Koronavīrusa sagaidīšana ar ņirgšanu un bravūru. Kas tālāk?tvnet

Speciāli TVNET

Pirms ārkārtas stāvokļa pasludināšanas Latvijā (sakarā ar koronavīrusa izplatības ierobežošanu) varējām novērot atšķirīgas reakcijas uz notiekošo. Negaidīti daudz bija cilvēku, kas iespējamos draudus savai un laikabiedru veselībai uztvēra nenopietni. Ar ironiju – aprakstot iespējamo slimību kā „parastu gripu“, kurai „zems mirstības procents“. Mazāk bija tādu, kas centās saprast pēc būtības, noskaidrojot zinātniskos izcelsmes iemeslus un slimības norises specifiku. Tas, ka katram mūsu sabiedrības loceklim pandēmijas apstākļos jābūt solidāram pret pārējiem un karantīna būs apgrūtinoša visiem, daudziem tomēr bija un paliek nesaprotams svešvārds. Jā, nebūs viegli. Nedz materiāli, nedz arī psiholoģiski.  

Ārste brauc „traģikomisko“ vīrusu lūkoties

Braucot pie studentiem uz Liepāju, nācās klausīties automašīnā Latvijas Radio 1 ziņas. BBC signālu pārtrauc retranslēt pie Tukuma un tad neatliek nekas cits, kā pieslēgties vienīgajai kvalitatīvajai  radiostacijai valstī. Sporta komentētājs paziņoja , ka „šis vīruss“ (kas ārzemēs draud izjaukt tik daudz maču) esot „traģikomisks“ un maču izjukšana arī traģikomiska. Viņa balss intonācija neslēpa nožēlu par ārzemju sporta organizētāju bailīgumu nieka vīrusa priekšā. Līdzīgās domās bija arī kāda Jelgavas mājas ārste, kas ieguva visas valsts slavu ar savu  FB ierakstu, paziņojot, ka brauks uz Itāliju „izslavēto koronavīrusu lūkoties“. Dzīve esot skaista „ar vai bez koronavīrusa“, taču Eiropā gan esot „panika“. Latvju ārstei tāpēc patiešām žēl visus tos, kas Itālijā ņem vīrusu nopietni. Pēc tam viņa vēl iesmej par nevajadzīgajiem itāļu drošības pasākumiem.

Šo līniju Latvijā turpina sievietes, kas atgriezušās no slimības zonām, braši turpina apmeklēt sporta nodarbības, skaistumkopšanas salonus karantīnas laikā. Ja reiz pašam slimība norit vieglā formā, tad nav par ļaunu „padot to tālāk“ citiem arī. Ir mums Epidemioloģiskās drošības likums, kas paredz gan naudas, gan cietumsodu šādiem cilvēkiem, kuri apzināti izplata lipīgas slimīgas, kuru dēļ kāds cits cilvēks var nomirt. Tas var tikt papildināts ar jauniem nosacījumiem pēc dāņu parauga, lai beidzot mēs varētu saukt pie atbildības personas, kas nesaprot ko dara.

Diemžēl latviešu ārstes, seniori – arhitekti un aktrises nav vienīgās, kurām braukšana uz Alpiem skaitās normāla lieta arī pandēmijas apstākļos. „Šķaudīšanu“ uz vīrusu praktizēja arī citi populāri cilvēki, īpaši profesionālie sportisti. Pirms dažām dienām ASV NBA Jūtas „Jazz“ centra spēlētājs Rūdijs Gobērs preses konferences laikā uzjautrinājās par vīrusu, apčamdot visus žurnālistu izvietotos mikrofonus. Ar roku pieskārienu – „še jums visiem koronavīruss!“. Vēlāk arī ģērbtuvē viņš esot bezrūpīgi pieskāries citiem spēlētājiem un viņu mantām. Vārdu sakot – joks. Taču pēc tam izrādījās, ka puisis patiešām ir inficēts ar šo vīrusu. Saslima arī citi. Tagad NBA slēdz spēles uz nenoteiktu laiku. Smieklīgs vīruss šķita arī britu futbolistam, pussargam Bamidele Žermenam, kas plašāk pazīstams kā Delle Ali un spēlē Anglijas Premjerlīgas klubā Tottenham Hotspur F.C. Viņš ievietoja sociālajos medijos smieklīgu informāciju par vīrusu un apsmēja lidostā pasažierus no Āzijas. Sociālajos medijos joprojām turpinās jokošana gan par vīrusu, gan par tiem, kas no tā baidās. Kas ir šī bravūra? Vēlēšanās izcelties? Vajadzība tēlot pārprastu varoni? Veids, kā pievērst sev uzmanību?

Laikam vienmēr būs cilvēki, kas pratīs pievērst sev uzmanību arī ar kontraproduktīvām metodēm. Iespējams tāpēc Dānijas parlaments tikko pieņēmis četrus jaunus likumus, kas palīdzēs iestādēm savaldīt šādus cilvēkus, cīņā pret koronavīrusu. „Tagad, vajadzības gadījumā, medicīniskais personāls varēs ar varu piespiest cilvēkus veikt testu, ja ir pamats uzskatīt, ka attiecīgās persona ir inficējusies ar koronavīrusu. Šis likums dod iespēju aizliegt karantīnā esošiem cilvēkiem apmeklēt veikalus, slimnīcas un visas citas publiskās iestādes. Nodrošinot iespēju sodīt karantīnas pārkāpējus,“ skaidro TV2 Dānijas veselības aprūpes ministrs Magnus Honike. Labējā Dānijas Tautas partija vēlējās iet vēl soli tālāk un panākt, lai tiktu ieviesta sistemātiska iebraucēju kontrolē uz valsts robežām. Tas pagaidām neizdevās, jo šīs kontroles nav efektīvas. To pierāda Itālijas pieredze. Taču visas dāņu skolas un augstskolas ir slēgtas uz 14 dienām. Darba dēvēji organizē strādāšanu no mājām, Klubi, bibliotēkas un kultūras telpa ir slēgti. Pat karaliene Margarēte ir anulējusi savas 80. dzimšanas dienas publisku atzīmēšanu valstī. Līdzīgus soļus spērusi arī Norvēģija, cīņā pret vīrusa izplatību savā valstī. Zviedrija pagaidām nav slēgusi skolas un augstskolas, taču valsts banka novirzījusi 500 miljardus kronu aizdevumu zviedru uzņēmējiem, kas vissmagāk cieš no vīrusa izraisītajām sekām.

Cik cilvēku saslims?

Prognožu jeb izredžu virzienā viedokļi dalās. Karaliskās Karolinska Institūta Infekcijas slimību profesors Zviedrijā Jans Alberts domā, ka saslims apmēram 70 – 75% iedzīvotāju. Vairums no tiem – vieglā formā. Taču pagaidām nav zināms, kādas sekas šī vīrusa izslimošana radīs vēlāk. Pēc viņa domām jau tagad saslimušo cilvēku skaits ir daudz lielāks par tiem rādītājiem, kurus konstatē uzraudzības iestādes. Klusā izslimošana ir pārnēsāšana. Profesors un virusologs Magnus Evanders no Umeo universitātes uzskata, ka tik lieli skaitļi ir tikai hipotēze. Pagaidām prakse šādu pieņēmumu nav apstiprinājusi. Trešais virusologs Tomas Bergštroms no Salgrēnskas akadēmiskās slimnīcas Gēteborgā domā, ka saslims ļoti daudz un tas tupināsies kādus 10 gadus. Pagaidām nav faktu, kas pierādītu, ka siltumā un saules staros šis vīruss varētu zaudēt aktivitāti.

Aizvadītajā nedēļā tika publicēti divi zinātniski raksti zinātniskajā žurnāla Nature, kas apskata vīrusa izcelsmi. Evolūcijas procesu un epidemioloģiski. Tiek apskatīta kāda 41 gadus veca vīrieša slimības vēsture Uhaņā, Ķīnā. Viņš strādājis tirgū par pārdevēju. Tātad infekcijas starta vietā. Saslimis 20. decembrī. Nav slimojis ar tuberkulozi, diabētu vai hepatītu. Sešas dienas vēlāk sācis klepot, paaugstinājusies ķermeņa temperatūra, jutis sāpes krūšu rajonā un locītavās. Rentgens parādīja izmaiņas plaušās, kas rodas smaga plaušu karsoņa rezultātā. Vīrietis tirgū pārdevis ne tikai zivis un jūras veltes, bet arī ežus, kurmjus, čūskas un baložus. Gan dzīvus, gan sagatavotus ēšanai. Sikspārņu viņa sortimentā nebija. Taču zinātnieki domā, ka jaunais koronavīruss no Uhaņas ļoti (96%) atgādina vīrusu, kuru izplata sikspārņi. Ja šis vīruss no dzīvniekiem nodots cilvēkiem un līdzinās SARS, tad iespējams var palīdzēt zāles, kas tika izmantotas radniecīgā vīrusa apkarošanai iepriekš.

Malārijas tabletes – klorokvins

Tāpēc pašlaik Ķīnā tiek veikts pētījumsar mērķi noskaidrot, vai vecās un pārbaudītās zāles pret malāriju (klorokvins, Klorokinfosfat RPH Pharma) var palīdzēt cīņā pret SARS – CoV– 2. Šī farmakodinamika ir zāles, kas tiek lietotas jau 70 gadus. Tagad tās sāk izmantot arī pret vīrusiem. Pašlaik tās lieto klīniskos eksperimentos 10 slimnīcās Ķīnā: Uhaņā, Šanhajā un Pekinā. Pagaidām tiek ziņots par pirmajiem rezultātiem (15. februārī 2020) 100 pacientu ārstēšanā tika novērots plaušu karsoņa ierobežojums, samazinās vīrusa daudzums, saīsinās slimības process. Pagaidām ir noskaidrots, ka šīs zāles aizsargā ķermeņa šūnas un koronavīruss nespēj tās okupēt. Zviedrijas pretvīrusu terapijā (RAV) pagaidām koronavīrusa apstākļos izmanto vienīgi tradicionālos pretdrudža līdzekļus, skābekļa gāzi, aparatūru asinsrites un plaušu darbības uzlabošanai (ECMO). Taču ķīniešu metode – izmantot malārijas zāles pret koronavīrusu, ir uzmanības vērta.

Taču atgriezīsimies pie sikspārņiem. Vai kāds sikspārņu „radinieks“ nav sarūpējis mums šo vīrusu, inficējot ar to citus dzīvniekus? Pagaidām šis jautājums tiek noskaidrots laboratorijās. Ģenētiskā aina liecina, ka „fledermausis“ varētu būtu vainīgais koronavīrusa SARS Cov2 izplatīšanā. Taču nav izslēgts, ka ir bijis starpnieks, kas šajā gadījumā esot skudru lācis. Pats sikspārnis no šī vīrusa necieš (neslimo), jo viņam ir izstrādājusies imunitāte. Taču mums cilvēkiem ir citādi. Mūsu organismā nav imunitātes pret šo ļoti lipīgo uzbrucēju. Žurnāls Science uzskata, ka vienkārši mēs ar to galā netiksim. Ķīniešu kolēģi pagaidām ir sasnieguši visvairāk šī uzbrucēja pētniecībā, taču vīrusa skartajās zonās daudzi zinātnieki joprojām atrodas karantīnā un nevar iet strādāt uz savām laboratorijām. Šanhajā, kas ir lielākais šī vīrusa pētniecības centrs, pašlaik apturēti eksperimenti, jo ir nepieciešami dzīvnieki, kas var radīt lieku risku. Tāpēc jāpagaida, lai Ķīna izslimo un sāk pētīt kopā ar pārējiem kolēģiem ārzemēs. Koronavīrusa pakarošanai bija paredzēta liela un nozīmīga konference, kurai bija jānotiek Malaizijā. Tā pārcelta uz septembri.

