Bugi-blūzs un joikas zviedru Eirovīzijas dziesmu konkursa finālā

Speciāli TVnet

Vēlu sestdienas vakarā noskaidrojās zviedru 2017. gada Eirovīzijas dziesmu nacionālā konkursa uzvarētājs. Pēc piecu sestdienu garā kauju maratona beidzot uzvarēja televīzijas skatītāju trešās vietas ieguvējs un starptautiskās žūrijas favorīts Robins Bengtsons. Džastina Timberleika stila «I can’t go on» ir stilīgs popmūzikas darbs, kas vairāk piesaistīja ar perfekti konstruēto ekrāna šovu. Protams, pirmkārt palika prātā aizkulišu uvertīra un modernā horeogrāfija uz slīdošajām lentēm, tikai pēc tam tas, ko un kā Robins nodziedāja uz skatuves un ekrānā.

Jāsecina, ka visi 2017. gada pienesumi zviedru atlases mačiem piedāvāja divu veidu ekrāna šova produkciju: vai nu gatavu, profesionālo paketi, kas konstruēta atbilstoši anglosakšu profesionālās popmūzikas pārdošanas standartam, vai arī nedaudz provinciālāku, tradicionālo pieeju, kas pieļauj divus iznākumus – vai nu pilnīgu izgāšanos 95% gadījumu, vai arī uzvaru (5%).

Kristera Bjorkmana* izstrādātā zviedru sabiedriskās televīzijas konveijera lente, no vienas puses, nodrošina nežēlīgu atlasi un profesionālu iesaiņojumu. To pašu, kas ļauj Robina «skrējienu» nostutēt uz Kijevas skatuves, izsaiņot un iedarbināt kā uzgriežamu automašīnu pa ceļam uz uzvaru. Taču no otras puses sāk vīdēt (īpaši šogad) neliels radošs atslābums Bjorkmana režisētās Eirodziesmas eksporta virzienā.

Visi pieci koncerti bija stāvgrūdām pilni ar entuziasma pārpinu publiku, jo zviedriem sava Eirodziesma mēroga un popularitātes ziņā nozīmē to pašu, ko latviešiem dziesmu un deju svētki. Tas labi. Taču izskatījās, ka producentu grupa vairāk aizraujas ar pašmāju koncertu (ceturtdaļfinālu) slīpēšanu un uzvara Kijevā viņiem kļuvusi par sekundāru lietu.

Latviešu publikai, iespējams, nav saprotams, kāpēc festivāla «ģenerālis» izvēlējās sūtīt uz Kijevu tikai trešo televīzijas skatītāju iebalsoto dziesmu (aiz Nano un Viktorijas). Jā, šādi līdz šim festivāla organizētāji nekad nav rīkojušies. Mediji un recenzenti domā, ka iemesls ir ļoti vienkāršs – tā kā visi var nobalsot neskaitāmas reizes (pateicoties bezmaksas aplikācijai), tad skatītāju balsojuma rezultāts veidojas «izplūdis» un iniciatīvu tāpēc pārņem starptautiskās žūrijas viedoklis. Nedomāju, ka šāda pieeja ir taisnīga, taču tā nu tas ir. Ņemot vērā to, ka pārējās dalībvalstis sūtīs uz finālu Kijevā jodelētāju rapu, vokālistu, kas dzied duetu pats ar sevi, Melnkalnes gorillu un vēl pāris «trakos», tad Robina izredzes uz necivilizēta fona var izrādīties daudzsološas. Cerams, ka mūzika tur uzvarēs cirku.

Pirms fināla digitālie mediji un Big-data prognozēja zviedru uzvarētāju pavisam citādi: tur pirmo vietu dalīja mazā Liza Ajaksa (Lisa Ajax) ar Džastina Bībera koncertu uvertīrgrupu FO & O. Daudziem likās, ka uzvaru pievāks Maikla Džeksona stila atdarinātājs Benjamins Ingroso vai Antons Hagmans. Šā gada zviedru finālā iekļuva pavisam 12 dziesmas, no kurām TV skatītāju iecienītākā bija «As I lay me down», kas līdz šim visintensīvāk atskaņota Spotify (3,4 miljonus reižu). Tādējādi Viktorija ir visiecienītākā vokāliste vecuma grupā no 19 līdz 25 gadiem. Ja mēs rēķinātos tikai ar Spotify, tad uzvarētāja būtu Viktorija.

Taču citi signāli vēstīja, ka uzvarētājs šogad Stokholmā varētu būt Robins Bengtsons. Viņam tika dāvināts visvairāk balsu TV balsojuma laikā, un «I can’t go on» tomēr ir viens no visvairāk noklausītākajiem «gabaliem» tajā pašā Spotify. Savādi, ka to maz guglējuši. Taču šie rādītāji nav uzticami un nevar garantēt uzvaru vai apstiprināt noteiktas skatītāju grupas gaumes specifiku. Tas, ka, piemēram, Benjamina Ingroso dziesmu «spotijā» klausījušies visvairāk vecuma grupā 64 un vairāk, liecina (iespējams), ka to darījuši nevis paši abonementa īpašnieki, bet gan viņu bērni, kas mēdz izmantot tēta vai mammas kontu, lai klausītos sev tīkamu mūziku bez maksas.

Trešais digitālās pasaules uzvarētājs Zviedrijā sestdienas pievakarē bija FO&O ar «Gotta thing about you», kas ir visiecienītākā 18 gadus veco klausītāju grupā.

Senjoram Ūvem Tornkvistam ar viņa «Boogieman blues» nekādu uzvaru digitālajā telpā nav. Acīmredzot vecuma dēļ digitālie bērni viņu bija norakstījuši kā neinteresantu. Taču bērnu un pusaudžu attieksme nav kopsaucējs. Sirmā un šarmantā Ūves karjera uz skatuves ir sākusies tālajā 1952.gadā, un šodien mākslinieks atzīmē jau 88. dzimšanas dienu, uztverot uzstāšanos gigantiskajā Friends arēnā ar 50 000 skatītāju zāli kā lielisku savas jubilejas papildinājumu. Viņš dziedāja finālā pēdējais. Izpildīja pats savu 50. gadu «bugi-bugi» orķestra un stilīgu meiču pavadībā. Publika zālē un skatītāji pie televizoriem rausās kājās un enerģiski dejoja Ūvem līdzi. Viņu mīl un ciena joprojām. Ar šo Eirovīzijas fināls Stokholmā ieguva jaunu niansi, jo mūzikai nav vecuma ierobežojumu. Uzslava producentu grupai, kas nesaļima «digtal natives» priekšā un ar šo paplašināja aktīvās popmūzikas robežas.

Noskatoties fināla koncertu Rīgā, pie televizora, testējām arī pašmāju skatītāju gaumi. Mūsu dāmām vislabāk patika sāmu Jons Henriks Fjelgrēns un viņa himniskā dziesma «Pasaule pārpilna ar konfliktiem» (Eatneme gusnie jeenh dåaroeh). Lai gan Henriks pats tikai joikoja (jodelēja) un melodiju «iznesa» dēmoniskā Aninia, iespaids bija gigantisks. Balsis saplūda kā polāro fjellu upes, pat pārceļoties fināla augstajās toņkārtās. Gados jaunajiem rīdziniekiem patika Fo & O «Gotta thing about you», kas izklausījās pazīstama. Grupas maģisms ir pedantiski precīzās kustībās un modernā, superperfektā horeogrāfijā, kas ir gandrīz visu zviedru grupu spēcīgākā puse.

Zviedru iebalsotais favorīts Nano ar savu «Hold on» ir lielisks darbs ne tikai no muzikālā, bet galvenokārt no TV režijas viedokļa. Nano ir bērnunama audzēknis ar vairākiem gadiem cietumā savā īsajā biogrāfijā. Mūzika esot izeja no šīs pasaules posta un nedienām. Koncerta režisors šo dziedātāja atzīšanos realizēja neparastā gaismas tehnikas izmantojumā Nano uzstāšanās laikā, noklājot viņa seju ar tumsas lokiem un uzasinot maskas efektu tuvplānos. Televīzijas operatoru darbs bija precīzs un poētisks, ar spēcīgu makrodetaļu akcentu.

Grafika šoreiz neizcēlās ar īpašiem atklājumiem, bet horeogrāfi un profesionālā deju grupa bija izcili, kā parasti. Raidījuma vadītājus ieskaitot.

Lieliski.

Redzēsim, kā viss izskatīsies 13. maijā Kijevā un kurš būs pirmais un paliks pēdējais Eiropas gražīgās publikas balsojuma rezultātā.

