Vidzemes vižņi vīgriezēs

2013. gada 30. jūnijā

Rīts Vidzemes virzienā sākās ar navigatora piestiprināšanu Jeep priekšējam stiklam, leduspuķīšu iepirkšanu Paulīnai Gaujienas kapos (Berģu Depo veikalā) un stūrēšanu cauri Siguldai, Līgatnei un Bērzakrogam uz Krievijas pierobežas pusi. Pleskavas ceļš ir slikts, salāpīts kā karalaika deķis un jārēķinās ar “desu vāģiem”, kas brauc pa priekšu uz aizsedz skatu Vidzemes ainavai. Vienā brīdī man apnika neglītais autiņš un es to apdzinu. Salona sēdēja pāris trulu veču, kas ar saviem stīvajiem skatieniem, apdzīšanas brīdī, ziņoja, ka ” tā tas nepaliks” un ja nākošajā apdzīvotajā vietā viņi aiztraucās man garām, lai Virešos sabruktu ar motora sirdstrieku. Savādā latvju šosejas maskulinitāte, ar to jāsamierinās. Es pasmaidīju un iegriezu Gaujienas virzienā. Liepas pie kapiem ziedēja kā trakas un latviešu tradicionālā kapu kopšanas misija izdevās grandiozi labi. Paulīne debesīs uz to visu noskatījās ieinteresēti un pat pielaboja sarkanās polianta rozītes abās vāzēs. Elegance latvietēm netrūkst pat tajā saulē. 🙂

Zvārtavas pļavas bija spožas un košas un saule tajās bija izstiepusies gara un silta kā glodene. Gāju pa garo zāli skaļi piesitot kājas, kas bija ieautas oranžos gumijas zābakos, aiz bailēm no čūskām. “Lielmeļu” mājas man patīk, kaut vai nosaukuma pēc! Tās ir pamestas un ieaugušas zālē kā pirmā pasaules kara relikvija aizmirstā arhīvā. Uz Gaujas krasta, ar divām romantiskā klētiņām pie rokas! Vīgriezes smaržoja spēcīgi kā aizliegtas narkotikas un es nolēmu, ka jābrauc vien tālāk. Pils noskatījās uz mums apvainoti. Nepiestājām, lai nesabojātu garastāvokli. Pārāk nejēdzīgi Mākslinieku savienība to pārvalda. Pārāk slikti. Prasās pēc pamatīgas kritikas. Prasās, lai valsts to pārņem savā pārvaldījumā, tāpat kā Jūrmala glābj Ķemeru stilīgo sanatoriju. Kurš ir gatavs izglābt Zvārtavas pili no posta? Kurš ir tik cēls?

Nezinu.

Tikmēr mans auto ripoja tālāk gar ezeru, atpakaļ uz Gaujienas pusi. Plānos bija iepazīties ar vērtīgām vietām un ainavām. Tāpēc stūrēju atpakaļ Virešu virzienā. “Nafigators” nesaprata Virešu tūrisma spožāko punktu adreses. Nācās paļauties uz ipad lokācijas prasmi. Sievietes balss zviedru valodā sāka man stāstīt, kurp jābrauc. Taisni, pa labi, pa kreisi. Garām pamestām kaltēm un fermām nonācām pie Sikšņu slēguma. Atstājām auto un metāmies lejup pa samērā stāvu nogāzi. Noslidinājos lejup krūmu gatves vidū un mēģināju saprast kur noslēpušies ieži. Galu galā nonācām pie estrādes un visbeidzot pie dzirnavām. Tur mūs pārtvēra Ivars Kalniņš. Nejauši. Uz tilta. Tā notiek. To sauc par likteni. Pēkšņi mēs bijām sastapuši cilvēku, kas visu salika pa vietām. Iekārtojāmies viņa auto un tālākais jau bija laika jautājums – gan klintis, gan romantiskais laukakmens gan Līves ciems.

Godīgi?

Nebiju domājusi, ka būs tik labi.

Siguldas kāpnes, Gaujas straume un Randātu klintis.

– Kāpēc jūs nereklamējat šo iespēju?- es teicu, rāpjoties atpakaļ pa kāpnēm augšup.

Aiz muguras viltīgi burbuļoja Gauja.

Nākamais pieturas punkts bija dižais laukakmens Vizlas upē.

– Uz šī akmens Kairiša Pūt vējiņi filmā ņēmās ar zalkšiem! – saka Ivars. Stāvu uz akmens un brīnos, ka agrāk to nepazinu. Forši. Man patīk. Es varu arī bez zalkšiem. Maģijas pietiks.

Braucam atpakaļ. Ivars iesaka apskatīt veco tiltu un mēs ložņājam ap arku un noskatāmies video viņa telefonā ar Gaujas maija plūdu piefilmējumiem.

Traka upe.

Tā Gauja.

Tagad mūsu ceļamērķis ir Līvu ciems. Pa labi, pa kreisi, mežs. Nafigators atsakās regulēt. sūta uz Rīgu. Tupam krustojumā un mēģinām pierunāt ipad zviedrieti palīdzēt. Viņa brīdi tielējās, tad piekrīt.

