Masu sociopātisms jeb atriebības saldā garša

Kadri no filmas  “Mana mamma bija vācu līgava” (Min mor var tysketös)

Vakar (tepat Rīgas televizorā) noskatījos Zviedrijas SVT2 kanālā trešo daļu dāņu dokumentālo filmu sērijai “Mana mamma bija vācu līgava” (Min mor var tysketös). Sižets veltīts dāņu sievietēm, kas otrā pasaules kara laika iemīlējās okupācijas armijas (vācu) karavīros. Dokumentālas epizodes mijas ar intervijām, kurās piedalās sirmi cilvēki, t.i.,  kādreizējo “vācu līgavu” vajātie bērni.  Notiekošais likās svarīgs arī tāpēc, ka mani vecvecāki kara beigās bija latviešu bēgļi Dānijā un piedzīvoja vietējo Olborgas iedzīvotāju dusmas un vajāšanu. Vecmamma par to stāstīja garos rudens vakaros negribīgi. Anonīmi kaimiņi  1944. un 1945. gadā sūtīja draudu vēstules, “asiņainas” lupatas un miniatūras zārkus tiem dāņiem, kas bēgļus uzņēma un viņiem palīdzēja. Bijā jābēg tālāk un tālāk, jo aktīvie atriebēji nevēlās saskatīt atšķirību starp latviešiem un vāciešiem. Valoda līdzīga, sveša un ar to pietiek.

Savējo vajāšana

Vajāt savējos ir vieglāk nekā protestēt pret okupantiem. Šis atklājums, patiešām, nav nekas jauns. Taču pārsteidz dāņu filmā intervētās ekspertes skaidrojums par to, kāpēc “savējie” vajā savējos tieši tad, kad to darīt vairs nav bīstami. Kara beigās, kad uzvara jau deguna priekšā, daudziem dāņiem parādījusies vēlēšanās parādīt savai apkārtnei, ka viņi ir patrioti. Pareizie. Gandrīz vai pretestības kustības dalībnieki. Visvieglāk to bijis izdarīt, vajājot neaizsargātos brīdī, kad viņi nespēj aizstāvēties. Sist anonīmi bēgļiem un dāņu kaimiņiem, publiski pazemot jaunas sievietes, kas atļāvušās iemīlēties ienaidniekā, – tas nav bīstami.

Kadri no filmas  “Mana mamma bija vācu līgava” (Min mor var tysketös)

Dāņu vēsturniece šo efektu nosauca par masu sociopātismu. Šo pašu izpausmi šodien nākas novērot arī tā saucamo “čekas maisu” atvēršanas tracī Latvijā. Tagad katram godīgam latvietim (patriotam) ir skaļi jāpieprasa “atvērt!” maisus! Tūlīt, uzreiz, uz līdzenas vietas! Ja vēlēsieties pateikt, ka ideja jau laba, bet primitīvi to darīt nedrīkst, tad tiksiet pienaglots kā nodevējs un čekists pats vai pati pie publiskā kauna staba. Tagad tā ir jākliedz, lai  jūs no malas izskatieties kā patriots, kas pats nekad nav bijis stukačs un citus nodevis padomju drošības iestādēm. Jākliedz skaļi un jāņirdz par tiem, kas domā citādi. Kā jau sociopātiem pierasts. Citādi domājošo argumentos nav jāieklausās. Šos sociopātus neinteresē patiesība un taisnīgums. Viņiem vajadzīga atriebības saldā garša – uzvārdi, kurus var šodien izrīvēt mēslos.

