«Otkatu» tupsunīši jeb kurš vainīgs pie Latvijas 2013. gada krīzes

2013. gada 10. decembris speciāli TVnet

489288_506x285

TVNet, T. Ostrovska kolāža

Šodien Latvija ir ievilkta divu dziļu un nopietnu krīžu apskāvienos. Pirmā no tām joprojām neatrisinātā «Maximas» problēma. Otrā no «Maximas» izrietošā valdības krīze. Abu krīžu izraisītājs ir mūsu politiķu korumpētība.

Gruveši un bailes

54 cilvēku nāve zem sagruvušas 2011. gada daiļākās celtnes – Zolitūdes lielveikala drupām ir gigantiska traģēdija Latvijai, jo tās ass centrējas ne tikai nejēdzīgi nogalināto cilvēku virzienā, bet izgaismo arī stresa situāciju, kas dominē Latvijas sabiedrībā. Lielai sabiedrības daļai tagad ir bail iet iekšā publiskajās ēkās: veikalos, stadionos, sporta hallēs. Nē, tā nav apsēstība, bet gan pamatots nemiers par to, ka dzelzsbetona jumts var atkal uzkrist uz galvas. No jauna un nāvējoši. Neskaitāmi cilvēki šajās dienās ir man stāstījuši, ka sāk uzmanīgāk novērot savu dzīvojamo ēku stāvokli, saskata plaisas ēku fasādēs un cieš no neziņas par to vai, piemēram, «Alfas» stāvvieta ir droša automašīnu novietošanai vai nav. Vēlas saprast, vai Liepājas «Depo» jumts atkal neuzkritīs uz galvas pie pirmā sniega, kas ieradies šonedēļ, vai ne. Pēc Rīgas būvvaldes konstatētajiem faktiem par iespējamu konstrukciju nestspējas apdraudējumu pievakarē tika slēgti tur esošie lielveikali. Uz laiku. Likumdošana neatļauj mūsu valsts «uzraugiem» rīkoties izlēmīgi. Ēku īpašniekiem pieder galavārds, tiesības piesaistīt savus ekspertus, un tie var beigt pārbaudi, pamatojoties paši uz saviem atzinumiem. Kārtējie «tupsunīši» ar sabiedrību tagad ir sākušies arī Pļavniekos un Purvciemā. Tātad – Rīgas Dome demonstrē «sniegavīra modrību»: šodien liels un varens, bet rīt izkūst un ietekmes vairs nav.

Kaimiņi rīkojas, bet mēs nošaujam kuģa kapteini

Zolitūdes «Maximas» notikumi citiem liek rīkoties. Piemēram – Igaunija jau šonedēļ maina likumus būvniecības jomā, lai stabilizētu šīs jomas prestižu sabiedrības acīs. Zviedri visu mēnesi sistemātiski pārbauda publiskās ēkas un cenšas pārliecināties, ka tur nevar atkārtoties Zolitūdes traģēdija lielākā vai mazākā mērā.

Krieviem ir paruna – «ja zibens neiespers, tad zemnieks krustu nepārmetīs». Rīgā tas beidzot ir noticis – zibens ir iespēris, bet Latvijas «atbildīgie» un «iesaistītie» joprojām «krustu nepārmet». Nekad agrāk nav gadījies novērot brīžus, kad smagas avārijas situācijā varas sviras novāc no kuģa komandtiltiņa kapteini, pat tad ja viņš ir tik vīrišķīgs un paškritisks, ka uzņemas visu vainu uz sevi. Tā tas notika ar Valdi Dombrovski. Tagad, kad mūsu kuģis ar sūci dreifē pa viļņiem vēja auru pavadībā bez kursa, mūsu siltajās telpās dzīvojošais «Kājiņu» prezidents Andris Bērziņš (kuram beidzot ir izdevies veiksmīgi aizvākt visilgāk nokalpojušo Latvijas premjeru) var enerģiski svaidīt pa labi un pa kreisi («kremlinu» stilā) sev patīkamos un nepatīkamos ministru kabineta vadītājus, izejot no savām politiskajām simpātijām, emocijām un pienākuma pret tiem, kas viņu ievēlēja šajā amatā. Manipulāciju džezs ir klāt! Beidzot Bērziņš tiek pie kloķiem, un kulisēs tikmēr diriģē šī prezidenta iecēlēji – «Ventspils govis» un «Saskaņas puikas». No malas viss izskatās kā aizraujoša videospēle. Taču upuri nav lelles vai aktieri, bet mēs – parastā tauta, kas reāli baidāmies iepirkties tuvējā lielveikalā un nezinām, kas mūs gaida neskaidrajā nākotnē, kurā atkal visu noteiks nevis vēlētāju, bet korumpētu politiķu un būvnieku politiski ekonomiskās intereses.

