Slima fantāzija vai tomēr skarba realitāte

2012. gada 3. jūlijā. Speciāli TVNet.

Plakāta fragments. Foto LETA, TVNet.

Cik slimai fantāzijai jābūt, lai Pinokio reklāmā redzētu pornogrāfiju, – konstatē interneta čata dalībnieks ar segvārdu Toms, diskutējot informāciju par to, ka Valsts policija pēc aptuveni četrus gadus ilgas izmeklēšanas izbeigusi kriminālprocesu par iespējamu pornogrāfiju Latvijas Nacionālās operas izrādes «Leļļu opera» reklāmā.

Šis «svaigi – senais» notikums no jauna tika aktualizēts pagājušajā nedēļā, kad uzzinājām, ka Organizētās noziedzības apkarošanas pārvalde jūnija sākumā pieņēmusi lēmumu izbeigt kriminālprocesu noziedzīga nodarījuma sastāva trūkuma dēļ.

Tātad – nekas slikts nav izdarīts. Viss kārtībā.

Mazais, kailais puisītis, kas uz «Leļļu operas» reklāmas plakāta izgreznots ar pasaku tēla Pinokio degunu un «nostājies baletdejotājiem raksturīgā pozā ar muguru pret kameru» (BNS, 26.06.2012.) nav nekas briesmīgs.

Galu galā traci par to, ka attēlot kailu bērnu operas reklāmas plakātā nedrīkst, sacēla «ārvalstu pilsoņi, kuri, ierodoties Rīgā, šīs operas izrādes reklāmu bija ievērojuši lidmašīnas piedāvātajos preses izdevumos» (LTV, 26.06.2012.), un protams, ka jau pašā sākumā vairums pašmāju ekspertu skaidri zināja, ka šādas iedomas ir tikai ārzemniekiem. Tukša trakošana. Dūmi bez uguns, jo ārzemnieku satraukuma iemesls esot «pašu ziņotāju slimā fantāzija».

Viņi saskata pornogrāfiju tur, kur tās nav.

– Viņi ir slimi, – man toreiz ar 100% pārliecību balsī uzsvēra vairākas kompetentas Latvijas amatpersonas, kuras no vienas puses jautāja par šo «gadījumu» (lai it kā formāli uzzinātu manu mediju ekspertes viedokli), taču no otras puses jautātāju balss intonācija norādīja, ka šis jautājums ir retorisks.

– Viņi – tie ārzemju sūdzētāji ir patiešām slimi. Nevis mēs! Mēs nemurgojam un neredzam aiz katra maza, plika bērna neķītrības, – dimdināja vairākas Latvijas «ietekmes sviras». To pašu deklarēja arī daudzi citi. «Jau toreiz vairākas amatpersonas, tostarp Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas priekšniece Laila Rieksta-Riekstiņa, paziņoja, ka nesaskata plakātā pornogrāfijas pazīmes» (BNS, 26.06.2012.). Līdzīgu viedokli pauda arī Latvijas Cilvēktiesību centrs. Starp citu, LCC atzinumā norādīts, ka LNO uzveduma «Leļļu opera» reklāma, kurā attēlots kails zēns, nav pornogrāfiska. LCC pat uzskatīja, ka konkrētajā gadījumā, acīmredzami pārprotot pornogrāfijas jēdzienu un nepietiekami iedziļinoties reklāmas materiāla saturā un kontekstā, tiek neatbilstoši ierobežota preses brīvība un apdraudēta radošā vide. Šim imperatīvajam viedoklim toreiz pievienojās vairums Latvijas mediju.

Jā, pornogrāfijas šajā reklāmas attēlā nebija (pēc Latvijas likumdošanā pieņemtā formulējuma). Taču attēls bija aizskarošs un pazemojošs pavisam citā sakarībā.

Savādi, ka pat cilvēktiesību eksperti to nepamanīja

Sabiedrība nebija vienota. Kriminālprocess šajā lietā tika sākts 2008. gada 1. februārī pēc krimināllikuma 166. panta 2. daļas – par tādu pornogrāfisku vai erotiska rakstura materiālu lejupielādi, iegādāšanos, ievešanu, izgatavošanu, publisku demonstrēšanu, reklamēšanu vai citādu izplatīšanu, kuros aprakstīta vai attēlota bērnu seksuāla izmantošana, cilvēku seksuālās darbības ar dzīvniekiem, nekrofilija vai pornogrāfiska rakstura vardarbība, kā arī par šādu materiālu glabāšanu. «Process tika sākts, ievērojot Pornogrāfijas ierobežošanas likumā noteikto, ka «bērnu pornogrāfija ir pornogrāfiska rakstura materiāls, kurā attēlots vai aprakstīts bērns, vai jebkāds cits materiāls, kurā attēlots vai aprakstīts bērns, kas iesaistīts seksuālā darbībā, bērns pilnīgi vai daļēji bez apģērba seksuālā pozā vai neķītra rakstura telpā» (Leta, TVNET, 26.06.2012.).