Tieši tāpat kā 1945.gadā pūlis publiski nodzina matus dānietēm, izraidīja viņas no mājām un publiski dzenāja kailas pa ielām, apspļaudot un apmētājos ar degošām pagalēm. Jā, šīs sievietes bija iemīlējušās vācu karavīros un saglabāja šo mīlestību visu mūžu. Taču vietējos tādi nieki kā jūtas neinteresēja. Okupācijas laikā vietējie šādu “izlaidību” novērtēja kā dzimtenes nodevību, jo mīlēties ar ienaidnieku armijas karavīru nozīmēja to pašu ko dzimtenes nodevība un svešā režīma atbalsts. Laikā, kad vāci bija okupējuši Dāniju, vietējie meičām nedraudēja, jo baidījās no represijām. Taču brīdī kad karš bija beidzies un vācieši kļuvuši par bēgļiem, viņi uzreiz ķērās klāt tieši savējo sievietēm. Nevis vācu karavīriem bēgļiem. Tās dzenāja kā spitālīgas pa ielām un pilsētām. Katrs varēja noskūtajām dāņu meičām izspļaut, tās iekaustīt, izvarot vai linčot. Publiskā matu nodzīšanas akcija un kailo līgavu dzenāšana cauri pūlim bija patriotu masu atriebības kvintesence. Visas šīs soda akcijas bija pašdarbība no vietējo patriotu puses. Neviens par šo rīcību vēlāk netika sodīts. Kā jau tas pūļa tiesai pieņemts.

Pūļa tiesas sekas

Nav pieņemts runāt par sekām brīdī, kad ir liela vēlēšanās atriebties un izrēķināties. Kāds sirms kungs filmā stāstīja par savu māti. Par viņas 80 gadu garajām bailēm pateikt patiesību par viņa tēvu. Par vācu tēva lūgumiem pēc kara tikties un rūpēties par savu bērnu šis (dānietes un vācu karavīra dēls) uzzinājis tikai pēc mammas nāves. Lasot vēstules. Pūļa tiesa iznicināja viņa vecākus un bērnību. Savu tēvu viņš tā arī nekad vairs nesastapa, jo papus jau bija miris un mamma bija tik pamatīgi iebaidīta no pūļa tiesas, ka upurēja tai savu dzīvi. Citi sirmgalvji filmā stāstīja par to kā vajātās, noskūtās dānietes pēc kara pakārušās, kā pametušas savus bērnus, kā viņām atņemti bērni un cik riebīgi tie spīdzināti skolā. Interesanti, ka pūļa naids nav rimis arī šodien. Dānijas valdība cietušajiem “vāciešu līgavu” bērniem pazemojumus nav kompensējusi. Kāds cietušais intervijā stāstīja, ka uzskata par savu pienākumu tagad stāstīt par notikušo dāņu skolās. Pēc kādas lekcijas viņš savā dārzā atradis vecu matraci. Tas bijis kārtējais anonīmais mājiens, ka “tava mamma bija okupantu matracis” un tāpēc klusē. Šī reakcija fiksēta tagad – modernajā laikā. Nedomāju, ka matrača piegādātāji ir pieredzējuši otro pasaules karu. Viņi atkal iet tālāk pa pūļa tiesas iemīto taku. Masu sociopātijas garā. Brīdī, kad vajātā “vācu karavīra dēla” sirds sažņaudzas sāpēs par mammu, atriebēji jūt mutē atriebības saldo garšu.

Nedomāju, ka man tagad vajadzētu sīkāk paskaidrot kāpēc cilvēki iemīlas. Ka reizēm var iemīlēties cilvēkā, kuram nav pareizs sociālais statuss, tautība, ticība, vecums, ādas krāsa, izcelšanās vai seksuālā orientācija. Tā var notikt. Tāpēc uzskatu, ka mums pārējiem nav nekādu tiesību vai pienākuma šos ļaudis kaunināt, vajāt vai sodīt. Vienalga vai tā būtu muzikāla dāņu meitene no Bornholmas, kas iemīlējusies vācu pianistā, kas ieradies Dānijā kara laikā kā karavīrs – tātad piespiedu kārtā; vai arī puika vai meitene no Kuldīgas, kas vēlas aizstāvēt savu mīlestību Praida parādē šogad Rīgā. Pūļa tiesai te jāaizveras, jo  citu cilvēku mīlestību nedrīkst devalvēt kā nederīgu naudu tikai tāpēc, ka jūs paši (un es) mīlam citādāk.

Nozagtās biksītes un rokas nociršana

Rudītes atskaitīšana no studentu saraksta man bija liels pārsteigums. Toreiz iestaties Latvijas universitātes žurnālistikas nodaļā bija ļoti grūti, jo konkurss bija pamatīgs (8 cilvēki uz katru studiju vietu). Tagad šādas sijāšana ar atzīmēm pie universitātes sliekšņa vairs nenotiek, jo šodien iestāties augstskolā var katrs, kas gatavs maksāt. Toreiz bija citādi.

