Vai tiešām ar liberālismu un demokrātiju ir cauri?

Speciāli TVnet

 

eudemokratatija

Attēls no TVnet

 

Kremļa ideologs Dugins intervijā Ziemeļvalstu medijiem kļuvis pielaidīgāks un «maigāks» savās deklarācijās par cilvēces «pagrimuma iemesliem». Trampa uzvara viņu iedvesmojusi savas «ceturtās politiskās teorijas» attīstībai. Liberālisma un globālisma uzplaukuma laiks esot garām. Pasaule sašķīstot ideoloģiskos blokos (tāpat kā agrāk. Tieši tāpat kā savulaik Hruščova komunisma uzcelšanas sapnis, arī liberālisms esot izrādījies ideoloģiska halucinācija. Ar liberālismu un demokrātiju tagad esot cauri, jo cilvēki neesot gatavi būt individualitātes un paši pieņemt svarīgus lēmumus. Viņi esot bara ļaudis (piemēram, kā ķīnieši un krievi) un jūtoties komfortā vienīgi grupā ar vadītāju. Kā redzat, esam atpakaļ pie «tautu cietumiem», un atrodas ideologi, kas šo pieņēmumu mēģina argumentēt filozofiski.

Donalds un Rihards

Pēc Dugina domām, amerikāņi esot izslāpuši pēc robežu aizvēršanas, mūru celšanas un norobežošanās. Tagad visi vārti aizvēršoties, dzelzs priekškari atkal nolaidīšoties. Paši dzīvosim sava nacionālā ideālisma cietoksnīti, kā spēsim un pratīsim. Katrs savējā. Tāpat kā viduslaikos.

Viņa idejām ir diezgan daudz sekotāju arī Latvijā. Lielākā daļa no tiem ir Krievijas televīzijas kanālu cītīgie skatītāji Liepājā, Rūjienā vai Rīgā. Citi, salasījušies interneta troļļus – sludinātājus un tāpēc pārliecināti par globālā nacionālisma ausmu un gatavi sekot pat Rihardam Spenseram (Richard Spencer), lai kur viņš ietu. Kas viņš tāds?

Viens no jaunajiem alternatīvo labējo grupējumu līderiem ASV jeb «jaunais labējais».

Šodien nav jābūt nacionālistam, lai noenkurotos labējo «pašā attālākajā labajā stūrī». Pietiek ar to, ja esat «baltais vīrietis» (vai šīs ideoloģijas paudējs vai tās klasificētais «otrās šķiras» cilvēks), ienīstat minoritātes, sievietes, melnādainos u.c. iedzīvotāju grupas, esat gatavs tās vajāt, noliegt un pat iznīcināt, ja vajag. Pazīstama aina. Ož pēc koncentrācijas nometnēm un Otrā pasaules kara. Spensera grupējums šodien ir uzairējies salīdzinoši augstu Donalda Trampa piekritēju politiskās hierarhijas skalā, jo deklarē tieši šīs «vērtības» kā savējās. Pašlaik viņš cenšas kļūt par ietekmīgāko lobistu Vašingtonā un neslēpj savas alternatīvās kustības alt right idejas.

Pats sevi Spensers raksturo kā «intelektuālu pionieri», kas atklāj jauno konservatīvo ceļu aiz okeāna ar mērķi saglabāt balto, konservatīvo vairākuma kultūru ASV. Pēc viņa domām, esot jāpārtrauc multikulturālisma process, un viņš darīšot visu, lai to panāktu Trampa ēnā. Donalda Trampa ievēlēšana ASV prezidenta amatā esot apstiprinājusi viņa ideju aktualitāti tieši šodien.

Rihards Spensers ir pabeidzis studijas divās ASV augstskolās (University of Chicago un University of Virginia), bērnību pavadījis pārtikušā ģimenē Bostonā, kurai esot britu un vācu saknes. Neizglītots vai bezdarbnieks viņš nav. Arī frizūra atbilstoša – «fashy haircut» (kā viņš pats savu matu sakārtojumu raksturo). No kurienes ceļas šādu jaunu vīriešu neiecietība un niknums pret visiem tiem, kas nav tādi kā viņš?

Pirms sešiem gadiem Rihards sāka savas aktivitātes internetā (AlternativeRight.com, Reddit un 4chan), kas iecementēja pamatus alternatīvai labējo politiskai kustībai. Tā savu politisko aizraušanos sauc viņi paši. Domubiedrus Rihardam izdevies sarūpēt, pateicoties mikroblogam Twitter. Liela nozīme bijusi tieši Trampa nākšanai pie varas. Viņa vēlēšanu kampaņas vadītājs Steve Bannon pats aktīvi vadīja labēji konservatīvo saitu Breitbart, kas funkcionēja kā tilts starp klasiskajiem konservatīvajiem un galēji ekstrēmajām kustībām. Riharda piekritēju lokā ir arī prezidenta Trampa dēls Donalds. Pazīstamais mediju analītiķis Marshall Kirkpatrick kādā pētījumā uzsver, ka puse no prezidenta Trampa tvītiem sakņojas labējo ekstrēmistu koncepcijās un pauž tieši šo – labējo ekstrēmistu populisma viedokli.

Taču atgriezīsimies pie Riharda Spensera. Viņš ir pārliecināts, ka baltie cilvēki jānošķir no melnajiem un ASV esot tikai un vienīgi balto valsts. Melnie nevēloties dzīvot starp baltajiem un otrādi, jo «niggers just want to be niggers» (DN, 22.11.2016.), uzsver Spensers Eiropas žurnālistam privātā sarunā, it kā tas būtu joks. Viņam krīt uz nerviem sievietes, kas vēlas tikt uzskatītas par cilvēkiem, un «krāsainie», kas nedod priekšroku baltajiem. Viņu spārno labējo populistu panākumi Rietumeiropā un ASV, kas sen jau aizstūmuši mēslainē parastos konservatīvos, tādus kā Bush vai John McCain. Interesanti, ka alternatīvo labējo populistu grupējumi sastāv lielākoties no jauniem vīriešiem. Paši viņi nav izmesti no darba, viņiem nedraud trūkums, taču viņi visi ir nikni. Lielākoties programmētāji un IT industrijas pārstāvji.

Pēc Spensera domām, šie ļaudis ir tipiski tīmekļa sabiedrības pārstāvji – individuālisti, tāpēc galveno viņa partijas kodolu veido «vīrieši no tehnikas sektora» (turpat). Viņi nav izpildītāji, kas dara to, ko priekšnieks liek. «Viņi paši strādā aktīvi internetā, nepārtraukti. Zina un saprot, kā atlasīt ziņas, nevis pārtikt tikai no New York Times» (turpat). Tāpēc arī Alt right strāvojums radās tieši tāpat kā Eiropas neolabējo kustības (Generation Identitaire, Sverigedemokratisk Ungdom u.c.). Visas šīs jaunradītās nacionālo partiju kustības šodien veido nacionālistu internacionāli. Viņi ir apbēdināti par «nacionālas valsts izzušanas procesu», lai gan paši ir guvuši izglītību, kontaktus, zināšanas un priekšrocības, tieši pateicoties demokrātijai, globalizācijai un atvērtajām robežām.

Riharda partija kā paraugs atdarināšanai

Spensers savu kustību dēvē par «atlernatīvu», t.i., pretēju tradicionālajiem konservatīvajiem. Viņš plāno reanimēt nacionālismu, mazināt armijas līdzdalību ārzemju operācijās, apturēt ASV atbalstu Izraēlai. Tāpēc šai kustībai pieslejas arī antisemīti. Nav nejauši, ka vairums alt right manifestu (kas ik dienu cirkulē internetā) pauž vienu un to pašu domu par «ebreju kontroles samazināšanu medijos» vai arī aicinājumus «pretoties ebreju elites aktivitātēm». Tātad – klasiskas antisemītisma nostādnes, kuras realizē arī Trampa kampaņas šefa Steve Bannon vadītais portāls Breitbart. Tas nozīmē, ka nekādas jaunas kustības vai «alternatīvā konservatīvisma» faktiski nav. Šis ir tas pats rasisms jaunā iesaiņojumā, jo būtība nemainās, ja vergus nosaucam par lauksaimniecības darba izpalīgiem.