Protams, demisionējušajam premjeram Valdim Dombrovskim bija arī kļūdas. Tās vēlāk izvērtēsim un ierakstīsim vēstures grāmatās. Taču steidzīgā viņa novākšana no kuģa vētras apstākļos man vairāk atgādina apzinātu kaitniecisku rīcību pret mūsu valsti un tautu, nevis pārdomātu rīcību krīzes novēršanā. Īstie vainīgie savu sodu (joprojām) nav saņēmuši, un pat ārzemju mediji brīnās par to, kāpēc «Maximas» krīzes rezultātā «valdības šefam nocirta galvu», nevis pieprasīja vispirms atrisināt krīzi un pēc tam atrast īstos vainīgos. Aina vairāk izskatās pēc Dombrovska (nevis «Vienotības») politisko pretinieku gatavības notīrīt Latvijas politisko skatuvi no nevēlamām personālijām. Sabrukušais lielveikals ir pārvērtis arī Latvijas politisko skatuvi par smirdošu gruvešu kaudzi.

Eiropabalstu izkrāpšana

Nav noslēpums, ka pastāv cieša saistība starp politiķu iedzīvošanos uz celtniecības rēķina. Klasisks piemērs šai loģikai ir mūsu pašu prezidents Bērziņš, kurš kā biznesa personība un politiķis pamanījās (2004.-2005.) ieguldīt savā lauku īpašumā «Kājiņas B» (caur saviem bērniem) vairāk nekā 175 000 latu summu no Latvijas un ES līdzfinasējuma, lai it kā veicinātu «aktīvās atpūtas kompleksa» būvēšanu savā īpašumā, taču faktiski «uzvārītos» uz mūsu nodokļu naudas rēķina (L.Lapsa, http://www.pietiek.com. 29.12.2011.; Dienas Bizness, 20.09.2013.). Normāli par šādu pārkāpumu pienākas sods, jo, «ja pabalsts netiek izmantots 100% atbilstoši izvirzītajiem mērķiem, t.i., ganībām paredzētā zeme netiek izmantota ganībām vai kādā citā veidā kaimiņi redz, ka solītais netiek realizēts, tad faktiski notiek krāpniecība un lieta jāizmeklē finanšu policijai» (Sydsvenskan, 22.04.2005.). Eiropas Savienības tieslietu komisāre Viviane Reading esot šokēta par to, cik daudz naudas ik gadus regulāri pazūdot viltotos ES līdzfinansējumos (2010. gadā vien 600 miljoni eiro), taču ir skaidrs, ka krāpniecības apjomi faktiski ir daudz lielāki nekā oficiālie skaitļi, jo visi nelikumīgie ES finansējuma saņēmēji netiek publiski sodīti (SR, 21.09.2012.). Pēc komisāres domām, vainīgs esot dalībvalstu atšķirīgais skatījums uz šāda veida noziegumiem. Briseles piedāvātais cietumsods (par vismaz 100 000 eiro izkrāpšanu) neko nedos tikmēr, kamēr mēs paši uztversim, ka amatpersonām ir tiesības savstarpēji un nesodīti apmainīties ar finanšu laipnībām no valsts un ES kases. To sauc par varas un draudzības korupciju, kad roka roku mazgā, bet seja ir un paliek netīra.

«Otkati» un pārējie celtniecības kukuļi

Celtniecības kukuļņemšanai mēs Latvijā lietojām krievu valodas vārdu «otkats», kas tulkojumā formāli nozīmē «atgrūšanās», «atrite», «atvelšanās», taču faktiski nozīmē amatpersonu kukuļņemšanu. Kā netikums tas ir starptautisks. Piemēram, kādas zviedru pašvaldības vadītājs Kents Rībergs samaksā 3,4 miljonus SEK sava reģiona vadošās būvfirmas «MJP Bygg AB» vadītājam par privātmājas būvniecību, kuras faktiskā vērtība ir 5,7 miljoni zviedru kronu. Pēc tam būvfirma saņēma celtniecības pasūtījumus no pašvaldības un bankrotēja. Administrēšanas laikā tika atklāti šie «otkati» jeb «politiķa celtniecības peļņa» 5,7 – 3,4 = 2,3 un sociāldemokrātu politiķi notiesāja gan par rupju krāpšanu, gan arī izgrūda no politikas, lai gan pats viņš notikušo noliedza (Vlt, 29.07.2012.).