Šajā vietā var noskatīties visu Zviedrijas Eirovīzijas nacionālā konkursa finālu:

LASI CITUR: Melodifestivalen 2017: Final

Atsauce:

  • Kristers Bjorkmans ir zviedru Eirodziesmas producentu grupas vadītājs jeb «ģenerālis». Pats viņš ir kādreizējais šā festivāla dalībnieks (1992).

Hipsteru un himnu eirovīzija – mūsdienu subkultūras pasaules lielākajā popmūzikas šovā

2013. gada 20. maijā speciāli TVnet

Malme 2013 ESC fuzvaretajs EmeliKārtējais ESC (Eurovision Song Contest) fināla koncerts no zviedru dienvidu pilsētas Malmes ir aizvadīts. Jau iepriekš tika prognozēta dānietes Emelijas de Forestas uzvara, un plānotais arī realizējās dzīvē. «Dabas bērna deja ar basām kājām pāri skatuvei» spiedzošas flautas un armijas bungu pavadībā iekaroja eiropiešu sirdis. Only Teardrops uzvarēja. Triumfu šodien turpina izbaudīt dāņi un zviedri (uzvarētājas tēvs ir zviedrs).

Emelija šogad neuzvarēja tik pārliecinoši kā Lorēna pērn vai Aleksandrs Ribaks 2009. gadā. Eiropas balsojuma laikā notika spraiga cīņa starp Ukrainu (214 punktu), Azerbaidžānu (234 punkti) un Dāniju (281 punkts), taču galu galā fināls pierādīja, ka šogad eiropieši ir pieslējušies klasiskai eirodziesmai un optimistiskam, anglosakšu stila skatuves uzvedumam, kas silda, mierina, iedrošina un manifestē pavasari.

Latvija un ESC

Latvijai šogad nācās samierināties ar pusfinālu un bez iespējas startēt finālā. Taču atcerēsimies, ka kultūrā un tajā skaitā arī popkultūrā konkursos iegūtās vietas skaitlis nav vienīgais kādas nācijas dalības mērs. Latvijai, kas atrodas lielā Krievijas kultūras imperiālisma un «mīkstās varas» ietekmē, neatkarīgi no iegūtām vietām ir svarīgi vienmēr būt klāt Eiropas popkultūras pasākumā, kas pēc speciālistu atzinuma šodien ir kļuvis par pasaules lielāko šovu. Vai mēs varam iedomāties nepiedalīties Olimpiādē, pat ja tajā nesaņemam medaļas? Ja tomēr vietas numurs ir svarīgs, tad jāsecina, ka viens no mūsu zaudējuma iemesliem pēdējos gads ir hroniskā tieksme sūtīt uz pieaugušo Eirovīziju «bērnu ESC» piemērotu mūziku un dalībniekus. Tas atkārtojas gadu no gada, un ar šo kaiti sirgst ne tikai Latvija. Mūsu valstī jau samērā sen pastāv vecuma diskriminācija daudzās dzīves jomās, un popmūzika nav izņēmums. Uz skatuvēm, TV ekrānos Latvijā mēs redzam galvenokārt pusaudžus un jauniešus, un šī tieksme «lobēt padsmitgadniekus» izraisa loģiskas vienveidības sekas balsojumos. Padsmitgadnieki vispār ir ļoti aktīvi balsotāji un savu elku dēļ ir gatavi iztērēt visu ģimenes budžetu, nedomājot par sekām. Viņi iebalso tos, kas viņu mikrosabiedrībā ir moderni, populāri, skaisti, iecienīti un pieprasīti. Tātad savējās – padsmitgadnieku zvaigznes. Loģiski, ka līdzīga aina novērojama arī citās postkomunisma valstīs, kur līdz ar «Berlīnes mūra krišanu» mēslainē tika aizslaucīti tie, kas atradās «ārpus pusaudžu kvotas». Tāpēc Latvija nekad nesūtīs uz Eirovīzijas finālu savējo Boniju Teilori, jo tik vecām dāmām uz skatuves nav ko stāvēt, kur nu vēl – dziedāt. Ar šo es vēlos pasvītrot paradoksu, kas joprojām tiek ignorēts arī pie mums, – ja Latvijā pie televizoriem sēž un balso jauni cilvēki, tad Eiropā šis balsotāju kontingents nav tik vienmuļš. Tur pie ekrāniem sēž ģimenes, draugu grupas un gados vecāki cilvēki (kas visu mūžu ir uzticīgi sekojuši eirodziesmas attīstībai) un balso ar daudz atšķirīgāku kompetences līmeni nekā jauniešiem tik raksturīgais kategoriskais – «patīk» vai «nepatīk».

Tāpēc, sekojot eirodziesmas attīstībai, var uzkrītoši pamanīt šīs divas atšķirīgās tendences – jaunās dalībvalstis sūta uz konkursu savu valstu jauniešu vietējās nozīmes varoņus, «iebalsotos elkus». Turpretī Eiropas fināla balsojumā pretī nostājas daudz plašāka vecuma spektra balsotājs, kas hipsterus un kara princeses nekavējoties izbalso ārā. Būtībā te ir runa par kompetences konfliktu un gaumes kolīzijām starp paaudzēm. Pieliekot klāt «kaimiņu būšanu» balsojumā, mēs pamazām varam nonākt pie atzinuma, ka skatītājs=balsotājs nav muļķis un populists, bet gan atšķirīgi nolasa dziesmas piedāvāto kodu, pateicoties labākam vai sliktākam aizkadra komentāram un mediju informatīvajam fonam valstī par ESC.

Šo apstākli mums vajadzētu ņemt vērā, startējot nākamgad. Mēs esam vecā kontinenta valsts, un tieši tāpēc nav pamata nokārt degunu par to, ka mūsu pusaudžu iebalsotie bērnu konkursa finālisti pieaugušajai Rietumeiropai nav pieņemami. Pamazām nobriedīsim arī šajā jomā un, zinot, ka mums pieder šlāgerpasaules ģēnijs Raimonds Pauls, varam cerēt uz reālu gaismu tuneļa galā.

Noslēguma koncerts: no popsīrupa līdz homošovam

Tagad par Malmes koncertu. Fināla privilēģijas turpina izbaudīt lielās dalībvalstis, kas cītīgi maksā EBU (European Broadcasting Union) dalībmaksu un izbauda bezkonkurences apstākļus (tieši tāpat, kā to sev kompensē lielvalstis ANO). Viņām ESC fināla atlasē nav jāpiedalās, un šī negodīgā pieeja neatmaksājas, jo lielvalstu pienesums parasti mēdz būt kusls un formāls. Tāds tas šogad bija arī Francijai: Lénfer et moi, Amandine Bourgeois. Amandine ir uzvarējusi franču TV «talantu fabrikas» konkursā 2009. gadā un uz Malmes skatuves mums piedāvāja Tīnas Tērneres priekšnesumu savā versijā. Melodija nav viegli izdziedama, tā čokurojas un neplūst uz priekšu (fināls mazliet labāks). Enerģētikas bija daudz, kā koncertā (nevis TV tiešraidē), taču ar to nepietika. Senjori pie TV ekrāniem atpazina «Tērneres stilu» un nebalsoja.

Kaimiņvalsts Lietuva piedāvāja mums hipsteri Andrius Pojavis ar Something. Šo pašu stilu bija izvirzījušas Malmei arī Malta, Ungārija un Itālija. Marlona Brando izstarojums īsinātajās biksēs un šarmantajā nedaudz delverīgajā muzicēšanā ir šīs subkultūras pērles, taču ar tām nepietika pat «hipsteru princim» Marco Megoni, lai iekarotu Eiropas pieredzējušo vai slikti informēto balsotāju. Moldāvija, kā parasti, piedāvāja audiovizuālus pārsteigumus. Šoreiz lāzerprojekcijas veidā. Mēs klausīšanās vietā skatījāmies uz kleitu, kas dramatiski mainīja krāsu un ornamentus none-stop vienmuļās balādes pavadījumā. Oh mie ar Aliona Moon galvenajā lomā bija konfekte tikai acīm, nevis ausīm.