Vīruss ir ieradies. Cerams, ka ne uz palikšanu.  

Avoti:

Gao J. et al. “Breakthrough: Chloroquine phosphate has shown apparent efficacy in treatment of COVID-19 associated pneumonia in
clinical studies”. BioScience Trends. DOI: 10.5582/bst.2020.01047.

Fan Wu et al, 2020. A new coronavirus associated with human respiratory disease in China. Nature. DOI: 10.1038/s41586-020-2008-3Peng Zhou et al, 2020. Pneumonia outbreak associated with a new coronavirus of probable bat origin. DOI: 10.1038/s41586-020-2012-7

Misānes skandāls, jeb pieaugušie, kas bērnam atņem vecākus

Speciāli TVNET

Piektdien uzzinājām, ka Latvijas pilsoni Kristīni Misāni Dānijas tiesa izdos Dienvidāfrikas Republikai. Ja Dānijas mediji un sabiedrība par šo notikumu maz interesējas, tad Latvijā masveida sarūgtinājums nebija ilgi jāgaida. Pirmā reaģēja Ārlietu ministrija paužot „neizpratni par Kopenhāgenas apgabaltiesas lēmumu paturēt apcietinājumā Latvijas pilsoni Kristīni Misāni, kuru DĀR apsūdz sava bērna nolaupīšanā”.  Pēc tam sašutumā piebalsoja virkne Latvijas politiķu un populāru personu. Vilšanās bija acīm redzama. Tika meklēti dažādi vainīgie, sākot no apsūdzētās personas vīra un beidzot ar Latvijas prokuratūru un dāņu tiesu sistēmu. Protams ir traģiski, ja divi nepilngadīgi bērni paliks bez mātes tuvuma un mīlestības ilgus gadus. Pastāv cerība, ka nākotnē būs iespējams šo situāciju atrisināt, paātrinot Kristīnes soda izciešanas laiku. Taču mani visā šajā masu kustībā pārsteidz vairāki aspekti, kuriem pievērsīšos šajā rakstā.

Ilūzijas un konspirācijas teorijas

Pirmais, kas pārsteidza, bija Latvijas mediju un amatpersonu entuziasms uzbūvēt ilūziju. Iestāstot Latvijas lasītājiem, klausītājiem un skatītājiem, ka šajā lietā ir iespējams radikāli pēkšņi pagriezt tiesnešu domāšanas virzienu un viss būs labi. Tikai pacensties un viss notiks. Esot noteikumi, ka Dānija nedrīkstot izdot Eiropas Savienības pilsoni „barbariem” un „mežoņiem” Āfrikā. Šie pseidozinātniskie apgalvojumi tika ražoti un izplatītā tik pašpietiekamā formā, ka šķita ticami. Tieši tāpat kā tika tiražēta pasaka par to, ka dāņi turot latvieti kā ķīlnieci savā cietumā, lai vēlāk to iemainītu no Dienvidāfrikāņiem pret savējo finanšu krāpnieci Nilsenu. Pārsteidz tieši šī nekautrība iestāstīt nereālu ilūziju un sabiedrības gatavība nekritiski noticēt nepatiesajiem apgalvojumiem.

Protams, ka vairums neorientējas juridisko darījumu finesēs un paļaujas arī pseidoekspertiem, kuru šajā lietā netrūka nedz sociālajos, nedz oficiālajos medijos un sadzīvē. Ja mana tante Rasma Renģē, kā sirsnīgs cilvēks, varētu arī noticēt pseidojuristu solījumiem par to, ka Misāni ir iespējams atbrīvot Dānijā un vajag tikai gribēt to izdarīt. Tad žurnālistiem un politiķiem gan vajadzēja redzēt, saskatīt un saprast, ka to izdarīt nav iespējams. Neradot nevajadzīgu vilšanos gan apsūdzētās ģimenei, gan sabiedrībai kopumā.

Kāpēc tā notika? Manuprāt tas „tā“ norisinājās mediju neprofesionālisma/nolaidības un amatpersonu populisma kāres dēļ. Nav akceptējams, ka Latvijas Televīzija, kas tiek finansēta no nodokļu līdzekļiem, raidīja garas intervijas ar cietušo, paužot nekritiski tikai viņas vienīgo versiju. Ja arī bērna tēvs nebija pieejams žurnālistiem, tad pieejama bija Dienvidāfrikas tiesa, kurā šis jautājums tika izskatīts. Pieejami ir dienvidāfrikāņu juristi, kas strādā ar šiem jautājumiem. Netika izjautāti starptautiski atzīti eksperti, kas spēj komentēt šādus gadījumus un netika stāstīts par līdzīgiem gadījumiem kaimiņvalstīs un ārzemēs, kur māte tieši tāpat ir bēgusi ar nepilngadīgu bērnu no tās pašas Dienvidāfrikas. Netika intervēti dāņu eksperti. Tā vietā mēs uzbūrām ilūziju, kurai nav pamata un tagad ciešam no „krievu hokejistu sindroma“, jo neprotam zaudēt. Jūtamies apkrāpti un sarūgtināti.

Kampaņas laikā vaina tika novelta no apsūdzētās (kas pēkšņi ir tikai nevainīga, mīloša māte) uz tiesnešiem, prokuroriem un Dāniju „kā tādu“, kuriem ir pienākums rīkoties pareizi un Kristīni nekavējoties atbrīvot. Ja apsūdzētā gan mediju un politiķu interpretācijā tika interpretēta kā netaisnīgi vajāta būtne, tad vainīgi kļuva visi pārējie, kas nedara neko, lai vajāto personu atbrīvotu. Varu saprast Kristīnes Misānes tuviniekus. Viņi cīnījās par sava ģimenes locekļa atbrīvošanu visiem spēkiem, izmantojot iespējamās metodes. Pat izplatot konspirācijas teorijas un nepatiesības par Dāniju, Dienvidāfriku un procesa būtību. Taču es nevaru saprast un piedot medijiem un amatpersonām viņu iesaistīšanos šajā lietā tādā mērā kā tas tika novērots. Vispirms ļoti nekritiski novērtējot to, kas ir noticis. Pēc tam populistiski solot „palīdzēt”, kas praktiski nozīmēja politiskā spiediena izdarīšanu uz tiesu. Ar to pirmais metās nodarboties valsts prezidents Egils Levits, pēc tam pieslēdzās virkne citu politiķu, no kuriem īpaši izcēlās Pabriks, Bondars un Bordāns. Draudot Dānijai. Radās iespaids, ka vēlēšanas nav aiz kalniem un mūsu politiskās partijas visiem spēkiem vēlas vēlētājiem parādīt, kurš ir īstais nācijas varonis, jo iestājas „par vajātu māti ar bērnu uz rokām“. Tagad mēs visi balsosim par viņiem? Kaut arī šie varoņi labi zināja, ka laiž gaisa balonus un šauj petardes, goroties vēlētāju publikas priekšā, iztapīgās, bet nepatiesās pozās.

Pilnīgi atklātu un nesaudzīgu rasismu štancēja gan aizturētās ģimenes locekļi, gan mediji, gan arī politiķi. Cilvēkiem tika nekautrīgi iestāstīts „sviests“ un tam noticēt skaitījās patriotiski.

Jūlijas intereses

Man šķiet, ka šajā kaujas karstumā, daudzi aizmirsa pašu galveno. Bērnu, kura interesēs šīs publiskās batālijas (starp tēvu māti, Latviju uz Dāniju, Latviju un Dienvidāfriku) notiek. Parasti šādi procesi notiek klusi, bērnus netraumējot. Šoreiz tā nebija. Detaļas un lāsti tika izkarināti publiski. Tagad mazajai Jūlijai uz visu bija jānoskatās ekrānā kā filmā, jo galvenās lomas spēlēja viņas vecāki. Līdzās plosījās karsēju komanda mātes valstī, kas nolika uz lāpstiņām visus nevajadzīgos un it kā varmācīgos tēvus. Juhanu Grobleru ieskaitot. Latvijas fani zina, kurš vainīgs. Viņiem tiesas spriedumu nevajag, jo linča tiesa tomēr ir vispareizākais mehānisms. „Misānes lieta“ to pierādīja. Mēs visi pieprasījām, lai dāņi Kopenhāgenā spriež pareizi, tā kā mums vajag. Jo bijām jau nolēmuši kā visam jānotiek. Mediji un politiķi deva mums cerību, ka tas izdosies, ja iesim demonstrācijas, spiedīsim uz Dāniju un plašāk vicināsim savu karogu. Šis process pārvērtās par solidaritātes svētkiem, kuros visi iet glābt vajāto māti, 100% nezinot lietas patiesos apstākļos, kas faktiski vairs nebija nozīmīgi. Tas lielā mērā pierāda, ka mēs neticam tiesai, bet pielūdzam kopīga protesta ideju. Mēs neticam tiesu varas neatkarībai un spējai spriest loģiski, taisnīgi un godīgi. Mēs esam pārliecināti, ka uz to vajag un var spiest politiski un psiholoģiski, ja mums tā gribas. Brīdī, kad Kopenhāgenas tiesas virzienā ierūcās arī Latvijas Ārlietu ministrija, valsts prezidents un aizsardzības ministrs, bija skaidrs, ka pat amatpersonas ir zaudējušas respektu pret tiesu tiesiskā, demokrātiskā ES un mūsu NATO sabiedrotās valstī. Tas bija par daudz. Tā darīt nedrīkst demokrātiskā un atvērtā valstī, kurā tiesu vara ir brīva no politiskā spiediena.

Bērna intereses aizvirzījās fonā. Priekšā izceļot tikai un vienīgi mātes intereses un vajadzības. Saprotu, ka ir grūti „sadalīt bērnu“, ja vecāku kopdzīve vairs nefunkcionē. Taču nevajag aizmirst, ka meitiņai ir vajadzīgi un svarīgi abi – gan tētis, gan mamma. Brīdī, kad māte laida pasaulē bērnu – Dienvidāfrikas pilsoni, bija jāsaprot, ka nav iespējams aizvest mazuli aiz trejdeviņiem kalniem un atņemt tēti tikai tāpēc, ka māmiņai tā ērtāk. Taču, ja reiz aizveda, tad jārēķinās ar palikšanu Latvijā uz vietas. Bez braucieniem ārpus drošības zonas. To zina visas mātes, kas rīkojas līdzīgi.