Skandināvu korumpētības līmenis caurmērā ir zemāks nekā Latvijā, taču celtniecības industrija arī tur skaitās paaugstināta korupcijas riska zona. Īpaši sensitīva šī joma kļūst brīdī, kad kādam jāsāk būvēt valstij, kuras celtniecības izmaksas daudzkārt pārsniedz korumpētā Kenta Rīberga privātmājas tēriņus. Re:Baltica pētījumā par Latvijas būvnieku un mūsu politisko partiju «savstarpēji izdevīgajiem darījumiem» iezīmējās nepārprotama saite starp to, cik dāsni celtniecības firmas maksā partiju kasēm un tikpat proporcionāli devīga ir partiju iecelto Latvijas valdības amatpersonu un ierēdņu vēlība saviem sponsoriem atlīdzināt ar uzvarām konkursos.

«Pēdējos divos gados uzvarot konkursos par vairāk nekā 400 miljoniem latu, būvnieki kā pateicību politiķiem uz pēdējām Saeimas vēlēšanām noziedoja pusmiljonu latu» (ReBaltica). Ziedotāju un valsts iepirkumos šeit dominē lielākās būvfirmas – «Skonto Būve», «Arčers», «Binders», «ACB» un «Re & Re». Likumdošana pieļauj 70% darbu nodot citiem, un tāpēc lielās būvfirmas deleģē tālāk reālo darbu būvlaukumā apakšpiegādātājiem, kuru darbu kvalitāte mēdz būt viduvēja. Tas nozīmē, ka lielās būvfirmas, kas piedalās valsts izsludinātajos konkursos, ir «papīra pūķi», kas nopelna uz savu apakšpiegādātāju rēķina. Mazajām būvfirmām te nav ko darīt, jo tirgus jau sen ir sadalīts. Līdzīga sistēma pastāv vairumā pasaules valstu un neapmierina ārzemniekus, kas vēlas iekļūt šajā celtniecības tirgū un konkurēt ar cenu. Lielākais pēdējā laika skandāls bija Rīgas brīvostas Krievu salas konkurss par 89 miljoniem latu, kurā vāciešu «Mobius» piedāvājums bija par 12 miljoniem lētāks, bet uzvarēja vietējā – Gunta Rāvja firma «BMGS S». Visas aizdomas par korumpētību Guntis Rāvis nosauca par meliem. Zviedrijā līdzīgu skandālu izraisīja Latvijas būvfirmas «Lavals un Partneri» mēģinājums konkurēt monopolizētajā Stokholmas būvindustrijas zonā, jo šeit dominē nevis «otkati», bet citi specifiski bakšiši, kurus latvieši tolaik ignorēja.

Kā norāda Re:Baltica, ir arī citi veidi, kā pateikties un iepatikties politiķiem, kas izvēlas lielo celtniecības konkursu uzvarētājus. Var atvēlēt naudu labdarībai, kas tiek iekļauta mārketinga stratēģijā. Piemēram – var apzeltīt pareizticīgo katedrāles kupolus un pēc tam fotogrāfijā spiest roku Nilam Ušakovam (Saskaņas centrs), kā to darīja Guntis Rāvis. Var dāvināt naudu Latvijas sporta organizācijām, kas ir cieši saistītas ar politiku. «Arčers» dod priekšroku bobslejam (22 500 LVL) vai basketbolam (52 000 LVL), kas ir partijas «Vienotība» galma patīkamākais sporta veids. (Vairāk par šo tēmu )

Var arī blefot, jo politiķi prot arī šādi aptīrīt valsti. Tikko pavasarī Labklājības ministrija konstatēja, ka valsts sociālās aprūpes centra (VSAC) «Rīga» filiāles «Ezerkrasti» būvniecības procesā ir apmaksāti būvdarbi, kas faktiski nav veikti, veikti mazākā apmērā vai nav dokumentāri pamatoti, par vairāk nekā 300 000 latiem. Vainīgais izrādījās būvkompānijas «Info būve» īpašnieks Nauris Zutis, kas bijis cieši saistīts ar politiķiem, kas projekta īstenošanas laikā pārvaldīja labklājības nozari – Zaļo un zemnieku savienību: bijušās labklājības ministres no ZZS Ilona Jurševska, Iveta Purne, bijušā ZZS labklājības ministra Ulda Auguļa svainis Vitālijs Zoriks (TVNET, 24. 03.2013.). Neviens no viņiem neuzņēmās politisko atbildību par pārkāpumiem «Ezerkrastos». Rezultātā valsts cieta zaudējumus 700 000 latu apmērā, būvkompānija sākusi maksātnespējas procesu un šī – no mums iekasētā nodokļu nauda iebira nezināmās kabatās. Vainīgo nav. Mums atpakaļ neviens nemaksā.