Somijas Krista Siegfrids ar savu Marry me «brūtes kleitā» un rozā zābakos, bija sataisījusies pamatīgi nokaitināt homofobus pašmājās un ārzemēs. Viņa enerģiski ņemas pa skatuvi kā C vitamīna lādiņš, dziedot dziesmu Katy Perry garā ar piecdesmito gadu stilā ģērbtiem dejotājiem fonā. Dziesma nevienu neinteresēja, visi gaidīja beigas, kad soliste sabučosies ar vienu no baleta grupas dejotājām Spīrsas- Madonnas stilā. Tas tāpēc, lai vecās Eiropas homofobi šausmās sariestu spalvas gaisā un skaudri deklarētu: «Nu kā tā var! Nu kā tā var!» un pārējie, kas nav homofobi, atcerētos šo «incidentu» un veiktu protesta balsojumu. Šo pašu līniju turpināja arī Zviedrijas televīzijas šovs ar Petru Merdi līderpozīcijās. Uz skatuves, šova «zviedru sviestmaižu galds» laikā Petra mācītāja lomā paguva salaulāt divus homoseksuālus vīriešus un ar šo nokaitināja Grieķijas un Turcijas sabiedriskās televīzijas, kas pieprasīja šīs epizodes no priekšnesuma izņemt. Nezin vai šīs akcijas veicināja eiropiešu toleranci pret seksuālajām un visām pārējām minoritātēm? Taču uzmanību pievērsa un disonēja ar iepriekšējo finālu organizētājām valstīm Krieviju un Azerbaidžānu, kurās attieksme pret gejiem un lezbietēm ir gandrīz vai fašistiska.

Spānija ar ESDM un Contigo hasta el final piedāvāja acīm «Izabellas dzelteno» un ausīm lirisku popdziesmu ar princesi galvenajā lomā. Šo pašu līniju turpināja man simpātiskā Birgita no Igaunijas ar Et uus saaks alguse. Daiļā balāde un glītā grūtniece, kas savulaik ir bijusi igauņu «fabrikante», daļēji iekrita TV skatītāju atmiņā, taču ar to nepietika, lai tiktu augstāk.

Baltkrievijas Alyona Lanskaya ar dziesmu Solayoh piedāvāja mums eklektisku popsīrupu. Pārsteidzoši, ka šis pārsaldinātais numurs vispār tika līdz finālam, bet tur laikam vainīgs slāvu solidaritātes balsojums (Ukraina + Krievija). Princese bez svārkiem šoreiz nekur tālāk netika. Tas labi. Skumji tikai, ka mums arī uz to bija jānoskatās savā televizorā.

Kara princeses mūsu ekrānam piedāvāja arī Ukraina ar Zlata Ognevich un Gravity. Kā jau princesei pieklājas, viņu uz rokām skatuves vidū atnesa Šreks, un tā viņa, uz celma stāvot, nodziedāja savu balādi. Pasaku lasītāji balsoja cītīgi. 214 punkti ir šim pieņēmumam apliecinājums.

Krievija šoreiz bija atsūtījusi savu «Adeles» variantu Dinas Garipovas izskatā. «What if» (kā jau zviedru autoru Gabriel Alares & Joakim Björnberg dziesma) izskanēja labi, taču mazliet pārsteidza ar tekstu. Krievija dzied par atteikšanos no ieročiem, bet Sīrijas konflikta virzienā ik dienas plūst krievu ieroči un neskaitāmi cilvēki turpina mirt no Krievijā izgudrotā kalašņikova lodēm.

Vācija (Glorious, Cascada) bezkaunīgi atgādināja Lorēnas pērn uzvarošo «Euphoria». Vai tas ir slikti? Nē, tas ir OK, jo labas dziesmas var taču atkārtot vēl un vēl. Taču uzvarēt nevar. Armēņu Lonely planet ar Dorian formāli skaitījās hārdroka balāde ar Black Sabbaths guru Tony Iommi autorpozīcijās, taču noskanēja kā somu reps. Turpretī Nīderlandes Anouk ar Birds bija nedaudz par progresīvu šim konkursam un varēja ierindoties daudz augstākā vietā. Anouk ir pazīstama ar savu hitu Nobody’s wife, kas ir pērle. Sestdienas pienesums viņas pērļu kolekcijā bija mirdzošs elegances paraugs.

Rumāņi, tieši tāpat kā moldāvi vai albāņi, vienmēr cenšas izcelties ar uzvedumu dziesmas vietā. Arī šoreiz It’s my life ar Cezar galvenajā lomā (un tenora dziedājumu mecosoprāna augstumā) lika Eiropai atcerēties Vēberu un viņa operas spoku. Varbūt tā ir Rumānijas šī brīža aktualitāte, vai tomēr ticība, ka grāfs Drakula var noderēt ne tikai tūristu, bet arī ESC balsotāju pievilināšanai? Kas to var zināt?

Lielbritānijas Believe In Me ar Bonnie Tyler skatuves centrā bija mans sestdienas piedzīvojums. Pirms 30 gadiem viņa samulsināja visu pasauli ar Total eclipse of your heart. Šogad atkal kāpa uz skatuves ar nedaudz vājāku dziesmu – balādi, kurai pietrūkst spēka, lai apgāztu pasauli. Pietrūka tieši tā spēka, kas savulaik viņai bija – Lost in France. Taču – paldies par iespēju dzirdēt klasiķi.

Zviedru Robins Šernbergs ar You palika 14. vietā ar 62 punktiem. Tas nozīmē, ka pēdējais eksperiments ar ārzemju žūriju Zviedrijā nav sevi attaisnojis. Robins bija tieši ārzemju žūrijas ieteiktais zviedru finālists. Paši zviedri uz viņu raudzījās skeptiski, taču cerēja, ka ārzemnieki zina labāk, kas zviedriem labs piedāvājams Eiropai. «Yoouuuuu youuuuu youuuuuu» kā pats svarīgākais mīlestības apliecinājums tomēr neuzrunāja eiropiešus. Atliek secināt, ka turpmāk pašiem vien jātiek galā ar pareizā finālista izvēli.

Azerbaidžāna ar dziesmu Hold Me turpināja iesākto tradīciju izmantot zviedru mūziku, horeogrāfiju un uzvedumu. Starp citu, arī šogad zviedru autori bija Norvēģijas, Azerbaidžānas, Gruzijas, Krievijas un Nīderlandes finālistiem. Izskatās, ka zviedru mūzikas eksportam veicas labāk nekā pašmāju «ražojumiem». Ārzemnieki šogad zviedru dziesmas nodziedāja labāk nekā savējais – Robins.

Grieķija piedāvāja dziedošu futbola komandu ar dziesmu par bezmaksas alkoholu. Dzērājdziesmu netrūkst nevienai tautai. Laikam parastā vokāla kvotas ir izsmeltas arī grieķiem. Krīze atbalsojas arī popmūzikā.

Kaimiņvalsts Norvēģija šoreiz bija investējusi Margaretā Bergerē un zviedru autoru darinājumā I feel you my love. Tā bija moderna popmūzika, taču dziedātājas bezgala neveiksmīgi projektētais tērps traucēja klausīties dziesmu ar atvērtām acīm. Detaļa reizēm izšķir visu. Diemžēl.

Pasaules lielākais šovs

Kārtējo reizi esam aizvadījuši ESC finālu, kurā dominēja himnas, hipsteri, princeses un «dabas bērni». Zviedrijā vien šo finālkoncertu sestdien noskatījās 4 150 000 skatītāju. Tas ir augstākais audimata rādītājs SVT pēdējo septiņu gadu laikā. Par Latvijas audimatu sestdienas vakarā publiskas informācijas pagaidām nav. Taču skaidri zināms, ka ESC no Malmes tiešraidē skatījās arī Austrālija, kur dzīvo ļoti daudz Eiropas izcelsmes iedzīvotāju. Par to interesējas ASV privātās televīzijas. Kā šis par pasaules lielāko popmūzikas šovu (ņemot vērā ikgadējos nacionālos konkursus un iesaistīto dalībnieku un skatītāju skaitu) kļuvušais pasākums attīstīsies tālāk?

To rādīs laiks un mūsu gatavība saprast un atrast savu nišu Eiropas popmūzikas festivālā, kas izvirza jaunas prasības modernās maksās izpratnē un izmantojumā. Ekrāna māksla ir jauna nozare. Tā ir interesanta un progresīva kultūra, kuru var attīstīt arī Rīgā, Liepājā, Valmierā vai Rēzeknē. Ne tikai eirodziesmas laikā.

Papildinformācija Intervija LTV Četras istabas 2013. g. 16. maijā

Šovakar atkal Latvijas un Zviedrijas eirovīzijas (ESC) koncerti. Varam skatīties paraleli.

2013. gada 16. februārī. Papildināts ar reitingiem 19.43.

Melodifestivalen SVT

Attēls no SVT mājas lapas

Venstspilī šovakar notiek Eirovīzijas dziesmu konkursa 2013  (Eurovison Song Contest) nacionālais Latvijas fināls. Kaimiņkaralistē Zviedrijā šovakar pusstundu pirms Venstspils fināla plkst. 21.00 pēc Latvijas laika sāksies trešais zviedru pusfināls, ko var tiešraidē skatīt šeit. Vēl būs ceturtais pusfināls un otrā iespēja, kā arī fināls. Tikai 9. martā būs zināms Zviedrijas konkursants, kas piedalīsies ESC finālā Malmē.