Hāgas konvencija

Likumu, kas regulē bērna varmācīgas aizvešanas gadījumus no mītnes zemes un otra vecāka, sauc par Hāgas konvenciju (1980). No vienas puses tas ir labs dokuments, jo ierobežo patvaļīgu mazuļu aizvešanu projām, pāri robežām. Pierādot, ka šāds solis nav gudrs gājiens, jo varmācīgai aizvedot nāksies atgriezt bērnu tomēr atpakaļ dzimtenē. Tur, kur bērns ir dzimis. Taču reālā prakse pierāda, ka katru gadu simtiem mammu bēg projām no zemēm, kurās sievietes ir dzīvojušas kopā ar saviem laulātajiem vai civilvīriem. Tās bēg ar bērniem uz rokas atpakaļ uz dzimteni. Attiecības ar laulātajiem draugiem ir pārvērtušās ellē un vienīgais glābiņš ir ceļš uz mājām. Pāri robežām. Taču Hāgas konvencija deklarē, ka šādi rīkojoties, mēs darbojamies pretī bērna interesēm. Nevienam nav noslēpums, ka laulības krīzes situācijā, visi savāc savus bērnus un bēg atpakaļ uz mājām. Atsakoties no dzīvesbiedra kā bērna pilntiesīga audzinātāja. Lai novērstu šo bēgšanu, Hāgas konvencija pieprasa rēķināties ar bērna vajadzībām pierasto vidi un interesēm. Ja mātei nepatīk viņas vīrs vai draugs, tas nenozīmē, ka arī bērnam nepatīk vieta un vide, kur viņš ir piedzimis, dzīvo un iemācījies valodu. Tāpēc tika izveidots likumu klāsts un mehānisms, kas traucē bērnu varmācīgu aizvešanu no mītnes zemes apstākļos, kad vecāki šķiras. Katru gadu šādi tiek aizvesti apmēram 2000 bērnu un tāpēc ap 60 valstu ir pievienojušās Hāgas konvencijai. Apskatot visus šos gadījumus, var redzēt, ka pārsvarā bērnus aizved sev līdzi mātes. Hāgas konvencijas dokumentu izstrādes laikā tika uzskatīts, ka to darīs galvenokārt tēvi. Tāpēc tika izveidots mehānisms, kas neļauj vienam no vecākiem, kas aizved bērnu, to pievākt tikai sev. Respektīvi izveidota sistēma, kas dod atbalstu atstātajam no vecākiem, atgūt savu prestižu attiecībā pret aizvesto bērnu. Mūsu gadījumā ir otrādi – bērnu aizveda māte un tagad tēvam tiek dotas privilēģijas to atgūt.

Dienvidāfrikas gadījums Nr 2.

Pētīju „Misānes lietai“ līdzīgus gadījumus Zviedrijā. Konstatēju, ka līdzīgu „bēgšanas gadījumu“ ir salīdzinoši daudz. Viens no tiem ir lieta, kuras ietvaros zviedru mamma ar trim bērniem atbēga uz dzimteni. No Dienvidāfrikas. Bērnu tēvs bijis valdonīgs, varmācīgs un situācija izveidojusies ļoti līdzīga mums zināmajiem apstākļiem. Arī šajā gadījumā Dienvidāfrikas tiesa pieprasīja bērnu atgriešanu atpakaļ dzimtenē. Taču tas nav iespējams, jo māte ar visiem bērniem slēpjas Dienvidzviedrijā. Viņas adrese ir slepena un tāpēc atrast bērnus ir neiespējami. Pati māte ir izsludināta starptautiskajā meklēšanā. Ja viņa šķērsotu ūnijas robežu, tad izveidotos tā pati situācija, kas pašlaik novērojama ar Kristīni Misāni Kopenhāgenā.

Zviedrijā par sava bērna nolaupīšanu pienākas sods ieslodzījuma vietā līdz gadam. Dienvidāfrikā šis sods ir daudz lielāks. Ir tiesas spriedums tēvam par labu. Atbilstoši Hāgas konvencijas nosacījumiem. Tas pieprasa zviedru policijai atrast bērnus un nosūtīt tos atpakaļ uz Dienvidāfriku. Taču sociālās aprūpes dienests ir padarījis ģimenes adresi slepenu un to neizpauž nedz tēvam, nedz policijai. Bērni iet skolā. Māte slēpjas. Tēvs no Dienvidāfrikas ir sašutis un neslēpj savu satraukumu avīzei: „ Mani neinteresē šī adrese, bet es nesaprotu situāciju. Tiesas spriedums ir man par labu, bet netieku klāt saviem bērniem. Es gribu savus bērnus atpakaļ un vedīšu tos uz Dienvidāfriku”. Pagaidām viņam tas nav izdevies.

„Misānes gadījums“ nav sensācija Dānijā. Par to neinteresējas arī starptautiskā prese. Nevis tāpēc, ka tā būtu cietsirdīga, bet gan tādēļ, ka līdzīgas traģēdijas ir jau tur piedzīvotas agrāk. Tās ir nelaimes nepiesardzības un neapdomības dēļ. Domāju, ka šis notikums nav liecība prokuratūras vai dāņu tiesnešu nolaidībai. Tā ir demonstrācija, kā nevajag darīt mātei, kuras vēlas šķirt laulību ar ārzemnieku un saglabāt attiecības ar savu bērnu.  Novēlu mazajai Jūlijai satikt savus tuviniekus un gaidīt mammu atgriežamies. Viss būs labi.


Manuprāt ļoti vērtīga bērnu tiesību ekspertes un bijušās Bāriņtiesas vadītājas Mārupes un Siguldas bāriņtiesā –  Nadīnas Milleres atsauksme uz rakstu:

Labvakar! Gribēju Jums pateikt paldies par kritisko rakstu K.M. lietā. Jūs vienīgā atļāvāties runāt citādi, kritiski, izsmeļoši. Es gaidīju vismaz kāda žurnālista rakstu par tiesiskumu visā šajā lietā. Beidzot sagaidīju! 👏Paldies @sandraveinberga

Mēs dzīvojam ES un tiesiskā valstī, un ir jāsaprot, ka tādus strīdus nevar risināt ar sabiedrības vai politiķu spiedienu, citādi izskatās pēc Romiešu laikiem, kad iedzīvotājiem bija iespēja Kolizejā izteikt savu viedokli skaļi aurojot👍👎.

Es neapskaužu tos cilvēkus, kuri strādā tiesu sistēmā, jo viņi nevar komentēt un izpaust jebkādu informāciju lietās, līdz ar to, sabiedrības viedoklis ir tikai vienpusējs, turklāt ar žurnālistu un politiķu palīdzību gana emocionāls, populistisks un balstīts uz reitingu celšanu.

Mēs neesam gatavi starpvalstu strīdiem, tādēļ Latvijai bieži ir jāzaudē. Jāzaudē tieši Latvijas likumu bērnu tiesību aizsardzībās jomā nepilnību dēļ.

Politiķiem, kuri vēlas tērēt laiku Misānes populistiskai aizstāvībai, jāķeras klāt likumu pilnveidošanai, lai tajos būtu ietverts bērnu nozagšanas jēdziens utt., lai nākošreiz prokuratūrai nebūtu jāinterpretē vai jāpielīdzina norma citam jēdzienam. Es nemaz nerunāšu par to, ka savas valsts iestāžu noliegšana ir spļāviens pašu izveidotai sistēmai!

Es ļoti ceru, ka ar šo skaļo lietu nebūs radīts precedents, ka pēc tiesas vai bāriņtiesas pieņemtā lēmuma var stāvēt ar plakātiem, rīkot akcijas un cerēt, ka tas palīdzēs.

Es ļoti ceru, ka, kamēr prokuratūra lūgs DĀR izdot soda izciešanai Misāni Latvijai, tikmēr politiķi kopā ar diplomātiem piestrādās pie labu attiecību veidošanas ar DAR, lai sagatavotu labvēlīgu augsni mātes drīzai atgriešanās pie bērniem.

Es pati vairāk kā 20 gadus strādāju bāriņtiesā (gan Mārupē, gan Siguldā) un nevienu reizi neesmu vīlusies tiesas spriedumos un tiesiskumā. Man patiesi sāp sirds par šo milzīgo precedentu, ko rādija neprofesionāļi, sākot ar žurnālistiem, politiķiem un beidzot ar tautas pašpasludinātiem aizstāvjiem – LV tiesiskums tiek apdraudēts.

Ar cieņu,

Nadīna Millere

Burka, parandža vai nikābs. Nākotne ar visu ticību cilvēkiem

Speciāli TVNET

Trešdien Dānijā stājās spēkā likums kas aizliedz musulmaņu sieviešu galvassegas valkāšanu.  Runa ir par nikābu, burku, kas nosedz visu seju. Par šo likumu Dānijas Folketings nobalsoja jau 31. maijā. Toreiz iniciatīvu atbalstīja arī dāņu sociāldemokrāti. Tagad tas stājies spēkā un par „maskas“ lietošanu publiskajā telpā turpmāk nāksies maksāt sodu apmēram 100 eiro vērtībā. Ja likums tiks pārkāpts atkārtoti, tad sods var sasniegt pat 1000 eiro.  Jau ceturtdien un piektdien Kopenhāgenā tika sarīkota zibenīga protesta demonstrācija. Tajā piedalījās ļaudis, kas greznojušies ar dažādām maskām un sejas rotājumiem, vēlējās protestēt pret aktuālo maskēšanās aizliegumu, kas nu ir stājies spēkā. Viņu vidū bija arī sievietes, kas tērptas nikābos.

Nespēju iedomāties, ka tā ir realitāte

Ziemeļvalstu avīzes šajā situācijā labprāt intervē musulmaņu apģērbā tērptas dānietes, kuras ir sašutušas par aizliegumu „praktizēt savu ticību” publiskajā telpā. Jāuzsver, ka daudzas no viņām ir pievērsušās ticībai apzināti, atsakoties no kristietības. Vienai šķiet, ka šāds apģērbs nav sievieti pazemojošs un nekādā veidā nepazemo pašu valkātāju. Otrai bail, ka šāda aizlieguma rezultātā daudzas sievietes vairs nedrīkstēs iziet uz ielas vispār. Taču likums tika pieņemts un ar aizklātu seju atrasties publiskajā zonā Dānijā vairs nedrīkstēs. Ar šo Dānija ir kļuvusi par kārtējo rietumvalsti, kas aizliedz nosedzošo apģērbu ticības vārdā. Francija līdzīgus noteikumus pieņēma jau 2011. gadā, un socioloģe, kinorežisore Agnese Defero jau izpētījusi, kādas sekas šāds aizliegums izraisīja ticības tērpu lietotājām.

Pēc viņas domām, tas nevis deva iespēju visām sievietēm staigāt brīvi, bez sejas aizklāšanas faktora, bet gan piespieda vairumu sēdēt mājās un neiziet uz ielas. Parandžas piekritējām šķiet, ka visām valstīm ir jāatļauj staigāt publiskajā telpā brīvi, kā vien vēlamies. Tāpēc daudzas parandžu aktīvistes uzskata šo aizliegumu par provokatīvu soli un turpinās tērpties tieši tāpat kā līdz šim. Nebaidoties no draudošā soda. Uztverot savu rīcību nevis kā likuma pārkāpumu, bet gan kā protesta demonstrāciju.

Burkas aizliegums arī Norvēģijā

Avīze Bergens Tidende nesen ziņoja, ka minētais reliģiozais tērps drīz tiks aizliegts arī Norvēģijā. To vairs nevarēs valkāt klasē, auditorijā, un aizliegums attieksies gan uz studentēm, gan arī pasniedzējām. Strādnieku partija un Sociāldemokrāti vēlas iet šajā virzienā vēl soli tālāk un aizliegt apģērbu „ar masku“ ārpus klases un augstskolas auditorijas. Labēji konservatīvā Nākotnes partija tiecas sekot Dānijas piemēram, aizliedzot šo apģērbu sievietēm uz ielas un publiskajā telpā. Turpretī Bergenas universitātes studentu klubs iebilst pret šo priekšlikumu un uzskata, ka šāds liegums ir politisko partiju populisma demonstrējums, jo nekādu problēmu šajā jomā neesot. Taču jau augustā ierobežojošie noteikumi valstī stāsies spēkā.

