Vai #Catalanindependence pretinieki patiešām ir “klusējošais vairākums” Barselonā?

Demonstrācija vienotai Spānijai Barselonā. Foto: Lluis Gene/AFP & DN

 

 

 

 

 

 

 

 

Pēc aizvadītās nedēļas nelegālā referenduma, šodien Barselonas ielas okupējis tā saucamais “klusējošais vairākums”. Tie, kas vēlas, lai Katalonija paliek Spānijas sastāvā.

Tēma par klusējošo vairākumu ir ļoti interesenta visās sakarībās. Vēl interesantāks ir mūsu 100% priekšstats par to, ka klusē vairākums un “runā tikai mazākums”.

Kā īsti ir. Vai klusēšana ir vai nav piekrišana “tam, kas runā”?

Katalonijas separātisma piekritēji līdz šim bija pārņēmuši pasaules medijus. Īpaši kopš brutālajiem spāņu policijas uzbrukumiem referenduma dalībniekiem pagājušajā nedēļas nogalē.  Tos skaitā bija arī mans tuvs draugs un Katalonijas patriote Marija ar kuru kopā pavadīti neskaitāmi mēģinājumi un daudzi koncerti uz Stokholmas deju teātra skatuves. Viņa ir mans tiešais kontakts ar notikumiem Barselonā, kur joprojām dzīvo viņas ģimene un tuvinieki. Informācijas avots par notikumiem viņas dzimtenē. Mediju ziņas un ekspertu slēdzieni ir svarīgi, bet vēl nozīmīgāks ir tiešais kontakts ar cilvēkiem, kas spēj raksturot vidi un notikumus.

Tie, kas demonstrēja vakar baltās drēbēs ar baltiem karogiem rokās un aicinājumiem “ liekamies mierā un ejam iedzert aliņu”  nav Marijas domubiedri. Šodien šie ļaudis deklarē sevi kā “klusējošais vairākums” un turpina protestēt pret Katalonijas atdalīšanos no Spānijas. Viņi esot ieradušies pilsētas centrā organizēti, ar 100 autobusiem (La Vanguardia) un pulcējušies netālu no militārās policijas Guardia Civilis štāba. Vēlāk viņiem pievienojās arī Nobela prēmijas laureāts Literatūrā Mario Vargas ar patētisku runu. Spāņu televīzija ziņo, ka “vairākuma demonstrācija” nepārprotami pierādot “visas tautas viedokli” un tāpēc esot vēsturiska. Taču dalībnieku skaits netika precizēts. Partido Popular un Ciudadanos piedalās gājienā ar aicinājumu “Apturēsim separātismu!”, cerot uz spāņu vēlētāju balsīm nākošajās vēlēšanās.  Virves vilkšana ir sākusies. Emocionāli neviens nevēlas atkāpties.

Arī politiski stāvoklis ir iesaldēts, jo vakardienas premjeministra Mariano Rajoy intervija El Pais liecina, ka Madride negrasās piekāpties kataloniešiem nevienā jautājumā. Tas, ka Katalonija varētu kļūt pat neatkarīgu valsti tiek pilnīgi izslēgts visos valsts politiskajos līmeņos.  No malas aina sāk izskatīties pēc laulības šķiršanas, kurā viena puse ar varmācību vēlas piespiest otru pusi mīlēt sevi. Par katru cenu.

Iepriekšējo Barselonas mēģinājumu vienpusēji deklarēt neatkarīgas Katalonijas valsts pasludināšanu jau apturēja spāņu konstutucionaļā tiesa pasludinot par nelikumīgu katalāņu parlamenta apspriedi. Tagad Carles Puigdemont (Katalonijas valdības vadītājs un separātistu kustības līderis) plāno spert jaunu soli izraudzītā mērķa virzienā. Tas notikšot otrdien. Spānijas karalis Felipe VI savā televīzijas intervijā pirms dažām dienām arī nosodīja notiekošo Barselonā un nosauca referendumu par mēģinājumu sašķelt Spāniju.

