Rietumsahāras saule, vējš un problēmas / 1.

2015.10.03.

Ceļojumu uz Rietumsahāru plānoju jau sen. Pēdējā Āfrikas kolonija, kuru Spānija 1975. gadā nevis dekolonizēja, bet gan ”pārdeva” Marokai, mani turpina magnetizēt tik pat spēcīgi kā iepriekš, kad Handijas tirgū nopirku divas rietumsahāriešu maskas. Koka. Vienu ar bruņurupuci, otru ar krokodilu un tām fonā defilēja tālā, mazpazīstamā tuksneša valsts ar mīklaino nosaukumu Spāņu Sahāra – Rietumsahāra. Tepat pāri Atlantijai. Otrs cirtiens bija Handijas kapi, kuros īpaša apbedīšanas vieta bija atstāta bēgļu laivās noslīkušajiem. Visi šie ļaudis bija centušies aizbēgt no savas dzimtenes, kuru kopš 1975. gada okupējusi Maroka. Taču noslīka, kuģītim nogrimstot, un ir ”vienoti apglabāti” Fuerteventūras kapos. Ejot, gar akmenī iegravēto vārdu un uzvārdu rindai, ievēroju vienu kopsaucēju – kopīgo nāves datumu. Apmēram tāpat kā ieskatoties Estonia katastrofas upuru piemineklī Stokholmā – cilvēku vārdi dažādi, tautības un vecums arī, taču nāves diena viena un tā pati.

Kas tu esi Rietumsahāra? Jā, kas tu esi Rietumsahāra, kuru juridiski atzīst jau 84 valstis kā neatkarīgu valstisku veidojumu, taču politiskā vara šajās teritorijās joprojām pieder Marokai un 160 000 rietumsahāriešu nenogurstoši nīkst bēgļu nometnēs Alžīrijas tuksnesī. Tāpat kā palestīnieši. Zviedru rakstniece un Rietumsahāras pētniece (jau 35 gadus) Lena Thunberg uzskata, ka Rietumsahāra ir feodālās, monarhistiskās Marokas okupētā zona. ”Marokieši ir panākuši, ka Rietumsahāras iedzīvotāji šobrīd ir minoritāte paši savā valstī, jo karaliste apzināti, pēdējos 40 gadus ir realizējusi šajā teritorijā arābu imigrācijas politiku”. Jāpiezīmē, ka šo faktu man Dakhlā apstiprināja arī vietējie marokieši, uzsverot, ka Marokas valdība finansiāli atbalsta visus, kas ir gatavi pārcelties no valsts ziemeļiem uz dzīvi Rietumsahārā. Šis process izteiksmīgi atkārto PSRS politiku Baltijas valstīs, kad ar rusifikācijas palīdzību tika mēģināts panākt Baltijas valstu identitātes atšķaidīšanu un pašlaik to uzskatāmi var novērot arī Izraēlas okupētajās teritorijās. Brauciens uz Rietumsahāru tāpēc nebija morāliskas dilemmas pārkāpums: drīkst vai nedrīkst apceļot ”politiski šaubīgas” valstis, bet gan vēlme redzēt kas īsti notiek aiz ”aizvilktā aizkara”, kuru Maroka gadu desmitiem neatvēra svešām acīm.

