Putina Krievija atkārto nacistiskās Vācijas taktiku. Kurš cietīs visvairāk?

 

2014. gada 25. marts

Vakar vēlu televizors rādīja britu dokumentālās filmas «Ļaunuma valdzinājums» pirmo daļu – Ādolfa Hitlera biogrāfijas sākumu. Redzētais izraisīja nepatīkamas asociācijas ar aktuālajiem Krimas notikumiem. Vladimirs Putins nav Ādolfs Hitlers un Krievija vēl nav nacistiskā Vācija, taču notikumu attīstība Ukrainā un Krievijas prezidenta pēdējās runas retorika pārsteidzoši precīzi atgādina notikumus pirms Otrā pasaules kara.

Taktikas kopēšana

Putins apgalvo, ka viņa armija iesoļojusi Krimā tāpēc, ka tur bijis jāaizstāv tautieši krievi. Tieši tāpat par vāciešiem apgalvoja Hitlers pirms Čehoslovākijas okupācijas. Nedz toreiz čehi Sudetijā, nedz arī tagad ukraiņi Krimā nebija rīkojušies «tā», lai Hitleram vai Putinam būtu reāls pamats okupēt un pakļaut sev šīs teritorijas. Taču abiem prezidentiem bija izdevīgi izmanot vienu un to pašu ieganstu – nacionālismu, lai okupētu sev vajadzīgo svešo zemi vai tautu.

Sudetu vāciešu jautājumu Hitlers izmantoja kā vienu no Otrā pasaules kara detonatoriem, tāpat kā Putins tagad izmanto «krievu minoritāti» Ukrainā. «Fīrera rīcības vadmotīvs bija visu vācu apdzīvoto teritoriju apvienošana nolūkā radīt Lielvāciju, kas, spēkā pieņēmusies, sagrautu atlikušos pretiniekus un iegūtu pilnīgu varu Eiropā. Tikai tā, pēc viņa domām, varēja dzēst «pārestības», ko Vācija un vācieši cieta pēc Pirmā pasaules kara» (Viesturs Sprūde, LA, 2014.07.03.). Līdzīgi domā arī šodienas Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kurš uzsver, ka «Kijeva ir Krievijas pilsētu māte», un ir gatavs ar ieročiem okupēt svešas teritorijas (ignorējot starptautiskos līgumus un normas). Steigšus novēršot PSRS sagrāves (kā lielākās aizvadītā gadsimta katastrofas) sekas un atkarojot Krievijas agrāko lielvaras statusu zem pareizticīgo baznīcas un lielkrievu šovinisma zīmes.

Savas kara politikas sākumā periodā abi rīko referendumus. Hitlera Vērmahta karavīri Austrijā iesoļoja 1938. gada 12. martā, un 10. aprīlī (karaspēka klātbūtnē) tika rīkota tautas nobalsošana par Austrijas atkalapvienošanos ar Vācu impēriju (Volksabstimmung über die Wiedervereinigung Österreichs mit dem Deutschen Reich), lai šādi leģitimētu bruņoto aneksiju.

Analoģiski rīkojās Putins, pārņemot Krimu. Vispirms 2014. gada marta sākumā Krievijas karaspēks paralizēja situāciju iecerētajā zonā. Pēc tam referenduma dienā anektēja iecerētās teritorijas, pievienojot tās «mātes valstij». Tā Austrija pārtapa Ostmarkā (1939) un ukraiņu Krima (2014) – Krievijā.

Abiem vadoņiem ir līdzīgas biogrāfijas:

