Masu sociopātisms jeb atriebības saldā garša

Kadri no filmas  “Mana mamma bija vācu līgava” (Min mor var tysketös)

Vakar (tepat Rīgas televizorā) noskatījos Zviedrijas SVT2 kanālā trešo daļu dāņu dokumentālo filmu sērijai “Mana mamma bija vācu līgava” (Min mor var tysketös). Sižets veltīts dāņu sievietēm, kas otrā pasaules kara laika iemīlējās okupācijas armijas (vācu) karavīros. Dokumentālas epizodes mijas ar intervijām, kurās piedalās sirmi cilvēki, t.i.,  kādreizējo “vācu līgavu” vajātie bērni.  Notiekošais likās svarīgs arī tāpēc, ka mani vecvecāki kara beigās bija latviešu bēgļi Dānijā un piedzīvoja vietējo Olborgas iedzīvotāju dusmas un vajāšanu. Vecmamma par to stāstīja garos rudens vakaros negribīgi. Anonīmi kaimiņi  1944. un 1945. gadā sūtīja draudu vēstules, “asiņainas” lupatas un miniatūras zārkus tiem dāņiem, kas bēgļus uzņēma un viņiem palīdzēja. Bijā jābēg tālāk un tālāk, jo aktīvie atriebēji nevēlās saskatīt atšķirību starp latviešiem un vāciešiem. Valoda līdzīga, sveša un ar to pietiek.

Savējo vajāšana

Vajāt savējos ir vieglāk nekā protestēt pret okupantiem. Šis atklājums, patiešām, nav nekas jauns. Taču pārsteidz dāņu filmā intervētās ekspertes skaidrojums par to, kāpēc “savējie” vajā savējos tieši tad, kad to darīt vairs nav bīstami. Kara beigās, kad uzvara jau deguna priekšā, daudziem dāņiem parādījusies vēlēšanās parādīt savai apkārtnei, ka viņi ir patrioti. Pareizie. Gandrīz vai pretestības kustības dalībnieki. Visvieglāk to bijis izdarīt, vajājot neaizsargātos brīdī, kad viņi nespēj aizstāvēties. Sist anonīmi bēgļiem un dāņu kaimiņiem, publiski pazemot jaunas sievietes, kas atļāvušās iemīlēties ienaidniekā, – tas nav bīstami.

Kadri no filmas  “Mana mamma bija vācu līgava” (Min mor var tysketös)

Dāņu vēsturniece šo efektu nosauca par masu sociopātismu. Šo pašu izpausmi šodien nākas novērot arī tā saucamo “čekas maisu” atvēršanas tracī Latvijā. Tagad katram godīgam latvietim (patriotam) ir skaļi jāpieprasa “atvērt!” maisus! Tūlīt, uzreiz, uz līdzenas vietas! Ja vēlēsieties pateikt, ka ideja jau laba, bet primitīvi to darīt nedrīkst, tad tiksiet pienaglots kā nodevējs un čekists pats vai pati pie publiskā kauna staba. Tagad tā ir jākliedz, lai  jūs no malas izskatieties kā patriots, kas pats nekad nav bijis stukačs un citus nodevis padomju drošības iestādēm. Jākliedz skaļi un jāņirdz par tiem, kas domā citādi. Kā jau sociopātiem pierasts. Citādi domājošo argumentos nav jāieklausās. Šos sociopātus neinteresē patiesība un taisnīgums. Viņiem vajadzīga atriebības saldā garša – uzvārdi, kurus var šodien izrīvēt mēslos.

Tieši tāpat kā 1945.gadā pūlis publiski nodzina matus dānietēm, izraidīja viņas no mājām un publiski dzenāja kailas pa ielām, apspļaudot un apmētājos ar degošām pagalēm. Jā, šīs sievietes bija iemīlējušās vācu karavīros un saglabāja šo mīlestību visu mūžu. Taču vietējos tādi nieki kā jūtas neinteresēja. Okupācijas laikā vietējie šādu “izlaidību” novērtēja kā dzimtenes nodevību, jo mīlēties ar ienaidnieku armijas karavīru nozīmēja to pašu ko dzimtenes nodevība un svešā režīma atbalsts. Laikā, kad vāci bija okupējuši Dāniju, vietējie meičām nedraudēja, jo baidījās no represijām. Taču brīdī kad karš bija beidzies un vācieši kļuvuši par bēgļiem, viņi uzreiz ķērās klāt tieši savējo sievietēm. Nevis vācu karavīriem bēgļiem. Tās dzenāja kā spitālīgas pa ielām un pilsētām. Katrs varēja noskūtajām dāņu meičām izspļaut, tās iekaustīt, izvarot vai linčot. Publiskā matu nodzīšanas akcija un kailo līgavu dzenāšana cauri pūlim bija patriotu masu atriebības kvintesence. Visas šīs soda akcijas bija pašdarbība no vietējo patriotu puses. Neviens par šo rīcību vēlāk netika sodīts. Kā jau tas pūļa tiesai pieņemts.

Pūļa tiesas sekas

Nav pieņemts runāt par sekām brīdī, kad ir liela vēlēšanās atriebties un izrēķināties. Kāds sirms kungs filmā stāstīja par savu māti. Par viņas 80 gadu garajām bailēm pateikt patiesību par viņa tēvu. Par vācu tēva lūgumiem pēc kara tikties un rūpēties par savu bērnu šis (dānietes un vācu karavīra dēls) uzzinājis tikai pēc mammas nāves. Lasot vēstules. Pūļa tiesa iznicināja viņa vecākus un bērnību. Savu tēvu viņš tā arī nekad vairs nesastapa, jo papus jau bija miris un mamma bija tik pamatīgi iebaidīta no pūļa tiesas, ka upurēja tai savu dzīvi. Citi sirmgalvji filmā stāstīja par to kā vajātās, noskūtās dānietes pēc kara pakārušās, kā pametušas savus bērnus, kā viņām atņemti bērni un cik riebīgi tie spīdzināti skolā. Interesanti, ka pūļa naids nav rimis arī šodien. Dānijas valdība cietušajiem “vāciešu līgavu” bērniem pazemojumus nav kompensējusi. Kāds cietušais intervijā stāstīja, ka uzskata par savu pienākumu tagad stāstīt par notikušo dāņu skolās. Pēc kādas lekcijas viņš savā dārzā atradis vecu matraci. Tas bijis kārtējais anonīmais mājiens, ka “tava mamma bija okupantu matracis” un tāpēc klusē. Šī reakcija fiksēta tagad – modernajā laikā. Nedomāju, ka matrača piegādātāji ir pieredzējuši otro pasaules karu. Viņi atkal iet tālāk pa pūļa tiesas iemīto taku. Masu sociopātijas garā. Brīdī, kad vajātā “vācu karavīra dēla” sirds sažņaudzas sāpēs par mammu, atriebēji jūt mutē atriebības saldo garšu.

Nedomāju, ka man tagad vajadzētu sīkāk paskaidrot kāpēc cilvēki iemīlas. Ka reizēm var iemīlēties cilvēkā, kuram nav pareizs sociālais statuss, tautība, ticība, vecums, ādas krāsa, izcelšanās vai seksuālā orientācija. Tā var notikt. Tāpēc uzskatu, ka mums pārējiem nav nekādu tiesību vai pienākuma šos ļaudis kaunināt, vajāt vai sodīt. Vienalga vai tā būtu muzikāla dāņu meitene no Bornholmas, kas iemīlējusies vācu pianistā, kas ieradies Dānijā kara laikā kā karavīrs – tātad piespiedu kārtā; vai arī puika vai meitene no Kuldīgas, kas vēlas aizstāvēt savu mīlestību Praida parādē šogad Rīgā. Pūļa tiesai te jāaizveras, jo  citu cilvēku mīlestību nedrīkst devalvēt kā nederīgu naudu tikai tāpēc, ka jūs paši (un es) mīlam citādāk.

