2012. gada 28. augustā. Speciāli TVNet.
Cik lielā mērā māksla (mūzika) spēj un drīkst būt politiska?
Viena daļa no mums ir pārliecināti, ka mūzikai jāsaglabā neatkarība no politiskā konteksta, kurā tā rodas un jāeksistē nesaistībā ar procesiem, kas notiek visapkārt.
Šādi ”gribēt” nevienam nevar aizliegt, taču reāli mākslas izpausmes rodas ciešā kopsakarībā ar sava laika kontekstu un tāpat kā ābols bez mizas ilgi neiztur palikt balts un tīrs.
Otri (savukārt) uzreiz skaidri redz, zina un apzinās mūzikas publicistisko misiju – ”par” vai ”pret”, bez vidusceļa kompromisa kā Juanes ar Fijante Bien mūzikā vai Rirkrit Tiravanija postkoloniālajās skulptūrās.
Brehtam liekas, ka ”cilvēce var dzīvot tālāk tikai tāpēc, ka tā spēj paturēt savu cilvēcību apspiestībā”, jo mums esot tikai divas izvēles – vai nu barbarisms vai sociālisms (Roza Luksemburga).
Tas, ka māksla var kalpot politikai kā propagandas rupors, ir skaidrs jau sen. ”Uzlādējuma piesātinājums” apgrūtina tās klasificēšanu un neļauj nodalīt atsevišķu darbu ielīmēšanu – ”politiskās mākslas” albūmā, jo līdzšinējie iedalījumi tiecas ( tieši tāpat kā Roza Luksemburga) nodalīt tikai divus politiskās mākslas veidus – ”par” un ”pret”. Fenomens savā būtībā ir daudz plašāks.
Šeit nepalīdzēs arī virzienu ierāmējums, jo viss sirreālisms (kas dzimis kā politiska protesta forma) nav un nebūs tikai opozicionārs varai tieši tāpat kā viss baroks nekad nebūs tikai un vienīgi par excellence.
Pieskaitīsim arī ”politisko efektu”, kas mākslas darbu piemeklē pēc tam, kad ”tinte uz papīra jau nožuvusi”, jo ikvienu spēcīgu mākslas darbu var izmantot dažādiem politiskiem mērķiem. Viena lieta kā liberāļi lasa un izprot George Orwell romānu 1984 un cita – kā to izmantoja savām vajadzībām Pols Pots. Vienus secinājumus izdara Gēbelss pēc tam, kad bija izstudējis Freida mācību nacistiskās Vācijas koncentrācijas nometņu vajadzībām un cita lieta kā šo pašu psihoterapiju šodien uztveram mēs. Tas nozīmē, ka autors nevar noteikt sava darba politisko pielietojumu nākotnē.
Trešais aspekts – politiska māksla vienmēr satrauc pastāvošo valsts varu un tāpēc diktatūras vienmēr ģenerē „savējo mākslu“ kā pretpolu nepieradinātajiem mākslas strāvojumiem. Lai iebaidītu nepakļāvīgos pilsoņus, mākslu mēdz iedalīt „ sliktajā“ un „labajā“. Tā nacisti un Staļins baidīja savus iedzīvotājus ar moderno, avangarda mākslu, labējie ASV politiskie slāņi apkaroja erotisko piesitienu mākslā ar baznīcas līdzdalību (pazīstamākais šajā virzienā ir tiesas process pret Robert Mapplethorpes fotogrāfijām) un Mali valstī (Mujao džihadistu kustība) tikko šonedēļ aizliedza visām radiostacijām spēlēt jebkādu mūziku.
Tātad nākas atzīt, ka māksla (mūziku ieskaitot) nevar būt politiski neitrāla, jo ikviens mākslas darbs ir subjektīvi apgalvojošs, neatkarīgi no tā, cik tas savā formā ir abstrakts, minimālistisks, grūti izprotams, vai tieši pretēji – primitīvs kā klišeja.
Visos gadījumos māksla reprezentē ideju un tās laika kontekstu.