neapmierinātība ar esošo politisko situāciju savās valstīs un nacionālisms kā varas ierocis ekonomiskas krīzes apstākļos. Hitlera ideoloģiju formēja Pirmā pasaules kara seku pazemojumi, bet Putina – «darbs KGB. Tolaik, kad viņš strādāja bijušajā VDR, Austrumvācijā, tur arī veidojās viņa pasaules uzskats un naids pret rietumiem kā Krievijas ienaidnieku. Brīdī, kad guva Berlīnes mūris, viņš strādāja Drēzdenē, kur arī uzbangoja ielu protesti. Putins to visu redzēja un saskatīja notiekošajā savu ideālu sabrukumu. Viss, kam viņš bija ticējis, tagad sagruva. Viņš lielā steigā dedzināja simtiem KGB dokumentu, cenšoties iznīcināt visu, kas ir svarīgs, lai nekas nenonāktu rietumu rokās. Sekojošā Krievijas pakļaušanās rietumu loģikai viņu pazemoja, un viņš to uztvēra kā okupācijas diktātu. Kopš Drēzdenes demonstrantu atbalsta Berlīnes mūra grāvējiem Putinam «demonstranti» nozīmē nodevējus. Arī tagad – brīdī, kad Kijevā sākās studentu protesti, Putins nosauca Maidana aktīvistus par nodevējiem» – konstatē krievu žurnāliste Maša Gesena (DN. 2014.23.03.).

Kas notiks tālāk?

Hitlera tālākā rīcība ir aprakstīta vēstures grāmatās. Tas nozīmē, ka par fināla upuriem var kļūt nevis Latvija vai Igaunija (30% krievu minoritāte), bet gan paši Krievijas krievi.

Šodien 2014. gadā mēs esam NATO un ES dalībvalstis un elementāra «krieviski runājošas minoritātes atbrīvošana ar pievienošanos Krievijai» putinistiem Baltijā vairs neizdosies. Taču ķīlnieka situācijā pašlaik ir paši krievi. Tieši tāpat kā vācieši reiha laikā.

Nevienam somam, čeham, romam, latvietim vai holandietim nepatīk pārcilvēki un «izredzētās tautas» zem «pareizas ticības» karoga. Hitlers to reiz jau izmēģināja, un vāciešiem vēl šodien jārēķinās ar ārzemnieku neslēptu nepatiku pret viņiem. Tas nav pareizi, ka mēs joprojām nosodām vāciešus par viņu it kā saistību ar nacismu. Ir piedzimušas jau vairākas pēckara paaudzes, kurām nav nekāda sakara ar Hitleru, taču ārzemnieku antipātija pret «vācieti» kā agresoru dzīvo tālāk. Tāda ir ideoloģijas alga. Par masu iedomām pēc tam nākas smagi maksāt nākošajām paaudzēm.

Šodienas putinistu ideoloģijas apmulsinātajiem krieviem (zem lielkrievu šovinisma karoga) var nākties rīt nežēlīgi samaksāt par savu aklumu šodienas diktatūras glaimu transa telpā. Putins ir radījis situāciju, ka «krievu minoritāte» jebkurā ārvalstī ir kļuvusi par Kremļa agresijas argumentu. Putina armija šos cilvēkus lietos kā «melnos Pēterus» savu iekarojumu ambīciju vārdā. Simboliski tas izskatās šādi: neviens nevar būt drošs, ja kaimiņos dzīvo krievi. Jau rīt pie jums (Vācijā, Somijā vai Čehijā) var iesoļot anonīmi vīri zaļos aizsargtērpos bez zīmotnēm un okupēt jūsu valsti. Kāpēc? Tāpēc, ka tur dzīvo Putina tautieši.

Tieši šajā virzienā es redzu lielāko Putina demagoģijas nejēdzību – kompromitēt visu krievu tautu savas privātās revanšistiskās ideoloģijas un agresīvo ambīciju dēļ.

Visnepatīkamākais, ka Kremļa ideoloģijas mašīnai ir izdevies iestādīt krievu apziņā jauno ideoloģiju un tikai 6% krievu nepiekrita Krimas aneksijai.

Tas ir ļoti bīstams signāls un ir kārtējais apliecinājums tam, ka Krievija un krievi nav nokārtojuši savas attiecības ar savu Otrā pasaules kara pagātni.

Tieši tāpat kā vāciešiem, viņiem tas bija jādara pēc 1945. gada. Maskava ar šo pēckara mājas darbu joprojām nav tikusi galā. Tagad mēs redzam sekas.

