Sirdspukstu melodija kā personu apliecinošs dokuments. Vai tās nav kibervažas?

2014. gada 17. februāris

Valsts cenšas mūs apgredzenot visādi. Kā vien spēj.

Piešķirot ikvienam no mums personas kodu, kas pamazām nostājas vārda un uzvārda vietā (nebrīnīšos, ja drīz šo personas kodu nāksies mums visiem ietetovēt uz pieres).

Tā varai būs ērtāk mūs uzreiz atpazīt.

Izgudrojot metāliskus marķējumus, kurus varētu ieoperēt mūs ķermeņos.

Izmantojot acs varavīksneni, kā caurlaidi.

Tagad pienākusi kārta sirdij. 

Beidzot ir izgudrota rokassprādze, kas ”noklausās” mūsu sirds ritmu un savieno to ar mobila telefona aplikāciju, kas ”nostrādā” kā slēdzene un personas identifikācijas kods. Ar to var var atslēgt dzīvokli, automašīnu vai bankas seifu. 

Izrādās, ka mūsu sirds ritmi atšķiras un ir tik pat unikāli kā pirkstu nospiedums.

Nav nozīmes vai esat mierīgs vai nikns. Identifikāciju garantē nevis ritma ātrums, bet gan unikālais melodiskums ar kādu pulsē ikviena mūsu sirds.

Uzņēmums, kas tikko sācis ražot šīs ”sirds – melodijas rokassprādzes” uzskata, ka viņiem piederot nākotne. Ar rokassprādzi būšot ērti un vienkārši atslēgt automašīnas vai dzīvokļa durvis, ieslēgt datoru vai mobilo telefonu. 

Ķermeņa unikālo signālu sistēmu sākuši izmantot daudzi. Vairāki mobilo telefonu ražotāji jau tagad cenšas ieviest acs varavīksnenes nolasīšanu tieši telefonā. Tas esot vienkārši – telefona kamera nolasa mūsu acis un ļauj lietot telefonu.

Baumas ziņo, ka dienvidkorejiešu Samsung esot nedaudz atlicis šo procedūru, taču nākamajā Galaxy S5 šī ”acu atslēga” jau būšot jālieto.

Arī Apple publisko patentu, kas liecina, ka šajos telefonos pavisam drīz parādīsies acs ”skannēšana”, dažos Apple telefonos šo lomu jau tagad veic veic pirkstu nospiedumi.

Ja mobilo telefonu ražotāji ieviesīs sirdspukstu sensoru, tad telefonus būs grūtāk nozagt un zaglim lietot tos tālāk. Zagļa sirdspuksti vairs nederēs kā atslēga. Telefonu nevarēs atslēgt arī visgudrākais seifu atslēdzējs.

Šo virzienu veicina arī jaunākā likumdošana šajā jomā, kas pieprasa ražotājiem panākt drošāku mobiltehnikas lietošanu. Piemēram, Kalifornijas likumdošana izvirza jaunas prasības mobilo telefonu ražotājiem tieši aizsardzībā  pret zagļiem.

Daudz no šīs sensoru sistēmas šodien izmanto veselības aprūpē. Samsung jau tagad ražo īpašo rokas pulksteni, kas pagaidām gan vēl nav kļuvis par pieprasītu preci. Arī Apple pavisam drīz laidīs klajā ”iWatch”. Tas piedāvās šos sensorus, kurus viegli nolasīs gan slimnīcas aparatūra gan mobiltelefona aplikācijas. Rokas pulkstenis pats paziņos slimnīcai, ja pacienta veselības stāvoklī būs novērojamas novirzes.

Piemēram, sirds infarkta gadījumā, šāds pulkstenis pats sazināsies ar tuvējo medicīniskās palīdzības centru un ziņos skaņas un video informāciju tieši uz ātrās palīdzības personāla datoru.

Šāds pulkstenis var arī neatļaut pārlieku uztrauktām personām publicēt Twiterā vai interneta čatos lamas, kuras pašam vēlāk nākas nožēlot. 🙂

Nav izslēgts, ka nākotnē šāda vieda aplikācijas tiks iebūvētas jau mūsu datoros. Viss ir skaisti līdz brīdim, kamēr šī tehnika sāk strādāt pret mums. Jo ar to palīdzību varēs mūs izsekot vēl labāk nekā Čeka vai Stasi kopā.

Var gadīties, ka sirds melodijas legāla noklausīšanās nemaz nav praktiska un vajadzīga lieta.

Kā jums šķiet?

 

Dzīve akvārijā Obamam un Putinam uz galda: tā mūs uzrauga Mīlestības ministrijas

2013. gada 17. jūnijā speciāli TVNet.

Internet spiegosanaTas, ko pirms nedēļas atmaskoja amerikāņu Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) tehniskais darbinieks Edvards Snovdens (Edward Snowden), attiecas arī uz mums, kas dzīvo Latvijā un izmanto Google, Facebook, Apple, Microsoft, Youtube, Skype un citus interneta informācijas gigantu pakalpojumus. Jo dzīvojam globālā ciematā, kur katru māju vieno interneta un mobilo komunikāciju saites. Kā zināms, Snovdens nodeva britu avīzei «The Guardian» informāciju par ASV izlūkdienestu izmantotajām datu iegūšanas programmām, tostarp masveida telefonsarunu noklausīšanos un personu izsekošanu globālajā tīmeklī, analizējot videomateriālus, fotogrāfijas un e-pastus ārvalstīs.