Tagad žurnālistus ielaiž Dakhlā. Nosacīti.  Āfrikas pēdējā kolonijā, kurā koloniālisms joprojām dzīvs, taču ārēji izskatās neredzams, jo saule tur spīd tāpat kā parasti. Ārēji nekas neliecina, ka mēs atrastos okupētā zonā. Ja neskaita intensīvo armijas klātbūtni katrā pilsētas krustojumā, uz lielajiem ceļiem un ceļu atzariem, viss ir mierīgi. Automašīnas braukā pārgalvīgi, garāmgājēji laipni māj svešiniekiem (kas šeit pagaidām vēl ir retums), ”سوق” tirgo humpalas tāpat kā Čiekurkalna tirgos. Rietumsahāras dienvidu pilsētā Dakhlā izdevās sastapt vairākas sievietes, kas, tērpušās tradicionālajos tuksneša nomadu tērpos, jauniešus, kas rādīja savu akrobātikas meistarību un amatniekus, kas demonstrēja vietējo sienu krāsošanas tehniku. Laipni, sirsnīgi cilvēki. Taču līdz bēdīgi slavenajam ”mūrim” tomēr netikām un nopietnu diskusiju par cilvēktiesībām okupētajā teritorijā izraisīt neizdevās.  1963.gadā Apvienoto Nāciju Organizācija pieprasīja Spānijai dekolonizēt Spāņu Sahāru, kas nozīmēja referenduma sarīkošanu un sabiedriskās domas noskaidrošanu – kurā pusē ”sarāvi” vēlas nostāties – brīvas un neatkarīgas Rietumsahāras formātā vai pievienot savu teritoriju kaimiņvalstīm Marokai vai Mauritānijai. Toreiz Rietumsahāra izlēma par labu savas valsts neatkarībai, taču, spāņiem atkāpjoties, šīs teritorijas steigšus okupēja Marokas karaliste.  Viss. Ar šo brīdi apmēram vienu miljonu lielā nomadu nācija nonāca jaunā politiskā un ekonomiskā atkarībā no kaimiņvalsts Marokas un tās suverenitātes ideju turpināja realizēt partizānu grupējums ar nosaukumu Polisario. Polisario militārās sadursmes ar marokāņu armiju nevienam nav noslēpums jau 40 gadus un (kā norāda rietumu eksperti) tieši no Polisario varot izkristalizēties neatkarīgas Retumsahāras politiķu spektrs. Tas esot sekulārs un radikālās islamistu kustības Polisario grupējumos neesot.

Kāpēc šīs tuksnešainās valsts liktenis joprojām ”iesprūdis” aizvadītā gadsimta 60. gadu problēmās? Tāpēc, ka nedz Spānija, nedz Francija un Lielbritānija nav ieinteresētas zaudēt Maroku kā sabiedroto un riskēt ar to, ka Spānijai nebūs vairs iespēju tālāk ekspluatēt bagātos zivju resursus Rietumsahāras piekrastē un Francijai būs apdraudēts esošais fosfātu bizness. Labs sabiedrotais Marokas karalis politiski ir arī Amerikas Savienotajām Valstīm un Lielbritānijai, tāpēc okupācijas karaspēka ievešana Rietumsahārā 1975. gadā viņiem nav nedz pārdzīvojums nedz problēma. Par šo problēmu būtu jārunā mums. Valstīm, kas nav ekononiski ieinteresētas Rietumsahāras kolonizācijas turpināšanā.

Vai Latvija atzīs Rietumsahāras neatkarību? Pirms dažiem mēnešiem Zviedrijas valdība pieņēma vēsturisko lēmumu atzīt Palestīnas valsts neatkarību. Vienīgā no EU15 grupas valstīm. Tagad zviedriem būtu jāsper nākamais solis – jāatzīst Rietumsahāras neatkarība. Kā rīkosies Latvija? Lūgs atkal padomu ASV arī šajā jautājumā un izliksies, ka viena miljona rietumsahāriešu liktenis uz mums neattiecas? Kā parasti?

Informācija par Marokas okupācijas varas ignoranci pret cilvēktiesībām okupētājās Rietumsahāras teritorijās ir aptveroša un apjomīga. Līdz šim par Rietumsahāras situāciju kritiski ziņoja vienīgi divas galvenās cilvēktiesību uzraudzības organizācijas Amnesty International un Human Rights Watch. Abas publicējušas apjomīgus pētījumus un analīzi par okupācijas specifiku Rietumsahārā un nosoda šo stāvokli (skat. Human Rights Watchm 2008, “Human Rights in Western Sahara and in the Tindouf Refugee Camps“.) Amnesty International ir izveidojusi ziņojumu par situāciju Rietumsahārā Broken Promises un amerikāņu konservatīvā Freedom House savā gadskārtējā ziņojumā Freedom in the World ievietojusi Rietumsahāu ”visdrūmāko” valstu grupā nr; 7. (skat. https://freedomhouse.org/sites/default/files/FIW%202013%20Booklet.pdf). Protams, ka publiskā telpa piedāvā vēl daudz un dažādus pētījumus par situāciju Āfrikas pēdējā kolonijā, to skaitā, piemēram ASV State Department Rietumsahāras ziņojumi (http://www.vastsaharaaktionen.se/files/US%20Dept_of_STATE%20Country%20report%20HR%20WESTERN_SAHARA_2011.pdf)

un citi pieejamie dokumenti.