Otra jauno rasistu īpatnība ir profesionālo troļļu ieviešana (Pepe The Frog) partijas ideoloģiskajā darbā. Īpaši aktīvi tas notiek mikroblogā Twitter, kurā varde, ietērpta Trampa naģenē, sola padarīt ASV lielu un varenu. Tas notiek izaicinoši, vīzdegunīgi un ciniski, tāpēc Anti-Defamation League (sabiedriskā organizācija, kas apkaro antisemītismu) nesen izvirzīja tieši šo vardi nelāgajai naida kurinātāja galvenajai balvai. Otra platforma ir agresīvo interneta troļļu armijas ieviešana, kuras uzdevums ir apkarot ienaidnieku, vajājot ietekmīgus žurnālistus un politiķus. Katram «ienaidniekam» tiek paredzēts presings, kas sastāv no vairākiem vajātājiem – troļļiem, kuri uzbrūk visās iespējamās pieejās – blogos, čatos, cenšoties diskreditēt sev nepatīkamās personas divos virzienos: 1) kompromitēt šo cilvēku kā kompetentu, saprātīgu būtni ar melīgiem apgalvojumiem, apmelojumiem, lamām (tā kā internetā cenzē noteiktus vārdus, tad pieņemts latīņamerikāņus saukt par «Yahoo», melnos par «Google», musulmaņus par «Skittles» un ebrejus par «Skype», lai izvairītos no cenzūras); 2) mēģināt iebaidīt cilvēku, kas pauž citus uzskatus, lai tas pazustu no publiskās telpas. Jāpiebilst, ka nevar nemanīt – šo taktiku izmanto arī Latvijas nacionālās alianses karojošie troļļi tā saucamā «Sproģa» menedžmenta ietvaros.

«Alternatīvo labējo» kodols nav liels – ap 100 cilvēku, kas parādās visās konferencēs un pauž vienus un tos pašus sinhronizētos viedokļus. Tiekas ar citu valstu labējiem populistiem (Geert Wilders) un jūt vēju savās burās. Spensers atzīst, ka viņa labākie idejiskie skolotāji esot Staļins, Trockis un Putina Krievija, kas esot valsts, kura šodien spēj formulēt «ideālu balto nacionālismu». Viņš saprot, ka ASV šī mācība tik strauji neiekaros, jo sabiedrība sastāv no indivīdiem, kam mācīts domāt un spriest kritiski. Kustības mērķis neesot iekarot politisko varu, bet gan mainīt domāšanas kultūru. Tas prasot laiku. Pēc desmit vai divdesmit gadiem šodien nepieņemamais būšot norma arī ASV.

Ekonomisti un bankas ir vainīgie

Amerikas Savienotajās Valstīs pastāv arī liels bezdarbs un posts, kas skar samērā plašu sabiedrības daļu. Diemžēl šie procesi reti tiek atspoguļoti Latvijas medijos, tāpēc ka mums nav profesionālu reportieru vai komentētāju, kas ziņotu par reālo notikumu gaitu Štatos. Informāciju mediji parasti paņem no lielajiem ziņu piegādātājiem, kas informē tikai par amerikāņu politiskās un ekonomiskās elites aktualitātēm, bet neizgaismo faktu, ka būt trūcīgam nav viegli arī Amerikā. Mazizglītotie baltie vīrieši, kuru darbavietas tika slēgtas jau pirms divdesmit gadiem, veido neapmierināto vēlētāju kodolu. Susan Faludi (Stiffed) šo procesu lieliski raksturoja ar frāzi «tie ir cilvēki, kas zaudējuši kompasu šajā pasaulē», jo jūtas «mazāk ietekmīgi, vērā ņemti un nozīmīgi nekā agrāk». Arī Michael Lewis, analizējot republikāņu priekšvēlēšanu periodu 1996.gadā, precizēja: «Tie ir cilvēki, kurus pārņēmusi panika par savu bezspēcību.»

Jāpiezīmē, ka šo efektu var lieliski novērot, piemēram, tepat pie mums Juglā, kur vienmuļajās PSRS industriālā uzplaukuma perioda daudzstāvu barakās dzīvo VEF, Vagonu rūpnīcas, Alfas, Rīgas auduma un Sarkanās Zvaigznes bijušie strādnieki un viņu pēcnācēji. «Dodiet man smaržu, kas ražota Krievijā!» lūdz man aiz muguras klusa vīrieša balss kosmētikas veikalā, kur piedāvā Ukrainā, Krievijā un Baltkrievijā ražotas preces. Pagriežos un ieraugu, kā viņš sajūsmināts osta mazo zaļo flakoniņu, kuru pārdevēja iespiedusi pircēja rokās. «Smaržo kā vecie labie laiki!» saka klients gados jaunajai pārdevējai, kas spiesta uzklausīt garu sirds izkratīšanu par to, cik labi bija agrāk, kad Latvija bija Padomju Savienībā: visiem bija darbs, maize uz galda, bezmaksas ārsts un sakārtota ekonomika. Šis Juglas flakoniņa ostītājs Latvijā ir ļoti līdzīgs Trampa vēlētājam ASV. Viņam ir tieši tās pašas problēmas, kas bijušajam Detroitas konveijeru strādniekam: statusa, pārticības un ietekmes izzušana sabiedrībā.

Tātad šo cilvēku agresīvās depresijas iemesls nav liberālisma vai globalizācijas reālās sekas, bet gan ekonomikas izgāšanās brīvā tirgus apstākļos. Lielai cilvēku grupai pazuda darba vietas, ko ekonomisti (pat ar Nobela prēmijām azotē!) nespēja paredzēt un laikus novērst reālajā dzīvē un valsts attīstības projektos. Masu bezdarbs nav orkāns vai tuksneša vētra, kas piezogas negaidīti. To var prognozēt un laikus novērst, ja ir izpratne par šo procesu attīstību. Tāpat arī bankas nav un nebūs ētisks naudas darījumu nokārtošanas veids. Kamēr nav nomainīta norēķināšanās sistēma, mums visiem jārēķinās ar jauniem «banku krahiem» un nelaimīgiem noguldītājiem, kuru ietaupījumi pazuduši līdz ar kārtējās privātās bankas bojāeju.

Domāju, ka šodien jāsatraucas nevis par postu, kuru izraisījušas liberalizācijas vai globalizācijas sekas, bet gan par izcili neveiksmīgo, kļūdaino un nevarīgo ekonomistu un finansistu pienesumu savu valstu pārticības garantēšanai. To lieliski apliecināja starptautiskās jauno ekonomistu elites izcili neveiksmīgā programma Krievijai Jeļcina laikā, kas noslēdzās ar valsts bankrotu un Putina stāšanos amatā. To pašu (mazākā mērogā) redzam arī Latvijā, kad bijušo fabriku vietā atklāj aizvien jaunus un jaunus lielveikalus, bet cilvēki (darba meklējumos) klīst uz rietumvalstīm, kurās šie jautājumi sakārtoti labāk.

Ja reiz liberālisma politiķi nav spējuši piesaistīt valsts attīstīšanai derīgus pārticības nodrošinājuma projektus, tad šī politiskā līnija tiek apšaubīta. Diemžēl var notikt tas pats, kas norisinājās 30.gados, – bezdarbs un pesimisms nobruģē ceļu diktatoriem.

