Neļausim sevi sabraukt! Naida runa internetā un ikdienā

ronaldo-un-zaids
Ronaldo un Zaids. Attēls no TVnet.

Speciāli TVnet

Toreiz, pirms 70 gadiem, kad Astrīdas Lindgrēnas grāmatas pirmo reizi tika tulkotas krievu valodā, viņa nekavējoties kļuva par ļoti iecienītu bērnu grāmatu autori teritorijā no Kaļiņingradas līdz Vladivostokai. Iespējams, ka tā notika, pateicoties Lilianas Lunginas (1) tulkojumiem, taču nav izslēgts, ka popularitātes pamatā bija jauna veida bērnu literatūra, kurā iztika bez ideoloģiskā akcenta padomju bērniem.

karlsons-uz-jumta

Attēls no https://rusnsn.info

Lidojošais un jautrais «Karlsons uz jumta» kļuva par īpaši pieprasītu personību visā «impērijā», Latviju ieskaitot. Grāmatai sekoja animācijas un kostīmfilmas, sabiedrībā tika citētas frāzes no iemīļoto grāmatu tulkojumiem. Elijas Klienes2 «Čau, Brālīt!» («Hej, Brālīt!» vietā) nostājās kā stabila sasveicināšanās rutīna arī Rīgā, Rūjienā vai Bauskā. Singas3 spēlētais Karlsons uz skatuves un Braslas Emīls4 uz ekrāna bija un paliks pērles mūsu mākslas arhipelāgā. Taču pirms diviem gadiem Astrīdas popularitāte Krievijā sabruka un izkusa kā sniegs uz pannas. Viņu sabrauca ideoloģijas buldozers.

Francūzis ar bereti vai Gērings?

Kas noticis? Vainīgais esot Lindgrēnas darba tulkojums pieaugušajiem, kas apskata Somijas Ziemas kara traģēdiju. To pēkšņi nedrīkst drukāt tulkotu Krievijā. Grāmatas saturs pierāda, ka Lindgrēna nav bijusi Padomju Krievijas «draudzene» brīdī, kad Staļins vadīja uzbrukumus Somijai vai anektēja Latviju. Šodien, Putina melu impērijas apstākļos, šāda «nelojalitāte Krievijai» tiek skarbi sodīta un tāpēc Kremļa diriģētajā publiskajā telpā uzreiz parādās apmelojoša «informācija» par autori. Bez stomīšanās tiek ziņota «jaunizcepta sensācija», ka Astrīda Lindgrēna Otrā pasaules kara laikā esot bijusi nacistu partijas biedre un lidojošā Karlsona prototips tāpēc bijis Gērings5. Tādas autores darbus, protams, neviens netulkos krieviski un nepārdos Pēterburgā vai Kazaņā. Visi šie apgalvojumi ir muļķības. Tie neatbilst patiesībai.

Jau sen zināms, ka lidojošā Karlsona veidolu rakstniece noskatījusi «kādā francūzī». Uz ielas sastaptais neliela auguma vīrs ar bereti viņai šķitis interesants kā tēls un prototips lidojošajam Karlsonam. Tātad – omulīgajam vīram ar propelleru uz muguras nav nekāda sakara ar Trešā reiha politiķi un kara lidotāju no Hitlera Vācijas Hermani Gēringu. Vienīgais, kas vieno literāro tēlu Karlsonu un vācu Luftwaffe šefu Gēringu, ir tas, ka abi prot lidot. Nekā cita «lidojošajai mucai» no Vāsas priekšpilsētas Stokholmā nav kopīga ar vācu gaisa spēku virspavēlnieku (Reichsmarschall des Grossdeutschen Reiches) Otrā pasaules kara laikā Hermani Gēringu. Astrīda nekad nav bijusi nacistu partijas biedre, nav simpatizējusi šīm politiskajām kustībām. Drīzāk gan pretēji – viņas politiskie uzskati drīzāk bija sociāldemokrātiski nekā labēji vai kreisi.

 

Interesanti, ka Astrīdas kara gadu piezīmes ar interesi tiek lasītas tai pašā Vācijā, kuras pagātni rakstniece savos tekstos nesaudzē. Taču Padomju Krievijas kritika šodienas Putina impērijā tomēr netika pieļauta. Melu kampaņa pret «Karlsona» un «Pepijas Garzeķes» autori tagad tur atvēzējās tik pamatīgi, ka neviena izdevniecība vairs nebija gatava izdot nedz šo, nedz arī kādu citu zviedru rakstnieces darbu. Kara grāmatas 1939. -1945. ir iztulkotas krieviski, taču Krievijā izdot tās nav iespējams ideoloģisku motīvu dēļ. Šie teksti ir lieliski rakstnieces darbi, kas dokumentē kara gaitu un piedāvā aculiecinieces novērojumus par to, kā īsti karā viss notika. Šķiet, ka šo grāmatu pirmām kārtām vajadzētu izlasīt tieši krieviem un vāciešiem, lai iegūtu nedaudz cita rakursa ieskatu kara norisēs. Vācieši izlasīja. Kas traucē krieviem izlasīt šo grāmatu? Kam tur ir tik ļoti bail no Astrīdas tekstiem? Putinistiem jeb tiem, kam rūp zviedru rakstnieces «labā slava»?