Taču kas šobrīd īsti notiek Rietumsahārā? gada ziņojumā Amnesty International informē, ka okupācijas varas institūcijas diskriminē rietumsahāriešus un jebkādas prasības ar Rietumsahāras neatkarības atjaunošanu tiek cenzētas. Liela daļa protestējošu rietumsahāriešu tiek apcietināti, spīdzināti un pakļauti represijām tikai par to, ka viņi piedalījušies protestu demonstrācijās pret Marokas okupāciju Rietumsahārā. Liela daļa no protestētājiem ir studenti, kas notiesāti par pretošanos varas pārstāvjiem, lai gan būtībā ir piedalījušies mierīgās demonstrācijās pret savas valsts okupēšanu. Tas pats attiecināms uz nereģistrēto nevalstisko organizāciju biedru vajāšanu. Marokas viedoklis ir sekojošs – okupētā Rietumsahāras teritorija ir likumīga Marokas valsts sastāvdaļa. Tāpēc šeit funkcionē marokāņu likumi. Tā tas rakstīts uz papīra, taču reālajā dzīvē aina esot citāda – varas institūcijas un policija var vajāt un sodīt rietumsahāriešus nesodīti, ja viņiem tas šķiet vajadzīgs. Tā ziņo Human Rights Watch. Viņu ziņojumā minēti vairāki gadījumi, kad marokāņu policisti nav saņēmuši sodu par vietējo iedzīvotāju vajāšanu un piekaušanu. Pēc Marokas varas iestāžu domām šie vietējas nozīmes protestētāji ar savām demonstrācijām pārkāpj Marokas likumus un apdraud šīs valsts teritoriālo integritāti. Pēc Marokas varas viedokļa tie rietumsahārieši, kas cīnās par Rietumsahāras autonomiju vai arī vēlas panāk iedzīvotāju referendumu par šo jautājumu, faktiski ir teroristi un partizāņu organizācijas Polisario dalībnieki. Rietumsahārieši esot alžīriešu aģenti un pēc marokāņu domām, nekādas neatkarīgas Rietumsahāras nevarot būt, jo viņu cīņa esot režisēta no Alžīras un vajadzība atkarot šo teritoriju no Marokas esot tikai Alzīrijas alkatība pēc Atlantijas okeāna piekrastes. Starptautiskie eksperti domā citādi un uzskata, ka Retumsahāru būtu jāatzīst kā neatkarīgu valsti. Hāgas tiesa uzskata, ka Rietumsahārai ir tiesības pieprasīt savas suverenitātes atzīšanu. Kāpēc šī atzīšana ir aizkavējusies? Tāpēc, ka eksistē Marokas pretošanās šim procesam. Tāpēc, ka eksistē arguments, kas runā pretī šim solim, un tas skan: rietumsahārieši pašlaik paši nespēj kontrolēt savu teritoriju. Starptautiskajā plāksnē turpinās diskusijas par tiesību aspektiem šajā konfliktā un par to kādas sekas paredzamas ja Rietumsahāra tomēr pēkšņi atgūtu savu neatkarību. Lai iedziļinātos šajā jautājumā dziļāk, iespējams palasīt britu pētnieka Jacob Mundy analīzi, kurš izpētot Starptautiskās Tiesas dokumentus sakarā ar Mautritānijas un Marokas prasību pievienot savai teritorijai Rietumsahāru (1974-1975) nonāk pie secinājumiem, ka Rietumsahārai esot tiesības saglabāt sevi kā neatkarīgu valsti (http://www.icj-cij.org/docket/files/61/6195.pdf) Rietumpasaule tomēr pagaidām neizrāda lielu entuziasmu šīs nelielās tuksneša valsts atbalstam, ko var izskaidrot ar apzinātu pasivitāti (Peter wan Walsum, 2006. – 2008. Kofi Anana (ANO) īpašais eksperts Rietumsahāras jautājumā) un formāli ņemot arī Latvija var atzīt Rietumsahāras suverenitāti, ja vien vēlētos.