GCHQ compositePats Snovdens atzina: «Es nevēlos dzīvot tādā sabiedrībā, kur notiek šādas lietas (..). Es nevēlos dzīvot pasaulē, kur viss, ko es daru un saku, tiek ierakstīts.» Es viņam pilnīgi piekrītu, jo tādā sabiedrībā nevēlos dzīvot arī es. Taču citu iespēju šodien uz mūsu planētas nav. Vai jums ir zināma šāda vieta? Prezidents Obama, kurš katru rītu uz sava rakstāmgalda saņem NSA (National Security Agency) ziņojumus, nesen presei verbāli zvērēja, ka ASV teritorijā neviens cilvēks noklausīts un izsekots netiekot. Taču viņa ķermeņa valoda un sejas izteiksme liecināja, ka nezin vai viņš pats tic saviem vārdiem un ka ASV prezidentam ir mazliet kauns par to, ko viņš mums saka. Arī es nepazīstu nevienu nopietnu cilvēku, kas viņam tobrīd bija gatavs noticēt.

Deniss Čalovskis zina, uz ko ir spējīgi amerikāņi

Vienīgais mierinājums mums šobrīd varētu būt Snovdena avīzē «The Guardian» publiskotā pasaules karte, kurā var redzēt, ka Latvija un Igaunija kopā ar Skandināvijas valstīm ir zaļā krāsā un tieši tāpēc praktiski vismazāk interesē NSA (National Security Agency) īstenoto informācijas vākšanas programmu PRISM, kas dod tiešu pieeju Google, Apple, Facebook un pārējo ASV dislocēto interneta tīklu serveru informācijai. Izrādās, ka no mūsu reģiona Lietuva interesē ASV izlūkdienestus vairāk. Protams, ka šā monitoringa pašas interesantākās jeb «sarkanās valstis» atrodas Tuvajos Austrumos.

Ja nu jums ir garlaicīgi un vēlaties, lai «kāds» jums pievērš lielāku uzmanību nekā līdz šim, un ja vēlaties nokļūt aizdomās turamo sarakstā, tad biežāk ierakstiet Google meklētāja lodziņā vai savā e-pasta, sociālo tīklu sarakstē, piemēram, tādus vārdus kā CIA, CIS, FAA, Cops, SWAT, Prevention, Riot, North Korea, Antiviral, Ricin, Sarin, Pork, Swine, Electric, Port, PLO, Pakistan, Emergency, Islamist, Worm, Social media, Cyber attack, Trojan, 2600 u.tml. Pilns šo signālvārdu saraksts, uz kuriem reaģē PRISM un citas informācijas monitoringa programmas, ir pieejams pat attiecīgo ASV drošības departamentu mājas lapās.

čalovskis foto diena48467.jpgTo, ka ASV izmeklēšanas un izlūkošanas dienesti tiešām seko mūsu datoru taustiņu kustībām un nejokojas, vislabāk zina viens Latvijas iedzīvotājs, kuru sauc Deniss Čalovskis, kurš tagad Rīgas cietumā gaida Latvijas tiesas verdiktu par izdošanu ASV. Deniss Latvijas presē tiek dēvēts par hakeri. Es pieņemu, ja viņam bija nodoms veikt kibernoziegumu, viņš gan labi zinātu, kā internetā saglabāt savu integritāti, kā to prot tie, kas izmanto TOR un tamlīdzīgas anonīmas sērfošanas un komunikācijas iespējas. Taču ASV izsekoja Denisu un tagad tur nopietnās aizdomās. Tātad ir liela iespējamība, ka ASV lielais brālis var tikt klāt jebkuram no mums jebkurā planētas vietā, pat ja mēs pavisam nevainīgi Google mēģinām apmierināt savu zinātkāri.

Mīlestības ministrija un dzīve akvārijā

Izrādās, ka šonedēļ pasaulē Amazon pārdotāko grāmatu topā ir nokļuvis 1948. gadā sarakstītais Džordža Orvela fantastikas romāns «1984». Tā darbība risinās nākotnē – 1984. gadā, pasaulē, kur pastāv trīs savstarpēji karojošas valstis: Okeānija, Eirāzija un Austrumāzija. Visās valstīs pastāv totalitāra sabiedrība ar neierobežotu partijas varu, kas nemitīgi kontrolē savu pavalstnieku domas un darbus. Galvenais varonis Vinstons ir partijas biedrs un strādā Patiesības ministrijā, kas nodarbojas ar melu fabricēšanu. Bez tās pastāv vēl trīs citas ministrijas: Mīlestības ministrija (nodarbojas ar cilvēku izsekošanu un represijām), Pārticības ministrija (kas organizē resursu mobilizēšanu karam) un Miera ministrija, kas atbild par kara lietām. Partijas trīs galvenie saukļi ir: «Karš ir miers», «Brīvība ir verdzība» un «Nezināšana ir spēks».

Padomju Savienībā šī grāmata tika iekļauta aizliegtās literatūras sarakstā, jo tā raksturoja reālo stāvokli PSRS. Taču ASV ir pasaules demokrātijas citadele un to ir grūti salīdzināt ar totalitāro režīmu, kas valdīja PSRS un vēl valda daudzās pasaules valstīs. Taču vai Snovdena atmaskotie fakti neliecina, ka demokrātijas nosargāšanas vārdā arī demokrātisku valstu valdības ir gatavas lietot nedemokrātiskas, totalitāras sabiedrības metodes varas realizācijai?