Klupināšanā ēterā

Ungāru televīzijas operatore Petra Laslo (Petra László) 2015. gada 8. septembrī kļuva populāra vienā rāvienā. Toreiz viņa strādāja nacionālajai stacijai N1TV, filmējot migrantu plūsmu no Serbijas uz Ungāriju. Gaišmatainā sieviete ar zilo džinsu jaku filmēja un tad pēkšņi aizlika priekšā kāju skrejošam bēglim ar bērnu pie rokas. Kāds cits žurnālists nofilmēja šo incidentu. Tā notikušais (caur sociālajiem tīkliem) izplatījās visā pasaulē. Vainīgais bija vācu RTL reportieris Stefans Rihters (Stephan Richter), kuram izdevās notikušo iemūžināt ar mobilā telefona palīdzību, lai pēc tam sižetu ievietotu Youtube. Videoieraksts rāda, ka ungāru Petra vispirms iesper bēgošai mazai meitenītei un kādam jaunam vīrietim. Tikai pēc tam viņa aizliek kāju priekšā bēgošam vīrietim un mazam zēnam. Abi lido un sāpīgi nokrīt. Vēlāk noskaidrojās, ka klupinātais vīrietis ir 52 gadus vecs futbola treneris no Austrumsīrijas un mazais zēns ir viņa septiņus gadus vecais dēls Zaids. Abi nokritušie centās kaut ko pateikt klupinātājai, taču pēc tam atsacījās no idejas un skrēja tālāk. Vīrietis nesa rokās savu raudošo bērnu un pēc brīža jau pazuda skatienam aiz kukurūzas lauka, Budapeštas virzienā.

 

Sociālie mediji knaši tiražēja šo atgadījumu dažādās versijās. Mēnesi pēc notikušā internetā bija novērojamas vairākas notikuma versijas: 1) patiesā un 2) melīgā (kurā klupinātāja tika attēlota kā varone un upuris raksturots kā terorists.)

Klupināt kādu nav labi. Tā nedara. To ikvienam no mums vecāki un skolotāji iemāca jau bērnībā. Visās kultūrās un ticībās. Pat amerikāņu futbolā (ļoti brutālā spēlē) šis paņēmiens nav atļauto sarakstā. Taču daudzi šo netikumu tomēr praktizē: gan traucējot kolēģim gūt panākumus darbā, gan zibenīgi klupinot kādu, kurš gudrāks vai labāks par pašu. Ir taču tik smieklīgi redzēt, ka cilvēks kustībā lido pret grīdu jūsu priekšā aizliktās kājas rezultātā.

Lai gan šajā konkrētajā notikumā Röszke bija skaidri redzams, «kas notiek», interneta publika tomēr ķērās pie abu – upura Osamas Abdula Mohsena un klupinātājas Petras Laslo vajāšanas.

Nav noslēpums, ka Ungārija šajā periodā bija gigantiska bēgļu tranzīta valsts. Viktors Orbāns6 un Jobbik7 partija ķērās pie četrus metrus augsta žoga celtniecības valsts dienvidos. Situācija bija nokaitēta visā reģionā. Pret bēgļiem tika izmantoti ūdensmetēji, asaru gāze un klīda baumas, ka septembra sākums ir pēdējais brīdis, kad robežas bēgļu kustībai vēl ir vaļā. «Iespējams, ka šo baumu dēļ bēgļi skrēja izmisīgi strauji Ziemeļeiropas virzienā tieši todien,» – atceras notikumu aculieciniece, RAI žurnāliste Bálint Bárdi.

