Latvijas prezidents, Rīgas mērs un citi politiķi kā valsts drošības riski

2013. gada 27. maijā speciāli TVnet.

TVnet foto militārā nometne sojuz 2012 latvijas dalibnieki

Foto: Attēls no kmforum.ru

Pagājušas nedēļas LTV raidījumā Preses klubs 100. pants*, kurā piedalījās arī LR Aizsardzības ministrs Artis Pabriks un tika analizēts viens no Krievijas maigās varas piemēriem – Baltijas jauniešu iesaiste Krievijā rīkotajās nometnēs, tika diskutēts par šā pasākuma lietderību un ar to saistītajām problēmām. Šī diskusija izraisīja pārdomas par Latvijas drošību. Kas un kādi šodien ir Latvijas drošības riski un kur meklējami drošības garanti?

– Latvijas drošības risks ir mūsu kaimiņvalsts Krievijas politiskais režīms un tā maigās varas politika, kas pašlaik centrēta uz Krievijas ietekmes nostiprināšanu bijušajā PSRS teritorijā ar krievu valodā runājošo, Latvijā dzīvojošo tautiešu un vietējo politiķu palīdzību.

– Latvijas drošības risks ir Saeimas deputāts, PSRS bruņoto spēku un Afganistānas kara veterāns Gunārs Rusiņš, kas sadarbībā ar savu PSRS karavīru sabiedrisko organizāciju un tās biedriem (Afganistānas kara veterānu Sergeju Īvānu) organizē Latvijas pusaudžu dalību Krievijas «militāri patriotiskajā» nometnē «Sojuz», kura pēc pasaulē pieņemtas terminoloģijas ir jādēvē par starptautiskā terorisma treniņnometni, jo tās mērķi ir ar militāra spēka, diversiju, izlūkošanas, ideoloģiskas ietekmēšanas palīdzību nostiprināt Krievijas pozīcijas postpadomju telpā (ieskaitot Latviju).

– Latvijas drošības risks ir tie Rīgas 34. vidusskolas un citu skolu bērni, kas piedalījās šajās teroristu nometnēs 2010. un 2012. gadā, jo viņi ir Krievijas izlūkdienestu potenciālo vervējamo aģentu sarakstā. Krievijas izlūkdienestus interesē spējīgi jaunieši, kuri ar laiku kļūs par savu valstu nākamajiem sabiedriskās un politiskās elites pārstāvjiem, cerot uz to, ka nākotnē – iesaistoties politikā, iegūstot varu un ieņemot augstus amatus, šie jaunieši īstenotu Krievijas interesēm atbilstošu politiku.

– Latvijas drošības risks ir tie Krievijas maigās varas instrumenti Latvijā, kuri atbalsta Latvijas jauniešu dalību šādās teroristu nometnēs. Kā avīzē Vesti norāda Sergejs Īvāns, tad atbalsts šādai iniciatīvai nācis no Krievijas konsula Latvijā Vladimira Godiņas, no Rīgas mēra Nila Ušakova, no Rīgas domes deputāta (Gods kalpot Rīgai) un PSRS bruņoto spēku virsnieka Daiņa Turlā, no Jurija (Jura) Savicka (acīmredzot tā Jurija Savicka, kas ir bijis PSRS ārējā izlūkdienesta virsnieks un tagad ir Krievijas dabas gāzes ieguves uzņēmuma Itera Latvijas meitas uzņēmuma prezidents un sabiedrības «Latvijas Gāze» padomes priekšsēdētāja vietnieks).

Latvijas drošības risks ir Krievijas dabas gāzes koncerns Gazprom ar tās uzņēmumiem Latvijā, ja šis piegādātājs saglabās savu monopolstāvokli mūsu tirgū. J. Savickis, kas pārstāv Gazprom impēriju Latvijā, ir Putina kolēģis no tiem laikiem, kad abi kopā strādāja PSRS izlūkošanas dienestā, specializējoties uz Vāciju, un runā, ka Putins viņu savulaik pat gribējis iekārtot Gazprom vadītāja Millera vietā, taču atstāja Latvijā, kur viņš acīmredzot ir Krievijai noderīgāks.

