Skaudības līkloči. 2. daļa. Turpinājums.

Skaudība

Skaudība

2014.gada 22.jūlijā

(turpinājums)

Skaudības līkloči

Novilkt taisnu līniju bez lineāla nav viegli. Skrienot no punkta A uz punktu B, skauģis nekad neskrien taisni uz priekšu. Viņš paskrien, apstājas. Paraugās atpakaļ. Pēc tam jož nedaudz pa labi. Tad palecas un skrien tālāk pa kreisi. Skaudības līkločos mēdz slēpt pēdas.

Skaužot mēs iekšēji aizbarikādējamies pret riskanto pasauli, kurā pastāv reāli draudi zaudēt. Ik dienas esam nobažījušies par to, lai ”kāds” nesāk apdraudēt mūs kā vērtību.

Cilvēks skaužot aizsargājas. Skaudība ir ierocis un ar to var rīkoties dažādi. Visizplatītākais paņēmiens ir nr 1 – publiski atteikties no sava iecerētā mērķa, lai, neizdošanās gadījumā, citiem nebūtu iemesla izsmiet. Piemēram, Jums patīk kāda skaista meitene, taču apzināti atsakāties par labu viņas neglītajai draudzenei, lai (atraidījuma gadījumā) neizskatītos smieklīgi sabiedrības acīs. Jums ir bail riskēt. Tāpēc izvēlaties drošāko ceļu ”ņemat par sievu mazāk glīto draudzeni” un apzināti atsakāties no savas mūža mīlestības. Tā teikt – labāk vārna rokā, nekā zīle kokā. Pēc tam visu mūžu dzīvojat kopā ar ”vārnu” un mēģināt iegalvot sev un apkārtnei, ka ”visas zīles ir palaistuves” un, ka Jūsu izvēle ir ”drošs risinājums” un ”stabilai investīcija nākotnei”, lai gan pa kluso skaužat ”zīles” veiksmes un ciešat no tā, ka laimes vietā izvēlējāties ”drošu” garlaicību.

Paņēmiens nr 2 – spēlēt vienaldzību jeb matrica ”citu panākumi nav sasniegumi uz mani neattiecas”. Piemēram – Jūsu kaimiņš ir uzvarējis motokrosā, bet jūs viņam (uzslavas vietā) deklarējiet, ka Jums motokross ir vienaldzīgs un no tā (attiecīgi) izriet, ka jums ir vienaldzīga arī viņa uzvara mačos. Tā teikt – ”tas nav nekas!”. Šādā kārtā visus citu cilvēku panākumus ”iespējams” devalvēt līdz nullei un padarīt nenozīmīgus. Līdz ar to visi citu cilvēku panākumi ir ērti noēvelējami līdz saknei un kļūst nenozīmīgi gan Jums, gan arī apkārtnei (ja viedoklis ir publiski pieejams un reprezentatīvs arī citiem).

No šejienes izriet skaudības postošā ietekme uz būtiski sabiedriski politiskiem procesiem valstī, kad viens iekšēji aktīvs un publiski atpazīstams skauģis var panākt neskaitāmu talantīgu cilvēku panākumu devalvāciju. Ar šo tiek radīta situācija, ka talantīgiem, spējīgiem un īpaši apdāvinātiem cilvēkiem nav vietas nedz valsts, nedz pašvaldību vai sabiedrisko organizācijas vadības sistēmā, jo viņus laicīgi ”izravē” ietekmīgu personu skaudība. Rezultātā vislabāko administratīvo karjeru spēj realizēt iespējami neuzkrītoši, pelēki, neizteiksmīgi un mazapdāvināti politiķi uz vadītāji. Tie, kas neizraisa apkārtējo skaudību pret sevi. Viduvējības.

Nr. 3 – zibenīgi novilkt apskaužamo personu zem sava līmeņa. Tā teikt – ”man ari piedāvāja rakstīt doktora disertāciju, tikai es to nevēlējos”. Šajā brīdī jaunā, talantīgā zinātnieka aizstāvētais promocijas darbs un padarītā darba vērtība tiek ”noēvelēta līdz saknei” un devalvēta līdz nevajadzīgam absurdam. Tas ko jaunais censonis ir izdarījis, kļūst nevērtīgs un pārvēršas absurdā.