Nacionālais Eirovīzijas konkurss Zviedrijā saucas Melodifestivalen 2013.

Pusfināls 1: 2/2, Karlskrona
Pusfināls  2: 9/2, Göteborg
• Pusfināls  3: 16/2, Skellefteå
Pusfināls 4: 23/2, Malmö
• Otrā iespēja: 2/3, Karlstad
Fināls: 9/3, Stockholm

Ko latvieši var mācīties no zviedriem

Eirovīzijas dziesmu konkursa kults Zviedrijā sit augstu vilni un tas ir prestižākais nacionālās un starptautiskās popmūzikas pasākums jau gadiem ilgi pat no tiem gadiem, kad Latvija vēl atradās aiz dzelzs priekškara un ESC (Eurovision Song Contest) piedalīties nevarēja.

Zviedrijā konkursa Melodifestivalen koncerti notiek dažādās valsts pilsētās un aptver visu valsti. Pusfināli notiek desmitiem tūkstošiem cilvēku pārpildītās hallēs. Palladium kluba vai Venstspils zāles mērogi salīdzinājumā ir  ar Zviedrijas vērienu ļoti niecīgi. No zviedriem ESC rīkošanā vajaga daudz ko mācīties un labi, ka Latvijas TV to tagad sāk darīt.

Arī Latvijas TV  Eirovīzijas dziesmu konkursa 2013 nacionālajā finālā  liela daļa ir importa mūzikas, kurā dominē kaimiņvalsts Zviedrija. Erik Anjou, Peter Svensson, Filip Lindfors, Bertel Österberg, Kristoffer Eriksson, Mathias Kallenberger, Andréas Berlin, Filip Lindfors, Anton Malmberg, Hård af Segerstad, Andersson, Hitmanic, Michael James Down,  Hanif Sabzevari, Madelene Hamberg ir šo zviedru autoru vidū, kurus dzirdēsim šovakar.

Melodifestivalen 2013 ir pats skatītākais TV raidījums
Pirmie divi Melodifestivalen 2013 koncerti ir ne tikai paši skatītākie attiecīgās dienas TV raidījumi Zviedrijā, bet ir pārsituši iepriekšējo gadu Melodifestivalen rekordus. Pirmo pusfinālu skatījās 3, 5 miljoni zviedru, bet otro koncertu 3,7 miljoni. Tas ir apmēram  vairāk nekā viena trešdaļa no visiem valsts iedzīvotājiem ( 9,5 miljoni).
LTV arī esot laba statistika pirmajiem diviem pusfināliem, taču līdz šim nav izdevies atrast precīzus skaitļus.

Bet Zviedrijas pusfināls no Šelefteo sāksies plkst 21.00, pusstundu pirms Latvijas fināla.

Pusfināls 3: Šelefteo ( Skellefteå)

Dalībnieki

Papildinformācija par Melodifestivalen 2013:

http://sandraveinberga.lv/2013/02/09/otrais-eirovizijas-2013-atlases-koncerts-zviedrija-vienlaicigi-ar-latviju/

http://sandraveinberga.lv/2013/02/02/zviedru-muzikas-eksporta-starta-saviens-eirovizijas-2013-pirma-koncerta-tiesraide-sovakar/

Kas mūs sagaida šovakar Eirovīzijas 2011 finālā?

2011.gada 14. maijā

Šovakar Eurovision Song Contest ietīs mūs patriotisma aurā un eiropiešu ”tikšanās karnevāls televizorā” 22.00 (Latvijas laiks) ies vaļā. http://www.eurovision.tv/esctv/main?program=24953

Links uz  LTV kanālu: http://www.ltv1.lv/lv/raidijumi/Tiesraide-interneta-tikai%20Latvijas-teritorija/

Zviedru Ēriks ceturtdien visu vakaru (pēc aizkļūšanas līdz finālam) tinās karogā. Solījās gulēt kopā ar karogu arī gultā pa nakti! 🙂

”Ceturtdien mēs metām augstprātīgus skatienus norvēģu virzienā. Redz kā viņiem – nafta un gāze ir, sports, nauda un zelta rūdas arī ir, bet Eirovīzijas finālā viņi netika! Yeees!” – uzjautrinās šodienas Dagens Nyheter komentētāji. Kaimiņu mīlestība. ”Mēs pret viņiem – viņi pret mums” 🙂

Īsi par šovakaru!

Pirmais dziedās somu sievasmātes sapnis par planētu zemi, kas pēc viņa domām ir sieviete. Būtībā tas nav atbilstoši Ženēvas konvencijai, taču Akselim jeb paradīzes Oskaram rokās ir akustiskā ģitāra un tāpēc mēs piemiegsim acis uz šo cilvēktiesību pārkāpumu.

Viņam seko Bosnijas himnas autors rūtainā kreklā. Prieka ģenerators. Pievērsiet īpašu uzmanību pianistei, kas izliekas, ka spēlē. Pamēģiniet atdarināt. 🙂

Dāņi būs trešie un dziedās par bērniem, zemi un visu pārējo, kas briesmīgi nogurdina. Nobela prēmijas cienīga lirika. Jautrākais ir frizūras.

Lietuviete dzied labi, balāde ir salda un mazliet eklektiska. Harismas tik pat daudz cik betona bunkuram. Kleita atgādina odu tīklu, kurā bērni sasprauduši konfekšu papīrus. Lai veicas! Mums jābūt lojāliem pret kaimiņiem! I like it!

Ungārietei – zila kleita un klasisks deju pops. Celīnas Dionas stilā. Labs refrēns. Taču harizma kā pagraba atslēgai.

Īrija piedāvā kliedzošus un klaigājošus klaunus bez balsīm. Dziesma ir monotona un nejēdzīgi vienmuļa, taču izpildītāji skraida pa skatuvi kā enerģētiski lapseņu pūžņi. Huligāniskas kustības, polsterēti pleci, uzkasītas frizūras, 2011 gada panki. Pop ķīselis. Klaunu karuselis. Ģeniāli absurds numurs vai vienkārši pārpratums?

Mūsējais Ēriks sakoncentrējies tā kā dzirksteles lec. Galvenais, lai nesavainojas, dauzot stiklus. Ir bijuši gadījumi. Nevajadzīga tā stiklu dauzīšana, būtu labāk stāvējis dušā  uz skatuves, kā pagājušajā gadā. Drošāk un smukāk! 🙂 Cerams, ka ir jau ieslēdzis savu augstāko šarma ātruma pārnesumu. Bībera fani nepazūdiet no ekrāna!

Igauņu bombonga ņemsies un lēkās graciozi. Priecīga un lipīga pop dziesma, kuru klausoties var iemācīties atcerēties telefona numurus. Saldais radījums pievelk skatienus un kleita kā lellei. Lai notiek! I like it!

Grieķi kā parasti nekādi. Sākums – oj, nekāds! Uz vidu sāk mūzikā kaut ka notikt. Pieņemsim, ka translācijas laikā sapurināsies.

Zvirbulis no Krievijas ir traki narcisistisks. Viņam ir krievu harizma, padomju cilvēka bezgaumība, zviedru komanda un tieksme rādīties ar kailām krūtīm preses konferencēs. Viņa mesidžu tur nesaprata. Laikam Krievijā tā pieņemts. RedOne kā autors nav bijis pārāk ģeniāls šīs dziesmas radītājs. Redzēsim, brīnumi var notikt! Pievērsiet uzmanību viņa zviedru dejotājiem. 🙂

Francija piedāvā operas popu. Tenors, kas noved līdz asarām. Var uzvarēt!

Itālija atgriezusies! Ilgus gadus bija apvainojusies, bet tagad ir atkal ierindā. Pludmales mednieka pop džezs, ātrgaitas lifta stilā. Itālija iekļaujas lielajā pieciniekā. Citādi līdz finālam nebūtu tikusi.

Šveice nejodelē. Dziedātāja ir daiļa, kautrīga ar dziļu un dramatisku balsi. Dziesma ir viņai par seklu. Kā apavi, kas par mazu. Žēl.

Briti skaitās galvenie pretendenti uz uzvaru, šovakar. Visi zina kas viņi ir. Visi gaida kaut ko supppper! Man bail, lai neiznāk kā Izraēlas Dīvai. Čiks un viss. Cerams, ka tā nebūs un Blue savu frontes līniju noturēs.

