2012. gada 23. marts
Kamēr tiesas process pret masu slepkavu Andersu Bēringu Breivīku Oslo turpinās, tikmēr dāņi pamanījušies uzvest slepkavas manifestu uz skatuves.
To spēlē Teatre Café kā lugu.
- Tas nepieciešams, lai izprastu kādā veidā, musulmaņiem naidīgā propaganda varēja nostabilizēties un iesakņoties valstī”, – skaidro dāņu teātra mākslinieciskais vadītājs Kristiāns Lolike.
Pieņemu, ka dāņi patiešām vēlas cīnīties pret ksenofobiju un aizspriedumiem.
Ok.
Taču!
Var gadīties, ka luga panāks tieši pretējo, pastiprinās jau esošos aizspriedumus.
Teatre Café iniciatīvu neizprot arī Breivīka upuru un cietušo tuvinieki Norvēģijā.
Vai aktieris spēj manifestēt terorista idejas un centienus, nekļūstot par necilvēcīgo ideju propagandētāju?
Vai dāņu teātris nepanāks pretējo – stabilizēs nevis apšaubīs aizspriedumus?
Kas notiek, ja kultūra ķeras klāt ļaunumam un sāk to glorificēt?
Norvēģis Stīgs Sēterbakens savā esejā ”Literatūra un ētiskums” uzsver, ka ”literatūrai nav citas iespējas kā būt labai”.
Tā varot spoguļoties ”ļaunumā”, bet ”labajam” ir jābūt fonā. ”Ļaunums literatūrā iespējams vienīgi kā bezformīgs, valodniecisks haoss”, – uzver autors, norādot, ka šāda ”mežonīga” literatūra neesot ”uzskatāma par literatūru”.
Taču pēdējos gados, stipri jūtama literatūras cenšanās izrauties no morālās izolētības.
Vēlme atbrīvoties no morālā rezervāta.
Tas patlaban pamanāms mākslā un literatūrā.
Taču visspilgtāk – teātrī.
Tagad to redzam mazā dāņu teātrī, kurš cenšas relativizēt masu slepkavas sacerēto tekstu.
Tas nav viegli – padarīt par fikciju to, kas patiesi ir noticis, reālajā dzīvē.
Iespējams, ka mākslas enerģētika slēpjas uz robežas starp traģiskajiem, reāli notikušajiem faktiem un fiktīvo uzvedumu uz skatuves.
Taču šī enerģija var arī panākt īssavienojumu ar literatūras ētiku un estētiku.
Aristoteļa katarse šajā gadījumā neiestāsies.
Teodors Adorno 1955. gadā paziņoja, ka ”rakstīt dzeju pēc Aušvicas ir barbariski”.
Šo slaveno apgalvojumu var traktēt dažādi, taču viens ir skaidrs – realitātes un fikcijas robežas tagad iezīmējas bez demarkācijas līnijām.
Bertolda Brehta viencēliens ”Likums un izņēmums” ir stāsts par to pašu tēmu.
Par ļaunumu. Proti – ja cilvēks skaidri zin, ka viņš necieš mūs visus, tad skaidrs, ka šim cilvēkam ir tiesības mūs nogalināt.
Loģiski.
Brehta varonis nogalināja savu kalpu tikai tāpēc, ka tas viņam iedeva naktī padzerties ūdeni. Tiesa absurdi attaisnoja slepkavu, pamatojoties tieši uz ”ļaunumu” kā loģisku un normālu izejas pozīciju šajā situācijā.
- Man tas vīrs (kalps) riebās. Nepatika. Viņam nebija nekāda iemesla man palīdzēt un pasniegt naktī ūdeni. Es nebiju viņa draugs. Tāpēc arī viņu nošāvu!- komentē slepkava Brehta lugā.
Morāle.
Elementāra – kamēr dominē ļaunuma loģika, ikviena laba un godprātīga rīcība kļūst absurda.
Kas īsti mūsu dzīvē un literatūrā ir ”likums” un kas ”izņēmums”?
Mākslai būtu jāparāda pasaule no malas.
Tikai kāda ir izejas pozīcija?
Krēsla?