Dānijas Tautas partija savā pirmajā likumprojektā vēlējās ieviest arī cietumsodu par burkas nēsāšanu. Vairākuma atbalstu šis priekšlikums neguva.  Jautājums zināmā mērā sašķēla deputātus un pierādīja, ka visi nav vienoti šīs problēmas risināšanā. Tīmekļa avīzes Altinget veiktā aptauja jau pērnā gada oktobrī konstatēja, ka aizliegumu atbalsta tikai 62% Dānijas iedzīvotāju.

Reliģiskā simbolika un mēs

Kāpēc mēs nevēlamies, lai mūsu platuma grādos līdzās eksistē sievietes melnajās šalles, lakatos un maskās? Iespējams tāpēc, ka jūtamies slikti komunikācijā ar cilvēku maskā.  Seju te slēpj tikai tad, ja kādam ir ļauni nodomi, t.i., vajadzība netikt atpazītam, aplaupot banku, apzogot māju vai uzbrūkot garāmgājējiem. Ziemeļeiropietim grūti pieņemt, ka cilvēks varētu vēlēties noslēpt savu seju tāpēc, ka ticības pravietim tas labpatīk, bet es (sarunas laikā) nevaru saskatīt komunikācijas partneres acis, vaibstus un attieksmi pret sarunu. Mūs tas traucē un šķiet aizdomīgi. Atceros kādu tiesas procesu Ziemeļvalstīs, kurā uzvarēja sieviete pret bērnu dārza vadību. Viņa bija pieteikusies strādāt par auklīti un valkāja nosedzošu musulmaņu apģērbu burku. Bērni jauno aukli sauca par “spoku” un niķojās. Rezultātā sievieti atlaida no darba, bet viņa uzvarēja procesu pret bērnu aprūpes iestādes vadību, jo skaitījās pazemota reliģiskās pārliecības dēļ. Pieņemu, ka iestādes rīcība nebija perfekta. Varbūt vajadzēja pārliecināt jauno aukli par mūsu platuma grādu komunikācijas standartiem, kuros ietilpst ne tikai saziņa ar vārdiem, bet arī ar seju, žestiem un mīmiku. Var gadīties, ka šī sieviete nesaprata, cik svarīgi ir redzēt mīmiku, smaidu, lai bērni spētu iztulkot auklītes valodu. Pasaulei atveroties, ticības pienāk tuvāk. Vienā pusē stāv sieviete ar melnu hidžābu līdz uzacīm, otrā – dāma ar dziļu kleitas izgriezumu un tajā iedekorētu krustu zelta ķēdītē. Grūti pateikt, kurai no abām ir svarīga ticība un kurai ietiepība pierādīt savu redzējumu par katru cenu, izmantojot eksterjera anturāžu.

3. augusta svinēšana

Visu ticību līdzšinējā “āža kāja” ir tieksme vajāt citādi domājošos. Iespējams, tāpēc esam tik piesardzīgi svešu detaļu nosodījumā. Misionāru vajadzība pievērst savai ticībai ir mūžsena aktivitāte, taču vienlaikus būtu svarīgi samierināties, ka pievērst savai ticībai visus neizdosies, un tāpēc šie “pārējie” nav sliktāki cilvēki. Mana pieredze liecina, ka sarežģītos dzīves brīžos ar aizsardzību un laipnību ir palīdzējuši musulmaņi, lieliskas diskusijas izdevušas ar budistiem un izpalīdzīgi ceļabiedri ir hinduisti. Taču eksistē ticīgo kategorija, kas apkaro “pārējos”, tāpēc ka tie ir citādāki. Te jāpiebilst, ka šie karojošie savas ticības aizstāvētāji nav tikai reliģisko, bet arī visu pārējo kopienu (mafiju, klanu) pārstāvji ar samērā radikālu skatu uz savu apkārtni. Tikko publiskajā telpā noskanēja priekšlikums ieviest 3. augustu kā visu reliģiski vajāto un reliģijas vārdā nogalināto personu atmiņas dienu. Pirms četriem gadiem islāmistu armijas kaujinieki sāka “neticīgo” masu iznīcināšanu Tuvējos Austrumos. ANO ir oficiāli deklarējusi šo norisi kā genocīdu, jo radikālie, reliģiskie centās iznīcināt diezgan lielu skaitu “nepareizo musulmaņu” un kristiešu: asīriešus, sīriešus, kurdu jezīdus, haldejus, armēņus un mandeistus. Sabiedriskās aktivitātes un mediju uzmanības rezultātā ASV un Obama apturēja masu slepkavības ticības vārdā. Lasot par reliģijas fundamentālistu sadismu cīņā ar citādi domājošajiem, liekas neiespējami pieņemt, ka šis barbarisms notiek mūsdienās un ap 3000 sieviešu joprojām atrodas bandītu vadīto teritoriju pārvaldībā. Saprotams, ka, izlasot reportāžas no ticības kaujinieku frontes, var šodien rasties pamats islāmofobijai. Taču, vēršoties pret parastiem ticīgajiem šādā formātā, mēs tos diskriminējam par “citu grēkiem”. Sievietes parandžās vai nikābos nav vainīgas pie tā ko pastrādā okupētajās teritorijās vīri ar automātiskajiem ieročiem pret neapbruņotiem civiliedzīvotājiem. Pie viena varam piesaukt neskaitāmas norises mums tuvajā vēsturē, kurā masu slepkavības, asiņainas vajāšanas un pazemojumi realizēti arī zem krusta zīmes. Tas nozīmē, ka trešais augusts būtu atzīmējama un svarīga diena, lai saprastu, ka ticība tikai tad ceļ un rada, ja tās vārdā mēs nesodām pārejos, kas nepievienojas mūsu grupējumam, draudzei, vienībai, komandai vai bandai. Tas nozīmē, ka 3. augusts varētu kļūt par pārdomu dienu arī Latvijā.

Krusts vai burka?

Pirms mošejas apmeklējuma pirmskara Bagdādē kolēģi mani lūdza uzvilkt brūno, garo ieejas apmetni, novietot garos matus kapucē un noaut apavus. Biju vienīgā sieviete žurnālistu delegācijas sastāvā un priekšlikumam nepretojos. Biju ienākusi svešā dievnamā. Tā bija Allāha teritorija, kurā sievietes nemēdz ierasties. Pieņēmu noteikumus tikai vizītes minūtēm. Būtu muļķīgi diskutēt par savu ticību svešā baznīcā. Man var nepatikt šie noteikumi, bet es respektēju cilvēkus, kuri tiem tic un pakļaujas viņu pašu zemē. Iespējams, ka kopš tās reizes vairs nenēsāju mātes dāvināto zelta krustiņu dekoratīvā važiņā ap kaklu brīdī, kad man ir darīšana ar citu reliģisko kopienu pārstāvjiem konferences vai starptautiskos pasākumos. Nedomāju, ka ikdienas dzīvē un darbā kādam būtu svarīgi noskaidrot manu ticības pārliecību. Tāpēc sāku mācīties, ka nav vajadzības demonstrēt citiem to, ko nevēlos, lai “citi” demonstrē man. Iespējams, ka tāpēc nekādi nevaru piekrist jaukajām meičām Kopenhāgenā, kuras šonedēļ ir gatavas samaksāt pat 1000 eiro par burkas nēsāšanu uz ielas.

Protestēt vajag. Sabiedrības viedokļu polifonijai tas nepieciešams tāpat kā C vitamīns nogurušajam pavasarī. Taču ticības ārēja atribūtika, manuprāt, nav godprātīgākais veids, kā apliecināt savu pielūgsmi Dievam.  Neviens no mums nav tik vecs, lai neiemācītos ko jaunu. Nedomāju, ka mūsu ielas un laukumus drīz iekaros “spoki” melnos tērpos un ir pamats baidīties no islāmistu armijas kaujiniekiem kaimiņos. Tik primitīvi šādas lietas vairs nenotiek. Kamēr visu laiku baidāmies no nākotnes un pagātnes pieredze tur mūs stresā,  nav laika saprast nākotni. To pašu, kas pienāks bez burkām un krustiem. Vienkārši pienāks kopā ar visu ticību cilvēkiem.

Masu sociopātisms jeb atriebības saldā garša

Kadri no filmas  “Mana mamma bija vācu līgava” (Min mor var tysketös)

Vakar (tepat Rīgas televizorā) noskatījos Zviedrijas SVT2 kanālā trešo daļu dāņu dokumentālo filmu sērijai “Mana mamma bija vācu līgava” (Min mor var tysketös). Sižets veltīts dāņu sievietēm, kas otrā pasaules kara laika iemīlējās okupācijas armijas (vācu) karavīros. Dokumentālas epizodes mijas ar intervijām, kurās piedalās sirmi cilvēki, t.i.,  kādreizējo “vācu līgavu” vajātie bērni.  Notiekošais likās svarīgs arī tāpēc, ka mani vecvecāki kara beigās bija latviešu bēgļi Dānijā un piedzīvoja vietējo Olborgas iedzīvotāju dusmas un vajāšanu. Vecmamma par to stāstīja garos rudens vakaros negribīgi. Anonīmi kaimiņi  1944. un 1945. gadā sūtīja draudu vēstules, “asiņainas” lupatas un miniatūras zārkus tiem dāņiem, kas bēgļus uzņēma un viņiem palīdzēja. Bijā jābēg tālāk un tālāk, jo aktīvie atriebēji nevēlās saskatīt atšķirību starp latviešiem un vāciešiem. Valoda līdzīga, sveša un ar to pietiek.

Savējo vajāšana

Vajāt savējos ir vieglāk nekā protestēt pret okupantiem. Šis atklājums, patiešām, nav nekas jauns. Taču pārsteidz dāņu filmā intervētās ekspertes skaidrojums par to, kāpēc “savējie” vajā savējos tieši tad, kad to darīt vairs nav bīstami. Kara beigās, kad uzvara jau deguna priekšā, daudziem dāņiem parādījusies vēlēšanās parādīt savai apkārtnei, ka viņi ir patrioti. Pareizie. Gandrīz vai pretestības kustības dalībnieki. Visvieglāk to bijis izdarīt, vajājot neaizsargātos brīdī, kad viņi nespēj aizstāvēties. Sist anonīmi bēgļiem un dāņu kaimiņiem, publiski pazemot jaunas sievietes, kas atļāvušās iemīlēties ienaidniekā, – tas nav bīstami.

