Zobs pret zobu? Kas mums draud?

2015.gada 17.februāris

Pavasaris, foto Sandra Veinberga

Aizvadītais Kopenhāgenas teroristu atentāts pret izteikšanās brīvības konferenci un sinagogu ir nopietna zīme procesiem, kas skar arī Latviju. Bija patīkami redzēt, ka Latvijas Televīzijas ziņu dienests vakar un aizvakar nopietni pievērsās šī notikuma atspoguļojumam un cerams arī nākotnē piedāvās mums analīzi.

Tas, kas notika Dānija, nav parasts, histērisks vienas apjukušas personas terora akts pret kristīgo Eiropu. Mediji un analītiķi šodien apgalvo unisonā, ka īstais iemesls esot atvērtā, demokrātiskā dāņu sabiedrība un atvērtā, brīvā vide, kurā mēs pašlaik dzīvojam. Viņiem (teroristiem) nepatīk kā mēs dzīvojam un domājam.

Taču teroristi nevar iznīcināt rietumu demokrātiju, ja mēs paši viņiem to neatļausim izdarīt. Iznīcināt atvērtu, gaišu un tolerances noteiktu publisko telpu varam tikai mēs paši, pārvēršot to vai nu par fortu= cietumu ar maniakālām vajāšanas mānijas izpausmēm, kā to pašlaik cenšas piekopt amerikāņi, vai arī par totalitāru valsti ar reliģijas doktrīnām kā galveno regulējošo doktrīnu kā Irāna vai Sauda Arābija, piemēram.

Kur atrodas mūsu ienaidnieks?

Šajā pozīcijā varu piekrist amerikāņu pollitologam Francis Fukuyama, kurš 2014. gada oktobra New ­Statesman uzsvēra, ka terorisms ir liela problēma, kas neizzudīs tuvāko desmitgažu laikā, taču tās nav eksistenciālas briesmas. Fanātiskie islāma kaujinieki, kas mēģina šaut uz nobriedušas rietumu demokrātijas mediju sistēmu vai mākslu, neko nepārnāks nedz Francijā nedz Dānijā tāpēc, ka publiskā doma nepieņem šādu notikumu attīstību. Islāmisti nevar iebaidīt dāņus (kuriem ir skaidras esošās formācijas priekšrocības). Taču islāma teoriristiem ir izdevies iebaidīt Latvijas un citas ”tā saucamās Austrumeiropas” sabiedrības, kuru līderi joprojām ar vienu kāju ir vecajos PSRS laikos vai ar otru kristīgā fundamentālisma slāņojumā, kas arī Latvijā atradis auglīgu nišu sabiedrības vairākuma ekonomiskajā postā un pēckrīzes bezcerībā. Viņi ir gatavi piekāpties, piemēroties, būt “pa prātam” visiem, kas izskatās bīstami.

Attīstītajās rietumu sabiedrībās, kā norāda Fukuyama, ”tieksme pēc šāda radikālisma ir līdzīga nullei” un viņu jautājums nav Putina tēze ”vai mums gejeiropa ir vajadzīga”. Liberālā demokrātija ir šodienas attīstīto demokrātiju fundaments un pašsaprotama lieta vēl vairāku nākotnes dekāžu laikā. Turpretī Latvijai, kas savu ceļu turpina meklēt, tā viss nav.

Pats svarīgākais rietumu ”Hamleta jautājums” šodienai ir: vai turpināt tā kā tas bija līdz šim, jeb tomēr kādas ierobežojošas korekcijas mūsu dzīves stilā ir jāievieš. Latvijā var dzirdēt balsis – “jāievieš”.