– Latvijas drošības risks ir mūsu naivums un zināma lētticība par to, ka dalība NATO, Eiropas Savienībā un iekļaušanās eiro zonā automātiski aizsargās un nodrošinās mūžīgas garantijas mūsu drošībai un piederībai Rietumu civilizācijai. Šis pats infantilais naivums mājo (kā tagad izrādās!) arī LR Aizsardzības ministrijas Rekrutēšanas un jaunsardzes centrā, kura direktors Druvis Kleins savu nekompetenci gan uzreiz atzina un, gods kam gods, iesniedza atlūgumu kā īstam virsniekam klājas. Taču arī Latvijas prezidents ir tikpat naivs, kā liecina viņa izteikumi šīs teroristu nometnes sakarā.

– Latvijas drošības risks ir Latvijas partija Saskaņas centrs, kas faktiski nekautrējas skaļi deklarēt savu sadarbību ar Krievijas varas partiju Vienotā Krievija, kuras līderu mērķis ir atjaunot Krievijas impēriju, sākot nostiprināt Krievijas ietekmi vecajās PSRS robežās.

– Latvijas drošības risks ir Rīgas mērs un partijas Saskaņas centrs līderis Nils Ušakovs. Viņš ar tiešu un netiešu atbalstu Krievijas maigās varas aktivitātēm Latvijā, izmantojot savus sakarus ar Krievijas izlūkdienestu, mēģināja spert pirmo soli Latvijas kolonizācijas atjaunošana virzienā, aicinot ieviest Latvijā krievu valodu kā valsts valodu. Ar šo viņš būtiski apdraud Latvijas kā nacionālas valsts pamatu – latviešu valodu un kultūru un cenšas pārvērst Latvijas valsti par Krievijas satelītprovinci.

– Latvijas drošības risks ir Latvijas krievu kopienas valdes loceklis un laikraksta Vesti ārštata žurnālists Sergejs Vatoļins (kas piedalījās arī LTV raidījumā), jo viņš nesaskata vai apzināti ignorē atšķirību starp Latvijas jauniešu iespējamo dalību analoģiskās militārās nometnēs ASV, Izraēlā vai radikālajā militāri – patriotiskajā nometnē Krievijā. ASV un Izraēla ir mūsu Rietumu militārie sabiedrotie, ar kuriem mums ir arī kopīgas vērtības. Turpretī Krievija joprojām ir mūsu potenciālais ienaidnieks. Vai Vatoļina kungs ir tik nekompetents, ka šo starpību neredz, lai sludinātu, ka Latvijai ASV ir tas pats, kas Krievija? Domāju, ka viņš saprot, tikai apzināti nomaina vietām būtisko ar nebūtisko. Demagoģijai ir daudz seju.

– Latvijas drošības risks ir Krievijas kultūras imperiālisms ar Krievijas TV kanāliem visos Latvijas kabeļu tīklos. Arī tajos, kurus finansē valsts (Lattelecom), ar krievu valodā skanošo radiostaciju dominanti ēterā. Mūsu drošības risks ir Krievijas popkultūras pasākums Jaunais Vilnis Jūrmalā ar visiem tam sekojošajiem lielkrievu kriminogēnajiem elementiem un mafijas bosiem publikā Dzintaru koncertzālē. Kamēr šis festivāls Dzintaros nav pārveidots par normālu starptautisku pasākumu (atbilstoši modernā laika normām) ar Rietumu valstu dalībniekiem angļu un latviešu (nevis krievu valodā), tikmēr šis pasākums būs Trojas zirgs Maskavas šovinismam mūsu valstī.

– Latvijas drošības risks ir hokeja komanda Dinamo, kas veicina Latvijas sporta un līdzjutēju integrāciju Krievijas sporta un izklaides sfērā atbilstoši Krievijas maigās varas politikas plāniem. Šo projektu arī vada Putina «draugs» un līdzgaitnieks PSRS izlūkošanas frontē Jurijs (Juris) Savickis (Itera, Latvijas Gāze). Dīvaini, ka pat Latvijas saeimas spīkere Āboltiņa un citi politiķi apmeklē šo Krievijas maigās varas pasākumus. Naivi vai jau nopirkti?

