Valsts prezidentu meklējot

Speciāli TVNET

Nākamo prezidenta kandidātu atlases maratons ir sācies. Sabiedrība nenogurst rakstīt „atklātās vēstules“ un „bīdīt savējo“ Rīgas pils tronim. Jau atkal meklējam labāko latvieti, lai ieņemtu šo reprezentatīvo amatu. 

Prezidenta postenis tiek uzskatīts gan par mūža apbalvojumu, gan par ordeni, gan arī par luksusa atvaļinājumu ar obligāto publicitāti piekabē. Katram otrajam ir savs vārds sakāms par to, kurš būtu vispiemērotākais amatam. Katrs piektais ir gatavs to uzņemties pats. Pa vidu skraida esošo pretendentu slavas aģitētāji, ceļot „savējos“ uz pjedestālā visaugstākā. Ir tikai „viņš“ (jo zina likumus), un neviens cits nav tāpēc uzmanības cienīgs. Nē, labāk tomēr „tas otrs“, kas ir pratis kļūt bagāts un tieši tāpēc var atļauties gozēties slavas saulītē kopā ar ārzemniekiem un savu jauno, smuko sievu. Nē, varbūt tomēr „viņa“, kas dzīvojas pa Eiropu un tāpēc prot pareizi uzvesties un runāt angliski. Kādi mēdz būt prezidenti un karaļi? Kā viņus vērtē publiskā telpa ārzemēs? Žurnālista darbā ir nācies saskarties ar šiem jautājumiem, kas dažādās valstīs tiek uzlūkoti atšķirīgi.

Labo cilvēku konkurss pie mums

Augstā amata magnētisms Latvijā ir tik milzīgs, ka samērā daudzi cilvēki būtu gatavi uzreiz šo amatu uzņemties paši, neiedziļinoties šā posteņa pienākumos un klapatās. Citi cītīgi norok ieteiktos kandidātus un kļūst nikni, ja „ēterā“ pavīd kāda emocionāli nevēlama personība. Kāpēc mēs attiecamies pret šo amatu (un cilvēku, kas to ieņems) emocionāli? Kā pret vinnestu loterijā vai apbalvojumu pēc nopelniem? Būtībā šā amata pienākumi nav viegls darbs un katram tie nav pa spēkam, taču par to runāts netiek. Turpinām meklēt vislabāko cilvēku Rīgas pilij, jo sabiedrībai ir svarīgi sajust šo darbu vairāk kā apbalvojumu vislabākajam, nevis piemērotākajam. Tātad amata piemērotības vietā sijājam vislabāko no vislabākajiem.

Pasaule un sabiedrība nav melnbaltas kategorijas. Nav tikai labu vai sliktu cilvēku. Ikviens no mums ir dažādu īpašību kopums. Tāpēc jēdziens „labs cilvēks“ ir ļoti abstrakta vienība, kas savā būtībā ir tikpat izplūdusi kā palieņu pļava pavasarī. Vienā brīdī labs cilvēks var pieturēt durvis, lai tās nākamajam nesitas sejā, vai padot roku, šķērsojot upi pa laipu. Otrajā gadījumā samaksāt par jūsu bērna tramvaja biļeti, kad braukšanas kartīte palikusi mājās. Protams, eksistē vēl trešais, ceturtais un piektais gadījums, kad noteiktās dzīves situācijās laipni laikabiedri rīkojas empātiski, jo spēj iejusties otra cilvēka ādā. Taču izpalīdzīgu un laipnu cilvēku mēs šim amatam nemeklējam. Laikam taču ne.

Lai gan šajā pieejā ir diezgan daudz jēgas, jo valsts prezidentam pirmām kārtām būtu jādomā tieši par mūsu – šīs valsts pilsoņu ērtībām un vajadzībām: par to, lai palielinātos darba vietu skaits jauniešiem, lai algas izlēmīgi tuvotos Rietumeiropas standartam un cilvēkiem nebūtu jādodas peļņā ārzemēs; lai „bomži“ nevizinātos tramvajā un nebaidītu pārējos pasažierus un lai iedzīvotāju etniskā sašķeltība mūsu valstī mazinātos. Visus šos jautājumus līdzšinējie valsts prezidenti risināja maz vai nepietiekoši plaši. No viņiem bija pamats gaidīt daudz nopietnāku un rūpīgāku iedziļināšanos valsts iekšpolitiskajās problēmās, jo prezidenta amats mēdz būt ilglaicīgāks nekā premjera pienākumu pildīšanas laiks. Tāpēc no valsts prezidenta mēs varam pieprasīt empātiju tautai, nevis tikai reprezentatīvu rituālu īstenošanu.

