Tag Archives: masu kultūra

Tviteris, digitālais terorisms un Albērs Kamī

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Sociālie mediji, mikroblogi un citi digitālās saziņas burbuļi atklājuši, ka liela sabiedrības daļa negrib sarunāties laipni un pieklājīgi. Iespēja rakstīt anonīmi (slēpjot savu personību) atļauj sist visus, kas pašam skauž un traucē. Tagad ikviens var uzliet mēslu spaini galvā pazīstamai popzvaigznei, populāram rakstniekam vai iecienītam filozofam. Drīkst netraucēti un droši sākt mobingu (ļaunprātīgu, apzināti organizētu vajāšanu) pret ikvienu, kas dzīvo labāk un spēj vairāk. Sabiedrībai riebjas veiksminieki. Tāpēc no pjedestāla tiek norauti nost visi, kas gudrāki par mums pašiem. Cienījamu publisku personību mums praktiski vairs nav. Izlēcēji ir apslīcināti verbālajā vircā un klusē. Ar interneta palīdzību panākts tas, ko „gestapovieši„ vai „čekisti“ nepaguva pabeigt. Proti, ir pašu rokām iznīcināti visi, kas spēj alternatīvi domāt un argumentēti runāt pretī. Tagad filozofu, rakstnieku, zinātnieku vai mākslinieku vietā mūsu sabiedrības centrā ir „kivičs vannā“, jeb „virsnīšu piedzīvojumi Āfrikā“ smukās kleitās. Taču līdzīgi notiek arī citur. Internets spēj iznīcināt ne tikai talantīgu politiķi Hilariju Klintoni (Hillary Clinton) ASV, bet arī sagraut iecienītā britu pavāra Džeimija Olivera (Jamie Oliver) biznesu (The Graham Norton Show, BBC). Normāla saruna vairs nav iespējama, jo publikās debates ir polarizētas. Arī Latvijas interneta diskusijās izveidojušās frontes, kas pieprasa noskaidrot „kurā pusē tu esi“. Uz šo jautājumu varu atbildēt ļoti īsi – esmu tajā pusē, kur patiesība un taisnība. Tā atbildēja arī pirms 60 gadiem franču filozofs un žurnālists, rakstnieks un domātājs Albērs Kamī. Tāpat uzskatu arī šodien es.

Svētais profāns jeb Nobela prēmijas laureāts

Albērs Kamī gāja bojā autokatastrofā pirms 60 gadiem. Francijā. 1960. gada 4. janvārī, netālu no Parīzes. Pie automašīnas stūres sēdēja viņa izdevējs Mišels Galaimers (Michel Gallimard). Nenoskaidrotu iemeslu dēļ automašīna noslīdēja no ceļa un ietriecās kokā. Rakstnieka pēkšņā nāve 46 gadu vecumā satrieca daudzus. Francija izsludināja nacionālo sēru dienu un vēl šodien tiek daudz runāts un spriests vai šī nāve nebija organizēta slepkavība. Vai viņš bija mīlēts rakstnieks? Nē, Kamī bija kritizēts un apšaubīts žurnālists un literāts.

Viņam bija raksturīga pašapziņa, spēcīga pārliecība par savām idejām, neatkarības sajūta un spēja dzīvot bez kompromisiem un liekulības. Tas daudziem laikabiedriem un kolēģiem nepatika. Brīdī, kad Albērs Kamī publicēja savu darbu „Dumpīgais cilvēks“ (1951), viņš jau paredzēja, ka šī teksta publikācija noskaņos pret sevi lielu sabiedrības daļu. Tas, ka vienmēr nav atļauts pateikt patiesību, viņam jau bija zināms. Viņš rēķinājās, ka kļūs par publikas „nemīluli“, ja publicēs šo darbu. Taču neparedzēja, ka tiks apzīmogots „kā profāns“.  Par to brīdināja arī filozofs un skolotājs Žans Grenjē (Jean Grenier). „Ja tu šo publicēsi, tad iegūsi daudz ienaidnieku un nelabvēļu”, – teica skolotājs pēc teksta izlasīšanas un cerēja, ka Albērs Kamī iemetīs tekstu papīrgrozā. Taču autors darbu publicēja un reakcija nebija ilgi jāgaida. To apšaudīja nežēlīgi un kritika ķērās klāt arī pie autora iznīcināšanas. Teksts bija antikomunistisks pamflets un kārtīgi nokaitināja toreizējo kultūras eliti un franču sabiedrības krējumu – kreisos. Kamī apšaudīja nāvējoši ar sirreālista Andre Bretona (André Breton) un Žana Pola Sartra (Jean – Paul Sartre) polemikas palīdzību. Īsi sakot –  Albertu Kamī izsaldēja, izolēja un nosmacēja klusumā, izgrūžot ārā no intelektuālās vides un apzīmogojot „kā muļķi“. Viņš palika viens, bet nenožēloja, ka ir publicējis savu darbu. Tieši šis darbs nobruģēja viņam ceļu pie viņa izcilās literatūras. Taču atgriezīsimies pie tēmas. Kas laikabiedrus tik ļoti nokaitināja?

Kamī salīdzināja Padomju Savienības režīmu ar nacismu. Tā kā Kami pats vienu brīdi bija bijis komunistu partijas biedrs, tad viņa Padomju Savienības totalitārā režīma kritika tika uztverta kā nesaprotama, dumja un nepieņemama. Viņu sāka saukāt par fašistu, izsmiet un vajāt Francijā. Toreiz viņš (1952. gadā) atbildēja saviem kritiķiem: „ Ja patiesība un taisnība nostāsies pa labi, tas es arī nostāšos tai līdzās!” Taču laikabiedrus tas nepārliecināja. Kā šodien atzīst Alberta Kamī daiļrades pētniece, profesore Merlina Maeso (Marylin Maeso, ”Les conspirateurs du silence” (L’Observatoire) rakstnieku daudzus gadus izgrūda ārā no Francijas intelektuāļu aprindām, nepieņēma kultūras cilvēku sabiedrībā, izolēja no mākslas diskusijām Parīzē. Viņu izsmēja, nospārdīja un šo procesu vadīja neviens cits kā rakstnieks un tā laika filozofijas ģēnijs Žans Pols Sartrs. Tieši Sartrs netieši lika saprast visiem franču kultūras elites ļaudīm, ka Albērs Kamī ir diletants, ka viņa darbus nedrīkst lasīt, jo tie visi esot sekli un smieklīgi. Kamī darbos neesot dziļuma un jēgas. Tas, ka Kamī pēc tam saņēma Nobela prēmiju literatūrā, šai kritizētāju plejādei, protams, nepatika. Domāju, ka varam saskatīt 50. gadu Francijas notikumiem līdzības ar šodienu, tepat Latvijā. Mums arī ir mākslas un kultūras smalkās aprindas, kuras kāri tver vietējo „sartru“ vērtības, norādes un komandas. Necenšoties kritiski domāt paši ar savu galvu.

Konspirācija klusumā

Kāpēc es šodien rakstu par Kamī? Viņam bija lieliski darbi par dialogu un publisko sarunu. Tieši līdzsvarots, laipns dialogs ir tas, kā mums visvairāk pietrūkst šodienas interneta saziņas apstākļos. Kamī uzsver, ka dialogā pats galvenais ir klausīšanās un centieni saprast otra pateikto. To grūti pamanīt brēcienu un lamu komunikācijā, piemēram, Twitter vietnē. Otrs jeb sarunu partneris uzreiz tiek „pataisīts“ par ienaidnieku un pretinieku. Cits viedoklis zibenīgi tiek izsmiets, nemaz nemēģinot to saprast. Citādi domājošs cilvēks netiek uztverts kā persona, bet vienīgi kā nepatīkamas idejas nesējs, kurš jāiznīcina.

