2017. būs liktenīgais gads Eiropas ēkai. Vai nodrošināsim tālredzīgo bremžu sistēmu?

Speciäali TVNet

eukarogs

Attēls no TVNet

 

Aizvadītais gads paņem sev līdzi nepiedodami daudz upuru un ieies vēsturē ar traģiskiem notikumiem, kas (zināmā mērā) atsauksies arī uz mūsu dzīvi nākotnē. Labā ziņa ir tā, ka šis gads aizies un vairs nebūs. Sliktā, ka 2016. gada notikumu tulkojumā aktīvi iesaistās populisti, kas mēģina no tā sev iegūt politisku peļņu. Tā sakot – vēlas «uzcept olas» uz pannas, kas novietota uz ugunskura, kuru nodrošina kaimiņa degošā māja. Automātiska bremžu sistēmā šādās situācijās noder. Vai iemācīsimies to sarūpēt?

Terorisms un šaha loģika

Aizvadītais bija terorisma eskalācijas gads. Pašā vasaras vidū, 28. jūnijā, trīs cilvēki mēģināja aizdedzināt Stambulas lidostu, lai pēc tam to uzspridzinātu kopā ar sevi un iespējami daudziem pasažieriem. Detonējot spridzekli, viņiem izdevās nogalināt 44 un ievainot 200 nevainīgu cilvēku. Masu slepkavošanas «pasākums» norisinājās pie starptautisko lidojumu termināla un tika forsēts brīdī, kad vietējie policisti kļuva aizdomīgi. «Biju jau izgājis cauri drošības kontrolei un sēdēju uzgaidāmajā telpā pie sava lidojuma,» stāsta Markuss. «Tobrīd nogranda pirmais sprādziens. Sarāvāmies. Paskatījāmies cits uz citu. Nolēmām, ka vainīgi ir celtnieki. Laikam kaut ko spridzina. Pēc minūtes simtiem cilvēku traucās mūsu virzienā. Sapratām, ka noticis uzbrukums. Teroristi,» nopūšas Markuss. Viņam izdevās izvairīties no ticīgo fundamentālistu lamatām. Citiem klājās sliktāk. Pie tā sākam pierast. Šodien šādi notikumi jau kļuvuši par ikdienas rutīnu daudziem, kas dzīvo Briselē vai Parīzē. Līdz mūsu Rīgai vai Bolderājai spridzinātāju fanātisms vēl nav nonācis. Pagaidām mitināmies miera ostā, tālu no asiņainajām masu slepkavībām. Taču drošība var izrādīties mānīga un notikumi var sākt tuvoties arī mūsu platuma grādiem. Kas ir šie ārprātīgie ticības fanātiķi, kuri idejas vārdā gatavi iznīcināt iespējami daudz nevainīgu ļaužu?

Jūlijā turku policisti arestēja 30 iesaistītās personas Stambulā, ar līderi Ahmedu Čatājevu priekšgalā. 36 gadus vecais čečenu izcelsmes terorists bija nosēdējis pāris gadus zviedru cietumā par nelikumīgu ieroču kontrabandu. Pagātnē Čečenijas kara veterāns, tagadnē – islāma kaujinieku rindu papildinātājs no bijušajām Padomju Savienības Āzijas republikām. Karojošo musulmaņu vienību komandieris. Tieši viņa vienība arī veidoja Stambulas spridzinātāju kodolu. Esot cīnījies par Čečenijas neatkarību pret Krieviju un pēc tam 2003.gadā ieguvis politisko patvērumu Austrijā. Sulīgais bēgļu pabalsts Alpos nebija viņa ambīciju bremze. Līdzīgi uzvedās arī 23 gadus vecais Osama Karajems, kurš bija viens no septiņām personām, kuru aizturēja sakarā ar atentāta organizēšanu Briseles lidostā un metro sistēmā 22. martā. Līdzīgs raksturojums arī pārējiem ar terorismu apsēstajiem, kurus noķer, nošauj vai notiesā. Izskatās iespaidīgi, taču velns nav tik melns, kā viņu mālē.

Pašreizējais terorisms nav neuzvarams orkāns, kuru neiespējami izklīdināt. Jā, tas ir bīstams, taču laicīgs. Neaizmirsīsim, ka arī visi līdzšinējie cilvēces kari ir notikuši «ticības dēļ». Tāpēc islāma fundamentālisti principiāli neatšķiras no krustnešiem, polpotiešiem vai boļševikiem. Ideoloģiskā dziesma ir tā pati, tikai kaujas metodes citas. Ja reiz cilvēcei ir izdevies savulaik novākt visus līdzšinējos masu slepkavas no politiskās skatuves, tad izdosies arī izdzēst alkaidiešus (un viņiem līdzīgas kaujas frakcijas) no mūsu reālās ikdienas ainām. Vienīgā problēma pagaidām ir tā, ka nejaudājam saprast jaunās frontes līnijas un kauju reljefus, kas norisinās uz miera apstākļu dekorāciju fona. Bez tam daudz vairāk cilvēku «no viņu rokas» iet bojā Āzijā un Āfrikā nekā Eiropā.

Protams, pērn visplašāko pasaules uzmanību maniaku ārprāts izpelnījās 14.jūlijā franču Nicā, kur gāja bojā 84 cilvēku nacionālo svētku laikā. Terorisma aktam tika izmantota smagā automašīna, kas apzināti iebrauca pūlī Islāma valsts uzdevumā. Atkārtoti šis paņēmiens tika likts lietā Ziemassvētku laikā Vācijā. Arī tur reliģiozais fanātiķis nolaupīja poļu automašīnu, nošāva šoferi un izmantoja viņa smago braucamo kā «ceļa rulli» Berlīnes Ziemassvētku tirdziņa apmeklētāju nogalināšanai. Analīze rāda, ka Scania automašīnas bremžu sistēma bija iedarbojusies automātiski, neļaujot teroristam nogalināt maksimāli daudz cilvēku. Iespējams, ka šis atklājums ir simbolisks un norāda, ka nākotnē jāizmanto tālredzība jeb spēja iekodēt mūsu drošību visās riska situācijās. Tas ir iespējams, mēs tā arī darīsim. Uzvarēsim maniakus ar šahistu cienīgu aprēķinu. Tieši tāpēc mūsu nākotne būs drošāka, nekā bija pagātne.