Šajā jomā lielisks paraugs ir bijušais Igaunijas prezidents Lennarts Meri, kurš divu periodu laikā paguva izstrādāt savai valstij ilglaicīgu attīstības plānu. Rezultātus mēs redzam pašlaik, jo Igaunija gandrīz visur ir mums priekšā. Šie panākumi lielā mērā ir tieši tālredzīga un empātiska prezidenta stratēģijas rezultāts. Tāpēc neizslēgsim, ka tieši Lennarta Meri veidols var būt etalons prezidenta amata pretendentam. Ja personība ir empātiska savas tautas vajadzībām, tad derēs amatam Rīgas pilī. Ja spēj saprast šīs prasības un vajadzības, izstrādāt stratēģiju problēmu atrisināšanai un uzraudzīt ilglaicīgas Latvijas attīstības plānu, tad laidīsim šo cilvēku pie valsts tālredzīgās pārvaldes kloķiem. Tā kā ap 20% pasaules iedzīvotāju ir empātiski cilvēki, tad arī katrs piektais mūsu valsts iedzīvotājs ir uzticams un dāsns pret apkārtējiem un tieši no šo ļaužu vidus sāksim meklēt nākamo Latvijas valsts prezidentu.

Vai citur ņem vērā šo aspektu? Jā, piemēram, somi vai islandieši daudz merkantilāk uzlūko savus pretendentus nekā latvieši. Proti, vai no „viņa“ vai „viņas“ politikas mums būs kāds konkrēts labums visiem. Turpretī postsovjetiskajās valstīs vairāk novērojams „labo cilvēku“ skaistumkonkursa rezultāts. Tā kā izpratne par to, kas ir „labs cilvēks“, krietni atšķiras, tad šādas izvēles rezultātā var sarūpēt savai valstij „zemanus“ un „āderus“. Tāpat tas notiek arī pie mums.

Bezmaksas luksusa ekskursijas jeb starptautiskā politika

Vairumam prezidenta amats asociējas ar izrādīšanos ārzemēs un bezmaksas ekskursijām angļu valodā. Par to joprojām tiek runāts daudz. Valodas prasme izvirzīta kā noteicošais arguments. Vai tā ir? Njā, daļēji. Šis amats nav tikai izrādīšanās uz āru, lai gan valsts reprezentācija ir būtiska prezidenta darba sadaļa.

Kā tad līdzšinējie ir tikuši galā ar saviem pienākumiem? Viena daļa no viņiem uztvēra reprezentatīvo daļu kā vienīgo pienākumu un braši izmantoja visas ekskursiju iespējas pasaules apbraukāšanai: Karalienes mātes dzimšanas dienas un Kremļa politiskos „tusiņus“ ieskaitot. Mums tika stāstīts (no kancelejas PR dienesta cilvēku un lidmašīnā sekojošo vietējo žurnālistu puses) par to, „cik lieliski viss notiek“ un „cik sajūsmā ārzemes ir par mums“, un mēs tam noticējām par 100%, lai gan patiesība bija kaut kur pa vidu. Galu galā neiesim taču tagad godīgi noskaidrot, kā īsti bija, ja tāpēc var iznākt sabojāt garastāvokli tagad. Protams, ka ne. Taču viena lieta ir svarīga – prezidents, pirmām kārtām, ir tieši savas valsts augstākais vadītājs un tikai pēc tam tās reprezentētājs ārzemēs. Ar otro pienākumu līdzšinējie mūsu prezidenti ir tikuši galā atšķirīgi veiksmīgi. Vislielākā pateicība te pienākas Guntim Ulmanim kā pirmajam mūsu brīvās valsts simbolam ārzemēs. Viņam bija jāsāk. Kā Latvijas veidols viņš strādāja apzinīgi, uzrunāja ārzemēs cilvēcīgi laipni, nedaudz klusināti, taču tieši tāpēc – simpātiski. Par to viņam paldies.