Jau Mocarta simfonijās mēs varam saklausīt tā laika Vīnes sabiedrības polus, politiskos procesus un strāvojumus, kas valdīja brīdī, kad ģēnijs apzināti savija kopā ap sevi esošās pastorālās melodijas ar polonēzēm. Starp citu, kādā no savām vēstulēm tēvam, Volfgangs Amadejs rakstīja, ka vēlas uzrunāt plašākus klausītāju slāņus, ne tikai aristokrātus un ar šo norāda politisko vektoru savā mūzikā.
– Es spēlēšu jums! Tiem, kas sēž tur augšā, vislētākajās vietās! Jūs esat manējie! , – savā pēdējā Stokholmas koncerta laikā skaļi deklarēja Pols Makartnijs.
Vēl krasāk šo politisko mērķējumu var novērot šodienas popmūzikā. Panki ar savām trīs akordu dziesmām, Chicago House ar saviem amatierdiskžokeju starpsaucieniem ir muzikāls protests pret pārelitāru un snobiski pieķemmēto komerciālās mūzikas formātu, kas dominē radiostacijās un koncertzālēs.
Sinerģija var izpausties dažādi. Brīdī, kad ”Seši mazi bundzinieki” vijoles partijā satiekas ar basģitāras ”Piemaskavas vakariem”, mēs jau redzam nākošo soli un skaidri zinām, ka ir notikusi melodiju ”politiskā konverģence”, kas savij kultūras un grib mums kaut ko skaidri un gaiši pateikt. Vai to var pārprast? Var vai nevar?
Par mūzikas saistību ar politiku ir uzrakstītas neskaitāmas grāmatas, disertācijas un pētījumi ar dažādām versijām, taču viens ir skaidrs – ”no māksliniekiem tauta visos laikos ir gaidījusi un cer sagaidīt politisku apzinīgumu un māksla vienmēr visos laikos tiek traktēta kā politiska rīcība caur tai piemītošo estētisko funkciju” (Alf Arvidson, Musik och politik hör ihop. 2008).
Kā tas nākas, ka tieši mūzikai pašlaik ir izdevies piesavināties tik nozīmīgu politisku lādiņu?
Tas sākās pagājušā gadsimta vidū. Brīdī, kad mūzika uzņēmās modernā laika spēcīgākā kultūras un mākslas virziena lokomotīves lomu. Jauniešu iniciatīva – atbrīvot savu mākslu no vecajām formām ar elektrisko mūzikas instrumentu, pastiprinātāju, ieskaņošanas tehnikas palīdzību, palīdzēja šai mākslai aptvert neierobežoti lielu klausītāju grupu uz kardināli jauna dialoga pamata. Roka vēstījums jau dzimšanas sekundē bija imperatīvs un paši izpildītāji – politiski aktīvās personībās, jo rokmūzika ir publicistika.
Roka politiskais uzlādējums sakņojas blūzā, kas attīstījās gadsimta sākuma melnādaino amerikāņu geto rajonos un urbanizācijas apstākļos to atveda uz lielpilsētām strādnieki. Elektroinstrumenti piešķīra jaunu komunikācijas iespēju. Rhythm and blues ieveda arēnā rock and roll un ar šo maisam gals bija vaļā.
Jeņķu popmūzika sešdesmitajos gados attīstījās dažādos virzienos, taču dominējošā politiskā trieciena autori toreiz bija eiropieši ar The Beatles un viņu ” The British invasion” (The Animals, The Rolings Stores, The Pacemakers). Protams, ka arī Jimi Hendrix, kas prata spēlēt ģitāru tā kā neviens cits un ar šo brīdi mēs jau sākam nodalīt vēl politizētāku sfēru – hārdroku. Vēlāk arī funk, kura spēcīgākais politiskais akcents funkrokā redzams Red Hot Chili Peppers, Mr. Bungle un Faith No More. ASV karš Vjetnamā noasfaltēja ceļu.