Nozagtās biksītes un rokas nociršana

Rudītes atskaitīšana no studentu saraksta man bija liels pārsteigums. Toreiz iestaties Latvijas universitātes žurnālistikas nodaļā bija ļoti grūti, jo konkurss bija pamatīgs (8 cilvēki uz katru studiju vietu). Tagad šādas sijāšana ar atzīmēm pie universitātes sliekšņa vairs nenotiek, jo šodien iestāties augstskolā var katrs, kas gatavs maksāt. Toreiz bija citādi.

Kursa biedrene Rudīte bija daiļa, talantīga meiča no Valdemārpils. Lepna kā jau kurzemniece, šķelmīga un delverīga arīdzan.  Bijām pirmajā kursā un mācījāmies cītīgi antīko literatūru. Eksāmens bija grūts, jo teksti sarežģīti. Pēkšņi kā zibens spēriens no skaidrām debesīm – Rudīti izmet no universitātes, jo viņa esot nozagusi lielveikalā Bērnu Pasaule biksītes. Biksītes?! Neticēju ko dzirdēju. Tas nevar būt. Grupas vecākā apstiprināja notikušo. Rudīte patiešām bija nozagusi sieviešu apakšveļu un par to izkarināta lielveikala stendā zem virsraksta : “Viņi zaga”. Metos meklēt Rudīti pašu. Noskaidrojās, ka zagšana nav bijusi nedz plānota, nedz iecerēta. Ar kleptomāniju arī mana kursa biedrene nesirga. Abi ar mīļoto puisi maigi grūstījušies šajā veikalā, ēdot saldējumu. Rudītei patika savu lēnīgo pielūdzēju ķircināt.  Nez no kurienes ienācis prāta paziņot, ka viņa “kaut ko te nozags”! Līgavainis izmisīgi meties lūgt Rudīti to nedarīt, bet viņa aizdegusies. Demonstratīvi paņēmusi to kas pa rokai un skaļi deklarējot “redz kā es zagšu!” gājusi ārā ar nozagto mantu paceltā rokā. Pārdevējas pie izejas viņu, protams, aizturējušas. Nekāda skaidrošanās par to, ka tas tikai joks, nav līdzējusi. Viņu izkāra kauna stabā un pēc tam atskaitīja no augstskolas. Mēģināju aizstāvēt, bet visur atsitos kā pret sienu ar oponentu argumentu: “ Kā tu vari aizstāvēt zagli!”. Tālāk sekoja skaidrojumi, kā citās valstīs zagļiem nocērt rokas, bet šajā gadījumā tikai izmet no augstskolas, jo žurnāliste nedrīkstot zagt. Mēģināju runāt ar Bērnu Pasaules pārdevēju. Arī garām. Pēc tam Rudīte pazuda Līgatnes virziena. Abi aprecējās un viņai piedzima meita. Centos saglabāt ar viņu kontaktu, lai gan kursa biedri mani nosodīja par šo aktivitāti.  Fināls šim stāstam nav jauks. Morāle – vecā: pūļa tiesa nav taisnīga tiesa un masu sociopātu atriebība nav svētā tautas balss. Tik vienkārši tas ir.

 

 

Jo negantāki ir mediji, jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī

tvnet-karikatura-toms-ostrovskisSpeciāli TvNet

Toreiz viss sākās pusnaktī. Ierodoties akūtās uzņemšanas nodaļā, pirmās mani uzrunāja un izjautāja divas, cienījama vecuma medmāsas. Rindas nebija, un aiz loga vīdēja piķmelna nakts kā kafija bez piena. Abām uzreiz bija skaidrs, «kas pacientam kait». Diagnoze tika noteikta zibenīgi. Pēc brīža parādījās arī jauna ārste ar garu, gaišu bizi pār plecu, kurai vecākās kolēģes izskaidroja mana traumētā pleca vainas iemeslus. – Vai jums liekas, ka tā ir? – daktere jautāja un paraudzījās uz mani. Papurināju galvu. – Ir, ir! – tiepās abas un nemaz neklausījās mūsu dialogā.

Pēc īsas sarunas ar mani jaunā ārste pagriezās pret savām vecākajām un profesionāli pieredzējušajām kolēģēm, lai pavēstītu: «Paldies par priekšlikumu! Taču ļaujiet man noteikt šeit diagnozi. Esmu studējusi 10 gadus augstskolā, lai iemācītos tieši šo – noteikt diagnozi. Tā arī darīšu! Lūdzu, atstājiet telpu!»

Abas nebija sajūsmā, taču negribīgi paklausīja. Skatījos uz jauno ārsti un sapratu, ka turpmāk ērtas «dzīves» šajā uzņemšanas nodaļā viņai vairs nebūs. Viedokļa noteicējas bija aizsūtītas aiz durvīm. Nezinu, kā turpinājās jaunās dakteres karjera tajā slimnīcā, taču skaidras ir divas lietas: ka plecu viņa man izārstēja un diagnozi var noteikt tikai tie, kas to prot darīt.

Šo piemēru izmantoju, lai paskaidrotu žurnālistikas misiju demokrātiskā valstī.

Ko dara žurnālistika?

Žurnālistikai ir trīs funkcijas: 1) informēt, 2) izglītot, 3) izklaidēt. Tās var pārklāties, saplūst un var arī savstarpēji izolēties.

Par informēšanas funkciju viss ir skaidrs – piegādāt auditorijai pārbaudītu, korektu, atbilstošu, aktuālu ziņu materiālu. Šodien šo uzdevumu veic tīmekļa ziņu paisums (kas lielākoties neatbilst žurnālistikas kvalitātes kritērijiem), un šā iemesla dēļ lēnā nāvē mirst, piemēram, televīzijas ziņu izlaidumi, kas agrāk bija vispopulārākie raidījumi. Šā iemesla dēļ mēs uzzinām, ka «mirusi» Britnija Spīrsa, kas galu galā izrādās dzīva, un gaišmatainos cilvēkus «fiziski apdraud tumšmatainie» (kas izrādījās murgi, taču virkne mediju šo nepatieso ziņu uzknābāja). Ja informatīvie ziņojumi izrādās kļūdaini un izraisa neslavu, tad apskādētais pieprasa: 1) no medija atvainošanos, 2) sūdz mediju (nepatieso ziņu avotu) tiesā. Piemēram, Britnija Spīrsa varētu sūdzēt tiesā «kaktu portālu», kas paziņoja par viņas nāvi (ziņa nav patiesa).

Varētu sūdzēt tiesā arī kāds spānis vai meksikānis, kuram ir tumši mati. Taču diezin vai tiesā šiem ļaudīm izdotos pierādīt, ka kļūdainā mediju ziņa ir būtiski iedragājuši viņu dzīves kvalitāti (nav vairs skatītāju koncertos, draud bankrots utt). Tātad, izvirzot tiesā prasības pret mediju, svarīgs ir viens – pats galvenais jautājums – «vai ziņa ir patiesa?» un vai tā ir būtiski ietekmējusi cietušā ikdienas norišu kvalitāti. Ja ziņa ir patiesa, taču nepatīkama, tad sūdzētājam revanšs nespīd. Tātad arī formā nepatīkamu, taču pēc būtības patiesu ziņu (!) nevar uzskatīt par personas (iestādes vai organizācijas) goda un cieņas aptraipījumu. Protams, ikviena amatpersona, partija vai iestāde vēlas izjust pret sevi tolerantu (pieklājīgu, smalkjūtīgu) attieksmi no mediju puses. Taču žurnālistika šādu «samta cimdu» terapiju negarantē.