Kursa biedrene Rudīte bija daiļa, talantīga meiča no Valdemārpils. Lepna kā jau kurzemniece, šķelmīga un delverīga arīdzan.  Bijām pirmajā kursā un mācījāmies cītīgi antīko literatūru. Eksāmens bija grūts, jo teksti sarežģīti. Pēkšņi kā zibens spēriens no skaidrām debesīm – Rudīti izmet no universitātes, jo viņa esot nozagusi lielveikalā Bērnu Pasaule biksītes. Biksītes?! Neticēju ko dzirdēju. Tas nevar būt. Grupas vecākā apstiprināja notikušo. Rudīte patiešām bija nozagusi sieviešu apakšveļu un par to izkarināta lielveikala stendā zem virsraksta : “Viņi zaga”. Metos meklēt Rudīti pašu. Noskaidrojās, ka zagšana nav bijusi nedz plānota, nedz iecerēta. Ar kleptomāniju arī mana kursa biedrene nesirga. Abi ar mīļoto puisi maigi grūstījušies šajā veikalā, ēdot saldējumu. Rudītei patika savu lēnīgo pielūdzēju ķircināt.  Nez no kurienes ienācis prāta paziņot, ka viņa “kaut ko te nozags”! Līgavainis izmisīgi meties lūgt Rudīti to nedarīt, bet viņa aizdegusies. Demonstratīvi paņēmusi to kas pa rokai un skaļi deklarējot “redz kā es zagšu!” gājusi ārā ar nozagto mantu paceltā rokā. Pārdevējas pie izejas viņu, protams, aizturējušas. Nekāda skaidrošanās par to, ka tas tikai joks, nav līdzējusi. Viņu izkāra kauna stabā un pēc tam atskaitīja no augstskolas. Mēģināju aizstāvēt, bet visur atsitos kā pret sienu ar oponentu argumentu: “ Kā tu vari aizstāvēt zagli!”. Tālāk sekoja skaidrojumi, kā citās valstīs zagļiem nocērt rokas, bet šajā gadījumā tikai izmet no augstskolas, jo žurnāliste nedrīkstot zagt. Mēģināju runāt ar Bērnu Pasaules pārdevēju. Arī garām. Pēc tam Rudīte pazuda Līgatnes virziena. Abi aprecējās un viņai piedzima meita. Centos saglabāt ar viņu kontaktu, lai gan kursa biedri mani nosodīja par šo aktivitāti.  Fināls šim stāstam nav jauks. Morāle – vecā: pūļa tiesa nav taisnīga tiesa un masu sociopātu atriebība nav svētā tautas balss. Tik vienkārši tas ir.

 

 

Trobelis ap ”raudošajām skolniecēm” jeb faktu rezistence

crowdInterneta viļņošanās ap modes dizaineru Gintu Budi (aizvadītās nedēļas laikā) lika aizdomāties par vairākiem mediju efektiem, kas maz izgaismoti mūsu ikdienā.

Pirmais no tiem – virtuālās sektas vēlme izvairīties no faktiem jeb modernās sabiedrības faktu rezistence. Lai gan sabiedrība it kā pieprasa: ”dodiet mums faktus un secinājumus izdarīsim mēs paši”, jau sen ir pierādījies, ka bez komentāra publika ”mesidžu” nesaprot. Tieši šo efektu varēja novērot aktuālajā gadījumā. Iniciatīvas autori – ”aizvainotie vecāki” nevarēja piedot modes dizainera stilu sarunās ar skolniecēm un visiem spēkiem centās atrast būtiskus pārkāpumus: 1) dizaineris esot runājis rupjības (apgalvojums, kuru nevarēja pierādīt ar faktiem), 2) saukājis meitenes par ”prostitūtām” un ”saspiestiem tomātiem” (apgalvojums, kuru nevarēja pierādīt ar faktiem), 3) nicīgi izteicies par trūcīgu meiteņu apģērbu (apgalvojums, kuru nevarēja pierādīt ar faktiem), 4) ņirgājies par bērniem (apgalvojums, kuru nevarēja pierādīt ar faktiem).