Politiskais kartelis un tikumības kardināli

Pērnais mūsu valstī bija Ventspils oligarha triumfa gads. Parasti biznesā «vadošo amatu savstarpējo sadalīšanu» (kuru nekautrīgi piekopj Latvijas vadošās pozīcijas un tā saucamās opozīcijas partijas) sauc par karteļa veidošanu. To apkaro, un autorus mēdz sodīt. Sadalot vadošos valsts amatus (partiju starpā), politiskā nomenklatūra grauj demokrātiju valstī. Diemžēl. Šo procesu atkal varējām novērot jaunās valdības veidošanas frekvencēs, brīdī, kad 20. janvārī prezidentam Vējonim tika veikta sirds operācija un premjera krēslā nosēdās otrs Ventspils kabatas partiju cilvēks Māris Kučinskis. Slimais prezidents izveseļojās, taču palika amatā, un jaunais premjers turpināja valsts stagnāciju pēc pierastās shēmas. Neatejot no kases, Ventspils panāca sev gigantiskus valsts finanšu iešļircinājumus «sportam un kultūrai». Nedomāju, ka galvaspilsēta no Rīgas tāpēc tiks pārcelta uz Lembergpili. Taču valsts naudas iesūknēšana kārtējo reizi «publikai» pierādīja, kurš šajā valstī «ir ar ūsām», un atradīsies naivie, kas šo «PSRS sagādnieka» lomu traktēs kā «laba saimnieka» piemēru.

Tas nozīmē, ka cerība uz modernu valsts politisko pārvaldi Latvijā joprojām paliek kopīgas vēlmes līmenī un to varam mierīgi pārcelt kā nerealizētu sapni uz nākamo 2017.gadu.

Pērnais gads iezīmējās ar Putina un kremlistu propagandas panākumiem mūsu publiskajā telpā. Mākslīgi ģenerētās Kremļa propagandas tehnologu idejas un interpretācijas strauji iesakņojušās arī latviešu smadzenēs, pateicoties netraucētai Krievijas valsts kontrolēto mediju ofensīvai un vietējo nacionālkonservatīvo spēku garīgam atbalstam. To uzskatāmi pierādīja amizantās, «nacionāļiem» iedalītās Tieslietu ministrijas histērijās pret Stambulas konvencijas parakstīšanu Latvijā. Prasība aizliegt fiziski izrēķināties ar sievietēm pēkšņi tika nobīdīta kulisēs, priekšplānā izbīdot «bailes par ģimeni», kas tikšot iznīcināta, ja sievietes iekaustīt vairs nedrīkstēšot. Mēģinot iestāstīt, ka sievietes sist ir normāli, un visur saredzot geju draudus tradicionālajai ģimenei, iebiedētajiem juristiem un tikumības kardināliem pagaidām neizdevās nostutēt Latviju tumsonīgāko valstu pulciņā. 18. maijā Latvija tomēr parakstīja Eiropas Padomes konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Pieļauju, ka ultrakonservatīvie vēlējās labu un ka modernais laiks ir viņiem nesaprotams, tāpēc tiek pārprasts. Diemžēl traģiski ir tas, ka «tik viegli sabaidāmie» Latvijā atrodas «tik tuvu varas svirām». Skatīsimies, kā ies ar ratificēšanu parlamentā.

Nākamā aizejošā gada anekdote bija tās pašas ministrijas tikumības normu ieviešana nākamajiem laulātajiem draugiem jeb «Pirmslaulību mācību programma». Atkal neiztika bez komiskām tikumības ainiņām, kas jau kļuvušas par klasiskiem jokiem sociālajos medijos. Skumja ir nevis šāda birokrātu jaunrade, bet gan viņu nespēja atzīt kļūdas un uzmākšanās sabiedrībai ar savu obligāto apsēstību.

Panamas dokumentu atmaskojumi maz aizķēra Latvijas sabiedrības publisko domu, kas, protams, ir žēl. Rokošās žurnālistikas uzplaukumu šajā virzienā novēlēsim sev 2017.gadā.

Līgo Brexit un spriedzes saasināšanās

23.jūnijā Apvienotā karaliste nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības. Gerts Vilders, Marina Lepēna par to noteikti iebaudīja šampanieti. Lai gan pagaidām nav ziņu par līdzīgu referendumu ģeometrisko progresiju citur, tomēr Eiropas Savienība ar šo balsojumu Jāņu vakarā saņēma pamatīgu pliķi. 8. novembra vēlēšanu rezultāts ASV Briseles pēriena efektu paspilgtināja. Protams, varam šos notikumus vērtēt gan kā neapmierinātības demonstrāciju, gan arī kā izaicinājumu politkorektajai elitei. Taču varam arī paraudzīties dziļāk un konstatēt, ka liela nozīmē šajos procesos bija apzinātai faktu manipulācijai sociālajos medijos, kas šodien jau pārņēmuši etablēto masmediju ietekmes telpu. Vēl jūnijā nesūrojāmies par to, ka sociālie mediji piegādā sagrozītu informāciju un pavisam konkrēti maina politisko ložu sadalījumu. Tagad, pēc Krievijas tiešās piedalīšanās Trampa priekšvēlēšanu kampaņā, šī pati tēma jau tiek apskatīta plašāk, jo efekti ir uzkrītošāki. Neviens vairs nevar būt drošs tīmekļa komunikācijas priekšā. Tā nosaka visu, neatkarīgi no tā, vai mēs to atzīstam vai ne. Cits jautājums ir komunikācijas procesu diriģenti un mūsu spēja ietekmēt notiekošo un tos, kas pārkliedz pūli.

Kas notiks tālāk? Vai Eiropas namu labējiem populistiem izdosies sagāzt drupās tāpat kā Krievijas bumbvedējiem Alepo? To redzēsim nākamgad, kad pie vēlēšanu urnām dosies Nīderlandē, Vācijā un Francijā. Iespējams, ka briti ar savu Līgo balsojumu ir nobruģējuši ceļu Marinai Lepēnai uz Elizejas pili. Redzēsim.