Pārejam pie nākamās žurnālistikas funkcijas: izglītošanas. Tai ir plašs spektrs, jo ietver sevī analītisko žurnālistiku, kas sastāv no trim sadaļām: 1) pētnieciskā (pēta, piemēram, mēra vēsturi Latvijā vai oligarhu ietekmi uz KNAB), 2) rokošā (cenšas noskaidrot būtiskas problēmas, pieņemot, ka kāds konkrēts cilvēks vai grupa apzināti grauj valsts demokrātijas pamatus)* un 3) publicistika (žurnālistikas mākslinieciskā daļa, robežojas ar daiļliteratūru). Šeit esam nonākuši pie viedokļa jeb diagnozes žurnālistikas. Tā vairs nekoncentrējas ziņu tiražēšanas virzienā, bet gan piegādā viedokli par aktuālām sabiedrības norisēm, kataklizmām, problēmām. Tātad viedokļa žurnālistika nosaka diagnozi publiskās telpas slimībām tieši tāpat kā diagnostiku veic ārsti pacientam. Arī žurnālisti studē savu specialitāti augstskolā, tāpēc ir apveltīti ar zināšanām par to, kā atlasīt faktus, kā tos selekcionēt, pretnostatīt, kā secināt un konfrontēt viedokļus. Spēj atšķirt patiesas ziņas no nepatiesām, nošķirt būtisko no nebūtiskā. Tieši tāpēc ir liela atšķirība starp profesionālu žurnālistu komentētāju un čata «komentētājiem» (propagandas troļļiem, viedokļu olugalvām, virtuves politiķiem un amatiervēsturniekiem).

Amatpersonām ir jāsaprot, ka mediji skatīsies uz rīcību ar palielināmo stiklu

Viedokļi mēdz būt dažādi. Vienu daļu no lasītājiem neuztrauc, ka Kristīgā radio šefs Rīgā aicina dedzināt kolēģa Rubeņa grāmatu, turpretī citiem šis sauciens uzdzen drebuļus un «sasaucas» ar Hitlera reiha laikiem, garīgo tumsu un holokaustu. Tas nozīmē, ka raksti par šo tēmu būs diametrāli pretēji, jo nav nekāda «vidējā» vai «pareizā» viedokļa šajā jautājumā.

Tas nozīmē, ka iesūdzēt tiesā par viedokļa paušanu ir daudz grūtāk. Tāpēc, ka mākslā (ieskaitot žurnālistiku) nepastāv robežas viedokļa formas veidolam. Amatpersonām ir jāsamierinās, ka mediji skatīsies uz viņu pirkstiem, rīcību ar palielināmo stiklu, jo tāds ir mediju darbs atvērtas demokrātijas apstākļos. Jo negantāki ir mediji, jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī.

Publicistika ir ļoti sarežģīts žurnālistikas žanrs. Tā ir mākslinieciska vēstījuma metode, kas apskata aktuālas norises provokatīvā veidā, pievēršot sabiedrības uzmanību apšaubāmām norisēm, ar mērķi izraisīt diskusijas par aktuālām, sabiedrībā svarīgām problēmām. Ja kritiskā viedokļa publicistika nav provokatīva, tad tā neveic savu darbu. Te jālieto metaforas, salīdzinājumi, dramatisks naratīvs u.c. mākslinieciskā vēstījuma formas, ieskatot satīru. Tātad arī šajā gadījumā jāsaprot, ka viedokļa ilustrācija var būt skarba, nežēlīga, ironiska un pat iznīcinoša, taču šo īpašību dēļ to nedrīkst pakļaut cenzūrai tikai tāpēc, ka «kādam» izteiksmes forma šķiet «pārāk skarba», «nepieklājīga» vai pat «rupja».

Pats svarīgākais, vai publikācijā apskatāmā persona (iestāde, organizācija) ir publiska persona ar stāvokli sabiedrībā (ar ietekmi un publisku atbildību), vai tā tērē valsts budžeta līdzekļus un vai norise, kas izraisījusi publikāciju, ir vai nav patiesa. Tātad – ir vai nav notikusi «lieta», kas nokaitinājusi komentētāju? Ja ir notikusi, tad komentētājam ir 100% tiesības to apskatīt visās formās. Vēl svarīgi, vai publikācijā nav pārkāpts ētikas kodekss (upuris, bērns, privātpersona bez publiskuma atbildības, kūdīšana, rīdīšana pret minoritāti utt.) un vai publikācijā deklarētie atklājumi ir sabiedrības interesēs. Viss pārējais ir atļauts.

Tātad viedokļa jeb diagnozes žurnālistika vienmēr būs skarba un provokatīva (nevis maiga, garlaicīga kā atskaite), jo tās uzdevums ir iešūpot sabiedrību pārdomām, diskusijām un sarunām. Kā jau provokatīvs žanrs, tā vienmēr izraisīs pretreakciju. Tas ir normāli. Tāpēc saprātīgs cilvēks uz tiesu (aizkaitinājuma karstumā) neskrien. Advokāta nolīgšanas vietā ir jāsāk saruna par diskutablo tēmu medijos, pierādot savu viedokli publiski. Sabiedrībai ir svarīgi uzzināt, vai komentētāja izgaismotie apgalvojumi un kritika ir vai nav pamatoti. Šāda «varas» un «mediju» servju saspēle ir demokrātiskas žurnālistikas būtība. Ja cilvēks uzņemas amatu, tad viņam jābūt gatavam saņemt kritiku publiskajā telpā. Tas ir normāli, jo tikai tā vēlētāji uzzinās, kas un kā valstī notiek. Deleģēt šo dueli tiesas giljotīnai nozīmē slēpties un sodīt tos, kas vēlas izrunāties un noskaidrot patiesību, t.i., medijus. Bez tam tas, ka žurnālistika (asā veidā) apskata negācijas, nenozīmē, ka mūsu sabiedrība vai demokrātija ir sliktās. Nē, tas nozīmē, kas publiskā telpa pie mums Latvijā ir atvērta visiem viedokļiem, nevis tikai vienam – varas viedoklim, kā to varam novērot mazāk demokrātiskās valstīs, piemēram Krievijā vai Ķīnā.

Ko dara tiesas un sabiedrība pret žurnālistiku?

Mākslinieciskā publicistika ir «karsts kartupelis» diktatūrām un jaunajām demokrātijām. Taču vecajās demokrātijās, tādās kā Francija, attaisno Charlie Hebdo redaktoru, kuru 2007.gadā musulmaņu organizācijas bija iesūdzējušas tiesā par pravieša Muhameda karikatūru publicēšanu. Islāma atbalstītāju grupas savu prasību pamatoja ar naida kurināšanu pret musulmaņiem. «Vispārpieņemtās vārda brīvības robežas nav pārkāptas, un ar strīdīgajiem attēliem izdevums piedalījies sabiedriskās debatēs par vispārēji nozīmīgiem jautājumiem,» teikts spriedumā (TVNET, 2007.03.03.). Muhameds šajās karikatūrās bija attēlots samērā neglītās formās, arī komentāri zem daudzām bija ļoti izaicinoši, taču nedz Francijas, nedz Dānijas tiesas nenosodīja karikatūristus un izdevējus. Lai gan šie publicējumi Āzijā, Āfrikā, Tuvējos Austrumos izraisīja vardarbīgus protestus, kuros dzīvību zaudēja vairāki desmiti cilvēku un tika praktiski sagrauta Dānijas eksporta industrija uz musulmaņu valstīm. Šī prāva tolaik tika gan Francijā, gan Dānijā uztverta kā pārbaudījums preses brīvībai. Protams, musulmaņiem nepatīk, ja attēlo (zīmē, ilustrē) pravieti. Vēl vairāk viņiem nepatīk, ja to dara aizskarošā veidā, taču šī nepatika nevar būt iemesls izveidot demokrātiskiem medijiem matricu, kādas tēmas kādā veidā drīkst vai nedrīkst atspoguļot. Kaut ko aizliegt ar likumu ir viegli, taču daudz grūtāk ir paredzēt sekas, ko šādi aizliegumi izraisīs.