Sievietes kā vajātā minoritāte

Priekšvēlēšanu kampaņas laikā CNN (kādā piektdienas vakarā) mums piedāvāja 2005.gada 16. septembrī ieskaņotu sarunu autobusā ar Donaldu Trampu. Tajā viņš atzīstas, ka esot zvaigzne un tāpēc sievietes viņam visu atļaujot. Ieskaitot pieskaršanos savu ķermeņu intīmām zonām un tml. (And when you’re a star they let you do it. You can do anything. Grab them by the pussy)/1/. Nauda nosakot vīrieša erotisko magnētismu (pikantām detaļām nepievērsīšos). Taču vienlaikus Tramps atzīstas, ka vienmēr viņam neizdodas pieveikt visas. Gadoties arī tādas, kas atsaka dzimumaktu, jo esot precējušās vai grasoties laulāties. To visu nekautrīgi atklāj nākamais prezidents, kas tobrīd ir jau precējies ar glīto uzvelkamo lelli no Slovēnijas, vārdā Melānija. Sieviete, kas viņam atteica kopošanos, ir televīzijas reportiere Nancy O`Dell. Vēlāk medijiem viņa atzinās, ka ir nepatīkami noklausīties šādas nejēdzības par sievietēm, kuras pauž cilvēks, kas pašlaik ieņem augstāko politisko amatu Ziemeļamerikā. Viņa uzskata, ka sieviete pirmām kārtām ir cilvēks, tāpēc sarunas tonim ir jāmainās. Neviens sava dzimuma, tautības vai rases dēļ nedrīkst būt pakļauts baltā patriarhālā vīrieša pazemojumiem kā normai.

Nav noslēpums, ka Donaldu Trampu kritizē par viņa attieksmi pret sievietēm. No vienas puses dāmām (darba apstākļos) publiski adresēti pazemojumi par nepietiekami labu izskatu, lieko svaru vai nespēju būt seksuāli atraktīvām, bet no otras puses Trampam raksturīga augstu amatu piešķiršana izredzētām personām savā organizācijā. Pats savu seksismu viņš, protams, neatzīst un tā vietā akcentē meitas Ivankas panākumus tēva biznesa industrijā (lai gan vairākas reizes publiski pats ir uzvērsis, ka meita esot ļoti seksīga). Grūti iedomāties, ka mēs akceptētu, ka līdzstrādniekam vīrietim uzņēmuma sapulces laikā priekšniece publiski paziņo, ka viņa svars ir par lielu un jānotievē (Machado), vai kādam citam vīrietim norādītu, ka esot grūti iztēloties, «kā jūs rāpojat uz ceļiem» (The Apprentice). Taču sievietei izteikt šādas piezīmes publiski joprojām nav nekas īpašs. Tā dara. Ne tikai ASV, bet arī pie mums.

Jāuzsver, ka lielai sieviešu daļai (kas nevēlas saņemt salauzto tulpi «vistu kūts svētkos» 8.martā) šie izpaudumi nešķiet normāli. Tāpēc Teresa Shook no Havaju salām satraukumā par Trampa uzvaru vēlēšanās aicināja domubiedrus uz sieviešu maršu inaugurācijas dienā. Process izvērtās par starptautisku notikumu visā pasaulē. Vašingtonā prognozēja 20 000 dalībnieču, bet ieradās pusmiljons ar rozā cepurītēm, kuras dēvē par «pussyhats». Šāda galvasrota bija reakcija uz Trampa izteikumiem 2005.gadā («grab them by the pussy»), un tāpēc manifestācijas laikā daudzi demonstrantu plakāti bija nesaprotami tiem TV skatītājiem ārzemēs (arī Latvijā), kas nebija informēti par šā marša jēgu un būtību, dekorācijas ieskaitot.

Protams, ka maršs bija demonstrācija, kas pieprasīja sievietēm tiesības pašām lemt par savu dzīvi, ķermeni un likteni. Patriarhālā sabiedrībā, kuru pārstāv «alternatīvie» un Trampa grupējums, vēlas pretējo un sievietes tiesības reāli apdraud ar jauniem likumiem, ierobežojumiem un tiesām. Te vairs nav runa par ekonomisko traumu efektiem, bet gan par atklātu uzbrukumu taktiskumam, tolerancei, empātijai. Protams, ekstrēmi konservatīvie (ar, uz, bez baznīcas karoga rokās) kā populistiski demagogi parādās uz publisko attiecību skatuves brīžos, kad aizvadīts saspringts periods ar trūkumu, bezdarbu un stresu. Krīzes atplūdu laikā labējie ekstrēmisti George Wallace un Strom Thurmond ASV sasniedza savus popularitātes kalngalus 50. un 60. gados, kad valsts piedzīvoja savu ekonomisko uzplaukumu. Interesanti, ka Thurmond un Wallace piekritēji satraucās tieši par sieviešu un melno tiesību pieaugumu sabiedrībā. Šodien Latvijā ir līdzīgi. Nedz labējie (nacionālais bloks), nedz tie, kas izliekas par sociāldemokrātiem (Saskaņa), nespēja piedāvāt Latvijai radikālu un produktīvu ekonomiskās attīstības modeli. Tā vietā viņi pieprasa ierobežot cilvēktiesības vajātajām sabiedrības grupām, atdarinot Krievijas atklājumus un shēmas.

Tur aizvadītajā nedēļā parlamentā 358 deputāti nobalsoja par likumu, kas legalizē sieviešu un bērnu piekaušanu ģimenē. Iniciatores bija divas sievietes, deputātes Olga Batalina un Jeļena Miruļina. Viņas, kā Putina vienotās Krievijas pārstāves, aicināja legalizēt fizisku izrēķināšanos ģimenē, tā «nostiprinot krievu ģimeni». «Galu galā neviens nevēlas mest cietumā cilvēku uz diviem gadiem par to, ka iepļaukājis savu sievu,» uzskata Muzūļina (DN, 25.01.2017.). Likumam svētību dod arī krievu pareizticīgo baznīca, kas neslēpj prieku par to, ka tagad atkal varēs legāli pērt bērnus, jo miesas sodi esot «tiesības, kuras dievs piešķīris visiem vecākiem» (turpat).

Krievijas statistika ziņo, ka 40% noziegumu notiek ģimenē, un neatkarīgās organizācijas (Annas Centrs) atzīst avīzei Moscow Times, ka faktiskais piekauto sieviešu un bērnu skaits ģimenēs esot daudz lielāks, jo vairāk nekā 14 000 krievu sieviešu tiekot ik gadus nogalinātas tieši ģimenē /2/. Oficiālie Kremļa mediji apgalvo, ka vairums krievu vēlas atgriezties pie vecas un pārbaudītās metodes – fiziska soda ģimenē, kuru parasti realizē tikai vīrieši. 50% krievu to atbalstot. /3/

Krievu sieviešu maršs pret šo Putina un varas iniciatīvu pagaidām nav izdevies tādos mērogos, kā to varējām novērot sieviešu marša laikā Vašingtonā, jo Maskavas pašvaldība iniciatīvas iesniegumu neatbalstīja.

Karen Stenner savā grāmatā «The authoritarian dynamic» (2005) pierāda, ka naids pret sievietēm, melnādainajiem, invalīdiem un simpātijas diktatūras (autoritārisma) virzienā uzplaukst tieši brīžos, kad sabiedrībā sāk iesakņoties pieklājība, izpratne un laipnība pret «citādiem cilvēkiem». Acīmredzot neiecietība, nepieklājība, rupjība, vīzdegunība un nicīgums pret tiem, kas nav «baltie vīrieši labākajos gados», ir tomēr nākotnes problēma.

Arī pie mums.

1.

LASI CITUR: Trump recorded having extremely lewd conversation about women in 2005

2.

LASI CITUR: “If He Beats You, It Means He Loves You”

3.

LASI CITUR: В Госдуме объяснили декриминализацию насилия заботой о крепких семьях

Krievijas staļinizācija Putina režijā

2013. gada 15. oktobris speciāli TVNet.

Putins TVNet kolāža Toms Ostrovskis

Attēls: TVNet, Toms Ostrovskis

Kopš pēdējā lielākā kara ir pagājis vairāk nekā pusgadsimts. Vācija par saviem nodarījumiem nācijām, valstīm un etniskajām grupām ir atvainojusies, dažiem upuriem pat samaksājusi kompensācijas naudā. Mums vēl pagaidām ne. Gaidīsim.