Taču ir vēl trešais – visvairāk izplatītais korupcijas veids, kad politiķis vai kāds cits ietekmīgs ierēdnis pieprasa sev procentus par katru lielo būvprojektu, kas viņa pilsētā vai «ietekmes zonā» tiek realizēts. Rīga ir viena no visienesīgākajām «otkata» vietām, un jau tagad ir zināms, ka kukuļu lielums augstākajām amatpersonām šeit ir iespaidīgs – ap 20%, to atzīst arī Valdis Dombrovskis, ka Rīgas domes būvvvaldi pārrauga cilvēks ar iesauku «Misters 20%» (Ir, Nr 49, 2013). Tas nozīmē, ka ikvienam investētājam tieši par 1/5 padārdzinās celtniecības izmaksas un kā man norādīja kompetents avots – tieši šo lielo «otkatu» dēļ Rīgas būvobjektos atsakās investēt ārzemju investētāji.

Celtniecības biznesa akači – «otkatu» monopolizācija

«Otkatu» nodarbe treknajos gados celtniecībā bija tā sazēlusi mūsu valstī, ka liela sabiedrības daļa to sāka uztvert kā normālu parādību. «40% dažādos 2008. gada periodos iztaujāto Latvijas uzņēmēju korupciju uzskata par ekonomikas līdzekli», – konstatē «Mana māja» (16.10.2009.) un piebilst, ka «valsts struktūru pārstāvji pret (celtniecības) biznesu izturas kā pret «naudas zutni» jeb, labākajā gadījumā, kā pret jaunāko partneri». Būvnieku žurnāls norāda, ka par galvenajiem kukuļņēmējiem celtnieku vairākums uzskata ierēdniecības pārstāvjus. «Jo augstāka varas pakāpe, jo korupcijas izplatība masveidīgāka. Bez tam lietas būtība nav kukuļņēmēju skaitā, bet saņemto summu lielumā, Te darbojas likums: jo augstāk, jo vairāk» (turpat).

Viens ir skaidrs – līdz ar celtniecības apjomu un tempu samazināšanos krīzes laikā konkurence būvētāju un kukuļņēmēju vidū ir saasinājusies. Cīņa par vietu zem saules kļūst aizvien nežēlīgāka. Sāncenši apvaino cits citu un iesaista savos ķīviņos korumpētās valsts struktūras. Tās attiecīgi iesaistās un izauklē sev lojālus kukuļotājus kā mūžīgos uzvarētājus «tenderos».

Aktuālā Zolitūdes «Maximas» sagrūšana šo procesu ataino spilgti un uzkrītoši: divas nedēļas pēc avārijas celtnes būvētāju «Re & Re» šefs Ainārs Pauniņš sēž Latvijas TV raidījumā «Sastrēgumstunda» lepni un cēli kā grāfs Monte Kristo, kas ne no kā nebaidās un nekur nav vainīgs. Par misēkļiem «Maksimas» būvniecībā uzņemšoties atbildību tikai pēc tam, kad to pierādīs, un saistības starp ziedojumiem un «Re & Re» regulāro pasūtījumu pieņemšanu neesot «viņu gadījumā». «Mums palīdz uzvarēt konkursos darbu kvalitāte» – majestātiski uzsvēra ekrānā būvfirmas šefs, it kā nezinātu, ka sagruvušo «Maksimu» ar 54 upuriem būvēja tieši viņa vadītā būvfirma. Izskatās, ka «Re & Re» Pauniņam ir «aizmugure», to jūt pat TV ekrānā. Viņš var atļauties arī divas nedēļas pēc avārijas uzvesties bezkaunīgi, augstprātīgi un pūslīgi, līdzīgi kā to darīja «Maximas» bēdīgi slavenais direktors un preses sekretārs pirms nedēļas. Kāpēc? Tāpēc, ka «Zolitūdes traģēdijā iesaistītā SIA «Re & Re» ir viena no aktīvākajām ziedotājām Latvijas varas partijām un arī viena no veiksmīgākajām pasūtījumu ieguvējām valstī» (NRA, 27.11.2013.). Informācija par būvfirmu ziedojumiem nav visaptveroša, taču no esošajiem datiem var izlobīt, ka, piemēram, divi no «Re & Re» dibinātājiem un īpašniekiem Marģers Bitmens un Egils Bērzulis ziedojuši 2010. gadā partiju apvienībai «Par labu Latviju» 18 000 LVL. Tolaik LPP aktīvi darbojās Rīgas vicemērs Andris Ameriks, kurš no PLL saraksta kandidēja arī Saeimas vēlēšanās. Pēc šā dāsnā ziedojuma pasniegšanas ««Re&Re» varēja lepoties ar to, ka viņi uzvarēja vairākos nozīmīgos konkursos par būvdarbu veikšanu Rīgā» (Kas Jauns, 26.11.2013.). Pašlaik no «Re& Re» ziedojumiem barojoties Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra Jura Pūces ģimene, jo viņa sieva esot būvfirmas sponsorētas biedrības amatpersona; un kurš vēl?