Liberālā demokrātija balstās uz trim principiem: brīvība, drošība un atvērtība. Tāpēc mēs nevaram pieļaut, ka islamistu doktrīnas ar varu piespiedīs mūs pārtraukt atvērtu, atklātu diskusiju, kas citiem ir tabū tēma. Mūsu publiskā saruna momentāni tiek ierobežota un cenzēta, ja izlemsim, ka nav vērts teikt patiesību publiskā diskusijā, jo tas mums var draudēt ar automāta kārtu redakcijā. Ja mēs spersim pirmo soli un teiksim,”tā rakstīt nedrīkst”, citēt Ričarda Dokinsa ”Dieva delūziju” nedrīkst, ”tā zīmēt nedrīkst” jo ”tā ir zaimošana”, tad mēs būsim ieviesuši pirmo barjeru izteikšanās brīvības priekšnosacījumā – pašcenzūras palielināšanas formā. Tālāk – ejot pa šo pašu ceļu, mēs ķersimies klāt PSRS laika loģikai, ka sabiedrībai neko ”nepatīkamu” vispār nevajag ziņot, ”lai tā neuztraucas”. Arī šodien Latvijas ikdienā var sastapt diezgan daudz ierēdņu un pat politiķu, kas vēlas reanimēt no PSRS laikiem šo noklusēšanas loģiku un skaļi neiztirzāt nepatīkamas lietas. Piemēram partiju nejēdzības – Kaimiņa izgāšanos klubā vai Vienotības iekšējo cenzūru. Tie ir jautājumi, ka jāpaventilē publiski (kā tas liberālai demokrātijai pieklājas), nevis jāatstāj slepenai iekšējai apspriešanai, kā tas bija pieņemts Padomju Savienībā un ir pieņemts Krievijā un  Z Korejā.

Pats galvenais?

Šajā gadījumā ir runa par atvērtības principiem – vai nu visi zina kas notiek un kā notiek, vai arī velkam aizkaru priekšā un deleģējam visu politiskajai, ekonomiskajai un reliģiskajai elitei.

Kuru iespēju mēs izvēlamies par savējo Latvijā?

Man šķiet, ka mēs pieprasām 100% atklātību un atvērtību.

Lai to varētu garantēt medijiem ir jāveic sava misija un šajā darbā neviens privāti reliģiozs medija izpilddirektors, neprofesionāla un politiski angažēta radio, TV padome vai psihiski nelīdzsvarots arhibīskaps nedrīkst mums traucēt.

Britu filozofs Isaiah Berlin savulaik konstatēja, ka liberālās demokrātijas principi nav ”kāda augstāka sistēma”, tas ir mūsu pašu apzinīgums un gatavība šos noteikumus respektēt arī tad, ja kāda privāti ”kaut kas nav pa prātam”. Brīvība atļauj katram no mums atsevišķi sekot savām idejām, sapņiem, taču mūsu kopīgā brīvība pieprasa, lai mēs spētu sekot vienotiem spēles noteikumiem. Tā teikt – man nepatīk reizēm ievērot satiksmes noteikumus, taču es tos pieņemu, jo zinu, ka bez tiem mēs nevarēsim nodrošināt civilizētu satiksmes komunikāciju. Tas nozīmē, ka katrā valstī var novērot atšķirīgu satiksmes kultūru – visiem ir tie paši noteikumi, taču atšķirīga sabiedrības indivīdu gatavība tos ievērot kopīgu mērķu vārdā. Braukt īrēta automašīnā pa ielu Bombejā vai Dakhlā ir daudz riskantāk nekā Stokholmā vai Vāsā. Tieši tāpat var novērot atšķirības liberālās demokrātijas areālā; tas ir pieņemts Dānijā var nebūt OK ASV vai Rumānijā.

Kur dzīvo terorisms Latvijā?