Pašus vāciešus šī morālā atbrīvošanās no pagātnes ir ietekmējusi. To apliecina atkalapvienošanās un vācu vairākuma spēja norobežoties no nacistiskās pagātnes. Gatavība samierināties ar to, «kas bijis», un, nosodot bijušo, iet tālāk.

Krievija to nav spējusi un nedara nedz vienu nedz otru.

Normāla, civilizēta atvainošanās par Staļina nodarījumiem Latvijai būtu tikai cēlusi Krievijas (kā PSRS saistību mantinieces un civilizētas valsts) prestižu pasaules un kaimiņvalstu acīs.

Ja tas tā būtu noticis, tad iespējams, ka šodien attīstība Krievijā beidzot būtu iespējama, jo pagātnes noskaidrošana palīdz atrast atbalsta punktu, no kura atgrūžoties var iet tālāk. Ja tas tā būtu noticis, tad vairākumam Krievijā šodien būtu skaidrs, ka pusgadsimtu ilgā Centrāleiropas okupācija bija noziegums pret šīm valstīm un cilvēkiem, kas tajās dzīvo un dzīvos. Taču šis Staļina – Brežņeva noziegums nav katra krieva vaina, kas piedzimis krieviski runājošā ģimenē.

Par pagātni Krievijai vajadzēja jau sen atvainoties un paskaidrot «savējiem», cik svarīgi varas pozīciju otrreiz neatkārtot.

Diemžēl tas nav noticis un elementāras atvainošanās par nodarīto vietā Krievijā un tās «piektajās kolonās» turpinās masveida «atbrīvotāju» tēlošana, būtisku pagātnes notikumu aizstāšana ar nebūtiskiem, ētera, cilvēku smadzeņu duļķošana ar meliem, puspatiesībām un modernā laika bremzēšana.

Staļina ēna

Putina vadībā mūsu lielā kaimiņvalsts slīgst aizvien dziļākā Staļina iedēstītā politiskā cinisma un retorikas purvā. Kā pieredzējis čekists Vladimirs Putins zina, kādā sistēmas aizgaldā cilvēki bija turēti PSRS gados un kādi aizspriedumi eksistē, lai tos Krievijā izmantotu savas šodienas propagandas mērķiem. Tas nozīmē, ka viņš apzināti turpina Staļina iesākto un veģetē uz veco aizspriedumu pamata, jo PSRS sabrukums pēc Vladimira Putina domām ir lielākā aizvadītā gadsimta katastrofa.

Putins tātad nevis atvainojas par to, kas bijis pagātnē (vācietis Villijs Brants gan lūdza piedošanu uz ceļiem Varšavas geto), bet gan apseglo Staļina iejūgto zirgu un jāj tālāk tajā pašā stilā, garā un gaitā.

Simptomi ir vairāki. Pirmais – valsts oficiālā homofobija, kas rezumē krievu sabiedrības vairākuma mentālo atpalicību.

Tas, kā valstī izturas pret homoseksuāliem cilvēkiem, ir cilvēktiesību kopējās ainas rādītājs attiecīgajā sabiedrībā. Jo vairāk represiju pret šiem ļaudīm, jo mazāk valstī tiek respektētas individualitātes tiesības. Krievijas jaunais likums, kas formāli paredz homoseksuālās propagandas aizliegumu jauniešu un bērnu vidū, faktiski ir tieši Staļina izgudrots.

Tieši Staļins bija tas, kurš «padarīja» homoseksuālus sakarus par kriminālnoziegumu Padomju Savienībā 1933. gadā. Līdzīgi tajā laikā rīkojās arī Ādolfs Hitlers. Arī viņš bija apsēsts ar iekšējā ienaidnieka atmaskošanas slimību.

Mēdz teikt, ka visniknākie homoseksuālu cilvēku apkarotāji esot paši slēptie homoseksuāļi. Tāpēc nav brīnums, ka rakstniekam Vladimiram Sorokinam nesen Krievijā tika piespriests sods par viņa romānu, kurā Staļins attēlots kā gejs. Tikmēr Brēmenes jaunāko laiku vēstures profesoru Lotāru Mahtanu (Lothar Machtan) par līdzīgu darbu «The Hidden Hitler» vācieši nav tiesājuši.

Pirms dažām nedēļām Krievijas prezidents uzaicināja nelielu ārzemju žurnālistu grupu piedalīties gadskārtējā «Valdaja šovā», kurā noskatīties Vladimira Putina politisko maratonbenifici klātienē drīkstēja arī neliela grupa ārzemnieku. Ar sev piemītošo izaicinošo augstprātību un izsmieklu Krievijas prezidents informēja par savu ietekmi «New York Times» redakcionālo tekstu veidošanā un ironizēja par ārvalstu uztraukumu «krievu antigeju likuma» sakarā.

Pēc viņa domām, ārzemnieki neprotot vairoties un šajā virzienā esot jāmācās no Putina drauga Silvio Berluskoni, kurš «tagad stāv tiesas priekšā tāpēc, ka kopojas ar sievietēm, taču, ja viņš būtu homoseksuāls, tad neviens neuzdrošinātos viņu aizskart», apgalvoja Krievijas prezidents, un (kā komentē BBC Bridget Kendall) lielākā daļa klātesošo krievu uzreiz sāka aktīvi un sirsnīgi smieties un aplaudēt. Nesmējās vienīgi ārzemnieki. Varbūt tāpēc, ka bija nedaudz kauns par to, kā Krievijas prezidents nomaina faktu akcentus, jo Berluskoni seksuāli izmantoja nepilngadīgu prostitūtu pakalpojumus un par to soda visās valstīs (ieskaitot homoseksuālus pilngadīgos).

Izskatās, ka sieviete Putina skalā arī nav nekāda vērtība, jo četru miljonu krievu bērnu atrašanās bērnunamos ir kliedzošs sieviešu pazemojošā stāvokļa rādītājs Kremļa pārvaldītajās teritorijās, nevis izcils virilitātes paraugs ārzemēm.

Sitīsim arī ārzemniekus un zaļos?

PSRS komunistu propagandas mīti un izrēķināšanās mehānismi ir vispārzināmi. Neiedziļinoties dziļāk, atliek konstatēt, ka visos gadījumos (arī šajā) ir kopsaucēji.

Nosaukšu tikai vienu no tiem – ārzemnieku, svešo, ienācēju, citādāko cilvēku/ideju/domāšanas apkarošana. Staļinismam un putinismam tieši «svešie» ir tie, kas obligāti jāvajā. Visiem režīmiem «viņi» traucē.

Tātad visi, kas domā, rīkojas, izskatās, strādā, domā vai guļ citādāk nekā ideālais komunistu vai nacistu varonis, = neder (ir jāapkaro).

Tā sakot – varoņi nāk «tikai no pašu vidus». Visi ārzemnieki «jānosit» (netieši internetā, fiziski – klātienē).

Piemēram, tikko Krievijā tika arestēti organizācijas Greenpeace protestētāji. Par ko? Par pirātismu! Tāpēc, ka šī organizācija savā kārtējā aktivitātē (šoreiz Krievijā) protestēja pret naftas krīzi Arktikā. Par to viņus jāsoda ļoti bargi. Uzjautrinoši, ka «Greenpeace pirāti» tika arestēti Krievijā brīdī, kad ANO klimata aktuālās situācijas ziņojums uzsvēra, cik nozīmīgi ir neatļaut nepiesardzīgi izmantot dabas gāzes un naftas resursu krājumus Arktikā. Tieši pret to arī protestēja «pirāti»! Protams, arī šis «zaļo» arests ir Vladimira Putina varas demonstrācija Staļina stilā. Kā nekā Arktika ir no militārā viedokļa svarīgs reģions, un ar šo Putins cer iebaidīt visus pārējos – svešos, kas uzdrošināsies uzmanīt krievu nepiedienīgu naftas ieguvi ziemeļos.