Daudz bēdīgāka bija „superpensionāra Bērziņa“ pārprastā ņemšanās pa Briseli, uztverot sevi kā „padomju laika sagādnieku“ vai mēmu karogu, kas uzvilkts mastā bez vārdiem. Lielākā daļa bijušo prezidentu neattaisnoja mūsu cerības. Iespējams, ka viņi bija labi cilvēki un tādi ir joprojām, taču amatam šo viņu konkrēto prasmi nevajadzēja. Kurš vainīgs pie tā, ka mēs neesam apmierināti ar to, kā vairums Latvijas prezidentu ir pārstāvējuši mūsu valsti ārzemēs un vada labklājības projektu pašmājās? Iespējams, ka vainīgie ir tie, kas intensīvi meklē nākamo pretendentu uz šo amatu jau tagad, neiedziļinoties profesijas prasībās, kas šim pretendentam tiek izvirzītas.

Mani nepārliecina gavilēšana, raķešu šaušana vai emocionālie imperatīvi Egila Levita kandidatūrai, jo visi saka, ka „ļoti, ļoti piemērots“ jeb „vienīgais piemērotais“, taču nepaskaidro, kāpēc. Neuzrunā koķetēšana ap liepājnieka, bijušā Šķēles partijas politiķa Ulda Pīlēna kandidatūru, jo nav skaidrs, kādu stratēģiju viņš spēj piedāvāt mūsu valstij un tās cilvēkiem, ja pats pieder pārtikušāko ļaužu klāstam. Nav saprotams, kāpēc Sandra Kalniete.

Godīgi sakot, visas šīs publiskās kampaņas un optimisma zalves spontāni izvirzīto kandidātu labā runā viņiem pašiem par sliktu. Publiskā doma nogurst no tukšas pļāpāšanas un kļūst neiecietīga pret pārmērīgi ilgi eksponētiem „labajiem cilvēkiem“. Pagaidām mums nav neviena bijušā prezidenta, kuru mēs varētu tā kā somi, piemēram, piedāvāt starptautiskajai politikai. Nav arī (no viņu vidus) sabiedriski aktīvu cīnītāju par kādu konkrētu problēmu. Nav sabiedrisko procesu veicinātāju vai idejisko līderu noteiktām sabiedrības grupām. Pēc pilnvaru nolikšanas var saklausīt no viņu puses vienīgi klusumu (izņemot Vairas Vīķes-Freibergas privātās aktivitātes ārzemēs). Tāpēc nav saprotams, kāpēc mēs maksājam par eksprezidentu automašīnām, piešķiram viņiem dzīvokļus un sekretāres, ja valsts labā viņi pārtrauc strādāt pēc pilnvaru beigām. Labs politiķis, tieši tāpat kā labs ārsts, pensijā neiet. Viņš turpina glābt cilvēkus visās situācijās un laikos.

Vai valsts prezidents mums vispār vajadzīgs?

Zinu, ka neesmu oriģināla, uzdodot šo jautājumu. Par to ir diskutēts iepriekš, stāstītas anekdotes un risināti pamācoši dialogi. Taču jautājums savu aktualitāti nav zaudējis joprojām. Mums ir parlamentāra spīkers, kas var uzņemties reprezentācijas pienākumus prezidenta vietā. Ja šis amats ir vajadzīgs cilvēkiem, kas savā profesijā ir sasnieguši maksimālo un tagad vēlas izbaudīt prezidenta krēslu kā savas karjeras trumpja bonusu, tad, lūdzu, neatbalstīsim šīs kandidatūras. Pats fakts, ka cilvēks tiecas pēc prezidenta amata kā sava mūža apbalvojuma, ir slikta zīme. Viņš nestrādās, bet baudīs amata piedāvātās iespējas. Domāju, ka vairums no pašlaik aktuālajiem kandidātiem šim amatam ir tieši šāda rakstura pretendenti.