1984 gramatas plakatsTiem, kas uz savas ādas ir izjutuši PSRS režīmu, totāla sabiedrības izsekošana neliekas nekas pārsteidzošs, drīzāk gan pavisam ierasta lieta. Toreiz nebija interneta un mobilo telefonu, taču tik un tā vara mūs uzraudzīja un novēroja: mūsu telefona sarunas noklausījās, mūsu vēstules lasīja speciāla nodaļa pastā, sētnieks un kaimiņi ziņoja, kādi cilvēki pie mums mājās ciemojas, darba vietās attiecīgi bija savi ziņotāji, kas ievēroja un ziņoja, ja mēs ģērbāmies Rietumu drēbēs un aizrāvāmies ar Rietumu mūziku un tāpēc bijām potenciāli pretpadomju elementi un dzimtenes nodevēji. Tagad par to varam atļauties pasmīkņāt, bet toreiz ikviens no mums riskēja ar darbu, karjeru un relatīvo brīvību. Tas bija laiks, kad skaidri apzinājāmies – zinājām un jutām, ka esam ievietoti stikla burkā un Lielais Brālis mūs novēro, izlemjot mūsu vietā, ko mēs drīkstam un ko ne. Toreiz mēs bijām pārliecināti, ka līdz ar atbrīvošanos no komunistiskā režīma viss būs savādāk: godīgi, atklāti, respektējot mūsu ikviena brīvību un cieņu. Taču, tagad esam šokēti, jo redzam, ka totalitāras sabiedrības novērošanas metodes mājo arī demokrātijas citadelē ASV, kas savulaik padomju režīmā smokošajiem skaitījās taisnības un brīvības bāka.

Kopā ar Wikileaks un Votergeitas (Watergate) skandāliem Snovdena PRISM darbības atmaskošana veido pasaules lielāko informācijas noplūdes skandālu trijnieku. Vēl vairāk – Snovdena atmaskojumi faktiski ir daudz smagāki un nozīmīgāki par iepriekšējiem. Tie liecina par globālu un totālu pilsoņu kontroli, ko īsteno konkrēta, it kā demokrātiska lielvara. Šādi uzskata daudzi, ne viens vien eksperts un politikas pētnieks.

Viena daļa no mums uzskata, ka par to nav jāuztraucas tiem, kuru sirdsapziņa ir tīra, jo Eiropas Savienībā ir augstāks personu datu aizsardzības līmenis nekā ASV un mūsu personas kodu sistēma jau pati par sevi ir totāla izsekošana, un varas iestādes tāpat jau zina par mums visu. Taču, kā liecina atmaskotie fakti, arī nevainīgiem pilsoņiem nav nekādu garantiju, ka viņi nenokļūs aizdomās turamo sarakstā sakarā ar nejauši ievadītu vārdu Google meklētājā vai savā e-pasta sarakstē, jo uz katru potenciālo teroristu amerikāņiem esot vismaz desmit aizdomās turamās personas.

No Such Agency

200px-National_Security_Agency.svgĀrzemju signālu pārtveršanas dienests NSA (National Security Agency) tika dibināts 1952. gadā, un tā iesauka ir No Such Agency. Par tās eksistenci ASV plašākai sabiedrībai kļuva zināms tikai 1975. gadā, kad par to sāka uztraukties demokrātu senators Frenks Čerčs (Church), kuram bija aizdomas, ka organizācija, kuras uzdevums bija radio, telegrāfa, telefona un citu signālu pārtveršana ārzemēs, savus uztvērējus virza arī valsts iekšienes virzienā. Čērča darbības rezultātā 1987. gadā tapa Foreign Intelligence Surveillance Act (Fisa), likums, kas noteica, ka nevienu ASV pilsoni nedrīkst izspiegot bez Tieslietu departamenta izraudzītas speciālas tiesnešu grupas atļaujas. Taču uz šo likumu pievēra acis pēc 2001. gada 11. septembra, kad terorisma draudu iespaidā eksplodēja ASV pilsoņu iekšzemes komunikācijas sakaru monitorings, t.i., izsekošana.

New York Times jau 2005. gadā atklāja, ka prezidents DŽ. Bušs jau pirms trim gadiem bija devis slepenu atļauju NSA terorisma apkarošanas nolūkā noklausīties un izsekot arī amerikāņus.

Līdz ar tehnoloģiju attīstību pēdējos gados ir auguši arī izsekošanas apjomi. NSA izmanto satelītus globālam telefona un e-pasta komunikācijas monitoringam un informāciju nosūta uz šo satelītu 20 zemes stacijām visā pasaulē. Katra šāda stacija apstrādā apmēram miljardu balss sarunu/e-vēstuļu/sociālo tīklu, blogu un citu informāciju. NSA darbinieku skaits tiek vērtēts apmēram 100 000, no kuriem 30 000 ir militārpersonas. NSA štābs atrodas netālu no Vašingtonas vietā, ko sauc par Fort Meade, taču lieli kompleksi atrodas arī Džordžijā un Teksasā. NSA filiāles atrodas Lielbritānijā, Vācijā, Japānā un citur.

Krievija arī ir iebāzusi savu snuķi «zaptes» vannās

logo fsbZinātnieki ir diezgan skeptiski izturas pret pasaules izlūkdienestu centieniem savākt visu iespējamo informāciju (cik vien iespējams) par cilvēkiem, īpaši no sociālajiem tīkliem.

Lundas universitātes izlūkošanas datu analīzes profesors Vilhelms Agrels uzskata, ka izlūkdienesti pārspīlē ar savas informācijas ievākšanu un ka šie datu arhīvi rada tikai šķietamu konkrēto valstu drošības nodrošinājumu. NSA un citi šo spiegošanas organizāciju analogi atgādina dzīvniekus, kas sastājušies ap gigantiskām ievārījuma vannām (sociālie tīkli) un sabāzuši savus snuķus tajās ar cerību izvilkt lielo zivi. Šķiet, ka drīz vien viņi arī aizrīsies no negausības un saldumu pārēšanās.