Rietumiem jāizolē agresīva Krievija

Tā domā Maša Gesena. Viņai šķiet, ka Putins sēdēs Krievijas prezidenta tronī līdz savai nāves dienai un no Kremļa viņu dabūsim ārā tikai zārkā. «Viņš pats ir pārliecināts, ka ar savu rīcību atjauno Krievijas un pareizticīgo baznīcas prestižu visā pasaulē,» uzskata grāmatas «Cilvēks bez sejas» autore. Taču patiesībā notiek pretējais – Putins varmācīgi aizgrūž Krieviju maksimāli tālu uz austrumiem no Eiropas. Iestāstot tautiešiem, ka krieviem nepiederas atrasties modernajā pasaulē un viņi drīkst dzīvot tikai vienpartijas diktatūras apstākļos zem Putina aizdegto krievu tradicionālo vērtību sveces.

Šodienas moderno sabiedrību neuzrunā Staļina iesētā 9. maija «atbrīvotāju aura» veterānu šņabja mītiņā pie Pārdaugavas monumenta Rīgā. Tie ir krievu Otrā pasaules kara veterānu kapu svētki, kurus aizmirstībai pakļaus laiks

Daudz svarīgāk, lai šodienas jaunajiem krieviem nākotnē nenāktos maksāt par putinisma indoktrinācijas reakciju 2014. gadā, t.i.: 1) lai vēsture neatkārtotos un lai Putinam neizdotos Hitlera cienīgs karagājiens pret demokrātiju tuvāko gadu laikā; 2) lai jēdziens «krievs» nekļūst par sinonīmu lamuvārdam, kā to piedzīvoja vārds «vācietis» pēc Otrā pasaules kara.

Pašlaik Eiropa Kremlim neuzbrūk

Pats Vladimirs Putins uztver rietumu pasauli, demokrātiju un globalizācijas efektus kā savus tiešos ienaidniekus. Dēmonizē tos. Demokrātijas ierobežojumi Krievijā liecina, ka Putins apzināti atgriežas (kopā ar savu valsti) aukstā kara stāvoklī. Ienaidnieks ir definēts, un viņa bruņošanās var atsākties tāpat kā PSRS laikā.

Karojot Putinam vieglāk kļūt par dievību, nekā dzīvojot miera apstākļos, jo varonība ir vienīgais, ko viņš atzīst un saprot. Pie tā viņu pieradinājusi PSRS ideoloģija. Būt normālam, konstruktīvam, parastam un mirstīgam, savest kārtībā Krievijas ekonomiku (kopā ar Rietumeiropas vai Ziemeļamerikas līderiem) miera apstākļos viņš vienkārši neprot.

Putina amoka skrējiens ir jāaptur. Tas ir gan mūsu, gan Krievijas loģiskajās interesēs.

Tāpēc šodienas ASV prezidenta Baraka Obamas tikšanās laikā Hāgā (apspriedes Nuclear security summit ietvaros) ASV līderis sarunāsies arī ar vadošo pasaules lielvalstu klubu, kas vairs nesaucas G8, bet gan G7 (Japāna, Vācija, Lielbritānija, Francija, Itālija, Kanāda, ASV). Krievija no lielā astoņnieka ir izmesta.

Ekonomiskās sankcijas pret Krieviju pamazām uzņem ātrumu. Vispirms izolējot Putinam vistuvākos cilvēkus (130), oligarhus, Gazprom un Rosņeft vadītājus. Pēc tam tiks ievesti ierobežojumi krievu uzņēmumiem, bankām, radīti skarbāki noteikumi tirdzniecībai ar krievu firmām, radīti šķēršļi krievus naudas aktivitātei pasaules finanšu sistēmā.

Visbargākā reakcija gaidāma no ASV. Tai seko retorikā skarba Lielbritānija, taču Londona šodien ir kļuvusi par bagāto krievu galvaspilsētu un katrs trešais no turienes pieciem miljonāriem ir dzimis Padomju Savienībā. Nebūs viegli iezīmēt pareizās un nepareizās naudas plūsmu.