Šāda dialoga attīstības gaita ir bīstama. Tā noved pie nehumānas sarunas un debašu iznīcināšanas. Šādu procesu žurnālists Albērs Kamī paredzēja jau 1948. gadā, uzrakstot savu rakstu „Baiļu gadsimts“ ( ”Le siècle de la peur”), kurā viņš apraksta sava laika dogmatismu, kritizē polarizēto uzskatu grupas un apšauba pārliecību par to, ka nav vērts sarunāties ar pretēja viedokļa paudējiem. Tieši šī nespēja risināt dialogu novedīšot sabiedrību pie klusuma konspirācijas jeb  mēmo sazvērestības.

Kamī pēckara domas un viedokļi ir ļoti aktuāli arī šodien. Neraugoties uz to, ka katram ir tiesības pieķerties savai pārliecībai, tomēr vajadzētu saglabāt atvērto, publisko diskusiju pieklājības robežās un iemācīties izteikties niansētāki, bez aizspriedumiem. Kamī raksta par to, cik sarežģīti ir taisnīgumam līdzsvaroties ar brīvību. Cik grūti būt godīgam visās situācijās. Starp citu, ļoti interesanti ir Albēra Kamī izteikumi par terorismu. Viņš uzskatīja, ka terorisms piedzimst bezcerībā. Tas piedzimst to cilvēku galvās, kuri jūtas neglābjami vientuļi, jo viņiem nav nākotnes. Tātad, terorisms ir nelaimīgo un trūcīgo ierocis.

No šodienas viedokļa raugoties, var redzēt, ka Kamī laikabiedri nepamatoti neļāva ieņemt Albēram sevis cienīgu vietu filozofijas vēsturē. Protams, ka liela vaina te pienākas Sartram un viņa galmam, kas iznīcināja Kamī ieguldījumu laikabiedru acīs. Nevēloties to izlasīt un tajā iedziļināties. Šodien mēs par to pašu domājam citādi. Viņa dramatiskie darbi, romāni, filozofiskie raksti diskutē savā starpā un var tikt iedalīti tematisku sarunu grupās. Noder vēl tagad.

Cilvēku upurēšana ideju vārdā

Kamī „linčošana“ norisinājās aukstā kara apstākļos. Cilvēkus upurēja ideju dēļ un pielūdza ideju dēļ. Kamī godprātība (šajos apstākļos) izskatījās pēc naivuma un nepamatota ideālisma. Viņu izsmēja un izsvilpa. Viņu draudēja nogalināt. Domāju, ka situācija lielā mērā atgādina šodienas debates. Tikai tagad kauja notiek liberāļu un konservatīvā flanga starpā, kas atkal apbruņojušies ar tām pašām idejām kā karogiem. Tas viss tā varētu būt, taču viena lieta man rūp. Proti, kāpēc mēs nespējam sāk cilvēcisku sarunu, bez pienākuma obligāti pārliecināt otru cilvēku par savu patiesību? Kāpēc nedrīkst būt cilvēki, kas domā citādi? Kāpēc viņus vajag noteikti apkarot un izsmiet?

Taču pats svarīgākais ir akceptēt un pieņemt, ka žurnālista darbs ir provocēt, pievērst sabiedrības uzmanību izpausmēm un problēmām, kas ir sarunas vērtas. Savā runā, saņemot Nobela prēmiju literatūrā, Albērs Kamī teica: „Māksla nav nekas tāds, kas cilvēkam būtu jābauda vientulībā. Tas ir līdzeklis, lai uzrunātu iespējami plašāku cilvēku loku. To var izdarīt tikai tad, ja izdodas uzburt pietiekami kontrastainu attēlu par laimi vai ciešanām, kas piemeklē mūs visus, ik dienas“. Tā ir drosme nostāties patiesības pusē. Arī tad, kad tas nav izdevīgi.

Paaudžu karš: turpināsim sarunāties starp stāviem ar argumentiem

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Konflikts ir viens no cilvēka iecienītākajiem sporta veidiem. Ar to mēdzam nodarboties savā ikdienā gan slikta garastāvokļa, gan arī kašķīgas situācijas apstākļos. Tādos brīžos „dabū pa spārniem“ tie, kas ir un kas nav pelnījuši. Nupat ir apgūts jauns kašķēšanās veids, pateicoties internetam un sociālajiem medijiem. Tagad plēšamies ne tikai ar paziņām un kolēģiem, bet arī ar citu paaudžu cilvēkiem.

Šo konflikta veidu sauc par „ģenerāciju jeb paaudžu karu“. Tajā tiek pieņemts, ka vienas paaudzes cilvēki ir līdzīgi un tiem piemīt ne tikai vienādas vērtības, dzīves stils un pārliecība, bet arī trūkumi. Tas ir savāds, socioloģijas iedēstīts fenomens, kas nedaudz atgādina „eidžismu“ (cilvēka pazemošanu viņa vecuma dēļ). Agrāk bija pieņemts uzskatīt par muļķīšiem bērnus (bērnišķīgs, infantils utt.), tagad var droši diskriminēt pieaugušos, jo vārds „pensionārs“ nozīmē ne tikai noteikta vecuma personu, kas dzīvo uz nabadzības sliekšņa, bet arī sirmgalvi, kas ir ar „atpalikušu domāšanu.“ Tātad te nav runa par konkrētu sirmgalvi, bet visu viņa paaudzi. Nevis par vecmāmiņu Annu, bet „to tur penzi“.

Digitalizācijas ienākšana mūsu sabiedrībā ir pastiprinājusi šo efektu. Sirmgalvji neprot tik veikli rīkoties ar datoriem. Telefoni viņiem jāpiedāvā primitīvāki. Tātad viņi ir „muļķi“ un stereotips jau gatavs. Ar to viegli „apštempelēt“ visus līdzīgos kā nederīgus „vecus muļķus“?

Kā tad ir? Vai cilvēkam jāidentificē sevi ar savus profesionālo grupu, draugiem un domubiedriem, jeb tomēr ar noteikta vecuma ļaužu kategoriju? Vai aplūkojot kāda pasi mēs jau izlemjam kurā kategorijā šo cilvēku ieskaitīsim? Jā, tā mēs darām. Internetā reaģējam tieši tāpat. Ja nepatīk kāds teksts, tad komentējam īsi: „Klusē Tu, OK boomer”, kas latviešu valodā varētu būtu „bēbīšu ražotājs”, pieklājīgāk – seniors jeb šajā gadījumā, bet pēc būtības nozīmē „vecāks cilvēks, kurš neko nav spējīgs saprast“.

Paaudžu konflikti internetā

Interneta diskusijas vairāk nekā jebkad agrāk izspīlē „eidžismu“ jeb cilvēku diskrimināciju viņu vecuma dēļ. No kurienes ieradies šis tīmeklim tik vajadzīgais „cilvēku sadalīšanas„ veids? No konkrētiem sabiedriski politiskiem notikumiem, kas sašķeļ sabiedrību pa horizontāli. To skaitā ir, piemēram, klimata krīze.