Notiekošais liecina, ka totalitārā vara pievelk grožus. Ārzemju protesti pret krievu apiešanos ar «zaļajiem aktīvistiem» acīmredzot būs tikpat nesekmīgi kā «Pussy Riot» aizstāvība pērn. Mačo punduris vicinās bicepsus arī turpmāk.

Likumsakarīgi, ka olimpiskā lāpa šonedēļ apdziest vairākkārt un Putina prestižais pasākums Sočos draud izgāzties.

Varbūt ir jēga kolektīvi boikotēt šo pasākumu Sočos, kas ir Vladimira Putina prestiža projekts?

Ko es ar to vēlos pateikt?

Ar šo es vēlētos pievērst uzmanību staļinisma reanimācijai Krievijā un aicināt to nosodīt arī Latvijā.

Vienkārši tāpēc, lai vēlāk mūsu bērni un mazbērni neraksta, ka 2013. gadā šo Krievijas staļinizāciju Latvijā neviens nebija pamanījis.

Vienkārši tāpēc.

Džuliana Asanža ieslodzījuma efekti. Ziņu nopludinātāji un mēs

2013. gada 25. jūnijā speciāli TVNet.

assange foto svd 30 05 201219. jūnijā apritēja gads, kopš Wikileaks dibinātājs un kiberpasaules Robins Huds – Džulians Asanžs spiests uzturēties 15 kvadrātmetru istabā Ekvadoras vēstniecībā Londonā. Viņa mēģinājumus iziet uz ielas vai aizbēgt uz ārzemēm bloķē britu policija (pagaidām šī apsargāšana Lielbritānijai izmaksājusi vairāk nekā 2 miljonus latu).

Dzīve 15 kvadrātmetru karcerī

Ārpusē, pie Ekvadoras vēstniecības ēkas Londonā, joprojām manifestē daži viņa piekritēji ar lozungiem «Brīvību Asanžam» un «Nešaujiet ziņnesi». Piketētāji šurp atnāk katru dienu, ap pulksten 16.00. Tā tur regulāri stāv pieci vai vairāk cilvēku ar lozungiem un aicinājumiem rokās. Svētdien demonstrantu bija vairāk, jo bija zināms, ka Asanžs parādīsies un runās. Diemžēl viņš nerunāja, tikai parādījās īsu mirkli logā kopā ar Ekvadoras ārlietu ministru Rikardo Patīno.

Pirms gada Londonas tiesa izlēma, ka Asanžs ir «jāizdod» tiesvedībai Zviedrijā, kur viņu tur aizdomās par divu sieviešu seksuālu izmantošanu un izvarošanu 2010. gadā Stokholmā. Zviedru prokuratūra vēlas Džulianu «tikai nopratināt», un var gadīties, ka pēc «sarunas» Asanžu nekavējoties arī atbrīvo.

Nav īsti skaidrs, kāpēc zviedru prokuratūra nevar aizbraukt uz Londonu un nopratināt Asanžu tur, ja reiz līdzīgi ir darīts ekonomisko noziegumu gadījumos. Sociāldemokrātiskā domāšana pieprasa zviedru tiesai rīkoties «vienlīdzīgi pret visiem, visos gadījumos». Nepiekrītot «taisīt izņēmumu Asanžam», tāpēc viņam jāierodas Stokholmā uz nopratināšanu un viss.

Lamatas datorpasaules Robinam Hudam

Pats Džulians Asanžs un viņa piekritēji ir citās domās, jo uzskata, ka Zviedrijas prasība ir slēpts ASV izlūkdienesta veids, kā ievilināt datorpasaules «Robinu Hudu» lamatās un pēc tam aizgādāt viņu tālāk uz ASV, kur Asanžam draudot nāvessods par slepenas ASV diplomātiskās komunikācijas publiskošanu.

Šo informāciju Džuliana Asanža vadītais Wikileaks ieguva, pateicoties arī ASV karavīra Bradley Manning piegādātajiem dokumentiem.

Zviedru mediji uzskata, ka Asanža stāvoklis ir bezcerīgs. Agri vai vēlu viņam nākšoties samierināties ar piespiedu nogādi uz Zviedriju.

Turpretī Austrālijas žurnālisti un mediju eksperti, kurus pirms pāris nedēļām sastapu Malaizijas zinātniskajā konferencē, noraida šādu iespēju un pieļauj, ka senāta vēlēšanu rezultātā (kas Austrālijā notiks šā gada septembrī) var būtiski mainīties arī Ekvadoras politiskā bēgļa situācija. Nav izslēgts, ka nesen dibinātajai Asanža Wikileaks partijai būs daudz piekritēju un Džulianu Asanžu ievēlēs Austrālijas parlamentā.

Ja Asanžu ievēlēs par deputātu?

Tādā gadījumā viņam būs diplomātiskā imunitāte un palielināsies iespēja pamest Lielbritāniju netraucēti. Zviedri ironizē, ka Asanžs nevarēšot vispirms zvērēt Austrālijā un pēc tam pamest Londonu, taču austrālieši nav tik kategoriski savos secinājumos un uzskata, ka tas tomēr būšot iespējams. «Saprotiet mūs pareizi,» uzsvēra profesors Terry Flew, «mēs, austrālieši neciešam bezkaunību un neiecietību. Asanžs ir tieši tāds – bezkaunīgs un uzpūtīgs. Taču mūsu valstī ir pietiekami daudz cilvēku, kas vēlēšanu laikā piesliesies tieši Asanžam, jo neredz citu labāku politisko izvēli. Bez tam viņa partijai pašlaik ir apjomīgs publisko akciju paisums un Wikileaks partijas ideju tirgvedība tiek veikta profesionāli skarbi. Nav izslēgts, ka izdomās arī, kā viņu izdabūt ārā no Londonas ieslodzījuma.»

Wikileaks Latvijas precedenti Neo un Ilze Nagla

Ko īsti dara Asanžs savā 15 m2 istabā? Bez iespējas iziet ārā? Tiekas ar slavenībām, runā no sava balkona ar publiku pie ēkas. Ir uzrakstījis grāmatu «Cypherpunks: Freedom and the future of the internet», vada šovus Krievijas televīzijā. Pa dienu viņš vai nu strādā, vai skrien pa savu krosa trenažieri, vai arī guļ. Turpina sekot domubiedriem. Tikko esot ieteicis Edvardam Snovdenam (Edward Snowden) arī pieprasīt politisko patvērumu kādā no Latīņamerikas valstīm (CNN). Asanžu joprojām atbalsta daudzas ietekmīgas personas gan Lielbritānijā, gan ārzemēs, lai gan daļa piekritēju ir no viņa jau novērsušies.

Iemesli ir dažādi. Pirmām kārtām – paša Asanža komunikācijas problēmas ar medijiem, kuriem viņš diktēja neakceptējamus noteikumus. No otras puses mediju drošības stabilizācija. Pretēji Latvijā notikušajam Neo skandālam, kad bijušās iekšlietu ministres Lindas Mūrnieces (Vienotība) vadībā varmācīgi tika kratīts kolēģes Ilzes Naglas dzīvoklis un «izņemts» dators, ar kura palīdzību Latvijas drošībniekiem izdevās atmaskot Neo – Ilmāru Poikānu, pasaules vadošajiem medijiem šodien izdodas atvairīt šādus drošības pinkertonu uzbrukumus un neatklāt savu slepeno ziņu avotu.

