2011.gada 30. oktobrī

Trešdien Vācijas Kanclere Angela Merkele publiski konstatēja, ka viņa izprotot Occupy Wall-Street akcijas. Paziņojums daudzus pārsteidza.

Iespējams, ka bija domāts konkrēti, taču izdevās vispārināti.

Eiropas (un pārējo industriālo valstu) iedzīvotāju protestu vilnis var sašūpot arī Eiropu.

To nevajadzētu izslēgt vai uzskatīt par neiespējamu.

Pastāv nepatīkamas līdzības starp ”arābu pavasara” un ” Eiropas ziemas” izraisītājiem. Jauniešu bezdarbs.

Fenomens, ar kuru galā netiek arī zviedri.

Jauniešu bezdarbs valstī joprojām it viens no lielākajiem Eiropā.

 Šodien bezdarbs sit pa jauniešiem vissmagāk.

Ieskaitot izglītotāko jaunatnes daļu.  

Kamēr vecākā paaudze pagūst izbaudīt savas privilēģijas un pensiju bonusus, jauniešiem jārēķinās ar daudz smagākiem un nežēlīgākiem darba un dzīves apstākļiem.

Grieķijā un Spānija jauniešu bezdarbs šodien sasniedz attiecīgi 46% un 42% līmeni (2011. 06).

Itālijā, Īrijā un Portugālē jauniešu bezdarbnieku pašlaik ir 27-28%. Tie pašlaik ir labākie rādītāji Eiropā!

Paradoksāli, ka tieši šajās valstīs finanšu krīze pašlaik plosās vissmagāk un tas nozīmē, ka krīze ir daudz dziļāka nekā no malas (atskaitēs) izskatās.

Angelas Merkeles paustā izpratne Occupy Wall Street kustībai liecina, ka valstu vadītāji arī labi redz tieši jauniešu pietiekami bezcerīgo situāciju šodienas vecajā kontinentā.

Izredžu ir maz.

Ari ar diplomu kabatā.

Nepalīdz pat laba izglītība, lai tiktu pie laba darba.

Eiropas ūnija gatavojas rīkoties bargāk pret Spāniju, Grieķiju, Itāliju… un kā atbildes reakcija noskan ”okupantu” aizvien krasāka nostāšanās ideoloģiskās pozīcijās – pret kapitālismu. 

Starp citu, pēdējo nedēļu laikā globālo Occupy – demonstrāciju laikā piedalījās vismaz viens miljons demonstrantu no krīzes skārtajām valstīm Itālijas un Spānijas.

Ģenerālā prasība – paaugstināt pensionēšanas vecumu ietekmēs nākošos pensionārus un mums jārēķinās ar jauniem protesta viļņiem.

Latvijā aizdevējiem paveicās.

Tauta Rīgā ir idejiski mazkustīga, kļuvusi politiski inerta un aizdevēju ierašanos ar akmeņiem neapmētāja.

Centrāleiropa reaģē citādi.

Vai tas nav signāls, ka aizdevējiem (kas paši saistīti ar finanšu aprindām) vajadzētu kļūt mazliet uzmanīgākie, tolerantākiem un piesardzīgākiem savās prasībās un savā spiedienā pret kārtējo kritušo valsti? 

Vai tas, kas tagad notiek Eiropā nav pašnāvniecisks solis?

Cik tālu Eiropas vadītāji ir gatavi iet pret savām tautām?

Sekojot banku un finanšu aprindu spiedienam?

Iespējams, ka Angelas Merkeles trešdienas replika ir signāls jaunam sākumam.

Vai viņi ir sapratuši cik nopietna patiesībā ir šī situācija?