Nepatīkams 2016.gada nobeigums bija arī Amerikas Savienoto Valstu un Krievijas attiecību tālāka sarežģīšanās. Vašingtona izraidīja 35 Krievijas diplomātus, apsūdzot tos spiegošanā. Putins (kā parasti) visu noliedza, un Dmitrijs Peskovs solīja «atbilstošu pretreakciju». Amerikāņiem tas sāpēšot. Esot jānogaida tikai trīs nedēļas, un tad Baltajā namā iekārtošoties Krievijai labvēlīgais Donalds Tramps. Tā domā Putina galms, jo «visi, ne tikai amerikāņi, to vien gaida, lai Obama pazūd no politiskās skatuves, un būs priecīgi par to» (Krievijas vēstniecības Lielbritānijā viedoklis mikroblogā Twitter). Skaidrs, ka vainīgie skaitās krievu hakeri, kas mēģināja un viņiem izdevās ietekmēt ASV vēlēšanu iznākumu. Nav skaidrs, kā pagriezīsies ASV ārpolitika pēc 20. janvāra. To rādīs laiks.

Piektdienas rītā strauji nokritās dolāra kurss. Eiro uzkāpa no 1:0400 līdz 1:0650. Mūsu un starptautisko politiķu zināšanas «naudas loģikā» joprojām esot «vairāk nekā nepietiekamas». Tā uzskata finanšu eksperti. Īpaši traģiski tas novērojams patlaban, jo šodienas makroekonomiskajos modeļos naudas «kā tādas» vairs vispār nav, – uzskata Mikaels Klumhofs, Starptautiskā valūtas fonda analītiķis. «Gandrīz visa nauda, kura šodien eksistē, tiek veidota bankās kā parādi. No vienas puses, ekonomika nevar funkcionēt bez naudas, bet no otras puses – banka spēj saražot naudu tikai tad, ja kāds ņem kredītu. Visiem ir jāiestieg parādos, citādi naudas nebūs un ekonomikai nebūs nodrošināta asinsrite. Tie, kas atdod parādus, bremzē šo procesu,» uzsver Klumhofs. Viņam šķiet, ka pagaidām sistēmu glābj apstāklis, ka ļaudis pašreizējo ekonomikas loģiku nesaprot. Brīdī, kad mēs sapratīšot, – notikšot revolūcija. Šo apgalvojumu esot prognozējis Henrijs Fords. Izskatās, ka joprojām nesaprotam. Varbūt nākamgad politiķi to beidzot sapratīs un pārrakstīs likumus, ierobežojot banku visatļautību?

Ko esam zaudējuši un ko apņemsimies

Aizvadītajā zaudējām salīdzinoši daudz radošu personību. To vidū bija leģendārais kanādiešu mūziķis un dzejnieks Leonards Koens, kinooperators un dokumentālists Andris Seleckis, aktrise Dzintra Klētniece, minisvārku autors un franču modes dizainers Andrē Kordžess (André Courrèges). Daudz mūziķu: Prince, piektais «bītls» Džordžs Martins, Džordžs MaiklsDeivids Bovijs un rokmūzikas vēstures leģendārais sintezatora virtuozs Keits Emersons – Emerson, Lake & Palmer dibinātājs (1970), kā arī mūsu pašu Ojārs Grīnbergs.

Pietrūks jaunu smalko Andžeja Vaidas filmu, itāliešu dramaturga un Nobela prēmijas laureāta Dario Fo darbu. Dario aizgāja no mums 90 gadu vecumā kā izcils dramaturgs, satīriķis un politiski aktīvs mākslinieks. Apveltīts ar filigrānu humora izjūtu, un tieši tāpēc viņa lugas ir pērles, kas nekad neapsūbē. Viens no politiskā teātra aizsācējiem Rietumeiropā, īpaši atzīmējama viņa luga «Anarhists, kuru izmeta ārā pa logu kļūdas dēļ», kā arī «Mēs tomēr nemaksāsim». Zaudējām arī Umberto Eko, kas bija un paliks mūsu publiskajā telpā ne tikai kā izcils semantiķis, bet arī kā jēdziens pasaules kultūrvēsturē.

Paldies viņiem, bet jāiet tālāk.

Jaunais, 2017. gads ir klāt. Pētnieki zviedru universitātēs tikko noskaidrojuši, ka katrs astotais vīrietis un katra piektā sieviete sagaida gadu mijas slieksni ar jaunu apņemšanos. Viņi vēlas uzlabot savu dzīves kvalitāti jaunajā gadā kādā noteiktā veidā. Līdz šim visizplatītākais sieviešu vēlmju tabulā bijis lūgums pēc iespējas notievēt (33%), bet vīriešu – panākt labus rezultātus sporta zālē (21%). Tikai 1% apņemas pārtraukt smēķēt, un lielākā daļa aptaujāto «vēlas ko citu» (45%). Kas īsti ir «kas cits»? «Viss kas,» konstatē eksperts Pers Karlbrings, «lielākā daļa vēlas: 1) izvairīties no stresa, 2) savest kārtībā privāto naudas situāciju, 3) lasīt vairāk grāmatu, 4) lietot mazāk alkohola, 5) «savest kārtībā» savu ķermeni.»

Šobrīd apņemamies, taču daudz grūtāk būs apņēmību realizēt vēlāk. Pagaidām neviens nav sapratis, cik lielā mērā mums tas izdodas. Amerikāņu pētījumi rāda, ka 71% jaungada apņēmīgo saglabā savus mērķus apmēram vienu nedēļu pēc jaunā gada. 46% to dara 6 mēnešus, apmēram līdz Jāņiem. Par pārējiem ziņu nav. Nav slikts rādītājs. Galu galā cilvēki mēģina tuvoties savam sapnim un iecerēm, kas nemaz nav maz. Ir apņemšanās, kuras izpildīt ir vieglāk. Ir arī tādas, kas padodas grūtāk. Pats galvenais ir sākt. To arī novēlu mums visiem un kopīgajai valstij ar nosaukumu Latvija.

Novēlu, lai nākamais – 2017. ir un atnāk veselīgs, laipns, mierpilns un gādīgs.

Laimīgu 2017.gadu!

Partiju uguņošana: par skandālu ap rokgrupu «Līvi»

Speciāli TVNet 

livi-kolaza

TVNet ilustrācija

Tikko aizvadīta vētra publiskajā telpā par Nacionālās apvienības centieniem vispirms piešķirt (E. Cilinskis) un pēc tam atsaukt (I. Parādnieks) «prēmiju» € 30 000 apmērā no nākamā gada valsts (t.i., nodokļu maksātāju naudas) budžeta rokgrupai «Līvi». Virga neesot to prasījis, bet Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Einārs Cilinskis zinājis labāk, kas kam vajadzīgs. Nākamajam gadam Saeimas Budžeta un finanšu komisija vienojusies piešķirt naudu vairākiem kultūras un izklaides pasākumiem. Tostarp «Līviem». Nauda esot jāpiešķir tāpēc, ka «grupa stiprinājusi tautas alkas būt brīvai».