Ziņu nopludinātāji – whistleblowers

Wikileaks ziedu laikos bija vairāki priekšnosacījumi, kāpēc sabiedrībai svarīgu slepenu ziņu publiskotāji, ko angliski dēvē par whistleblowers (vai latviski sauksim par «ziņu nopludinātājiem»?) izvēlējās Džuliana vadīto interneta vietni. 2006. gadā dibinātajai organizācijai Wikileaks bija pieejama unikāla tehnoloģija, kas spēja apstrādāt milzīgus droši šifrētus datu apjomus. Tiem avotiem, kas vēlējās saglabāt savu anonimitāti, tika garantēta datu šifrēšana, lai kāds cits nevarētu atklāt datu ieguves avotu. Tā bija toreiz. Tagad daudzi pasaules vadošie mediji paši var nodrošināt «ziņu nopludinātājam» šo servisu. Šādā situācijā arī Latvijā drošības policija neko daudz neuzzinātu par Neo, arī «izjaucot pa detaļām» visu Ilzes Naglas datora saturu.

Agrāk Wikileaks galvenie sadarbības partneri bija tādi preses giganti kā New York Times, Guardian, Der Spiegel, Le Monde un El Pais. Problēmas šajā komunikācijā radīja pats Džulians Asanžs, sarežģījot savstarpējo saziņu un novedot pie attiecību pārraušanas ar šiem medijiem.

Jāsecina, ka Džuliana Asanža personīgās īpašības, ekonomiskā krīze un banku apzinātā Wikileaks vajāšana (traucējot privātpersonu iemaksas organizācijas kontā) ir lielā mērā sagrāvusi Wikileaks. Tā vietā tagad nostājušās mediju bāzes ar salīdzinoši drošiem serveriem, kas pieņem anonīmus ziņojumus par sabiedrībai svarīgiem procesiem un nopludina tos medijos.

Snovdens kā civilās nepiekāpības upuris

Pašlaik aktuālais ziņu nopludinātājs Edvards Snovdens, kas tikko atmaskoja amerikāņu drošības iestāžu masīvo ārvalstnieku un ārzemju institūciju izspiegošanu savas drošības interesēs, nav vienīgais šajā jomā. Viņa rīcība ļoti atgādina leģendārā zviedra Daniela Elsberga (Daniel Ellsberg) lietu, kas pāršalca pasauli septiņdesmitajos gados un atmaskoja ASV valdības oficiālos melus par karadarbību Vjetnamā. Visi šie ziņu nopludinātāji faktiski zina, kāds sods viņus gaida, taču visi viņi apzināti publisko informāciju, par kuras esamību demokrātiskās sabiedrības pilsoņiem un valdībai būtu jāzina. Šajā ziņnešu fenomenā vērojama absurda pretruna – šie cilvēki veic varonīgu akciju sabiedrības interesēs, taču varas spiediena rezultātā kļūst par socioloģiskiem upuriem, jo viņus sabiedrībai «liek» traktēt kā nodevējus, spiegus un dzimtenes ienaidniekus.

Pēc manām domām, patlaban aktuālā Snovdena rīcība ir mazāk noziegums un vairāk civilā nepiekāpība. Starp citu, arī daudzi amerikāņi (54%) uzskata, ka viņš esot «izdarījis labu darbu», un tikai 30% 29 gadus vecā datorista veikumu nosoda.

Kāpēc?

Tāpēc, ka mums – sabiedrībai – demokrātiskā valstī ir tiesības zināt: 1) kādas metodes slepenpolicijas, drošībnieki izmanto savā darbā; 2) ir jādod mums iespēja paust savus uzskatus un nostāju «noklausīšanās» jautājumos; 3) ir nepieciešamas spēcīgs kontroles orgāns, kas uzrauga slepeno drošībnieku darbu.

Pelnu kaisīšana uz galvas

Kamēr deviņi interneta giganti vakar un šodien atzīstas, ka ir regulāri piegādājuši datus NSA, kuras rīcībā ir superslepenā pilsoņu uzraudzības programma Prism, mums atliek izvēle – ticēt vai neticēt tam, ko mēģina iestāstīt «ietītie mediji». Caur tiem tiek manevrēts ar PR, lai Facebook, Microsoft, Google vai Twitter nodevības pret mums lietotājiem izskatītos mazliet humānākas. Taču mēs labi zinām, ka pat iPhone lieliski noder mūsu izsekošanai, konstatējot ne tikai mūsu sarunu saturu, bet arī vietu, kur mēs atrodamies.

Šajā situācijā slepeno ziņu nopludinātāji medijiem ir vairāk nekā nepieciešami ne tikai ASV, bet arī Zviedrijā, Krievijā un arī Latvijā, jo «lielā brāļa» acs joprojām novēro mūs negodīgi un neaicināti.

Politiskās varas eliti tas neuztrauc, jo varas gaiteņos pastāv iespēja manipulēt ar dokumentiem un visu veidu grēkāžiem, sabāžot tos «čekas maisos» vai visādos citos toveros. Pēc tam tautai «ietītajos medijos» atrādot faktiskos varoņus, kas pieķēdēti pie publiskā kauna staba. Reizēm tas arī izdodas. «Blēdi» mēs ievēlam pašvaldībā, parlamentā Rīgā vai Briselē, bet «varoni» turpinām apmētāt ar akmeņiem sadzīvē un internetā.

Šo ainu var novērot arī patlaban: kamēr Obamas valdība izsaka savu publisko nosodījumu nodevējam Snovdenam, Honkongas iedzīvotāji neslēpj savas simpātijas pret politisko pārbēdzēju. Sestdien Snovdena labā tika organizēta liela demonstrācija Honkongas centrā, kas pieprasīja Ķīnas varas iestādēm neizdot Edvardu Snovdenu (Snowden) ASV.

Vai mums nevajadzētu līdzīgi rīkoties latviešu Robina Huda – Ilmāra Poikāna gadījumā?

Ārpolitikas divi ceļi. Ēģiptes krīze.

Ārpolitikas divi ceļi

2011.gada 6. februārī

 

Demokrātiskās valstīs ārpolitika bieži kļūst par lielu problēmu. Ārpolitiskos jautājumus var risināt gan no izdevīguma un stabilitātes viedokļa gan arī liekot lietā morāles ideoloģiskos principus.

Tātad ir divi iespējamie ceļi.

Reizēm abas šīs pieejas izdodas apvienot. Diemžēl visai bieži ir jāizvēlas – vai nu izrēķināt, kā būs stabilāk vai arī izšķirties par grūtāko un raudzīties uz ārlietām no ideālisma viedokļa.

Tātad – vai nu aprēķinot vai taisnīgi.

Diemžēl pārlieku bieži mēs paši dzīvojam un virzām valsts ārpolitiku pa aprēķina ceļu. Stabilitātes un drošības vārdā.

Tā nostājoties, mēs attālināmies no principiāliem demokrātijas uzstādījumiem.

Tā tas notika Berlīnes mūra krišanas brīdī. Toreiz Margarete Tečere un Fransuā Miterāns visvairāk bija nobažījušies par nākamās apvienotās Vācijas iespējamo ietekmi  un pa to kā šī lielā Vācija izjauks spēku līdzsvaru Rietumeiropā. Daudz mazāk viņus interesēja Austrumeiropas tautu liktenis. Pati svarīgākā Lielbritānijas un Francijas vadītājiem šķita esošās sistēmas stabilitāte.

Tas pats bija novērojams brīdī, kad Baltijas valstis centās izkļūt no PSRS okupācijas režīma važām. Toreiz ”ietekmīgas balsis” no Vašingtonas un Rietumeiropas brīdināja, ka ”šāda soļa atbalstīšana var sabojāt rietumu attiecības ar Kremli”. Status quo šķita svarīgāks par elementāru taisnīgumu.  Wikileaks dokumenti mums šodien atmasko tos, kas toreiz vēlējas labāk redzēt Baltijas valstis PSRS sastāvā arī turpmāk ” stabilitātes vārdā” paturēt latviešus, igauņus un lietuviešus PSRS tautu cietumā. Paradoksāli kā cilvēki prot sajaut stabilitāti ar stagnāciju un paši to nepamana.

Ēģiptes krīze mums piedāvā šo pašu izvēli. Bailes no nezināmā liek virknei demokrātisko valstu vadītāju ieņemt nogaidošu nostāju ēģiptiešu brīvības alku virzienā un slepus atbalstīt to pašu neganto, taču ”tik pazīstamo Mubaraku”. Labāk zīle rokā nekā mednis kokā.