Viens ir skaidrs – ”kādam” ļoti nepatīk, ka attiecīgā persona mēģina palīdzēt ieviest skolēnu formas vairākās Latvijas skolās. Vēl citam vienkārši nepatīk šis cilvēks dažādu citu iemeslu un aizspriedumu dēļ. To var saprast. Ikviens no mums ir cilvēks un tas ir tik cilvēcīgi, ka ”mēs kādu nevaram ciest”. Taču nav piedodams, ka savas privātas nepatikas pēc mēģinām sev nesimpātisko cilvēku pienaglot pie publiskā kauna staba, lai ar pūļa palīdzību izrēķinātos ar viņu kā personu, profesionāli un publiskās domas ietekmētāju. Dažas no karotājām publiski neslēpa savus mērķus ”panākt, lai šis cilvēks nekad vairs netiek pieņemts Latvijas skolās”.

Tātad – runa nav par cita viedokļa paušanu, bet gan par nesaudzīgu linčošanu bez tiesas jeb apzinātas otra cilvēka- profesionāļa novešanas pie bankrota (bloķējot viņa iespēju strādāt). Šāda ”izsaldēšanas taktika” ir ļoti izplatīta tieši Latvijā. Kā jau tas provincē pieņemts: ”viena tante teica” un visas kolektīvi metas ”sesku sist”.

Normālā lielpilsētā vai civilizētā vidē šāds procesu nevarētu notikt, jo sabiedrība ir iemācīta nevajāt citādi domājošos un izvairīties no linča tiesām. Turpretī provincē viedokli parasti formē ”viedokļu grupējumi” = ”bandas” jeb ”mafijas”, kurām pieder patiesības monopols. Tiem, kas grupējumos (partijās, baznīcas draudzēs utt.) neiekļaujas, ir nolemti atriebības ceļa rullim. Tieši tāpat kā šajā gadījumā, kad portāls ”kasjauns.lv” pat pamanījās kā argumentu ”cīņā pret Budi” izmantot pat viņa bērnības fotogrāfijas. Tātad lietišķas diskusijas vietā notika konkrēta izrēķināšanās ar cilvēku, viņu uzšķēržot kā vardi un uzspraužot uz ”kauna staba”.

Kā šis efekts būtu vērtējams no mediju analītikas viedokļa?

”Tā es jūtu” un ”tā man liekas”, nevis ”notika sekojoši”

Interneta mediju vide ir uzjundījusi satura virskārtā fenomenu, kuru latviski var nosaukt par ”sajūtu argumentāciju”. Proti: pirmajā plānā tiek izvirzīti apgalvojumi par to, kā mēs jūtamies un kādas ir mūsu sajūtas kādā noteiktā kontekstā. Tas, kas ar šo argumentāciju tiek apgalvots, var arī neatbilst notikuma faktiskajai būtībai. Viedoklis un fakts nav viens un tas pats. Ja mēs neesam līdz galam noskaidrojuši, kas īsti skolā notika, tad mums faktiski nav pamata izmantot medijus un ar emocionālu argumentu palīdzību, nomainīt akcentus sev vēlamajā virzienā. Protams, ka katram no mums šķiet, ka mūsu universums un sajūtas ir noteicošās. Protams, ka tā notiek mūsu privātajā dzīvē un sarunās, taču situācija mainās, ja tiek pieslēgta publiskā skatuve jeb mediji. Tad atbildība ir cita un: 1) nepietiek ar emocionālo argumentāciju, lai kaut ko pierādītu, 2) nedrīkst kūdīt un rīdīt pret kādu konkrētu personu, kuras vainu mēģina leģitimēt spontāns pūlis.