Skaudība ir paņēmienu kopums, kas palīdz izvairīties no pazemojošas salīdzināšanas ar citu personu. Tātad aizsardzības mehānisms, kas palīdz nogrūst no uzvaras pjedestāla visus, kas tur uzkāpuši. Izņemot mūs pašus. Cilvēka vajadzība novērtēt visu, attiecībā pret sevi, ir skaudības pirmais pakāpiens. Tās uznirst ikvienā dzīvē brīdī, kad acu priekšā paveras kas iekārojams. Nākamais solis ir salīdzināt – vai tas ir labāk vai sliktāk nekā man? Šajā brīdī ieslēdzas arī paralēlais – aizsardzības mehānisms, kas pieprasa neakceptēt neko, kas ir pārāks par mani pašu. Koncentrējoties (fokusējoties) uz cilvēku, kas ir piesaistījis mūsu uzmanību un ir iekāres objekts, enerģija pārtop savā pretmetā un sadeg iekšēja naida liesmās, jo šis cilvēks ir sasniedzis to, kas mums nav izdevies un tāpēc ir iznīcināms kā traucējošs elements.

Skaudība ir ir fenomenāls nemateriāls mehānisms. Tas būtiski bremzē mūsu ikdienas progresu, labklājību, pārticību. Tas izraisa nelaimes, konfliktus, karus un postu, taču nopietni neviens ar šo psiholoģijas perversitāti nav cīnījies. Vienkārši tāpēc, ka skaudīgi esot visi – sākot no amēbām un beidzot ar ziloņiem un šo īpašību gadsimtiem ritot, sāk uzskatīt par normālu parādību visās sabiedrībās. Tieši tāpat kā elpošanu vai pārtikas uzņemšanu. Tā tiek pieņemts. Cilvēkus ieskaitot.

Dažādu pagātnes filozofu darbos var sastapt pievēršanos skaudībai. Novērot mēģinājums to definēt. Piemēram, Aristotelis savā otrajā retorikas grāmatā raksturo skaudību kā sāpes, kuras izraisa salīdzinājums ar citu (līdzvērtīgu = viena ranga) personu brīdī, kad tā gūst panākumus.

Par skaudību raksta arī Akvīnas Toms savā Summa Theologiae II-II. Quaestio trigesimasexta. Viņš nosauc skaudību par nelaimi (tristitia) saistībā ar kāda cita labklājību. Cita cilvēka panākums tātad izraisa skauģī nelaimi jeb est diminutium propriae gloriae vel excellentiae.

Spinozam skaudība nozīmē naidu. Pēc viņa domām nelāgā īpašība noskumt, ja kādam citam klājas labāk un sūroties par cita cilvēka panākumiem, nav nekas cits kā melns naids.

Dekarts mēģina iedziļināties skaudības procesā un nodala divas skaudības formas: 1) pamatoto skaudību un 2) nepamatoto skaudību. Pirmā esot godīgu noteikumu pārkāpums, bet otrā ”baltā skaudība”. Tai pat laikā viņš atzīst, ka cilvēce reti ir godprātīga un taisnīga savos spriedumos. Skat. Les passions de làme. Bibliotehéque des textes philosophiques. Paris.1955.

Emanuels Kants skaudību uzskata par tendenci ciest dēļ citu cilvēku panākumiem arī tad, ja šie panākumi nekādi neietekmē pašu skauģi. Skat. Grundläggning av sedernas metafysik. Daidalos. Lund. 1987.

John Rawls raksta, ka cilvēki apskauž tos, kas ir par viņiem labāki. Mēs esot gatavi atņemt šiem apskaužamajiem cilvēkiem visas viņu priekšrocības arī tad, ja tāpēc paši ko zaudētu. Skat. A theory of justice, Clarendon Press. London. 1972.