Krievijas FSB (Federaļnaja Služba Bezopasnosķi), kas ir KGB mantiniece, arī ir iebāzusi savu snuķi šajās vannās.

Atšķirībā no ASV Krievijā nav patiesas demokrātijas un tur personas integritātes tiesības tiek smagāk ignorētas nekā ASV. Krievija nemaz nekautrējas atzīt, ka kontrolē visus savus sociālos tīklus un noklausās sarunas bez īpašam ceremonijām. Starp citu, jūsu uzvārdam nav nemaz jābūt Navaļnijs vai Ņemcovs, lai justos kā zivs akvārijā, kas novietots uz FSB direktora galda.

Amerikāņi savu spiegošanu pasaulē attaisno ar cīņu pret terorismu, savukārt Krievijā liek uzsvaru uz ārējā ienaidnieka meklēšanu pašu zemē, kas ārzemju aģentu un opozīcijas izskatā jauc Krievijas pilsoņu prātus, un tāpēc PRISM iedvesmo Krieviju vēl ciešāk piesūkties saldās zaptes vannām, kas ir odnoklassniki.ru, mail.ru un citi.

Krievijai ir sava labi pārbaudīta visu veidu telefonu noklausīšanas sistēma SORM, kirilicā СОРМ (Система технических средств для обеспечения функций оперативно-рoзыскных мероприятий), kas izstrādāta jau padomju gados un kopā ar Deep Packet Inspection (DPI) metodi garantē, ka Krievijā nepamanīts nepaliek neviens aizdomīga cilvēka čuksts un neviena aizdomīga rindiņa, sevišķi, ja tajā būs tādi vārdi kā Bolotnaja, Pussy Riot, Putin, FSB un citi. Turklāt ne visos gadījumos vajadzīgs tiesas lēmums. COPM atrodas drošības dienestu teritorijā, bet DPI atrodas pie interneta provaideriem, kas tagad būs spiesti pildīt Krievijas Sakaru ministrijas norādījumus, monitorējot un cenzējot Krievijas internetu.

Krievijā ir ievērojams tehniskais potenciāls, kas tiek lietots, lai īstenotu kiberkaru arī ārzemju teritorijās. To apliecināja Krievijas agresīvie uzbrukumi Tallinas notikumos (pirms dažiem gadiem), kas piespieda arī NATO pievērst šim kara veidam īpašu uzmanību. Vārdu sakot, ne tikai ASV, bet arī Krievija redz un novēro mūs savos akvārijos. Nepatīkami, bet fakts. Jāsamierinās, ka mums nedrīkstētu būt ilūziju šajā virzienā.

Kā specdienesti uzrauga žurnālistu komunikāciju

kas notiek internetāSpecdienestu monitoringa uzmanības lokā ir ne tikai teroristi, visādu veidu ekstrēmisti (reliģiskie, politiskie u. tml.), bet arī žurnālisti. Īpaši tie žurnālisti, kas komentē notikumus un pēta problēmas. Tas ir īpašs stāsts, jo gan FSB, gan SÄPO (Zviedrijas valsts drošības dienests), gan Latvijas SAB un DP un, kā tagad zinu, arī ASV drošības dienesti kolekcionē vai ir kolekcionējuši un pēta arī manu komunikāciju.

Tāpēc es nebrīnījos, kad kopš deviņdesmito gadu vidus, rakstot avīzei NRA (Neatkarīgā Rīta Avīze) un kritizējot Latvijas politiķus Godmani, Birkavu, Kiršteinu un Šķēli, tiku ierindota Latvijai naidīgu personu lokā, kas strādājot Krievijas FSB uzdevumā, un Ministru kabineta administrācijas vadība uzskatīja mani gandrīz vai par personu non grata. Toreiz pēcpadomju periodā tiem, kas atļāvās publicēt ko kritisku pret Godmani, Birkavu un Šķēli, Latvijas Patiesības ministrija (laikraksts Diena) ar lielu entuziasmu kāra klāt birkas «tumšie spēki, Latvijas ienaidnieki». Tagad kritizēt valsts politisko varu ir normāli, toreiz – skaitījās noziegums. Varas vajāto žurnālistu skaitā iekļuvu arī es un noteikti biju šajā sektorā līdz pat 2008. gadam, kad pat daži Saeimas deputāti (Ābiķis) aicināja beidzot Saeimā apspriest manu nelojalitāti pret Latvijas valsti par finanšu krīzes pirmajiem brīdinājuma signāliem no Zviedrijas.

Nešaubos, ka daļa manas sarakstes (faksa ziņojumu, e-pastu un citās formās), manu publikāciju un cita veida komunikācijas dati ir ne tikai SAB vai DP, bet arī SÄPO (Zviedrijas drošības policija), KGB (FSB) un ASV NSA/CIA un, iespējams, arī dažu citu valstu serveros un dokumentu glabātavās. Lai publicists tiktu pakļauts tādu organizāciju kā NSA un FRA (Zviedrijas analogs NSA) monitoringam, nav jābūt potenciālam teroristam vai oligarham, bet pietiek būt kritiskam pret konkrētas valsts politiķiem un šo valstu politiku, jābūt neprognozējamam, neatkarīgam un ar ietekmi uz sabiedrisko domu.