Mafijas saspringšana

Mediji jau pievērsuši uzmanību sagruvušās «Maxima» ēkas projektēšanas un būvniecības aizkulisēm, kuras pierāda, ka celtniecības firmu «Re & Re» un arhitektu biroju «Kubs» saista arī ģimeniskas saites. Šajā brīdī viss celtniecības un politisko intrigu bizness Latvijā sāk atgādināt itāliešu mafijas fasonus, kad vienas «ģimenes» ietvaros tiek kārtoti valstiski svarīgi jautājumi. Iespējams, ka tieši tāpēc «Re & Re» šefs var turpināt izlikties par nevainīgu jēriņu, lai gan labākais, ko viņš varētu izdarīt, būtu apturēt sava uzņēmuma darbību sabiedrības interesēs. Vai nebūtu jāmaina likumi, kas neļautu tirgū darboties firmām, kuru darbība apdraud sabiedrības drošību? Tagad zem riteņiem pamesta ārzemniekiem piederošā «Maxima» un arhitektu birojs, kura «dīkstāves» izmaksas ir niecīgākas par «Re & Re» apstādināšanu. Pie viena, kā rozi tortē, valsts prezidents upurējis krokodiliem bijušo premjeru Valdi Dombrovski.

Vai mēs, vēlētāji, spējam ietekmēt vainīgā atrašanas procesus un pieprasīt publisko celtņu nopietnu drošības sertificēšanu?

Varam: a) apzināti izvairīties apmeklēt «Re & Re» celtās un rekonstruētās ēkas, kamēr tās nav saņēmušas 100% drošības sertifikātu. To skaitā ir tirdzniecības centri «Olimpija», «Mols», «Alfa». LMT administratīvā ēka, vairāki RIMI veikali, viesnīca Latvija, ASV vēstniecība Tallinā, Viļņā, Parīzē (Diena, 14.12.2002.), Nacionālais mākslas muzejs, Rīgas pils, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Gaiļezera slimnīca, Rīgas Biržas ēka, Saeimas nams, Latvijas Nacionālais teātris, Krievu drāmas teātris, Ieņēmumu dienesta administratīvā ēka, Rīgas Doms (NRA, 27.11.2013.).

Varam: b) skaidrāk saskatīt prezidenta Bērziņa neprasmīgās politiskās manipulācijas ar augstiem un mums visiem nozīmīgiem valsts amatiem un paust savu viedokli par to nākamajās vēlēšanās.

To mēs varam.

Traģēdija Zolitūdē: neviens neuzņemas atbildību

2013. gada 23. novembrī speciāli TVnet.

Maxima Zolitūde TVnet fotoCeturtdiena, 21. novembris, ieies Latvijas vēsturē kā tumša, traģiska bēdu diena. Tai seko sēru periods kā skumjš, apmulsuma pilns laiks, kas pieprasa izrādīt cieņu aizgājējiem, kuri gājuši bojā, sagrūstot Zolitūdes lielveikala jumtam.

Izrādās, ka mamma var aiziet uz veikalu pēc maizes un vairs neatnākt mājās. Tētis un vecmāmiņa tāpat. Izrādās, ka, aizejot uz veikalu, var nomirt. Vainīga nav dabas stihija, ko cilvēks nevar ietekmēt, – zemestrīce, nogruvums, plūdi, lietusgāzes, taifūns vai zibens spēriens.

Nē – desmitiem cilvēku nāvē vainīga ir ēka, kuru cilvēki uzbūvējuši nepareizi.

Vainīgie ir visi tie, kas plānoja, cēla, pieņēma, apstiprināja un atvēra šo veikalu.

To pašu, par kura projektu arhitektu grupa saņēmusi 2011. gada Latvijas arhitektūras gada balvu.

Tagad – mūsu arhitektu prēmijas laureāts ir sagruvis. Paņemot sev līdzi pussimts cilvēku dzīvības.