Faktu rezistence jeb konspirācijas teorijas

”Emocionalizēšana” šobrīd ir ļoti izplatīta parādība mediju vidē. To vislabāk var pamanīt Krievijas TV sižetos, kad notikumus Ukrainā vai Sīrijā krievu žurnālisti traktē tikai un vienīgi no ”savām Kremļa emocionālajām” pozīcijām. To paši apzināti vai neapzināti adoptē Latvijas TV un Delfu ārzemju ziņu veidotāji, jo arī viņiem, acīm redzot, ir tuvāka tieši šī pieeja. Kāpēc tā? Tāpēc, ka sabiedrībā ir izveidojies uzskats, ka vara (ASV, FBI, BBC utt) stūrē legālo faktu plūsmu un visa pasaules notikumu plūsma ir iekšējas konspirācijas rezultāts. Tāpēc visi fakti, kas runā pretī personīgajam viedoklim, tiek kategoriski noraidīti. Vislabāk šo fenomenu pierāda ilustrāciju vai videomateriālu komentāri. Tie var būt diametrāli pretēji vienai un tai pašai ilustrācijai. Piemēram – sociālie mediji izplata fotoattēlus ar bēgļiem, kas esot agresīvi Islāma Valsts piekritēji un tāpēc uzbrūkot vācu policistiem. Taču faktiski šie attēli ir no 2012. gada notikumiem Vācijā, pavisam citā kontekstā. Šādu piemēru šodien ir ļoti daudz, jo žurnālista vietā jau sen nosēdies aktīvais pilsonis, kas nevēlas pārbaudīt publiskai izplatīšanai paredzētās ziņas. Tāpēc nepārbaudītas ziņas izplatās un tiek uztvertas kā patiesība.

Patiesības kanonizēšana un ietekmes grupējumu specifika

Šajā virzienā ”strādā” arī nākamais faktu emocionalizācijas efekts – kanonizēšana. Ņemam vienu notikumu. Patiesu notikumu. Paceļam to vispārinājuma līmenī. Piemēram, ja viens no kādas minoritātes izdara noziegumu, tad mēs uzreiz sakām: ”viņi visi tādi ir”. Šo paņēmienu plaši izmanto nacionālisti jau kopš 1920. gada, iedalot sabiedrību savējos = labajos un svešajos = ļaunajos. To lieliski varam novērot arī šodien, skatoties, piemēram Krievijas putinistu TV.

Taču atgriezīsimies pie sektām un mafijām provincē. Colin Campbell jau 70. gados (The Cult, the Cultic Milieu and Secularization) attīstīja teoriju par šiem ietekmes grupējumiem un to ”funkcionēšanas stilu”. Ietekmes grupējumi mēdz vienmēr būt opozicionāri, tie pauž viedokli, kas lielākajā sabiedrības daļā it kā tiek noklusēts. Tas nozīmē, ka saglabājas līderis un centrālie viedokļa nesēji, bet pārējie piekritēji var arī mainīties. Taču kodols jeb superpārliecinātie saglabājas kā centrs ap kuru cirkulē pārējie līdzskrējēji. Digitālajā vidē šādu grupējumu ir salīdzinoši daudz un tos var novērot arī Twitter batālijās. Te tie uzvedas daudz krāšņāk nekā tradicionālajos laikrakstos, žurnālos vai TV. Zīmīgi, ka šie grupējumi, kas (patiecoties sociālajiem medijiem) izvēršas diezgan apjomīgi un spēj reaģēt spontāni, var panākt spēcīgu spiedienu ne tikai uz medijiem, bet arī uz sabiedrību kopumā, kļūstot par būtisku publiskā viedokļa sviru. Taču tiem visiem ir viena kopīga pazīmē – 100% faktu rezistence. Tieši šajās vidēs rodas konspirācijas teorijas un personības, kas sevi uztver kā ” nevēlamas patiesības nesējas”.

Grupējumi, kas funkcionē ar loģiku – ja neesi kopā ar mums, tad esi mūsu ienaidnieks jeb naivs, neizglītots muļķis. Zīmīgi, ka šajās viedokļu grupās jeb impulsīvajās mafijās attīstās ļoti agresīva debašu tehnika, kuras būtība nav apspriešana, bet gan jebkuras lietišķas debatēšanas anulēšana. Pretējais viedoklis netiek uzklausīts. Tas tiek samalts. Tādā laikā mēs dzīvojam. Arī dizainera Ginta lieta ir no šīs operas: ”ietekmes grupējums” (ar faktu rezistenci) in action pret autsaideru, kurš tiek publiski samalts.

Vai jūs to neredzat?