– Brauciet taisni, tad pēc 500 m pa kreisi, – viņa saka zviedru valodā un es klausu. Stūrēju cauri mežam, garām idiotiskiem izcirtumiem (Latvijas Meži) un iebraucu ciematā. Senlaicīgā un romantiskā kā pasakā.

Līves ciems.

Meža vidū.

Pie Gaujas.

Pretī nāk divas sievietes. Divas paaudzes. Aiz viņām ideāli kopts zālājs, restaurēta ēka ar klētīm, perfekts mauriņš Gaujas krastā. Vai esat redzējuši Latvijā ko perfektāku? Nē, neesat.

Labi, es tālāk varu arī nestāstīt. Tā bija maiga pēcpusdiena, patīkamu sarunu aromātā ar nepazīstamiem cilvēkiem, kas strauji kļuva par draugiem. Es brīnījos par to, ka 17 gadu laikā iespējams sakopt citu cilvēku aizlaistu īpašumu, iestādīt bērzu birzi, izaudzināt 5 krietnus bērnus un attīstīt gaļas lopkopību. Aitas, govis. Ieskaitot bites zem taciņas.

Neticat?

Labi, varat neticēt.

Brīnumi eksistē un esmu jau pieradusi, ka tie notiek tieši ar mani!

Ja vēlaties to piedzīvot, aizbrauciet uz Virešiem!

Nenožēlosiet!

Advertisements

4 thoughts on “Vidzemes vižņi vīgriezēs

  1. Ai, ka sirds nosāpēja lasot par Zvārtavu. Mēs jau gadu cenšamies runāt ar Mākslinieku savienību. Bet tāds monolgs sānāk. Dialoga īsta nav, jo ir vienalga, kas te dzīvo – māsklinieki vai ziloņi. Bet… par spīti visam šovasar Zvārtvas pilī notiek 5 bīnišķīgi radoši pasākumi, par kuriem vairāk var lasīt http://www.facebook.com/symposiums.lv un http://www.facebook.com/zvartavasradosumarezidence.lv. Mēs esam gatavi izglābt Zvārtavu. Mēs esam gatavi izglābt Zvārtavu un to jau daram (palēnām pareizi atrestaurējam logus, tīram un beržam aizaugušās lustras, iekārtojam mākslinieku darba vietas un kūtī vasaras kinozāli, māinam vecos baldahīnus pret jauniem un pilij piederīgiem, atjaunojam virtuves aprīkojumu, pērkam jaunu gultas veļu, segas, spilvenus un dvieļus… Gribētu un varētu salbot jumtu un notekas (jau esam runājuši ar Pieminekļu inspekciju par kārtību un noteikumiem), gribētu un varētu ar pasaulslavena vīra Freda Olsena palīdzību uzbūvēt Baltijā pirmo trīskameru Naborigamas cepli, gribētu un varētu sakārtot ūdenssistēmu (filtri un atdzelžošana) un apkuri… Gribētu un varētu šeit saimniekot, lai nav kā ar pieminētajiem Ķemeriem un pils netiek atkal pamesta. Mūs pils ir pieņēmusi un nelaiž vaļā. Skumst, kad braucam prom (divas reizes ir pārdurtas riepas :-)) un ļoti priecājas, kad atgriežamies.
    Šovasar esam saaicinājuši uz Zvārtavu vairāk kā 40 mākslinieku no visas pasaules un zinām, ka viņi noteikti visiem tālāk stāstīs tikai to labāko par Zvāratvu. Plānojam nākošo gadu.
    Ideālisti? Jā, protams, un esam par to lepni. Zvārtava ir mūsu un, ja kāds mums palīdzētu iegūt to ilgtermiņa apsaimniekošanā, tad tā pārvērstos par īstu radošuma rezidenci. Tādu, kādu mēs to redzam un kādu to redzēja 25 jauni cilvēki no visas Latvijas šī vasara radošajā skolā- simulācijas spēlē Zvārtavas pils.
    Turamies, turpinām un nebeidzam cerēt ….
    Paldies visiem.
    Ilze, Asnāte, Linda, Jānis, Elza, Līna un visi citi, Kam Zvārtava ir svarīga.

  2. Sandra, vienīgais veids ir pārliecināt Mākslinieku savienības priekšsēdētāju Igoru Dobičinu. Ar Valdi esam tikušies vairākas reizes un Valde saprot un atbalsta, bet priekšsēdētājam ir cits viedoklis. Mums bija plāns dažādu finanšu piesaistei, bet LMS vilcināšanās dēļ viss pagāja garām. Mūsuprāt, tikai sabiedrības un pašu mākslinieku spiedens uz bosu varētu nostrādāt, tāpēc daudz runājam ar māksliniekiem, aicinam viņus uz Zvārtavu, stāstam visiem un rādam, ko esam paveikuši. Daram, ko varam. Varbūt Jums ir kāda laba ideja? Bet paldies jau par vēlmi palīdzēt! Mēs priecājamies par katru un noteikti gaidām ciemos! Būsim Zvārtavā līdz 17.augustam, jo no 1-12. augustam būs starptautisks keramikas simpozijs un no 12. – 16.augustam bērnu radošā nometne Gājputni (latviešu bērniem no Gruzijas, Dānijas, Zviedrijas, Somijas un, protams, Latvijas). Tā nu mēs te dzīvojam.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s