Skaidrs, ka vērtējuma toņkārtu piedāvāja vietējā politiskā elite. Orbāns nosauca bēgošos «par indi», sarīkoja valstī referendumu (98% pret bēgļiem) un izrotāja Ungārijas robežas ar putnubiedēkļiem voodoo stilā. Klupinātājas TV kanāls bija Jobbik ideoloģijas paudējs, taču Petras izdarīšanās bija «par daudz» pat viņiem. Operatori atlaida no darba jau 9. septembrī. Divas dienas vēlāk viņa publiski atvainojās par savu rīcību avīzes Magyar Nemzet slejās: «Es neesmu cietsirdīga, rasistiska bērnu spārdītāja. Neesmu pelnījusi to izsmieklu un vajāšanu, apvainojumus un pazemojumus uz robežas ar slepkavības draudiem, kurus man piedāvā internets.» Facebook un Twitter esot pienaglojis sievieti pie kauna staba, un sākusies organizētu grupu aktivitāte ar mērķi viņu izvarot vai nogalināt. Tā apgalvo Petra Laslo avīzei Izvestija. Nesen viņu notiesāja uz trim gadiem nosacīti par publiskās kārtības traucēšanu. Viņas mēģinājumus ietekmēt tiesu ar argumentiem, ka incidents noticis pašaizsardzības nolūkos, Segedas tiesa neņēma vērā. Tagad Petra gatavojas emigrēt uz Krieviju. Tur «patiesība» būšot viņas pusē. Pēc viņas domām, klupināšana esot laba lieta, jo nogāztais esot bijis Alkaida kaujinieks. Izvestija turpināja attīstīt šos melus tālāk, piesaistot Asada režīmam uzticīgu žurnālistu Leitu Abu Fadelu, kas sociālajos medijos aktīvi izplatīja nepatiesu informāciju par šo cilvēku, secinot, ka «Eiropa palīdz šiem islāmistu neliešiem». Brīdī, kad avīze New York Times palūdza Abu Fadelu komentēt savus izteikumus publiski, viņš tos vairs nevēlējās apstiprināt.

Interesanti, ka ungārietes klupinātajam 52 gadus vecajam Osamam incidents palīdzēja. Nofilmētajā materiālā Youtube viņu atpazina spāņu futbolisti kā Sīrijas augstākās līgas Atfotuva treneri un uzaicināja strādāt ar Getafe CF (spāņu otrās līgas komandu). Mazajam Zaidam bija tas gods iesoļot Madrides futbola stadionā pirms Real Madrid spēles pie rokas futbola superzvaigznei Krištianu Ronaldu (Cristiano Ronaldo).

Facebook tikmēr turpināja stāstīt, cik nelietīgs ir klupinātais arābs un cik heroiska un varonīga notiesātā ungāriete. Upuris tika padarīts par «uzbrucēju» un uzbrucēja par «cietušo».

Tikmēr pats Osama dzīvo tālāk savā mazajā dzīvoklītī Spānijas Getafē, kopā ar Zaidu un diviem dēliem. Sieva un pārējie ģimenes locekļi joprojām uzturas bēgļu nometnē Turcijā.

Tīmekļa naida kultūra

Abi šie notikumi cieši saistīti ar Krievijas avotiem, kas apzināti sakropļo informāciju un piedāvā patiesības vietā fabricētus melus. Rakstniece Astrīda Lindgrēna aizstāvēties vairs nevar. Futbola treneris no Sīrijas norobežojas no interneta apmelojumiem un nevajadzīga uztraukuma vietā katru dienu 3 stundas mācās spāņu valodu. Tikmēr mēs (pārējie) esam vīlušies interneta iespējās, jo nepatiesībās lēni noslīkst patiesība. Kāpēc tā notiek?

Tīmekļa bērnības gados cerējām, ka tas palīdzēs atvērt sabiedrību atvērtām, cieņas pilnām un tolerantām diskusijām: visi tiks pie vārda, publiski izteiksies par nozīmīgām sabiedrības problēmām un tiks cieņpilni uzklausīti; tauta «stāvēs rindā» pie valdības un pašvaldību mājas lapu diskusiju portāliem, lai piedāvātu savas lieliskās idejas; mediji beidzot kļūs par «plašsaziņas līdzekļiem», jo internets likvidēs galveno mediju invaliditāti – nespēju tieši komunicēt ar savu auditoriju. Toreiz neviens no mums nevarēja paredzēt, ka notiks pretējais – internets palīdzēs formālajā un administratīvajā saziņā, taču iznīcinās Habermāsa sapni par atvērtās sabiedrības diskusiju telpu.