Francija veikusi daudz apjomīgu investīciju Krievijā (Auchan) un pašlaik gatavojas pārdot Mistral tipa karakuģi Kremlim. Ukrainas krīze var šo darījumu apturēt. Vācija ir trešais lielākais Krievijas darījumu partneris (80 miljardi eiro). 1/3 dabas gāzes importa vācieši saņem no Krievijas. 6000 vācu uzņēmumu darbojas Krievijā (nodarbinot tur 270 000 cilvēku) un aprīlī starpvalstu apspriedes laikā tiks lemts par sadarbības apjomu samazināšanu.

Finanšu tirgus jau sācis reaģēt. Siltā ziema radījusi gāzes rezerves Rietumeiropā un jaunie termināļi daudzviet atļauj pāriet uz Kataras gāzes importu (Krievijas gāzes vietā). Krievijas agresīvā ārpolitika iebaidījusi investorus. Pirmajā mirklī redzamās svārstības izskaidrojamas ar Kipras un Lielbritānijas krievu kapitāla injekcijām. Turpretī lielo un ilglaicīgo investīciju līmenis Krievijas tirgū pēdējā laikā ir dramatiski samazinājies. Krītas Krievijas kopprodukta pieaugums +1% (trekno gadu +8% vietā).

Laiks rādīs, kurš uzvarēs Putina mačā pret «visiem pārējiem».

Vienīgais zaudētājs laikam būs krievu tauta, kurai nāksies dzīvot dārgāk (jau tagad preču cenas Maskavas veikalos ir divas reizes augstākas nekā Kijevā), ierobežotāk (sakarā ar vīzu režīma eskalāciju) un monotonāk (ekrānā ziņu vietā būs tikai Putina monologi un galma apdziedātāju faktu manipulācijas).

Taču ir arī izņēmumi: «mūsu tautas visdramatiskākajos brīžos inteliģence vienmēr spējusi sabiedrībai atgādināt pašu galveno: neviena valsts, neviena politika, neviena ekonomika nestāv pāri morālei» – konstatē krievu rakstnieku grupa, kas pirms dažām dienām sasauca savu kongresu Maskavā un pieņēma deklarāciju, kas vērsta pret Putina militāro intervenci Ukrainā, pret karu un totalitārismu.

Disidentu laiks Krievijā ir atgriezies no jauna.

Pavasaris vienmēr sākas ar pirmo vizbuli.

Krievijas ģeopolitiskais murgs. Jalta atkal kā nodevība

Jalta II. Foto: Kolāža: Toms Ostrovskis

Jalta II. Foto: Kolāža: Toms Ostrovskis

2014.gada 18. martā speciāli TVNet

Krievija ir klasiska impēriska lielvara, kas savas kolonijas zaudēja daudz vēlāk nekā Lielbritānija vai Francija. Taču tās nozuda strauji. Vienā rāvienā – līdz ar Berlīnes mūra krišanu un komunisma nāvi.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins šo zaudējumu ir nosaucis par aizvadītā gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu. Tagad viņš vēlas ieiet Krievijas vēsturē kā impērijas atjaunotājs. Kā vadonis, kas no jauna paplašina Krievijas impērijas robežas un padara šo valsti spēcīgu un varenu. Tāpat kā agrāk – PSRS laikā.

Krievijas impērijas kroņa daiļākais smaragds ir Ukraina. Pirmkārt tāpēc, ka valsts ir liela. Otrkārt – emocionāli, kulturāli un vēsturiski tā saistīta ar tā saucamo slāvisko identitāti un krieviem šķiet neiespējami iedomāties, ka Kijeva varēt aizsoļot projām citā dimensijā – Rietumeiropas virzienā. Bez tam Ukraina noder arī kā krievu aizsargzona pret «ļauno un naidīgo Eiropu»

Kāpēc Putinam vajadzīga Krima un visa Ukraina

Ideja par «civilizāciju sadursmi», kas pamatojas 19. gadsimta krievu filozofa, sociologa un ģeopolitiķa Nikolaja Daņiļevska tēzē, ka «Eiropa mums ir ne tikai kaut kas svešs, bet pat naidīgs, ka tās intereses ne tikai nevar būt mūsu intereses, bet lielākā daļā gadījumu tās ir tieši pretstatā tām» (Данилевский Н. Я. Россия и Европа: взгляд на культурные и политические отношения Славянского мира к Германо-Романскому) esot viena no Kremļa ideologu karogiem.