Kam piedāvāt šo amatu, kuram netiek rīkots konkurss? Domāju, ka mums visiem kolektīvi nāktos nonākt pie secinājuma, ka prezidenta postenis nav paredzēts labam cilvēkam, bet gan konstruktīvai, mērķtiecīgai, harismātiskai personībai ar politikas kompetenci. Harisma vajadzīga mūsu tautas spārnošanai, konstruktīvisms – nākotnes stratēģijas izstrādāšanai. Latvijai ir vajadzīgas drosmīgas idejas par tās izrāvienu starptautiskajā trajektorijā. Mums ir vajadzīgs nesavtīgais un idejām pārpildītais Latvijas Lennarts Meri. Tādu arī meklēsim. Starp citu – tikai cilvēku ar humora izjūtu, jo Lennarts Meri tieši tāds arī bija.

Kas meklē, tas atrod.

Nacionāla informatīvā telpa kā no demokrātijas virsprincipa izrietošs konstitucionāls pienākums

2014.gada 21.septembrī

Sandra Veinberga, RISEBA un Liepājas universitātes asociētā profesore, žurnāliste. Uzstāšanās prezidenta Jāņa Čakstes 155. dzimšanas dienai veltītajā pasākumā “Latvieši un viņu Latvija” Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, 2014. gada 20. septembrī

Jānis Čakste bija ne tikai jurists, bet arī mans kolēģis, jo viņš aktīvi darbojās arī žurnālistikā. 1888. gadā gadā Čakstem izdevās atpirkt iknedēļas laikrakstu ”Tēvija” un kļūt par tā izdevēju un redaktoru. ”Tēvija” tolaik bija viens no visvairāk lasītajiem izdevumiem Kurzemē jo tas asi apkaroja muižnieku privilēģijas un cīnījās par latviešu pašapziņas celšanu.

ČakstePēteris Ērmanis par ”Tēviju” ir teicis, ka tas esot bijis viens no pašiem populārākajiem Kurzemes izdevumiem un jau 1891. gadā kļuvis par iecienītāko latviešu iknedēļas laikrakstu valstī. ”Kurzemnieki apzīmē Čakstes rediģēto laikrakstu par ”Kurzemes diženo ozolu”. Tas pilnīgi aizēnoja Jelgavā izdoto Latviešu Avīzi.” (Ādolfs Šilde, Valstsvīri un demokrāti, Grāmatu Draugs, 1985, 13.lpp).

”Ikviena pienākums ir ziedot daļu no sava laika vispārībai – latviešu tautai”, toreiz rakstīja Čakste un sludināja latviešu vienotības nepieciešamību cenšoties ar sava izdevuma palīdzību celt tautas nacionālo pašlepnumu: ”latviešu tauta sasniegs lielu panākumu”, – viņš apgalvoja un, neraugoties uz savām problēmām pirmā pasaules kara priekšvakarā, turpināja ticēt neatkarīgas un brīvas Latvijas idejai (Tēvija, 1890.gada 15. martā).

”Tēvija”, kuru parakstīja Jānis Čakste, apskatīja ne tikai zemkopības un biškopības jautājumus, bet arī pievērsās valodniecības, politikas un kultūras tēmām. Kā jau talantīgs žurnālists un atbildīgs izdevējs, Jānis Čakste pats rakstīja ievadrakstus savam izdevumam ”Tēvija” par nācijai būtiskiem jautājumiem.

Tas ir svarīgi.

Taču no mana viedokļa pats svarīgākais ir viņa ieguldījums cīņā pret cenzūru Latvijā. 1905. gada 22. februārī viņam izdevās panākt vizīti pie Krievijas preses uzraudzības dienesta priekšnieka Kobeko un pieprasīt iepriekšējas cenzūras atcelšanu, atbildības deleģēšanu, atbildību vispārējās tiesas priekšā un vienādas tiesības ar visu Krievijas presi (Tēvija, 1905. gada 2. marts). Tas bija negaidīti drosmīgs solis tiem laikiem un lielā mērā lika pamatu neatkarīgajai informatīvajai telpai, par kuru mēs tika daudz diskutējām šodien.

