Skaudības līkloči. 2. daļa. Turpinājums.

Skaudība

Skaudība

2014.gada 22.jūlijā

(turpinājums)

Skaudības līkloči

Novilkt taisnu līniju bez lineāla nav viegli. Skrienot no punkta A uz punktu B, skauģis nekad neskrien taisni uz priekšu. Viņš paskrien, apstājas. Paraugās atpakaļ. Pēc tam jož nedaudz pa labi. Tad palecas un skrien tālāk pa kreisi. Skaudības līkločos mēdz slēpt pēdas.

Skaužot mēs iekšēji aizbarikādējamies pret riskanto pasauli, kurā pastāv reāli draudi zaudēt. Ik dienas esam nobažījušies par to, lai ”kāds” nesāk apdraudēt mūs kā vērtību.

Cilvēks skaužot aizsargājas. Skaudība ir ierocis un ar to var rīkoties dažādi. Visizplatītākais paņēmiens ir nr 1 – publiski atteikties no sava iecerētā mērķa, lai, neizdošanās gadījumā, citiem nebūtu iemesla izsmiet. Piemēram, Jums patīk kāda skaista meitene, taču apzināti atsakāties par labu viņas neglītajai draudzenei, lai (atraidījuma gadījumā) neizskatītos smieklīgi sabiedrības acīs. Jums ir bail riskēt. Tāpēc izvēlaties drošāko ceļu ”ņemat par sievu mazāk glīto draudzeni” un apzināti atsakāties no savas mūža mīlestības. Tā teikt – labāk vārna rokā, nekā zīle kokā. Pēc tam visu mūžu dzīvojat kopā ar ”vārnu” un mēģināt iegalvot sev un apkārtnei, ka ”visas zīles ir palaistuves” un, ka Jūsu izvēle ir ”drošs risinājums” un ”stabilai investīcija nākotnei”, lai gan pa kluso skaužat ”zīles” veiksmes un ciešat no tā, ka laimes vietā izvēlējāties ”drošu” garlaicību.

Paņēmiens nr 2 – spēlēt vienaldzību jeb matrica ”citu panākumi nav sasniegumi uz mani neattiecas”. Piemēram – Jūsu kaimiņš ir uzvarējis motokrosā, bet jūs viņam (uzslavas vietā) deklarējiet, ka Jums motokross ir vienaldzīgs un no tā (attiecīgi) izriet, ka jums ir vienaldzīga arī viņa uzvara mačos. Tā teikt – ”tas nav nekas!”. Šādā kārtā visus citu cilvēku panākumus ”iespējams” devalvēt līdz nullei un padarīt nenozīmīgus. Līdz ar to visi citu cilvēku panākumi ir ērti noēvelējami līdz saknei un kļūst nenozīmīgi gan Jums, gan arī apkārtnei (ja viedoklis ir publiski pieejams un reprezentatīvs arī citiem).

No šejienes izriet skaudības postošā ietekme uz būtiski sabiedriski politiskiem procesiem valstī, kad viens iekšēji aktīvs un publiski atpazīstams skauģis var panākt neskaitāmu talantīgu cilvēku panākumu devalvāciju. Ar šo tiek radīta situācija, ka talantīgiem, spējīgiem un īpaši apdāvinātiem cilvēkiem nav vietas nedz valsts, nedz pašvaldību vai sabiedrisko organizācijas vadības sistēmā, jo viņus laicīgi ”izravē” ietekmīgu personu skaudība. Rezultātā vislabāko administratīvo karjeru spēj realizēt iespējami neuzkrītoši, pelēki, neizteiksmīgi un mazapdāvināti politiķi uz vadītāji. Tie, kas neizraisa apkārtējo skaudību pret sevi. Viduvējības.

Nr. 3 – zibenīgi novilkt apskaužamo personu zem sava līmeņa. Tā teikt – ”man ari piedāvāja rakstīt doktora disertāciju, tikai es to nevēlējos”. Šajā brīdī jaunā, talantīgā zinātnieka aizstāvētais promocijas darbs un padarītā darba vērtība tiek ”noēvelēta līdz saknei” un devalvēta līdz nevajadzīgam absurdam. Tas ko jaunais censonis ir izdarījis, kļūst nevērtīgs un pārvēršas absurdā.