Manī līdzīgas pārdomas virmo, kad domāju par Rīga Operas izrādēm – “Jevgenijs Oņegins”, “Traviata”. Klasiskā mūzika, zālē dāmas samta kleitās un lakotās kurpēs, bet uz skatuves kaili aktieri, nepiedienīga rosība. Tā esot māksla. “Kultūra” sāk glorificēt visatļautību un netiklību. Un skumji, ka ne vienmēr skatītāji tiek informēti par šādiem scenāriju “uzlabojumiem”.
“Tas nepieciešams, lai izprastu kādā veidā, musulmaņiem naidīgā propaganda varēja nostabilizēties un iesakņoties valstī”, – eh, nu kādas blēņas! Taču padomājiet ar galvu, mīļie cilvēki, Breivīka slepkavībām nav nekāda – atkārtoju, nekāda sakara ar “naidu pret musulmaņiem”, lai arī pats Breivīks to cenšas iestāstīt.
Taču atcerieties mūsu pašu Gulbenes bērnu slepkavu – viņš pilnīgi atklāti paziņoja, ka nogalinājis bērnus bez jebkāda iemesla – vienīgi tāpēc, lai kļūtu slavens. Sociopātisms augstākajā, tās perversākajā pakāpē. Gulbenes slepkava vismaz bija atklāts savos nodomos.
Breivīks ir tieši tāds pats “Gulbenes slepkava”. Vienkārši, rafinētāks, gudrāks – ja šādu vārdu var attiecināt tik perversu parādību kā Breivīks. Breivīks savām socioppātiskajām tieksmēm pēc slavas, spēlēt “ļaunā tēla” lomu atradis šodienas situācijai atbilstošu pamatojumu, savdabīgu “ideoloģisku attaisnojumu”, lai varētu sevi ieskaut ar “varoņa oreolu”.
Gulbenes slepkava netika apbrīnots – Breivīks, vismaz spriežot pēc neskaitāmiem tīmekļa komentāriem, tagad zināmu divpirkstainu pierīšu aprindās tiek uzskatīts bezmaz par varoni, par cīnītāju par “balto Eiropu”. Phe, varonis, apbruņojies līdz zobiem, ierodas salā, kur skaidri zina, ka nevienam pašam nav stroķis… Ja viņš tiešām būtu “cīnījies pret musulmaņiem”, tad taču būtu kaut vai gājis uz kādu viņu kvartālu… nu jā, bet tur vēl kāds var dot pretī – un samaitāt smuko meikapu!
Nu nav Breivīks nekāds cīnītājs.Gļēvs narciss, līdz pēdējams sīkumam aprēķinājis norvēģu policijas humānās metodes, nekavējoties padevies policistiem, un tagad bauda dzīvi kūrortā. Tas ir, norvēģu ieslodzījuma vietā.
Tātad, šis “mākslinieciskais vadītājs” vienkārši stabulē Breivīka pavadā. vai, vēl skumjāk, vēlas vienkārši “nogrābt piķi” uz ažiotāžas rēķina. Lai kā, tas ir tieši tas, ko vēlas slepkava – viņš ir slavens, apjūsmots – un labi pie visa aizsargāts, par viņu rūpējas baro, tur siltumā…
Būtu ļoti pārsteigs, ja Breivīkam neuzrastos atdarinātāji. Un ne jau kaut kāda “propaganda pret citādiem’ tur vainojama – ta šādi breivīki savām slepkavībām pievilks jebkuru iemeslu.
Par “moderno” mākslu manuprāt visprecīzāk pasaka šāda anekdote.
Kāds bezpajumtnieks pamanījies iekārtoties modernās mākslas izstādē zem nez kādas tur smalkās instalācijas nosaukuma. Tā nu viņš varen lepni dzīvojis krietnu laiku.
Un tā ir māksla, ja?
Inkvizīcija, holokausts, reliģiskie kari… Vardarbība ir Eiropas kultūras sastāvdaļa un nekad nav bijis citādāk. Ļaunums ir cilvēka dzīves sastāvdaļa, neav tak būt visu laiku labs, tāpēc arī kultūrā, kā, piemēram, teātrī šādas lietas ļoti populāras!