Neuzskatu, ka mums būtu pamats nopietnām bažām par islāmistu akcijām Liepājā vai Ludzā, līdzīgi tām, kas notika Parīzē vai Kopenhāgenā. Uzskatu, ka mums ir daudz nopietni iekšējie ienaidnieki, kas slēpjas militarizētos krievu neoboļševiku grupējumos, profašistiskās anarhistu kustībās un, protams, kristīgo fundamentālistu centienos pārveidot Latviju par fundamentā kristiešu šariāta valsti. Ja pirmos redzam samērā skaidri un ceram, ka ar tiem nodarbojas mūsu drošībnieki, tad otrie un trešie ir samērā nefokusēti. Par tiem mediji runā maz un pateicoties tam, ka daudzi žurnālisti vai politisko kustību līderi ir saistīti ar reliģiskām kustībām, šis iekšējā terorisma vilnis lielākajai sabiedrības daļai joprojām izskatās neredzams. Taču tas būtiski grauj Latvijas demokrātijas un izteikšanās brīvības pamatus un nav izslēgts, ka pavisam drīz šis ”idejisko fundamentālistu” uzlūgs Putinu ierasties Rīgā (tieši tāpat kā tas šodien notiek Ungārijā). Tas nozīmē, ka daži vēlas pārkārtot esošos ”satiksmes notikumus” un nav gatavi mums nodrošināt maksimālu brīvību, maksimālu drošību un maksimālu atklātību. Jā, visi nekad nebūs perfekti brīvas un atvērtas valsts pilsoņi. Vienmēr (mūsu vidū) būs arī tādi, kas izbraucot no VEF vārtiem, griež pāri sliedēm un dubultajām līnijām uz centra pusi pat sastrēguma laikā. Vai viņus visus vajadzētu izķert un ieslodzīt Gvantanamo bāzē bez tiesas? Vai tad mums pārējiem būs drošāk? Vai ASV ir kļuvusi drošākā, pateicoteis Gvantanamo?

Vai Snoudenam ir jādzīvo trimdā Krievijā un mēs Latvijā nedrīkstam viņam piešķirt politisko patvērumu tikai tāpēc, ka jeņkiem tas nepatiks? Nē, tas nav normāli. Pret to ir jācīnās, jo dažiem atkal ”gribas griezt pret” straumi savu ērtību pēc. Tātad – ja mēs vēlamies visu zināt kas notiek, tad mēs nedrīkstam pieļaut, ka Snoudens tiek vajāts un rakstnieks tiek nošauts. Taču tas nozīmē, ka nedrīkst pasniegt teroristiem ”mazo pirkstiņu” (baidīties zīmēt Muhamedu vai izvairīties runāt par abortu aizlieguma tumsonību Latvijā), jo tad ”viņi” paņem visu roku un sāk noteikt mūsu dzīves normas.

Kāpēc LTV rīkojās bruņnieciski parādot Latvijas skatītājam Kopenhāgenas notikumus? Tāpēc, ka mēs redzējām kā liela sabiedrības daļa tos nosoda un nevēlas atkāpties terorisma prasību priekšā. Tieši šis aspekts ir attīstītas sabiedrības zīme, ka autobusā visi palīdz mazai meitenei, kuru pedofils mēģina izraut no autobusa, nevis aizgriežas ar moto ”ne mana cūka, ne mana druva”. To pašu mēs varam darīt, protestējot pret politiķa Vidiņa vajāšanu partijā Vienotība, pret kristīgo fundamentālistu vēlmi aizliegt abortus Latvijā, pret Rīgas domes politiskās vadības izšķērdības politiku, kas tagad vaiņagojusies ar tukšu maciņu sabiedriskā transporta kasē.

Iekšējo un ārējo teroristu spēks ir graut mūsu sabiedrības atvērtības principus. Jirgens Habermās pēc septembra notikumiem Ņujorkā konstatēja, ka terorisms ir vienīgais veids kā uzvarēt ienaidnieku kuru nevar uzvarēt. Godīgā veidā. Tāpēc Lībijā ”nogriež galvas” sagūstītiem kristiešiem, nevis uzvar tos bruņnieciskā duelī. Tāpēc Latvija ”parādnieks un kompānija” aplinkus cenšas ieviest aborta aizliegumu ar grūtnieču ”obligātām konsultācijām” un ticīgo fundamentālistu bagātās organizācijas lēni un noteikti uzpērk informatīvo telpu Latvijas medijos ar to pašu nejēdzīgo bezkaunību un nesodītību kā to (diemžēl!) praktizē Latvijā arī Eiropas Savienības funkcionāri un parlamenta deputāti.

Mēs varam neatļaut tiem, kas mums draud. Tāpat kā dāņi.

DSC_0148

Leave a Reply