Kadri no filmas  “Mana mamma bija vācu līgava” (Min mor var tysketös)

Dāņu vēsturniece šo efektu nosauca par masu sociopātismu. Šo pašu izpausmi šodien nākas novērot arī tā saucamo “čekas maisu” atvēršanas tracī Latvijā. Tagad katram godīgam latvietim (patriotam) ir skaļi jāpieprasa “atvērt!” maisus! Tūlīt, uzreiz, uz līdzenas vietas! Ja vēlēsieties pateikt, ka ideja jau laba, bet primitīvi to darīt nedrīkst, tad tiksiet pienaglots kā nodevējs un čekists pats vai pati pie publiskā kauna staba. Tagad tā ir jākliedz, lai  jūs no malas izskatieties kā patriots, kas pats nekad nav bijis stukačs un citus nodevis padomju drošības iestādēm. Jākliedz skaļi un jāņirdz par tiem, kas domā citādi. Kā jau sociopātiem pierasts. Citādi domājošo argumentos nav jāieklausās. Šos sociopātus neinteresē patiesība un taisnīgums. Viņiem vajadzīga atriebības saldā garša – uzvārdi, kurus var šodien izrīvēt mēslos.

Tieši tāpat kā 1945.gadā pūlis publiski nodzina matus dānietēm, izraidīja viņas no mājām un publiski dzenāja kailas pa ielām, apspļaudot un apmētājos ar degošām pagalēm. Jā, šīs sievietes bija iemīlējušās vācu karavīros un saglabāja šo mīlestību visu mūžu. Taču vietējos tādi nieki kā jūtas neinteresēja. Okupācijas laikā vietējie šādu “izlaidību” novērtēja kā dzimtenes nodevību, jo mīlēties ar ienaidnieku armijas karavīru nozīmēja to pašu ko dzimtenes nodevība un svešā režīma atbalsts. Laikā, kad vāci bija okupējuši Dāniju, vietējie meičām nedraudēja, jo baidījās no represijām. Taču brīdī kad karš bija beidzies un vācieši kļuvuši par bēgļiem, viņi uzreiz ķērās klāt tieši savējo sievietēm. Nevis vācu karavīriem bēgļiem. Tās dzenāja kā spitālīgas pa ielām un pilsētām. Katrs varēja noskūtajām dāņu meičām izspļaut, tās iekaustīt, izvarot vai linčot. Publiskā matu nodzīšanas akcija un kailo līgavu dzenāšana cauri pūlim bija patriotu masu atriebības kvintesence. Visas šīs soda akcijas bija pašdarbība no vietējo patriotu puses. Neviens par šo rīcību vēlāk netika sodīts. Kā jau tas pūļa tiesai pieņemts.

Pūļa tiesas sekas

Nav pieņemts runāt par sekām brīdī, kad ir liela vēlēšanās atriebties un izrēķināties. Kāds sirms kungs filmā stāstīja par savu māti. Par viņas 80 gadu garajām bailēm pateikt patiesību par viņa tēvu. Par vācu tēva lūgumiem pēc kara tikties un rūpēties par savu bērnu šis (dānietes un vācu karavīra dēls) uzzinājis tikai pēc mammas nāves. Lasot vēstules. Pūļa tiesa iznicināja viņa vecākus un bērnību. Savu tēvu viņš tā arī nekad vairs nesastapa, jo papus jau bija miris un mamma bija tik pamatīgi iebaidīta no pūļa tiesas, ka upurēja tai savu dzīvi. Citi sirmgalvji filmā stāstīja par to kā vajātās, noskūtās dānietes pēc kara pakārušās, kā pametušas savus bērnus, kā viņām atņemti bērni un cik riebīgi tie spīdzināti skolā. Interesanti, ka pūļa naids nav rimis arī šodien. Dānijas valdība cietušajiem “vāciešu līgavu” bērniem pazemojumus nav kompensējusi. Kāds cietušais intervijā stāstīja, ka uzskata par savu pienākumu tagad stāstīt par notikušo dāņu skolās. Pēc kādas lekcijas viņš savā dārzā atradis vecu matraci. Tas bijis kārtējais anonīmais mājiens, ka “tava mamma bija okupantu matracis” un tāpēc klusē. Šī reakcija fiksēta tagad – modernajā laikā. Nedomāju, ka matrača piegādātāji ir pieredzējuši otro pasaules karu. Viņi atkal iet tālāk pa pūļa tiesas iemīto taku. Masu sociopātijas garā. Brīdī, kad vajātā “vācu karavīra dēla” sirds sažņaudzas sāpēs par mammu, atriebēji jūt mutē atriebības saldo garšu.

Nedomāju, ka man tagad vajadzētu sīkāk paskaidrot kāpēc cilvēki iemīlas. Ka reizēm var iemīlēties cilvēkā, kuram nav pareizs sociālais statuss, tautība, ticība, vecums, ādas krāsa, izcelšanās vai seksuālā orientācija. Tā var notikt. Tāpēc uzskatu, ka mums pārējiem nav nekādu tiesību vai pienākuma šos ļaudis kaunināt, vajāt vai sodīt. Vienalga vai tā būtu muzikāla dāņu meitene no Bornholmas, kas iemīlējusies vācu pianistā, kas ieradies Dānijā kara laikā kā karavīrs – tātad piespiedu kārtā; vai arī puika vai meitene no Kuldīgas, kas vēlas aizstāvēt savu mīlestību Praida parādē šogad Rīgā. Pūļa tiesai te jāaizveras, jo  citu cilvēku mīlestību nedrīkst devalvēt kā nederīgu naudu tikai tāpēc, ka jūs paši (un es) mīlam citādāk.

Nozagtās biksītes un rokas nociršana

Rudītes atskaitīšana no studentu saraksta man bija liels pārsteigums. Toreiz iestaties Latvijas universitātes žurnālistikas nodaļā bija ļoti grūti, jo konkurss bija pamatīgs (8 cilvēki uz katru studiju vietu). Tagad šādas sijāšana ar atzīmēm pie universitātes sliekšņa vairs nenotiek, jo šodien iestāties augstskolā var katrs, kas gatavs maksāt. Toreiz bija citādi.

Kursa biedrene Rudīte bija daiļa, talantīga meiča no Valdemārpils. Lepna kā jau kurzemniece, šķelmīga un delverīga arīdzan.  Bijām pirmajā kursā un mācījāmies cītīgi antīko literatūru. Eksāmens bija grūts, jo teksti sarežģīti. Pēkšņi kā zibens spēriens no skaidrām debesīm – Rudīti izmet no universitātes, jo viņa esot nozagusi lielveikalā Bērnu Pasaule biksītes. Biksītes?! Neticēju ko dzirdēju. Tas nevar būt. Grupas vecākā apstiprināja notikušo. Rudīte patiešām bija nozagusi sieviešu apakšveļu un par to izkarināta lielveikala stendā zem virsraksta : “Viņi zaga”. Metos meklēt Rudīti pašu. Noskaidrojās, ka zagšana nav bijusi nedz plānota, nedz iecerēta. Ar kleptomāniju arī mana kursa biedrene nesirga. Abi ar mīļoto puisi maigi grūstījušies šajā veikalā, ēdot saldējumu. Rudītei patika savu lēnīgo pielūdzēju ķircināt.  Nez no kurienes ienācis prāta paziņot, ka viņa “kaut ko te nozags”! Līgavainis izmisīgi meties lūgt Rudīti to nedarīt, bet viņa aizdegusies. Demonstratīvi paņēmusi to kas pa rokai un skaļi deklarējot “redz kā es zagšu!” gājusi ārā ar nozagto mantu paceltā rokā. Pārdevējas pie izejas viņu, protams, aizturējušas. Nekāda skaidrošanās par to, ka tas tikai joks, nav līdzējusi. Viņu izkāra kauna stabā un pēc tam atskaitīja no augstskolas. Mēģināju aizstāvēt, bet visur atsitos kā pret sienu ar oponentu argumentu: “ Kā tu vari aizstāvēt zagli!”. Tālāk sekoja skaidrojumi, kā citās valstīs zagļiem nocērt rokas, bet šajā gadījumā tikai izmet no augstskolas, jo žurnāliste nedrīkstot zagt. Mēģināju runāt ar Bērnu Pasaules pārdevēju. Arī garām. Pēc tam Rudīte pazuda Līgatnes virziena. Abi aprecējās un viņai piedzima meita. Centos saglabāt ar viņu kontaktu, lai gan kursa biedri mani nosodīja par šo aktivitāti.  Fināls šim stāstam nav jauks. Morāle – vecā: pūļa tiesa nav taisnīga tiesa un masu sociopātu atriebība nav svētā tautas balss. Tik vienkārši tas ir.

 

 

Jo negantāki ir mediji, jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī

tvnet-karikatura-toms-ostrovskisSpeciāli TvNet

Toreiz viss sākās pusnaktī. Ierodoties akūtās uzņemšanas nodaļā, pirmās mani uzrunāja un izjautāja divas, cienījama vecuma medmāsas. Rindas nebija, un aiz loga vīdēja piķmelna nakts kā kafija bez piena. Abām uzreiz bija skaidrs, «kas pacientam kait». Diagnoze tika noteikta zibenīgi. Pēc brīža parādījās arī jauna ārste ar garu, gaišu bizi pār plecu, kurai vecākās kolēģes izskaidroja mana traumētā pleca vainas iemeslus. – Vai jums liekas, ka tā ir? – daktere jautāja un paraudzījās uz mani. Papurināju galvu. – Ir, ir! – tiepās abas un nemaz neklausījās mūsu dialogā.

Pēc īsas sarunas ar mani jaunā ārste pagriezās pret savām vecākajām un profesionāli pieredzējušajām kolēģēm, lai pavēstītu: «Paldies par priekšlikumu! Taču ļaujiet man noteikt šeit diagnozi. Esmu studējusi 10 gadus augstskolā, lai iemācītos tieši šo – noteikt diagnozi. Tā arī darīšu! Lūdzu, atstājiet telpu!»

Abas nebija sajūsmā, taču negribīgi paklausīja. Skatījos uz jauno ārsti un sapratu, ka turpmāk ērtas «dzīves» šajā uzņemšanas nodaļā viņai vairs nebūs. Viedokļa noteicējas bija aizsūtītas aiz durvīm. Nezinu, kā turpinājās jaunās dakteres karjera tajā slimnīcā, taču skaidras ir divas lietas: ka plecu viņa man izārstēja un diagnozi var noteikt tikai tie, kas to prot darīt.

Šo piemēru izmantoju, lai paskaidrotu žurnālistikas misiju demokrātiskā valstī.

Ko dara žurnālistika?

Žurnālistikai ir trīs funkcijas: 1) informēt, 2) izglītot, 3) izklaidēt. Tās var pārklāties, saplūst un var arī savstarpēji izolēties.

Par informēšanas funkciju viss ir skaidrs – piegādāt auditorijai pārbaudītu, korektu, atbilstošu, aktuālu ziņu materiālu. Šodien šo uzdevumu veic tīmekļa ziņu paisums (kas lielākoties neatbilst žurnālistikas kvalitātes kritērijiem), un šā iemesla dēļ lēnā nāvē mirst, piemēram, televīzijas ziņu izlaidumi, kas agrāk bija vispopulārākie raidījumi. Šā iemesla dēļ mēs uzzinām, ka «mirusi» Britnija Spīrsa, kas galu galā izrādās dzīva, un gaišmatainos cilvēkus «fiziski apdraud tumšmatainie» (kas izrādījās murgi, taču virkne mediju šo nepatieso ziņu uzknābāja). Ja informatīvie ziņojumi izrādās kļūdaini un izraisa neslavu, tad apskādētais pieprasa: 1) no medija atvainošanos, 2) sūdz mediju (nepatieso ziņu avotu) tiesā. Piemēram, Britnija Spīrsa varētu sūdzēt tiesā «kaktu portālu», kas paziņoja par viņas nāvi (ziņa nav patiesa).