Karu teorijai pieslejas arī Semjuela Hantingtona (Samuel Phillips Huntington) 1993. gadā publicētais darbs «Civilizāciju sadursme?» (The Clash of Civilizations?), kurā autors apgalvoja, ka laikā pēc Aukstā kara pasaules lielākie konflikti notiks nevis ideoloģiskā, bet civilizāciju (kultūru) līmenī. Šo teoriju Putins tagad sāk pierādīt praksē, demonstrējot pasaulei, ka Rietumu civilizācijai ir jāsāk rēķināties ne tikai ar islāma, bet arī ar pareizticīgo kultūru/civilizāciju kā pretspēku.

Bez Ukrainas Putins nevar īstenot savu jauno projektu – vēsturisko (pareizticīgo civilizācijas) misiju. Viņš nevar «uzvarēt ļaunumu» zem «Eirāzijas savienības» izkārtnes. Viņam vajadzīgs jauns Padomju Savienības modelis ar Krieviju pie stūres. Ukrainai tur jābūt un viss.

Lai šo plānu varētu realizēt (ekonomikas un krievu labklājības uzlabošanas vietā), ir nepieciešama ideoloģija un propagandas mašīna, kas Putina un viņa galma ideologa Aleksandra Dugina iecerēto ideju iesētu krievu tautas apziņā kā neizbēgamu, nepieciešamu un labu lietu. Putina un Dugina eiroaziātisma fašistiskā ideoloģija ir ļoti līdzīga Hitlera-Gebelsa nacionālsociālisma projektam pirms Otrā pasaules kara.

Vispirms krievu dvēselē tiek sētas bailes jeb apdraudētības sajūta, ka Krievija visu laiku ir bijusi apdraudēta. Šobrīd, pateicoties Kremļa medijiem, šī krievu hroniskās apdraudētības emocionālā uzlādētība ir pieņēmusi pat groteskus un pārspīlēti gigantiskus apmērus. Visas tautas ir karojušas un bijušas citu lielvaru apdraudētas, taču šeit tiek pārspīlēts viss iespējamais. Sākot ar tatāriem un beidzot ar Hitleru. Kurš krievus apdraud pašlaik? Protams, ka Rietumu civilizācija ar tās politiskajiem un militārajiem instrumentiem – Briseli un NATO.

Putins kā krievu Ajatolla

Putina agresīvā ideoloģija no malas izskatās ļoti melodramatiska, taču, manipulējot krievu dvēseli ar Berdjajeva, Solovjova un Iļjina citātiem lielkrievu šovinisma garā, viņam pagaidām izdodas iestāstīt krieviem, ka: 1) Krievija pati par sevi ir kaut kas unikāls un tai ir piešķirta garīgā misija; 2) garīgumu varot nodrošināt tikai un vienīgi pareizticīgo baznīca un tās mācība; 3) pārspīlēta ticība autokrātijai ir vienīgais Krievijas ceļš.

Vārdu sakot, teokrātiska, nacionālistiska (pati sevi no ārpasaules izolējoša) Krievija turpmāk spēlēšot noteicošo lomu mūsu planētas attīstībā. Tā vienīgā spējot nodrošināt cilvēcei tikumību un garīgumu. Kā pretstats šai Putina ideoloģijai tiek nostādīti «samaitātie Rietumi», kas «eksportē antikristu vīrusus uz tikumīgo Krieviju».

Rietumu demokrātijas esot zaudējušas saiti ar Dievu, kristīgās tradīcijas. Rezultātā cilvēce esot kļuvusi morāli akla, sasaistīta materiālisma, iracionālisma un nihilisma važās. Loģiski, ka šajā scenārijā iekļaujas homoseksuālu cilvēku un sieviešu kustības aktīvistu nosodījums, aizliegums un vajāšana. Berdjajeva loģika to pavelk zem «labā un sliktā» zīmes, un parastais krievu cilvēks arī šādi notic, ka geji un feminisms ir liela civilizācijas kļūda.