Ņemot vērā izraisīto publisko satraukumu, Nacionālā opera nolēma nomainīt izrādes reklāmas māksliniecisko risinājumu. Taču autore – izrādes scenogrāfe uzstāja, ka viņai nav bijis «neķītru nolūku», jo esot «gribēts labi» – kailais bērns ar garo degunu «simbolizējot Pinokio kā bērnu, kas ienāk pasaulē ar tiešu, skaidru un nesamaitātu pasaules redzējumu un stāv bērnam raksturīgā pozā, rādot «garu degunu» (turpat). Bērna dzimumorgāni reklāmā vispār nav redzami, un tieši tāpēc tā neesot pornogrāfija.

Kails bērns tātad nozīmē tīrību un nevainību.

Viss.

Ja šāds simbols pārliecina scenogrāfi pašu, tad visi pārējie, kuri saskata «ko neķītru», ir paši vainīgi pie savas samaitātības.

Skaidra lieta.

Policijai lūdza skaidrot, pēc kādiem kritērijiem tā vērtēs iemeslu kriminālprocesa sākšanai. Tika saņemta atbilde – «vadoties pēc likuma».

Tagad šī «Leļļu operas» reklāmas lieta ir izbeigta, jo, kā norādīts policijas ziņojumā – «nekādu lēmumu pieņemt nav iespējams, jo Latvijā nav speciālistu, kuri būtu gatavi uzņemties veikt aizliegtās pornogrāfijas, tostarp bērnu pornogrāfijas, ekspertīzi» (Leta, 26.06.2012.).

Aklās ielas situācija liek secināt, ka kaut kas nav kārtībā gan ar idejas autoriem, gan ar sūdzētājiem, gan ar situācijas lēmējiem. Kur ir kļūda?

Tātad:

Vai Latvijai patiešām nav ekspertu, lai civilizēti izlemtu šo strīdu? Nav speciālistu, kas prastu atšķirt šajā problēmā «baltu» no «melna»?

Kāpēc mūsu sabiedrība joprojām ir pārliecināta, ka fotografēt kailus bērnus un izmantot tos reklāmā, ievietot savu bērnu kailfoto internetā ir nekas cits kā vecāku mīlestības izpausme un lepnums par dzimtas turpināšanu. Tātad – laba lieta. Paradoksāli, ka arī šodien pie mums Latvijā pedofilu it kā nav, un šīs fenomens joprojām tiek uzskatīts vienīgi par samaitāto rietumnieku kaiti.

Vecāku tiražētie bērnu kailfoto

Sāksim pēc kārtas. Šajā jautājumā Latvijā ir eksperti un tie ir masu komunikācijas speciālisti. Ikviens šīs nozares profesors jums paskaidros, ka šajā konkrētajā gadījumā ir runa nevis par «lingvistiku» vai «pornogrāfijas ekspertīzi», bet gan par publiskošanu jeb tiražēšanu – izplatīšanu lielam recipientu lokam. Kamēr māte un tēvs apskata sava bērna bildīti savā dzimtas albumā vai priecājās kopā par atvasītes bildītēm ar vecvecākiem vai draugiem, tikmēr «skatīšanās» ir viņu personīgā lieta. Līdzko šis pats attēls tiek ievietots avīzē, internetā vai tiražēts kā plakāts vai skrejlapa, t.i., pavairots masu patēriņam, tā ieslēdzas publiskās telpas tiražēšanas ētiskie noteikumi. Tie dod priekšroku cilvēktiesību pamatjautājumam, kurš aizliedz publiskot attēlus, kas nav saskaņoti ar pašu nofotografēto personu. Īpaši tad, ja fotografētā persona vai personu grupa ir fiksēti pazemojošā vai upura pozā. Upura attēlus publicēt nedrīkst.

Vienkārši.

Upuris nav vainīgs procesā, kas ar viņu ir noticis, un nevar aizstāvēt sevi.