Varētu sūdzēt tiesā arī kāds spānis vai meksikānis, kuram ir tumši mati. Taču diezin vai tiesā šiem ļaudīm izdotos pierādīt, ka kļūdainā mediju ziņa ir būtiski iedragājuši viņu dzīves kvalitāti (nav vairs skatītāju koncertos, draud bankrots utt). Tātad, izvirzot tiesā prasības pret mediju, svarīgs ir viens – pats galvenais jautājums – «vai ziņa ir patiesa?» un vai tā ir būtiski ietekmējusi cietušā ikdienas norišu kvalitāti. Ja ziņa ir patiesa, taču nepatīkama, tad sūdzētājam revanšs nespīd. Tātad arī formā nepatīkamu, taču pēc būtības patiesu ziņu (!) nevar uzskatīt par personas (iestādes vai organizācijas) goda un cieņas aptraipījumu. Protams, ikviena amatpersona, partija vai iestāde vēlas izjust pret sevi tolerantu (pieklājīgu, smalkjūtīgu) attieksmi no mediju puses. Taču žurnālistika šādu «samta cimdu» terapiju negarantē.

Pārejam pie nākamās žurnālistikas funkcijas: izglītošanas. Tai ir plašs spektrs, jo ietver sevī analītisko žurnālistiku, kas sastāv no trim sadaļām: 1) pētnieciskā (pēta, piemēram, mēra vēsturi Latvijā vai oligarhu ietekmi uz KNAB), 2) rokošā (cenšas noskaidrot būtiskas problēmas, pieņemot, ka kāds konkrēts cilvēks vai grupa apzināti grauj valsts demokrātijas pamatus)* un 3) publicistika (žurnālistikas mākslinieciskā daļa, robežojas ar daiļliteratūru). Šeit esam nonākuši pie viedokļa jeb diagnozes žurnālistikas. Tā vairs nekoncentrējas ziņu tiražēšanas virzienā, bet gan piegādā viedokli par aktuālām sabiedrības norisēm, kataklizmām, problēmām. Tātad viedokļa žurnālistika nosaka diagnozi publiskās telpas slimībām tieši tāpat kā diagnostiku veic ārsti pacientam. Arī žurnālisti studē savu specialitāti augstskolā, tāpēc ir apveltīti ar zināšanām par to, kā atlasīt faktus, kā tos selekcionēt, pretnostatīt, kā secināt un konfrontēt viedokļus. Spēj atšķirt patiesas ziņas no nepatiesām, nošķirt būtisko no nebūtiskā. Tieši tāpēc ir liela atšķirība starp profesionālu žurnālistu komentētāju un čata «komentētājiem» (propagandas troļļiem, viedokļu olugalvām, virtuves politiķiem un amatiervēsturniekiem).

Amatpersonām ir jāsaprot, ka mediji skatīsies uz rīcību ar palielināmo stiklu

Viedokļi mēdz būt dažādi. Vienu daļu no lasītājiem neuztrauc, ka Kristīgā radio šefs Rīgā aicina dedzināt kolēģa Rubeņa grāmatu, turpretī citiem šis sauciens uzdzen drebuļus un «sasaucas» ar Hitlera reiha laikiem, garīgo tumsu un holokaustu. Tas nozīmē, ka raksti par šo tēmu būs diametrāli pretēji, jo nav nekāda «vidējā» vai «pareizā» viedokļa šajā jautājumā.

Tas nozīmē, ka iesūdzēt tiesā par viedokļa paušanu ir daudz grūtāk. Tāpēc, ka mākslā (ieskaitot žurnālistiku) nepastāv robežas viedokļa formas veidolam. Amatpersonām ir jāsamierinās, ka mediji skatīsies uz viņu pirkstiem, rīcību ar palielināmo stiklu, jo tāds ir mediju darbs atvērtas demokrātijas apstākļos. Jo negantāki ir mediji, jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī.

Publicistika ir ļoti sarežģīts žurnālistikas žanrs. Tā ir mākslinieciska vēstījuma metode, kas apskata aktuālas norises provokatīvā veidā, pievēršot sabiedrības uzmanību apšaubāmām norisēm, ar mērķi izraisīt diskusijas par aktuālām, sabiedrībā svarīgām problēmām. Ja kritiskā viedokļa publicistika nav provokatīva, tad tā neveic savu darbu. Te jālieto metaforas, salīdzinājumi, dramatisks naratīvs u.c. mākslinieciskā vēstījuma formas, ieskatot satīru. Tātad arī šajā gadījumā jāsaprot, ka viedokļa ilustrācija var būt skarba, nežēlīga, ironiska un pat iznīcinoša, taču šo īpašību dēļ to nedrīkst pakļaut cenzūrai tikai tāpēc, ka «kādam» izteiksmes forma šķiet «pārāk skarba», «nepieklājīga» vai pat «rupja».

Pats svarīgākais, vai publikācijā apskatāmā persona (iestāde, organizācija) ir publiska persona ar stāvokli sabiedrībā (ar ietekmi un publisku atbildību), vai tā tērē valsts budžeta līdzekļus un vai norise, kas izraisījusi publikāciju, ir vai nav patiesa. Tātad – ir vai nav notikusi «lieta», kas nokaitinājusi komentētāju? Ja ir notikusi, tad komentētājam ir 100% tiesības to apskatīt visās formās. Vēl svarīgi, vai publikācijā nav pārkāpts ētikas kodekss (upuris, bērns, privātpersona bez publiskuma atbildības, kūdīšana, rīdīšana pret minoritāti utt.) un vai publikācijā deklarētie atklājumi ir sabiedrības interesēs. Viss pārējais ir atļauts.

Tātad viedokļa jeb diagnozes žurnālistika vienmēr būs skarba un provokatīva (nevis maiga, garlaicīga kā atskaite), jo tās uzdevums ir iešūpot sabiedrību pārdomām, diskusijām un sarunām. Kā jau provokatīvs žanrs, tā vienmēr izraisīs pretreakciju. Tas ir normāli. Tāpēc saprātīgs cilvēks uz tiesu (aizkaitinājuma karstumā) neskrien. Advokāta nolīgšanas vietā ir jāsāk saruna par diskutablo tēmu medijos, pierādot savu viedokli publiski. Sabiedrībai ir svarīgi uzzināt, vai komentētāja izgaismotie apgalvojumi un kritika ir vai nav pamatoti. Šāda «varas» un «mediju» servju saspēle ir demokrātiskas žurnālistikas būtība. Ja cilvēks uzņemas amatu, tad viņam jābūt gatavam saņemt kritiku publiskajā telpā. Tas ir normāli, jo tikai tā vēlētāji uzzinās, kas un kā valstī notiek. Deleģēt šo dueli tiesas giljotīnai nozīmē slēpties un sodīt tos, kas vēlas izrunāties un noskaidrot patiesību, t.i., medijus. Bez tam tas, ka žurnālistika (asā veidā) apskata negācijas, nenozīmē, ka mūsu sabiedrība vai demokrātija ir sliktās. Nē, tas nozīmē, kas publiskā telpa pie mums Latvijā ir atvērta visiem viedokļiem, nevis tikai vienam – varas viedoklim, kā to varam novērot mazāk demokrātiskās valstīs, piemēram Krievijā vai Ķīnā.

Ko dara tiesas un sabiedrība pret žurnālistiku?

Mākslinieciskā publicistika ir «karsts kartupelis» diktatūrām un jaunajām demokrātijām. Taču vecajās demokrātijās, tādās kā Francija, attaisno Charlie Hebdo redaktoru, kuru 2007.gadā musulmaņu organizācijas bija iesūdzējušas tiesā par pravieša Muhameda karikatūru publicēšanu. Islāma atbalstītāju grupas savu prasību pamatoja ar naida kurināšanu pret musulmaņiem. «Vispārpieņemtās vārda brīvības robežas nav pārkāptas, un ar strīdīgajiem attēliem izdevums piedalījies sabiedriskās debatēs par vispārēji nozīmīgiem jautājumiem,» teikts spriedumā (TVNET, 2007.03.03.). Muhameds šajās karikatūrās bija attēlots samērā neglītās formās, arī komentāri zem daudzām bija ļoti izaicinoši, taču nedz Francijas, nedz Dānijas tiesas nenosodīja karikatūristus un izdevējus. Lai gan šie publicējumi Āzijā, Āfrikā, Tuvējos Austrumos izraisīja vardarbīgus protestus, kuros dzīvību zaudēja vairāki desmiti cilvēku un tika praktiski sagrauta Dānijas eksporta industrija uz musulmaņu valstīm. Šī prāva tolaik tika gan Francijā, gan Dānijā uztverta kā pārbaudījums preses brīvībai. Protams, musulmaņiem nepatīk, ja attēlo (zīmē, ilustrē) pravieti. Vēl vairāk viņiem nepatīk, ja to dara aizskarošā veidā, taču šī nepatika nevar būt iemesls izveidot demokrātiskiem medijiem matricu, kādas tēmas kādā veidā drīkst vai nedrīkst atspoguļot. Kaut ko aizliegt ar likumu ir viegli, taču daudz grūtāk ir paredzēt sekas, ko šādi aizliegumi izraisīs.

Vai mūsu sabiedrība ir gatava nogriezt skābekli brīvajiem medijiem?

Kā viss sākās? Laikā kad dāņu rakstnieks Kore Blutgrēns strādāja pie savas grāmatas par pravieti Muhamedu, viņam neizdevās pierunāt nevienu mākslinieku ilustrēt šo grāmatu. Trīs mākslinieki atteicās uzreiz, un trešais vēlējās būt anonīms. Runa šeit nebija par karikatūrām vai kādām citām aizvainojošām publikācijām, bet gan par pavisam parastām ilustrācijām, kas vizualizētu pravieti. Simpātiskā veidolā. Kāpēc neviens negribēja zīmēt Muhamedu? Tāpēc, ka visi esot baidījušies nomirt no slepkavas rokas, kā to piedzīvoja Teo van Gogs, jo musulmaņiem nav pieņemts vizualizēt pravieti vai Dievu. Pat bērniem paredzētā grāmatā nedrīkst vizuāli attēlot pravieti. Nedrīkst uz viss. Pašcenzūra tātad. Kā redzat – viss nav tik vienkārši, kā sākumā liekas. Tāpēc 2005. gadā avīzes Jyllands Posten kultūras redaktors Flemings Rose aicināja dāņu māksliniekus attēlot Muhamedu tādu, kādu viņi to redz. Avīzes saņēma 40 zīmējumus un 12 no tiem publicēja 2005. gada 30. septembrī. Pēc tam sākas protesti, grautiņi un slepkavu akcijas pret māksliniekiem Rietumeiropā. Vai dāņi tā drīkstēja rīkoties? Dāņiem un visiem pārējiem ir atļauts zīmēt praviešus, bet musulmaņiem nav. Vai tas bija rupji pret musulmaņiem, kuru lielākajai daļai (sunnīti) ir aizliegts attēlot pravieti? Vai sāksim precizēt, ko un kā žurnālisti drīkst vai nedrīkst kritizēt? Varbūt tad ķersimies pie pārbaudītām metodēm, kuras praktizē diktatūras valstī, kurās katru gadu veido «labo» un «slikto» žurnālistu sarakstu, norādot, kuram ir un kuram nav licences publicēties.