Aizvadītajā nedēļā Rīgā piedalījos Izglītības un Attīstības centra rīkotajā konferencē, vadot radošo darbnīcu par medijpratību, kritisko domāšanu un vērtībām skolotājiem un skolēniem. Nonācām līdz Grētai Tunbergai un automātiski sadalījāmies vairāku viedokļu grupās. Viena bija pret „vides fašismu“, kas mums visiem sadārdzināšot dzīvi un tāpēc „Grietai“ esot vēlams doties mežā un iestādīt vienu koku nevis „kacināt pasauli“ ar zaļās domāšanas idejām. Otra grupa nostājās aktīvo skolēnu pozīcijā un uzskatīja, ka Grēta var uz drīkst tā darīt, taču skolu kavēt demonstrāciju laikā nebūtu pareizi. Trešie uzskatīja, ka vispār jau Grēta neko jaunu nav pateikusi, tas viss jau bija zināms agrāk. Viņa nestāsta savas idejas, bet lūdz ieklausīties zinātnieku slēdzienos. Savādi ka „viens savāds bērns “ ar savām neparastajām uzvedības formām pievērš sabiedrības uzmanību idejām, kas ir svarīgas. Tāpēc zviedru pusaudze esot „baltā vārna“ un viņai jārēķinās, ka apkārtne to noknābs. Neviens no klātesošajiem nesāka attīstīt konspiratīvās idejas par to, ka „aiz viņas stāvot spēki“ jeb, ka Grēta esot politiskās sazvērestības objekts. Tādu spriedumu nebija. Tas nozīmē, ka ļaudis, kas piedalījās diskusija nebija „garīgi novecojuši“.

Taču var gadīties arī citādi. Piemēram 5. novembrī , 25 gadus vecā Jaunzēlandes parlamenta deputāte no Zaļās jeb vides partijas Kloja Svorbrika (Chloë Swarbrick) parlamenta tribīnē argumentēja savu viedokli par kaitīgo izmešu samazināšanu ar nostādni, ka šis solis vairāk vajadzīgs jaunās paaudzes cilvēkiem, nevis vecāka gadu gājuma cilvēkiem, kuri veido parlamenta deputātu lielāko daļu. Pēc 40 sekundēm runu pārtrauca kāds cits deputāts – solīda vecuma kungs, izsmejot un ironizējot. Viņa atbildēja un komentēja īsi: „OK boomer“ (kas nozīmē, „tu, kas neko nav spējīgs saprast – stāvi klusu!) un runāja tālāk…par paaudzi, kas neko nesaprot un traucē nākotnei.

Kā tas attiecas un mums? Protams, ka Kloja nav mūsu deputāte. Turklāt Saeimā šobrīd vispār nav modernā laika cienīgas zaļās (vides) partijas, kas iestātos par šīm problēmām.

Tad kāpēc es par to rakstu? Tāpēc, ka pati paaudžu sarunu problēma eksistē arī pie mums. Arī pie mums pastāv paaudžu konflikti internetā, kuros izaicinoši „OK boomer“ apņirdz pārējos un tie, savukārt vīpsnā par biklām „OK boomer“ omītēm, kas sirsnīgi stāsta par savām rasola receptēm.

Ar „OK boomer“ jeb „bēbīšu ražotājiem“ jāsaprot cilvēki, kas dzimuši pēc otrā pasaules kara, laikā no 1946. līdz 1964. gadam. Šis izteikums nozīmē apzīmējumu cilvēkiem, kuri izmanto neglītus un aizvainojošus komentārus internetā, jeb ir tik „veci“, ka neprot digitālajā telpā uzvesties. Ko tad šie seniori dara tik nepareizi internetā? „Viņi visi“ rīkojoties šādi: 1) ja nepatīk diskusija, kurā piedalās, tad lūdz citiem „izņemt viņus ārā no grupas“; 2) pateicās par „ielaišanu grupā“;3) nepareizi izmanto “emoji” un “gif”; 4) no rītiem visus apsveic ar skaistu dienu un pievieno neatbilstošu attēlu; 5) mēdz publicēt citātus; 6) mēdz publicēt muļķīgus jokus; 7) pārpludina internetu ar mājdzīvnieku video; 8) tiražē sliktas kvalitātes attēlus, ieskaitot savus portretus; 9)„ seko“ savu bērnu draugiem vai pieprasa, lai viņus akceptē šajās sabiedrībās u.t.t. Vārdu sakot – „krīt uz nerviem“ tiem, kas prot internetu un zina, kā tur vajag uzvesties.

Paaudžu inteliģence

Protams, ka „eidžisms“ jeb vecuma diskriminācija ir pazemošanas veids. Tāpēc nekādi nav attaisnojams. Tas ir stereotipu domāšanas paveids, kas atļauj uzbrukt cilvēku grupai ar formalizēta pazemojuma lekāla palīdzību. Amerikāņu medijos jau sen „OK boomer“ vajāšana sit augstu vilni un līdz ar to arī vēršas plašumā diskusijas par šo tēmu. Profesore Megana Gerharda (Megan Gerhard) pat izstrādājusi jaunu jēdzienu „gentelligence“, kas pieprasa ņemt vērā un cienīt visu paaudžu sasniegto, jo tikai tādā ceļā cilvēce var attīstīties. Meganai ir 42 divi gadi un viņas argumentus Z-paaudze Twitter uztver īsi: „OK boomer“. Viņa neapvainojas un turpina pētīt paaudžu konfliktus interneta komunikācijā.

Kas tad īsti ir šī paaudze, kas tik ļoti satraukusi tīņus? Tā ir pagaidām lielākā iedzīvotāju grupa, kas veido izglītotāko sabiedrības daļu un ir darba tirgū ilgāk par visiem pārējiem. Tai pieder politiskā un ekonomiskā vara.

Paaudžu konflikti nav nekas jauns. Tie pastāvējuši vienmēr. Piemēram, 15 gadus veca meitene 2018. gada 20. augustā sāk sēdēt pie Zviedrijas parlamenta ar uzrakstu „Skolēnu streiks – klimata glābšanai“ un tagad viņai seko miljoniem jauniešu visā pasaulē. Sākot no Afganistānas un beidzot ar Itāliju vai ASV un Jaungvineju. Viņas organizācija „Piektdienas nākotnei“ (Fridays for Future“) turpina darboties un Grētai „nav kauna“ pateikt, ka viņas vecāku paaudze nav rūpējusies par vides kataklizmu atrisināšanu. „Jūs esat nozaguši manus sapņus, manu bērnību ar saviem tukšajiem vārdiem“, – pusaudze apgalvoja ANO konferences laikā Ņujorkā. Tagad vecāki cilvēki par to vīpsnā un salīdzina Grētas bērnību Stokholmā ar savējo Namībijā vai Aknīstē. Nonākot pie secinājuma, ka citiem klājas vēl sliktāk nekā Grietai. Tāpēc, lai pusaudze pastāv klusu un beidz žēloties.

Taču viņas vienaudži Z-paaudze domā pavisam citādāk. Jaunākie Ipsos mērījumi šī gada maijā rāda, ka 1/3 no jauniešiem (vecuma grupā 18 līdz 29 gadi) uzskata sevi par vides aktīvistiem. Turpretī tikai 14% vides aktīvistu ir vecuma grupā virs 65 gadiem. Šo lielo atšķirību paaudzēs pret vides saglabāšanas jautājumiem parādā arī tēmu nostādne Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Tie, kas vēl pirmo reizi, uzskata vides saglabāšanās tēmu par trešo svarīgāko. Turpretī pusmūža cilvēkiem tā ir septītā svarīgākā tēma Eiropā. Megana Gerharda domā, ka Z – paaudzi vajag uztvert nopietni. Viņiem ir citas prioritātes un viņi ļoti dramatiski uztver klimata piesārņojuma un sadzīves drošības jautājumus. To saprot arī ANO ģenerālsekretārs: „ Mana paaudze ir izgāzusies, jo nav spējusi lietišķi nostāties pret dramatiskajiem klimata pārmaiņu notikumiem. Jaunieši to lieliski redz un saprot. Tāpēc nav jābrīnās, ka viņi ir nikni“, konstatē Antonio Guterrešs.