Eiropas Savienības loma

Jāatzīst, ka šī loma ir samērā divkosīga. No vienas puses ūnija cenšas pievērsties šim jautājumam, taču no otras puses  Francija, Lielbritānija un Spānija aktīvi sadarbojas ar Maroku un tāpēc nav ieinteresētas Rietumsahāras jautājuma atrisināšanā. Šis aprēķins  neatkarības centienus anulē. Starp citu, Spānija ir ļoti ieinteresēta izmantot Rietumsahāras piekrasti saviem zvejas kuģiem un nozvejas līgumi ar marokāņiem viņiem pašlaik ir ļoti izdevīgi. Pateicoties minētajā lielvalstīm, Marokai ir superizdevīgs tirdzniecības līgums ar Eiropas Savienību un tieši Maroka saņem no ES vislielākos pabalstu Vidusjūras valstu zonā. Pagaidām šajā vizrienā nekas īpašs nenotiek, izņemot Western Sahara Resource Network, WSRW aicinājums pārskatīt Marokas līgumu ar ES. Tas ir 420 organizāciju aicinājums pārskatīt ūnijas sadarbību ar Maroku http://www.wsrw.org/a105x801

 

Ekonomika un dabas resursi

Rietumsahāras teritorijā atrodas pasaulē lielākie fosfātu krājumi un paši bagātākie zivju rajoni pasaules okeānā. Tiek pieņemts, ka piekrastē ir lieli dabas gāzes un naftas krājumi. Pēc starptautisko novērotāju domām, tieši šie izcili bagātie dabas resursi ir iemesls kāpēc Maroka tiecas saglabāt savā pārziņā Rietumsahāras teritorijas. Pašlaik okupētās teritorijas tiek aktīvi ekspluatētas un jautājums par tirdzniecības ētiku (šajā virzienā) joprojām nav atrisināts. No vienas puses Marokai liekas, ka attīstot rūpniecību un lauksaimniecību šajās okupētajās zonās, tā attīsta šo reģionu un veic lielisku darbu. No otras puses Rietumsahāru (ar Marokas atļauju) pašlaik ekspluatē neskaitāmi ārzemju un marokāņu uzņēmumi, kas iedzīvojas uz salīdzinoši lētajām ražošanās izmaksām okupētajās teritorijās. Vietējie iedzīvotāji šo peļņu neredz un spiesti pārtikt no ekonomiskajiem pabalstiem, bezdarba dēļ. Pašlaik Maroka veic diezgan apjomīgu ekonomisko aneksiju šajā reģionā. Izmantojot ne tikai jau zināmos resursus – naftu, fosfātus (mākslīgā mēslojuma svarīgākā izejviela), zelta raktuves, bet arī uzsākot apjomīgu lauksaimniecības produktu ražošanu tuksnesī un zivju eksporta attīstību piekrastē. Nesen ir ierīkotas trīs beznodokļu zonas Dakhlā un Elaijonē, kurās ārzemju investētāji var rīkoties brīvi un netraucēti. Jāuzsver, ka tieši sadarbība ar Eiropas Savienību faktiski vecina Rietumsahāras teritoriju tālāku ekspluatāciju.

Tomātu plantācija Dakhlā

Netālu no Dakhlas man izdevās apmeklē gigantistu tomātu plantāciju. Tuksnesī. Zem jumta, vairāku simtu hektāru teritorijā ir izvietoti tomātu stādi, kas ražo kokteļtomātus mūsu pusdienu galdam. Marokas pārstāvji rādīja mums šo objektu kā piemēru veiksmīgai uzņēmējdarbībai šajā industriāli salīdzinoši atpalikušajā zonā. Taču vietējie rietumsahārieši ar šo lauksaimniecības industrializācijas paraugmodeli nav apmierināti. Pēc viņu domām siltumnīcu ūdens apgāde var izraisīt ļoti nopietnas ūdens piegādes problēmas šajās teritorijās nākotnē. Pašlaik Dakhlas zonā ir gruntsūdeņi un ūdeni var iegūt no zemes dzīlēm, kas nav, piemēram, iespējams Omanā vai Katarā. Tur dzeramā ūdens trūkumu kompensē ar rūpnīcām, kas (pateicoties dārgai tehnoloģijai) ražo dzeramo ūdeni no jūras ūdens. Ja ūdens sūknēšana tomātu plantācijām, šajā tuksneša zonā turpinās esošajos tempos, tad 2030 gadā Dakhlas zonā gruntsūdeņu apjoms būs samazinājies līdz nullei un nāksies importēt ap 20 miljoniem kubikmetru saldūdens. Otrs ”āķis” ir gigantisko un moderno tomātu plantāciju īpašnieki, kas pēc zviedru avotu informācijas ir pats Marokas karalis Muhameds VI un viņam tuvu stāvoši ļaudis. Darbu šajās plantācijās varot iegūt tikai marokāņu ienācēji, sahāriešiem šeit strādāt netiek atļauts ( http://www.vastsaharaaktionen.se/dakhlas-vattenf-rs-rjning-hotas-av-t-rstiga-tomatodlingar). Viesojoties šajā plantācijā, novēroju, ka darbs patiešām norisinās intensīvi, moderni un ārēji nekas neliecināja, ka situācija būtībā ir tik traģiska kā norāda zviedru avoti.