Prēmijas kā cenzūras veids un Zemgales sēta krūmos

Tātad «Līvu» daiļrade saskan ar partijas ideoloģisko līniju un par to pienākas prēmija tagad. Tas nekas, ka nedaudz novēloti, gandrīz 30 gadus pēc «Dzimtās valodas» pirmatskaņojuma. «Vēsturiskā liecība» (I. Parādnieks) prasoties pēc naudas, un mūsu politiķi to arī dod savējiem. Tiem, kas ir noderīgi. Tuvojas vēlēšanas. Tāpēc mūsu Kultūras ministrijas partijai varētu rasties apetīte izmantot vienu populāru roka grupu arī kā savu karogu vēlēšanu kampaņā (jo būtu taču netieši par to jau samaksāts).

 

Šodien izrādās, ka tomēr nevar politiski nopirkt «Līvus» karoga vietā. Viņi ir un paliek tie paši Liepājas vēju «Līvi». Ainars Virga šo pārbaudījumu ir godam izturējis.

Šis piemērs lieliski parāda, ka visas balvas un prēmijas ir cenzūras veids. Tieši un netieši. Samaksā tiem, kas runā pa prātam un glauda pa spalvai.

Taču investīcijas (nevis prēmijas!) mūsu kultūrā ir ļoti vajadzīgas. Mūsu ministrijām būtu jāraugās uz šo areālu no daudz augstāka kalna un krietni lielākā laika trajektorijā nekā tikai esošās politiskās konjunktūras ietvaros. Pagaidām šādu skatienu no pienācīga augstuma Rīgā nemana. Viss, kas piešķirts, izskatās pēc «pazīšanās» un «savējo atbalstīšanas» modeļa, kā jau tas provincē pieņemts. Katra partija (ar mafijas cienīgām metodēm) okupējusi savu ministriju un izrīkojas pa to kā pa privātu kartupeļu lauciņu.

Piemēram, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs arī daudz darījis latviešu tautas «vēsturisko liecību» saglabāšanā, taču šis Raiņa bērns mūsu naudas piešķīrējus neinteresē. Tas, ka Nila Ušakova partija šo muzeju neuzskata par tramvaja cienīgu, to mēs jau sapratām «kapu tramvaja» kontekstā. Kāpēc Rīgas pilsēta ignorē šo kultūras piestātni Austrumrīgā? Šķiet, ka Raiņa iedibinātais Latvijas Skansens nav Ušakova elektorāts. Acīmredzot tāpēc sliedes līdz Baložkalnam joprojām nav ieliktas. Mammām un vecmammiņām, stumjot mazuļus ratiņos vai stiepjot tos rokās, jāveic pārgājiens no Juglas galapunkta pa dambi līdz muzejam kājām. Atpakaļceļā veidojas labs taksometru bizness.

No Nacionālās apvienības gan varēja gaidīt lielāku izpratni par šā muzeja finansiālajām vajadzībām. Bija pamats cerēt uz ministrijas partijas tālredzību redzēt šajā teritorijā būtisku etnocentrisma asi, kura ikvienam piedāvātu iespējas iepazīties ar mūsu valsts un tautas vēsturi, piedāvājot cittautiešiem saprast, kas ir latvieši kultūrvēsturiskā un laikmetīgā griezumā. Jaunu eksponātu tur praktiski nav, esošās ēkās skumjā stāvoklī, taciņas neizbrienamas, Zemgales sētā krūmos ieaugusi un Juglas ezerā laivu nav. Šis muzejs ir galvenais Austrumrīgas blokmāju iedzīvotāju rekreācijas centrs. Taču ērtību un attīstības tur nav vēlamajā līmenī un dinamiskā apjomā. Tam nepieciešamas pamatīgas investīcijas un politiskā apņēmība. Ar 30 000 eiro muzejam nepietiks. Lētāk nopirkt sev «Līvus» zirga vietā?

KNAB un uguņošana ūdenī

Vietējās politiskās mafijas jau atradušas savu Valsts ieņēmumu dienesta direktori, un sāksies mafiju «cisu maisa deja» ap nākamo KNAB priekšnieku. Publika tikmēr turpina žāvāties. Pamazām zūd publikas ticība, ka mēs, vēlētāji, spēsim tomēr atkarot savu valsti personām, kas to par katru cenu vēlas pārvērst par savu SIA.

Paskaidrot ārzemniekam, kas ir KNAB, ir vienkārši. Tā ir valsts iestāde, kuras vadībā vietējās politiskās mafijas cenšas iedabūt sev lojālu cilvēku. Lai piesegtu sevi un apkarotu konkurentus. Tikmēr mediji nekritiski uzknābā pamestus informatīvus niekus, nedodot ieskatu procesa norišu aizkulisēs. Tas, kurš tiks pie KNAB priekšnieka krēsla (politiskā mafija), izrēķināsies ar konkurentiem. Tieši tāpat politiskās mafijas Latvijā ir sadalījušas arī pārējos amatus – valsts prezidenta un premjerministra krēslu. Savstarpējā cīņa šādi notiek jau amatu sviru līmenī un nodrošina stagnāciju maksimāli plašā spektrā, jo visi ir savstarpēji atkarīgi. Tātad – ietīti.

Taču izeja ir. To sauc par civilo nepiekāpību. Mēs – vēlētāji varam saņemties un sākt svītrot pie vēlēšanu urnām pirmos piecus vai desmit. Visās vēlēšanu listēs. Varam rīkoties arī daudz apņēmīgāk – piemēram pieprasīt, lai politiķi izbeidz valsts un pilsētas svētkos finansēt uguņošanu kā savas varas instrumentāciju. Kaut vai tāpēc, ka šāda «naudas šaušana gaisā» maksā ļooti dārgi un daudz labāk noderētu valsts veselības aprūpes uzlabošanai.

«Līvi» neatļāva vienai politiskajai partijai uguņot ar savu vārdu un mūziku.

Neatļausim arī mēs visi kopā.