Sarunas vietā tagad nostājusies samazgu bedre un diskutētāju krēslu jau ieņēmuši naida sludinātāji. Līderpozīcijās šajā frontē ir ultralabējie (nacionālisti) un islāmisti. Viņi kliedz, apmelo, deklarē, bet oponentus gandrīz nedzird. «Šajā situācijā internetā tiek kultivēta atvērtā naida tendence, kas būtiski apdraud demokrātiju un izvēršas tieši sociālajos medijos. Publiskās personas, kurām vajadzētu iestāties par augstāku komunicēšanas standartu, sabijušās klusē, un tie, kas uzdrošinās oponēt, tiek vajāti fiziski un garīgi. Zviedru PEN klubs uzskata, ka interneta ievazātā naida un draudu kultūra, kas angliski tiek dēvēta par «hate speech», ir šodien visbūtiskākais un nopietnākais apdraudējums izteikšanās brīvībai. Naida kultūra komunikācijā ir priekšnoteikums fiziskai varmācībai pret citādi domājošajiem, kas attīstās netraucēti un nesodīti.»8

Kultūras analīzes komiteja Zviedrijā savā pētījumā «Kultūras apdraudējums» (2016:3) noskaidrojusi, ka 35% rakstnieku un žurnālistu ir draudēts internetā ar viņiem fiziski izrēķināties. 50% no vajātajiem uzskata, ka visaktīvākie žurnālistu vajāšanā ir ultralabējie nacionālisti un tikai 15% vajātāju pārstāv noteiktus reliģiozus grupējumus. Latvijas situācijā šiem grupējumiem jāpievieno politiskās partijas, pašvaldības, kas publisko personu vajāšanai izmanto savas troļļu armijas, lai panāktu mediju, žurnālistu un kultūras darbinieku pašcenzūras pastiprināšanos. Izteikšanās brīvības eksperts Gunārs Akselsbergs neslēpj bažas, ka pašreiz notiekošais interneta komunikācijā var novest pie izteikšanās brīvības ierobežojumiem daudz plašākā spektrā. Pieraujoties mēs kapitulējam naida demagoģijas priekšā.

Digitālās pieklājības indekss Latvijā arī atklāj, ka 12% tīmekļa lietotāju jūt apdraudējumu katru reizi, «ieejot internetā». 26% no mums saskārušies ar apdraudējumiem pēdējā mēneša laikā, 43% secinājuši, ka viņiem bijis nevēlams kontakts ar kādu personu, 22% fiksējuši ļaunu izturēšanos pret sevi. Tātad izsmiešana (21%), uzmākšanās (17%), manipulatīva kompromitēšana (12%), kas atstāj negatīvu ietekmi un nepatīkamas sajūtas jeb reālus tiešsaistes apdraudējumus mūsu ikdienas psiholoģiskajam komfortam (Diena, 07.02.2017.). No saziņas līdzekļa internets pārvērties par lamatām, kurās «bruņotas bandas» gatavo uzbrukumus konkrētām personām, apzināti, izmantojot neatļautas cīņas metodes un ieročus. Pagaidām satraucāmies par vārdiem un attēliem, kas nogalina garīgi, taču šogad esam jau iepazinuši reālas slepkavības un izvarošanas, kuras noziedznieki «translē» sabiedrībai ar interneta palīdzību «tiešraides režīmā».

Loģiski, būtu jāsāk domāt par interneta policiju. Tieši tādu pašu, kas patrulēs un aizstāvēs, aizturēs un arestēs, jo noziedznieku identitāte parasti tiek noslēpta aiz palamas, dekorācijas vai aizslietņa maskas. Vai mēs vēlamies piedalīties šajās batālijās, kurās pret ikvienu no mums nostājas labi bruņotu, neredzamu interneta noziedznieku bandas? Tās pašas, kas gaida naivos un «transporta līdzekļus» (populāru autoru rakstus), lai, «uzsēžoties uz astes», panāktu maksimāli lielu auditoriju saviem verbālajiem vēmekļiem. Vai visi šie tīmekļa pievēmēji darbojas tikai savās interesēs? Protams, nē. Vairums no viņiem ir kādas «mafijas» (interešu grupas, ticības, pārliecības, ideoloģijas) karavīri, kas «ar masu» (tiražētu viedokli) uzveic «to, kas nav mūsējais».

 

Troļļu fabrika

Ekrānšāviņš no Twitter

 

«Vakar mani beidzot sabrauca,» raksta publicists Jorans Rozenbergs kādā Dagens Nyheter ievadrakstā un paskaidro, ka «sabraukšana» nenotiek uz ielas (fiziski), bet gan verbāli tīmeklī (emocionāli). Viņam šķiet, ka tikt saplacinātam internetā ir tikpat drausmīgi kā būt sabrauktam uz ielas. Sociālos medijus vajagot dēvēt par «asociālajiem medijiem», jo nekā sociāla tajos neesot. Pa to ielām un laukumiem drāžoties «mašīnas», kas gatavas sabraukt visus, kas gadās pa ceļam. Svešos un nepazīstamos ieskaitot. Interneta noziedznieku metodes – izsmiekls, apmelojumi, ņirgas un meli, no ekrāna izkāpjot dzīvē. Draudot situācija, ka sociālo mediju nekulturālību pamazām pārņemsim arī savā ikdienā. Pārvērtīsimies par barbariem.