Septiņdesmitajos gados rokmūzika bija izteikti politiska un orientācija pa kreisi tiek saglabāta praktiski visās Rietumvalstīs. Dziesmu teksti, kas cīnās ”par taisnību” un aizstāv izteikšanās brīvību, kļūst par roka karogu un paši mūziķi regulāri izsakās par sabiedrībai svarīgāk tēmām no skatuves. Hard rock (Led Zeppelin, Deep Purple, Uriah Heep, AC/DC vai Aerosmith, Kiss un Alise Cooper) bruģē ceļu pankiem, kuru idejas pamatā ir viegli izspēlējama agresīva mūzika ar mērķi šokēt un provocēt sabiedrību. Tagad mūzikas izpildītāju politiskā aktivitāte ir jau ir atvērta visplašākajam protesta spektram.
Ar šo brīdi mūzika nekautrīgi demonstratīvi stāv ar vienu kāju politikā.
Britu panku izpausmes kļūst politizētākas un provocējošākās, apsteidzot amerikāņus. Konservatīvā Britānija ar savām tradīcijām un sociālo slāņu strikti iedalīto vertikāli rosināja plosīties The Damned, The Clash un The Sex Pistols. Antimode, anarhisms, flirti ar nacistu simboliku un klaji izteikta tendence – izlēkt un maksimāli provocēt sabiedrību kļuva par normu. Muzikālais materiāls šai kustībai nebija sarežģīts un ar kredo ”DIT = Do It Yourself” jaunieši strauji dibināja savas panku mūzikas grupiņas un ar ekstrēmi vienkāršām melodijām. Svarīgākais bija vēstījums ar ietekmes jēgu. Tātad – politika. Tas var izpausties kā performance jeb kā deja, kā muzikāls skaņdarbs vai pantomīma. Nav svarīgi kā – galvenais iespaidīgi un šokējoši.
Pretstatā šiem enerģiski politiskajiem populārās mūzikas strāvojumiem, protams, pastāvēja arī komerciālais virziens – ”saķemmēta mūzika” (new wawe), populārā mūzika, kura arī praktiski vienmēr bijusi politiski sensitīva, lai gan formāli dzied tikai par mīlu, ciešanām vai zemeņu laukiem.
Roka pieaugošā komercializācija (mūziķu un producentu centieni labi nopelnīt), visiem spēkiem cenšas aizbīdīt tālākā plāksnē mūzikas ”vēstījuma” politisko skaudrumu, kas „kādam pircējam varētu nepatikt!“ Tā teikt notiek cenšanās atbrīvoties no politikas mūzikā (kas būtībā ir neiespējami).
Komerciālisms kā milzu dzēšamgumija tiecas nodzēst „viņas augstības“ politisko trajektoriju un pārvērst roku par mainstream mūziku. Šo piejaucēšanu pie mums laikam pagaidām nav pieņēmuši tikai Līvi.
Te jāuzver, ka tradicionālā roka ”kreisi orientētā” retorika (parastās tautas aizstāvja loma) cieši sasaucās ar mūziķu solidaritātes misiju. No skatuves vēršoties pret jebkādām pazemošanas un mākslas ierobežošanas akcijām pasaulē.
Dixi Chicks ir amerikāņu kantrīmūzikas trio. Meičas kļuva slavenas ar to, ka, sākoties Irākas karam (10 dienas pirms kara sākuma), savā koncertā Londonā (2003. gada martā) paziņoja, ka viņām ir kauns par to, ka ASV prezidents ir novadnieks (teksasietis, tāpat kā ansambļa dalībnieces). Šis izteikums bija publisks protests pret gaidāmo ASV bruņoto uzbrukumu Irākai. Nākamajā dienā Baltais nams deva komandu un Dixi Chicks mūziku aizliedza spēlēt amerikāņu raidstacijās, vienai no trijotnes tika izteikti nāves draudi un vienīgais, kurš šajā ”patriotiskā brīdī” metās aizstāvēt, bija kolēģis Brūss Springstīns (Bruce Springsteen).