Vai mūsu sabiedrība ir gatava nogriezt skābekli brīvajiem medijiem? Tikai tāpēc, ka operas amatpersonas, Ušakova tipa politiķi un priekšnieki (kopš Padomju Savienības laikiem) ir pieraduši atrasties «virs pārējiem», nebūt kritizēti un iznīcināt katru mediju vai personu, kas atļaujas skarbi iebilst? Piemēram, Krievijā «Pussy Riot» Putins piedraudēja ar septiņiem gadiem cietumsoda un pašlaik nepatriotiskiem publicistiem Arkadijam Babčenko un Boženai Rinskai arī jārēķinās ar varas represijām tikai tāpēc, ka viņi atļāvās «nepieklājīgi» nesajūsmināties par Putina politikas «veiksmes sāgu» un pateikt publiski savu viedokli par situāciju Krievijā šodien.

Piemēram : 2016. gada preses brīvības sarakstā Latvija ir 24. vietā. Tas ir ļoti zemu, ja salīdzina ar mūsu kultūrai tuvajām Ziemeļvalstīm (kuru demokrātijas un labklājības līmeni gatavojamies sasniegt), kuras ir ar pašu brīvāko presi pasaulē. Starptautiskajā telpā tiek atzīmētas Agneses Margēvičas, Lato Lapsas, Leonīda Jēkabsona, Ilzes Naglas un Ilmāra Poikāna izteikšanās ierobežošanas problēmas, īpaši uzsverot Jāņa Vingra satīriskā darba «Pēdējais Lāčplēsis» cenzēšanu.

Cerams, ka operas un Latvijas tiesu sistēmas sankcijas pret TVNET satīrisko publikāciju «Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu», kas veltīta Latvijas Nacionālās operas telpu izīrēšanai Kremļa emisāra Krutoja vajadzībām, nenonāks šajā sarakstā kā jauns paraugs varas spiedienam pret mediju brīvību Latvijā. Par to pamatoti brīdina Latvijas Žurnālistu asociācija un arī Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks, komentējot Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru ziņu portālam «tvnet.lv» par Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) amatpersonu «goda un cieņas aizskaršanu» uzlikta 50 000 eiro liela sodanauda.

Latvijas tiesu spriedumi par šo TVNET satīrisko rakstu atspoguļo lielu tiesu varas nekompetences problēmu.

Tiesai nav jāuzņemas literatūras kritiķu funkcijas un jānosaka, kādus literārās izteiksmes līdzekļus autori drīkst savos rakstos lietot, lai paustu savu viedokli.

Spriežot pēc 28. janvāra LTV Panorāmas sižeta, Rīgas apgabaltiesas tiesnese Dzintra Zvaigznekalna-Žagare rakstā ir atradusi formulējumus, kurus pati novērtē kā «žargonu» un «no krievu valodas atvasinātus lamuvārdus», kas esot pamats lielajam sodam TVNET. Izklausās pēc cenzūras, nevis mediju eksperta analīzes. Turklāt soda noteikšanā nozīme bijusi arī prasītāja personībai. «Šeit mēs nevarējām neņemt vērā, ka cietusī ir Opera, arī cienījamais Zigmara Liepiņa kungs, Trīszvaigžņu ordeņa kavalieris,»** sacījusi tiesnese. Rodas iespaids, ka tiesas akceptē ietekmīgu vai pazīstamu personu izņēmumus tiesas priekšā. Lai gan starptautiskā tiesu prakse rīkojas tieši pretēji: tas, ko piedod ravētājai vai sētniekam, netiek piedots publiskam direktoram vai ietekmīgam deputātam. Starp citu, šis gadījums atgādina eksprezidentes «kapu lietas» skandālu, t.i., visi Latvijā joprojām nav vienlīdzīgi tiesas un taisnības priekšā. Ja jums ir amats vai publiski nopelni, tad elitei pienākas izņēmums. Tas nav demokrātiskas valsts principu cienīgs atzinums.

Jā, es arī lasīju šo Operu un tās valdi kritizējošo publikāciju un, iespējams, būtu izteikusies citiem līdzekļiem, ne tik sulīgi kā raksta autors. Taču tas nenozīmē, ka šādi rakstīt demokrātiskas valsts medijos nedrīkst vai par satīrisko metaforu un dzēlīgu sarkasmu jāsoda medijs ar naudas sodu un pērienu. Savu viedokli šoreiz vēlos formulēt ar klasisko filozofa Voltēra sentenci: «Nevaru teikt, ka mans viedoklis sakrīt ar tavējo, taču esmu gatavs mirt par to, lai tu vienmēr varētu paust šo savu viedokli.»

Ja mums nebūs brīvi mediji, tad nekad netiksim pie brīvas sabiedrības un nesasniegsim Ziemeļvalstu demokrātijas un labklājības līmeni. Brīvība un labklājība ir savstarpēji saistītas lietas.

Mazā ārste pusnakts slimnīcā toreiz rīkojās principiāli, drosmīgi un godīgi. Nerespektēja ietekmīgā vairākuma spiedienu, pieņēma nepopulāru, bet pareizu lēmumu. Darīja savu darbu. Ja mēs visi ikdienas situācijās rīkosimies tieši tāpat, tad izārstēsim arī savu valsti.

Tas mums jādara.

Atsauces:

  • Rokošā žurnālistika ir salīdzinoši jauns žanrs. Tas iespējams, tikai demokrātiski atvērtās valstīs, kurās žurnālistam tiek garantētas iespējas piekļūt sensitīviem dokumentiem. Izplatīts Ziemeļvalstīs. To nedrīkst būvēt uz piegādātā «kompromata» bāzes, jo tā uzdevums ir risināt šodien aktuālas, būtiskas problēmas, nevis informēt sabiedrību par nelāgām norisēm, kuras ir patiesas, bet nav aktuālas.

**

LASI CITUR: Operas un «Tvnet» strīds: Tiesa ar lielo sodu grib atturēt mediju publicēt pārāk aizskarošus rakstus

Eiropas Parlaments aicina ”uz paklāja” Dāniju. Bēgļu dēļ

Brisele izsaukusi dāņu valdības ministrus (viņu realizētās bēgļu politikas dēļ). Veselus divus ministrus (!) iztaujās Briselē rīt no rīta. Pērienu nāksies saņemt ārlietu resora vadītājam Kristianam Jensenam un Migrācijas ministrei Ingerai Stojbergai.

Pilsoņu brīvības un tiesību komisija jūtas satraukta. Folketings otrdien grasās pieņemt jaunu likumu, kas turpinās ierobežot ārzemnieku tiesības Dānijā.

Turpmāk varēs: 1) konfiscēt bēgļu īpašumu (dārglietas, naudu) kā samaksu par uzturēšanos Dānijā; 2) ģimenes apvienošana bēgļiem Dānijā nebūs iespējama ātrāk kā pēc trim gadiem. Pret šiem priekšlikumiem iebilst Brisele, UNHCR un ANO cilvēktiesību komiteja.

Pašiem dāņiem šķiet, ka viņi ir nesaprasti. Ārlietu ministrs uzskata, ka vainīgie ir Dānijas eiroparlamentārieši, kuri kūda ārzemniekus pret Dāniju. Viņiem būtu jāaizstāv sava valsts. Tā domā ministrs. Pretējās domās ir Dānijas eiroparlamentārieši.

-Mēs šo putru neesam ievārījuši, mēs neesam radījuši pamatu gigantiskām rubrikām starptautiskajā presē. To savārījusi mūsu valdība pati, – uzskata Mortens Helvigs, Die Radikale pārstāvis Eiroparlamentā. Līdzīgās domās ir arī Margarete Aukena no Sociālistu Tautas partijas, kas ir pārliecināta, ka valdība aģitējot pret ieceļošanu Dānijā, pati sev sabojājusi dzīvi.

Dānijas ārlietu ministrs jau septembrī aktīvi uzstājās pret zviedru labvēlīgo bēgļu politiku, uzsverot Facebook, ka ”ir laimīgs, ka nedzīvo Zviedrijā”. Tam sekoja mediju vētra abās valstīs un rezultāta šiem “kautiņiem” pagaidām nav.

Protams, ka situācija nav viennozīmīga. Bēgļu plūsmas apturēšanai Eiropas Savienībai nepietiek spēka un nav pat spēju tikt ar šo problēmu galā.

Dānija vienmēr atšķīrusies ar ļoti radikālām reakcijām imigrantu uzņemšanā. Tā tas bija bēgļu plūsmas laikā otrā pasaules kara laikā. Tāpat tas ir arī tagad. Taču Briseles ”uzrukšana” dāņiem šobrīd neliekas loģisks un vajadzīgs pasākums, jo problēma šādi netiek atrisināta un vairāk izskatās pēc operetes pozas nevis pārdomāta politiska soļa.

Vai mēs atbalstām vai iebilstam? Kā ir ar mums?

Zviedri pieprasa, lai ES akceptē karalistes robežkontroles pagarināšanu vēl uz 18 mēnešiem.

Skärmavbild 2016-01-24 kl. 19.19.27

Vācijā jau reģistrēts viens miljons patvēruma meklētāju un tieši vāciešu reakcija laikam būs noteicošā šajā jomā. Kancleres Merkeles plāns A par to, ka visām dalībvalstīm draudzīgi jāsadala bēgļi savā starpā – nedarbojas. Viņa atsakās piekrist arī Austrijas prasībai par “griestu ieviešanu”. Partijas kolēģe Julia Kloknere (CDU) šobrīd piedāvā plānu A2, kas mazliet atgādina “griestu loģiku”, taču (kā norāda Der Spiegel) to nedrīkst saukt par plānu B. Tas būšot pārāk radikāli.

Taču, kā jau tas politikā pieņemts – spēle notiek aizkulisēs. Tajās var redzēt, ka Vācija faktiski jau ir ieviesusi robežkontroles uz Austrijas robežas. Kontrolētājiem vajag algas un valsts kasi tas apgrūtinās vēl par + 10 miljardiem eiro gadā.

Pagaidām valstis spējušas vienoties vienīgi robežu kontroles jautājumā. Tas nozīmē, ka nāksies “modificēt Šengenas vienošanos” un panākt, ka Grieķija tiek izstumta no zonas, jo palaidusi vaļā savas robežas visiem vējiem.

Nesen 29.11. ES un Turcija noslēdza vienošanos, ka Turcija uzraudzīs/apsargās ūnijas robežas no bēgļiem par samaksu 3 miljardu eiro apmērā. Tiktāl viss OK, bet kurš sāks pirmais?  Vai ES vispirms samaksās “uz priekšu”, jeb turki pirmie sāks samazināt bēgļu straumi un tikai pēc tam eiropieši par to samaksās? Itālija un Grieķija negrasās maksāt.

Kā vajadzētu rīkoties tālāk? 

 

Zobs pret zobu? Kas mums draud?

2015.gada 17.februāris

Pavasaris, foto Sandra Veinberga

Aizvadītais Kopenhāgenas teroristu atentāts pret izteikšanās brīvības konferenci un sinagogu ir nopietna zīme procesiem, kas skar arī Latviju. Bija patīkami redzēt, ka Latvijas Televīzijas ziņu dienests vakar un aizvakar nopietni pievērsās šī notikuma atspoguļojumam un cerams arī nākotnē piedāvās mums analīzi.