Acīmredzot arī pie mums ir pienācis laiks plašāk runāt par to, kā naida kultūra ietekmē mūsu ikdienas saziņu publiskajā telpā. Naida ideologu stratēģija nedrīkst pārņemt Latvijas publisko sarunu telpu, uzspridzinot pašu galveno – savstarpējo paļāvību atvērtā publiskā sarunā.

We’ll be back9

Atsauces:

(1) Pirmā Astrīdas Lindgrēnas darba Малыш и Карлсон, который живёт на крыше tulkotāja 1957. gadā, divus gadus pēc darba pirmās publikācijas Zviedrijā 1955. gadā.

(2) Elija Kliene tulkojusi A.Lindgrēnas darbus latviski.

(3) Vera Singajevska, Jaunatnes teātra aktrise, Karlsona lomas atveidotāja

(4) Varis Brasla, kino režisors. Rīgas Kinostudijas filmas «Emīla nedarbi» (1985) autors. Filma uzņemta, izmantojot Astrīdas Lindgrēnas stāstu par Lennebergas Emīlu.

(5) https://rusnsn.info/analitika/proobrazom-karlsona-astrid-lindgren-by-l-rejhsmarshal-german-gering.htmlhttps://thequestion.ru/questions/39308/pravda-li-chto-proobrazom-karlsona-byl-german-gering

(6)  Viktors Orbāns vada Ungārijas valdību kopš 2010.gada. Donalda Trampa un Vladimira Putina atklāts piekritējs. Apgalvo, ka plānojot sākt «antiliberālu kultūras revolūciju» Eiropā

(7) Jobbik ir ultralabēja nacionālistu partija ar izteiktu antisemītismu un negatīvu attieksmi pret Eiropas Savienību. Pēdējo parlamenta vēlēšanu rezultātā ieguva ap 20% vēlētāju balsu.

(8) Larsmo, O. (2016 -11-26). Dagens hatspråk fräter på demokratins fundament. Dagens Nyheter. Kultur.

(9) I’ll be back – «es atgriezīšos» frāzei ir vairākas nozīmes. Izplatītākā – Arnolda Švarcenegera varoņa replika «Terminatorā» un nozīmē, ka cīņa turpināsies.

Atkal viens gads paskrējis garām kā vāvere

2014.gada 31.decembrī

meža zemenīšu krelles

Un atkal viens gads paskrējis garām kā vāvere. Zibenīgi un negaidīti dinamiski. Kā parasti.

Nogāzto lidmašīnu, okupētās Krimas un supervēlēšanu gads, kura rezultātā esam kļuvuši nedaudz nomākti, jo progress nenotiek tik strauji kā varētu vēlēties. Kauliņi ir mesti, bet viesuļi nebrāž uz priekšu.

Tātad.

Ukraina

Gads sākās Kijevas revolūcijas krāsās

un visi turējām īkšķi, lai ukraiņiem ”viss izdodas”. Paši zinām, cik grūti tas notiek. Janukovičs aizbēga no valsts un šis apstāklis bija starta signāls Krievijas prezidenta Vladimira Putina ofensīvai pret Ukrainu. Krievija anektēja Krimu. Motoriski un ciniski, kā PSRS laikos. Turpinot graujošas, militāras operācijas pret Ukrainas austrumu teritorijām. Maijā notika ukraiņu vēlēšanas, taču mieru nodrošināt jaunajiem vadītājiem neizdevās. Tautu naids Putina agresīvā ārpolitika noveda līdz būtiskai plaisai starp ukraiņiem un krieviem. Kaut kas tik traģisks tautu attiecībās modernajā laikā nav piedzīvots. Vārds ”krievs” atkal kļuva par lamu vārdu gan rietumvalstu iedzīvotāju gan arī ukraiņu leksikā. Diemžēl.

Vēl vakar, skatoties zviedru TV dokumentālo filmu (kas radīta leģendārās rakstnieces Astrīdas Lindgrēnas piemiņai) ekrānā izlasīju viņas rakstītu tekstu piezīmju burtnīcā, pēc otrā pasaules kara. Tur bija rakstīts, ka krievi ir nelāgi cilvēki un no viņiem ir jābaidās. Cik nepatīkami, ka mēs atkal sākam šķirot cilvēkus pēc to tautības un šis ”sistematizācijas veids” paredz homo sapiens iedalīšanu ”labajos” un ”sliktajos”. Mani Krievijas draugi ir tagad automātiski nonākuši ”slikto cilvēku” grupējumā. pateicoties Putina agresīvajai ārpolitikai. Tas ir ļoti skumji. Ļoti

Tautība kā sociālās grupas apzīmējums

Februārī Salvadora un Kostarika centās ievēlēt savus jaunos prezidentus, bet Taizemes priekšvēlēšanu gaisotne pārvērtās demonstrācijās.