Korupcija kā būvniecības nelaime

Mērogu ziņā šī traģēdija ir Latvijai gigantiska nelaime. Valsts nozīmes katastrofa. Tāpēc par to jārunā skaļi un skaidri. Nevis tā, kā šādos gadījumos darīja PSRS laikā, – nogaidot un deleģējot ekspertīzi un tās iznākumu «kompetentām instancēm», kas pēc sešiem, 12 vai 55 mēnešiem aizmirsīs mums publiski pastāstīt par vainīgā atrašanu un sodīšanu (līdzīgi kā mēs joprojām neesam informēti par Rīgas pils aizdedzināšanas patiesajiem iemesliem).

Mūsu sabiedrībā joprojām ir ļoti daudz postsovjetisma garā audzinātu cilvēku, kuri vēlas deleģēt šo problēmu nākotnei. Vienkārši tāpēc, ka tā ir «ērtāk» un «praktiskāk», jo celtniecības joma ir zona, kurā «parasti cilvēki neko nesaprot», tajā ļoti cieši saspiedušās politiskās un ekonomiskās intereses, kurā ir «liela nauda», un vēl šajā zonā biznesa un politikas «roka roku mazgā».

Slēgtu sabiedrību areālā šādas problēmas noslīcina klusumā, lai visi būtu apmierināti. Latvija cenšas būt atvērta, taču postsovjetisko birokrātu tauku slānis vēl eksistē un mēģina noteikt toni. Šķiet, ka šoreiz šim korupcijas slānim būtu jārēķinās ar skarbāku sabiedrības prasību «parādīt kārtis», jo upuru Zolitūdē ir pārāk daudz.

Cilvēks, kas nezina un nesaprot, «kas īsti notiek», ir mierīgs cilvēks. Šo PSRS laika «nomierināšanu» var sajust arī daudzu Latvijas mediju attieksmē pret Zolitūdes traģēdiju, radot ilūziju, ka mums ir darīšana drīzāk ar nenovēršamu dabas katastrofu (kuras izraisīšanā neviens nav vainīgs), nevis ar nelietīgu slepkavību.

Katastrofas ar tik daudziem ļaunprātības upuriem demokrātiskās valstīs mēdz pieprasīt ekstrēmi strauju izmeklēšanu. Sabiedrības acu priekšā. Šis arī ir «tas gadījums».

Neviens neuzņemas atbildību

Atrast šodien vainīgo Zolitūdes traģēdijā ir Šerloka Holmsa cienīga misija. Uzmanība ir vērsta uz ēkas īpašnieku un attīstītāju «Homburg Group», Somijas būvuzraudzības kompāniju «CM Consulting», arhitektūras firmu «Kubs», būvkonstruktoru biroju «HND Grupa», būvniecības uzņēmumu «RE&RE» un ēkas īrnieku «Maxima».

Jebkuram noziedzniekam ir vārds un uzvārds. Šajā gadījumā būs pat vairāki un aizdomās turamo skaitā acīmredzot būs ne tikai arhitektūras biroja «Kubs» vadītāji Zane un Andris Kalinka, būvniecības uzņēmuma «RE&RE» valdes priekšsēdētājs Ainārs Pauniņš un «Maxima Latvija» vadītājs Gintars Jasinsks (Gintaras Jasinskas).

Te ir uzskaitītas visas firmas,  kas bija iesaistītas Zolitūdes Maxima ēkas celtniecībā: LVbuvniec-09022012-40-44

Vainīgo meklēšanas procesā izmeklētājiem vajadzētu nonākt arī pie valsts, kuras likumi un normatīvi pieļāva šādu būvniecību, kas apdraud mūsu dzīvības. Līdz ar to aizdomās turamo noziedznieku sarakstā vajadzētu atrasties tiem vārdiem un uzvārdiem, kas ļāva likvidēt valsts būvinspekciju un būvuzraudzību nodeva paša pasūtītāja rokās. Dīvaini, ka līdz šim neviens no tiem, uz kuriem ir vērsti sabiedrības skati, neuzdrošinās iznākt uz skatuves un pateikt: «Piedodiet, es esmu vainīgs, jo neizdarīju visu līdz galam!»

Šo atbildību nav uzņēmušies ne Kalinkas, ne Pauniņš, ne Jasinsks, ne Rīgas saimnieks Ušakovs, ne valsts premjers Dombrovskis.

Visi viņi pagaidām mēģina atpirkties ar līdzjūtībām un naudu cietušajiem, nedodot nekādas garantijas, ka rīt nesekos nākamā traģēdija.