Jauno cilvēku laiks

Protams, ka dzīvojam brīdī, kad jaunie cilvēki netiek sadzirdēti vienmēr un visur. Taču tai pat laikā – gados vecāks cilvēks ar lielu pieredzi un zināšanām labu darbu iegūt Latvijā vairs nevar. Skaitās par vecu. Viņa kompetenci darba tirgus bieži ignorē, kas nav attaisnojama lieta. Ja atgriežamies pie interneta komunikācijas, tad jākonstatē, ka apsaukāšanās nekad neko produktīvu nav devusi. Uzkliedzieni oponentam- „Klusē, tu sniegpārsliņa!” (Z-paaudzes apzīmējums) vai „nobremzē, OK boomer!“ neko nedod, jo atgādina stiklā iemestu akmeni. Šķembas nobirst, bet telpā paliek auksti. Kāpēc tad 25 gadus vecā parlamenta deputāte uzbrēca kolēģim ar viņa paaudzes apzīmējumu?

Viņa ir 25 gadus veca, tātad tā saucamais „mileniālis“, kas ir nogurusi no „kungiem labākajos gados ar šlipsēm un varu“. Viņa uzskata, kas visas šodienas klimata problēmas ir izraisījuši tieši šādi kungi, kas ir jānovāc no politiskās skatuves. Jo sava neprasmīguma dēļ viņi ir ievārījuši visu tieši tā, kā tas tagad izskatās. To var saprast. Taču apsaukāties nevajadzēja.

Kā ir pieņemts iedalīt paaudzes, kas vēl eksistē ap mums un saņem pļaukas? Vecākā ir tā saucamā „klusā paaudze“ (1928. -1945.), kas piedzimusi starp abiem pasaules kariem. Šie ļaudis esot klusāki, nerunīgāki un biklāki. Iebaidīti diktatūru apstākļos. Tiem seko „baby boomers“ (1946. – 1964.), kas pavadījuši savu bērnību sešdesmitajos gados. Ar lielu apņemšanos un ambīcijām pārveidot pasauli. Tieši viņi šodien nosaka ekonomisko un politisko dzīvi, ieņem amatus, pieņem lēmumus un diktē mūsu dienaskārtību. Sekojošā ir X – paaudze (1965. – 1979.), kas bieži tiek raksturoti kā „apmulsušie“, esot bez entuziasma un bez lielām ģimenēm. Individuālisti. Viņiem seko gadu tūkstošu mijas bērni jeb „mileniāļi“ (1980. – 1996), kas uzauguši terorisma apstākļos un ienākuši darba tirgū ekonomiskās krīzes laikā. Viņiem ir bijis grūtāk (nekā vecākiem) izveidot savu karjeru un atrast piemērotas darba vietas. Visbeidzot Z – paaudze, (1997. –), kas pēc dzimšanas „iekārtojās šūpulī“ ar viedtelefonu rokās un pavada visu savu laiku sociālajos medijos.

Jā, starp citu, aizmirsu „pazaudēto paaudzi“. To veido cilvēki, kas izdzīvoja pirmo pasaules karu un meklēja savu vietu diktatoru sadragātajā Eiropā. Tos skaitā F. Skots Ficdžeralds (F. Scott Fitzgerald), T.S. Eliots (T.S. Eliot), Džeims Džoiss (James Joyce), Džons Steinberks (John Steinbeck), Erihs Maria Remarks (Erich Maria Remarque), Ernests Hemingvejs (Ernest Hemingway), Kārlis Skalbe, Jānis Akurāters un daudzi citi. Varbūt tieši māksla, zinātne var palīdzēt paaudzēm atkal sadzīvot, nevis ķīvēties. Varbūt, ka šis ir vispareizākais ceļš ārā no konfliktiem.

Iedomājieties cik lieliska būtu pasaule, ja visi mūsu labie cilvēki būtu gudri, bet visi gudrie būtu labi. Tā būtu paradīze. Taču no otras puses, ir zināms un pierādīts, ka pārāk tīros ūdeņos pat zivis nedzīvo un laikam nekad mēs neiznīcināsim neiecietību un ļaunumu, kas ierodas lidojot, bet aiziet klibojot. Tāpēc turpināsim sarunāties starp stāviem ar argumentiem, nevis ar kliedzieniem un konfliktiem. Uzbrēcieni, apsaukāšanās un fona trokšņi liecina, ka vienai pusei ir beigušies argumenti. Tad labāk izmantot sev piešķirtās demokrātiskās tiesības – paklusēt. Arī paaudžu līmenī.

Negribētā vientulība, kurai ir daudz seju

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Iesākto sarunu par sadzīves vajāšanu jeb mobingu turpinām vientulības virzienā. Pētījumi rāda, ka miljoniem laikabiedru cieš no piespiedu vientulības. Šis stāvolis nav nedz viegls, nedz arī vienkāršs. Eksperti apgalvo, ka vientulībai esot dažādas izpausmes. Pagaidām populārs esot priekšstats par to, ka cilvēks izvēloties pašizolāciju kā savas dzīves stilu, taču reālajā dzīvē šādu cilvēku neesot daudz. Vairumā gadījumu cilvēki neizvēloties vientulību paši.

Viņi tajā nokļūst piespiedu kārtā. Lielākais vairums vientulīgo cilvēku dzīvojot radu un draugu ielenkumā, taču dvēselē un sirdī jūtoties vientuļi, nesaprasti un izstumti. Psiholoģe Anna Benča iedala vientulību divās kategorijās – vēlamajā, kuru cilvēks izvelējies sev pats un nevēlamajā, kura ieradusies piespiedu kārtā.

Šī otrā vientulības „seja“ esot visizplatītākā mūsu sabiedrībā. Arī Latvijas pētījumi rāda, ka ceturtā daļa jauniešu un apm. 60% senioru vientulību uzskata par savas dzīves galveno problēmu. Sociālā izolācija un vientulība rada bīstamas sekas šo cilvēku veselībai, pārslogojot veselības un sociālās aprūpes budžetus.

Sociālās vides labvēlības deficīts

Kamēr vientulīgums ir cilvēka paša izvēlēts dzīvesveids, tikmēr nav pamata bažām. Reizēm ir pat labi un noderīgi aiziet projām no cilvēku pūļa un atpūsties klusumā un vienatnē“, – uzskata Anna. Viņai šķiet, ka ir pat vēlams izbaudīt lielisko labās vientulības sajūtu, kad cilvēks ir vienatnē ar sevi un pats tiek galā ar savām problēmām. Tā sakot – „svētceļojums“ pašam pie sevis.

Vienai daļai tas esot ļoti svarīgi – tikt pašam ar sevi galā, savā režijā. Taču pilnīgi izslēgties no sociālā konteksta neesot ieteicams. Esam sociālas būtnes un izolācijā zaudējam orientierus. Kontakti ar citiem esot nepieciešamība, nevis kaprīze vai privilēģija. Proti, pat īslaicīga un nejauša, taču laipna vārdu apmaiņa ar simpātisku personu pie autobusa pieturas, viedokļu mija par aktuāliem notikumiem ar kaimiņiem liftā vai pievēršanās citām fragmentārām sociālām aktivitātēm, esot ļoti būtisks cilvēka emocionālā komforta priekšnoteikums.