Moldāvija turpinās savu raganu sabatu muļķu cepurēs. Pa vidu braukās uz viena riteņa vietējās nozīmes nimfa, kas neprot dziedāt, bet ir smuka. Arī labi! No mūzikas viedokļa tas laikam ir Austrumeiropas pūtēju pops ar repu. Līmenī. Nē, drīzāk parodija par klaunādi.

Vācija deleģē otru reizi to pašu Lēnu. Pretēju iepriekšējai ”ausu līmei”. Redzēsim.

Rumānija – anonīma. 90. gadu stils ar perfektu angļu izrunu! 🙂 Arī tas nepalīdz….

Austriete piedāvā vienīgo sakarīgo balādi ar dāmu kori fonā. Whitney Houston stils viņas labākajā laikā. Skaisti, bet remdeni.

Azerbaidžāna ir faktiski zviedru ražojums. Jau otro gadu pēc kārtas. Dziesma 100% komercradio ”gabals”, duetam izdodas nospēlēt uz skatuves pasiju, taču ar dziedāšanu ir mazliet gurdāk… Visi glīti un bagāti cilvēki labi dziedat tomēr nevar. 🙂

Slovēnijas Maja dzied savādā drāšu kleitā un ir sajūta, ka viņa atlikušo laiku pavada guļus, lai nespiež. Souls nekur neuzlido, uz enerģija pārvēršas miglā. Redzēsim kā būs šovakar…

Islandieši vispirms izstāsta kas noticis ar solistu un tad …kad mums jau birst asaras…sāk dziedāt. Visa par daudz. Negribas.

Spāniete vālē kārtīgu šlāgeri. Ne to labāko, bet klasisku versiju par šlāgeri. Būs šovasar dejošanai arī pie mums Pāvilostā un citur. 🙂 Par izredzēm…redzēs kā izskatīsies uz skatuves.

Ukrainietei ir slepenais ierocis – smilšu māksliniece. Tā pievelk uzmanību sev! Reizēm gribas, lai dziedātāja apklust un paiet maliņa. Dekorācija apēd viņu pašu.

Serbiete dzied savā valodā. Sešdesmito gadu twiggy frizūra un kleita līdz padusēm. Interesanti. Dziesma ir labi piegriezta, kā neliels, glīts mutautiņš.

 Gruzija mēģina pierādīt, ka roks nemirst, bet …nepārliecina. Kaut kas aiziet šķībi. Viens no ģitāristiem izskatās dzīvībai bīstams. Uzskatīsim to par panākumu!

Uz tikšanos pie ekrāniem, šovakar!

Vakardienas Eirovīzijas pusfināla pieredze un secinājumi nākotnei. Kas būtu jāmaina, lai izdotos?

2011. gada 13. maijā

Latvijas pusfināls ir aizvadīts. Šoreiz netikām līdz finālam. Tā gadās. Pērn to pieredzēja zviedri. Krupi ir norijuši, savulaik, igauņi un lietuvieši, kas samērā bieži palikusi aiz borta. Nekā traģiska tur nav.

Atliek izdarīt secinājumus.

Vispirms es vēlētos apsveikt mūsu puišus un viņu ”fona kvartetu” par drosmi, uzņēmību un spēju izturēt stresu līdz galam! Viņi izdarīja visu ko bija apsolījuši un par to – paldies!

Latviju reprezentēja ar cieņu un mums nav par ko kaunēties.

Cits jautājums ir – kāpēc mēs nenokļuvām līdz sestdienas finālam?

No mana viedokļa ir  vairākas atbildes uz šo jautājumu.

Pirmais ir formālas daba jautājums – Latvijas Televīzijai pagaidāma nepietiek līdzekļu, lai rīkotu šo pasākumu savā režijā no sākuma līdz beigām. Tieši šī iemesla dēļ konkursam netiek piesaistīti (centralizēti) visi nepieciešamie profesionāļi (profesionāli, moderni dejotāji, labs horeogrāfs, fona vokālisti), kas visiem izpildītājiem vismaz fināla koncertā būtu vienā – pietiekoši augstā līmeni.

Respektīvi, skatuves uzvedums Latvijas pusfinālos un finālos netiek producēts no LTV kompetences viedokļa. To dara katra atsevišķā izpildītāja producenti. Tas ir galvenais šķērslis attīstībai.

Katrs izpildītājs ”mauj kā māk” un  konkursa skatuves uzvedumu stūrē viņu producenti no sava provinciālā viedokļa. Respektīvi – katrs, kurš atbrauc uz Latvijas pusfināliem un finālu … visu ko mēs redzam ekrānā –  režisē pats. Izgudro skatuves kustības pats un konstruē tērpus pats. Iznāk ” Čiekurkalna krāmu tirgus” līmenis – uz skatuves.

Ja šajā līmenī teikšana būtu Latvijas Televīzijas profesionāļiem un būtu iespēja piesaistīt kompetentus šova industrijas pārstāvjus no malas, arī no ārzemēm ( kā to dara liela daļa to, kas tika desmitniekā)  – tad rezultāts Eirovizijas finālos Latvijas pienesumam būt daudz daudz profesionālāks.

Kāpēc pašiem izpildītājiem un viņu producentiem pašiem neizdodas? Tāpēc, ka šis ir televīzijas šovs un te jāievēro TV ekrāna prasības un vajadzības. Piesaistītie ne TV režisori izdara varāk ļauna nekā laba, jo nesaprot ekrāna specifiku. Piemēram Kosmoss savulaik izgāzās Grieķijā tieši sliktās vokālā numura režijas dēļ. Tas pats attiecās uz Aišu, kurai bija provinciāls apģērbs un pāķiska uzveduma kultūra uz skatuves. Mēs kritizējam parasti dziedātājus, bet vainīgie ir  – nespeciālisti ap viņiem.

Dziedātājam ir labi jānodzied (kā pieredzējušais Rezņika kungs  pirms translācijas vakar novēlēja Musiqq – kā pēdējo reizi mūžā, jo citas iespējas vairs nebūs) un jābūt harismātiskam. Tas viss. Neko vairāk nepieprasiet.

Par pārējo ir atbildīgi vesela virkne TV šova elementu pārzinātāji ( arī no ārzemēm)  kas Latvijā šajā konkursā netiek piesaistīti.

Jā, protams arī video grafiķi, grima speciālisti, emocionālā veidola ”būvētāji”, gaismas, horeogrāfija un precīzs darbs ar kamerām un pults režisoru.

Kolēģis un režisors Babris ir lielisks speciālists. Jā, mums ir LTV labi operatori un strādāt var, tikai nepietiek naudas piesaistīt pietiekošā apjomā tehniku, vajadzīgos aizkadra profesionāļus un mēģināt tik pamatīgi kā tas būtu nepieciešams.

Nav naudas.

😦

Ventspils nauda ir nepietiekams pienesums, lai šīs pasākums izskatītos baudāmi un spētu konkurēt Eiropā. Nav akceptējams arī Latvijas finālu mūžīgais izvietojums kapteiņa Enriko pilsētā. Jā, man patīk Ventspils, bieži tur pavadu vasaras un ēdu lenču ”pie kaķa”, taču te ir runa par manu valsti un tāpēc finālam ir jānotiek Rīgā.

Atvainojiet, tik vienkārši tas ir.

Galvaspilsētu nevar pārbīdīt naudas trūkuma dēl.

Diemžēl.

Ceturtdaļfināli nākamgad varētu notikt, piemēram, – Valmierā, Daugavpilī, Bauskā, Liepāja un fināls Rīgā.

Visiem ceturtdaļfināliem jābūt vienādā profesionālā līmenī, ar vietējo pašvaldību atbalstu taču bez tiesībām iejaukties programmas saturā.

Eirovīzijas translāciju saturu var noteikt tikai un vienīgi LTV. Neviens sponsors.

Tik vienkārši. 🙂 Un lietas ripos. Tā būs.

Paldies Ventspilij par atbalstu, taču nākotnē ir nopietni jādomā vai  LTV ir vērts piedalīties šajā EBU pasākuma nesagatavotiem un ”sakratītiem”, lai kārtējo reizi izgāztos un pēc tam bēdātos, ka mēs esam sliktāki par kaimiņiem – lietuviešiem un igauņiem.

Varbūt nevajag turpināt maksāt EBU par šo konkursu, ja mēs neesam spējīgi finansēt profesionālu startu nākamajam Eiropas finālam.

Kā jūs domājat?

Otrs jautājums – vai uz Diseldorfu aizbrauca pareizā dziesma?

Nē, no mana viedokļa neaizbrauca.