Springstīns paziņoja, ka Dixi Chicks ir tiesības ”brīvi paust savu viedokli” un, ka ”politiskais spiediens no valdības un mūzikas industrijas puses cenšas pakļaut mūs visus domāšanas konformismam, īpaši tad, ja runa ir par politiku vai karu un šīs pozīcija apdraud šīs valsts pamatvērtību – brīvību. Tagad, ka mēs dodamies cīnīties Irākā, lai nodrošinātu tur izteikšanās brīvību, vienlaikus šeit pat uz vietas citi mēģina iebaidīt un sodīt cilvēkus, kas vēlas izpaust savu viedokli par mums pašiem”, – konstatēja savā publiskajā paziņojumā Springstīns. Viņš nebaidījās no Baltā nama. Vienīgais. Ar šo brīdi progresīvie jeņķi sāka skatīties BBC, lai uzzinātu par kara notikumiem Irāka, jo CNN paguva atlaist no darba arī veselu rindu „ varai nepaklausīgu“ žurnālistu.
Protams, ka šis Springstīna solidaritātes akts palīdzēja, jo amerikāņu patriotiskie mediji jau bija uzsākuši masīvu uzbrukumu Dixi Chicks meitenēm visās frontēs, ieskaitot apmelošanas kampaņu (publiski apsaukājot dziedātājas par ”Sadama Huseīna piegulētājām”, reāli vandalizējot viņu dzīvesvietas ASV, boikotējot mūziku radiostacijās un veikalos). Seksisms sita augstu vilni.
Vai mākslinieki mēdz aizstāvēt cits citu kritiskā brīdī arī pāri robežām?
Jā, protams.
Kīniešu mākslinieka Ai Veivei (Ai Weiwei) atbalstam aizvadītā gada laikā ir pulcējušies neskaitāmi rietumu mākslinieki. Ai Veivei ir vairāku politisku kampaņu un hepeniningu autors Ķīnā un ārzemēs. Viņa mākslas apšaudes mērķis ir izteikšanās brīvības ierobežojumi un korumpētība Ķīnā. 2011. gada janvārī mākslinieku arestēja Pekinas lidostā (pēc atgriešanās dzimtenē), aizveda nezināmā virzienā, ilgstoši turēja ieslodzītu cietumā. Pret šo notikumu nekavējoties sāka protestēt mākslinieki, mūziķi, aktieri daudzās pasaules valstīs. Pēc pusgada ķīniešu varas iestādes Ai Veivei atbrīvoja, taču aizliedza viņam atstāt Pekinu un lietot internetu. Sekoja Ķīna nodokļu inspekcijas uzbrukums, ”piesienot” māksliniekam 15 miljonu jēnu lielu parādu par it kā nenomaksātajiem nodokļiem. Šajā brīdī sākās masīva naudas vākšanas kampaņa ārzemēs, lai palīdzētu Ai Veivei iemaksāt vismaz pusi no pieprasītās summas un līdz ar to palīdzēt viņam pārsūdzēt spriedumu, kas arī izdevās. Pēc tam turpinājās apsūdzības par pornogrāfiju mākslinieka instalācijās, tāpēc atbalsta process no ārzemēm Ķīnas virzienā turpinās joprojām. Tikko Pekinā apcietināti divi Fine Art Solutions mākslas menedžeri, kas līdz šim sadarbojušies ar apcietināto ķīnieti (ziņo NRK un NYT). Arī viņus Pekina apsūdz nodokļu nemaksāšanā, bet faktiski ar šo tiek reāli nobremzēta apcietinātā mākslinieka darbu pārdošana ārzemēs.
Bez kolēģu starptautiska atbalsta no ārzemēm Ai Veivei šodien būtu nezināma persona Ķīnas gulāga arhipelāgā.
Līdzīgu piemēru ir daudz, to skaitā arī atbalsts, kuru savulaik ārzemju rakstnieki Latvijas okupācijas apstākļos sniedza mūsu Vizmai Belšveicai.