Šajā brīdī mani visvairāk interesē, cik droši šodien ir ieiet, piemēram, «Alfā»? To arī savulaik būvēja tas pats «RE&RE», kas cēla aizvakar sagruvušo Zolitūdes «Maxima».

Patiešām vēlos uzzināt, kurš, kad un cik pamatīgi pārbaudīs rīt vai parīt atlikušo valsts lielveikalu un tirdzniecības centru jumtu drošumu? Kur un kā mēs varēsim regulāri pārliecināties par publisko ēku jumtu veselības stāvokli?

Tas, kas notika aizvakar Zolitūdē, nav brīnums pasaules mērogā. Visā pasaulē šobrīd pieaug lielveikalu iebrukušo jumtu problēma. Gandrīz vai katru otro mēnesi mediji ziņo par rupjām konstrukcijas kļūdām brīdī, kad atkal iebrūk kārtējā modernā supermārketa vai stadiona jumts. Rodas iespaids, ka pat vecā Rietumeiropa lēnām pārvēršas par «celtniecības jaunattīstības valsti», kurā nekādi nevar paredzēt gala iznākumu, jo būvfirmas nolīgst bezgalīgu daudzumu apakšpiegādātāju, kuru darba kvalitātes kritērijiem izsekot ir gandrīz neiespējami. Uz papīra, konkursā uzvar vieni, bet būvē jau pavisam citi – ar vēl lētākām izmaksām. «Smalkās» celtniecības firmas, kas mēdz uzvarēt tenderos, mēdz būt izkārtnes, kas darbu uztic citiem – mazākiem uzņēmumiem par lētāku naudu, kas savukārt

ietaupa uz lētāku celtniecības materiālu iepirkumu rēķina.

Paši pasūtītāji attiecīgi «uzvārās» 20% robežās no tā saucamā «otkata». Lai uzvarētu šo celtniecības «simtkāji», Šerlokam varētu palīdzēt ļoti pedantiska un barga sabiedrības kontrole pār celtniecības procesu. Taču reizēm arī tā nepalīdz.

Svešas nelaimes siltais ugunskurs

Sāksim ar citu nelaimēm, lai konstatētu, ka mēs šajā būvniecības haltūru ķēdē neesam vienīgie upuri. 2008.gada jūlijā Stokholmas Šistā pēkšņi iebruka jaunbūves jumts. Bojā gāja viens no celtniekiem, cieta divi viņa kolēģi un kāds vīrietis savā automašīnā uz ielas, kuru apbēra ar betona atlūzām. Vainīgā bija konstrukcijas kļūda dzelzsbetona balsta kolonnai jeb vertikālajiem dzelzsbetona stabiem, uz kuriem balstījās jumts. Kā vēlāk pierādīja neatkarīga ekspertīze, tiem bija jābūt daudz izturīgākiem. Balsti neizturēja smago dzelzsbetona siju pārklājumu un jumts iegāzās, aprokot cilvēkus.

Lai noskaidrotu vainīgo, nācās izsekot celtniecības darba organizācijai soli pa solītim, lai uzzinātu kur un kā izejmateriāli tika pasūtīti, kur un kā tika izstrādāti avāriju izraisošie celtniecības elementi. Uz papīra viss izskatījās lieliski, taču vēlāk izrādījās, ka liktenīgos «stabus» projektētāji bija konstruējuši uz datora un iekļāvuši projektā ar «provizoriskiem izmēriem» / provizoriskām dimensijām, bez reālas slodzes izturības pārbaudes praksē. Tā tika izgatavots balsta «baļķis» ar nepiedodami vārgu skeletu un bez muskuļiem.

Diemžēl šis gadījums nav unikāls modernās būvniecības praksē pasaulē. Tajā pašā gadā Zviedrijā sabruka dzelzceļa tilta balsti (lietās veidnes) un bojā gāja divi cilvēki. Nākamais jumtu iebrukšanas maratons sākās divas ziemas pēc kārtas – 2009./2010. un 2010./2011. Tolaik sniega dēļ iebruka simtiem jumtu Ziemeļvalstīs. Sabiedrībā kūsāja iedzīvotāju dusmas par to, ka būvnieki visur vaino sniegu, kas bija «sasnidzis par daudz». «Taču būtībā visi šie vairāki simti jumtu avāriju bija rupju būvniecības kļūdu pieļāvums. Sniegs tikai paātrināja šo kļūdu pamanīšanu» (DN. 2012.6.11.).

Paradoksāli, ka simtiem jumtu iebrūk un aprok cilvēkus, bet arhitekti un celtnieki turpina likt lietā atkal tās pašas apšaubāmās jumtu konstrukcijas publiskām celtnēm un no jauna izmanto tos pašus neuzticamos apakšpiegādātājus, ceļot tirdzniecības centrus, stadionus, sporta halles, noliktavas un izstāžu zāles.