Rodas iespaids, ka Madride un karalis neko līdz šim nav zinājuši par Katalonijas ambīcijām un Marijas domubiedru noskaņojumu. Protams, ka šāda izlikšanās neliecina par centra spēju un prasmi tikt galā ar problēmu diplomātiskā ceļā. Spānijas valdības attieksme pret Katalonijas notikumiem rāda, ka Madrides attiecības ar Barselonu patiešām nav tās labākās un tieši tāpēc var vēl labāk saprast katalāņu  iniciatīvas. Pie kam, pagaidām nekas neliecina par to, ka pasaules sabiedrības ”pārliecinošais vairākums” patiešām demonstrētu izpratni Madrides sašutumam un Felipes VI nosodījumam. Drīzāk gan otrādi.

 

 

 

Bēgļu trajektorijas un britu koloniālisma pēcpusdienas tēja

britu koloniālisms, bēgļi

Foto: storyblocks.com

Impēriju maigā pagātne joprojām palo mācību grāmatās. Krievija nav vienīgā, kas tiecas idealizēt savas koloniālās pagātnes nospiedumus. Ir pieņemts uzskatīt, ka, piemēram, britu kolonizācijas periods Indijā (lielos vilcienos) bijis pozitīvs, labs un veselīgs indiešu sabiedrības attīstībai. Tā domā paši briti.

Paši indieši ir stipri citās domās, uzskatot, ka izņemot pēcpusdienas tējas tradīciju un kriketu, koloniālā vara bija neciešams periods nācijas vēsturē. Nežēlīgs un destruktīvs periods. Tā uzskata Shachi Tharoor savā jaunākajā grāmatā, izsvītrojot ilgi kultivētos romantiskos priekšstatus par koloniālisma perioda “cilvēkmīlestības pusēm”.

Leiboristu līderis Jeremy Corbyn nesen akcentēja domu, ka britu skolēniem būtu jāmāca par tām negatīvajām sekām, kuras izraisīja britu imperiālisms kolonijās. Iniciatīva sekoja aptaujai, kas pierādīja, ka trīs no katriem pieciem karalistes skolēniem ir lepni par savas dzimtenes pagātni un uzskata, ka nav iemesla kaunēties no tā ko senči sastrādājuši pagātnē. Puse no bērniem bija pārliecināti, ka kolonizētajām zemēm atkarība palīdzēja attīstīties. 45% uzskatīja, ka Lielbritānijai vairs nevajadzētu “savu impēriju”. Atlikušie nav droši par savu izvēli “dzimtenes modelim”. Iespējams, ka tāpēc būtu lietderīgi ievest skolas grāmatas formātā Shashi Tharoor grāmatu – Inglorious empire: What the British did to India, kas ir skarba izrēķināšanās ar imperiālisma romantiku. Zināmā mērā – vēsturisko aceņu pieregulēšana. Cīņa pret Hitleru esot aizēnojusi to, kas noticis agrāk.

Protams, ka virkne bijušo kolonizatoru tiecas humanizēt savu agresīvo pagātni. Tiek ieviesti jauni termini. Viens no tādiem ir tā saucamais “liberālais imperiālisms” , kuru britu koloniālās varas romantizētāji mēdz izmantot pagātnes izdaiļošanai. Vārdu sakot – Spānija, Portugāle un Beļģija bija asiņainas un negantas koloniālās varas, taču briti vienmēr esot bijuši savaldīgi humānisti arī attiecībās ar vasaļiem kolonijās un centušies “darīt visu to labāko” vietējo iedzīvotāju labā. Saprotams, ka šie pieņēmumi ir iedomas, jo koloniālā vara centās panākt kārtību un mieru valstī, kuru izlaupīja bez sirdsapziņas pārmetumiem.

Piemēram, 1700. gadā Indija nodrošināja 23% no pasaules ekonomikas apgrozījuma. Turpretī 1947. gadā (pēc koloniālisma krišanas) vairs tikai 3%. Skaidrs, ka indiešu izejvielas uzbaroja Lielbritānijas industriju.

Koloniālisms aizkavēja Indijas modernizācijas periodu un šī gigantiskā un bagātā valsts arī šodien ir spiesta “pievilkties” pie kolonizatoru standarta.
Šaši grāmata netieši norāda uz to, ka nav godīgi pieprasīt no bijušajām kolonijām strauju progresu, ja prasītāji paši ir uzvārījušies uz koloniju potenciālās pārticības rēķina.