– Latvijas drošības risks ir Latvijas oligarhi (valsts un pašvaldību līmenī), kas bez sirdsapziņas pārmetumiem personīgā labuma un ietekmes dēļ pārdos savu māti un lēti nopirks uzticīgus pensionārus. Viņi veicina tiesiskā nihilisma, korupcijas un visatļautības sērgu Latvijā.

– Latvijas drošības risks ir Krievijas specdienestu apmaksāti interneta publikāciju komentētāji, kuru uzdevums ir «vērpt» mūsu sabiedrības publisko domu labvēlīgu Krievijai un tās politiķiem Baltijas valstīs. Viņu daiļradi varat izlasīt zem šī mana vai jebkura Otto Ozola, Toma Ostrovska, Aivara Ozoliņa vai citu komentētāju rakstiem. Šo Kremļa vērpēju galvenais uzdevums ir nolamāt raksta autorus, vienmēr un visur slavēt Krieviju, tās politiku un kritizēt visu rietumniecisko, demonizējot pat zviedru bankas, kas pēc viņu loģikas ir lielāka ļaunuma sakne Baltijā nekā PSRS okupācijas laiks. Sevišķi aktīvi šie «ideoloģijas vērpēji» sarosās pirms vēlēšanām, lai atbalstītu Kremlim lojālus politiķus un viedokļus. Tas notiek arī tagad. Šonedēļ.

– Latvijas drošības risks ir Krievijas investīcijas Latvijā (gan tiešās, gan no trešajām valstīm, piem., Kipras), ja tās sāks dominēt pār kopējo Rietumu (skandināvu, Vācijas, Lielbritānijas, ASV utt.) investīciju apjomu.

– Latvijas drošības risks ir tie Latvijas nepilsoņi un ārvalstnieki, kas neintegrējas Latvijā uz latviešu valodas un kultūras bāzes, bet gan, fiziski atrodoties Latvijā, garīgi dzīvo citās valstī un integrējas tur uz krievu valodas un mediju bāzes. Šim riskam ir pakļauti apmēram 17% Latvijas iedzīvotāju (nepilsoņu ārvalstnieku kopējais skaits) un arī daļa pilsoņu (aptuveni 25%) kas balsoja referendumā par krievu valodu kā valsts valodu. Viņi ir pateicīga bāze ekstrēmistiskiem politiķiem, tādiem kā Vladimirs Lindermans un Co.

– Latvijas drošības risks ir Raivis Dzintars ar savu pārliecību, ka Krievijā mums jāatbalsta Putins, jo citus līderus viņš tur neredzot. Ar savu nekritisko attieksmi pret diktatoriem Latvijas vēsturē un uzskatiem, ka visiem cilvēkiem Latvijā nevar būt vienādas tiesības, šis Latvijas politiķis būtiski apdraud valsts drošību.

– Latvijas drošības risks ir Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs, kas pārlieku maisās Latvijas iekšpolitikā un izmanto katru gadījumu, lai pamācītu Latvijas politiķus, dusmīgi kritizējot Pabriku, ka tas tomēr redzot Krievijas maigās varas draudus, un lai slavētu prezidentu Bērziņu par viņa viedokli teroristu nometnes Sojuz 2012 sakarā.

– Latvijas drošības risks ir Latvijas pašreizējais prezidents un bruņoto spēku virspavēlnieks Andris Bērziņš, jo uzskata, ka Latvijas jauniešu līdzdalība potenciālo teroristu nometnē Sojuz neesot Latvijai bīstama, jo tad jau mēs nevarēšot braukt nekur, arī ne uz Odesas dūņām. Atstāsim jauno teroristu nometnes salīdzinājumu ar sanatorijām Odesā uz Bērziņa kunga sirdsapziņas, taču viens ir skaidrs: nav jābrīnās, ka prezidents Bērziņš koķetē un flirtē ar NVS valstu diktatoriskiem režīmiem (Azerbaidžānā, Turkmenistāna), kas viņam kā bijušajam PSKP nomenklatūras kluba loceklim un oligarhu Saeimas ieceltam acīmredzot ir tuvāki nekā Rietumu demokrātijas valstis.

Kas ir mūsu drošības garantijas?

