas ignorēšana šajā jomā, kas nupat jau būs aprijusi Latvijas žurnālistiku, pārvēršot to par PSRS laiku goda plāksni: masīvi pozitīvu + deklaratīvi imperatīvu = neinteresantu. Iemesli ir vairāki, taču šoreiz pievērsīsimies mediju pirkšanai jeb melnajam PR.

Latvijas Žurnālistu savienības Ētikas kodekss nosaka, ka «jābūt nepārprotamai robežai starp reklāmu un autora sagatavotu materiālu. Autora teksts nedrīkst imitēt reklāmu, jo šādi raksti rada šaubas par redakcijas objektivitāti, kā arī par masu informācijas līdzekļu neatkarību». Ar to jāsaprot, ka medija saturs nedrīkst pakļauties neviena pasūtītāja interesēm. Tieši tāpat kā ārsts nevar mainīt pacienta diagnozi (samaksātās naudas dēļ), arī medijs nevar mainīt žurnālistikas saturu ietekmīga vajadzību finansējuma dēļ. Mediju misija demokrātiskā valstī ir spēlēt pret tiem, kam ir «vara = nauda». Ja šī spēle nenotiek, tad grūst demokrātija.

Kurš grauj Latvijas demokrātiju?

To dara visi mūsu ietekmīgākie ekonomiskie spēlētāji, pērkot saturu medijos. Piemēram, «Rīgas Pilsētbūvnieks» savā izsludinātajā iepirkumā par uzņēmuma publicitāti medijos 2013. gadā pieprasa visiem pretendentiem nodrošināt pasūtītā materiāla ievietošanu ziņu raidījumos ar sižeta garumu ne īsāku par 2 minūtēm, norādot pat medijus, kur šīs melnais PR jeb «nopirktās ziņas» jāievieto, – LTV1, LTV7, TV3 Latvia, TV6 Latvia, LNT, TV3+ Latvia, TV5 Latvia, Pirmais Baltijas Kanāls. Pieprasa arī to pašu nodrošināt «Latvijas Avīzē», NRA, «Diena», «Vesti Segodņa». Uz žurnāla «Ir» jautājumu, kas maksas rakstus gatavo, Ivo Kiršblats («Rīgas Pilsētbūvnieka» preses sekretārs) atbild: «Mediju žurnālisti. Viņi jau visi tā dara» (Ir, 27.12.2012.).

Līdzīgu viedokli pauž Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija, kas tikko pasūtījusi publikācijas SIA «Mediju nams» 421,25 LVL, Radio SWH 10 000 LVL un AS «Lauku Avīze» 5000 LVL apmērā.

Neatpaliek arī pašvaldības, piemēram, Ventspils dome, pirms pašvaldību vēlēšanām nopirka laikraksta «Ventas Balss» sleju saturu par 250 000 latiem.

Šie piemēri nav izņēmums, bet gan Latvijas mediju ikdienas nepievilcīgā norma. Visi «mūzikas pasūtītāji» ir pārliecināti, ka neko sliktu nedara. Viņi nejaucoties mediju saturā: «Kā vienmēr sadarbības gadījumos, tiek ievērotas visas likuma prasības, tiek atzīmēts, ka informācija tapusi sadarbībā, un info bloks tiek veidots atšķirīgi no pārējā avīzes maketa. Nedz ministrija, nedz kāda cita iestāde nevar nopirkt publicistiku, jo to nepieļaus neviens nopietns medijs – visi pārzina likumus un ievēro tos. Nezinu nevienu avīzi, TV vai radio, kurš šādu līgumu dēļ būtu gatavs pārkāpt likumu un, piemēram, nepieteikt sadarbību un neiezīmēt attiecīgos materiālus,» uzsver LIZM preses sekretāre Anna Kononova.

Diemžēl radio un TV ēterā un nopirkto avīžu slejās «pasūtītais teksts» saplūst ar redakcijas tekstu, jo to skaidri un nepārprotami nepiesaka kā apmaksātu reklāmu, bet gan maldina ar tekstu, ka raksts vai pseidoziņas «tapušas sadarbībā ar pasūtītāju». Tas pārvērš žurnālistiku pozitīvisma ķīselī. Tajā pašā, kuru neviens nevēlas strēbt. Vainīgi mediju vadītāji? Viņu alkatība? Neorientēšanās mediju darba ētikā?