Vai mūsu sabiedrība ir gatava nogriezt skābekli brīvajiem medijiem?

Kā viss sākās? Laikā kad dāņu rakstnieks Kore Blutgrēns strādāja pie savas grāmatas par pravieti Muhamedu, viņam neizdevās pierunāt nevienu mākslinieku ilustrēt šo grāmatu. Trīs mākslinieki atteicās uzreiz, un trešais vēlējās būt anonīms. Runa šeit nebija par karikatūrām vai kādām citām aizvainojošām publikācijām, bet gan par pavisam parastām ilustrācijām, kas vizualizētu pravieti. Simpātiskā veidolā. Kāpēc neviens negribēja zīmēt Muhamedu? Tāpēc, ka visi esot baidījušies nomirt no slepkavas rokas, kā to piedzīvoja Teo van Gogs, jo musulmaņiem nav pieņemts vizualizēt pravieti vai Dievu. Pat bērniem paredzētā grāmatā nedrīkst vizuāli attēlot pravieti. Nedrīkst uz viss. Pašcenzūra tātad. Kā redzat – viss nav tik vienkārši, kā sākumā liekas. Tāpēc 2005. gadā avīzes Jyllands Posten kultūras redaktors Flemings Rose aicināja dāņu māksliniekus attēlot Muhamedu tādu, kādu viņi to redz. Avīzes saņēma 40 zīmējumus un 12 no tiem publicēja 2005. gada 30. septembrī. Pēc tam sākas protesti, grautiņi un slepkavu akcijas pret māksliniekiem Rietumeiropā. Vai dāņi tā drīkstēja rīkoties? Dāņiem un visiem pārējiem ir atļauts zīmēt praviešus, bet musulmaņiem nav. Vai tas bija rupji pret musulmaņiem, kuru lielākajai daļai (sunnīti) ir aizliegts attēlot pravieti? Vai sāksim precizēt, ko un kā žurnālisti drīkst vai nedrīkst kritizēt? Varbūt tad ķersimies pie pārbaudītām metodēm, kuras praktizē diktatūras valstī, kurās katru gadu veido «labo» un «slikto» žurnālistu sarakstu, norādot, kuram ir un kuram nav licences publicēties.

Vai mūsu sabiedrība ir gatava nogriezt skābekli brīvajiem medijiem? Tikai tāpēc, ka operas amatpersonas, Ušakova tipa politiķi un priekšnieki (kopš Padomju Savienības laikiem) ir pieraduši atrasties «virs pārējiem», nebūt kritizēti un iznīcināt katru mediju vai personu, kas atļaujas skarbi iebilst? Piemēram, Krievijā «Pussy Riot» Putins piedraudēja ar septiņiem gadiem cietumsoda un pašlaik nepatriotiskiem publicistiem Arkadijam Babčenko un Boženai Rinskai arī jārēķinās ar varas represijām tikai tāpēc, ka viņi atļāvās «nepieklājīgi» nesajūsmināties par Putina politikas «veiksmes sāgu» un pateikt publiski savu viedokli par situāciju Krievijā šodien.

Piemēram : 2016. gada preses brīvības sarakstā Latvija ir 24. vietā. Tas ir ļoti zemu, ja salīdzina ar mūsu kultūrai tuvajām Ziemeļvalstīm (kuru demokrātijas un labklājības līmeni gatavojamies sasniegt), kuras ir ar pašu brīvāko presi pasaulē. Starptautiskajā telpā tiek atzīmētas Agneses Margēvičas, Lato Lapsas, Leonīda Jēkabsona, Ilzes Naglas un Ilmāra Poikāna izteikšanās ierobežošanas problēmas, īpaši uzsverot Jāņa Vingra satīriskā darba «Pēdējais Lāčplēsis» cenzēšanu.

Cerams, ka operas un Latvijas tiesu sistēmas sankcijas pret TVNET satīrisko publikāciju «Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu», kas veltīta Latvijas Nacionālās operas telpu izīrēšanai Kremļa emisāra Krutoja vajadzībām, nenonāks šajā sarakstā kā jauns paraugs varas spiedienam pret mediju brīvību Latvijā. Par to pamatoti brīdina Latvijas Žurnālistu asociācija un arī Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks, komentējot Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru ziņu portālam «tvnet.lv» par Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) amatpersonu «goda un cieņas aizskaršanu» uzlikta 50 000 eiro liela sodanauda.

Latvijas tiesu spriedumi par šo TVNET satīrisko rakstu atspoguļo lielu tiesu varas nekompetences problēmu.

Tiesai nav jāuzņemas literatūras kritiķu funkcijas un jānosaka, kādus literārās izteiksmes līdzekļus autori drīkst savos rakstos lietot, lai paustu savu viedokli.

Spriežot pēc 28. janvāra LTV Panorāmas sižeta, Rīgas apgabaltiesas tiesnese Dzintra Zvaigznekalna-Žagare rakstā ir atradusi formulējumus, kurus pati novērtē kā «žargonu» un «no krievu valodas atvasinātus lamuvārdus», kas esot pamats lielajam sodam TVNET. Izklausās pēc cenzūras, nevis mediju eksperta analīzes. Turklāt soda noteikšanā nozīme bijusi arī prasītāja personībai. «Šeit mēs nevarējām neņemt vērā, ka cietusī ir Opera, arī cienījamais Zigmara Liepiņa kungs, Trīszvaigžņu ordeņa kavalieris,»** sacījusi tiesnese. Rodas iespaids, ka tiesas akceptē ietekmīgu vai pazīstamu personu izņēmumus tiesas priekšā. Lai gan starptautiskā tiesu prakse rīkojas tieši pretēji: tas, ko piedod ravētājai vai sētniekam, netiek piedots publiskam direktoram vai ietekmīgam deputātam. Starp citu, šis gadījums atgādina eksprezidentes «kapu lietas» skandālu, t.i., visi Latvijā joprojām nav vienlīdzīgi tiesas un taisnības priekšā. Ja jums ir amats vai publiski nopelni, tad elitei pienākas izņēmums. Tas nav demokrātiskas valsts principu cienīgs atzinums.

Jā, es arī lasīju šo Operu un tās valdi kritizējošo publikāciju un, iespējams, būtu izteikusies citiem līdzekļiem, ne tik sulīgi kā raksta autors. Taču tas nenozīmē, ka šādi rakstīt demokrātiskas valsts medijos nedrīkst vai par satīrisko metaforu un dzēlīgu sarkasmu jāsoda medijs ar naudas sodu un pērienu. Savu viedokli šoreiz vēlos formulēt ar klasisko filozofa Voltēra sentenci: «Nevaru teikt, ka mans viedoklis sakrīt ar tavējo, taču esmu gatavs mirt par to, lai tu vienmēr varētu paust šo savu viedokli.»

Ja mums nebūs brīvi mediji, tad nekad netiksim pie brīvas sabiedrības un nesasniegsim Ziemeļvalstu demokrātijas un labklājības līmeni. Brīvība un labklājība ir savstarpēji saistītas lietas.

Mazā ārste pusnakts slimnīcā toreiz rīkojās principiāli, drosmīgi un godīgi. Nerespektēja ietekmīgā vairākuma spiedienu, pieņēma nepopulāru, bet pareizu lēmumu. Darīja savu darbu. Ja mēs visi ikdienas situācijās rīkosimies tieši tāpat, tad izārstēsim arī savu valsti.

Tas mums jādara.