Tā saucamā „vides laipnība“ (sarunāties ar blakussēdētāju tramvaja vagonā, uz ielas, rindā) esot pat svarīgāka komunikatīvā komforta sadaļa, nekā ikdienas kontakti ar tuviniekiem un pazīstamajiem.

Tieši vides sociālā labvēlība esot daudz svarīgāks cilvēku garīgās līdzsvarotības faktors nekā regulāras fiziskās aktivitātes vai svaigs gaiss.

Tā saucamā „sadzīves parunāšanās“ esot svarīga lieta. Tieši šādi daudzi gūst apstiprinājumu savām idejām un jūtas piederīgi. Bez šiem impulsīvajiem ikdienas kontaktiem cilvēks jūtoties atstumts, nesaprasts un neiederīgs. „Visas attiecības sākas ar parunāšanos. Ja otrs cilvēks aktīvi klausās un iesaistās, tad šāda reakcija ir lielisks garīgs atbalsts otram cilvēkam“ – uzskata Anna.

„Ikdienas sarunās ar pacientiem, es bieži konstatēju tieši šo pirmo un galveno cilvēka psiholoģiskā komforta priekšnosacījumu. Tas ir – tikt uzklausītam. Otra persona dzird un klausās ko kāds cilvēks vēlas pateikt un pat sadzird sacīto. Nespēja noklausīties, ko otrs vēlas pateikt, ir galvenā dzīvesbiedru kopdzīves problēma.“ Pēc Annas domām, pēdējā laikā dramatiski samazinās cilvēku spontānā kontaktēšanās sociālajā telpā. Laikabiedri vairs neuzrunā blakussēdētāju tramvaja vagonā. Viena daļa šādu aktivitāti uzskata par uzbāzību un nelaipni novēršas.

Tieši vides sociālā labvēlība esot daudz svarīgāks cilvēku garīgās līdzsvarotības faktors nekā regulāras fiziskās aktivitātes vai svaigs gaiss.

Citi nesaprot, kāpēc būtu jāsarunājas ar svešiem cilvēkiem ārpus mājas utt. Šie cilvēki nesaprot vides komunikācijas fonu un neprot to nodrošināt normas līmenī. Bez tam – pārāk daudz aktivitāšu šobrīd notiek „caur datoru“ un iedzīvotājiem vairs nav jāiet kārtot lietas uz banku, pastu vai bibliotēku. Sirmgalvji, kas vēlas vismaz aiziet uz pastu, tagad tiek aprīkoti ar palīgiem, kas kārto viņu rēķinus internetā. Bērni, kas agrāk gāja uz bibliotēku, tagad pasūta tekstus un lasa tos savā telefonā. Tramvaja vagonā braucot visi kā apburti lūkojas savos telefonos un pat nepamanītu marsiešus, ja tie sēdētu 1. tramvaja vagona sākumā – invalīdu vietās.

Kāpēc cilvēkiem ir kauns par savu vientulību?

Cilvēki piedzimst dažādi un organizē savus kontaktu ar ārpasauli atšķirīgi. Viena daļa ir sociāli aktīvi un ekstraverti. Citi ir ļoti jūtīgi un baidās no apkārtējiem. Vēl trešie nespēj nolasīt pieprasītos, nerakstītos sociālos kodus un tāpēc nonāk izolācijā. Gadās, ka fiziskie un psihiskie šķēršļi traucē cilvēkam iesaistīties sociālās saziņas virpuļos. Pastāv arī citi sociālās izstumšanas faktori.

Tādi kā: pāriešana no pusaudža pieaugušo kārtā, nelaimīga mīlestība, laulības šķiršana, dzīvesbiedra nāve, pārcelšanās uz citu dzīves vietu, bērnu aiziešana no vecāku mājām, draugu un radinieku nāve u.,tml. apstākļi.

Šie faktori ir objektīvi un daudzos gadījumos cilvēks pats nav vainīgs pie tā, ka kļūst vientulīgs. Taču atzīt šo apstākli vairumam ir kauns. „ Mēs cilvēki esam bara dzīvnieki. Eksistējam, pateicoties citiem cilvēkiem un kontaktiem ar viņiem. Būt piederīgam kādai grupai ir svarīgs izdzīvošanas priekšnosacījums. Mūsu identitāte ir cieši saistīta ar cilvēkiem, kas dzīvo ap mums. Ja cilvēkam nav grupas, kurai piederēt un viņš jūtas nepieņemts, tad ierodas atstumtības sajūta. Viena no briesmīgākajam sajutām, kuru ģenerē laikabiedri. Tā signalizē par attiecīgā cilvēka neiederību un nepiederību, kas ir konkrēts soda veids. Cilvēku soda izstumjot. No šejienes nāk kauna sajūta“, – konstatē Anna.

Kādas sekas ir vientulībai?

„Tā salauž. Noved pie sirds – asinsvadu slimībām, infarkta vai depresijas. Vientulīgam cilvēkam pastāv lielāks risks priekšlaikus aiziet no šīs pasaules nekā kādam citam ar plašu sociālo kontaktu tīklu“. Annai šķiet, ka ir pienācis pēdējais laiks atļaut cilvēkiem „iet pie ārsta“ ar lakonisku sūdzību – vientulība. Viņai liekas, ka vientulīgo cilvēku aprūpe esot kļuvusi par svarīgu modernās medicīnas jomu. Par to jārunā vairāk un plašāk. Jāmeklē pretlīdzekļi vientulības ciešanām, kurus varam piedāvāt mēs visi. Proti – palielinot laipnības līmeni sociālajā telpā, veicinot pretimnākšanu saviem laikabiedriem kritiskās situācijās un izslēdzot no mūsu vides vajātājus un moberus.

Jā, viņa pati esot jutusies vientuļa pēc pārcelšanās uz dzīvi Lielbritānijā un pēc laulības šķiršanas. Esot bijis jāiemācās pierast pie jaunajiem dzīves apstākļiem. Pie tā, ka līdzās vairs nav neviena.

Kuras iedzīvotāju grupas ir visvairāk pakļautas vientulības riskam? Pētījumi liecina, ka visplašāk šī problēma ir izplatīta nevis pensionāru, bet gan jauniešu vidū. Arī Latvijas jauniešu lielo pašnāvību procentu daudz uzskata par vientulības sekām. Te liela vaina jāuzņemas sociālā saziņas neformālajiem līderiem un mediju nepietiekamajam darbam sekundārās socializācijas virzienā.

Ir situācijas, kad pats vientulis var mēģināt tikt galā ar savām problēmām. Piemēram, Lielbritānijā jau šodien tiek praktizēta iniciatīva izrakstīt sociālo aktivitāti kā zāles visiem cilvēkiem, kas jūtas vientuļi. Čikāgas universitātes profesors Džons Kasiopo (John Cacioppo) bija viens no pirmajiem, kas sāka nopietni pētīt vientulības kontekstu ar cilvēka sociālajām saitēm un aktivitāti.