Novērošanu var iniciēt arī atsevišķu personu iesniegumi drošības policijai. To darīja daži prominenti mūsu tautieši Zviedrijā, rakstot garu garos ziņojumus SÄPO, ka Zviedrijā mani kā žurnālisti esot iesūtījis Krievijas FSB, lai veiktu diversijas Zviedrijā un izspiegotu turienes latviešus un veiktu Latviju un Zviedriju nomelnojošu darbību presē. Smaids sejā uzplaiksnīja pat zviedru drošības policijas darbiniecei, kurai bija pēc instrukcijas jāuzklausa arī mans viedoklis, taču esmu droša, ka manu komunikāciju toreiz uzraudzīja vai joprojām uzrauga arī zviedri. Nemaz jau nerunājot par abām lielvarām – ASV un Krieviju.

Esmu kritizējusi Zviedrijas, Latvijas, ASV, Krievijas, Ķīnas, Francijas, Izraēlas vadītājus, politiķus un šo valstu politiku. Zinu, ka visas kritiskās publikācijas ir tikušas pamanītas un piefiksētas un daži gribētu, lai es peldu viņu kontrolētā akvārijā uz viņu rakstāmgalda. Dažu vēstniecību amatpersonas ir pat brīdinājušas un rakstījušas man adresētus skarbus vārdus. Taču zinu arī žurnālistikas pirmo likumu: neatkarība un domāšanas brīvība ir pats svarīgākais. Arī peldot pret straumi un «spļaujot pret vēju» (kā man pirms pāris gadiem aizrādīja kolēģe no Latvijas Radio). Šo neatkarības sajūtu izbaudu arī pašlaik, rakstot norvēģu mediju koncerna Schibsted izdevumā TVnet. Ne PRISM, ne FRA, ne CIA vai FSB vai kas cits līdzīgs to nespēj ierobežot, kamēr dzīvojam tiesiskā un demokrātiskā valstī.

Attēli no http://www.guardian.co.uk/world/2013/jun/08/nsa-boundless-informant-global-datamining http://atlantablackstar.com/2012/05/23/is-the-fbi-spying-on-your-wireless-communications/

Kurš uzvarēs mediju mačā? Avīzes nomirs? Kas nāks viņu vietā?

2013. gada 25. marts

Pašreizējā situācija. Mediju tirgus.

Pašreizējā situācija. Mediju tirgus.

Kvalitatīvās žurnālistikas krīze šobrīd ir acīmredzams fakts. Ne tikai Latvijā.

Deviņdesmito gadu sākumā to prognozēja profesionāļi un eksperti, bīstoties , “vai elektroniskā revolūcija mūs neaprīs?”. Tā 1992. gada 1. augustā (pēc Apple organizētās ”multimediju konferences”) rakstīja Washington Post redaktors Bob Kaiser, uztraucoties vai internets nepadarīs papīra avīzi par ” ignorētu, nevajadzīgu anahronismu”.

Tagad šis mirklis ir pienācis un izdevēji steidzas konkurēt ar avīzes elektroniskajām versijām.

Diemžēl netika attīstīts (paralēli) digitālais reklāmas tirgus, uzskatot, ka šāds solis 100% iznīcināšot papīra avīzes reklāmas pienesumus.

Craigslist mēģināja ”pa savam” rekonstruēt digitālo reklāmas tirgu un amerikāņu papīra avīžu kopējie ieņēmumi pašlaik ir pat zem 1992. gada līmeņa.

Manuprāt, tieši reklāmas tirgus reformas iztrūkums ir galvenais klupšanas akmens mediju šodienas eksistencē. Izdevēji mēģina ”izspiest pēdējo sulas pilienu” no esošā formāta, neaptverot, ka ir citi laiki un pūš citi vēji. Sulas papīram nav.

Turpretī digitālais ”afišu stabs” arī šodien ir un paliek pārāk pliks un neizmantots, jo lielākā daļa izdevēju to ignorē joprojām. Tā vietā meklējot jaunus ceļus, kā iekasēt naudu no digitālo publikāciju lasītājiem.

Pat New York Times ar saviem 43 miljoniem lasītāju mēnesī un pusmiljonu digitālo abonētāju netiek galā šādā ceļā. Reklāmas apjomi (joprojām) strauji samazinās papīra frontē un izdevējam nākas atkal ”tikt vaļā no kārtējās avīzes”. Turpinām lietot datoru āmura vietā.

Šoreiz cilpa kaklā ir Boston Globe. Warren Bufffet esot ieinteresēts mazo provinces laiksrakstu uzpirkšanā, taču lielās preču zīmes – tādas kā Globe, Los Angeles Times vai Chicago Tribune viņu neinteresējot.

avižu kiosks VenecijāAvīžu krīze pašlaik iegājusi savā otrajā periodā (pēc pāris gadu ilgas atjēgšanā perioda) un ir skaidrs, ka lielās un ietekmīgās avīzes cietīs vissmagāk. 

Piemēram The Guardian. Pēc pamatīgiem investējumiem digitālajos kanālos un ASV tirgū tā kļuvusi par ceturto lielāko informatīvo platformu pasaulē. 2011. gadā šī avīze zaudēja ap miljonu sterliņu mārciņu nedēļā, jo papīra avīzes metiens nokrita līdz 1949. gada līmenim. Tagad avīze ir pārģērbusies. 100%.

Tirgus pieprasa unikālu digitālu produktu. Izdevēji šim pavērsienam vēl nav gatavi. 

Vienkārši tāpēc, ka produktu gatavo žurnālisti un viņiem neviens neprasa. Arī pie mums izdevēji un mārketingisti domā, ka viņi medijus saprot labāk.