Saistītie raksti

Parādnieks: Ja «Līviem» albumu nevajadzēs, varam atsaukt valsts naudas piešķiršanu
«Līvi» € 30 000 no valsts negrasās pieņemt
«Līvi» neesot plānojuši izdot jubilejas albumu; deputātu 30 000 eiro piešķīrums pārsteidzis

Kas nosaka politiku: sociālo tīklu kopienas vai masonu vara?

2014.gada 5.novembrī

REUTERS:Scanpix:TVNET

TVNET

Slēgtas, slepenas un neskaitāmas atvērtās organizācijas, kas veic nozīmīgu sociālo funkciju un ietekmē lēmumu pieņemšanas procesus, eksistē arī Latvijā. Kurai no tām pieder nākotne? Kuras spēs ietekmēt mūsu dzīvi? Vecās – slēgtās vai jaunās – atvērtās?

Personības, partijas vai tomēr ordeņa brāļi

Mērķu sasniegšanai cilvēki mēdz apvienoties grupās. Tās var būt formālas (partijas), neformālas (tamborēšanas klubs), atklātas (Twitter) un slēgtas (Brīvmūrnieki).

Ir pieņemts zināt, ka sabiedriskos procesus visvairāk ietekmē gan spilgtas personības (Vaira Vīķe-Freiberga, Jānis Stradiņš, Dalailama) gan formālas organizācijas (politiskās partijas), kas darbojas atklāti.

Pēdējo gadu laikā uz politiskās skatuves sāk pieteikties interneta forumi jeb «atvērtā tīkla viedokļa struktūras», kas pamazām nostājas agrāko mediju vietā un mēģina diktēt publiskās domas dienaskārtību. Iebelžot etablētajiem vadoņiem.

Interneta «atvērto diskusiju klubā» var piedalīties ikviens, bet vai tam ir un būs ietekme varas un naudas koridoros nākotnē?

Kura no organizāciju formām rīt visvairāk ietekmēs progresu: personības, partijas vai atvērtās, digitalizētās sabiedrības horizontāles?

Slepenās, slēgtās «mafijas»

Sāksim ar slepenajām. Tās apvij leģendas, minējumi, arhaiski rituāli un noslēpumainība. No tām baidās, tās apbrīno. Tās it kā nosaka visu (tāpēc tajās piedalās arī LV stūres vīri un sievas), bet kā īsti ir īstenībā?

«Tās eksistē joprojām, veic svarīgu sociālo funkciju – izveido kontaktu tīklu, ziedo naudu stipendijām, labdarībai vai kādā citā formā iesaistās sociālajā darbā, un tas arī viss,» uzskata kultūras vēsturnieks un slepeno organizāciju pētnieks Čārlzs Petrusons. «Vienīgā problēma ir tā, ka šīs slēgtās organizācijas agri vai vēlu nonāk pie draudzības korupcijas un sāk bīdīt «uz augšu» savējos, un tur arī loks noslēdzas» (DN, 2010.24.11.) Galva iekožas astē. Progresa vairs nav.

Pēc viņa domām, vecās organizācijas (Odd Fellows, u.c.) nevajadzīgi saglabā savus reliģiskos rituālus (iesvētīšana aizsietām acīm, pazemojošā forma, atkarība no vecajiem), lai iedvestu jauniņajiem pārliecību, ka viņi ir nulles un tikai organizācija viņus padarīs par vērtīgām, ievērojamām personībām. «Šī manipulācijas sistēma funkcionē joprojām,» – uzsver pētnieks, norādot, ka pats svarīgākais esot destabilizēt, t.i., disciplinēt «biedru» drošības sajūtu, «lai viņi līdz galam nesaprot, kāpēc un kādēļ viss notiek» un tāpēc akli tic savas organizācijas vadības nemaldībai. Vertikālā vara uzkrītošā formā.

Paralēli senajiem ordeņu veidiem tagad dzimst arī jaunas brālības formas. Nereti ar noziedzību vai ideoloģisko doktrīnu kā bāzi: Haritonova, Ada, Pārdaugava, bērnu pornogrāfijas grupas, Ezera grupējums Krievijā u.c. ir pat bīstamas sabiedrībai. Arī tur vertikālas varas svira nosaka visu.

Totalitārās valstīs klasiskās Brīvmūrnieki vai Rotary ir aizliegto organizāciju sarakstā. Tās nepatika ne tikai Staļinam, bet arī Hitleram un Musolīni, kas masonus vajāja un spīdzināja neslēpti. Tagad šīs organizācijas ir atdzimušas Latvijā (kopš neatkarības atjaunošanas pirmajiem gadiem) un apgalvo, ka ar varas ietekmēšanu šeit vairs nenodarbojoties. /1/

Tātad 2003. gada 8. martā tika atjaunotas trīs Latvijas brīvmūrnieku ložas Latvijā (http://www.masonicum.lv). Rotary atjaunoja savu darbību Rīgā pēc Padomju Savienības okupācijas sabrukuma 1996. gada 29. novembrī (http://rotari.lv) un valsts politikā nemaisoties.

Bez sievietēm

Protams, šīs senās un klasiskās slēgto organizāciju formas ir patriarhāta varas izpausmes veids, kas demonstrēja hegemoniju un izredzētā statusu. Tāpēc vairums no tām bija un ir slēgtas sievietēm kā zemākam dzimumam. «Kungiem šajās slepenajās un slēgtajās organizācijās bija jāpieņem cita identitāte jeb palama. Piemēram, baņķieris Markuss Valenbergs tika nosaukts par Krokodilu un šo segvārdu zināja tikai slepenās organizācijas biedri (). Dalībnieku sievas tika traktētas kā «vistas», un viņām bija 100% jāpakļaujas «gaiļu» noteikumiem. Sarunas pauda vīrišķīgās dominantes stilu ar dunkām pa muguru, pļaukām pa pakausi, practical jokes, un rīkojās tikai ar pašiem zināmiem kodiem, lai padarītu saziņu nesaprotamu citiem,» konstatē Rietumeiropas slepeno organizāciju pētniece Terēze Nordlunda Edvinsone, uzsverot, ka vienīgā sieviete, kas beidzot tika iekļauta kungu klubiņā, esot bijusi Krokodila audžumāte Marianne Valenberga, kurai daļēji esot izdevies «sagraut kungu hegemoniju»/2/

Izskatās, ka Latvijas masoniem sievietes nav pieprasītas arī šodien: «Latvijas lielloža ir atvērta visdažādāko sabiedrības slāņu pārstāvjiem. Tā apvieno garīgi un sociāli atvērtus vīrus ar dažādiem filosofiskiem, reliģiskiem un politiskiem uzskatiem» (http://www.masonicum.lv/) un, kā norāda Māris Slokenbergs, «vīrieši vienmēr būs puikas, viņiem aizvien gribēsies paspēlēties» (www.jmsorg.lv) slepenajā režīmā, savā starpā. No šā niķa politika nav atradinājusies joprojām.