Atsauces:

  • Rokošā žurnālistika ir salīdzinoši jauns žanrs. Tas iespējams, tikai demokrātiski atvērtās valstīs, kurās žurnālistam tiek garantētas iespējas piekļūt sensitīviem dokumentiem. Izplatīts Ziemeļvalstīs. To nedrīkst būvēt uz piegādātā «kompromata» bāzes, jo tā uzdevums ir risināt šodien aktuālas, būtiskas problēmas, nevis informēt sabiedrību par nelāgām norisēm, kuras ir patiesas, bet nav aktuālas.

**

LASI CITUR: Operas un «Tvnet» strīds: Tiesa ar lielo sodu grib atturēt mediju publicēt pārāk aizskarošus rakstus

Eiropas Parlaments aicina ”uz paklāja” Dāniju. Bēgļu dēļ

Brisele izsaukusi dāņu valdības ministrus (viņu realizētās bēgļu politikas dēļ). Veselus divus ministrus (!) iztaujās Briselē rīt no rīta. Pērienu nāksies saņemt ārlietu resora vadītājam Kristianam Jensenam un Migrācijas ministrei Ingerai Stojbergai.

Pilsoņu brīvības un tiesību komisija jūtas satraukta. Folketings otrdien grasās pieņemt jaunu likumu, kas turpinās ierobežot ārzemnieku tiesības Dānijā.

Turpmāk varēs: 1) konfiscēt bēgļu īpašumu (dārglietas, naudu) kā samaksu par uzturēšanos Dānijā; 2) ģimenes apvienošana bēgļiem Dānijā nebūs iespējama ātrāk kā pēc trim gadiem. Pret šiem priekšlikumiem iebilst Brisele, UNHCR un ANO cilvēktiesību komiteja.

Pašiem dāņiem šķiet, ka viņi ir nesaprasti. Ārlietu ministrs uzskata, ka vainīgie ir Dānijas eiroparlamentārieši, kuri kūda ārzemniekus pret Dāniju. Viņiem būtu jāaizstāv sava valsts. Tā domā ministrs. Pretējās domās ir Dānijas eiroparlamentārieši.

-Mēs šo putru neesam ievārījuši, mēs neesam radījuši pamatu gigantiskām rubrikām starptautiskajā presē. To savārījusi mūsu valdība pati, – uzskata Mortens Helvigs, Die Radikale pārstāvis Eiroparlamentā. Līdzīgās domās ir arī Margarete Aukena no Sociālistu Tautas partijas, kas ir pārliecināta, ka valdība aģitējot pret ieceļošanu Dānijā, pati sev sabojājusi dzīvi.

Dānijas ārlietu ministrs jau septembrī aktīvi uzstājās pret zviedru labvēlīgo bēgļu politiku, uzsverot Facebook, ka ”ir laimīgs, ka nedzīvo Zviedrijā”. Tam sekoja mediju vētra abās valstīs un rezultāta šiem “kautiņiem” pagaidām nav.

Protams, ka situācija nav viennozīmīga. Bēgļu plūsmas apturēšanai Eiropas Savienībai nepietiek spēka un nav pat spēju tikt ar šo problēmu galā.

Dānija vienmēr atšķīrusies ar ļoti radikālām reakcijām imigrantu uzņemšanā. Tā tas bija bēgļu plūsmas laikā otrā pasaules kara laikā. Tāpat tas ir arī tagad. Taču Briseles ”uzrukšana” dāņiem šobrīd neliekas loģisks un vajadzīgs pasākums, jo problēma šādi netiek atrisināta un vairāk izskatās pēc operetes pozas nevis pārdomāta politiska soļa.

Vai mēs atbalstām vai iebilstam? Kā ir ar mums?

Zviedri pieprasa, lai ES akceptē karalistes robežkontroles pagarināšanu vēl uz 18 mēnešiem.

Skärmavbild 2016-01-24 kl. 19.19.27

Vācijā jau reģistrēts viens miljons patvēruma meklētāju un tieši vāciešu reakcija laikam būs noteicošā šajā jomā. Kancleres Merkeles plāns A par to, ka visām dalībvalstīm draudzīgi jāsadala bēgļi savā starpā – nedarbojas. Viņa atsakās piekrist arī Austrijas prasībai par “griestu ieviešanu”. Partijas kolēģe Julia Kloknere (CDU) šobrīd piedāvā plānu A2, kas mazliet atgādina “griestu loģiku”, taču (kā norāda Der Spiegel) to nedrīkst saukt par plānu B. Tas būšot pārāk radikāli.

Taču, kā jau tas politikā pieņemts – spēle notiek aizkulisēs. Tajās var redzēt, ka Vācija faktiski jau ir ieviesusi robežkontroles uz Austrijas robežas. Kontrolētājiem vajag algas un valsts kasi tas apgrūtinās vēl par + 10 miljardiem eiro gadā.

Pagaidām valstis spējušas vienoties vienīgi robežu kontroles jautājumā. Tas nozīmē, ka nāksies “modificēt Šengenas vienošanos” un panākt, ka Grieķija tiek izstumta no zonas, jo palaidusi vaļā savas robežas visiem vējiem.

Nesen 29.11. ES un Turcija noslēdza vienošanos, ka Turcija uzraudzīs/apsargās ūnijas robežas no bēgļiem par samaksu 3 miljardu eiro apmērā. Tiktāl viss OK, bet kurš sāks pirmais?  Vai ES vispirms samaksās “uz priekšu”, jeb turki pirmie sāks samazināt bēgļu straumi un tikai pēc tam eiropieši par to samaksās? Itālija un Grieķija negrasās maksāt.

Kā vajadzētu rīkoties tālāk? 

 

Zobs pret zobu? Kas mums draud?

2015.gada 17.februāris

Pavasaris, foto Sandra Veinberga

Aizvadītais Kopenhāgenas teroristu atentāts pret izteikšanās brīvības konferenci un sinagogu ir nopietna zīme procesiem, kas skar arī Latviju. Bija patīkami redzēt, ka Latvijas Televīzijas ziņu dienests vakar un aizvakar nopietni pievērsās šī notikuma atspoguļojumam un cerams arī nākotnē piedāvās mums analīzi.

Tas, kas notika Dānija, nav parasts, histērisks vienas apjukušas personas terora akts pret kristīgo Eiropu. Mediji un analītiķi šodien apgalvo unisonā, ka īstais iemesls esot atvērtā, demokrātiskā dāņu sabiedrība un atvērtā, brīvā vide, kurā mēs pašlaik dzīvojam. Viņiem (teroristiem) nepatīk kā mēs dzīvojam un domājam.

Taču teroristi nevar iznīcināt rietumu demokrātiju, ja mēs paši viņiem to neatļausim izdarīt. Iznīcināt atvērtu, gaišu un tolerances noteiktu publisko telpu varam tikai mēs paši, pārvēršot to vai nu par fortu= cietumu ar maniakālām vajāšanas mānijas izpausmēm, kā to pašlaik cenšas piekopt amerikāņi, vai arī par totalitāru valsti ar reliģijas doktrīnām kā galveno regulējošo doktrīnu kā Irāna vai Sauda Arābija, piemēram.

Kur atrodas mūsu ienaidnieks?

Šajā pozīcijā varu piekrist amerikāņu pollitologam Francis Fukuyama, kurš 2014. gada oktobra New ­Statesman uzsvēra, ka terorisms ir liela problēma, kas neizzudīs tuvāko desmitgažu laikā, taču tās nav eksistenciālas briesmas. Fanātiskie islāma kaujinieki, kas mēģina šaut uz nobriedušas rietumu demokrātijas mediju sistēmu vai mākslu, neko nepārnāks nedz Francijā nedz Dānijā tāpēc, ka publiskā doma nepieņem šādu notikumu attīstību. Islāmisti nevar iebaidīt dāņus (kuriem ir skaidras esošās formācijas priekšrocības). Taču islāma teoriristiem ir izdevies iebaidīt Latvijas un citas ”tā saucamās Austrumeiropas” sabiedrības, kuru līderi joprojām ar vienu kāju ir vecajos PSRS laikos vai ar otru kristīgā fundamentālisma slāņojumā, kas arī Latvijā atradis auglīgu nišu sabiedrības vairākuma ekonomiskajā postā un pēckrīzes bezcerībā. Viņi ir gatavi piekāpties, piemēroties, būt “pa prātam” visiem, kas izskatās bīstami.