Vai kvalitatīvajai žurnālistikai ir cerība vispār izdzīvot nākotnē?

Kādai jāizskatās avīzei, TV vai radiostacijai, lai būtu iespējams finansēt kvalitatīvu darbu slejās un mediju ētera? 

Vai valstij ir pienākums atbalstīt šo procesu?

 

Pavisam nesen šos jautājumus mēģināja noskaidrot 43 vadošie pasaules izdevēji no 16 valstīm Lielbritānijā, gleznainajā Cotswolds. Pēdējo 15 gadu laikā šeit tiek rīkotas nozīmīgas mediju konferences un pēdējā arī nebija izņēmums.

Šīm konferencēm ir tradīcija nepublicēt referātus un necitēt dalībniekus.

Uz galveno jautājumu – ”vai kvalitatīvā žurnālistika izdzīvos?” tika atbildēts konkrēti – jā, izdzīvos.

Taču nav garantijas, ka tas notiks esošo (pašlaik etablēto) mediju ietvaros.

Kvalitatīvā žurnālistika vairs neizskatās tāda pati kā agrāk un tieši tāpēc ir pamats prognozēt, ka jaunie darba veidi, kanāli un interaktivitāte palīdzēs izdzīvot tiem, kas mediju unikalitāti saprot labāk.

Kvalitatīva žurnālistika nav tikai atmaskojošā (rokošā) vai analītiskā. Nepavisam nav.

Kvalitātes definīcija laba līmeņa mediju produkcijai šodien ir cita. 

Uz vieduma ziloņkaula torni durvis ir jau vaļā un tikai tie, kas to saprot, ir ceļā uz jauno mediju izpratni. 

Te nepalīdzēs diskusijas par biznesa modeli.

 

Pats galvenais saprast  modernās publikas vajadzības, jo šodien tās ir citādas nekā pirms 5 av 10 gadiem.

Tāpēc panākumu atslēga slēpjas radošumā, kreativitātē un gatavībā eksperimentēt.

Protams, ka lielās redakcijas (savā šodienas izskatā) iznīks un darba organizācijai ir jāatbilst laika prasībām.

Lai rosinātu pārdomām, iesaku izlasīt ziņojumu ar nosaukumu ”Post-industrial journalism”, kuru Emily Bell, Clay Shirky un Chris Anderson izstrādājuši Columbia Journalism School ietvaros.

Tur aprakstīta žurnālistikas nākotnes ekosistēma. 

Rosinoši.

Modernais laiks pats piesakās pie mūsu durvīm. Tikai mēs to turpinām nesaprast.

Tīmekļa milži = tie, kas mūs izspiego ikdienā

2012. gada 9. aprīlis

Aklā iela

Aklā iela

Apple, Amazon, Google un Facebook vēlas sistematizēt mūsu ieradumus, sociālo dzīvi un vēlmes. Vai mēs tam piekrītam?

Vai neesam jau ievēlušies Orvela absurdajā ”modrās acs” sabiedrībā labprātīgi, sēžot un rakstot pie sava datora vai telefona? 

Grāmatu veikals Amazon šodien nosaka cenas pasaules grāmatu tirgū. Tas lieliski zina ko mēs lasām, kā lasām un par kādu cenu lasām.

Šis veikals vairs nav tikai tirdzniecības vieta. Tas ir 164 miljonu klientu forums, kurā tirgo ne tikai grāmatas, filmas, mūziku, bet arī visu pārējo (sākot no autoriepām un beidzot ar apģērbu un kosmētiku).

Amazon, kā tīmekļa gigants, zina  ko pircēji vēlas un esoša datu bāze ir nākamais šī uzņēmuma biznesa projekts, kura izmantojuma sekas var būtiski ietekmēt mūsu visu dzīvi.

Apple ir šodien visaugstāk  novērtētā preču zīme (250 miljardu latu vērtībā) tātad – šī summa atbilst, piemēram, Zviedrijas nacionālajām kopproduktam.

Googles reklāmas ieņēmumi 2012. gadā sasnieguši jau 24 miljardu dolāru līmeni un tas ir tik pat daudz, cik visas ASV preses reklāmas peļņa gada laikā.

Facebook ir pagaidām pieticīgākais dalībnieks tīmekļa milžu kvartetā. Ar saviem 850 miljoniem aktīvo lietotāju, kas katru mēnesi palielinās ar + 10 miljoniem fanu.

Kvarteta locekļi vairs nav lojāli cits pret citu. 

Katrs no viņiem vēlas uzvarēt un pievākt sev interneta varas monopolu.

Karš ir sācies.

Kāpēc  batālijas un kaujas sākas tieši šogad?

Tāpēc, ka līdz šim milži kopa katrs savējo dārziņu. 

Piemēram, Amazon bija galvenokārt kultūras universālveikals, Facebook sociālās saziņas dienests, Google meklēšanas programma un Apple bija datoru un telefonu ražotājs.

Tagad viņi visi sper vienu soli tālāk un metas iekšā konkurentu zonā. 

Tagad visi ir gatavi tirgot visu. 

Izklaides jomā Googe/Youtube un Amazon  tagad darbojas arī kā producenti (nevis tikai piegādātāji). To mērķis ir ” klientu totālā piedzīvojuma” nodrošināšana un tas tiek panākts, izmantojot tradicionālos TV kanālus un tīmekļa medijus, kas summējas izcili precīzā auditorijas apzināšanā un analīzē.

Televizors pavisam drīz ”labi apskatīs” arī mūs – skatītājus (novērtējot mūsu intereses un pirktspēju).