Man nav iebildumu, ja medijos parādās šādi nepārprotami iezīmēti reklāmas vai informatīvi raksti, kas uzkrītoši nodalīti no redakcionālās daļas (norādot, ka tas ir nopirkts, apmaksāts viedoklis), taču tos nedrīkstētu gatavot žurnālisti, kas veido arī publicistiskus neatkarīgus materiālus. Tas ir PR un reklāmas darbinieku, nevis žurnālistu darba lauks.

Žurnālistikai ir vajadzīgi normāli eksistences apstākļi un to nosaukums ir 100% neatkarība. Ja 100% neatkarības nav, tad žurnālistika mirs tieši tāpat kā badā nomērdēts, pieķēdēts cilvēks pagrabā.

Vissliktākais, ka šo Latvijas žurnālistikas nāvi veicina arī Latvijas valdība un atbildīgās institūcijas.

Eiro ieviešanas kampaņa Latvijā ir pārkāpusi mediju ētikas rāmjus, jo Latvijas valdība nedrīkstēja 3. janvārī lemt par finansējuma piešķiršanu informatīvi analītisku sižetu veidošanai Latvijas sabiedriskajos medijos un piešķirt šim nolūkam naudu LTV un LR 30 000 LVL. Tas ir melnais PR un nepieļaujama rīcība, par kuru šīs idejas autoram pienākas sods.

Vēl nožēlojamāk, ka šo procesu atbalstīja arī NEPLP priekšsēdētājs Ainārs Dimants, kurš nez kāpēc kļūdaini deklarēja šo valdības iniciatīvu kā sabiedriskā pasūtījuma sastāvdaļu,

šādi pārvēršot «sabiedrisko pasūtījumu» par absurdu.Jā, tā ir – demokrātiju Latvijā grauj vispirms valdība, izvarojot savas valsts žurnālistiku. «Ķirurgu» bizness zārku industrijā turpinās.

Zinātņu doktoru maskarāde

Tikko Latviju pāršalca vēl viena absurdā teātra izrāde, kad IKVD apšaubīja 10 zinātņu doktoru zinātniskā grāda piešķiršanas tiesiskumu. Izrādījās, ka augstskola PRIVA bija piešķīrusi doktora zinātnisko grādu bez tiesībām to darīt, bet Latvijas Universitāte bija atļāvusi izveidot zinātnisko komisiju, kas bez pietiekama komisijas locekļu skaita mākslas zinātnē (5) atļāva aizstāvēties un piešķīra grādu, klātesot tikai diviem attiecīgās jomas profesoriem. Latvijas Universitāte nebija tiesīgā izveidot īpašu apvienoto promocijas padomi un apstiprināt tās nolikumu, taču tas tika izdarīts. Kā noskaidroju, tad LU «nepareizās zinātniskās padomes» priekšsēdētāja (kas zinātniski apstiprināja un garantēja procesu) ir profesore Ausma Cimdiņa.

Viņa ir arī politiķe – Šlesera reformu partijas LPP/LC deputāta kandidāte Saeimas vēlēšanām un pašlaik Rīgas Domes deputāte no partijas Saskaņas Centrs/GKR.

Tāpēc nav brīnums, ka politiskā elite Rīgā šobrīd ļoti negribīgi «meklē vainīgos» (I. Druvietes intervija LNT) un Latvijas Universitātes vadība vicina «kaujas cirvjus» rektora M.Auziņa un prorektora I.Muižnieka gatavībā pārsūdzēt Izglītības kvalitātes valsts dienesta lēmumu, jo «krievu hokejistu slimība» dara savu – neļauj atzīt zaudējumu un atvainoties. Ētika ir paralizēta, darbojas tikai «četrkantīgās» likumu loģikas krustvārdu spēles.RPRIVAs rektore šajā kontekstā rīkojas daudz civilizētāk, gan atvainojoties sabiedrībai, gan solot izlabot kļūdas.

Izrādās, ka pat dažu augstskolu vadītājiem ētika joprojām ir svešvārds.

Kurš viņiem var uzdāvināt svešvārdu vārdnīcu?