Attīstītajās rietumu sabiedrībās, kā norāda Fukuyama, ”tieksme pēc šāda radikālisma ir līdzīga nullei” un viņu jautājums nav Putina tēze ”vai mums gejeiropa ir vajadzīga”. Liberālā demokrātija ir šodienas attīstīto demokrātiju fundaments un pašsaprotama lieta vēl vairāku nākotnes dekāžu laikā. Turpretī Latvijai, kas savu ceļu turpina meklēt, tā viss nav.

Pats svarīgākais rietumu ”Hamleta jautājums” šodienai ir: vai turpināt tā kā tas bija līdz šim, jeb tomēr kādas ierobežojošas korekcijas mūsu dzīves stilā ir jāievieš. Latvijā var dzirdēt balsis – “jāievieš”.

Liberālā demokrātija balstās uz trim principiem: brīvība, drošība un atvērtība. Tāpēc mēs nevaram pieļaut, ka islamistu doktrīnas ar varu piespiedīs mūs pārtraukt atvērtu, atklātu diskusiju, kas citiem ir tabū tēma. Mūsu publiskā saruna momentāni tiek ierobežota un cenzēta, ja izlemsim, ka nav vērts teikt patiesību publiskā diskusijā, jo tas mums var draudēt ar automāta kārtu redakcijā. Ja mēs spersim pirmo soli un teiksim,”tā rakstīt nedrīkst”, citēt Ričarda Dokinsa ”Dieva delūziju” nedrīkst, ”tā zīmēt nedrīkst” jo ”tā ir zaimošana”, tad mēs būsim ieviesuši pirmo barjeru izteikšanās brīvības priekšnosacījumā – pašcenzūras palielināšanas formā. Tālāk – ejot pa šo pašu ceļu, mēs ķersimies klāt PSRS laika loģikai, ka sabiedrībai neko ”nepatīkamu” vispār nevajag ziņot, ”lai tā neuztraucas”. Arī šodien Latvijas ikdienā var sastapt diezgan daudz ierēdņu un pat politiķu, kas vēlas reanimēt no PSRS laikiem šo noklusēšanas loģiku un skaļi neiztirzāt nepatīkamas lietas. Piemēram partiju nejēdzības – Kaimiņa izgāšanos klubā vai Vienotības iekšējo cenzūru. Tie ir jautājumi, ka jāpaventilē publiski (kā tas liberālai demokrātijai pieklājas), nevis jāatstāj slepenai iekšējai apspriešanai, kā tas bija pieņemts Padomju Savienībā un ir pieņemts Krievijā un  Z Korejā.

Pats galvenais?

Šajā gadījumā ir runa par atvērtības principiem – vai nu visi zina kas notiek un kā notiek, vai arī velkam aizkaru priekšā un deleģējam visu politiskajai, ekonomiskajai un reliģiskajai elitei.

Kuru iespēju mēs izvēlamies par savējo Latvijā?

Man šķiet, ka mēs pieprasām 100% atklātību un atvērtību.

Lai to varētu garantēt medijiem ir jāveic sava misija un šajā darbā neviens privāti reliģiozs medija izpilddirektors, neprofesionāla un politiski angažēta radio, TV padome vai psihiski nelīdzsvarots arhibīskaps nedrīkst mums traucēt.

Britu filozofs Isaiah Berlin savulaik konstatēja, ka liberālās demokrātijas principi nav ”kāda augstāka sistēma”, tas ir mūsu pašu apzinīgums un gatavība šos noteikumus respektēt arī tad, ja kāda privāti ”kaut kas nav pa prātam”. Brīvība atļauj katram no mums atsevišķi sekot savām idejām, sapņiem, taču mūsu kopīgā brīvība pieprasa, lai mēs spētu sekot vienotiem spēles noteikumiem. Tā teikt – man nepatīk reizēm ievērot satiksmes noteikumus, taču es tos pieņemu, jo zinu, ka bez tiem mēs nevarēsim nodrošināt civilizētu satiksmes komunikāciju. Tas nozīmē, ka katrā valstī var novērot atšķirīgu satiksmes kultūru – visiem ir tie paši noteikumi, taču atšķirīga sabiedrības indivīdu gatavība tos ievērot kopīgu mērķu vārdā. Braukt īrēta automašīnā pa ielu Bombejā vai Dakhlā ir daudz riskantāk nekā Stokholmā vai Vāsā. Tieši tāpat var novērot atšķirības liberālās demokrātijas areālā; tas ir pieņemts Dānijā var nebūt OK ASV vai Rumānijā.

Kur dzīvo terorisms Latvijā?

Neuzskatu, ka mums būtu pamats nopietnām bažām par islāmistu akcijām Liepājā vai Ludzā, līdzīgi tām, kas notika Parīzē vai Kopenhāgenā. Uzskatu, ka mums ir daudz nopietni iekšējie ienaidnieki, kas slēpjas militarizētos krievu neoboļševiku grupējumos, profašistiskās anarhistu kustībās un, protams, kristīgo fundamentālistu centienos pārveidot Latviju par fundamentā kristiešu šariāta valsti. Ja pirmos redzam samērā skaidri un ceram, ka ar tiem nodarbojas mūsu drošībnieki, tad otrie un trešie ir samērā nefokusēti. Par tiem mediji runā maz un pateicoties tam, ka daudzi žurnālisti vai politisko kustību līderi ir saistīti ar reliģiskām kustībām, šis iekšējā terorisma vilnis lielākajai sabiedrības daļai joprojām izskatās neredzams. Taču tas būtiski grauj Latvijas demokrātijas un izteikšanās brīvības pamatus un nav izslēgts, ka pavisam drīz šis ”idejisko fundamentālistu” uzlūgs Putinu ierasties Rīgā (tieši tāpat kā tas šodien notiek Ungārijā). Tas nozīmē, ka daži vēlas pārkārtot esošos ”satiksmes notikumus” un nav gatavi mums nodrošināt maksimālu brīvību, maksimālu drošību un maksimālu atklātību. Jā, visi nekad nebūs perfekti brīvas un atvērtas valsts pilsoņi. Vienmēr (mūsu vidū) būs arī tādi, kas izbraucot no VEF vārtiem, griež pāri sliedēm un dubultajām līnijām uz centra pusi pat sastrēguma laikā. Vai viņus visus vajadzētu izķert un ieslodzīt Gvantanamo bāzē bez tiesas? Vai tad mums pārējiem būs drošāk? Vai ASV ir kļuvusi drošākā, pateicoteis Gvantanamo?

Vai Snoudenam ir jādzīvo trimdā Krievijā un mēs Latvijā nedrīkstam viņam piešķirt politisko patvērumu tikai tāpēc, ka jeņkiem tas nepatiks? Nē, tas nav normāli. Pret to ir jācīnās, jo dažiem atkal ”gribas griezt pret” straumi savu ērtību pēc. Tātad – ja mēs vēlamies visu zināt kas notiek, tad mēs nedrīkstam pieļaut, ka Snoudens tiek vajāts un rakstnieks tiek nošauts. Taču tas nozīmē, ka nedrīkst pasniegt teroristiem ”mazo pirkstiņu” (baidīties zīmēt Muhamedu vai izvairīties runāt par abortu aizlieguma tumsonību Latvijā), jo tad ”viņi” paņem visu roku un sāk noteikt mūsu dzīves normas.