Dakhla deja.2

 

Kultūra un sports

No svarīgākajiem kultūras notikumiem noteikti jāatzīmē slavenais kinofestivāls jeb Sahara International Film Festival http://festivalsahara.com.

Tāpat arī Sahāras maratons/ Sahara Maratons, un riteņbraukšanas safarī jeb Sahara Bike Race. Viens no pašiem interesantākajiem piedzīvojumu veidiem, manuprāt, ir sērfinga centri, kas izvietojušies plašā spektrā gar visu Dakhlas piekrasti. Īpaši atzīmējams, man šķiet, Dakhla Attitude centrs par kuru lasiet turpinājumā.

Līdz rītam!

 

Diktatūras izmanto rietumu tehniku savējo izspiegošanai. Ericsson un Lukašenko skandāls.

2012. gada 24. aprīlis
Nyheter 24

Nyheter 24

Mediji ziņo, ka zviedru biznesa delegācija dodas uz Azerbaidžānu; pārdod telekomunikācijas tehniku Irānai un Baltkrievijai.

Fakts.

Vai demokrātiska valsts drīkst pārdot ieročus vai drošības tehniku valstīm ar cilvēktiesības neievērojošu valdību? 

Vai tirgoties ar diktatūrām ir morāli? 

Nedrīkst. Nav morāli. 

Šie procesi ir jāuzrauga medijiem un ”jākar pie liela zvana”, ja tādas lietas notiek.

2011. 31.10. Ziņu aģentūra Bloomberg informēja, ka Irānas drošības dienesti izmanto zviedru ražotāja Ericsson izstrādājumus, lai uzraudzītu un izspiegotu irāņu politiskās opozīcija pārstāvjus.  2011.16.11. Dagens Nyheter ziņo, ka zviedru Eksporta padomes delegācija, kopā ar Ārlietu ministriju, rīko biznesa braucienu uz Azerbaidžānu, kas joprojām ir korumpēta un cilvēktiesības neievērojoša valsts. Par šo soli Zviedrijas valdību kritizē Human Rights Watch un Vides partijas līderi.

2011.24.11. Zviedrijas sabiedriskā televīzija ziņo par Ericsson kontaktiem ar Sīrijas režīmu, kas piedāvā Asadam pilsoņu  telekomunikācijas uzraudzības tehniku. 2011. gada 2. decembrī Zviedrija tāpēc mēģina nobremzēt ES sankcijas pret telekomunikācijas uzņēmumiem, kas darbojas Sīrijā. Saprotams, ka valsts mēģina aizstāvēt sava uzņēmuma biznesa intereses Sīrijā.  2012.18.04.  DN un SVT ziņo par Life (Telia Sonera) un Ericsson darījumiem ar Lukašenko režīmu Baltkrievijā.

Skandāli? 

Protams.  

Tagad izrādās, ka drošības dienesti Baltkrievijā izspiego savus iedzīvotājus, pateicoties tieši zviedru tehnikai. DN šodien informē, ka telekomunikāciju uzņēmuma Ericsson iekārtas pašlaik veido galvenos  mezglu punktus baltkrievu telekomunikācijas tīklā un šobrīd ir zināms, ka DIP (deep packet inspection) aparatūra nodrošina ne tikai komunikāciju uzraudzību, bet arī kontroli un ietekmēšanu. Diktatūrai tas palīdz ne tikai kontrolēt savus politiskos pretiniekus, bet arī cenzēt ”to, kas notiek tīmeklī”. 