Tātad – šādos gadījumos policijai vai tiesai vajadzētu beigt vērsties pie līdz šim šajos gadījumos tik iecienītajiem lingvistikas ekspertiem vai veselas virknes speciālistu, kā tas tika praktizēts šajā konkrētajā gadījumā, kad policija tika nopratinājusi kā «lietā» kompetentas personas – «tiesu psiholoģijas speciālistus, psihoterapeitus, ģimenes psihoterapeitus, seksopatalogu-psihoterapeitu, Valsts Bērnu tiesību aizsardzības centra vadītāju, Modeļu asociācijas vadītāju un iesaistītās puses» (Diena, 30.05.2012.).

Šis konkrētais notikums pakļaujas publicistikas un tiražēšanas noteikumiem, un tāpēc šķiet savādi, ka Latvijas policija šo piederību neizprata un neizmantoja valstī esošos komunikācijas zinātņu profesorus, lai novērtētu konkrētā reklāmas ziņojuma atbilstību tiražēšanas normām. Leļļu operas reklāmas gadījums ir tiražēšanas normu nepārprotams pārkāpums. Pārkāpēja – idejas autore un scenogrāfe šoreiz nesaņēma sodu, pateicoties policijas izmeklētāju nekompetencei un dažu radošo organizāciju masīvā spiediena dēļ. Ielu parlaments uzvarēja taisnu tiesu, jo neņēma vērā bērna cilvēktiesības.

Mēs negribam neko sliktu, brīdī, kad lepni ievietojam sava jaundzimušā mazuļa-plikucīša jauko bildīti internetā (visu apskatei, tātad – tiražējam). Aizmirstam, ka, labu gribot, var nobruģēt ceļu uz elli, jo šo attēlu var izmantot arī citi – citādiem nolūkiem (ieskaitot pedofilus) un vēlāk jūsu bērns nebūs pateicīgs par viņa kailfoto izlikšanu publiskai apskatei kādā pedofilu vai tml. vietnē bez izņemšanas iespējas. Savādi, ka mēs vīpsnājam par puskailo jaunkundžu izmantošanu reklāmas un interneta pašreklāmās, taču neredzam tiražētu puskailu bērnu pazemošanu mūsu pašu publiskajā telpā. Vecāku atbildība šajā gadījumā ir ierobežota, jo vēlāk šis pats zēns neteiks savai mammai vai tētim paldies par jauko agras bērnības piedzīvojumu «uz reklāmas staba bez biksēm», kas ir bijis vecāku (nevis viņa paša) sankcionēts pasākums. Būtībā te nav runa par jūtīgo robežu starp mākslu, erotiku un pornogrāfiju, bet gan tas ir cilvēktiesību pamatjautājums. Par sava ķermeņa izmantošanu publiskajā telpā var atbildēt tikai un vienīgi cilvēks pats.

Kamēr bērnam šo jautājumu nevar uzdot pašam (līdz 18 gadu vecumam), viņa kailfoto izmantošana paliek slēgto tēmu sarakstā. Tas ir vienkārši. Cienīsim savas sabiedrības nākotni un izturēsimies pret bērniem tieši tāpat, kā mēs vēlētos, lai viņi (mūsu bezpalīdzības un atkarīgas situācijā) izturētos pret mums.

Jā, policijai šajā lietā nebija ko darīt. Šī ir mediju ombuda/tiesībsarga lieta, kura Latvijā joprojām nav.

Pedofili ir tikai ārzemēs?

Tagad par trešo pozīciju – pieņēmumu, ka mums nav pedofilu. Tie ir tikai ārzemēs, jo operas afišas neatbilstībai morāles normām uzmanību pievērsa tieši ārzemju vīrietis. Šobrīd, kad negaidīti, kā no gaisa ir nokritis pašmājās «ražots» Miķelsons, kas Nīderlandes tiesā atzinies ap 83 mazgadīgu bērnu seksuālā izmantošanā, medijiem būtu vairāk un plašāk jārunā par mūsu pašu pieaugušo cilvēku tieksmi apmierināt savu kaisli ar bērniem. Jo diemžēl arī pie mums ir pedofilu neredzamā armija.

Jā, es zinu, ka šī tēma ir pretīga. Jā, mēs ilgi nezinājām, ka šādi cilvēki eksistē, taču mūsu nezināšana neatbrīvo mūs no atbildības bērnu priekšā.