Tālāk seko mesiānisma ideja jeb iestāstīšana krieviem, ka Krievijai ir vēsturiska misija nostāties pasaules iztīrīšanas līderpozīcijā. Kļūstot par «eiroaziātiskās ūnijas» asi. Par to Iļjins rakstīja jau 1948. gadā, un tagad viņa idejas perfekti noder Kremļa propagandas televīzijai, radio un visiem pārējiem medijiem, kurus kontrolē Putins un viņa domubiedri.

Krima kā Krievijas ekonomiskās krīzes plāksteris

Krimas svētdienas referenduma iznākums ir no Kremļa puses režisēts pasākums. To saprot ikviens, kas kaut nedaudz seko pasaules politiskajiem procesiem un saprot, ka Putina taisnošanās par «krievu tiesību» aizstāvību Ukrainā ir tikai iegansts invāzijai Krimā. Būtībā šī rīcība runā pretī visām civilizēto valstu uzvedības normām, ir nelikumīga un amorāla. Taču, mērķējot uz Krimu, viņš vienlaikus sašauj arī Krieviju. Pirmkārt tāpēc, ka pēc Krimas notikumiem ukraiņiem vairs nebūs nekādas vēlēšanās draudzēties ar Putinu tālāk un viņi turpinās čāpot Rietumu virzienā. Otrkārt, kā tikko norādīja amerikāņu žurnāls Foreign Affairs, Krievijas ekonomiskā situācija patlaban nav apskaužama. Brīdī, kad Putins nāca pie varas Maskavā (1999), viņš piedzīvoja treknos gadus, pateicoties cenu pieaugumam gāzes un naftas eksporta tirgū. Arī šodien 2/3 Krievijas eksporta veido tikai izejvielas – nafta un gāze. Izveidot konkurētspējīgu industriju Krievijā Putinam tomēr nav izdevies. Traucē korumpētība, neefektivitāte, resursu izšķērdēšana padomju stilā. Trekno gadu ieņēmumi deva Kremlim iespēju palielināt algas un pensijas. Par to krievi viņam ir pateicīgi. Taču iedzīvotāju skaits Krievijā turpina strauji samazināties tieši pēdējo desmit gadu laikā. Samazinās arī ārzemju investoru interese par Krievijas ekonomiku.

Krimas politiskā aneksija šobrīd novērš krievu uzmanību no būtiskām valsts problēmām. Propagandas tingeltangelis Simferopolē, Sevastopolē un Jaltā ar nosaukumu «referendums» ar dejojošām krievu tautumeitām, zibenīgi nodrukātiem aģitācijas plakātiem uz visiem stūriem, Putina galma kultūras un sporta personībām (kā propagandas relikvijām) ir precīzs fašistiskās Vācijas masu propagandas akciju nokopējums. Aleksandrs Kareļins, Vjačeslavs Fetisovs, Irīna Rodņina ir mums jau pazīstami kā Putina lāpneši Soču olimpisko spēļu laikā. Putins ir piesardzīgs – pat olimpisko spēļu fināla lāpu viņš (tieši tāpat kā Hitlers 1936. gadā) atļauj nest tikai savas partijas biedriem. Tagad šie paši personāži nes Putina ideoloģijas lāpu Krimā un Krievijā. Piedalās Kremļa TV smadzeņu skalošanas akcijā.

Iespējams, ka Krievijas pilsoņi paši joprojām nezina, cik izmaksāja Soču olimpiskās spēles. Nav izslēgts, ka viņiem nav ne jausmas, cik pamatīgi OS iztukšoja valsts kasi, kas bija galvenais šā pasākuma finansētājs. Tagad Krimas «uzvara» turpinās tukšot Krievijas kasi. Pasakas par to, ka Ukrainas ekonomiku balsta austrumu daļas šahtas un fabrikas, ir vecas pagātnes ilūzijas. Būtībā produktivitāte ir zema un investīciju vajadzības – gigantiskas. Kijeva līdz šim pirka krievu gāzi par dubultu cenu šai novecojušajai industriālajai zonai. Tagad Krievijas izdevumi «okupētās Ukrainas» balstīšanai būs astronomiski. Finanšu tirgus jau tagad uzvedas ļoti nervozi, un tie paši skandināvi enerģiski pārdod savas akcijas Krievijas fondos.