DN šodien ziņo, ka telekomunikāciju tehniku, kas pašlaik uzstādīta Baltkrievijā, izveidojis zviedru uzņēmums Redback, kas iekļaujas Ericsson sistēmā un, ka baltkrievu vēlme iegādāties zviedru telekomunikāciju, tehniku nav bijis tikai tehniski motivēts solis. 

Neformālie Ericsson avoti no Baltkrievijas stāsta avīzei DN, ka visi trīs Baltkrievijas drošības dienesta atzarojumi ir apmācīti kā rīkoties ar dip-tehniku. Tie ir : KGB mantinieks ar to pašu nosaukumu, Iekšlietu ministrija un iestāde, kas saucas Operāciju un analītikas centrs (OAC).

Pats Ericsson notikušo nekomentē.

Aklais kapitālisms nogrūž malā žurnālistus; protestēt vai noskatīties? Eirovīzijas bērnu dziesmas un asinis uz asfalta Lībijā.

2011.  gada, 19. februāris.

Tuvie Austrumi. Foto Sandra Veinberga

Tuvie Austrumi. Foto Sandra Veinberga

Aiz loga Stokholmā šorīt -12 grādu sals. Saule okupējusi debesis un mediji ziņo, ka saules vētras jau sākušas un turpināšoties visu gadu. Arī viņa dumpojās un trako.Lībijā tas pats. Pēc trīs dienu demonstrācijām upuru skaits jau sasniedzi 84 (Amnesty, Human Rights Watch). Vissmagākā situācija šorīt novērojama Lībijas austrumu piekrastē. Visā valstī izslēgta elektrība un bloķēta pieeja internetam (Facebook un AlJazira arābu valodā). Šorīt internets vispār pārstājis darboties (Arbor Networks).

Sekosim notikumu gaitai.

Asinis uz bruģa AlBaidā attiecās arī uz mums.

Tikmēr mēs turpinām slēpot, dzert kafiju, diskutēt par fado karalienes Anas Moras (Ana Moura) koncertu, kas neparasti dziļi saviļņoja arī skeptiķus (ieskaitot Prince :)). Talants, harisma un spēja noslīcināt klausītājus zvaigžņotajās debesīs, kuras viņa piedāvāja kā starpgalaktiku zvaigžņu nāra. Neraugoties uz to, ka ciešanas, mīlestība un tumsa ir fadomūzikas būtība, viņas priekšnesums nodrošināja gaišu feelgood sajūtu.

Paradoksāli, ka mākslā nekad nevar paredzēt galarezultātu. Iespējams, ka tieši šī īpatnība vieno mākslu un sportu – prognozes vienmēr izrādās dakšas zīmējumi ūdenī.

Šovakar atkal varēsim minēt, skatoties Zviedrijas sabiedriskās televīzijas komerciālo trumpja dūzi – Eirodziesmas kārtējo ceturtdaļfinālu tiešraidē no Linčēpingas.  Ja tajā lapā nerāda īsti labā kvalitātē, tad spiediet labāk šo te tiešraides strīminga linku: http://svtplay.se/v/2317869/deltavling_3

Uz starta līnijas ir 8 izpildītāji no kuriem visspēcīgākie ir Ēriks Sāde (Eric Saade) un Širleja Klampa (Shirley Clamp).

Ēriks Sāde. Foto: nöjesmetro.se

Ērikam jau tagad pēcpusdienā tiek draudēts, lai viņš šoreiz liek mieru bērnudārza vecuma mazuļiem. Pēc pērnās uzstāšanās viņš ir kļuvis par visu piecgadnieku elku, mazie zviedrēni bija kā apsēsti ar šo šlāgeri un trallināja to, ejot pa ielu mammām un tētiem pie rokas. Man arī nācās noklausīties šo dziesmu piecus vai četrus gadus veca puisīša izpildījumā, sēžot viņam pretī metro vagonā. ”Manboy, manboy, es tik esmu manboy!” puika sirsnīgi un skaļi dziedāja Ērika dziesmu visam vagonam par lielu pārsteigumu tīri un ritmiski precīzi. Vienīgā neieinteresētā bija viņa mamma, kas sēdēja līdzās.