Japānai vai Zviedrijai, piemēram, nav nācies piedzīvot to, kas bija jāiztur, piemēram, Polijai, Latvijai vai Indonēzijai. Kolonizatori nerēķinājās ne ar ko. Kara gados Čērčils ar varu piespieda Indiju eksportēt labību pat vietējā bada (neražas) apstākļos. Kamēr indieši mira no bada, Čērčils labību izvietoja rezerves noliktavās. Šodien nav noslēpums, ka viņš indiešus necieta valodas, reliģijas un tradīciju dēļ. Taču indiešiem bija jākaro Čērčila armijā un 87 000 no tiem gāja boja frontē, lai nodrošinātu Britānijas brīvību.

Vai tiešām nebija nekā laba, ko briti būtu uzdāvinājuši indiešiem sava kundzības perioda laikā? Tikai valodu, tēju un kriketu. Viss. To faktiski varēja piesavināties arī bez sāpīgā kolonizācijas perioda.

Kā paliek ar bēgļiem? Vai bijušajām kolonijām šodien nav pienākums stāvēt pirmajām rindā kā nelaimīgo, bēgošo cilvēku uzņēmējām no Āfrikas un Āzijas. Varbūt nedalīsim bēgļus vienlīdzīgi visiem, bet paraudzīsimies, kurām no šīm valstīm ir koloniālā pagātne. Tā uzliek pienākumus.

Granādā šodien līst…

Neticami, bet fakts: Granādā šodien līst. Nākot no skolas un laipojot pa akmeņaino ielu, centos nezaudēt līdzsvaru lietū, kas smidzināja savu silto dušu no debesīm. Vienā rokā sagrābusi garos flamenko svārkus un otrajā stiepjot somu ar kurpēm un vēdekli lieliski iekļāvos Sakramontes rajona ainavā. Lai viņi mani fotografē (tūristi) kā vietejo. OK. Viņi meklē flamenko un kā redzams – arī atrod. 🙂 Baltās ēkas bija man atbilstošs fons. Noder arī arī sirmās spāņu kundzes melnā, kas kopj savas ģerānijas un sasveicinās aizdomīgi. Te atrodas mana flamenko skola. Līdz manai pagaidu mītnei Chumberos, kas ir sena arābu celtne (ar vienu dzīvokli un iekšējo dārzu) no Karmenas skolas ir tikai dažu minūšu gājiens. Taču tūristi šeit spieto mākoņiem un fotografē visu, kas viņiem noder. Ierašanās Granādā (aizvakar) bija apgrūtinoša. Ar taksometru ēciņai nevarēja piebraukt klāt, jo tā atrodas pašā Sakromontes vecpilsētas nogāzē. Ar skatu uz Al Hambras pili. Tāpēc koferi nācās stiept pašai, vertikāli uz augšu. Kā gliemezim. Starp citu, tos te ēd visur un visi, tā, ka knakšķ. Vakar nosvinējām Līgo svētkus spāņu stilā kā Noche de San Juan en el Sacromonte. Alus vietā dzērām spāņu vīnu un Jāņu siera vietā lietojām kazas sieru. 🙂 Arī labi. Šodien te svētā Juhana diena jeb Jāņi. Redzēs kā to svinēs šovakar. Par to uzrakstīšu vakarā. Tagad atkal jāiet dejot. Otrā nodarbība 15.30. Līdz vakaram!

Munks pārdots Ņujorkā, bet mēs pērkam flamenko Eiropā

2012. gada 3. maijs
Paco de Lucia

Paco de Lucia

Vakar Ņujorkā Sotheby´s ūtrupē pārdotais Munka ”Kliedziens” sasniedzis rekordcenu. Glezna tika pārdota par 120 miljoniem USD. Jaunais gleznas īpašnieks pagaidām nav zināms. Pēdējo pārsolīto summu viņš piedāvājis pa telefonu. Par iegūto naudu tiks būvēts jauns Munka muzejs Norvēģijā. Pašiem norvēģiem muzejos ir vēl trīs šīs gleznas versijas. Ceturtā ceļos uz ārzemēm.

Taču arī mēs varam investēt mākslā. 

Tikko publiskota flamenko ģitārista Paco de Lucia darbu izlase: Integral (27 cd). Universal Music, Spain un  ”En vivo – conciertos live in Spain 2010”. Universal Music, Spain.

Paco de Lucia ir leģendārs flamenko ģitārists, kura pienesums mākslai, tēmā ”iesvaidīto” vidū, komentārus neprasa. 