– Mūsu drošības garantijas ir mūsu izcīnītā brīvība un demokrātija ar izteikšanās, preses un citām iespējām, kuras augļus mēs ļaujam izmantot arī mūsu ienaidniekiem. Taču tiem, kas mūsu brīvības izmanto pret mūsu interesēm, vajadzētu nekautrēties norādīt viņu vietu un robežas, aiz kuram tiek apdraudēta Latvijas kā nacionālas valsts eksistence.

– Mūsu drošības garantijas ir dalība Eiropas Savienībā, NATO un, iespējams, arī dalība eiro zonā.

– Mūsu drošības garantija ir tādi politiķi kā A. Pabriks, kurš redz un konsekventi atgādina par Krievijas maigās un cietās varas apdraudējumu Latvijai. Un kā izglītots cilvēks saskata tur nopietnus draudus.

– Mūsu drošības garantija ir demokrātiski un progresīvi krievi. Tādi kā izglītības ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, kas saprot, ka jebkuram pret Latviju lojālam krievam ir jārūp, ka Latvijā valsts valoda ir tikai latviešu valoda un ka katram tās iedzīvotājam tā jāprot, lai integrētos mūsu kopīgajā valstī, neaizmirstot arī savu dzimto valodu un kultūru.

– Mūsu drošības garantija ir mūsu gudrība un spēja atšķirt draugus no ienaidniekiem, kas apdraud mūsu personisko brīvību un šīs brīvības garantu demokrātisku valsti.

Papildinformācija:

Putins nostiprina savu ietekmi Latvijā un izskatās, ka viņs uzvarēs arī Rīgas Domes vēlēšanās.

Jaunais Vilnis un krievu kultūras imperiālisms

Sirdsapziņas nožņaugšana – kukuļņemšanas anatomija

2012. gada 25. septembrī. Speciāli TVnet.

Aizvadītajā nedēļā Latviju sašūpoja kārtējie skaļie korupcijas skandāli. Rīgas Centra rajona tiesa trešdien apcietināja Rīgas Domes Dzīvokļu pārvaldes vadītāju Āriju Stabiņu, un KNAB apstiprināja, ka process sākts par kukuļošanu.
Jaunu sabiedrības sašutuma vilni izraisīja ģenerālprokurora atzīšanās, ka noilguma dēļ izbeigta tā saucamā Latvenergo trīs miljonu lieta. Viens no neatkarīgās Latvijas skaļākajiem ierēdņu un amatpersonu korupcijas skandāliem tātad paliks miglā tīts arī turpmāk un nenogurs mest publiskās domas aizdomu ēnu uz A. Šķēles, A. Lemberga un A. Grūtupa personību. Acīmredzot viņi paši nebija ieinteresēti šīs lietas izmeklēšanā.

Visbeidzot uzzinājām par trešo kukuļņemšanas orģiju, kas atkal saistās ar lielāko Latvijas uzņēmumu – to pašu «Latvenergo». Par apjomīgu naudas līdzekļu pārsūknēšanu savās kabatās tiek apsūdzēti uzņēmuma trīs vadītāji: bijušais prezidents Kārlis Miķelsons, viņa vietnieks Aigars Meļķo un AS «Sadales tīkls» valdes priekšsēdētājs Ivars Liuzniks.

Kā «naudas rezervuārs» darbojušies Pļaviņu HES un TEC-2 rekonstrukcijas projekti, kas palīdzējuši minētajiem vīriem un viņu padotajiem «apresnēt naudā», sūknējot ienākumus caur dažādām pašmāju, ārzonas un ārzemju firmām. It kā astoņu miljonu eiro apmērā. Šķiet, ka pagaidām oficiāli minētā summa ir pārāk pieticīga tik labi izstrādātai valsts līdzekļu izlaupīšanas «shēmai, kas darbojusies gadiem ilgi un bijusi diezgan radoša» (no izmeklētājas Andas Rumjancevas intervijas žurnālam IR).

Kas īsti ir korupcija, kukuļdošana?

Ugunskurs, pie kura tik daudz laikabiedru uzvārās?

Enciklopēdijas šo fenomenu skaidro dažādi. Vispirms tas ir sava amata ļaunprātīgs izmantojums. Jūs iesēžaties kādas iestādes amata krēslā un pieprasāt klienta naudu par to, ka veicat savus ikdienas darba pienākumus. Ikviens no mums zina piemērus «iz dzīves» gan no PSRS laikiem, gan arī tagad. Lai aina būtu skaidrāka, es pievērsīšos kādam notikumam pirms nedēļas. Rīgas lidostā.