Slepenās organizācijas un ekstrēmisms

Nav noslēpums, ka daudzām slepenajām brālībām ir tieksme uzņemties varas funkciju, iebiedējot (P2 Itālijā), manipulējot (Opus Dei) vai iznīcinot (Al-Qaeda) visus tos, kas tic, domā vai dzīvo citādi. Mēģinot ietekmēt starptautisko politiku (Romas klubs, Skull and Bones) vai kā citādi svarīgu lēmumu pieņemšanu (Illuminati).

Apmēram to pašu mēģinājušas panākt vietējas nozīmes «interešu grupas» mūsu pašu Latvijā.

Pagaidām spēcīgas un publiski pazīstamas ir bijušas vairākas. Visskaļāk noskanējusi tā saucamā  /3/, kurā ilgstoši darbojās vietējie «politikas masoni» (Kasjauns.lv., 2009.24.08.) jeb «slepena politiķu, baņķieru un uzņēmēju brālība, kas pretendē uz valsts varas kontroli. Šāda slepena organizācija pastāvot jau astoņus gadus un kādu laiku pat esot kontrolējusi varu» (Nedēļa, 2000.10.12.)

Aivars Lembergs šai grupai neesot pieslēdzies, bet uzsvēris, ka «Grūtupa grupa 100% apmērā kontrolē Tautas partiju, apmēram 60% savienību «Latvijas ceļš», pilnībā Jaunās partijas atlikumu, liela ietekme tai ir savienībā «Tēvzemei un Brīvībai/LNNK».»

Šķiet, ka Lembergs tieši tobrīd nodibināja otru jeb pats savu grupu. Kā norāda IR: «Sabiedrības acīs viņš ir omulīgs un populārs ostas pilsētas saimnieks. Tiesas zālē paveras atšķirīga aina, kas atgādina mafijas filmas, – cits pēc cita liecinieki atklāj, kā Aivars Lembergs slēpti kontrolējis miljonu plūsmas un kļuvis par noteicošo īpašnieku Ventspils uzņēmumos, saistību ar kuriem viņš turpina publiski noliegt» (2012.21.11.). Pamazām medijos tiek publicēti arī viņa organizācijas finansēto stipendiātu saraksti (Kas Jauns, 2012.30.09.), kuros var redzēt gan apzināti slēptu politiķu un Latvijas politisko partiju finansēšanu, gan arī konkrētus centienus regulēt valsts politiku savu interešu vārdā.

Vietējas nozīmes brālība «» vai «Eiropa 21» dzima pirmā – 1991. gada nogalē. «Kas kopējs varēja būt politiķiem un konjunktūras māksliniekiem, baņķieriem un reportieriem, jau tajos laikos šaubīgas reputācijas uzņēmējiem un visiem zināmiem ideālistiem, dzīves baudītājiem un valstiskuma slavinātājiem?» jautā http://www.pietiek.com 2010.gada 17.decembrī un arī atbild: varaskāre. «Toreizējais tautfrontietis, vēlākais mazietekmīgās Inteliģences apvienības vadītājs Jānis Škapars, kurš vēlāk visā nopietnībā apgalvoja, ka reāli «Klubs 21» jau 1992. gada sākumā esot pārņēmis varu valstī. Nu, vismaz parlamentā noteikti. Pēc «Kluba 21» iznīkšanas (sliktās slavas dēļ) Edvīnam Inkēnam, Jānim Jurkānam un «Turības» Ivaram Strautiņam neesot izdevies izveidot «Klubu 22». Lai gan «zvaigžņu» un «zvaigznīšu» klubā bijis pietiekami, jo bez «Klubā 21» redzētiem ļaudīm šeit bija arī citas «pazīstamas sejas»/4/ (www.pietiek.com, 2010.17.12.), tas tomēr aizgājis bojā. Uzplaukumu esot iztraucējusi Andra Šķēles parādīšanās uz politiskās skatuves; tik ļoti, ka pat rūdītais Aleksandrs Kiršteins zibenīgi pārbēdzis uz «mākoņtēva» vadīto Tautas partiju, kas pēcāk oficiāli un skaļi bankrotēja.

Vai partijas būtu jālikvidē?

Jānis Ādamsons (1996.09.03.) esot nācis klajā ar slaveno apgalvojumu, ka Latvijā tobrīd bijuši divi lieli augstākajos varas ešelonos balstīti grupējumi – «strīpainie» un «pumpainie», kas cīnoties par varu Latvijā. Pirmie esot saistīti ar naftas biznesu, bet otrie – ar dažādām biznesa aktivitātēm.

Tagad – gandrīz 20 gadus vēlāk šo pašu misiju, cīnīties par varu valstī, ir uzņēmušās Latvijas politiskās partijas. Tās pašas, par kurām mēs visi, cienījamo lasītāj, tikko balsojām vēlēšanās.

Vai politiskā partija ir tiklāks veidojums nekā slēgta vai daļēji slēgta organizācija? Izrādās, ka tā nav.

Kādā no savām 1943. gada esejām pazīstamā filozofe Simone Veila (Simone Weil) uzsvēra, ka tieši politiskās partijas esot tās, kas graujot valstī demokrātiju, un tāpēc tās esot jālikvidē. Jo ātrāk, jo labāk. /5/ (L’Enracinement. 1952.)

«Nost ar partijām!» aicināja Veila, un pirms viņas līdzīgas idejas pauda arī vācu sociologs Roberts Mitčels, formulējot jēdzienu «oligarhijas dzelzs tvēriens». Partijas neizbēgami pārvēršoties despotiski vadītās, autoritārās hierarhijās, kuras komandē no augšas vietējie vadoņi, un tas radot priekšnosacījumus korumpētībai un varas cinismam.