Skaudība ir bezjēdzīga un neproduktīva nodarbošanās. Protesta forma pret mūsu metafizisko nespēju būt patstāvīgiem.Taču šis protests nav taisnīgs. Drīzāk gan liekulīgs mēģinājums saglabāt savas iedomas, neraugoties uz dzīves reāliju reālo plūdumu. Tas atgādina zagļa loģiku – sāpes par to, ka jāatdod atpakaļ īpašniekam nozagtais laupījums. Šajā brīdī zaglis= skauģis pēkšņi vēlas, lai ”visi spēlē godīgi”, taču pats tajā nespēj godīgi piedalīties. Viņš uzskata, ka krāpjas un šmaucās visi pārējie tikai ne viņš pats un, pie kam, netic nevienam tieši tāpat kā netic pats sev.

Skaudība var sākt savu melno darbu cilvēkā arī bez samērošanās ar kādu citu konkrētu personu. Tā var ieslēgties arī tad, kad sabiedrība nav pret mums pietiekoši labvēlīga un pretimnākoša. Tātad – mūs neatzīst. Mūs neciena! Par to mēs atriebjamies visiem un izplatām indi kā garaiņus ap sevi kas saindē un paralizē vispirms jau paša skauģa dzīvi. Taču to jūt arī apskaustā persona.

Skaudības indīgie izgarojumi ievaino un saindē arī uzvarētājus un veiksminiekus, kas pēkšņi vairs nejūtas pietiekoši labi un pietiekami arī savā vislielākajā uzvarā un panākumos. Skaudība ir agresivitāte. Ja skauģu ir daudz, tad rēķinieties ar ātru nāvi. Apkārtējo skauģu naida izgarojumi biezā slānī iznīcinās visu, kas ir lielisks, perfekts, daiļš vai neatkārtojams. Tas izskatās tā – jūs cīnāties, cenšaties un sasniedzat zināmus, lieliskus rezultātus, taču apkārtne par to nevis uzslavē, bet nosoda. Jūs gaidāt uzslavu, bet saņemat nosodījumu. Jūs cerat uz atzinību, bet saņemat izsmieklu un nosodījumu. Jūs jautājat pieklājīgi, bet saņemat pretī rupjību. Ja pamēģināsiet šādā brīdī dubultot savu apņēmību un sasniegt vēl vairāk,tad rēķinieties ar naidu no kolēģu, radu, draugu un pārējo apkārtējo puses. Starp citu, tieši tie, kam būtu jāatbalsta, šādos – skaudības apogejas brīžos reaģē visļaunāk – novēršas no jums. Tā teikt – jūs saņemat sodu par to, ka esat sasniedzis nepieklājīgi daudz.

Skaudības agresivitāte plīvo gaisā. To jūt visi. Gan skaudēji gan apskaustais. Stāvot ar zelta medaļu kaklā uz apbalvošanas pjedestāla augstāka pakāpiena, var redzēt šo skaudības indes izgarojumus. Tie ceļas augšup un piepilda telpu kā neizturama smaka un izkropļo apkārtējo sejas. Skaudība krāso pat vēstules. Saņemot skaudības piesātinātus indes tekstus, pat burti sašķiebjas no neredzama spēka un no rakstāmpapīra lēni zemē birst skauģa aizvainojums kā pelēkas smiltis. Pat sveces apdziest no skaudības izgarojumiem. Esat pamanījuši?

Uz datora ekrāna skaudība izskatās nedaudz citādi. Kā? Par to nākamajā turpinājumā. 🙂

Provokatīvas pesimisms – 4: kustība nav nepārtraukts process, bet aprautu lēcienu sērija.

2013. gada 26. augustā turpinājums raksta 3. daļai. Noslēgums.

Izdzīvošanas problēmas

bībeleKlasiskais kapitālists, kā izrādās, arī esot visai faustisks radījums. Arī viņš ir meklējošs atklājējs, un tieksmei sapelnīt pēc iespējas daudz naudas esot savdabīgas kaislības forma.

Tā domāja arī Kārlis Markss, un tā vietā, lai sagādātu sev reālu kapitālu, viņš uzrakstīja grāmatu ar minēto nosaukumu.