Tagad solidaritātes jautājums aktualizējies no jauna totalitārās Krievijas virzienā, taču daļa sabiedrības (arī Latvijā) uztver Pussy Riot akciju krievu pareizticīgo baznīcā ar sašutumu. To var saprast, jo modernā māksla vienmēr ir izaicinoša. Līdz ar to Pussy Riot meiču izskats, uzvedība un performances formas visnepiemērotākajās vietās izraisa vienas publikas daļas agresīvu pretreakciju. Kas īsti ir tas, ko trīs krievu meičas maskās pauda baznīca? Atbildei būtu vajadzīgs atsevišķs raksts, kurā nāktos gari un plaši izklāstīt, kas ir modernā māksla un viena no tās izpausmes formām – performance. Vairāk vai mazāk provocējošs, inscinēts scēnisks izaicinājums. Visos gadījumos negaidīts un kaitionošs, ar mērķi pievērst uzmanību kādai būtiskai problēmai. Parasti pēc performances seko skandāls, satraukti prāti, publikācijas medijos un rokas berzējoši juristi, kas gatavi izlemt vai par šo „mākslas aktu“ sodīt autoru vai nē.
Pirms dažiem gadiem Stokholmā divi Mākslas akadēmijas diplomandi ar savā performancēm tā satracināja zviedru publiku, ka no amatiem lidoja augstskolu rektori un mākslas procesu vērtēšanā tika iesaistīti vairāki juristi, kas „ novērtēja mākslas akadēmijas studentu radošās izdomas atbilstību likumiem un ētikas normu ievērošanu tajos“ (DN, 2009.03.03). „ Mūsu mākslas augstskola ir nonākusi unikālā situācijā, nekur pasaulē tādas lietas nenotiek, ka juristi un birokrāti sāk izvērtēt kas ir māksla un kas nav. Nekad agrāk nekas tāds nav noticis. Tas ir skandāls! Stokholmas pašvaldība tagad draud atņemt mākslas augstskolai finansējumu tikai tāpēc, ka mani studenti atļaujoties par daudz. Ja tā turpināsies es iesniegšu atlūgumu!“- deklarēja rektors Mons Vrange.
Divi studenti bija atļāvušies satracināt publiku. Pirmā Anna Odela bija tēlojusi, ka sajūk prātā un vēlas nolēkt no Liljeholmas tilta un pēc tam turpinājusi savu performanci psihiatriskās slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Otrs diplomdarbs Territorial pissing bija veltīts grafiti krāsojumiem metro vagonos un šis mākslas akts tika filmēts. Sekoja tiesas, draudi, kompensācijas pieprasīšana, kaunināšana un visbeidzot …diskusijas par cenzūru un par mākslinieka ētisko atbildību sabiedrības priekšā.
Modernais laiks un modernā māksla nav etablēta fenomena statusā. Tie ierodas pēkšņi un šokē negaidīti. Strādājot ar studentiem – nākamajiem ekrāna režisoriem Rīgas starptautiskās ekonomikas augstskolā Pārdaugavā, es ikdienā redzu šos ļoti spēcīgos mūsu jaunos māksliniekus, kuriem oficiālā un esošā skatuve un ekrāns joprojām netiek piešķirti. Tāpēc nav izslēgts, ka viņi ķersies pie hepeningiem.
Saturieties. Mums Latvijā viss vēl priekšā.
Pazīstamais krievu rakstnieks Boriss Akuņins šonedēļ publiski kritizēja krievu varas iestādes par to, ka tās uzņemas lemt, ” kas ir māksla un kas nav māksla” un tāpēc aicina Krievijas kultūras eliti protestēt pret tiesa spriedumu Pussy Riot Maskavas performances lietā.
Pēc Akuņina domām, nav pieļaujams, ka birokrāti tiesās sāks izlemt šādu jautājumus. Viņu atbalsta arī vairākas citas krievu kultūras personības, kas līdz šim bija Putina ”kultūras galma” sastāvā.