Partiju galvenais bauslis esot kļūt aizvien lielākām un ietekmīgākām. Reformu realizēšanai ir nepieciešama vara, kuras nekad neesot par daudz. Jo vairāk varas, jo lielāka stabilitāte un gatavība nerēķināties ar citiem. Lai slēptu savu faktisko politisko mazspēju, partijas pieprasot lietot «pātagu» biedru disciplinēšanai un propagandu savu dogmu iecementēšanai: «Mēs esam vislabākie, tāpēc tev ir divas iespējas – vai nu nākt kopā ar mums bez iebildumiem, vai pazust!» Ja arī partiju kongresos esot pieļaujama dekoratīva burbuļošana, tad ikdienā valdot partijas biedru smadzeņu skalošanas kā norma.

Cilvēki ar iekšējo gaismu

Ar ko atšķiras slēgtas organizācijas un mūsdienu partijas pārvaldes loģika? Būtībā ne ar ko. Pēc Veilas domām, politikā «drīkst ienākt vienīgi garīgi tīri, cēli un solidāri cilvēki», kas spēj un ir gatavi atteikties no savām privātajām, alkatīgajām vajadzībām un dot priekšroku sabiedrības kopējām vajadzībām. «Iedomājieties, ka katram ideālas partijas loceklim partijas priekšā būtu vispirms jāzvēr: «Ar šo apsolu, uzņemoties risināt jebkuru sociālu vai politisku valsts problēmu, pilnīgi norobežoties no fakta, ka es esmu kādas noteiktas politiskās partijas biedrs. Apņemos vienmēr risināt visus jautājumus tā, lai tie vislabāk kalpo sabiedrības, valsts un taisnīguma, nevis manas partijas interesēm»» – uzsver Veila. Politikai esot vajadzīgi politiķi ar «iekšējo gaismu», kas spēj pateikt nē partijas vadītāja «īkšķim uz leju».

Mums tādu nav. Vai tas nozīmē, ka partijas ir nokalpojušas savu laiku, ja to vadības galva iekožas savā astē tāpat kā tas raksturīgs slepeno organizāciju struktūrām? Vai partijas tāpēc būtu jālikvidē? Ko liksim vietā?

Interneta partijas un demokrātija

Neformālas cilvēku grupas jeb interneta partijas (Twitter, Facebook, interneta čats (komentāri) pie interneta mediju rakstiem) šodien veido jaunu un līdz šim nebijušu personu organizētības formu. Atvērto organizāciju, kas pamazām uzspridzina bijušo klubiņu robežas. «Pats svarīgākais, lai arī internetā cilvēki nenorobežotos slēgtās grupiņās, kurās valda tikai viņiem atbilstoši viedokļi,» uzskata Stokholmas Ekonomiskās augstskolas pētnieks Robins Teiglands. Viņam šķiet, ka atvērtās tīmekļa radītās organizācijas attīstās dinamiski. Tieši patlaban. Interešu grupas tur attīsta dziļākas idejas, bet jauktajās grupās dzimst radošāki impulsi. Šim organizācijas tipam piederot nākotne.

Neraugoties uz to, ka Baraks Obama un  ir nomainījuši agrāko «sarkano» telefona līniju (Maskava-Vašingtona) ar elites Facebook vai kanādiešu Opentext izveidoto «reālā laika komunikācijas formu» (G20 grupai), mēs varam justies labi. Mums pieder nākotne, jo slēgto telpu un slepeno apspriežu laiks pamazām aiziet pagātnē. Atvērtības kultūra uzvarēs elites sarakstus jeb radical transparency grupas uzvarēs top secret partijas.

Logi un durvis ir vaļā.

Personības, partijas vai atvērtā digitalizētā sabiedrība pa horizontāli?

Kurš uzvarēs? Kā jums šķiet?


  1. Vai slepena vara kontrolē valsti? Kasjauns.lv, 2009.24.08.

  2. ThereseNordlund. Slutna nätverk. http://www.su.se

  3. Nelaiķa advokāta Andra Grūtupa vadībā tolaik regulāri tikušies un darbojušies valsts sekretārs Andris Staris, Privatizācijas aģentūras šefs Jānis Naglis, ekspremjers Andris Šķēle, baņķieris Inesis Feiferis, «Turības» šefs Ivars Strautiņš un tā laika «Unibankas» prezidents – tagad Valsts prezidents Andris Bērziņš. (Turpat.)

  4. «Latvijas ceļa» biedri Anatolijs Gorbunovs, Kārlis Leiškalns un Juris Lorencs, LNNK un «Tēvzemei un brīvībai» pārstāvji Andris Pauls–Pāvuls, Jānis Straume, Māris Grīnblats, Guntars Krasts, Roberts Zīle, Aivars Draudiņš, Jānis Kalviņš un Andrejs Krastiņš, no Demokrātiskās partijas «Saimnieks» – Ivars Ķezbers, Atis Sausnītis, Aivars Kreituss, Andris Ameriks un Vasilijs Meļņiks, kā arī Tautas saskaņas partijas vadītājs Jānis Jurkāns; tāpat tur bija atrodami arī uzņēmēji Juris Žagars, Ivars Priedītis un Haims Kogans, kā arī Latvijas Bankas pārstāvis Ilmārs Rimševičs (www.pietiek.com, 2010.17.12.)

  5. «Om de politiska partiernas allmänna avskaffande», 2014.

Referenduma refleksijas un rejošie žurnālisti. Politiskās elites depresijas fonā.

2011.gada 24. jūlijā

Vakar notikušajā referendumā pārsteidza divas lietas – tautas entuziasms un politiskās elites/žurnālistu negatīvisms.

Kā diena pret nakti.

Tie, kas ilgstoši ”vārās” LV politiskās putras galvenajā katliņā, vakar vakarā pauda negatīvu, cinisku un depresīvu morāli. Zināmu daļu vēlētāju viņiem ir izdevies sagraut garīgi.

Viens no tādiem ir Mārtiņš.

–   Iesiet vēlēt? – viņš vakar pēcpusdienā jautāja, noskatoties, kā es pa somu meklēju automašīnas atslēgas, lai aizbrauktu uz Garkalnes vēlēšanu iecirkni.

–   Iešu!

–   Kāpēc? Nav jēgas. Nav nekādas jēgas, – viņš mēģināja mani nobremzēt.

–   Kā, nav jēgas? – sāku skaļi brīnīties, – vai tu vēlies, lai zombētie ciniķi paliek pie varas?