Makss Vēbers (Max Weber) savukārt uzskatīja, ka modernais kapitālisms varēja nostabilizēties tikai protestantiskā augsnē (Nīderlande, Anglija). Viņam kapitālisma vēsture Eiropā ir ideju vēsture, un, viņaprāt, tā ir daudz ciešāka sakarā ar cilvēku, tautu mentalitāti, nevis ar materiālo attiecību loģiskām sekām (kā Marksam). Vēbers redz saites starp racionālismu un kapitālismu kā noteicošās. Ticīgais drīkstēja tikai strādāt un liet sviedrus (kā norādīts Pirmajā Mozus grāmatā). Tā bija nesavtība centība. Pamazām centīgais puritānis tomēr kļuva bagāts (Dievam par prieku). Tā kā centība kļuva ienesīga, tad Kalvins (Calvin) likvidēja viduslaiku doktrīnu, ka ņemt procentus (peļņu) par aizdevumiem ir grēks. Tieši pretēji – tagad procenti no bagātības uzkrāšanās turpināja Dievam tik tīkamo un vajadzīgo naudas apgrozības procesu daudz nadzīgākos un modernākos tempos. Puritāņa nesavtīgais darbs pamazām pārvērtās modernās Eiropas uzņēmējdarbībā.

Jau Spinoza un Richard Simon bija ievērojuši, ka Bībelē ir pretrunas. Diskusijas par šo tekstu izcelšanos, lomu, loģiku nav beigušās joprojām.

Fausta cilvēks šiem jautājumiem pievienoja vairākas jautājumu zīmes. Iespējams, ka tieši faustiskās zinātnes klātbūtne ietekmēja Luteru, kaut arī viņa viedoklis par sabiedrības uzbūvi un funkcijām ir pagalam konservatīvs. Tomass Mincers (Thomas Müntzer) tā arī nesagaidīja nekādu atbalstu no Lutera, jo viņa ”ideālā sabiedrība” tomēr izrādījās statiska, noteiktā hierarhijā un pēc noteiktiem likumiem funkcionējoša sabiedrība.

Taču laiks nestāv uz vietas. Laiki mainās un vairākas Eiropas tautas iedibināja savas, suverēnas valstis un iedibināja tajās savu kārtību, kas nav iedomājama bez ierēdņiem.

Amata ēnā

ierēdņiTā valsts darbinieks jeb ierēdnis kļuva par jauno censoņu ideālu. Ieņemt labi apmaksātu amatu nozīmēja to pašu, ko vinnēt loterijā. Valsts kanclers Aksels Oksenšerna (Axel Oxienstierna) XVII gadsimta vidū pirmais dibināja valsts iestādes Zviedrijā. Daudzas no šīm iestādēm ”ir dzīvas” un darbojas joprojām. Ap 1630. gadu universitātes kanclers Johans Šitte (Johan Skytte) spēra jau nākamo soli pasaules ”ierēdņošanā” un ieviesa vispārēju ierēdņu izglītību. Tagad jau valsts birokrātiskais aparāts tika gatavots ar daudz lielāku atbildības sajūtu nekā zinātnieki, mākslinieki vai skolotāji. Pēc studijām augstskolā nākamie funkcionāri/ierēdņi varēja papildināt zināšanas ārzemju studijās un pamazām šis amats tiem pienācās uz mūžu.

Kad Līvzemes ģenerālgubernators Ēriks Dālbergs (Erik Dahlberg) pat gribēdams no sava ierēdņa amata nevarēja tikt vaļā. Sirmā vecumā viņš vairākas reizes lūdza atsaukt sevi no amata. Tas slimajam ierēdnim izdevās tikai 77 gadu vecumā 1702. gadā. Tobrīd kroņa kalpotājs jau bija tik ļoti novārdzis, kas pat nespēja parakstīt karalim Kārlim XII adresētos iesniegumu. Mazliet vēlāk viņš nomira.

Ierēdņa amats arī tagad daudziem ir dzīves pamats, dzīvesveids un vienīgais dzīves kopsaucējs.

Pamazām Zviedrija pārvērtās militārā monarhijā. Karalis, kurs regulāri atradās iekarošanās karos ārzemēs, atstāja savas valsts pārvaldīšanu ierēdņu rokās. Kopš tā laikā mēs varam lieliski novērot kā mainās politiskās partijas, valdības, karaļi un karalienes, bet ierēdnis – paliek savā vietā.