Man patīk uzvarētāju priekšnesums, taču Ventspilī es skaidri pateicu, ka mēs ar šādu izvēli netiksim līdz finālam Disledorfā. Vienīgā toreiz nobalsoju par Oksanu. Kāpēc? Jā, es nojautu, ka šogad nebūs balādes, ka meitene dzied labi un viņai ir harisma un viņa ir jauna un skaidra (pretēji, piemēram, Slovākijas dekoratīvajām, ”uzgriežamajām, mehāniskajām lellēm”).

Oksana, no mana viedokļa, bija kā svaigs gaiss.

Man ir vesela virkne argumentu – kāpēc man tā šķita un pie savas nojautas es palieku arī tagad.

Jā, es nostājos pret vairākumu uz zaudēju.

Nu nekas. Tā gadās.

Nedomāju, ka 100% nākamgad varam likt uz Oksanas kārti, jo dziedātājs vai nu skan vai neskan. Šogad viņa skanēja un vibrēja, ar pozitīvu auru.

Kā būs nākamgad – nezinu. Vienā un tajā pašā avotā nevar iekāpt divreiz.

Pārējiem kolēģiem žūrijā likās, ka meitene ir pārāk jauna un neizturēs Disledorfas stresu.

Es tā nedomāju. Man likās, ka viņa būtu tikusi līdz sestdienas finālam.

🙂

Vai man ir iebildumi pret Musiqq? Nē, nav iebildumi. Taču lai dziedātu viņu žanrā ir jāievēro kadra stilistika. Horeogrāfija (tā ir deju mūzika, ko viņi dzied), tērpi, aksesuāri un dinamisks fons. Tā visa nebija. Lielā skatuve viņus apēda. Par par komiskajiem un tērpiem jau rakstīju komentārā pēc Venstspils un tagad izrādās, ka neesmu vienīgā, kam šie tērpi šķita nepiemēroti.

Arī vācu žurnāls Spiegel domā tāpat:

Wo bleibt der Mitleidsbonus?

Zweites ESC-Halbfinale
Bälger machen Pop
Von Christian Buß

Oder man nehme das lettische Duo Musiqq, dessen Mitglieder gerade erst vor dem ESC – ganz im Stile von Lena – das Abi gemacht hatten. Ach, wären die beiden doch gleich danach auf die Uni gegangen! Doch nun hatte sie da ein windiger Manager in die mit roten Fliegen und weißen Westen bei weitem scheußlichsten Kostüme des Abends gesteckt, auf dass sie eine ölige, aber doch überhaupt nicht fluide Folk-Rap-Nummer mit dem Titel “Angel in Disguise” vortragen. Sie hätten eigentlich den Mitleidsbonus bekommen müssen, kamen aber trotzdem nicht ins Finale.

Tulkojums: Kā paliek ar līdzjūtības bonusu?
 Paskatīsimies uz latviešu duetu Musiqq (…) viņu gaisā parautais menedžeris palaida viņus uz skatuves un kadrā ar sarkaniem tauriņiem, baltām vestēm, ar  apģērbu, kas faktsiki  ir abosolūti nepiemērots šim pasākumam un piederas vakara svinībām. Tādā paskatā viņi izpildīja savu slideno un nepavisam ne muzikāli veldzējošo folkrepa stila numuru  “Angel in Dsquise”. Viņiem būtu jāsaņem no mums  simpātijas un līdzjūtības, taču ne fināla!

Piemēram, igauņu meiča – tērpu dizainere no Tallinas šogad dziedāja vokāli vāji (deklamēja), taču viņai bija izstrādāta precīza kadra stilistika ar tērpiem, grafiku, skatuves kustībām un krāsu paleti. Jā, viņa bija klauns. Šogad dominēja klauni. ”Klauna meiča” tika tālāk uz finālu, lai gan vokāli dzied sliktāk par mūsu tiepīgajiem  kurzemniekiem.

Balādi var nodziedāt arī vientuļš labs dziedātājs tumsā. TV to akceptē.

Balādes producēšana faktiski iznāk lētāk un ir grūtāk kļūdīties. 🙂  Ko no tā visa var secināt?

Lieliskas lietas!

Medijiem būtu vairāk analītiski jāraksta par popmūziku un par TV šoviem, lai Latvijas sabiedrība labāk izprastu šo nozari.

Popmūzika ir ļoti sazarota tēma un bezgala interesanta!

Jo kompetentāki būs mūsu lasītāji un skatītāji, jo labāk mēs sapratīsim kas Eirovīzijas finālos notiek!

Jā, ir tur politisks balsojums, bet tas nav viss….

Azerbaidžāna mācās pirms konkursa pie zviedriem mēnešiem, krievi paņem zviedru mūzikas autorus un kordebaletu. Citi mācās no tiem, kas prot labāk…

Vai mums arī nav pienācis laiks iet skolā? Yes, no tā nav jākaunējas!

Nekas nav tik labs, lai nevarētu būt vēl labāks. 

Izmantotie foto no : http://www.eurovision.tv/

Eņģeļu šovs Diseldorfā. Ko sagaidīt no šīvakara Eirovīzijas otrā pusfināla?

2011 gada 12. maijā

Šovakar mums pozitīvi jāpiedomā par mūsējiem Vācijā. Lai viņiem veicas.

Tiešraide 22.00 no EBU: http://www.eurovision.tv/esctv/main

No LTV: http://www.ltv1.lv/lv/raidijumi/Tiesraide-interneta-tikai%20Latvijas-teritorija/

Protams, ka visi ir nervozi, daļa – sen jau pārdeguši un vēl citi – dziļi elpo pirms Eiropas čempionāta. Būtībā šis pasākums nav konkurss, bet gan festivāls.

To nevajadzētu aizmirst. Festivāls, kurā katra valsts demonstrē savu muzikālo unikalitāti.

Mums ir mūsēja identitāte un mēs to varam attīstīt tālāk. Līdzi laikam.

Taču, lai to izdarītu, ir mazliet jāiedziļinās laika pulsā.

Modē, dejā, grimmā, gaismās, kustībās, žestos un…protams popmūzikā, kas ir lielisks mūsu laika fenomens.

OK? Pamēģināsim. Šovakar uz skatuves nostāsies 19 valstis, ar mums konkurē 18.

Bīstama situāciju, jo šovakar šovi ir daudz profesionālāki un konkurence bargāka nekā otrdien.

Ko mēs redzēsim? Bargu atlasi. Tad sākam:

Pirmā uzstāsies Bosnija Hercogovina ar Balkānu popu. 48 gadus vecais Dīno Merlīns pierāda, ka eiro parādē var piedalīties arī solīdāka vecuma dziedātāji un tas ir lieliski. Viņš ir Balkānu superzvaigzne un mēģina mūs paralizēt ar savu magnētismu. Daļēji tas izdodas, jo melodijas zigzagi atgādina bērnības zaļumballi Kandavas pilskalnā, kad dejoja tikai lielie, bet mēs mazie skatījāmies. Rūtainie kanckari, dejojošā pianiste un galvenais – tamburīns! Cirks tiešā un pārnestā nozīmē. Simpātiska vecmodība 🙂 Nezinu vai uzrunās Eiropu, jo stilā nav konsekvences. Tas ir pārāk lokāls. Tā kā provinciāls. Taču par noskaņu – paldies!

 Austrija mums piedāvā Matjē izskata Hjustonas balss īpašnieci.Viņas balāde ir stilistiski askētiska un tieši tāpēc eleganta. Melns, brūns, zelts, dūmi un tumsa, tumsa, tumsa. Meitenīgs naivums un bikla kaisle. Dzied par mīlas mūžīgo un nekad neatminēto mīklu. Oj, aizķer! Korekti un pieklājīgi, disciplinēta laba uzvedības grāmatvedība. Kā privātskolas  pirmajās klasēs. Fona vokālistes vajadzētu aizdot mūsējiem.

Šis numurs ir perfekts televīzijas režijas paraugs. Visi katri precīzi izstrādāti, tuvplāni, detaļas. Paskatieties cik perfekti pārdomāta dziesmas dramaturģija. Malacis austriešu režisors, kas ir sēdējis pie pults un dresējis vācu operatorus. Paldies!

Nīderlande ir ieradusies ar vietējo Braianu Adamsu. Pazīstamas sekvences, vīrišķīgs roks. Taču gribas vairāk maskulinu spēku un pāris sprādzienus. Melodija tinas, vijas bet…netiek uz augšu. Gaidu, lai tā refrēnā saķer pasauli un pasviež uz augšu, bet…nekā. Glītie ģitāristi piesaista skatienu vairāk nekā pats solists. Nezinu kā būs tiešraidē šovakar. Varbūt, ka viņš ģitāristus novāks. Ko var zināt…Eksplozijas nav. Nu nekas…var arī dzīvot remdeni. Tā drīkst. Tas nav aizliegts.