Redzēs ko Ēriks savārīs šovakar. Cerams, ka šoreiz viņš bērniem sirdī neiekritīs. Taču avīzes lūdz vecākiem nolikt sīkos laicīgi gulēt. Viss var gadīties…

Kamēr zviedru sabiedriskās televīzijas kases grāvējs un trumpja dūzis cīņā ar privātajām televīzijas stacijām ”rullē tālāk”, avīzēs parādā nejaukas ziņas par to, kā politiķi sāk ļodzīties komerciālo mediju spiediena rezultātā.

Pirms dažām dienām Svenska Dagbaldet publicēja interviju ar Zviedrijas Kultūras ministri Lēnu Ādelsonu – Liljerūtu. Ministre bija uzstājusies seminārā, kas prognozēja televīzijas nākotnes attīstības iespējas un pauda viedokli, ka ar 2014. gadu nāksies ierobežot produktu izvietošanu reklāmas nolūkos TV raidījumos un sponsorētus sporta raidījumus sabiedriskajā TV.

Protams, ka ministre uzsvēra sabiedrisko mediju neatkarības nodrošinājumu kā pašu svarīgāko valsts demokrātijas priekšnosacījumu un neviens nepieprasa (kā Rīgā) pārsviest valsts pasūtījuma iespēju privāto TV staciju virzienā (kā to vēlas LNT). Tik tālu sabiedrisko mediju sagrāvē zviedri nav aizdomājušies.

Taču nepārprotami, ka šis ministres solis ir mēģinājums ”palīdzēt privātajām TV stacijām” liberalizēt tirgu.

Zviedrijas sabiedriskie mediji gadā saņem finansējumu 7 miljardus kronu pateicoties abonentmaksai. Tā ir liela nauda. Privāto biznesu šis SVT un SR bāzes ieņēmums kaitina.

Tāpēc šodien Dagens Nyheter slejās sabiedriskā radio vadītāji metas uzbrukumā, aizstāvot – savējo – sabiedrisko televīziju. ”Akls kapitālisms mēģina nogrūst malā apzinīgus publicistus un ieņemt viņu vietu”, – uzsver šodien avīzē sabiedriskā radio vadītāji. ” Vai jums joprojām sāp sirds, ka mums pieder lielākā skatītāju un radioklausītāju aditorija un fakts, ka iedzīvotāji ir gatavi maksāt par bezkaislīgu un normālu ētera mediju piedāvājumu” – retoriski jautā Mats Svegforšs un Cilla Benko.

Pie svarīgāko mediju stūres šeit ir žurnālisti. Viņiem ir pavisam cita kompetence un domāšana (izpratnes līmenis) par nozari nekā biznesa gaišreģim no malas.

Jā, mediju tirgus tālāka komercializācija iet vaļā arī šeit. Privātajām radio un televīzijas stacijām sabiedriskie mediji ir kā dadzis acīs jau kopš BBC dzimšanas 1922. gadā un SR parādīšanās radio ēterā 1925. gadā.

Procesi ir komplicēti, joprojām nav noregulēta jauna likumdošana, kas dotu nodokļu atlaides privātiem TV un radio kanāliem, kas nodrošina valsts iedzīvotājus  ar nopietnu publicistiku uz ziņām (Latvijā arī mediju likumos nav iestrādātas profesionālas normas).

Netiek sistematizēta reklāma plūsma, Google joprojām pelna naudu pārpublicējot sabiedrisko mediju materiālu, autoriem par to neko nemaksājot. ” Bagdādes birojs” (etablēto, ārzemju ziņa ražojošo mediju uzņēmumu apzīmējums) pats vairs nesaņem neko, taču materiālu tiražē daudzi.

Publicistikas un ziņu devalvēšanai ir dažādi paņēmieni. TV3 Zviedrijā no ziņām ir atteikušies vispār. Liekus izdevumus viņiem nevajag un iedzīvotāju neinformētība nav viņu bēda.

Taču var arī citādi devalvēt ziņu saturu, piemēram, pārvēršot tās par izklaidi vai ”Kalašņikova zalvi” tēlojot ” karsto krēslu” katru dienu vai katru nedēļu. Pa gabalu ož pēc deguma, bet autori paši to parasti nejūt.

Bez reklāmas ēterā joprojām strādā Ziemeļvalstu sabiedriskās televīzijas, Lielbritānijas un Japānas public service.

Pagaidām profesionālākās zilās uguntiņas pasaulē.

Sekosim notikumu gaitai.

Pagaidām tas ir vienīgais ierocis.