2009.gadā Baraks Obama Kairā sludināja par jaunām attiecībām Ēģiptes un ASV starpā. Toreiz ēģiptieši bija sajūsmā. Tagad demonstrācijās tie paši ēģiptieši 2011. gada pavasarī Kairā nēsā plakātus ar uzrakstu ”Amerikāņi nejaucieties mūsu valsts lietās!”. Taču Obamas administrācijas pārstāvji atkal vēlas saglabāt ”zīli rokās” un tālu neatpaliek arī neizteiksmīgais Eiropas prezidents, kurš petīcijā Ēģiptei  pauž vienīgi daiļliterāras ”bažas par varmācības spirāli”.

Rumpejam būtu it kā jāsaprot ar ko atšķiras varmācības spirāle no bruņotu slepkavu bandām, kas uzbrūk miermīlīgiem demonstrantiem un ārzemju žurnālistiem. Iespējams, ka viņš arī saprot, ka tieši Mubaraka režīms ir novedis pie haosa un nevis pie stabilitātes valstī. Taču diezin vai.

Ar šiem izteikumiem Hermans van Rumpejs sarūgtina ne tikai visus tos ēģiptiešus, kas pašlaik gaida ārpasaules atbalstu, bet arī mūs – ūnijas dalībvalstu pilsoņus. Rodas bažas, ka Eiropas Savienība atkal rīkojas pragmātiski nevis morāli un diezin vai tad man un Jums ir vēlēšanās maksāt nodokļu naudu, kas finansē Briseles birokrātu iztiku.

Nespējot atšķirt Mubaraka režīma slepkavas no disidentiem Rumpejs pierāda, ka ūnijas vadītāji vai nu neorientējas Ēģiptes notikumos vai vienkārši nedara savu darbu godprātīgi.

Protams, ka tieši humānisma neizdarības dēļ pie varas svirām vēlāk Ēģiptē var nokļūt ekstrēmisti. Tautas brīvības centienus var okupēt musulmaņu teroristi

Tāpēc, ka Eiropa un ASV labāk izvēlējās ”zīli rokā”.

New York Times komentētājs Nicholas Kristof precīzi raksturoja šo procesu uzsverot, ka Ēģiptes demokrātijas aktīvistus iedvesmoja Tunisija,  bet nobremzēja ASV.

Kas notiks tālāk?      

Autortiesības: Sandra Veinberga

Ēģiptes barikādes zem zābaku zalvēm

2011. gada 2. februārī

Vakar vakarā 23.00  Ēģiptes televīzija un CNN kā arī citi TV kanāli raidīja starptautiskās sabiedrības pieprasīto prezidenta Mubaraka atkāpšanās no amata runu. Mubaraks vēlas ”palikt savā vietā” un mēs lai darot to pašu. Depeša atgādina slaveno Kārļa Ulmaņa frāzi.

Es palieku te un jūs tur. To izlemju tieši es un neviens cits.

Diktatori ir neparasti līdzīgi raksturā un rīcībā visos laikos.

Paziņojums atgādina publisku pliķi tiem 2 miljoniem demonstrantu, kas  vakar publiski pieprasīja 82 gadus vecā prezidenta nekavējošu demisiju.

Bijušais lidotājs, Anvara Sadata labā rokā un tagad ar vēzi slimais diktators Mubaraks ir piekritis nepretendēt no jauna uz prezidenta amatu gaidāmajās rudens vēlēšanās, taču viņa reakcija tautu neapmierina. Ja Mubaraks neatkāpjas tūliņ, ja netiek mainīta konstitūcija, tad valsts vadītāja amatā iesēdīsies diktatora dēls, kas šim postenim jau sen tiek gatavots.

” Lai viņš vācas projām nekavējoties!” – skandē pūlis Tahrīra laukumā Kairā un met gaisā apavus, protestējot pret politiskas elites reakciju. ” Lai viņš vācas pie velna!” – klaigā demonstranti, kas jau gandrīz nedēļu notur presingu un uzskata, ka līdz rudenim diktators un viņa svīta pagūs nogriezt skābekli demokrātijas eskalācijai Ēģiptē.

”Protesti Kairā turpināsies kamēr Mubaraks nozudīs un aizbrauks!”, – uzskata Giri Ibrahms, viens no vadošajiem ēģiptiešu aktīvistiem.

Šodien situācija Kairā saspringusi līdz galējībai. Tauta nepiekāpjas un prezidents neatkāpjas, lai gan visiem ir skaidrs, ka valstij nav izejas vecajā virzienā.

Šodien ap pusdienlaiku Kairas centrālajā laukumā ieauļoja kavalērijas pulks, kas jājot uz zirgiem un kamieļiem uzsāka mīdīt demonstrantus un dauzīt uz bruģa sēdošos ar pletnēm. Protams, ka varas šovs noslēdzās ar pretreakciju. Demonstranti pamanījās vairākus jātniekus noraut no segliem un apstrādāt ar dūrēm.

Ar šo miermīlīgā un ”maigā revolūcija” Kairā pamazām pārvēršas asiņainā slaktiņā.  Britu BBC apstiprina, ka  ”pretējās nometnes demonstranti” Kairā faktiski ir drošības policijas pārstāvji civilās drēbēs, kuriem diktators maksā par trača taisīšanu un gaisa jaukšanu. AlJazira ziņo par šaudīšanos pilsēta centrā un cietušajiem. Diktatora apolitiskais kartelis rīkojās bez šaubīšanās.

Mubaraka ”mīļotā Ēģipte” (skat. viņa runas tekstu vakardienas valsts TV) nav tas pats kas ”caurmēra ēģiptieša” dzimtene. Mubarakam ir vara un viņš to lieto kā saprot un prot.

Negaidīti? Nē, šī reakcija bija prognozējama.

Tātad?

Ēģipte barikāžu laiks ir nozīmīgs ar vairākām unikālām īpatnībām, kas  līdz šim nav reģistrētas modernā laikā apvērsumos.

Protestus Ēģiptē uzsāka parasti cilvēki. No brīvas gribas. Tos neorganizēja kāda noteikta aktīvistu grupa vai arodbiedrība. Šie protesti sākās spontāni. Rīcības centrā ir jauni cilvēki, kas nav apmierināti ar savu laiku un vēlas dzīvot citādi.

Ēģiptiešu vidējais vecums pašlaik ir 23 gadi un neskaitāmi jauni cilvēki visu savu mūžu savā dzimtenē ir dzīvojuši viena un tā paša diktatora Mubaraka ēnā. Patiecoties Facebook un Twitter viņiem izdevās noorganizēt protesta akcijas un var gadīties, ka izdosies pārņemt kontroli pār savas dzimtenes nākotni. Šāda cerība pastāv.

Paradoksāli, ka demonstrantu vidū ir dažāda vecuma un pārliecību cilvēki. Jauni, veci, vīrieši un sievietes no visiem sabiedrība slāņiem ar vienotu aicinājumu ’” pazūdi Mubarak no mūsu acīm!”.

Taču diktators vai nu nesaprot aicinājumus, vai arī nesaprot savu laiku.

Latvijā bieži nākas novērot līdzīgu situāciju, kad politiskā vara līdzīgi līmei neatļauj atstāt amatu neveiksmīgiem ministriem, politiķiem un visa cita ranga augstiem priekšniekiem. Tie turas pie varas, amatiem un krēsla kā pie vienīgā iespējamā glābjošā plosta naidīgajā politikas okeānā.

Mubaraks šobrīd atgādina slīkstošo, kas gatavs noraut zem ūdens miljonus kopā ar sevi un savu krēslu, kuru nevēlas atstāt pats.

Mums atliek vienīgi minēt kāpēc, piemēram, Zviedrijā ministrs pats protas atstāt amatu izgāšanās rezultātā, bet Latvijā uz Ēģiptē to nespēj un neprot. Iespējams, ka vainīgs ir kultūras un paškritikas trūkums. Var gadīties, ka pie vainas ir egoisms un alkatība.