Šveice ķērās pie kārtējā referenduma un nobalsoja pret ārzemnieku ieplūšanu valstī. Ieskaitot Eiropas Savienības dalībvalstis. Mūsu ”šampinjonu lasītāji” to, protams, neņēma vērā un turpināja plūst Īrijas, Lielbritānijas, Skandināvijas un Vācijas darba tirgus virzienā. Nostiprinot vārdam ”latvietis” nelāgu nekvalificētā strādnieka auru. Ja agrāk mana meita zviedru skolā uzzināja, ka vārdam ”poliete” sinonīms ir ”apkopēja” un ”kalpone”, tad tagad to pašu zviedri un norvēģi saka par ”latvieti”. Prostitūcija, kas Latvijā tiek dēvēta par ”studēšanu ārzemēs”. Celtnieka darbs, kas tiek skaudri kritizēts vietējo ārzemju mediju ”brāķa atmaskojumu” raidījumos un kompromitē cilvēkus ar kopīgo segvārdu – ”austrumeiropieši”, daudziem – “kā pīlei ūdens”  Mēs arī tur tiekam pieskaitīti. Diemžēl. Skumji.

Mums, tiem, kas arī strādā ārzemēs, ar šo faktu nāksies rēķināties. Varētu gaidīt, ka Latvijas valdība reiz nopietni ķersies pie darba vietu nodrošinājuma valstī, uz vietas. Tāpat kā zviedri to darīja pēc 90. gadu krīzes. Diemžēl, nekas tamlīdzīgs nenotiek. Ja politiskajai elitei pašai kaut ko nevajag, tad to nevajag nevienam. Elementāri, Vatson!

Desu Končita un geju mednieki

2014.gads gads jau iegājis vēsturē ar strauju homofobijas uzliesmojumu. Histērisko naidu pret citādas seksuālas orientācijas cilvēkiem menedžēja Ugandas prezidents Yoweri Museveni, kas 2014. gada 24. februārī parakstīja nejēdzīgo likumu, kurš paredz mūža ieslodzījumu visiem homoseksuāli orientētiem cilvēkiem. Rietumvalstis nekavējoties uzsāka ekonomiskā pabalsta iesaldēšanu Ugandai.

To pašu – geju vajāšanas līniju, turpināja arī Krievijas Vladimirs Putins, formāli it kā cīnoties pret ”bērnu ietekmēšanu” homoseksuālisma virzienā, taču faktiski ejot Ugandas valsts šefa pēdās, viņš panāca geju un lezbiešu “izsaldēšanu”.

Mūsu Latvijā šo pašu ugandiešu līniju turpina valsts prezidents un praktiski visas vadošās partijas. Baznīcu ieskaitot. Diemžēl. Skumji, ka arī Latvijā esam tik tumsonīgi.

Igauņiem izdodas

Gaišāks skats pavedas uz ziemeļiem – uz Igauniju. Nez kāpēc 1 miljonam igauņu viss padodas labāk nekā mums. Kā parasti. Martā pie valsts stūres nostājās ES jaunākais premjerministrs, 34 gadus vecais Tāvi Roivas. Uz rudens pusi igauņi pat sāk izskatīt partnerattiecību tēmu, kas traki satrauc pat Latvijas ultrākonservatīvos. Visi Latvijas TV kanāli cenšas par to ziņot no Tallinas ekrānā, bet ēters rāda, ka pat žurnālisti nesaprot šo jautājumu: jauc partnerattiecības ar laulību un putrojas piecās priedēs.

Jā, mediju standarts pie mums Latvijā nav formā. Diemžēl.

Nauda, nacionālisms, Grigule un desu Končita

Martā miljonārs kļūst par Slovākijas prezidentu. Cilvēks bez politiskā darba pieredzes, bet ar naudas kuli azotē. Afgāņi seko slovāku piemēram. 58% balso un to varot uzskatīt kā protestu pret talibaniem. Latvijā šogad balsojā vēl mazāk un pagaidām neviens no etablētajiem politiķiem nav skaidrojis medijiem ko šis protesta balsojums nozīmē pie mums.