Karš ir kļuvis par Putina kārtējo izpriecu un aizraušanos. Izmaksas viņu neinteresē, jo «par mūziku» maksās Krievijas nodokļu maksātāji. Tie paši, kuriem galvas pašlaik piebāž ar Putina eiroaziātisma rēgiem.

Jalta kā nodevības simbols

Dažiem Jalta nozīmē ekskluzīvu tūrisma pērli un atpūtas objektu, kas ar laiku varētu izkonkurēt franču Rivjēru. Daudz siltuma, jūras, piļu un kalnu. Te pastaigājušies Čehova varoņi un agresīvi politiķi. Vispirms jau krievu cariene Katrīna II, kas šo teritoriju atkaroja no Osmaņu impērijas (varbūt šodien vajadzēja rīkot referendumu par šīs teritorijas «atdošanu atpakaļ» turkiem?). Citiem Jalta nozīmē nodevību, jo Otrā pasaules kara beigās šeit Krimā, cara Livadijas pilī trīs lielvaras – Lielbritānija, ASV un Krievija sadalīja savā starpā Eiropu. Toreiz arī mēs kā valsts zaudējām savu brīvību koloniālvalstu vienošanās rezultātā. PSRS impērija izpletās Rietumu virzienā.

16.marta Krievijas referendums Krimā ir jau otra nodevības kārta šajā gleznainajā Krimas tatāru reģionā. Tā ir varas manipulācija ar sabiedrību, lai pamatotu Kremļa plānoto agresiju pret Ukrainu ar it kā sabiedrības vēlēšanos. Ar meliem, propagandas insinuācijām, armijas akcijām tiek gatavota Eiropas aprīšana. Jaunā Eiro-Āzijas impērija ilgtermiņā paredz iekļaut savā «draudzīgajā saimē» arī mūs – Latviju.

Karš ir politikas turpinājums. Tikai ar citiem līdzekļiem. Krievi Krimā jau ir izveidojuši «savu policiju», kas vajā un arestē citādi domājošos. Sestdien krievu vienības piekāva pat sirmas kundzes, kas uzdrošinājās Simferopolē protestēt pret gaidāmo referendumu. Krimas tatāri sāk kārtējo izceļošanu no dzimtenes, un Kijevas televīzijas raidījumi Krimā ir aizliegti. Arguments «krievu minoritātes aizstāvēšana» tagad var turpināties arī atlikušajās, bijušajās PSRS republikās, kurās ir krieviski runājošie iedzīvotāji.

Ko mēs varam darīt, lai cīnītos pret Krievijas ģeopolitisko murgu? Pirmkārt, atteikties no krievu gāzes un degvielas, pievēršoties slānekļa gāzes importam no valstīm, kas kā cenu nepieprasīs no mums valsts brīvības zaudēšanu. Otrkārt, veikt finansiālu blokādi pret Krieviju, līdzīgi Irānas vai Kubas izsaldēšanai.

Šodienas Krievija ir cieši saistīta ar globālo ekonomiku. Krievu elite sistemātiski pārvietojas no Maskavas uz Londonu, pa ceļam piestājot Cote d´Azur vai Val d´Isére. Ja Putins turpinās iesākto līniju, tad viņu dzīves stils mainīsies valsts agresīvās ārpolitikas dēļ.

Eiropas Savienībai vajadzētu ieviest sankcijas pret Putina kleptomāniem – oligarhiem un radīt vīzu ierobežojumus Putina vistuvākajiem cilvēkiem. Cerams, ka Londona izbeigs atļaut viņiem «mazgāt naudu» britu bankās un pārkarsēt Londonas nekustamā īpašuma tirgu.

Jaltā (Krimā) 1945. gadā Čērčils, Rūzvelts un Staļins nodeva vairāku Eiropas valstu brīvību.

Cerams, ka tas pats «tur» neatkārtosies arī tagad – 2014. gadā.