Beļģija piedāvā a capella taboru. Dzied labi, ņemas pa skatuvi krāsainās drēbēs, bet ar laiku apnīk. Kroga mūzika, kas uzdzen jūras slimību. Neaizmirstiet ingvera tabletes pie šampanieša! Var sareibt galva. Tāda kā ekonomiskās krīzes mūzika. Oranžas biksēs, vokāli perfekti bet bez harismas. Skatīsimies kā šie ļaudis būs izkadrēti tiešraidē. Brīnumi var notikt! Provinciāls šis gabals ir, bet savā pāķiskumā traki draiskulīgs. 🙂

Slovākija uzved uz skatuve dvīnes. Pārbaudīts gājiens, pievelk uzmanību. R&b balāde. Divi eņģeļi, kas arī dzied. Gabals ir nogurdinoši monotons. Askētisks bīts. Videoklipā viņas dejo ar plīvuriem uz kalnu, hokejistu un futbolistu fona. Redzēsim kā ies uz tukšas skatuves Disledorfā, vai spēs ar spārniem to piepildīt, jo balsis nav izcilas. Neuzrunā, taču skaisti.

Ukrainas eņģelis klaigā un dzied samērā anonīmu powerbalādi. Grūti noklausīties līdz beigām. Visu laiku skan kaut ka pazīstams un jau agrāk dzirdēts. Nav nekā tipiski ukrainiska, to var dziedāt jebkurš. Harisma. Nepamanīju, jo dziedātāji traki ņemas pa skatuvi,  viņai nav laika mani savaldzināt. Būtu labi, ja mazliet nomierinātos. Kadrējums slikts, vidējie plāni. Vēl ir laika līdz vakaram piestrādāt. Aizdzeniet uz Disledorfu labu TV režisoru, ukraiņi!

Moldāvija mēdz pārsteigt ar dziedošām vecmāmiņām, tautas mūziku un vēl visādām citā savādībām. Šoreiz mums tiek stādīts priekšā tas pats balkānu roks kas ir konsekventi monotons. Kā pārsteigums reizēm uzrodas klarnete…bet tas arī viss. vairāk brīnumu nav! Viņi ņemas un plosās sev, intraverti. Uz mani (skatītāju) tas tikai neattiecas.

Zviedriju pārstāvēs visu bērnu elks Ēriks Sāde. Apņēmīgs puisis no laukiem, kas ilgstoši gatavojies savai vokālista karjerai. Ļoti darbaspējīgs un cītīgs, daudz trenējies dejot un līdz sīkumam izstrādājis savu horeogrāfiju, kopā ar dejotājiem. Reizēm kustības ir uztaktī dziesmai (tā vēlējies horeogrāfs, lai uzsvērtu melodijas dinamismu) un to nav viegli realizēt uz skatuves, taču pagaidām tas izdodas. Ēriks dziesmas laikā dauza stiklus un ir gadījies, ka lauskas iekļūst acīs un pēc tam vajag ārsta palīdzību. Cerams, ka šoreiz iztiksim bez traumām. Tāpēc ievērojiet jau dziesmas sākuma, ka viņam vienā rokā ir melns cimds. Stikla dauzīšanai. 🙂 Par dziesmu neko daudz nevar pateikt. Tā ir bērnu dziesmiņa ar piedziedājumu ”es vēlos būt populārs”.  OK, var arī tā. Pats svarīgākais, ka Ērikam ir harisma, kontakts ar publiku un superlaba deju grupa ar perfektu horeogrāfiju. Pievērsiet uzmanību kā šie puiši dejo! Te vairs nav gulbju vai eņģeļu fons bet kārtīga džeku solo partija. Vīrišķīga horeogrāfija, kas priecē. 🙂

Lai izdodas uzvarēt publiku un iztikt bez stikliem acīs! Uz priekšu, Ērik!

Kipra lauž sirdi ar savu kapu dziesmu, Vidusjūras stilā. Mīla ir pagalam, vakars uz ezera. Paraudāsim kopā ar Kristosu visi kopā! Asaras veldzē dvēseli! Pēc pasijas neizskatās pārāk bezcerīgi viss tiek stāstīts un notiek. Vai viņš spēs izklāstīt savu nelaimīgo mīlu Disledorfas publikai, kas grauzīs kūkas un popkornus? Vai mēs pie ekrāna tam noticēsim? Īpaši, ka dziedāšana notiks vidējos plānos? Nezinu. Šaubos. Taču paraudāt ir veselīgi, citu ciešanās ieskaitot.

Bulgāru Poli ņemas kā apsēsta pa skatuvi. Līdzīgi ukrainietei. Traki nervoza. No malas izskatās klaigājoši un histēriski, kur nu vēl baltas klavieres krūmos! Viņai arī vajag nomierinošu tēju un spēju paskatīties uz objektīvu un publiku. Citādi – viss garām. Laikam kafija vainīga.

 Maķedonija piedāvā balkānroku. Kopš zinaāma laika tas ir kā savdabīgs žanrs ESC. Vlatko ir precīzs, bet traucējoši histērisks savā dziedājumā. Žanra stils pieprasa mērenu histēriju, ievilktu laikā. Mazliet atgādina slāvisko manieri, kas izplatīta arī Rīgā. Austrumeiropas zīmogs ir redzams tieši un nepārprotami. Agresīvs reibums kā mākslas nodeva.  Neaizkustina. 😦

Izraēla šogad atkal atsūtījusi savu trumpja kārti  ”Dana International”. Ding dong nepārliecina. Eņģelis ir, bet harismas nav. Gļēvs izpildījums vecajam, labajam gabalam. Mazliet skumji, ka nekas jauns nav atrasts. Izskatās pēc otrreizējās izejvielas, jo dziedājums noskan kā vismaz 20 gadus atpakaļ laikā.

Slovēnija atvedusi melno eņģeli. Poproku un dramatiskas ciešanas. Savādi izskatās liriski dejojošie kungi, kas vijas kā zuši ar sevi un gaisu Būtu labāk, ja viņa šos puišus atstātu mājās. 🙂 Dzied mazliet netīri, bet smuka un ar pusplikiem stilbiem. To var piedot.

”Čūsku dejas” (ļodzīšanās) un Austrumeiropas elpa (ar ciskām pa vidu un interhoteļa seksa pieskārienu) …kā parasti.  Kaislības – monotonas. Neuzrunā.

Rumānija pretendē uz vissliktākā pienesuma godu. Izskatās, ka gabals ir no parastā repertuāra (nevis speciāli rakstīts konkursam), nepalīdz arī solists bez akcenta – brits Dāvids Brians. Angliski tātad korekti, bet muzikāli nepārliecinoši. Neticu, ka viņi pārveidos pasauli (kā sola dziesmā).

 Igaunija šoreiz atsūtījusi krāsainu bonbongu. Saldā meitene ar pusmetru garajām skropstām dzied vāji. Nu kā tad tā, kaimiņi!? Jūs taču esat mūzikas nācija!!! Kur palikuši visi mani modrie igauņu draugi no Estonia teātra? Kur jūs esat, ka to neredzat! Ojojoj. Punkpops nepārliecina, bet refrēns pielīp! Turies Igaunija! Elagu Eesti!

 Baltkrievija piedāvā patriotisku maršu ar slavas dziesmu diktatoram! No muzikālā viedokļa – atbaidoši efektīgi! Es mīlu Belarus un mīlu diktatūru! Urā!  Diktators pats arī varēja piedalīties šajā numura ar slidām kājās vai vismaz spēlējot vijoli!  Oj, aizmirsu, viņu laikam neielaiž Eiropas Savienības valstīs. Nebrīnīšos, ka mūsu krieviski runājošie (daži) balsos par šo Anastasijas balagānu. Man, protams, būs kauns par to, bet  demokrātija atļauj būt par muļķi. To drīkst….

 Latvijas Musiqq ir mūsējie. Kaut viņiem veiktos. Es negribu rakstīt par to ko domā zviedri, jo nekas jauks tas nav. Tagad nav ko skaldīt matus, bet varbūt var vēl viņiem pagūt pateikt pāris svarīgas pietas. Pirms starta.Lūdzu atbrīvojieties no sava kurzemnieciskā lepnuma un skatieties uz kameru un uz publiku.! Jūs esat pārāk intraverti! Novelciet tās drēbes, kas jums ir un cērtiet mugurā džinsus un t- kreklus. Būs labāk. Jūs esat forši puiši un dziesma ir laba, tikai paskats tāds ”bīberisks” un Eiropa nav ASV.