Nacionālisma gaisotnē uzmirdz Ungārija ar Fidesh uzvaru 7. aprīlī un līdzīgā toņkārtā krievu Doņeckā pieprasa ”savas teritorijas” pievienošanu Krievijai. Pa labi pārvirzās arī Indijas parlaments, pateicoties hinduistu nacionāļu partijas BJP uzvarai. Kādreiz tik fundamentālā Kongresa partija atkāpjas un pagātnē nozūd kopā ar Gandiju ēna. Laiks iet. Reizēm uz atpakaļ.

Conchita

Maijā visa Eiropa iebalso savu politisko parlamentu un popmūzikas karali. Pirmajā pozīcijā Latvija pārsteidz ar savu balsojumu, iebalsojot deputāta krēslā sievieti, kas kampaņas laikā rēgojās uz sabiedriskā transporta fotogrāfiju izskatā un viss. Muti viņa nedzesē un par saviem projektiem Briselē nevienam neko nestāsta. Tādejādi notiek uznikālais – Grigule iekļūst parlamentā neko nepaskaidrojusi ko viņa tur darīs. Lemberga elektorāts ir panācis savu – laiks Latvijā atkal pagriezies uz atpakaļ. Bēgļu plūsma uz ārzemēm pastiprinās. To var saukt arī par Grigules efektu.

Otrajā pozīcijā notiek gaidītais – Eiropa iebalso šlāgerfinālā vīrieti, kas pārģērbies par sievieti. Normāls protesta balsojums pret Putina homofobiju. Neraugoties uz to, ka Krievijas TV arī Latvijā translē TV savus muzikāļos šovus, kurus gados vecāki aktieri tēlo tantiņas, dzied, dejo un lēkā pa skatuvi svārkos ar galvaslakatiņiem galvās, Končitas uzvara šokē Maskavu un mūsējos Kremļa līdzskrējējus. Savējās ”končitas” Ostankono TV ekrānos viņi nepamana, bet austrietim met ar mēslu paciņām.

Karalis un lidmašīna

Tikmēr no troņa pagūst atkāpties skandalozais Spānijas karalis Huans Karlos un Sīrijā no jauna Asadu ievēl prezidenta amatā, kara apstākļos. Asads, tāpat kā Vienotības Āboltiņa, turas krampjaini pie sava krēsla. Normāla dzīve nav priekš viņiem.

Spāņiem izdodas sagaidīt jaunu karali, bet krieviem Doņeckā misējas un naidnieka lidaparāta vietā viņi notriec Malaizijas pasažieru lidmašīnu. 298 cilvēki iet bojā. Prokrievu separātisti mēģina izdomāt melus, tos izplata krievu mediji, taču fakts paliek fakts – Putins pārsteidzās, iedodot saviem ”pielūdzējiem” Doņeckā pārāk spēcīgus ieročus. Šī incidenta rezultātā rietumi sāk bloķēt Krieviju ekonomiski. Sankcijas sāk uzņemt apgriezienus un Krievijas aptur importu no rietumiem. Latvijas piena ražotājus šī notikumu attīstība ievaino un piespiež domāt par citiem noieta laukiem.

Augustā ASV sāk bombardēt islamistu marodierus Irākā. Pēc tam arī Sīrijā.

al shababI

Izdodas nogalināt Alšabiba līderi Somālijā, kur kaujinieki kā ķīlnieces ”ņem” simtiem mazas meitenītes no pirmās klases.

Skotija nobalso par palikšanu Britānijā un arī Jaunzēlandes vēlēšanās uzvar nacionāļi, kas arī zviedriem kļūst par trešo lielāko partiju ar ambicijām apturēt darba spēka imigrāciju Zviedrijas virzienā. Konservatīvā Polija piekrīt sievietei premjerministres amatā. Eva Kopac nostājas Donalda Tuska vietā, kas ”aiziet” uz Beļģiju, lai kļūtu par pirmo personu ES parlamentā. Dombrovskis ”dabūn” tikai komisāra amatu un Latvija gavilē, BrIseles PR naudas nopirkto mediju iespaidā.

Latvijas politiķu piruetes

Oktobrī noskaidrojas, ka Latvijas valdība paliek savos krēslos. Premjērministri Straujumu (kā mehānisku lelli) turpina raustīt partijas Vienotība vadītāja, narcisistiskā līdere Solvita Āboltiņa. Tā pati, kas pati nespēj uzņemties valdības vadītājas posteni, taču neslēpj savas ambicijas kļūt par Latvijas prezidenti.

Neraugoties uz lielo svītrojumu skaitu vēlēšanās, Vienotības līdere tomēr saglabāja savu vietu Latvijas parlamentā, pateicoties cilvēku pārbīdīšanai un politiskām manipulācijām, kas nedara godu nevienam politiķim. Kā norāda ārzemju mediji: ”tikai un vienīgi bailes no Krievijas iespējamās agresijas piespieda latviešus balsot tā kā viņi balsoja – par tiem pašiem”.