Viņš nonāca pie secinājuma, ka mūsu priekšstati par vientulības būtību un iemesliem ir aplami. Vientulības sajūta nerodas tuksnesī vai meža vidū. Tā var ierasties arī pie cilvēka, kas aktīvi strādā ik dienas ir kolēģu vai tuvinieku vidū. Šie cilvēki mēdz būt aizdomīgāki pret pārējiem. Viņi neuzticas un nepaļaujas uz citiem. Šo attieksmi nosaka vai nu slikta pieredze vai arī bailes nonākt neērtā vai nepatīkamā situācijā.

Rezultātā viņi pašizolējās ļaužu drūzmas vidū. Pēc profesora domām, šādiem pacientiem ir jāiemāca nebaidīties un neuztvert pasauli drūmākās krāsās, nekā tā faktiski ir. Džona Kasiopo metode saucas “EASE” un tā piedāvā esošo cilvēka komunikatīvo robežu paplašināšanu un rīcībspējas aktivizāciju. Proti, ja cilvēkam agrāk nav veicies kontaktos ar pārējiem, tad šo neveiksmi nevajadzētu uztvert kā personīgu traģēdiju. Trešais solis – atrast savus domubiedrus un visbeidzot – cerēt uz to labāko. Ja pirmā mīlestība ir izrādījusies neveiksmīga, tad nevajag vainot visas glītās meitenes savā izvēles neveiksmē un zibenīgi precēties ar pirmo pretimnācēju. Diemžēl tieši šādi rīkojas sociāli nekompetenti iekšējie vientuļnieki.

Vientuļie jaunieši

Psiholoģe Marija Farma domā, ka jauniešu vidū šobrīd vientuļo cilvēku ir visvairāk. Daļa no viņiem redz reklāmu sludinājumus un zina, kādiem jāizskatās laimīgiem veiksminiekiem. Ja viņi šādi neizskatās, tad sociālie mediji par to soda bargi un nepielūdzami. Diemžēl spoguļattēls rāda reālu ainu, kas liek kaunēties par savu nepietiekamību. Pēc tam šie paškritiskie jaunieši sāk norobežoties no draugiem (dēļ savas nepietiekamības) un jūtas izstumti. Šo procesu stimulē sociālie mediji. Rezultātā daudzās pasaules valstīs šodien tiek runāts par jauniešu vientulības epidēmiju. 2018. gadā BBC, kopā ar vairākām augstskolās uzsāka pētījumu kurā piedalījās 55 000 aptaujāto cilvēku. Tas pierādīja, ka jaunieši vecumā no 16 līdz 24 gadiem ir visvientuļāko cilvēku vecuma grupa. 40% no aptaujātajiem šīs grupas cilvēkiem atzinās, ka jūtas vientuļi katru dienu. Vecuma grupā no 65 līdz 75 gadiem vientuļo cilvēku bija 29%. Līdzīgs pētījums tika veikts arī Amerikas Savienotajās Valstīs. Tajā piedalījās 20.000 cilvēku, kas vecāki par 18 gadiem. Arī šis pētījums pierādīja, ka visvairāk vientuļu cilvēku ir vecuma grupā 18 – 22 gadi. Līdzīgs rezultāts bija novērojams aptaujas rezultātā arī Zviedrijā, kas liecināja, ka visvairāk vientuļu cilvēku ir vecuma grupā no 16 – 24. gadi. 17% aptaujāto (šajā vecuma grupā) atzinās, ka ir jutušies vientuļi pēdējo divu nedēļu laikā. Nākamā vecuma grupa jau liecināja par mazāku vientulības sindromu, taču pamestības indekss no jauna paceļas ļaudīm vecuma grupā virs 75 gadiem. 15% te jūtas vientuļi, atstāti un izolēti.

Pētnieks Filips Konolijs, kurš Upsalas universitātē jau ilgstoši ēta vientulības efektus, uzskata, ka pastāv cieša kopsakarība starp subjektīvu vientulības sajūtu un sliktu pašsajūtu. Ja cilvēks konstatē savu vientulību un jūt sev līdzi, tad automātiski pasliktinās arī viņa veselība. Būtībā cilvēks pats sevi nostāda sodītas personas stāvoklī. Ja nav dzīvesbiedra vai draugu, tad ir pamats noskumt un uzskatīt, ka esi ārpus normas. Tātad – nelaimīgs. Būt pieaugušam nozīmē just atbildību par sevi. Bieži cilvēki to nespēj realizēt un vēlas uzkraut šo pienākumu partnerim vai draugiem. Vēl sliktāka situācija veidojas cilvēkiem, kas pieder seksuālajām minoritātēm vai ādām citām sabiedrības grupām, kuras pārējie traktē kā ārpus normām esošas. „Viss, kas izskatās citādi vai notiek citādi spēj novest pie vientulības, atstumtības vai pašizolācijas. Ir vieglāk uzskatīt sevi par upuri un izolēties, ja jūties neatbilstošs normai“, – uzskata Filips.

Amerikāņu 2015.gada pētījums, kurā piedalījās 300.000 dalībnieku pierādīja, ka sociālo kontaktu tīkla izveidošana palīdzēja vientuļiem cilvēkiem izvairīties no priekšlaicīgas nāves. Pie līdzīgiem slēdzieniem ir nonākuši arī citu, apjomīgāku pētījumu rezultāti, kas norādīja, ka vientulība ir viens no trim izšķirošajiem priekšnoteikumiem, kuri noved pie letālām beigām.

Tātad pastāv liela iedzīvotāju daļa, kas nokļūst šajā vientulības posta spirālē. Tie galvenokārt ir divu grupu ļaudis: jaunieši un sirmgalvji. Pirmie meklē savu vietu pieaugušo pasaulē, bet otrie skumst par zaudētā stāvokļa ne-atgriezeniskumu. Gan vieni, gan otri nespēj pierast, ka nekas vairs nav tā kā bija agrāk.

Vai iespējams šiem cilvēkiem palīdzēt?

Tas esot sarežģīti, – uzskata eksperti. Šo jautājumu nevarot atrisināt centralizēti vai politiski, jo tas ir privātās dzīves jautājums. Taču neiespējami tas neesot. Pirmais solis esot informēt sabiedrību par šīs gigantiskās problēmas esamību. Ja jaunieši dēļ iedomātas vientulības izdara pašnāvības, iet bojā, tad mums ir jārīkojas, lai šādas traģēdijas novērstu. Ja cilvēkus dažādas dzīves situācijas pēkšņi padara vientuļus un nevajadzīgus, tad mums pārējiem ir jāpamana pārmaiņas uz šie ļaudis jāuzrunā. Kamēr nav par vēlu. Jo visi esam vajadzīgi. Cits citam un visi kopā.

Iespējams, ka pirmais solis ir labvēlības un laipnības palielināšana pret visiem ar kuriem ikdienā nākas saskārties sociālajā vidē: skolā, uz ielas, darba vietā vai autobusa salonā. Smaids un laipnība nemaksā naudu. Ar to arī sāksim.

Balagānu loģika Rīgā, Jūrmalas ”Jaunajā vilnī”. Latvija – vāveres ritenī.

Posted on by
Atbildēt

2011. gada 3. aprīlī

Satraukums Rīgā ap piepūšamajiem, gumijas slidkalniņiem, batutiem un citām bērnu ”izklaides vietām” šķiet novēlots un mazliet populistisks. Jā, tas nav normāli, ka šādas (būtībā mazapmeklētas) atrakcijas noenkurojušās galvaspilsētas centrā (gumijas batuti pie Raiņa un panorāmas riteņi Vecrīgā).