Google nesen (pavasarī) paziņoja, ka saglabās komunikācijas vēsturi par katru lietotāju, lai izveidotu īpaši piemērotu reklāmas piedāvājumu katrai segmenta grupai un katram indivīdam atsevišķi. Lai to labāk ”piegrieztu” ir nepieciešams mūsu – lietotāju ”jā” vārds.

Tāpēc tīmekļa giganti tagad pieprasa no mums (pērkot mobiltelefonu) visu: sakot ar bankas kartes, konta datiem un beidzot ar biogrāfijas un interešu faktiem. Visas aplikācijas mēs tagad pērkam iebakstot ar pirkstu ekrānā, bet milži automātiski novelk par to naudu no mūsu bankas konta vai pieskaita pirkuma summu mūsu mobiltelefona rēķinam.

Drīz viņi zinās par mums visu. Piemēram, jau tagad IT uzņēmums Responsys ir izveidojis metodi, kas līdz ar e pasta atvēršanu, uzreiz piedāvā arī reklāmu no sūtītāja vai nodrošina, ka meklēšanas programmas pašas jums pēc brīža piedāvās attiecinošo reklāmu.

Milžu savāktie dati par mums ir apjomīgi.

Baismīgi precīzi un sensitīvi.

Viņi izmanto mūsu sociālos kontaktus un draugus.

Tīmekļa gigantu pārdošanas loģika ir vienkārša – uzbūvēt biznesu nevis ap produktu, bet ap pircēju psiholoģiju un rīcību. 

Tas nozīmē, ka pārdošana kļūs ”vēstījoša”, jo piedāvās mums produktu sekvences, kas precīzi prognozē mūsu vēlmes. Piemēram – plānojot vakariņa itāliešu stilā, tīmekļa spiegi jau laicīgi mums (it kā starp citu) piedāvās iegādāties ”labu itāliešu vīnu” , jo viņi faktiski lasa un redz (uz priekšu), ko mēs darīsim un kā dzīvosim!

No kvarteta neatpaliek arī Twitter, kas arī labi pārzina mūsu sociālos kontaktus, simpātijas, antipātijas, vajadzības un kaislības.

Pirms laiciņa noskaidrojās, ka Twitter (caur Datasift) ir piedāvājis pārdošanai visu mūsu komunikāciju pēdējo divu gadu laikā vairākiem mārketinga uzņēmumiem. Pārdošanai tika nodoti arī fakti par to, kur čivinātāji ir atradušies (fiziski) komunikācijas laikā. Šoziem noskaidrojies arī, ka Apple un Google ar ”cookies” un aplikāciju palīdzību ir centušies izspiegot savus lietotājus. Vienā gadījumā ar  iPhone palīdzību tika iegūtas pat konkrēta lietotāja privātās piezīmes, telefona grāmatiņas adreses un fotogrāfijas.

Savādi, ka sabiedrība par to neuztraucas. 

Sociālie mediji ir vienkārši labi un viss.

Tie ir demokrātiski un progresīvi un basta.

Visi, kas ir atbilstoši stilīgi apģērbti un pareizā, ironiskajā stilā ieraksta Twitterī savu kārtējo pašironijas piesātināto piezīmi, ir good guys.

Tikmēr milži attīsta  mūsu uzskatu, gaumes, ieradumu un ideju uzskaitīšanas un sistematizācijas tehniku.

Apple jau izņēmusi patentu datora lietotāju  acu zīlīšu kustību analīzei. Senseye apgalvo, ka jau pēc gada būšot gatava programma, kas analizēs mūsu acu kustības, lasot tekstu telefonā. Pa to pašu taku soļo arī politiķi. ASV valdība gatavojas izmantot līdzīgu programmu, lai pēc acu kustībām (skatoties ekrānā!) varētu noteikt datora lietotāja kriminogēnās tieksmes.

Dators un telefons mūs apskata! 

Turpmāk apskatīs vēl uzmanīgāk un rūpīgāk! 

Ekrānu spiegi studē mūsu rīcību uzvedību, lasa mūsu domas, apgādā ar izrietošajiem produktiem un nodarbojas ar sistemātisku mūsu bankas kontu automātisku drenāžu.

Kā jūtaties? 

Ir patīkami?     

 

Partijas kā kriminālas bandas un biznesa līderi kā rokzvaigznes.

2011. gada 9. oktobrī

Latvijas medijos žurnālistu publicistikas (šķiet) vairs nav, jo Kariņš izsakās par Zatleru no Briseles kā viedais no Austrumiem (”Zatlers izrādījies vilks aitas ādā”), Dzintars spēlē žurnālistu un ziņo, kas ir un kas nav okupācija (histērija ap absurdo pantiņu -”okupācija bija, okupantu nav” joprojām turpinās 🙂 ) , Kristovskis novērtē ZRP gatavību palikt opozīcijā (it kā pats nebūtu politiķis un pats šo konfliktu neveicinātu) un Ušakovs arī izsakās galveno ziņu joslā par ko ”viņš ir pārliecināts” (lai gan tieši viņš vispamatīgāk sašķēlis Latvijas sabiedrību un viņa loģikas dēļ, Latvija pamazām pārvēršas par Krievijas forštati).

Analītikas mūsu medijos vairs gandrīz nav.

Ir tikai neapmierinātības un protestu izpaudumi.

Kāpēc?

Tāpēc, ka žurnālisti un komentētāji ir nostumti malā un viņu vietu slejās un ēterā ieņēmuši politiķi.

Esošie un bijušie.