Iekāpšana lētās lidsabiedrības Ryanair lidmašīnā norisinājās kā parasti. Pasažieri, kas bīstas salonā neatrast vietu savai ceļasomai tuvu sēdvietai, stāv rindā apmēram 30 minūtes un pēc tam (metoties uz lidmašīnu) pagūst ievietot savu mugursomu bagāžas nodalījumā tieši virs savas sēdvietas. Nosebotājiem bagāžas vietu tuvumā vairs nepietiek. Kāpjot lidmašīnā, pamanu, ka stjuarte ir latviete. Tas, protams, priecē. «Cik jauki!» – nodomāju, lidot īru lidmašīnā, kurā strādā arī simpātiska tautiete. Taču prieks izrādās īss. Pēdējā brīdī salonā ieraušas apmēros paliels zviedru kungs ar biezu ādas somu rokās. Plaukti pārpildīti. Simpātiskā stjuarte strauji izmet ārā no bagāžas plaukta manējo mugursomu, lai izbrīvētu vietu zviedra ādas koferītim. Sastapusies ar manu saucienu «Kur jūs tagad nesīsiet prom manu somu ar visu datoru, fotoaparātu un naudu?» tautiete sastingst, taču neapmulst. Jā, viņa to nesīs uz viņu salona galu vai metīs uz grīdas. Tā arī izdarīja. Nometa uz grīdas. Jā, es zinu, ka nevajag lidot ar lētām lidkompānijām, bet Latvijas augstskolas par lekciju lasīšanu lidmašīnas biļetes lektoram nepiedāvā. Nākas izlīdzēties ar lētāko transporta variantu. Tātad par brīvu vietu turpmāk jācīnās kukuļojot? Acīmredzot, iekāpjot Ryanair, turpmāk jāpiedāvā stjuartam 5 lati ar lūgumu nemest ārā somu no bagāžas plaukta.

Jākukuļo tātad?

Tā, pirmo līmeni esam apguvuši – amatpersonas negodīga rīcība pret klientiem, tā saucamā «bakšiša» (iesmērēšanas) pieprasīšana. Stjuarte, tieši tāpat kā alkatīgi ārsti, medmāsas vai eksaminētāji, pieprasa «honorāru» vai «pateicības» par darbu, par kuru jau saņem algu.

Taču korumpētībai vai kukuļņemšanai ir arī citi veidi – šantāža, draudzība, korupcija – nepotisms, «jumta funkcijas», izšķērdēšana.

Atsevišķs korumpētības veids ir politiskā korupcija – kukuļņemšana. Tā rodas tad, ja politiskie ierēdņi izmanto sev likumā noteiktās tiesības, priekšrocības un iespējas, lai nodrošinātu sev neleģitīmu peļņu. Tātad – likumu pagriešana sev un savam biznesam par labu, «savējo» iecelšana vadošos amatos un «atslēgas pozīcijās», savējo mafijas tīkla izveidošana politiskajos un administratīvajos gaiteņos. Šī, starp citu, ir maz izpētīta tēma Latvijā un KNAB pagaidām ar to vispār nenodarbojas.

Politiskā korupcija būtu jāsoda tikpat bargi kā ekonomiskā.

Vai tas mūsu likumos nav paredzēts?

Sociologs Pauls Bratsis uzskata, ka modernā korupcijas izpratne balstās uz jēdzienu «privāts» un «valsts-publisks» pārklāšanos.

Brīdī, kad cilvēki vairs nesaredz savas un valsts mantas robežas, piedzimst kukuļņemšana.

Brīdī, kad policists pieņem kukuli no noziedznieka, viņš nostāda savas privātās intereses augstāk par valsts interesēm, kuras viņš pārstāv kā varas amatpersona. Viņš pazemo un devalvē valsts amatu savas privātās alkatības dēļ.

Tas pats notiek arī politikā – politiķis nedrīkst sajaukt savas un valsts intereses. Brīdī, kad šī robeža tiek pārkāpta, piedzimst korupcija.