Šis fenomens ir formulēts 1886. gadā psihiatra Richard von Krafft-Ebing publikācijā «Psychopathia Sexualis», kurā autors mēģina definēt un sistematizēt cilvēkus ar pedofila nosliecēm. Šī grupa ir apjomīga un sarežģīta, kas nepārprotami nedrīkst no sabiedrības puses tikt ignorēta vai noliegta tikai tāpēc, ka mums «»riebjas pedofili». Jā, man arī šķiet pretīgs viņu noziegums un ir pagrūti aktualizēt šo tēmu, taču es apzinos, ka tieši sabiedrības kompetence šajos jautājumos ir pats galvenais cīņas ierocis pret mazu bērnu un pusaudžu seksuālu izmantošanu, jo bērnu izmantotājs šodien nav tikai «svešs, pretīgs vecis vārtu rūmē, kas piedāvā konfektes». Pēdējie pētījumi šajā virzienā rāda, ka vismaz 5% – 7% iedzīvotāju ir ar pedofilu nosliecēm, taču ne visi viņi realizē praksē šo savu novirzi (Briere J, Runtz M, 1989, Smiljanich K, Briere J, 1998, Fromuth M, Conn V 1997, Lancaster R, 2011).

Vai «Leļļu operas» reklāmas autori lēja ūdeni uz neredzamo pedofilu dzirnavām?

Protams. Vai viņi saprata, ko ir izdarījuši? Vai sabiedrība to saprata?

Šķiet, ka nē.

Vai mēs (mūsu sabiedrībā) esam pa ceļam uz dažādu seksuālo izpausmju izpratni, nejaucam tās ar novirzēm un spējam orientēties, lai aizsargātu savus bērnus?

Kā jums šķiet?

Smaržīgā vasara ir klāt. Pekinā smogi, bet Rīgā TV rāda pašnāvību kā izklaidi

2012. gada 8. jūnijs

Šūpoles vasarā. 2012. gada 8. jūnijs

Šūpoles vasarā. 2012. gada 8. jūnijs

Šodien Stokholmā saulains un silts. Bērni okupējuši skolas šūpoles un pārspēj visus Lieldienu šūpošanās rekordus.

Smiekli pa gaisu, tupeles pa zemi un paši šūpotāji septītajās debesīs.

Prieks un enerģija iet vaļā. 100%!!!

Vasara būs.

Pēc atgriešanās no Latvijas te iespējams piedzīvot no jauna pašu skaistāko laiku gadā – pavasara atvadas ar ceriņu ziedēšanu. Zied ceriņi, vienlaicīgi ar maijrozēm un mežrozēm.

Stokholmas gaiss smaržo un ir skaidrs, ka pavisam drīz būs vasara saulgrieži.

Zied ceriņi Stokholmā, 2012. gada 8. jūnijs

Zied ceriņi Stokholmā, 2012. gada 8. jūnijs

Tikmēr mediji ziņo par nelāgiem notikumiem Pekinā un Rīgā.

Ķīnas vides aizsardzības ministra vietnieks tikko aizliedzis ārvalstu vēstniecībām mērīt gaisa piesārņojumu Pekinā. Pēc ministra domām, šādi mērījumi ir pretrunā diplomātiskajām konvencijām un gaiss Ķīna galvaspilsētā esot ”pietiekoši labs un veselīgs”.

Nevienam nav noslēpums, ka gaisa piesārņojums Pekinā mēdz būt pamatīgs un tas lielā mērā saistīts ar vēja virzienu. Reizēm debesis ir zilas vairākas dienas pēc kārtas, bet gadās, ka industriju izraisītais piesārņojums, kombinācijā ar tuksnešu vēju, pārklāj Pekinu ar biezu smoga kārtu. Tad pilsētu pārklāj dzeltenpelēka dūmaka un tajā ir pat grūti elpot.

Vēstniecības mēģina mērīt gaisa piesārņojumu savā zonā, taču tagad izrādās, ka to darīt vairs nedrīkst.

Galvenā vainīgā, šķiet būs ASV vēstniecība, kuras mērījumus gaisa piesārņojuma sakarā izmanto arī paši pekinieši. Īpaši tad, kad viņi vairs netic savas valsts oficiālajiem gaisa piesārņojuma mērījumiem. 2011. gadā Pekinā oficiāli bija 286 ”zilo debesu dienas” no kurām tikai dažās bija iespējams debesīs saskatīt sauli.