Ierēdnis arī joprojām ir bīstams, bezpersonisks un stagnants radījums, kas klausa komandām, bet dzīvo bez dvēseles.

Kompetences konflikti

Šodienas sabiedrība slēpj sevī dažādus cilvēku pieredzes, kompetences un zināšanu līmeņus. Zināšanu tipoloģijā, piemēram, Emins Tengštroms (Emin Tengström) šodien pragmatiski iedala četrus nozīmīgākos kompetences veidus: ikdienas, profesionālā, zinātniskā un mākslinieciskā kompetence.

Pirmā no tām, lielākā vai mazākā, mērā pieder katram cilvēkam. Ar nākamajām ir jau sarežģītāk.

Vispirms tāpēc, ka starp kompetences veidiem pastāv pretrunas: jo sarežģītāka kļūst sabiedrība, jo spēcīgāk izvēršas konflikti: gan vienas personas robežās, gan arī starp ļaudīm ar dažādu un atšķirīgu kompetences bagāžu.

Kā vienu no pašiem interesantākajiem un progresīvākajiem kompetences tipiem Tengštroms atzīmē māksliniecisko kompetencei un tās konfliktus ar citiem kompetences veidiem. ”Mākslinieciskā kompetence praksē netiek atzīta par īpašu zināšanu veidu. Administratori teorētiski respektē mākslu, taču tie nevar saprast mākslinieciskās kompetences specifiku. Kultūras un mākslas produktus parasti mēģina salīdzināt ar  patēriņa precēm. Citādi valsts darbiniekam, ierēdnim un vērtētājiem ir grūti saprast – kas tas īsti ir, jo ierēdnis nespēj atbrīvoties no racionālisma un loģiskās domāšanas ar argumentu palīdzību” (Det sannolikt osannolika,1985:65).

Fizika ikdienai

dvēseleRenesanse ieiet savā jaunākajā lokā, un matemātika, loģiskākā no zinātnēm, kopā ar saviem universāli objektīvajiem likumiem, raustās pirmsnāves konvulsijās. Tie pasaules izzināšanas kodi, uz kuriem cerēja Fausta cilvēks gadsimtu garumā, paši aizslīdējuši nevienam nezināmā virzienā. Tālu projām no mums pazīstamās matemātikas.

Ņūtona fizikai arī klājas grūti. Egocentriskā vīzija atkāpjas. Visa mūsu dzīve un domāšana pēdējo 300 gadu laikā bija daudz ciešāka saistīta ar Ņūtona fiziku, nekā mums gribētos to atzīt.

Markss, Darvins, Freids, Lekorbizjē arhitektūra un visa ”tā pasaule, kurai mums ticēt liek zinātne” (Rasels) līdz šim noteica mūsu domas. Daudzi no mums, protams, sajuta pārrāvumus un paredzēja kļūdu, kura dominē visapkārt. Tieši tāpēc katrs no tiem radīja ap sevi savas pasaules, jo Dievs tobrīd jau bija miris.

Tā Ņūtona mācība noteica arī mūsu attieksmi pašiem pret sevi, jo tā apgalvo, ka ikviens no mums ir tikai skrūvīte lielā, nekontrolējamu spēku mijiedarbības spēlē.

Modernā socioloģija, psiholoģija un pedagoģija, tāpat arī noziedznieku morāle sakņojas Ņūtona fizikā.

Tas pats noticis arī mūsu attiecībās ar dabu, kur pēc Ņūtona un Dekarta mācības – esam tikai svešinieki bīstamā vidē, kuru var un vajag izmantot savā labā.

Ņūtona fizika valda joprojām. Taču zudis ir tās optimisms.

Jau sen pie durvīm klauvē Einšteina jaunā fizika, kvantu mehānika, taču skolās un medijos to iekšā joprojām nelaiž.