Latvijā korupcijas indekss ir 4,2; Igaunijā 6,4 un Lietuvā 4,8, Skandināvijas valstīs virs 9. (Corruption Perceptions Index 2011, Transparency International.)

Uzbekijā 1,6.

TeliaSonera kā miljardu kukuļdevējs

«Tur bez iesmērēšanas nenotiek pilnīgi nekas. Visas iestādes, valsts aparāts un visi sabiedrības līmeņi ir izpuvuši no korumpētības,» ar satraukumu balsī skaidro Zviedrijas Televīzijas korespondente Krievijā zviedru televīzijas skatītājiem tiešraidē no Maskavas. Viņa mēģina analizēt notikumus ap aktuālo TeliaSonera skandālu Uzbekijā. Ekrāna fonā liesmo Kremļa zvaigznes un balsī skan izmisums. Zviedriem to grūti saprast. Kā tas varēja notikt, ka cienījams un godājams telekomunikāciju uzņēmums varēja atļauties kukuļot diktatora Islāma Karimova režīmu, lai iegādātos sev nepieciešamo 3G licenci Uzbekijā? Pašmājās kukuļot nav pieņemts, bet ārzemēs – viss atļauts?

Zviedrijas sabiedriskās televīzijas analītiskajai, rokošās žurnālistikas programmai «Uppdrag granskning» bija izdevies noskaidrot, ka TeliaSonera pirms pieciem gadiem ir samaksājusi vairāk nekā divus miljardus Zviedrijas kronu nelielam uzbeku uzņēmumam nodokļu paradīzē Gibraltārā. Maksāts it kā par licences iegūšanu firmai Takilant, kura vienīgā īpašniece ir Uzbekijas prezidenta meitas tuvākā draudzene. Mediji noskaidrojuši, ka Uzbekijā 3G licenci izsniedz tikai un vienīgi valsts un ka šī nauda tikusi pārskaitīta 22 gadus vecajai diktatora meitas draudzenei kā «kukulis diktatoram». Tātad zviedri (caur fiktīvu Gibraltāra pastkastītes uzņēmumu) maksājuši «pa taisno» diktatora kabatai? Šo maksājumu realizējis TeliaSonera – uzņēmums, kuru pavisam nesen privatizēja, dalot akcijas tautai. Visi zviedri (ieskaitot karali) savulaik tika lūgti iegādāties Telia akcijas un kļūt par šī «tautas uzņēmuma» akcionāriem. Tagad izrādās, ka lielākais zviedru uzņēmums, kam pieder arī Latvijas uzņēmumi Lattelecom un LMT, ir kukuļojis despotiskākās valsts diktatoru.

Skandāls? Protams.

Vai korumpētie atzīst savu vainu? Protams, nē.

Skaudrā atmiņā mums visiem pašmāju «Latvenergo» bijušā šefa Kārļa Miķelsona teatrālā vaibstīšanās televīzijas kameru virzienā apcietināšanas brīdī vai Aivara Lemberga optiskais un verbālais «pamatotais sašutums» par Lielbritānijas tiesu un citu Rīgas Domes aizturēto, korumpēto amatpersonu krokodilu asaras. Vājie un korumpētie izskatās briesmīgi brīžos, kad viņi spēlē varoņus.

Pēc viņu domām, naudas priekšā arī karaļiem jānoņem cepures!

Viņi taču nav vainīgi, jo pievāca sev tikai to, ko varēja pievākt!

Tāpat arī TeliaSonera šefi turpina purpināt, ka «viss šokos» un «nekas nav darīts nelikumīgi», jo citādi «šajās valstīs nevar strādāt».

Vienīgā zviedru amata blēžu problēma ir apstāklis, ka mediji ir paguvuši atrakt vairāk, nekā kukuļdevēji bija prognozējuši. Šveiciešu prokuratūra jau sākusi apjomīgu ekonomisko noziegumu krimināllietu, kurā atklājusies plaša «naudas atmazgāšanas akcija». Tajā iesaistītās personas ir Uzbekijas diktatora meitas uzņēmumi un ārzemju telekomunikācijas kompānijas. To skaitā arī TeliaSonera. Bernes prokuratūra apstiprina šos faktus un liecina, ka šajā lietā ir jau aizturētas 2 personas un banku kontos iesaldēti vairāki miljoni franku.