Viņš salauza flamenko likumus un transformēja šo mākslu atbilstoši laikam. 

Viņš ir ģitāras burvis un stīgu valdnieks joprojām.

Tepat pie mums – Eiropā.

Piemēram, Bizē operas ”Karmena” kino versijā režisors Carlos Sauras iedāvā epizodi kurā horeogrāfs Antonio Gades cīnās ar opermūzikas piemērošanu dejai.  Viņš netiek tālāk un mīņājas uz vietas.

Šajā brīdī darbībā iejaucas Paco de Lucia un vienā acumirklī piedāvā Bizē mūziku flamenko versijā. Elastīgi pārveidojot to bulerijā.

Acumirklī ģitārists novērsa dejotāja ”pārvēršanos par stārķi”, jo flamenko 12 taktis to atgrieza atpakaļ uz abām kājām.

Dzejnieks Garsija Lorka savulaik uzsvēra, ka flamenko dvēsele esot ”duende” – magnētiskā tumsa, kuras virzienā tiecas ikviena jūtīga dvēsele, lai piedzīvotu katarsi, pieķēdējoties vienam konkrētam ritmam. 

Viens no šīs mākslas lielākajiem profētiem ir tieši ģitārists Paco de Lucia (dz. 1947), kurš jau 13 gadu vecuma kļuva par profesionālu ģitāristu un pateicoties savai ģeniālajai spējai saprast flamenko, būtiski nomainīja šīs tradicionālās mākslas akcentus.

Viņš pirmais saskatīja multikulturālos aspektus un savija flamenko kopā ar klasisko mūziku, latīņamerikāņu ritmiem, arābu mūziku un džezu.

Viņš atvēra ainavu.

Ieveda tajā spožu gaismu.

Vēju un lietu un ūdens šaltis.

Taču saglabājot flamenko būtību.

Dvēseli.

Šo unikālo kreativitāti Jūs varat novērot paklausoties izcilā ģitārista tikko izdoto izlasi.

Tur var noklausīties viņa agrīnos ierakstus no Teatro Real Madridē; apvērsumus, kas lielā mērā bija flamenko ”Bastīlijas krišana” un viņa vēlīnās pērles. Īpaši ”Luiza” un ” Ayyi” jeb Lorkas melnā varavīksne.

Izlasē iekļauti arī koncertu ieraksti. Tumšie, reibinošie akordi un skurbinošās bulerijas, tangos un rumbas.

Mani vienmēr dziļi saviļņo ģitāras acis, kas redz dejotāju. Šis acis pamana katru kustību un improvizē, vērojot manas plaukstas pirueti vai skatiena pārnesumu no flamenko lakata pie publikas.

Ģitāras dvēsele atdzīvojas tikai retajiem.

Šis ir tas gadījums.

Lai veicas ar klausīšanos!!!

Bezdarba līmenis ceļas arī Spānijā

2012. gada 27. aprīlis
Bezdarbnieku rinda Madridē, SR

Bezdarbnieku rinda Madridē, SR

Ceturtajā lielākajā Eiropas valstī – Spānijā ceļš no ekonomiskās krīzes  nav atrasts.

Statistika rāda, ka spāņiem no krīzes joprojām nav izejas.

Bezdarba līmenis Spānijā sasniedzis jau 24,4% un tas ir par 2% vairāk nekā pirms mēneša.

Kopš nekustāmā īpašuma un celtniecības ”burbuļa sasprāgšanas” (pirms trim gadiem) izdzīvot Spānijā kļūst aizvien grūtāk.

Krīze šodien ievainojusi praktiski visus, jo tie, kam ir darbs ir spiesti palīdzēt saviem tuviniekiem, kas palikuši bez darba.

”Spānija šodien atgādina kamaniņu braucēju, kas drāžas lejup no kalna bez bremzēm un stūres”, –  tā Zviedrijas Radio šodien komentē ekonomisko situāciju Spānijā.

Standard & Poor’s jau nogrūduši Spāniju lejup līdz pakāpienam BBB+.

Valsts parāds – 68% no nacionālā kopprodukta, budžeta deficītu gandrīz neiespējami nosegt.

Valsts bankām būs nepieciešama palīdzība, lai balansētu zaudējumus sakarā nekustāmo īpašumu pārdošanu (kuru tirgus vērtība turpina kristies).