Tobrīd – pagājušā gadsimta sākumā, Latvijas iedzīvotāju pārkrievošana sita visaugstāko vilni. Brīdī kad krievu slavofils M. Menšikovs ar savu publikāciju Novoje Vremja pieprasīja Baltijas steidzamu pārkrievošanu, Čakste nekavējoties uzrakstīja pretrakstu un ironiski viņam jautāja ”kādēļ tad Dievs arī latviešus pasaulē licis? (Tēvija,1903. gada 20. augusts). Kā par šo laiku stāstīja mana vecmāmiņa, tad latviešu bērniem skolā tolaik esot bijis aizliegts savstarpēji sarunāties latviski. Par divu māsu sarunāšanos latviski Rozas skolā pamaskolniecēm Līnai, Olgai un Zelmai esot nācies saņemt bargu sodu – lineāla cirtienus pa plaukstām. Skolotāji tolaik izsekoja savus skolēnus un sodīja viņus par sarunāšanos latviešu valodā. Jānis Čakste savā avīzē tobrīd asi vērsās pret šo tendenci, to nosaucot to par ”neprātību”. Vienlaikus Čakste skarbi nostājās arī pret tiem latviešiem, kurus slavofilu direktīvas bija padarījušas padevīgus un tramīgus. Viņš rakstīja, ka tauta, kurai trūkst pašapziņas līdzinās cilvēku grupai, kas ” ir noslīkusi tautiskās pašnāvības peklē”. Ar šo Čakste nopēla ”līdēju” lomu, kuru tolaik esot izvēlējušies diezgan daudzi latvieši, lai iztaptu saviem dzimtkungiem (Tēvija, 1903. gada 20. augusts).

Pazīstama situācija arī šodien, kad Krimas krīzes un uzturēšanās atļauju masveida pārdošanas paisuma apstākļos, daudzi ir gatavi pārdot savas valsts neatkarību savu savtīgo biznesa interešu vārdā.

Jau tolaik Čakste augsti vērtēja preses kā tautas audzinātājas uzdevumu. Šo fundamentālo patiesību būtu vēlams medijos turpināt arī šodien. Brīdī, kad ik vakaru televizors mūs izklaidē līdz nāvei un avīzes vairs nespēj aizsniegties līdz saviem intensīvi izklaidētajiem lasītājiem, izveidojas situācija, ka nav vairs ko lasīt, klausīties vai skatīties. Izklaide ir aprijusi izglītošanu ar visiem zābakiem. Komerciālā mediju biznesa loģika.

Čakstes ideju par medijiem kā nācijas izglītotāju ir nosēdinājusi uz rezervistu soliņa.

Čakste esot bijis lielisks diplomāts. Viņam piemitusi spēja saglabāt optimismu arī visdrūmākajās situācijās, gatavība iedvesmot savus līdzgaitniekus ticībai brīvas Latvijas nākotnei. Viņš esot bijis spējīgs savienot patriotisma degsmi ar atbildības prasmi un esot spējis spert visus turpmākos soļus, kas bija nepieciešami Latvijas suverenitātes izcīņai. Tieši šāds cilvēks mūsu mazajai Latvijai tobrīd esot bijis vajadzīgs, lai tā kļūtu par pastāvīgu valsti.

Jo vairāk studēju Jāņa Čakstes pienesumu manas valsts vēsturē, jo vairāk pārliecinos par to, ka tieši šādā ranga politiķis mums atkal ļoti vajadzīgs šodien. Viņš esot spējis stāvēt pāri partijām un saglabāt maksimāli vēsu prātu izlemjot tautai svarīgos jautājumus. Būdams ”par lielu” Latvijas mērogiem.

Kur lai mēs atrodam šodien tika vajadzīgo Čakstes ideju un principu turpinātājus Latvijas politikā? Mediju darbā un nacionālās informatīvās telpas aizstāvībā.

Mūsu informatīvā telpa šodien – Krievijas ideoloģiskās agresijas apstākļos ir destabilizēta. Būtībā ir jārunā par laiktelpu, kas ir cieši saistīta ar atvērto rietumpasaules demokrātiskās pieejas rezultātu un tieši tāpēc mēs tikai nosacīti varam to uztvert kā izolētu jēdzienu. Informācija plūsma ir globāla un šībrīža informatīva saduļķojuma problēmas vēlāk tiks uztvertas tikai kā pārejošs piesārņojums.

Es ticu kā tā būs.