Šīs ”pariktes” ir zemas kvalitātes, vulgāra paskata un tieši tāpēc nepiemērotas savai dislokācijas vieta pilsētas vēsturiskajā centrā. Taču…interesanti – kur visi ministri un Rīgas domes eksperti bija līdz šim? Piepūšamais balagāns ”Pie Raiņa”  eksistē jau daudzus gadus un sen aizņem vietu, kur kādreiz pulcējās cilvēki dzejas dienu lasījumiem.

Dzejas nišu ir ieņēmusi  gumijas klaunāde. Tas notiek jau ilgi.

Gadiem.

Būtībā šī izpausme nav unikāla. Rīgu – tās īpašnieki (Dome) atļauj mocīt un pazemot jau vismaz 20 gadus. Pilsētas centra nekontrolēta apbūve liecina par dziļu un pamatīgu korumpētību Rīgas Domes varas ložās.

Daži piemēri: strēlnieku piemineklis šobrīd atrodas laukumā, kas nejēdzīgi apbūvēts ar neglītām ēkām, piparkūku namu un Rīgas domes sēdekli ieskaitot.

Otrajā pasaules karā sabombardētais Rīgas centrs tagad (neatkarības gados) reāli piegružots ar nejēdzīgām arhitektūras karikatūrām. ”Kamarina nams” vien ir ko vērts kā absurdās korumpantu arhitektūras šedevrs un to var droši ”kā tādu” iekļaut Ginesa rekordu grāmatā!

Daugavmalā, vēderu izgāzis apaļš gastronoms ar uzrakstu ”Maksima”, kas publiski tiek dēvēts par ”bastionu”. Vecrīgas bēniņu nekontrolēta izbūvēšana un plosīšanās ”pirts” zonā liecina, ka Rīga ir sagandēta. Tā vairs nav pērle, bet pārmocīta ”vecenīte” uz kuras rēķina daudzi ”uzvārās”.

Rīgas sagandēšanas jautājums ir nopietna lieta, jo skar mūs visus. Līdz šim daudz runāts par Vecrīgu kā prostitūcijas un uzdzīves citadeli un šī biznesa naudas kāsējus (kas attiecīgi uzpērk politiķus un domes amatpersonas sava biznesa piesegšanai) vēl neviens nav publiskai apskatei izkāris. Diemžēl nav.

Mēs paši nezinām, kurš nodarbojas ar Baltkrievijas prostitūtu importu, tālāk sūtīšanu uz Eiropu un Turciju un kam pieder izklaides nami un masāžas kabineti mūsu galvaspilsētas centrā, kas Rīgai ir piešķīruši tik jēlu slavu Eiropā kāda tai novērojama patlaban.

Jā, man ir kauns, ka ar Rīgu tā ir noticis.

Šis process ir norisinājies ar Rīgas domnieku ziņu.

Labi, ka ir domes priekšsēdētāju gleznu galerija. 🙂  Nākamajām paaudzēm vajag atstāt vizuālu priekšstatu par cilvēkiem, kas pieļāva Rīgas ”novešanu līdz kliņķim”.

Būtībā alkatīgi cilvēki, ar ietekmi politiskajās aprindās, nodarbojas ar izklaides un kultūras sistemātisku banalizāciju. Zem izkārtnes ”mums vajag ārzemju tūristus”  tiek veiktas histēriskas, triviālas akcijas, kas saucas ”kultūras pasākumi” un skaļi deklarēts medijos, ka ” to ārzemnieki no mums gaida” un ”un visi ir sajūsmā”!

Karaoke dziedāšanas pie Brīvība pieminekļa, skrējieni augstpapēžu kurpēs, blondīņu parādes, koncerti krastmalā, uguņošanas simfoniju pavadījumā utm. būtībā ir sēnalu kultūra jeb tas pats balagāns, kas šodien visus tā satrauc Rainim kaimiņos, Rīgas centrā.

Jā, man par to nācies pārliecināties pašai, gan arī noklausīties ironiskas skandināvu piezīmes Rīgas ”masu kultūras pasākumu” kontekstā.

Vasarā mūs atkal gaida Jūrmalas balagāns ar nosaukumu ”Jaunais vilnis”, kurā popmūzikas konkursu tēlos cilvēki, kuriem pieejama izeja uz Krievijas televīziju.  Izmantojot nostalģiskās PSRS laika padomju cilvēku atmiņas par Jūrmalu kā kultūras pilsētu un Dzintaru koncertzāli kā mākslas paradīzi, viņi (kārtējo reizi) liks lietā balagānu kā popmūzikas festivāla parodiju. Ar ”žūriju” galvenajā lomā mūsu ekrānos tiks spēlēts ”vokālās mākslas” konkurss, kas savā būtībā ir žūrijas šovs uz dziedāt gribošu jauniešu ”nevainības fona”. Žūrijas jaunības laiku popzvaigžņu piedalīšanās finālkoncertā vēl vairāk paspilgtina organizētāju narcisismu un smīdina ikvienu, kas faktiski seko populārās mūzikas attīstībai pasaulē un zina, kā reāli norisinās šādi konkursi. Jā, ”Jaunais vilnis” ir balagāns. Tieši tāds pats kā piepūšamie slidkalniņi pie Raiņa, Rīgas centrā.

Tiem, kas ir pārliecināti, ka šīs dažas nedēļas vasara vidū atrisina Jūrmalas finansiālās problēmas, atvedot uz Majoriem ”naudas maisus” no RU, var atslābināties. Jūrmalai joprojām nav izdevies pozicionēt sevi Eiropas kontekstā kā to ir spējusi, piemēram, postsovjetiskā Pērnava.

Jūrmala sastāv no suņu būdām, no vietējo bagātnieku guļamrajona.

Skarbi. Diemžēl, tā ir.

Jūrmalas korumpētajai Domei vairāk rūp zemes un kukuļos saņemtās naudas pārdalīšana savā starpā, nevis ilglaicīga senās un skaistās jūrmalas koka vasarnīcu apbūves atjaunošana un Dzintaru koncertzāles kvalitātes brenda reanimācija.

Jā, mani vecvecāki savulaik dzīvoja Bulduros 30 gados un es zinu (no viņu stāstiem) kas un kā notika ”zemeņu galvaspilsētā” Majoros un kādu lomu Latvijas kultūrā tolaik spēlēja mākslas norises Jūrmalā. Tagad to vairs nav. Ir suņu būdas rindā ar nosaukumiem ”villa”.

Dzintaru koncertzāle nav vainīga procesos, kas ar viņu notiek.

”Jaunā viļņa” balagāns nav burvju nūjiņa, kas spēj atrisināt Jūrmalas deģenerācijas problēmas. Tām jāpievēršas pamatīgāk, dziļāk un nopietnāk.

Jā, es domāju, ka Jūrmala var atgūt savu agrāko gadu kvalitātes patinu, taču pie šī procesa ir jāstrādā Jūrmalas vadītājiem pašiem. To neatrisinās ”no Maskavas” (tā kā tas notika agrāk) un vismazāk balagāns no Krievijas ar nosaukumu ”Jaunais vilnis”.

Cerams, ka balagānu laiks vienreiz beigsies.

Izbeigsim akceptēt lētuma zīmogu, kuru ārzemnieki cenšas uzspiest mums un mūsu kultūrai. Vēl par Jaunais Vilnis: http://sandraveinberga.lv/2011/07/24/krievu-popkulturas-tingeling-goes-russia-ieradies-latvija-videosveiciens-jaunajam-vilnim/

Viļņa ir jau piecēlusies. Užupes rajons ir simpātiskas skaudības vērts! Malači lietuvieši!  Vai Rīgai arī nav pēdējais laiks nokratīt no devis balagānus un nopietni pievērsties esošo vēsturisko celtņu kapitālam remontam. Mūris Daugavmalā pie anglikāņu baznīcas draud uzgāzties virsū garāmgājējiem.  Doma mūri arī izskatās nedroši.