Šādas katastrofas, kad ielūst veikala jumts un pussimts cilvēku iet bojā, nedrīkstētu notikt normālā civilizētā valstī.

Gandrīz visas nopietnās ekspertīzes, kas tiek veiktas pēc jauno vai nesen uzceltu objektu sabrukšanas, «liecina par ļoti rupjiem celtniecības plānošanas pārkāpumiem vai rupjām realizācijas kļūdām» (profesors un avāriju eksperts – Hokans Sundkvists). Šie piemēri rada «nopietnas bažas par celtniecības konstruktoru izglītošanas kvalitāti valstī» (DN, 2010.6.11.), un nav izslēgts, ka arī Latvijā arhitektūras un celtniecības jomā mācību procesā ir palaists garām ētikas jautājums, kas pieprasa uzņemties ne tikai iniciatīvu labi nopelnīt un iegūt balvas konkursos, bet arī atbildēt par sava darba rezultātu.

«Pareizi konstruēti un no atbilstošiem materiāliem būvēti jumti neielūst. Nedz no biezas sniega kārtas, nedz no zāles, kuru projekts paredz sēt uz jumta. No šiem jumtiem sniegs nav jātīra nost. Tiem jāiztur slodzes,» uzsver profesors Hokans Sundkvists.

100 kļūdas, kuras, iespējams, izraisīja arī Zolitūdes avāriju

Salīdzinot līdzīgas jumta iebrukšanas avārijas citās valstīs, jākonstatē, ka «nozieguma aina» ir līdzīga.

1. Celtniecības procesos šodien ir pārāk daudz iesaistīto un nav skaidri definētas atbildības par padarītā darba rezultātu.

2. Nav skaidrs, kurš ir galvenais atbildīgais par kopīgo dažādo vienību kvalitātes kontroli un ēkas drošību ekspluatācijā.

3. Netiek sagatavota dokumentācija par svarīgām celtnes funkcijām, tādām kā stabilitāte, drošums, izturība, kas ļautu avārijas situācijā ekspertam (no ārpuses) atrast atbildīgo vienību.

4. Projektēšana ar modernajām datoru programmām automatizē inženieru darbu un rada grūtības kļūdu identificēšanā.

5. Celtniecības tempi nepieļauj pārtraukt darbu aizdomu situācijā.

Šodienas likumi un prasības ir uz papīra. Arī tad, ja no jauna tiks reanimēta valsts būvinspekcija, mums jārēķinās, ka ir nepieciešams ieviest sabiedrības kontroli un uzraudzību pār būvniecību. Tas nozīmē «trešās puses» kontroli, kura var pieprasīt neatkarīgu ekspertu piesaistīšanu. Neatkarīga tehniskā kontrole būtu nepieciešama, lai novērstu rupju kļūdu rašanos un to kultivēšanu uz izdevīguma rēķina. Šai kontrolei būtu jānotiek publiskā režijā, tieši tāpat kā mēs vedam savas automašīnas uz tehnisko apskati.

Mēs varam arī Latvijā izmanto šo modeli, kuru pašlaik praktizē, piemēram, Lielbritānijā un Somijā.

Tas nozīmē, ka tie 100 Zolitūdes katastrofas efekti (kurus atklās ekspertīze) ir tikai mūsu būvniecības kļūdu redzamā daļa. Tāpēc mums – visai sabiedrībai – ir jāpievērš uzmanība šiem jautājumiem. Vienkārši tāpēc, ka ikviens no mums katru dienu apmeklē ēkas, kas var sabrukt uz mūsu galvām.

Eurotopics.net

Tvnet – Latvia | 24/11/2013

Latvia experiences its greatest tragedy

At least 54 people died in Riga when the roof of a supermarket caved in on Thursday evening. The cause of the accident, the biggest since Latvia gained its independence in 1991, is unclear. The Internet portal Tvnet is stunned: “Responsibility for the deaths of 54 people lies with those who planned, built and opened this building, which won the Latvian Architecture Prize in 2011. … Now the prizewinner has collapsed, killing 54 people. For Latvia this is a huge tragedy, and so we must talk about it loudly and clearly. Such a catastrophe, in which the roof of a supermarket collapses and people are killed, should never occur in a civilised country.”

» full article (external link, Latvian) 
More from the press review on the subject » Crises / War, » Architecture / Cities,» Society, » Latvia, » Eastern Europe
All available articles from » Sandra Veinberga