Šoruden Pekinā gaiss esot bijis tik slikts, ka amerikāņu mērinstrumentu skalā neesot pieticis iedaļu, lai piesārņojumu izmērītu. Protams, ka sabiedrība pauda savu neapmierinātību un ar vakardienu ķīniešiem vairs netiks piedāvāts ”zilo debesu dienas” indekss.

” Mūsu gaisa tīrības mērījumu rezultāti bieži atšķiras no tā kā šo gaisu izjūt iedzīvotāji|, – tagad spiests konstatēt Ji Jianhuā (Pekinas gaisa tīrības mērījumu sektora šefs) un apgalvo, ka rīt viss būs labāk.

Šaubos gan…

Līdzīgas sajūtas rodas arī izlasot medijos par vakardienas pašnāvības akciju pie Vanšu tilta Rīgā.

Attēls no TVNet

Pārsteidz, ka šajā joma nekas netiek darīts, lai izbeigtu varonības demonstrētāju alpīnismu uz tilta. Nav skaidrs, kāpēc Rīgas Domei jāizvēlas dārgas tilta vanšu ”apsmērēšanas”  akcijas, kas maksā dārgi un netiek realizētas tieši tāpēc, ka maksā tik dārgi.

Ir taču citi pasākumi, kurus var veikt, lai atturētu cilvēkus no pašnāvības mēģinājumiem, izmantojot tiltus un augstceltnes.

Pārsteidz arī sabiedrības un mediju ciniskā attieksme šajā virzienā. Šis tilts pār Daugavu pārvērties par bīstamo atrakciju vietu, kur savus spēkus vai izmisumu pārbauda neskaitāmi pārgalvīgi cilvēki. Katra ”rāpšanās vanšu” tiltā no mediju puses tiek uzlūkota kā atrakcija. Nebrīnīšos, ka drīz, pie nākošā kāpēja sāks slēgt derības: ”izdzīvos” vai ”neizdzīvos”, pārvēršot Vanšu tilta ”alpīnismu” par ”krievu ruleti”.

Pats svarīgākais (kas man nav skaidrs) – kā varēja izveidoties situācija, ka vīrietis vakardien varēja veselu stundu rāpties pa vantīm, pozēt un mest krustus un atbildīgās institūcijas (policija!) nepārtrauca šo viņa solo – hepeningu/šovu.

Ir taču redzētas neskaitāmas kino filmas, kurās glābēji (kopā ar psihologiem) dodas pie pašnāvniekiem, kas notupušies uz augstceltnes palodzes gatavojas lēcienam lejup.

Kur atrodas mūsu glābēji, mūsu psihologi?

Vai tādu policijai vispār nav? 

Vai mums vispār Rīgā ir šādas avārijas brigādes?

Kas glābj pašnāvniekus?

Ir taču skaidrs, ka neviens no laba prāta šādu soli uz tilta nesper.

Šim 20. gadus vecajam pašnāvniekam bija vajadzīga ārsta un psihologa palīdzība, bet policijas šefs Andrejs Grišins vakar Panorāmā komentē, ka ”vanšu kāpējs” esot bijis – ”psihiski nelīdzsvarots, jo piesaucis Dievu!”.

Tātad – ja piesauc Dievu, tad viņš nav jāglābj?

Jeb, ja ir slims tad nav jāglābj?

Vēl man nav skaidrs, kāpēc šis fakts vakardien Panorāmā nebija pirmais un galvenais sižets, ja zinām, ka pašnāvības ir liela Latvija problēma un vanšu tilts populārākā pašnāvību šova vieta Rīgā?

Kāpēc tika rādīts televizorā pašnāvnieka kritiens, bet iztrūka komentāri?  Kāpēc nebija analīzes?

Kāpēc mēs noskatāmies un paraustām plecus?

Slīcēju glābšana ir pašu slīcēju problēma?

Lūk tā krītam?

Vai vakardienas piefilmējums bija domāts kā instrukciju filma nākošajiem vanšu tilta kāpējiem?

Kā reklāma pašnāvniekiem?

Pat AlJazira atsakās rādīt teroristu piedāvātos upuru rīkles pārgriešana skatus ēterā, bet mēs laižam gaisā visu. Tabloidizējamies neatgriezeniski?

Pašnāvības tagad būs pēdējie sižeti izklaides vietā? 

Vai mēs patiešām sākam izklaidēties, noskatoties uz citu cilvēku pašnāvībām?

Tik tālu esam?  Citi raksti par šo pašu:  Krievu rulete uz Vanšu tilta