Vecā fizika, kas nosēdināja cilvēku uz Mēness, dzen uz priekšu ģeneratorus – joprojām sēž tronī. Iespējams, ka Einšteina fizika neietekmēs nedz vēsturisko, nedz arī antropoloģisko domāšanu, jo tā darbojas ar milzīgiem lielumiem un ātrumiem. Taču kvantu fizika nenogurst mūs iesaistīt un turpinās mūsu ietekmēt aizvien spēcīgāk.

Tagad izrādās, ka elektroni un nevis mēs paši ir vainīgi pie mūsu kļūdām. Heisenberga teorija jau sen iegājusi psihologu leksikā un šī sešdesmit gadus vecā zinātne joprojām mācās staigāt pa zemes virsu. Tā pārmainīs jaunāko laiku vēsturi. Un lūk – beidzot dvēsele kāpj ārā no pagraba!

Pa mitrām un sadrupušām kāpnēm.

Ar bālumu vaigā.

Mans bērnības ķieģelis uz slīpas plaknes, uz neēvelētā dēļa , pa kuru skolotājs viņu dresēja lejup, tagad smaida. Izrādās, ka man toreiz bija taisnība. Jo kustība nav nepārtraukts process, bet aprautu lēcienu sērija. Ķieģelis nevis slīdēja, bet lēca!

Kvantu teorija rāda, ka katra kustība, arī tā, kuru mēs uztveram kā nepārtrauktu, faktiski ir saraustīta kā filmas kadri vecā kinolentē. Laika projektors lēkā pa lēcienu acumirkļiem un vāc kopā Maksa Planka atklātos kvantus.

Dzīve datorā

Fraktāļi, DNS, zelta griezums saulespuķēs, kokos, gliemežvākos.

Varbūt man tomēr nevajag uztraukties par cipariem uz nošu lapām?

Jaunais laiks ir klāt, daudziem bail no tā.

Kāpēc?

Tāpēc, ka visi bīstas no nezināmā un neapgūtā visuma. Tāpēc vieglāk ir iebēgt virtual reality.

Jāuzliek galvā speciāla cepure, acenes. Pēc tam, ieslēdzot datoru, var ieiet tehnokrātu leiputrijā. Sākumā pavīd divi mazi ekrāni taču mirkli vēlāk virtuālā reālitāte pārņem mūs savā varā. Var padarboties pa virtuvi, kurā krāsainā skapīšu durtiņas grozās kā sēnes vējā. Te var celt, vilkt, nest un mizot pa īstam. Virtuve izskatās zīmēta kā dārgā reklāmas katalogā, taču sajūta ir kā uz nepazīstamas planētas. Arhitekti te pārbauda savas idejas, kā uz trenažiera. Te esot darīšana ar pilnīgi jaunām iespējām. Carl .E. Loffer no Carnegi Mellon University zvēr, ka minētā tehnika būšot jaunās mākslas pamatā un virtuālais Networked Virtual Art Museum drīz izkonkurēšot visas klasiskās galerijas.

Pagaidām izskatās, ka šo tehniku vislabāk izmanto videospēļu industrija.

Nav sajūtas, ka hologrammu tehnoloģija būtu ielauzusies kinomākslā uz palikšanu un skatītāju aktīva līdzdarbošanās sižetā joprojām netiek praktizēta (kā to solīja pirms 20 gadiem).

Darbības vārda locīšana

valodasTaisnības izjūta, gudrība, izturība un mēra izjūta. Šīs četras, kardinālam tik nepieciešamās īpašības mums sludina senie teksti.

Latīņu un grieķu valoda vēl nav noslīkušas konjunktūras jūrā, bet lēni grimst lejup.

Pārliecība par to, ka ja cilvēks prot locīt darbības vārdu latīņu valodā 100 formās, tad šis cilvēks automātiski iemācās loģiski domāt, jau sen ir novītusi kā pērnā zāle.

Klasiskās valodas jau sen vairs nav kultūras fundaments. Kvantu loģika ir atlēkšojusi pie mums un dvēsele kāpj ārā no pagraba.

Vai mēs viņu šodien pazīsim?

Tad kad viņa izkāps.

No autora arhīva: raksts speciāli laikrakstam Literatūra un Māksla, 1993. Interneta versija. Noslēgums.