Spānija aizvien uzkrītošāk atkārto Grieķijas notikumu attīstības scenāriju.

Viens solis un priekšu – divi atpakaļ + indignācija.   

Spānijas krīzes vēlēšanas. Nākotne, kas neko nesola.

2011. gada 20. novembrī

Šodien Madridē līst lietus, pūš vēji. Tāpēc vēlētāji labprātāk gulšņā mājās, sildoties pie televizora.

Pasivitāte panāks, ka sociālistu cerības (atkal uzvarēt) izkusīs kā papīrs peļķē. Bezdarba pieaugums un krīzes triecieni dara savu.

Pašlaik izskatās, ka 36 miljoni spāņu vēlētāju pateiks, ko domā par sociālistiem (PSODE) un iebalsos labējos – PP ar vismaz 15-17% pārsvaru.

Mariano Rajoi un viņa Partido Popular ņems varu savās rokās.

Tā izskatās pagaidām.

Spānijas krīzi panāca nekustāmo īpašumu ”burbuļa” uzsprāgšana. Tā rezultātā spāņu ekonomikas izredzes pāris gadu laikā deģenerējas līdz nepazīšanai un stabila progresīva pieauguma vietā nostājās stagnācija un masu bezdarbs.

Ieejot eiro zonā, ar Spānijas valsts finansēm vēl viss bija kārtībā. Cirtienu valsts ekonomika saņēma no privātā sektora, kas aizrāvās ar kredītiem un radīja priekšnosacījumus nekustāmā īpašuma aprites kraham.

Forsētā celtniecība samazināja bezdarbu, bet vienlaikus pārkarsēja nekustāmā īpašuma tirgu un veicināja nekritisku kredītu ņemšanu.

Pašlaik apmēram viens miljons dzīvokļu Spānijā stāv tukši (vai ir nepabeigti), jo pircēju vairs nav.

Bezdarbs valstī sasniedzis 20% robežu (22,7%) un spāņu bezdarbnieku skaits šodien divas reizes pārsniedz Latvijas iedzīvotāju skaitu. Jauniešu vidū bezdarbs ir 40% līmenī.

Valsts parāds pašlaik ir 70% no nacionālā kopprodukta (Grieķijai 160%).

Paši spāņi uzskata, ka lielākā viņu problēma ir bezdarba pieaugums un zemā darba produktivitāte (uz lielo darbaspēka izmaksu fonā). Darba likumdošana ir vecišķa un nepieļauj strādājošo rotāciju, atbilstoši laika (tirgus) prasībām.

Taču – ir arī gaiši signāli.

Spāņu politiķi pagaidām neizceļas ar ”savstarpējo grieķisko kašķīgumu” un varbūt, ka tieši šī iemesla dēļ valstij ir izdevies pagaidām izsprukt no aizņemšanās un ECB  ”palīdzības”.

Taču spiediens (no finanšu tirgus puses) joprojām turpinās un tauta iet ielās, lai protestētu pret finanšu tirgus alkatību un politiķu nespēju tikt galā ar krīzi.

–  Mēs cīnīsimies līdz galam, – bargi atzīstas Jasims, 33 gadus vecs ”Hotel Madrid” okupants. Viņš kopā ar saviem 50 domubiedriem (”los indignados”) ir okupējis galvaspilsētas centra viesnīcu.

–   Mēs strādājam te katru dienu, – skaidro žurnālistiem Celia (31.g.v.).

Katram te jādarbojas savā komisijā. Nodarbinātību regulē shēma pie ”ziņojuma dēļa”  luksusa hoteļa tukšajā gaitenī. Jāorganizē arī sardzes nomaiņa, interneta piegāde, jākontrolē sausā likuma ievērošana (alkoholisko dzērienu aizliegums), ūdens padeve utt.

Celia ir studējusi universitātē antropoloģiju (5 gadus), bet darbu atrast Spānijā joprojām nevar.

Maltītes okupētajā hotelī tiek gatavotas kolektīvi. Pavārs ir Hozē (21.g.v.), kas vēlēšanu dienā gatavošot Revolūcijas sautējumu (pupiņu konservi +sīpoli, kartupeļi).

Okupēto viesnīcu regulāri apmeklē ārzemju domubiedri no Vācijas, ASV un Šveices.

Izskatoties, ka protestu kustība pēc vēlēšanām vērsīsies plašumā.

