2011.gada 28.februārī
Pēc Eirodziesmas fināla daudzi vēlas noskaidrot, vai personvārds ”Laura” zviedriem patiešām nozīmē ”vista”, kā uz mani atsaucoties to televīzijas reportierim sestdien vakarā (tiešraidē no Ventspils) skaidroja kolēģis Jānis Šipkēvics.
Tāpēc sākšu tieši ar šo ”Vistu Lauru”.
Jā, šāds jēdziens zviedru valodā eksistē, bet zviedru-latviešu vārdnīcā šo skaidrojumu, šķiet, neatradīsim. Raksimies dziļāk zviedru kultūras vēsturē un valodniecībā, kas formulē šo paradoksālo faktu šādi – ”Laura – vista, apreibusi/apdullusi persona, dumjš cilvēks, muļķis” (Svensk Uppslagsbok).
Jā, protams, ka vārds Laura latviešu vidū ir ļoti izplatīts personvārds un ar šiem zviedru valodas skaidrojumiem es nekādā ziņā nevēlos pazemot vai kā citādi aizskārt visas jaukās dāmas, sievietes un meitenes, kas ir lieliskas un nekādā ziņā nav pelnījušas negatīvas piezīmes sava vārda dēļ. Taču, diemžēl, zviedriem šis vārds nav ar pozitīvu nozīmi un, lai saprastu kāpēc – īsi ielūkosimies vēsturē.
Vārds ”Laura” Zviedrijā (tieši tāpat kā Latvijā) ienāca kopā ar Petrarkas romantisko un leģendāro, platonisko mīlestību Lauru, taču kopš trīsdesmitajiem gadiem šo personvārdu zviedri izmanto kā apzīmējumu apreibušam, apdullušam cilvēkam un pat 1936. gada satiksmes drošības kampaņas laikā ar Lauru apzīmēja neprognozējamu gājēju, kas pārkāpj visus noteikumus un ir bīstams apkārtējiem.
1971. gadā Stokholmas centrā, Normalmes laukumā tika atklāts skulptores Ebbas Hegkvistas piemineklis. Uz postamenta bija novietota vista un zem tās – iegravētais nosaukums ”Vista Laura”. Tagad šis piemineklis atrodas turpat, tikai no laukuma centra pirms 15 gadiem tika pārbīdīts uz stūri, lai atbrīvotu vietu monumentam, kas veltīts Baltijas atbrīvošanas cīņai. Vista Laura joprojām grezno laukuma vienu malu.
Zviedriem ir vairākas dzērāju dziesmas (šņabja dziesmiņas, kā zviedriem pieņemts teikt) un ziņģes, kurās darbojas dumjā vista Laura jeb vienkārši ”Laura”.
Lai saprastu valodu un kultūru, nepietiek ar vārdnīcām.
Taču, tas nenozīmē, ka tāpēc mēs bēdāsimies un atteiksimies no šī personvārda, ja zviedriem šis vārds nepatīk un ir ar izsmejošu nozīmi. Jā, zviedru meitenes ar šo vārdu atzīstas, ka reizēm nākas noklausīties aizskarošas piezīmes par sevi kā par apdullušām vistām utml.
Tā tas ir.
Taču neatdarināsim un turēsim savu līniju.
Lauris Reiniks, to visu, protams, varēja nezināt (vēl jo vairāk, ja nemērķē uz zviedru klausītājiem) un tas, ko es personīgā sarunā pateicu Jānim Šipkēvicam, nevar būt publisks pārmetums Reinikam. Žēl, ka kāds to tā uztver. Viņš ir talantīgs mūziķis un viņam viss vēl priekšā.
🙂
Par Eirodziesmas finālu.
Sestdienas fināls bija jauns solis Latvijas televīzijas kolēģu popmūzikas maratona apguvē. Skandināvijā šie pusfināli un fināli ir skatītāko raidījumu skaitā un, cerams, ka arī Latvijā beidzot atbrīvosies no amerikāniskās neizpratnes un provinciālās ironizēšanas šī festivāla virzienā.
Protams, ka translācijā bija misēkļi un skaņas brāķi, nevarēja sagaidīt ēterā dziesmu un teksta autorus, balsošanas tabulas un vēl pavīdēja virkne sīku gružu, kas parasti parādās visās tiešraidēs. Taču pats galvenais – notika. Latvijas TV skatītāji un žūrija bija paradoksāli vienoti savā izvēlē, nosūtot uz Diseldorfu ”Musiqq” ar lecīgo repu. ”Angel In Disguise” pielīp un magnetizē, cerams, ka šis efekts saglabāsies arī uz vāciešu lielās skatuves maijā.
Ilgstoši sekojot Eirodziesmas attīstībai Rietumeiropā, jākonstatē, ka Latvijā ir atšķirības, kas uzreiz ”duras acīs”. Arī šoreiz nācās novērot to pašu. Sākšu ar sliktām ziņām un pēc tam – ar labām.
Gandrīz visiem dalībniekiem sestdien Ventspilī nebija profesionālas (modernas!) skatuves horeogrāfijas un stilīgu tērpu. Čūsku dejas nepārliecināja :(.
Spēcīgi bija sajūtama krievu un kantrī mūzikas ietekme, kas eiropiešiem tā īsti pie sirds neiet. Maz ļoti spēcīgu personību (izņemot Oksanu Lepsku, uz kuru es lieku lielas cerības nākotnē un pārsteidzoši labu grupas ”Pieneņu vīns” priekšnesumu!)
Protams, ka es ikdienā Zviedrijā neredzu Latvijas televīziju dziedošo ģimeņu, koru šovus un varu vērtēt tikai pēc tā ko redzēju un dzirdēju sestdienas vakarā Ventspilī.
Es balsoju tieši tāpat kā balsos zviedri, dāņi vai portugāļi. Es balsoju par dziesmu un ticu Musiqq puišiem no Grobiņas!
Ceru, ka viņi apģērbsies ne tik savādi sapucējušies, bet būs vairāk casual (kaut vai džinsos un T -kreklos), sakārtos četrus stabus aiz muguras un būs vēl enerģētiskāki nekā aizvakar.
Lai veicas!
Turam īkšķus!
Vairāk par Eirovīziju http://sandraveinberga.lv/publicistika/eirovizija/
Nedaudz precizēšu informāciju par puišiem no Musiqq. Viņi nav no Grobiņas. Marats dzīvo Liepājā, Emīls tikai mācās Grobiņā, bet dzīvo Gaviezē. Tāpēc ir neprecīzi minēt to kā faktu, ka viņi ir no Grobiņas.
Grobiņa man ir īpaša pilsēta. Grobiņas pieminēšana šajā gadījumā ir simboliska nevis faktoloģiska. Tas nav neprecīzs fakts. Tas ir poētisms. 🙂
[…] un dinamisks fons. Tā visa nebija. Lielā skatuve viņus apēda. Par par komiskajiem un tērpiem jau rakstīju komentārā pēc Venstspils un tagad izrādās, ka neesmu vienīgā, kam šie tērpi šķita […]