Skaudība ir paņēmienu kopums, kas palīdz izvairīties no pazemojošas salīdzināšanas ar citu personu. Tātad aizsardzības mehānisms, kas palīdz nogrūst no uzvaras pjedestāla visus, kas tur uzkāpuši. Izņemot mūs pašus. Cilvēka vajadzība novērtēt visu, attiecībā pret sevi, ir skaudības pirmais pakāpiens. Tās uznirst ikvienā dzīvē brīdī, kad acu priekšā paveras kas iekārojams. Nākamais solis ir salīdzināt – vai tas ir labāk vai sliktāk nekā man? Šajā brīdī ieslēdzas arī paralēlais – aizsardzības mehānisms, kas pieprasa neakceptēt neko, kas ir pārāks par mani pašu. Koncentrējoties (fokusējoties) uz cilvēku, kas ir piesaistījis mūsu uzmanību un ir iekāres objekts, enerģija pārtop savā pretmetā un sadeg iekšēja naida liesmās, jo šis cilvēks ir sasniedzis to, kas mums nav izdevies un tāpēc ir iznīcināms kā traucējošs elements.

Skaudība ir ir fenomenāls nemateriāls mehānisms. Tas būtiski bremzē mūsu ikdienas progresu, labklājību, pārticību. Tas izraisa nelaimes, konfliktus, karus un postu, taču nopietni neviens ar šo psiholoģijas perversitāti nav cīnījies. Vienkārši tāpēc, ka skaudīgi esot visi – sākot no amēbām un beidzot ar ziloņiem un šo īpašību gadsimtiem ritot, sāk uzskatīt par normālu parādību visās sabiedrībās. Tieši tāpat kā elpošanu vai pārtikas uzņemšanu. Tā tiek pieņemts. Cilvēkus ieskaitot.

Dažādu pagātnes filozofu darbos var sastapt pievēršanos skaudībai. Novērot mēģinājums to definēt. Piemēram, Aristotelis savā otrajā retorikas grāmatā raksturo skaudību kā sāpes, kuras izraisa salīdzinājums ar citu (līdzvērtīgu = viena ranga) personu brīdī, kad tā gūst panākumus.

Par skaudību raksta arī Akvīnas Toms savā Summa Theologiae II-II. Quaestio trigesimasexta. Viņš nosauc skaudību par nelaimi (tristitia) saistībā ar kāda cita labklājību. Cita cilvēka panākums tātad izraisa skauģī nelaimi jeb est diminutium propriae gloriae vel excellentiae.

Spinozam skaudība nozīmē naidu. Pēc viņa domām nelāgā īpašība noskumt, ja kādam citam klājas labāk un sūroties par cita cilvēka panākumiem, nav nekas cits kā melns naids.

Dekarts mēģina iedziļināties skaudības procesā un nodala divas skaudības formas: 1) pamatoto skaudību un 2) nepamatoto skaudību. Pirmā esot godīgu noteikumu pārkāpums, bet otrā ”baltā skaudība”. Tai pat laikā viņš atzīst, ka cilvēce reti ir godprātīga un taisnīga savos spriedumos. Skat. Les passions de làme. Bibliotehéque des textes philosophiques. Paris.1955.

Emanuels Kants skaudību uzskata par tendenci ciest dēļ citu cilvēku panākumiem arī tad, ja šie panākumi nekādi neietekmē pašu skauģi. Skat. Grundläggning av sedernas metafysik. Daidalos. Lund. 1987.

John Rawls raksta, ka cilvēki apskauž tos, kas ir par viņiem labāki. Mēs esot gatavi atņemt šiem apskaužamajiem cilvēkiem visas viņu priekšrocības arī tad, ja tāpēc paši ko zaudētu. Skat. A theory of justice, Clarendon Press. London. 1972.