Tagad izskatās, ka zviedru saniknotās publikas un mediju spiediena rezultātā TeliaSonera šefam nāksies atkāpties no amata un uzņēmumam atvadīties no biznesa Uzbekijā.

Divas valstis, divi skandāli, divu veidu korumpētība.

Kukuļņēmēji un kukuļdevēji reaģē vienādi – ir nevainīgi kā tikko piedzimuša bērna asara.

Atšķiras avoti. Latvijā šāda apjoma «uzvārīšanās dzīres» atklāj vienīgi KNAB, bet Zviedrijā – mediji.

Latvijas mediju problēma

Kāpēc mūsu mediji nemedī liela mēroga kukuļņēmējus un kukuļdevējus?

Tāpēc, ka Latvijas vadošās avīzes pašlaik atrodas īpašnieku – oligarhu rokās un valstī joprojām nav funkcionējoša mediju biznesa uzraudzības sistēma. Pat baznīcas mēs «regulējam», bet medijus – nē.

Vadošā Latvijas medija – Latvijas radio un televīzijas ieilgusī vadības erozija lēnām pārvēršas satura gangrēnā, jo nav šefu, kas saprot un prot finansēt rokošo un pētniecisko žurnālistiku, ziņas ar satura substanci un nacionālo ekrāna mākslu. Avīzes mīņājas īpašnieku direktīvu aplociņā.

Ideja par sabiedriskās televīzijas un radio apvienošanu ir absurda jau savā dzimšanas brīdī un neko vairāk par politiskām manipulācijām mums nedos.

To saprot ikviens profesionālis, kam nav svešas mediju monopolizācijas un koncentrācijas procesa sekas.

Kukuļņēmēju un kukuļdevēju sistemātiskas medības Latvijas zonā var veikt vienīgi sapratīgi vadīts un normāli atalgots žurnālistu korpuss. Tam nepieciešama pētniecisko žurnālistu grupa (kuru var nodrošināt līdzīgi Skandināvijas valstu piemēram) un neatkarīgs mediju ģenerāldirektoru postenis. Tik neatkarīgs, ka tam nevar piezvanīt no saeimas (vai radio un televīzijas padomes) un «likt kaut ko darīt vai nedarīt».

Profesionālu cilvēku žurnālistikas misijai mums pietiek – kaut vai Odita Krenberga, Aigars Kovaļevskis, Inga Šņore, Aidis Tomsons, Toms Ostrovskis, Otto Ozols, Lato Lapsa u.c. Atliek tikai izvēlēties – vai tas mums ir vai nav vajadzīgs un sākt ar pētniecisko žurnālistu grupu dibināšanu medijos, nevis politiski stūrētiem «mediju apvienošanas» projektiem vai urrāt narcisistiskiem šovu mapetiem.

Jūdasa graši

Atgriežoties pie kukuļņemšanas anatomijas. Kurš spēj un kurš nespēj paņemt kukuli un vai tiešām visi cilvēki ir kukuļņemšanas vergi un gatavība «ieraut nāsīs» ir atkarīga tikai no piedāvātās summas lieluma?

Šis jautājums ir morāles dilemma. Mums visiem nekad nebūs pietiekoši daudz naudas, lai nevarētu vēlēties vēl vairāk. Viena daļa no mums nepieņems «honorāru», turpretī citi – nekautrējoties pastieps roku pēc Jūdasa grašiem.

Kur ir šī liktenīgā robeža? Aiza starp godprātību un alkatīgu paštaisnumu? Garīgi iepuvušajiem godprātība un taisnīgums ir svešvārdi, jo mēsli pievelk mēslus.

Taču mums visiem sākumā ir sirdsapziņa. Pie pirmās negodīgās rīcības tā brīdina. Pēc trešās apklusināšanas sirdsapziņas balss nomirst. Tās vienkārši vairs nav.

Tie, kuri apgalvo, ka ar naudu var panākt visu liecina, ka naudas dēļ viņi ir gatavi darīt visu Jūdasa monētu dēļ. Arī maršēt pāri cilvēku un valstu līķiem.

Vai nav pienācis pēdējais laiks pieslēgt šo zombiju medībās arī žurnālistus un sabiedrību? Mūsu visu interesēs.