Protestētājus atbalsta lielākā Spānijas sabiedrības daļa.

–  Man liekas, ka neko labu mums nākotne nepiedāvā. Nāksies protestēt tālāk, nāksies karot! – skumji secina Džasmīns (33.g.v.) hoteļa okupants.

Šovakar būs zināmi Spānijas vēlēšanu rezultāti.

Diemžēl tie vēl nedod cerības, ka izeja no krīzes būtu tāpēc tuvāk.

Eiropas ziema, arābu pavasaris un Angelas Merkeles deklarācija.

2011.gada 30. oktobrī

A Merkel wirtschaft.t-online.de

Trešdien Vācijas Kanclere Angela Merkele publiski konstatēja, ka viņa izprotot Occupy Wall-Street akcijas. Paziņojums daudzus pārsteidza.

Iespējams, ka bija domāts konkrēti, taču izdevās vispārināti.

Eiropas (un pārējo industriālo valstu) iedzīvotāju protestu vilnis var sašūpot arī Eiropu.

To nevajadzētu izslēgt vai uzskatīt par neiespējamu.

Pastāv nepatīkamas līdzības starp ”arābu pavasara” un ” Eiropas ziemas” izraisītājiem. Jauniešu bezdarbs.

Fenomens, ar kuru galā netiek arī zviedri.

Jauniešu bezdarbs valstī joprojām it viens no lielākajiem Eiropā.

 Šodien bezdarbs sit pa jauniešiem vissmagāk.

Ieskaitot izglītotāko jaunatnes daļu.  

Kamēr vecākā paaudze pagūst izbaudīt savas privilēģijas un pensiju bonusus, jauniešiem jārēķinās ar daudz smagākiem un nežēlīgākiem darba un dzīves apstākļiem.

Grieķijā un Spānija jauniešu bezdarbs šodien sasniedz attiecīgi 46% un 42% līmeni (2011. 06).

http://totallycoolpix.com /2011/ 10/ the-occupy-wall-street-protests/

Itālijā, Īrijā un Portugālē jauniešu bezdarbnieku pašlaik ir 27-28%. Tie pašlaik ir labākie rādītāji Eiropā!

Paradoksāli, ka tieši šajās valstīs finanšu krīze pašlaik plosās vissmagāk un tas nozīmē, ka krīze ir daudz dziļāka nekā no malas (atskaitēs) izskatās.

Angelas Merkeles paustā izpratne Occupy Wall Street kustībai liecina, ka valstu vadītāji arī labi redz tieši jauniešu pietiekami bezcerīgo situāciju šodienas vecajā kontinentā.

Izredžu ir maz.

Ari ar diplomu kabatā.

Nepalīdz pat laba izglītība, lai tiktu pie laba darba.

Eiropas ūnija gatavojas rīkoties bargāk pret Spāniju, Grieķiju, Itāliju… un kā atbildes reakcija noskan ”okupantu” aizvien krasāka nostāšanās ideoloģiskās pozīcijās – pret kapitālismu. 

Starp citu, pēdējo nedēļu laikā globālo Occupy – demonstrāciju laikā piedalījās vismaz viens miljons demonstrantu no krīzes skārtajām valstīm Itālijas un Spānijas.

Ģenerālā prasība – paaugstināt pensionēšanas vecumu ietekmēs nākošos pensionārus un mums jārēķinās ar jauniem protesta viļņiem.

Latvijā aizdevējiem paveicās.

Tauta Rīgā ir idejiski mazkustīga, kļuvusi politiski inerta un aizdevēju ierašanos ar akmeņiem neapmētāja.

Centrāleiropa reaģē citādi.

Vai tas nav signāls, ka aizdevējiem (kas paši saistīti ar finanšu aprindām) vajadzētu kļūt mazliet uzmanīgākie, tolerantākiem un piesardzīgākiem savās prasībās un savā spiedienā pret kārtējo kritušo valsti? 

Vai tas, kas tagad notiek Eiropā nav pašnāvniecisks solis?

Cik tālu Eiropas vadītāji ir gatavi iet pret savām tautām?

Sekojot banku un finanšu aprindu spiedienam?

Iespējams, ka Angelas Merkeles trešdienas replika ir signāls jaunam sākumam.

Vai viņi ir sapratuši cik nopietna patiesībā ir šī situācija?