Tas, kas notika Dānija, nav parasts, histērisks vienas apjukušas personas terora akts pret kristīgo Eiropu. Mediji un analītiķi šodien apgalvo unisonā, ka īstais iemesls esot atvērtā, demokrātiskā dāņu sabiedrība un atvērtā, brīvā vide, kurā mēs pašlaik dzīvojam. Viņiem (teroristiem) nepatīk kā mēs dzīvojam un domājam.

Taču teroristi nevar iznīcināt rietumu demokrātiju, ja mēs paši viņiem to neatļausim izdarīt. Iznīcināt atvērtu, gaišu un tolerances noteiktu publisko telpu varam tikai mēs paši, pārvēršot to vai nu par fortu= cietumu ar maniakālām vajāšanas mānijas izpausmēm, kā to pašlaik cenšas piekopt amerikāņi, vai arī par totalitāru valsti ar reliģijas doktrīnām kā galveno regulējošo doktrīnu kā Irāna vai Sauda Arābija, piemēram.

Kur atrodas mūsu ienaidnieks?

Šajā pozīcijā varu piekrist amerikāņu pollitologam Francis Fukuyama, kurš 2014. gada oktobra New ­Statesman uzsvēra, ka terorisms ir liela problēma, kas neizzudīs tuvāko desmitgažu laikā, taču tās nav eksistenciālas briesmas. Fanātiskie islāma kaujinieki, kas mēģina šaut uz nobriedušas rietumu demokrātijas mediju sistēmu vai mākslu, neko nepārnāks nedz Francijā nedz Dānijā tāpēc, ka publiskā doma nepieņem šādu notikumu attīstību. Islāmisti nevar iebaidīt dāņus (kuriem ir skaidras esošās formācijas priekšrocības). Taču islāma teoriristiem ir izdevies iebaidīt Latvijas un citas ”tā saucamās Austrumeiropas” sabiedrības, kuru līderi joprojām ar vienu kāju ir vecajos PSRS laikos vai ar otru kristīgā fundamentālisma slāņojumā, kas arī Latvijā atradis auglīgu nišu sabiedrības vairākuma ekonomiskajā postā un pēckrīzes bezcerībā. Viņi ir gatavi piekāpties, piemēroties, būt “pa prātam” visiem, kas izskatās bīstami.

Attīstītajās rietumu sabiedrībās, kā norāda Fukuyama, ”tieksme pēc šāda radikālisma ir līdzīga nullei” un viņu jautājums nav Putina tēze ”vai mums gejeiropa ir vajadzīga”. Liberālā demokrātija ir šodienas attīstīto demokrātiju fundaments un pašsaprotama lieta vēl vairāku nākotnes dekāžu laikā. Turpretī Latvijai, kas savu ceļu turpina meklēt, tā viss nav.

Pats svarīgākais rietumu ”Hamleta jautājums” šodienai ir: vai turpināt tā kā tas bija līdz šim, jeb tomēr kādas ierobežojošas korekcijas mūsu dzīves stilā ir jāievieš. Latvijā var dzirdēt balsis – “jāievieš”.

Liberālā demokrātija balstās uz trim principiem: brīvība, drošība un atvērtība. Tāpēc mēs nevaram pieļaut, ka islamistu doktrīnas ar varu piespiedīs mūs pārtraukt atvērtu, atklātu diskusiju, kas citiem ir tabū tēma. Mūsu publiskā saruna momentāni tiek ierobežota un cenzēta, ja izlemsim, ka nav vērts teikt patiesību publiskā diskusijā, jo tas mums var draudēt ar automāta kārtu redakcijā. Ja mēs spersim pirmo soli un teiksim,”tā rakstīt nedrīkst”, citēt Ričarda Dokinsa ”Dieva delūziju” nedrīkst, ”tā zīmēt nedrīkst” jo ”tā ir zaimošana”, tad mēs būsim ieviesuši pirmo barjeru izteikšanās brīvības priekšnosacījumā – pašcenzūras palielināšanas formā. Tālāk – ejot pa šo pašu ceļu, mēs ķersimies klāt PSRS laika loģikai, ka sabiedrībai neko ”nepatīkamu” vispār nevajag ziņot, ”lai tā neuztraucas”. Arī šodien Latvijas ikdienā var sastapt diezgan daudz ierēdņu un pat politiķu, kas vēlas reanimēt no PSRS laikiem šo noklusēšanas loģiku un skaļi neiztirzāt nepatīkamas lietas. Piemēram partiju nejēdzības – Kaimiņa izgāšanos klubā vai Vienotības iekšējo cenzūru. Tie ir jautājumi, ka jāpaventilē publiski (kā tas liberālai demokrātijai pieklājas), nevis jāatstāj slepenai iekšējai apspriešanai, kā tas bija pieņemts Padomju Savienībā un ir pieņemts Krievijā un  Z Korejā.

Pats galvenais?

Šajā gadījumā ir runa par atvērtības principiem – vai nu visi zina kas notiek un kā notiek, vai arī velkam aizkaru priekšā un deleģējam visu politiskajai, ekonomiskajai un reliģiskajai elitei.

Kuru iespēju mēs izvēlamies par savējo Latvijā?

Man šķiet, ka mēs pieprasām 100% atklātību un atvērtību.

Lai to varētu garantēt medijiem ir jāveic sava misija un šajā darbā neviens privāti reliģiozs medija izpilddirektors, neprofesionāla un politiski angažēta radio, TV padome vai psihiski nelīdzsvarots arhibīskaps nedrīkst mums traucēt.

Britu filozofs Isaiah Berlin savulaik konstatēja, ka liberālās demokrātijas principi nav ”kāda augstāka sistēma”, tas ir mūsu pašu apzinīgums un gatavība šos noteikumus respektēt arī tad, ja kāda privāti ”kaut kas nav pa prātam”. Brīvība atļauj katram no mums atsevišķi sekot savām idejām, sapņiem, taču mūsu kopīgā brīvība pieprasa, lai mēs spētu sekot vienotiem spēles noteikumiem. Tā teikt – man nepatīk reizēm ievērot satiksmes noteikumus, taču es tos pieņemu, jo zinu, ka bez tiem mēs nevarēsim nodrošināt civilizētu satiksmes komunikāciju. Tas nozīmē, ka katrā valstī var novērot atšķirīgu satiksmes kultūru – visiem ir tie paši noteikumi, taču atšķirīga sabiedrības indivīdu gatavība tos ievērot kopīgu mērķu vārdā. Braukt īrēta automašīnā pa ielu Bombejā vai Dakhlā ir daudz riskantāk nekā Stokholmā vai Vāsā. Tieši tāpat var novērot atšķirības liberālās demokrātijas areālā; tas ir pieņemts Dānijā var nebūt OK ASV vai Rumānijā.

Kur dzīvo terorisms Latvijā?

Neuzskatu, ka mums būtu pamats nopietnām bažām par islāmistu akcijām Liepājā vai Ludzā, līdzīgi tām, kas notika Parīzē vai Kopenhāgenā. Uzskatu, ka mums ir daudz nopietni iekšējie ienaidnieki, kas slēpjas militarizētos krievu neoboļševiku grupējumos, profašistiskās anarhistu kustībās un, protams, kristīgo fundamentālistu centienos pārveidot Latviju par fundamentā kristiešu šariāta valsti. Ja pirmos redzam samērā skaidri un ceram, ka ar tiem nodarbojas mūsu drošībnieki, tad otrie un trešie ir samērā nefokusēti. Par tiem mediji runā maz un pateicoties tam, ka daudzi žurnālisti vai politisko kustību līderi ir saistīti ar reliģiskām kustībām, šis iekšējā terorisma vilnis lielākajai sabiedrības daļai joprojām izskatās neredzams. Taču tas būtiski grauj Latvijas demokrātijas un izteikšanās brīvības pamatus un nav izslēgts, ka pavisam drīz šis ”idejisko fundamentālistu” uzlūgs Putinu ierasties Rīgā (tieši tāpat kā tas šodien notiek Ungārijā). Tas nozīmē, ka daži vēlas pārkārtot esošos ”satiksmes notikumus” un nav gatavi mums nodrošināt maksimālu brīvību, maksimālu drošību un maksimālu atklātību. Jā, visi nekad nebūs perfekti brīvas un atvērtas valsts pilsoņi. Vienmēr (mūsu vidū) būs arī tādi, kas izbraucot no VEF vārtiem, griež pāri sliedēm un dubultajām līnijām uz centra pusi pat sastrēguma laikā. Vai viņus visus vajadzētu izķert un ieslodzīt Gvantanamo bāzē bez tiesas? Vai tad mums pārējiem būs drošāk? Vai ASV ir kļuvusi drošākā, pateicoteis Gvantanamo?

Vai Snoudenam ir jādzīvo trimdā Krievijā un mēs Latvijā nedrīkstam viņam piešķirt politisko patvērumu tikai tāpēc, ka jeņkiem tas nepatiks? Nē, tas nav normāli. Pret to ir jācīnās, jo dažiem atkal ”gribas griezt pret” straumi savu ērtību pēc. Tātad – ja mēs vēlamies visu zināt kas notiek, tad mēs nedrīkstam pieļaut, ka Snoudens tiek vajāts un rakstnieks tiek nošauts. Taču tas nozīmē, ka nedrīkst pasniegt teroristiem ”mazo pirkstiņu” (baidīties zīmēt Muhamedu vai izvairīties runāt par abortu aizlieguma tumsonību Latvijā), jo tad ”viņi” paņem visu roku un sāk noteikt mūsu dzīves normas.

Kāpēc LTV rīkojās bruņnieciski parādot Latvijas skatītājam Kopenhāgenas notikumus? Tāpēc, ka mēs redzējām kā liela sabiedrības daļa tos nosoda un nevēlas atkāpties terorisma prasību priekšā. Tieši šis aspekts ir attīstītas sabiedrības zīme, ka autobusā visi palīdz mazai meitenei, kuru pedofils mēģina izraut no autobusa, nevis aizgriežas ar moto ”ne mana cūka, ne mana druva”. To pašu mēs varam darīt, protestējot pret politiķa Vidiņa vajāšanu partijā Vienotība, pret kristīgo fundamentālistu vēlmi aizliegt abortus Latvijā, pret Rīgas domes politiskās vadības izšķērdības politiku, kas tagad vaiņagojusies ar tukšu maciņu sabiedriskā transporta kasē.

Iekšējo un ārējo teroristu spēks ir graut mūsu sabiedrības atvērtības principus. Jirgens Habermās pēc septembra notikumiem Ņujorkā konstatēja, ka terorisms ir vienīgais veids kā uzvarēt ienaidnieku kuru nevar uzvarēt. Godīgā veidā. Tāpēc Lībijā ”nogriež galvas” sagūstītiem kristiešiem, nevis uzvar tos bruņnieciskā duelī. Tāpēc Latvija ”parādnieks un kompānija” aplinkus cenšas ieviest aborta aizliegumu ar grūtnieču ”obligātām konsultācijām” un ticīgo fundamentālistu bagātās organizācijas lēni un noteikti uzpērk informatīvo telpu Latvijas medijos ar to pašu nejēdzīgo bezkaunību un nesodītību kā to (diemžēl!) praktizē Latvijā arī Eiropas Savienības funkcionāri un parlamenta deputāti.

Mēs varam neatļaut tiem, kas mums draud. Tāpat kā dāņi.

DSC_0148