Kāpēc LTV rīkojās bruņnieciski parādot Latvijas skatītājam Kopenhāgenas notikumus? Tāpēc, ka mēs redzējām kā liela sabiedrības daļa tos nosoda un nevēlas atkāpties terorisma prasību priekšā. Tieši šis aspekts ir attīstītas sabiedrības zīme, ka autobusā visi palīdz mazai meitenei, kuru pedofils mēģina izraut no autobusa, nevis aizgriežas ar moto ”ne mana cūka, ne mana druva”. To pašu mēs varam darīt, protestējot pret politiķa Vidiņa vajāšanu partijā Vienotība, pret kristīgo fundamentālistu vēlmi aizliegt abortus Latvijā, pret Rīgas domes politiskās vadības izšķērdības politiku, kas tagad vaiņagojusies ar tukšu maciņu sabiedriskā transporta kasē.

Iekšējo un ārējo teroristu spēks ir graut mūsu sabiedrības atvērtības principus. Jirgens Habermās pēc septembra notikumiem Ņujorkā konstatēja, ka terorisms ir vienīgais veids kā uzvarēt ienaidnieku kuru nevar uzvarēt. Godīgā veidā. Tāpēc Lībijā ”nogriež galvas” sagūstītiem kristiešiem, nevis uzvar tos bruņnieciskā duelī. Tāpēc Latvija ”parādnieks un kompānija” aplinkus cenšas ieviest aborta aizliegumu ar grūtnieču ”obligātām konsultācijām” un ticīgo fundamentālistu bagātās organizācijas lēni un noteikti uzpērk informatīvo telpu Latvijas medijos ar to pašu nejēdzīgo bezkaunību un nesodītību kā to (diemžēl!) praktizē Latvijā arī Eiropas Savienības funkcionāri un parlamenta deputāti.

Mēs varam neatļaut tiem, kas mums draud. Tāpat kā dāņi.

DSC_0148

Industrijas milžu problēmas. Krīze sasniegusi arī Zviedriju

2012. gada 8. novembrī

Uzņēmuma Pilkington likvidācija; foto SR

Ja kāds līdz šim šaubījās par to vai krīze sasniegs Zviedriju, tad šodien šīs fakts ir noticis.  Klaji un publiski.
Par to liecina lielo zviedru industrijas uzņēmumu Ericsson un Husqvarna strādājošo atlaišanas. Šo informāciju mēs saņēmām vakar.

Šodien bēdīgajai statistikai pievienojas arī vairāki vidējie uzņēmumi. Piemēram, stikla ražotāju Pilkington (ar 230 strādājošajiem) šodien likvidē pašreizējie japāņu īpašnieki Nippon, Sheet Glass, NAG Group (SR). Šis uzņēmums ir Halmstādes trešais lielākais darba devējs, dibināts 1976. gadā.

Krīze ir iecirtusi savus asos nagus arī Zviedrijā.

Ericsson ir indikators. Ja atlaišanas sākas šajā – vienā no senākajiem zviedru industrijas flagmaņiem, tad situācija ir vairāk nekā nopietna.

Pašlaik šī ražotne atlaiž ap 1000 strādājošo Stokholmas IT centrā Šistā. Vēl 550 līdzstrādnieku zaudēs darbu šajā uzņēmumā Gēteborgā, Burosā, Karlskrūnā, Kumlā, Linčēpingā, Luleo, Lundā un Malmē.

Vienlaikus masu atlaišana notiek arī Husqvarnā, samazinot sastrādājošo skaitu par 600. Lielākā daļa no atlaistajiem strādāja šajā uzņēmumā pilsētiņā ar to pašu nosaukumu – Husqvarna.

Minorīga atskaite arī meža izstrādes koncernam SCA, kas samazinās strādājošo skaitu par 1500.

Volvo smago automašīnu ražotne – 260.

Stora Enso un Holmen seko šim piemēram un ”sliktajā statistika” viņiem pievienojas arī Atlas Copco un Trelleborg.

Visā valstī notiek atlaišanas. Kopumā pēdējo mēnešu laikā – 50 000 cilvēku Zviedrijā zaudējuši darbu. Šis ir augstākais ”šāda profila ” radītājs pēdējo 3 gadu laikā.

Zviedrijas valdībai un darba tirgus ministrei Hilevijai Engštromai ir pamats un iemesls satraukumam.

Zviedrijas industrijas ražotņu apakšpiegādātāju apvienības Sinf eksperti lēš, ka krīze esot klāt un ir ”uz palikšanu”. Tas nozīmē, ka darba tirgus pamazām nostāsies tai pašā līmenī, kāds bija novērojams finanšu krīzes laikā 2008. gadā.

Šo pieņēmumu apstiprina arī Zviedrijas Konjunktūras institūts.

Konfidenciāla informācija liecina, ka līdzstrādnieku atlaišanas ir faktiski daudz plašākas nāk norādīts oficiālajā Ericsson informācijā. Atlaisti ir arī konsultanti, eksperti un līgumsaistībās iesaistītie, kas zaudējot darbu neparādās oficiālajā statistikā. Ericsson vadība atsakās medijiem sniegt šo informāciju, taisnojoties, ka atlaišanas skarot ”praktiski visus slāņus”.

Vienīgā joma, kurā netiek samazināts strādājošo skaits ir pētnieciskā un attīstības nodaļa, ar mērķi – neiznīcināt Ericsson nākotnes konkurences iespējas tirgū.

Krīzes signāli tiek saņemti arī no Dānijas.

Leģendārais un populārais Georg-Jensen dizaina rokas pulkstenis

Leģendārais un populārais Georg-Jensen dizaina rokas pulkstenis

Simboliska (šajā vizrienā) ir leģendārā dāņu uzņēmuma Georg Jensen īpašnieku maiņa. Par 940 miljoniem kronu šis senais, 1904. gadā dibinātais dāņu dizaina uzņēmums tiek pārdots investīciju grupai Bahreinā (Financial Times). Dizaina uzņēmumu ar 100 veikaliem visā pasaulē, savulaik dibināja dāņu dizaineris Georgs Jensens. Tagad šis uzņēmums atradīsies arābu īpašnieku kontrolē (TT Ritzau).

Ziņas ir nepatīkamas un jācer, ka 2014. gads (kā sola Uli Reins, ES) patiešām beidzot būs pagrieziena punkts uz industriālas attīstības saules pusi.

Cerēsim, ka tā patiešām būs.

Mode kā zinātne, mēbeles kā rupjības un laulības baznīcā dāņu stilā

2012. gada 10. jūnijs
Sarkanā mežroze. 2012. 10. jūnijs

Sarkanā mežroze. 2012. 10. jūnijs

Putni dzied kā traki. Skaļi, kā akustiskās sistēmas.

Jūra mirgo viltīgi un ielās virmo cilvēki ar ideju piesūcinātām drēbēm mugurā. Pavasaris, vai vasaras kleitu  pārkrāmēšana skapī arī man liek pievērsties modei kā zinātnei.

Beidzot ir pienācis laiks, kad mode tiek pētīta zinātniski. 

Par to liecina Stokholmas universitātes Modes zinātņu nodaļas jaunākās teorijas un Burosas tekstīlaugstskolas modes pētniecības programmas četru doktorandu studiju rezultāts.

  • Kā dizaineris es, protams, pievēršu vislielāko uzmanību tērpa formai, piegriezumam. Tagad pētot šo virzienu zinātniski, ceru, ka varēšu izprast kā veidojas tērps un kāpēc mēs to valkājam tieši tā un nevis citādi, – atzīstas jaunais modes zinātnieks Ričards Lindkvists.