Iespējams, ka tieši šādi mēs kādreiz novērtēsim šodienas laiktelpas informatīvo piesārņojumu. Tā būs nākotnē. Taču šodien mēs Kremļa propagandas ideoloģiskos uzbrukumus Latvijai par to, ka Latviju no jauna vajadzētu atgriezt Krievijas ietekmes sfērā, nespējam novērtēt līdzsvaroti – Čakstes stilā. Starp citu, arī viņš 1906. gada 23. maijā, atbildot baronam fon Ropam, savā laikrakstā ”Tēvija” rakstīja par to cik ļoti atšķirīgi Latviju mīl tie, kam šajā valstī rūp bizness: ” jūsu apgalvojums, ka Jūs mīlot to latviešu tautu, var jau būt pareizs, tikpat pareizs kā tas, ka Jūs mīlat savu jājamo zirgu un jakts suni. Tikai to jums vajadzēja iegaumēt, ka tādam, kas savu mīlestību klaji sludina, neviens īsti negrib ticēt. Bet mēs nemeklējam Jūsu mīlestību, kura mums ir jau labi pazīstama: mēs meklējam taisnību un tiesības. To jūs negribiet saprast, ka bez jums vēl kādam cita varētu būtu tiesības. Un te ir Jūsu nelaime. Quos deusperdere vult, dementat prius”.

Šos Čakstes vārdus mēs šodien – vairāk nekā 100 gadus pēc to uzrakstīšanas, varam adresēt tiem, kas šodien mēģina saduļķot mūsu informatīvo laiktelpu ar postsovjetisko dogmu ideoloģiju. Kā rīkoties šajā situācijā. Kā sanēt ideoloģijas duļķes, kas atpeld līdz mums no Kremļa dezinformācijas kanalizācijas caurulēm ? Kā apturēt to, ka šī informatīvā kanalizācija sāk sagrozīt arī mūsu iedzīvotāju prātus?

Par to es sāku domāt brīdī, kad pavasarī iedzīvotāji iebalsoja Eiroparlamentā deputāti Griguli. To pašu, kas nebija uzstājusies nevienā tribīnē, medijā vai haidparkā, lai izklāstītu savus politiskos nodomus, mērķus vai idejas. Tā teikt – viņa atļāvās vēlētājiem vispār nepaziņot ko īsti darīs Briselē, ja viņu ievēlēs Eiroparlamentā. Viņa klusēja, taču portreti greznoja sabiedrisko transportu un reklāmas bezmaksas avīzītes aizdambēja visu Latvijas iedzīvotāju pasta kastes. Kā tas varēja notikt, ka politiķis, kas slēpj savu politiku var tikt ievēlēts no tautas uz tiražētu fotogrāfiju pamata, kas uzlīmētas uz sabiedriskā transporta sāniem? Tā ir bīstama zīme mums visiem.

Tā liecina, ka zināma daļa mūsu vēlētāju nesaprot masu manipulācijas ideoloģisko mehānismu un ir ērti/ parocīgi upuri demagogiem un publiskās domas manipulatoriem.

Ko šajā situācijā darītu Čakste? Viņš mācītu tautu.

Tieši tāpat kā 1905. gadā. Varbūt, ka arī mums vajag beigt kaunināt, baidīt un draudēt publiskajai domai par to, ka ”būs slikti ”(!), bet tā vietā beidzot sāk mācīt mediju mācību skolās un pat bērnu dārzos. Lai svešie un nelāgie demagogi mūsu publikai (ar savu loģiku) vienkārši netiek klāt. Mums atkal jākļūst par tautskolotājiem, kuri (kā rakstīja Čakste) klusi kā kurmji klusi strādādami ”audzina tautu, viņa/modina dzīšanos pēc visa daiļā un augstā”(Tēvija, 1893. gada 8. septembris). Tāpēc mācīsim šodien medijus bērniem un skolēniem kā parastu skolas priekšmetus.

Es ticu, ka šādā ceļā mēs būsim fundamentāli aizsargājušies pret smadzeņu skalotāju ofensīvu. Lai mums veicas un izdodas! ”Latvijas valsts stāv augstāk par visu” – rakstīja Čakste mūsu valsts pastāvēšanas pirmajā gadā, uzverot kompetences būtisko nozīmi demokrātijā. Pie tā arī paliksim.

Paldies par uzmanību.