Tiesas sprieduma nolasīšanas brīdī pagājušajā nedēļa pankgrupa Pussy Riot publicēja jaunu dziesmu ar nosaukumu ” Putins ir aizdedzinājis revolūcijas uguni”. Šo skaņdarbu ansambļa dalībniece mēģināja izplatīt pie tiesu nama Maskavā, kur viņu, protams, aizturēja Krievijas policija. Tas pats notika ar jauniešiem, kas mēģināja publiski dejot jaunās dziesmas iespaidā. Tekstā Pussy Riot izsmej prezidenta Putina plastiskās operācijas un aicina viņu precēties ar Baltkrievijas diktatoru Lukašenko. Ar šo tiek publiskotas baumas par bijušā KGB aģenta it kā homoseksuālo noslieci un piedziedājumā visi tiek aicināti cīnīties pret režīmu. Pussy Riot priekšnesums un maskas pašlaik tiek izvirzītas gadskārtējai Kandinska prēmijai.
– Es esmu rakstnieks, biju rakstnieks un būšu rakstnieks, nevis politiķis, – uzsver Boris Akuņins, aizstāvot Pussy Riot. – Tagad Krievijā ir iestājušies laiki, kad dažādu profesiju cilvēkiem ir jāiet un jāpiedalās politisko procesu ietekmēšanā. Agrāk bija jācīnās pret 70 gadu ilgo diktatūru. Tagad jāturpina, jo režīms nav vienkārša lieta. Lai pret to cīnītos ir vajadzīga liela drosme, nebūt ne mazāka par to, kas mums bija pirms 20 gadiem” – uzsver rakstnieks.
– Tas ir tieši tāpat kā Jevgeņija Švarca lugā ”Pūķis”. Mēs esam jau cīnījušies pret šo pūķi simtiem gadu. Tauta iziet kaujā ar nezvēru no jauna, bet pūķis nepadodas. Tagad mēs esam sasnieguši pēdējo – trešo kaujas stadiju, jo pašlaik pūķis ir tik smagi ievainots, ka no viņa mutes nāk garaiņi, taču viņš joprojām izliekas dzīvs un sūta pasaulei savus uzvaras ziņojumus. Tas turpināsies kamēr pēdējās nāves konvulsijas viņu nogalinās neatgriezeniski. Taču pagaidām viņš draud ikvienam, kas kaut pavisam nenozīmīgi cenšas viņu apdraudēt. – konstatē Akuņins ārzemju medijiem.
Vienlaicīgi ar pazīstamo krievu rakstnieku Akuņinu, Pussy Riot apcietināšanu un nesamērīgi lielo soda mēru nosoda arī dzejnieks Levs Rubinšteins, starptautiskās mūzikas zvaigznes Madonna, Bjorka, Pols Makartnijs, Stings, Patrick Carney no The Black Key, Ana Matronic no Scissors Sisters, Franz Ferdinands u.c.
Tai pat laikā pret Pussy Riot nostājas viņu pašu tautietes – Valerija un virkne dziedātāju, kas baidās izteikties un kurus varējām apskatīt Kremļa galma pasākumā Jaunais Vilnis Jūrmalā. Piemēram, ESC uzvarētājs Dima Bilans. „Acīm redzot tāpēc, ka baidās zaudēt iespēju uzstāties Krievijā īpaši lielos, Putina akceptētos pasākumos un saņemt par savu dziedāšanu krietnu naudu”, – secina SR, Kultūras ziņas, (21. augusts 2012.)
Mirstošā pūķa garaiņi sajūtami arī Latvijā.
Vai mūsējiem arī bail?
Mūzika ir politika un politika ir mūzika.
Paslēpes nevar spēlēt – aizverot acis un aicinot – „meklē mani!“
Reālā īstenība nepakļaujas likumiem. Nebēgsim no tās. Tā vienalga mūs panāks visur.
Vēl par šo pašu: Krievijas smagais laiks un Tolstojs, Politkovska un Pussy Riot.
Krievijas propagandai izdevies izskalot latviešu popmūziķu smadzenes.
Latviešu režisors Alvis Hermanis velta izrādi Pussy Riot.