Fona dziedātāji arī tā savādi apģērbti, nezin kurš ir tērpu autors :(.

Kustības paštaisītas.

Vajadzēja horeogrāfu, būtu labāk.

Šovakar, pirms iešanas uz skatuves jūtieties kā uzvarētāji!

Tieši tā!

Atbrīvojieties un uz priekšu! Jums jātiek līdz sestdienas finālām!

Šarmējiet Eiropu. Jūs to varat!

Emīl, skaties kamerā!

Cel eņģeli gaisā, lai lido!

Kadrējums man labs, vai pie pults Disledorfā viss ir samēģināts?

Tā kā austriešiem? Vai tas šodien ir izdarīts?

Dānija ir gatava atkal glābt pasauli. Turneju grupa, kas atgādina Andreas Jonsona 2006. gada uzstāšanos. Politiskā dziesma atkal atguvusi skatuvi. Forši! Šī pophimna ir patētiska, bet lipīga un banāla. 60. gadu stilā.

 Pēdējie startē īri. Savādie dvīņi ar uzkasītām frizūrām. Dziesma ir repetatīvi monotona deju mūzika, kas slavē lūpu krāsu un atgādina izvilkumus no David Lynch filmām. Absurdais grib mums pateikt patiesību, kuru grūti uzminēt. Jo, grūti.  Varbūt Disnejfilmu balagāns jeb varbūt ģeniāli. Kas to lai zina. Paskatīsimies vakarā! 🙂

Uz tikšanos vakarā pie ekrāniem!

Eirovīzijas fināls Ventspilī un skandāls vistas Lauras sakarā

2011.gada 28.februārī

Piemineklis vistai -hönan Laura Stokholmā.

Piemineklis vistai -hönan Laura Stokholmā.

 

Pēc Eirodziesmas fināla daudzi vēlas noskaidrot, vai personvārds ”Laura” zviedriem patiešām nozīmē ”vista”, kā uz mani atsaucoties to televīzijas reportierim sestdien vakarā (tiešraidē no Ventspils) skaidroja kolēģis Jānis Šipkēvics.

Tāpēc sākšu tieši ar šo ”Vistu Lauru”.

Jā, šāds jēdziens zviedru valodā eksistē, bet zviedru-latviešu vārdnīcā šo skaidrojumu, šķiet, neatradīsim. Raksimies dziļāk zviedru kultūras vēsturē un valodniecībā, kas formulē šo paradoksālo faktu šādi – ”Laura – vista, apreibusi/apdullusi persona, dumjš cilvēks, muļķis”  (Svensk Uppslagsbok).

Jā, protams, ka vārds Laura latviešu vidū ir ļoti izplatīts personvārds un ar šiem zviedru valodas skaidrojumiem es nekādā ziņā nevēlos pazemot vai kā citādi aizskārt visas jaukās dāmas, sievietes un meitenes, kas ir lieliskas un nekādā ziņā nav pelnījušas negatīvas piezīmes sava vārda dēļ. Taču, diemžēl, zviedriem šis vārds nav ar pozitīvu nozīmi un, lai saprastu kāpēc – īsi ielūkosimies vēsturē.

Vārds ”Laura” Zviedrijā (tieši tāpat kā Latvijā) ienāca kopā ar Petrarkas romantisko un leģendāro, platonisko mīlestību Lauru, taču kopš trīsdesmitajiem gadiem šo personvārdu zviedri izmanto kā apzīmējumu apreibušam, apdullušam cilvēkam un pat 1936. gada satiksmes drošības kampaņas laikā ar Lauru apzīmēja neprognozējamu gājēju, kas pārkāpj visus noteikumus un ir bīstams apkārtējiem.

1971. gadā Stokholmas centrā, Normalmes laukumā tika atklāts skulptores Ebbas Hegkvistas piemineklis. Uz postamenta bija novietota vista un zem tās – iegravētais nosaukums ”Vista Laura”. Tagad šis piemineklis atrodas turpat, tikai no laukuma centra pirms 15 gadiem tika pārbīdīts uz stūri, lai atbrīvotu vietu monumentam, kas veltīts Baltijas atbrīvošanas cīņai. Vista Laura joprojām grezno laukuma vienu malu.

Zviedriem ir vairākas dzērāju dziesmas (šņabja dziesmiņas, kā zviedriem pieņemts teikt) un ziņģes, kurās darbojas dumjā vista Laura jeb vienkārši ”Laura”.

Lai saprastu valodu un kultūru, nepietiek ar vārdnīcām.

Taču, tas nenozīmē, ka tāpēc mēs bēdāsimies un atteiksimies no šī personvārda, ja zviedriem šis vārds nepatīk un ir ar izsmejošu nozīmi. Jā, zviedru meitenes ar šo vārdu atzīstas, ka reizēm nākas noklausīties aizskarošas piezīmes par sevi kā par apdullušām vistām utml.

Tā tas ir.

Taču neatdarināsim un turēsim savu līniju.

Lauris Reiniks, to visu, protams, varēja nezināt  (vēl jo vairāk, ja nemērķē uz zviedru klausītājiem) un tas, ko es personīgā sarunā pateicu Jānim Šipkēvicam, nevar būt publisks pārmetums Reinikam. Žēl, ka kāds to tā uztver. Viņš ir talantīgs mūziķis un viņam viss vēl priekšā.

🙂

Par Eirodziesmas finālu.

Sestdienas fināls bija jauns solis Latvijas televīzijas kolēģu popmūzikas maratona apguvē. Skandināvijā šie pusfināli un fināli ir skatītāko raidījumu skaitā un, cerams, ka arī Latvijā beidzot atbrīvosies no amerikāniskās neizpratnes un provinciālās ironizēšanas šī festivāla virzienā.

Protams, ka translācijā bija misēkļi un skaņas brāķi, nevarēja sagaidīt ēterā dziesmu un teksta autorus, balsošanas tabulas un vēl pavīdēja virkne sīku gružu, kas parasti parādās visās tiešraidēs. Taču pats galvenais – notika. Latvijas TV skatītāji un žūrija bija paradoksāli vienoti savā izvēlē, nosūtot uz Diseldorfu ”Musiqq” ar lecīgo repu. ”Angel In Disguise” pielīp un magnetizē, cerams, ka šis efekts saglabāsies arī uz vāciešu lielās skatuves maijā.

Ilgstoši sekojot Eirodziesmas attīstībai Rietumeiropā, jākonstatē, ka Latvijā ir atšķirības, kas uzreiz ”duras acīs”. Arī šoreiz nācās novērot to pašu. Sākšu ar sliktām ziņām un pēc tam – ar labām.

Gandrīz visiem dalībniekiem sestdien Ventspilī nebija profesionālas (modernas!) skatuves horeogrāfijas un stilīgu tērpu. Čūsku dejas nepārliecināja :(.

Spēcīgi bija sajūtama krievu un kantrī mūzikas ietekme, kas eiropiešiem tā īsti pie sirds neiet. Maz ļoti spēcīgu personību (izņemot Oksanu Lepsku, uz kuru es lieku lielas cerības nākotnē un pārsteidzoši labu grupas ”Pieneņu vīns” priekšnesumu!)

Protams, ka es ikdienā Zviedrijā neredzu Latvijas televīziju dziedošo ģimeņu, koru šovus un varu vērtēt tikai pēc tā ko redzēju un dzirdēju sestdienas vakarā Ventspilī. 

Es balsoju tieši tāpat kā balsos zviedri, dāņi vai portugāļi. Es balsoju par dziesmu un ticu Musiqq puišiem no Grobiņas!

Ceru, ka viņi apģērbsies ne tik savādi sapucējušies, bet būs vairāk casual (kaut vai džinsos un T -kreklos), sakārtos četrus stabus aiz muguras un būs vēl enerģētiskāki nekā aizvakar.

Lai veicas!

Turam īkšķus!

Vairāk par Eirovīziju http://sandraveinberga.lv/publicistika/eirovizija/

http://sandraveinberga.lv/publicistika/eirovizija-2003/

http://sandraveinberga.lv/2011/02/19/eirodziesmas-maratons-zviedrija-uznem-atrumu-cetertdalfinals-lincepinga/

http://sandraveinberga.lv/2011/02/19/aklais-kapitalisms-nogruz-mala-zurnalistus-protestet-vai-noskatities-eirovizijas-bernu-dziesmas-un-asinis-uz-asfalta-libija/

http://sandraveinberga.lv/2011/02/06/deju-popmuzikas-cukura-soks-eirovizijas-dziesmu-konkurss-zviedrija/