–   Viņi tāpat paliks pie varas. Mums nav jaunu partiju. Vienīgais Zatlers…

–   Gan jau būs vēl kāda partija. Gan jau viss būs labi…

–   Es tur tāpat neko nevaru pielikt vai atņemt, – Mārtiņš bija nelokāms savā depresijā un turpināja dauzīt ar āmuru. Pēc viņa loģikas – neko, nekur, nekad nevar manīt, lai gan sliktāk Latvijai vairs nevar būt.

Turpretī es aizbraucu un ievilku krustiņu- ”par” rombiņā (savāds un arhaisks faktiski bija tas biļetena dizains :), bet ko lai dara, ja pat šādi ”papīri” mums neizdodas eleganti).

Garkalnē cilvēki plūda straumītēm. Ar un bez automašīnām. Pēc tam daudzi dzēra tēju un malkoja kafiju vietēja kafejnīcā, kaut kā vēloties šo dienu nosvinēt. Neraugoties uz to, ka ”cimdars&co” arī šoreiz turpināja veco tradīciju – rīkot referendumu vasaras vidū, kad cilvēku maz un izredzes uz vairākuma līdzdalību – minimālas.

Šī diena bija un ir svarīga mums visiem.

Mums deva iespēju pateikt, ko domājam un mēs to arī izdarījām – deklarējam savu neuzticību Latvijas parlamentam, to atlaižot.

Ziņa, kas vakar vakarā bija ārzemju mediju topā.

Laba ziņa  – ”tauta Latvijā aktīvi cīnās pret politisko korupciju”. ” Latvijas tauta atlaiž no darba savas valsts Parlamentu”, tas nozīmē, ka ”Latvija izvēlas godīguma ceļu”.

Šo ārzemju žurnālistu suminājuma vārdi Latvijai aizvadītajā nedēļā dīvaini disonēja ar vietējo žurnālistu un politiskās elites depresiju, vaimanām un gaudām.

Tas, kas ”vecajām demokrātijām” šķiet slavējams un uzteicams solis, pašmāju gudrajiem liekas bezcerīgs, nevajadzīgs pasākums.

Par Latvijas politiskās elites negatīvismu nav ko brīnīties.

Latvijas valsti, tās kasi un amatu privilēģijas ”šķeles, lembergi, šleseri, urbanoviči, ušakovi” un viņu galms uztvēra kā savu biznesu.

Latvija viņiem bija SIA, kuru var un vajag izpārdot un viņu privātais bizness bijis atkarīgs no barošanās pie valsts siles. Tāpēc viņiem vajadzēja arī politisko varu. Protams, ka nepatīk, ka ”tavā biznesā” sāk jaukties citi. Kaujas ”pie barotavas” tāpēc turpinājās 20 gadus.

Pie varas Latvijā visu laiku ir bijuši cilvēki, kas apzināti vai neapzināti kopē Krieviju un norises uz Austrumiem no Latvijas. Jaunais Latvijas ”prezis” turpina šo līniju.

To viņi ir iemācījušies un apguvuši ”Augstākajās Padomēs” un nekāda cita loģika politikā viņiem nav pazīstama kā vienīgi – luncināties stiprākā priekšā, melot, zagt, kukuļot, draudēt un izlaupīt.

Taču laiks iet, mainās gadalaiki un politiski ekonomiskās iekārtas.

Latvijā šis referendums tieši tāpēc ir vēsturisks.

Pirmais mūsu valsts vēsturē un būtisks kā pagrieziena punkts valsts attīstībā.

Man negribas to atzīt, bet …jākonstatē, ka žurnālisti Latvijā šajā brīdī, nav savas profesijas pienākumu augstumos.

Teorētiskās krustvārdu mīklas par ”īpašnieku atklāšanu” ir sekls dīķis. Medija virzību deklarē tā saturs. Ir naivi pieprasīt ”īsto īpašnieku atklāšanu”, ja medija saturs skaidri un gaiši signalizē, kam attiecīgā avīze, televīzija vai radiostacija pieder. Šos jautājumus civilizētā valstī risina pēc pārbaudītām receptēm, kas faktiski darbojas. Starp citu, medijs var piederēt pavisam neitrāliem cilvēkiem, kas nevēlas, lai viņu vārds tiek izpausts publiski. Tas ir normāli. Tāpēc ”Ēlertes laikā” iesāktā mediju ”īpašnieku izsekošana un štempelēšana” ir fiksēšanās primitīvā virzienā, kas neko nedot mediju areāla morālai un ētiskai attīrīšanai.

Par šo tēmu vajag runāt, to nepieciešams uzraudzīt un regulēt, taču ar vārdiem un uzvārdiem šeit maz līdzēts.

Nākamā problēma ir žurnālistu riešanās ar publiku un sarunu partneriem. Grūti izprast no kurienes Latvijā ir ienākusi pārliecība, ka ”karstais krēsls” ir vienīgā cienīgā interviju forma un ticība, ka ”dusmīgs žurnālists = labs žurnālists”.

Aizvadītajā nedēļā mani pamatīgi nogurdināja ”rejoši žurnālisti”, kas neklausās sarunā, bet seko vien sev saprotamai loģikai, lietojot vienīgi iepriekš uzrakstītu jautājumu špikeri.

Skatītājs ieklausās sarunā. Līdzko paliek interesanti, tā žurnālists nekavējoties to aprauj ar savu jautājumu ”no pilnīgi citas operas”.

Kāpēc?

Vienkārši neklausās un neseko sarunas gaitai.

Domā par savu PR.

Žurnālista vietā mums Latvijā tagad tiek piedāvāti šovu vadītāji, kas pārveido nopietnu politisku diskusiju par savu privāto šovu.

Jānis Domburs LTV bija pirmais, kas uzsāka vadīt nevis diskusiju raidījumu, bet savu politisko šovu.

Tagad viņam ir daudz sekotāju.

Kadrā tie sasēžas viens otram līdzās un rūpējās katrs par savējo benefici, nevis kopējas sarunas satura loģikas attīstību.

Pēc ētera prāta paliek šovmenis, nevis problēma.

Žurnālistiem jāaizstāv mazais cilvēks, viņa intereses.

Tā tam būtu jābūt.

Viss pārējais ir PR.

Vai mums maz palikusi žurnālistika kadrā?

Kur viņa slēpjas un kas ar to notiks līdz vēlēšanām situācijā, kad tauta ir entuziasma pārpilna, bet politiskā elite atņirdz zobus?