Pavisam iespējams, ka kāds no viņiem vai ”bijušajiem politiķiem” šonedēļ nostāsies arī pie LTV Ziņu dienesta diriģenta pults un aicinās Ilvas vai Arņa vietā lasīt Panorāmu (pa svētdienām),piemēram, pašreizējam Valsts Prezidentam Bērziņam, kuram taču ir tik laba dikcija un lieliska valoda!

Viņi var visu! Mūsu politiķi!

Viņi visu izlemj un mēs pārējie redzam, kur Latvija (šīs lemšanas dēļ) ir jau aizripojusi…

No malas Latvijas etablētās politiskās partijas atgādina kriminogēnas bandas, kas siro Latvijas politiskajos gaiteņos un ir gatavas drīzāk viena otru nogalināt nekā nonākt pie saprātīga kompromisa valsts interesēs.

Politika esot kompromisa māksla.

Mūsējie šo mākslu neprot.

Šajā situācijā mums vēlētājiem būtu svarīga intelektuāli dziļa publicistikā analīze medijos par notiekošajiem procesiem valstī.

Nē, nevis ”Dombura šovs” (ar politiķiem galvenajās lomās un savstarpēju rīdīšanu kameru priekšā), bet gan līdzsvarota un dziļa analīze par notiekošo valstī un politikā.

Diemžēl latviski tādus tekstus izlasīt nekur nevar, jo apskatnieku vietā mums ir lielākoties tikai atmaskotāji un politiskie manipulētāji.

Žēl, ka profesionālai žurnālistikai un neatkarīgai analīzei vieta medijos vairs neatrodas.

Zivs pūst no galvas.

Tā ir.

Zviedrijas karaļvalstī arī līdzīgas problēmas. Taču citi risinājumi. Zviedru mediji šodien ziņo par to kā TV4 pēkšņi atteikusies ”laist kadrā” ļoti interesanto publicistu Markusu Biro. Līdzko šīs privātās televīzijas stacijas vadītāji uzzināja, ka viņš gatavojas iesaistīties Kristīgi demokrātiskās partijas aktivitātēs un varbūt pat ar laiku pretendēt uz vietu parlamentā (no šīs partijas), tā nekavējoties tika sasaukta TV 4 valdes sēde, kas pieņēma lēmumu ”izņemt no kadra” žurnālistu, kas ”ir politizējies” (pieslējies kādai no partijām).

Markus gan pēc tam uzreiz  atteicās no tālākas karjeras šajā partijā, taču kadrā atpakaļ netiek.

Viņu vairs neņem pretī TV.

Tas, ka darbošanās politikā nav savienojama ar uzstāšanos medijos – šeit nevienam nav jāpaskaidro.

Latvijā tas joprojām daudziem politiķiem ir jāizskaidro un…vienalga…daudzi to nesaprot. Piemēram, fiziķis un politiķis Godmanis to joprojām nedzird un turpina diskreditēt Latviju SWH ēterā. Viņa piemēram ir sekotāji un pēdējās šī fenomena  izpausmes jau norādīju augstāk – Latvijas mediju vide ir noslīcināta politiķu imperatīvajos izteicienos (ievadrakstu vietā).

Tikmēr tauta sāk aizvien vairāk apbrīnot biznesa ģēnijus.

 ”Stīvs Džobs bija kā roka zvaigzne” – pagājušajā nedēļā konstatēja Forbes. Iepriekšējā parakstīšanās uz viņa memuāriem sasniedza Amazonē 41 800% vienas diennakts laikā!

Sociālajos portālos tika organizētas domubiedru grupas, iededzinātas virtuālas sveces viņa piemiņai un kustība – ”mums vajadzīgs konstruktīvs un harizmātisks līderis” iet plašumā visos kontinentos.

Politiķa vietu pamazām šajā VARAS nišā ieņem biznesa vadītāji. Uzņēmumu un koncernu līderi. Tādi līderi, kas no visiem pieejamām tehnoloģijām prot uztaisīt modes un pielūgsmes produktus, sava veida popkultūras un kulta produktus un paši kļūstot par elkiem.

Stīva Džobsa aiziešana medijos tika atspoguļota košāk un intensīvāk nekā Maikla Džeksona nāves fakts 2009. gadā.

Biznesmenis ir ieņēmis popzvaigznes statusu.

Filma par Facebook dibinātāju Marku Cukerbergu bija pagrieziena punkts mūsdienu uzņēmēja tēla rekonstrukcijā.

Avantūrists un biznesa ģēnijs Ričards Brensons, kas vienlaikus producē un filmējas pats, kas kā tipāžs vairāk atgādina Miku Džegeru nevis, piemēram, tipisku vecās raudzes uzņēmēju bagātāko Zviedrijas cilvēku Ingvaru Kamprādu (IKEA).

Aktuālā ”anti Wall street kustība” (amerikāņi, kas protestē pret biržas mākleru bezatbildību) ir vēl viena izpausme šajā jauno notikumu ķēdē, kas liecina par tautas vēlmi paust savu viedokli ekonomikas un finanšu sistēmas regulācijas jautājumos.

Sabiedrība ir daudz informētākā nekā agrāk.

Ir vajadzīgi harizmātiski un konstruktīvi vadītāji, kas spēj un prot paveikt brīnumu.

Tādi, kas spēj vadīt un vienlaikus būt arī mūsu draugi.

Vadoņu vietā jau sen nostājusies egocentriska, harizmātiska personība ar dziļu kompetenci darbā un sociālajos kontaktos.

Jēkaba ielā šo jauno laiku nejūt.

Žēl.