Beigsim streipuļot un izvairīties no Vecpilsētas apmeklējuma.

Zinu, ka daudzi Izvairās iet uz Rīgas sirdi, jo kļūst skumji par tur notiekošajām norisēm.

Sapītām kājām šodien streipuļo ne tikai Latvija politiķi, kas nespēj saskatīt darbspējīgus Latvijas prezidenta amata kandidātus. Eiropas stūrētāji arī nodarbojas ar ”muddling through” vai ”durchwursteln”.

Vācu sociologs Hartmut Rosa progresu šodien raksturojis kā ”braucienu ar motociklu”, kas raksturo modernā laika brīvību, ātruma palielinājumu, individuālismu. Riteņi griežas, bet …kustības uz priekšu nav!

Vāveres ritenis, tātad. Skrienam uz vietas.

No krīzes esam izkļuvuši, bet tālākas kustība savirs nav.

Vāvere ir nogurusi?

Deju popmūzikas cukura šoks – Eirovīzijas dziesmu konkurss Zviedrijā

Posted on by
Atbildēt

Deju popmūzikas cukura šoks

2011.gada 6. februārī

Foto: SVT

Zviedru Eirovīzijas dziesmu konkursa 2011.gada maratona pirmais atlases mačs Luleo[1] beidzās ar deju popmūzikas un repa uzvaru. Par līderi izvirzījās Danny, kurš startēja pēdējais intensīvi deklarējot savu deju vokālā ar precīzu, modernu horeogrāfiju fonā. ” In the club” līdz ar to jau izcīnījis vietu finālam Stokholmas lielajā arēnā.

Otrais palika melnādainais reperis Swingfly. Līdz šim urbānai mūzikai un repam grūti klājies šāda rakstura festivālos un taču šoreiz notika negaidītais. Softreps magnetizēja ar gigantisku pozitīvisma lādiņu, spēku sadalījumu uz skatuves un enerģētismu, kas nekad nepaliek nepamanīts šāda mēroga pasākumos.

Aiz sevis līderi atstāja virkni interesantu izpildītāju, kas faktiski būtu cienīgi cīnīties arī finālā. Tauta nobalsoja par līriskām jaunkundzēm, pieklājīgā apģērbā. Deju orķestru karaliene Jeeny Silver ar ABBAs stila vecišķu šlāgeri  ”Something in your eyes” centās iešūpot publiku stāvot aiz apgaismota retro statīva un peldoties konfeti mākonī.  Daļēji tas arī izdevās. Zviedriem patīk deju mūzika un Jenija ieguva iespēju startēt vēlreiz, lai cīnītos tālāk par finālu. Līdzīga veiksme izdevās otram liriskam soprānam – Pernillai Andersonei, kas dziedāja savu dziesmu ar savu tekstu (Desperados), pavadot uz savas sarkanās ģitāras.

Aiz kadra palika palestīniešu izcelsmes vokāliste Dilba, kura mēģināja kopēt Kylle Minougue, bez redzamiem panākumiem. Skumja, nedaudz izmisusi deju mūzika piecdesmito gadu stila tērpos neaizkustināja un faktiski bija maksimāli intraverta. Vokālais priekšnesums bija nevainojams, taču uz iekšu vērsts un neuzrunāja nedz balsotājus nedz arī žūriju.

Jonas Matsons ar savu ”On my own” pārāk daudz gribēja mums izstāstīt un nogurdināja ar vāju scenogrāfiju un forsētu monotonprieku. Daudz interesantāks šķita muzikālais cukura šoks, kuru piedāvāja Le Kid ar ”Oh my god”. Tik sirreālistisku priekšnesumu uz zviedru popmūzikas skatuvēs līdz šim nebija gadījies piedzīvot. Imperatīvais kičs, spožās krāsās un žestu pārspīlējumos piesaistīja uzmanību tik lielā mērā, ka pamazām sākām ieklausīties arī mūzikā un teksta apgalvojumos. Žēl, ka šis numurs nenonāca līdz finālam Globben koncertzālē 12. martā.

Kritiķu uzmanību un publikas simpātijas neizpelnījās arī Rasmusa Vīberga ”Social butterfly”, kas manuprāt bija ļoti interesants šlāgeris (Amir Aly, Henrik Wikström), jo būtiski atšķīrās no līdzšinējā zviedru stila. Skatuve piedāvāja Balkānpopu ar franču popmūzikas elementiem, fokusējoties uz akordeonu, tamburīniem un vientuļu, priecīgu puisi skatuve vidū, kas dauza ritmu uz sava ģitāras futrāļa. Diemžēl pats Rasmus nebija pietiekami harismatisks, lai nospēlētu tautas parka vai festivāla lauvu. Tāpēc arī palika aiz fināla kadriem.

Kas īsti uzvarēja? Atšķirīgi harismātiski vokālisti, nevis labākās dziesmas. Danny dejotāji bija tik profesionāli, kas visi pārējie sāka atgādināt pamatskolas iesācējus. Viņa aizrautība bija nemākslota un kontakts ar televīzijas kameru profesionāls. Dziesma pati par sevi nav nekāds meistarības kalngals, diezgan monotona un kantaina kā bērnu spēļu formītis smilšu kastē. Taču refrēns paliek atmiņā un maļot to neskaitāmas reizes pēc kārtas perfektas horeogrāfijas ierāmējumā, tas ielīp smadzenēs un tur paliek uz pāris minūtēm.

Reperis, kas nemāk zviedriski un kādreiz sapņojis kļūt par Ņujorkas policistu uz Luleo skatuves ir pagaidām visveiksmīgākais reperis uz šlāgera skatuves. Swingfly ņēmas, bakstījās, lēkāja kā apsēsts pie viena iebarojot mums savu refrēnu ” bum-čiki, bum-čiki, bum-bum-bum”! Absurdi līdz nejēdzībai, bet …pielipa.  Maigā vilinājuma neizturamais magnētisms darbojas arī spēļu lācīša šovā. Tādas lietas notiek arī uz skatuves.

Man negribas šovakar sākt no jauna spriedelēt, kas ir šlāgeris un kas nav.

Protams, ka Eirovīzijas festivāli pašlaik tālu aizvirzījušies no jēdziena šlāgeris (Zilais lakatiņš, Mežrozīte, Vecpiebalgas ūdensrozes utt.).

Šis jēdziens dominēja konkursa dzimšanas brīdī, jo tobrīd popmūzikā valdīja tieši šis žanrs. Pamazām popmūzika apauga ar citiem izpaudumiem un brīdī, kad EBU organizētāji atteicās no simfoniskā orķestra un diriģentu klātbūtnes, pasākums pārvērtās par nenosakāma rakstura eklektisku monstru.

Ir vai nav šlāgeris, būtība vienalga.

Eirodziesmas maratons jeb Super bovl ir klāt.

Būtībā nav runa par mūzikas konkursu, bet gan par gigantisku, izklaides industrijas fenomenu, kas ir jauna un interesanta kultūras sastāvdaļa.

Agrākās Sandra Veinberga publikācijas par Eurovison Song Contest sākot ar 2002. gadu.

2003. gads, kad Eirovīzijas konkurss notika Rīgā.

© Sandra Veinberga