Skaudība ir bezjēdzīga un neproduktīva nodarbošanās. Protesta forma pret mūsu metafizisko nespēju būt patstāvīgiem.Taču šis protests nav taisnīgs. Drīzāk gan liekulīgs mēģinājums saglabāt savas iedomas, neraugoties uz dzīves reāliju reālo plūdumu. Tas atgādina zagļa loģiku – sāpes par to, ka jāatdod atpakaļ īpašniekam nozagtais laupījums. Šajā brīdī zaglis= skauģis pēkšņi vēlas, lai ”visi spēlē godīgi”, taču pats tajā nespēj godīgi piedalīties. Viņš uzskata, ka krāpjas un šmaucās visi pārējie tikai ne viņš pats un, pie kam, netic nevienam tieši tāpat kā netic pats sev.

Skaudība var sākt savu melno darbu cilvēkā arī bez samērošanās ar kādu citu konkrētu personu. Tā var ieslēgties arī tad, kad sabiedrība nav pret mums pietiekoši labvēlīga un pretimnākoša. Tātad – mūs neatzīst. Mūs neciena! Par to mēs atriebjamies visiem un izplatām indi kā garaiņus ap sevi kas saindē un paralizē vispirms jau paša skauģa dzīvi. Taču to jūt arī apskaustā persona.

Skaudības indīgie izgarojumi ievaino un saindē arī uzvarētājus un veiksminiekus, kas pēkšņi vairs nejūtas pietiekoši labi un pietiekami arī savā vislielākajā uzvarā un panākumos. Skaudība ir agresivitāte. Ja skauģu ir daudz, tad rēķinieties ar ātru nāvi. Apkārtējo skauģu naida izgarojumi biezā slānī iznīcinās visu, kas ir lielisks, perfekts, daiļš vai neatkārtojams. Tas izskatās tā – jūs cīnāties, cenšaties un sasniedzat zināmus, lieliskus rezultātus, taču apkārtne par to nevis uzslavē, bet nosoda. Jūs gaidāt uzslavu, bet saņemat nosodījumu. Jūs cerat uz atzinību, bet saņemat izsmieklu un nosodījumu. Jūs jautājat pieklājīgi, bet saņemat pretī rupjību. Ja pamēģināsiet šādā brīdī dubultot savu apņēmību un sasniegt vēl vairāk,tad rēķinieties ar naidu no kolēģu, radu, draugu un pārējo apkārtējo puses. Starp citu, tieši tie, kam būtu jāatbalsta, šādos – skaudības apogejas brīžos reaģē visļaunāk – novēršas no jums. Tā teikt – jūs saņemat sodu par to, ka esat sasniedzis nepieklājīgi daudz.

Skaudības agresivitāte plīvo gaisā. To jūt visi. Gan skaudēji gan apskaustais. Stāvot ar zelta medaļu kaklā uz apbalvošanas pjedestāla augstāka pakāpiena, var redzēt šo skaudības indes izgarojumus. Tie ceļas augšup un piepilda telpu kā neizturama smaka un izkropļo apkārtējo sejas. Skaudība krāso pat vēstules. Saņemot skaudības piesātinātus indes tekstus, pat burti sašķiebjas no neredzama spēka un no rakstāmpapīra lēni zemē birst skauģa aizvainojums kā pelēkas smiltis. Pat sveces apdziest no skaudības izgarojumiem. Esat pamanījuši?

Uz datora ekrāna skaudība izskatās nedaudz citādi. Kā? Par to nākamajā turpinājumā.🙂

One thought on “Skaudības līkloči. 2. daļa. Turpinājums.

  1. Labi, bet ja nopietnāk – skaudība neapšaubāmi ir negatīvā rakstura īpašība, pamatoti izskaužama. Bet – skaudība taču nav cēlonis, bet sekas. Cēlonis ir neziņa.
    Ja cilvēks uztver fenomenus kā patiesi eksistējošus, nevis kā savas apziņas iluzoru projekciju, rodas pieķeršanās. Kur pieķeršanās – neizbēgama skaudība. Vien no cilvēka iekšējās inteliģences atkarīgs, lai skaudība nekļūtu klaji destruktīva. Bet lai skaudību iznīcinātu pilnībā – jāiznīcina pieķeršanās. Lai iznīcinātu pieķeršanās – jāapzinās ka visi saliktie fenomeni nepārtraukti mainās, un ir iluzori.
    To ļoti viegli uzrakstīt, bet ļoti grūti to ievērot dzīvē!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s