Mubaraka vietā jau tagad gatavi nostāties viņa sabiedrotie Ahmeds Šafiks (pašreizējais premjers), Omārs Suleimans (74. gades vecais Mubaraka draugs, drošības policijas šefs, pārdzīvojis jau četrus infarktus).

Protestētājus neapmierina neviens no šiem kandidātiem.

ES „ārlietu ministres” Katrinas Aštonas šodienas aicinājums reaģēt maksimāli strauji, protams, vēlētos redzēt Kairas ”pārejas valdības” spicē bijušo diplomātu, Nobela prēmija laureātu, ēģiptieti Muhamedu ElBaradeju. Taču viņa kandidatūra dzimtenē ir maz pazīstama, jo bijušais diplomāts un atomenerģijas uzraudzības institūcijas IAEA vadītājs lielāko sava mūža daļu ir pavadījis ārzemēs nevis dzimtenē. Viņš ir gatavs rīkoties, bet tautieši viņu nepazīst.

Nākamie rindā uz varas posteņiem Kairā ir musulmaņu fundamentālisti, no kuriem redzamākā ir opozīcijas grupa Musulmaņu brālība, dibināta 1928. gadā, taču līdz šim darbojusies pagrīdē ar līderi Muhamedu Badī spicē. Pagaidām nav iemesla prognozēt Irānas revolūcijai līdzīgu reliģiskā apvērsuma procesu, kuru pašlaik sludina Teherānas ajatolas.

Musulmaņu brālība līdz šim nav uzņēmusies protestu vadīšanas iniciatīvu, tā sastāv no vairākām apakšstruktūrām no kurām vairākas ir gatavas jau tagad sadarboties ar citām opozīcijas partijām valstī un atrodoties valdībā mēdz noenkuroties politiskā spektra centrā.

” Kāpēc mēs tā neprotestējam kā ēģiptieši?”, – vakar metro, lasot avīzi mani uzrunāja kāds zviedru kungs, kurš pats arī atbildēja uz savu jautājumu – ” tāpēc, ka vara mums visiem te rietumos ir iestāstījusi, ka dzīvojam vislabāk, esam vislaimīgākie. Tieši kā tā mēs dzīvojam ir vispareizāk!  Basta! Punkts! Mēs neprotestējam. Mēs padevīgi paklausām…”, – viņš neiecietīgi secināja un nobeidza domu – ” man par to ir kauns. Jums arī?”

Es pamāju.

Jums arī par to ir kauns?

PS. Degvielas cenas Zviedrijā Ēģipte nemieru dēļ vakar pieauga par 20 ērām par katru benzīna un dīzeļdegvielas litru.

Ēģiptes politiskais stress


Ēģiptes politiskais stress

2011. gada 28. janvāris

Šorīt zviedru radio ziņu izlaidumos nervozi stāstīja par notikumiem Ēģiptē. Internets bloķēts visā valstī. Neko no turienes nevar saklausīt, izlasīt un uzzināt. Vietējie rakstnieki un žurnālisti rīta demonstrācijas laikā aizturēti, aizvesti uz policiju, bet vēlāk…palaisti brīvībā.Vēl septiņos no rīta Tunisijas ”jasmīnu revolūcijas” pārsviešanās uz tuvējo kaimiņvalsti šķita neiespējama. Uzliesmos, jeb tomēr apdzisīs?

Tātad šorīt vēl viss izskatījās rāmi un dekoratīvi. Zviedrijas ārlietu ministrija priekšpusdienā zviedriem iesacīja turpināt iesāktos atvaļinājumus Ēģiptē, taču pie viena lūdza izvairīties no ”politiskām parādēm, demonstrācijām un citiem lieliem tautas saietiem cietās, kur uzliesmojuši protesti” (DN. 28.01)

Jau četros pēcpusdienā tā pati ārlietu ministrija Stokholmā publiski atzinās, ka ”situācija ir strauji mainījusies” un norādīja, ka ”bez nozīmīga iemesla” zviedriem tagad uz Ēģipti nebūtu ieteicams doties. Ceļojumu firmas jau paguvušas apturēt čartera lidojumus uz Kairu, samaksātā nauda tūristiem tiks pilnība atlīdzināta. Nepārvaramo šķēršļu situācija bija iestājusies un ārkārtas likumi šodien sāka darboties.Pāris stundu laikā Ēģiptes salonu revolūcija bija pāraugusi masu protestu akcijās ar grūti prognozējamām beigām.

Al Jazeera pusdienlaikā sekoja Muhameda Elbaradeja arestam Kairā un pēc brīža manīja savu vēstījumu, uzsverot, ka slavenais politiķis esot mājas arestā. AP nervozi informēja, ka Baradejs kopā ar citiem ēģiptiešu opozicionāriem esot ieslēdzies kādā Kairas mošejā. Tikmēr policisti centrā trakoja ar asaru gāzi.

Tautas protesti esot sākušies šodien īsi pēc piektdienas lūgšanas, pie mošejām. Policija šāvusi uz demonstrantiem ar gumijas lodēm un izklīdinājusi ar ūdens metējiem. Sakarā ar interneta bloķējumu un mobilā telefona sakaru traucējumiem grūti patlaban precīzi noskaidrot kur īsti norisinās tautas sacelšanās.

Zviedru kolēģi līdz šim informējuši, ka piektdienas pēcpusdienā sacelšanās notiek Kairā, Suecā, Aleksandrijā un Luksorā.

Ēģiptiešu varas iestādes pavēlējušas mobilo telefonu operatoriem slēgt savus tīklus noteiktos valsts reģionos. Tā Vodofone pārstāvji informējuši ziņu aģentūru Reuters.

Kopš 17.00 pēcpusdienā Ēģiptē pasludinātā ” komandanta stunda”, šovakar tautu televizorā uzrunās Hosni Mubaraks. Taču neraugoties uz aizliegumiem tauta joprojām esot ielās un demolējot skatlogus un veikalus.

Pagaidām nav ziņu par ievainotajiem.

Protestētāju un demonstrantu vidū esot vairums ir ”nikni, gados jauni vīrieši, trūcīgie, izmisušie bezdarbnieki’” (informē SVT korespondente no Kairas). Daudzi no viņiem salīdzinoši labi runā angliski un tieši tāpēc spēj atbildēt uz ārzemju žurnālistu jautājumiem, nodrošinot reportāžu emocionālo autentiskumu. Ko viņi grib? Nost ar Mubaraku! Nost ar nīsto režīmu!

Tikko noskaidrojās, ka demonstrantiem izdevies ieņemt drošība policijas štābu 20 km no Kairas un Suecā ir jau okupēts policijas iecirknis un tiek atbrīvoti ieslodzītie.

Gaiss virs Kairas šovakar esot biezs kā ķīselis dēļ asaru gāzes.

Ēģipte ir nozīmīga Tuvo austrumu ass un būtisks ASV partneris politiskajās spēlēs. Izvairīgie Obamas šodienas publiskie izpaudumi Ēģiptes notikumu sakarībā vieš bažas. Wikileaks tikko publicētie kārtējie slepenie dokumenti liecina par baltā nama saraksti ar Mubaraku.  Šodienas New York Times pievēršas šiem dokumentiem, novērojot kā amerikāņi kārtējo reizi ”stutē” režīmu, kas atbalsta viņu politiski ekonomiskās intereses, taču nospļaujas uz cilvēktiesību ievērošanu attiecīgajā valstī.

”Mubaraks pārdzīvos visu” – tā pirms diviem gadiem Baltajam namam ziņojis bijušais ASV vēstnieks Ēģiptē. Cerams, ka viņa vārdi nav pravietiski.

Tikmēr spriedze Kairā pieaug.

Sekosim notikumu attīstībai.

mhttp://www.nytimes.com/2011/01/28/world/middleeast/28diplo.html?_r=2&hp