Vidzemes vižņi vīgriezēs

2013. gada 30. jūnijā

Rīts Vidzemes virzienā sākās ar navigatora piestiprināšanu Jeep priekšējam stiklam, leduspuķīšu iepirkšanu Paulīnai Gaujienas kapos (Berģu Depo veikalā) un stūrēšanu cauri Siguldai, Līgatnei un Bērzakrogam uz Krievijas pierobežas pusi. Pleskavas ceļš ir slikts, salāpīts kā karalaika deķis un jārēķinās ar “desu vāģiem”, kas brauc pa priekšu uz aizsedz skatu Vidzemes ainavai. Vienā brīdī man apnika neglītais autiņš un es to apdzinu. Salona sēdēja pāris trulu veču, kas ar saviem stīvajiem skatieniem, apdzīšanas brīdī, ziņoja, ka ” tā tas nepaliks” un ja nākošajā apdzīvotajā vietā viņi aiztraucās man garām, lai Virešos sabruktu ar motora sirdstrieku. Savādā latvju šosejas maskulinitāte, ar to jāsamierinās. Es pasmaidīju un iegriezu Gaujienas virzienā. Liepas pie kapiem ziedēja kā trakas un latviešu tradicionālā kapu kopšanas misija izdevās grandiozi labi. Paulīne debesīs uz to visu noskatījās ieinteresēti un pat pielaboja sarkanās polianta rozītes abās vāzēs. Elegance latvietēm netrūkst pat tajā saulē. 🙂

Zvārtavas pļavas bija spožas un košas un saule tajās bija izstiepusies gara un silta kā glodene. Gāju pa garo zāli skaļi piesitot kājas, kas bija ieautas oranžos gumijas zābakos, aiz bailēm no čūskām. “Lielmeļu” mājas man patīk, kaut vai nosaukuma pēc! Tās ir pamestas un ieaugušas zālē kā pirmā pasaules kara relikvija aizmirstā arhīvā. Uz Gaujas krasta, ar divām romantiskā klētiņām pie rokas! Vīgriezes smaržoja spēcīgi kā aizliegtas narkotikas un es nolēmu, ka jābrauc vien tālāk. Pils noskatījās uz mums apvainoti. Nepiestājām, lai nesabojātu garastāvokli. Pārāk nejēdzīgi Mākslinieku savienība to pārvalda. Pārāk slikti. Prasās pēc pamatīgas kritikas. Prasās, lai valsts to pārņem savā pārvaldījumā, tāpat kā Jūrmala glābj Ķemeru stilīgo sanatoriju. Kurš ir gatavs izglābt Zvārtavas pili no posta? Kurš ir tik cēls?

Nezinu.

Tikmēr mans auto ripoja tālāk gar ezeru, atpakaļ uz Gaujienas pusi. Plānos bija iepazīties ar vērtīgām vietām un ainavām. Tāpēc stūrēju atpakaļ Virešu virzienā. “Nafigators” nesaprata Virešu tūrisma spožāko punktu adreses. Nācās paļauties uz ipad lokācijas prasmi. Sievietes balss zviedru valodā sāka man stāstīt, kurp jābrauc. Taisni, pa labi, pa kreisi. Garām pamestām kaltēm un fermām nonācām pie Sikšņu slēguma. Atstājām auto un metāmies lejup pa samērā stāvu nogāzi. Noslidinājos lejup krūmu gatves vidū un mēģināju saprast kur noslēpušies ieži. Galu galā nonācām pie estrādes un visbeidzot pie dzirnavām. Tur mūs pārtvēra Ivars Kalniņš. Nejauši. Uz tilta. Tā notiek. To sauc par likteni. Pēkšņi mēs bijām sastapuši cilvēku, kas visu salika pa vietām. Iekārtojāmies viņa auto un tālākais jau bija laika jautājums – gan klintis, gan romantiskais laukakmens gan Līves ciems.

Godīgi?

Nebiju domājusi, ka būs tik labi.

Siguldas kāpnes, Gaujas straume un Randātu klintis.

– Kāpēc jūs nereklamējat šo iespēju?- es teicu, rāpjoties atpakaļ pa kāpnēm augšup.

Aiz muguras viltīgi burbuļoja Gauja.

Nākamais pieturas punkts bija dižais laukakmens Vizlas upē.

– Uz šī akmens Kairiša Pūt vējiņi filmā ņēmās ar zalkšiem! – saka Ivars. Stāvu uz akmens un brīnos, ka agrāk to nepazinu. Forši. Man patīk. Es varu arī bez zalkšiem. Maģijas pietiks.

Braucam atpakaļ. Ivars iesaka apskatīt veco tiltu un mēs ložņājam ap arku un noskatāmies video viņa telefonā ar Gaujas maija plūdu piefilmējumiem.

Traka upe.

Tā Gauja.

Tagad mūsu ceļamērķis ir Līvu ciems. Pa labi, pa kreisi, mežs. Nafigators atsakās regulēt. sūta uz Rīgu. Tupam krustojumā un mēģinām pierunāt ipad zviedrieti palīdzēt. Viņa brīdi tielējās, tad piekrīt.

– Brauciet taisni, tad pēc 500 m pa kreisi, – viņa saka zviedru valodā un es klausu. Stūrēju cauri mežam, garām idiotiskiem izcirtumiem (Latvijas Meži) un iebraucu ciematā. Senlaicīgā un romantiskā kā pasakā.

Līves ciems.

Meža vidū.

Pie Gaujas.

Pretī nāk divas sievietes. Divas paaudzes. Aiz viņām ideāli kopts zālājs, restaurēta ēka ar klētīm, perfekts mauriņš Gaujas krastā. Vai esat redzējuši Latvijā ko perfektāku? Nē, neesat.

Labi, es tālāk varu arī nestāstīt. Tā bija maiga pēcpusdiena, patīkamu sarunu aromātā ar nepazīstamiem cilvēkiem, kas strauji kļuva par draugiem. Es brīnījos par to, ka 17 gadu laikā iespējams sakopt citu cilvēku aizlaistu īpašumu, iestādīt bērzu birzi, izaudzināt 5 krietnus bērnus un attīstīt gaļas lopkopību. Aitas, govis. Ieskaitot bites zem taciņas.

Neticat?

Labi, varat neticēt.

Brīnumi eksistē un esmu jau pieradusi, ka tie notiek tieši ar mani!

Ja vēlaties to piedzīvot, aizbrauciet uz Virešiem!

Nenožēlosiet!