Savu darbu modes biznesa Ričards sāka pirms sešiem gadiem, pēc studijām piegrieztņu akadēmijā un praktizēšanās pie Vivienne Westwood. Pēc tam sekoja savas preču zīmes izveidošana un, protams, panākumi. Taču Ričards pameta praksi un pievērsās zinātnei, jo viņu interesē modes fenomena nākotnes aprises.

Nākotnes modes aprises

Nākotnes modes aprises

  • Man nav jānoskaidro” kas tā mode tāda ir”.  Nē, tas man ir noiets etaps. Es vēlos attīstīt nākotnes prakses iespējas un izprast kas notiks tālāk, – uzsver doktorands.

Četru modes doktorandu izstāde ”Dressed integrity”  jau apceļojusi Londonas College of Fashion un aprīlī bija apskatāma arī Stokholmā galerijā KG52.

Tik vienkārši neiet ar tirgošanos svešās valstīs.

IKEA, kuras ierašanos Latvijā mēs gaidām un nevaram vien sagaidīt, sadūrusies ar lingvistiskām problēmām Taizemē, kur tikko atvērts kārtējais zviedru IKEA mēbeļu veikals.

Zviedriem pieņemts nosaukt mēbeles un citas preces savos – zviedru vārdos. Parasti šie nosaukumi pretenzijas neizraisa, taču tagad …ir problēmas. Divu zviedru produktu nosaukumi tailandiešiem nozīmē rupjības un tagad var nākties nosaukt šos priekšmetus Taizemē citos, pieklājīgākos vārdos, – ziņo Wall Street Journal.

Vāze Jättebra IKEA

Vāze Jättebra IKEA

Piemēram – šī vāze zviedriski saucas ”Jättebra” un tulkojumā tā nozīmē ” lieliski” vai ”ļoti labi”, taču taizemiešiem šis nosaukums saistās ar seksu un nepavisam neder vāzes nosaukumam.

Pat labs nosaukums neder.

Nepavisam neder.

– Mums jābūt piesardzīgiem ar šādiem nosaukumiem. Daži no tiem, izrādās, skan ļoti rupji un nepavisam nepatīk mūsu pircējiem!” – uzsver IKEA konsultante Taizemē Nathita Opaspipata (Wall Street Journal).

Šajā lieliskajā jūnija svētdienā var mazliet pakaitināt arī mūsu homofobus un informēt, ka Dānijā (ar nākamo gadu) homoseksuāli pāri varēs laulāties baznīcā. Par to šonedēļ nobalsoja Dānijas parlaments (85 ”par” un 24”pret”).

Zviedrijā homoseksuāli pāri var laulāties baznīcā kopš 2009. gada

Zviedrijā homoseksuāli pāri var laulāties baznīcā kopš 2009. gada

Pati Dānijas baznīca šajā jautājumā nav vienota un visi mācītāji nav gatavi laulāt homoseksuālos pārus savās baznīcās. Jaunais likums viņiem atļauj atteikties, ja pašam mācītājam šāda partnerība nav pieņemama. Zviedrijā šāds likums stājās spēkā jau 2009. gadā. 

Taču pats fakts, ka šāds solis ir sperts, ir ievērības cienīgs notikums.

Tikmēr mēs pārējie turpinām svinēt jūnija svētdienu un gaidīt Līgosvētkus.

Lai Jums jauka šī diena un nezūd prieks par sauli, draugiem un pavasari!

Kultūra pievēršas ”ļaunumam”. Kādi būs efekti?

2012. gada 23. marts

Krēsla martā 2012. Foto: Sandra Veinberga

Krēsla martā, 2012. Foto: Sandra Veinberga

Kamēr tiesas process pret masu slepkavu Andersu Bēringu Breivīku Oslo turpinās, tikmēr  dāņi pamanījušies uzvest slepkavas manifestu uz skatuves. 

To spēlē Teatre Café kā lugu. 

  • Tas nepieciešams, lai izprastu kādā veidā, musulmaņiem naidīgā propaganda varēja nostabilizēties un iesakņoties valstī”, – skaidro dāņu teātra mākslinieciskais vadītājs Kristiāns Lolike.

Pieņemu, ka dāņi patiešām vēlas cīnīties pret ksenofobiju un aizspriedumiem.

Ok.

Taču!

Var gadīties, ka luga panāks tieši pretējo, pastiprinās jau esošos aizspriedumus.

Teatre Café iniciatīvu neizprot arī Breivīka upuru un cietušo tuvinieki Norvēģijā.

Vai aktieris spēj manifestēt terorista idejas un centienus, nekļūstot par necilvēcīgo ideju propagandētāju?

Vai dāņu teātris nepanāks pretējo – stabilizēs nevis apšaubīs aizspriedumus?

Kas notiek, ja kultūra ķeras klāt ļaunumam un sāk to glorificēt? 

Norvēģis Stīgs Sēterbakens savā esejā ”Literatūra un ētiskums” uzsver, ka ”literatūrai nav citas iespējas kā būt labai”.

Tā varot spoguļoties ”ļaunumā”, bet ”labajam” ir jābūt fonā. ”Ļaunums literatūrā iespējams vienīgi kā bezformīgs, valodniecisks haoss”, – uzver autors, norādot, ka šāda ”mežonīga” literatūra neesot ”uzskatāma par literatūru”.

Taču pēdējos gados, stipri jūtama literatūras cenšanās izrauties no morālās izolētības.

Vēlme atbrīvoties no morālā rezervāta.

Tas patlaban pamanāms mākslā un literatūrā.

Taču visspilgtāk – teātrī.

Tagad to redzam mazā dāņu teātrī, kurš cenšas relativizēt masu slepkavas sacerēto tekstu. 

Tas nav viegli – padarīt par fikciju to, kas patiesi ir noticis, reālajā dzīvē.

Iespējams, ka mākslas enerģētika slēpjas uz robežas starp traģiskajiem, reāli notikušajiem faktiem un fiktīvo uzvedumu uz skatuves.

Taču šī enerģija var arī panākt īssavienojumu ar literatūras ētiku un estētiku.

Aristoteļa katarse šajā gadījumā neiestāsies.

Teodors Adorno 1955. gadā paziņoja, ka ”rakstīt dzeju pēc Aušvicas ir barbariski”. 

Šo slaveno apgalvojumu var traktēt dažādi, taču viens ir skaidrs – realitātes un fikcijas robežas tagad iezīmējas bez demarkācijas līnijām.

Bertolda Brehta viencēliens  ”Likums un izņēmums”  ir stāsts par to pašu tēmu.

Par ļaunumu. Proti – ja cilvēks skaidri zin, ka viņš necieš mūs visus, tad skaidrs, ka šim cilvēkam ir tiesības mūs nogalināt.

Loģiski.

Brehta varonis nogalināja savu kalpu tikai tāpēc, ka tas viņam iedeva naktī padzerties ūdeni. Tiesa absurdi attaisnoja slepkavu, pamatojoties tieši uz ”ļaunumu” kā loģisku un normālu izejas pozīciju šajā situācijā.

  • Man tas vīrs (kalps) riebās. Nepatika. Viņam nebija nekāda iemesla man palīdzēt un pasniegt naktī ūdeni. Es nebiju viņa draugs. Tāpēc arī viņu nošāvu!- komentē slepkava Brehta lugā.

Morāle.

Elementāra – kamēr dominē ļaunuma loģika, ikviena laba un godprātīga rīcība kļūst absurda.

Kas īsti mūsu dzīvē un literatūrā ir ”likums” un kas ”izņēmums”?

Mākslai būtu jāparāda pasaule no malas.

Tikai kāda ir izejas pozīcija?

Krēsla?

Stokholma. 2012. gada 23. marts

Stokholma. 2012. gada 23. marts