Ušakovs ar savu krievu partiju palika aizdurvē un turpina izdomāt sev jaunus nosaukumus. Nosaukt sevi tā kā tas ir patiesībā – par ”Putina partijas filiāli Latvijā” viņš negrib. Nav grūti uzminēt kāpēc! 🙂 Tāpēc tagad Saskaņa sevi cer pārkristīt par Sociāldemokrātiem. Pagaidām unisona starptautiskajā internacionālē viņiem nav un Bruno Kalniņš par to debesīs nav sajūsmā. To jūt.

Vakar, braucot cauri naksnīgai Rīgai, klausījos kolēģa interviju ar otru Latvijas prezidenta kandidātu, bijušo Eiroparlamentārieti, tagad Vienotības valsdes locekli – Piebalgu. Izvairīgs, bailīgs, luncīgs, bez skaidras nostājas. Tieši par to viņu smagi kritizēja Briselē kā komisāru un tagad ar šo pašu ”profilu” viņš gatavojas būvēt politisko karjeru pašmājās. Nabaga Vienotība. Infekcija nav laba lieta. To redz.

Nacionāļi nav spējuši piepulcināt savām rindām intelektuāļus. Viens pats Zīle nevar atrisināt šo problēmu. Paskumji izskatās kultūras ministres prātuļojumi par mākslu un kultūru, īpašii klīniski – mediju attīstības jomā. Sfērā, kas Latvijai pašliak izšķiroša un svarīga. Jābrīnās kur ministre smeļas savas “atziņas” par medijiem… 🙂

Tikmēr bijušās Dienas redaktores un kultūras ministres Sarmītes Elertes iestartētais Latvijas TV iznīcināšanas projekts = savējo iebīdīšana atbildīgos amatos ir sācies. To realizē radio un TV padome.

TV Rīgā, Rūjienā un Liepājā var vairs neslēgt uz LV viļņiem. Ekrānā nav ko skatīties un dzirdēt. Tikai Čiekurkalna tirgus izklaide, kopēti bērnu raidījumi un gaudena reklāma. Toties ir Vienotības ”savējie” atslēgas pozīcijās. Diemžēl. Skumji.  Izskatās, ka 2014. gadā līdzīgs liktenis gaida Latvijas Radio, kuru izmetīšot no telpām Doma laukumā (jo šo ēku kādam vajag) un palielināšot jauniešiem paredzēto programmu skatu (lai gan pētījumi pierāda, ka jaunieši radio neklausās).

Kultūras, politiskā ”elite” un mēs

Kultūras elites 2014 jeb “kultūras galvaspilsētas gads”  beidzot ir garām. Personīgi es nepamanīju šo kultūras galvaspilsētas gadu. Tas aizritēja viņiem un priekš viņiem. Mums atlika vienīgi aplaudēt.

Tagad būšot prezidentūras gads, kas atkal kļūs par politiskās un administratīvās ”elites” superaktivitātes laiku.VIņiem būs brīvbiļetes uz koncertiem un ielūgumi un “ietīto žurnālistu” gaviles.

Ko mēs pārējie? Noskatīsimies, bet neaplaudēsim lūdzu.

Pirms pusgada Jāņos bija ļoti auksts. Tagad – Ziemassvētkos sniega nebija. Vakar tas uzsniga un šodien nokusa. Mūs gaida jauns gads. Daudz labāks par iepriekšējo. Dzīvosim tik tālāk! 🙂

Meža zemenītes

 

 

 

Astrīda Lindgrēna, Greta Garbo un Ingmars Bergmans uz jaunajām Zviedrijas kronām.

 2011. gada 11. aprīlī

 

Zviedrija ir viena no Eiropas vecajām nācijām, kura var joprojām lepoties ar savu nacionālo valūtu. Tā nav pārgajusi uz eiro. Tauta plebiscītā nobalsoja pret eiro. Tāpec zviedri var atļauties paši lemt, kādus tēlus izmantot savu naudas zīmju attēlos.

Pēc pāris nedēļām – Valpurģa naktī Zviedrijas karalis Kārlis Gustavs XVI kļūs par pensionāru. ”No darba” prom viņš neies (troni neatstās), taču no zviedru naudas zīmēm viņu sāk jau novākt.

Pirmā šo faktu ir uztvērusi Zviedrijas Valsts banka. Aizvadītajā nedēļā uzzinājām, ka Zviedrijas kronas turpmāk karaļu vietā greznos mākslas un kultūras personības.

Kino uz naudas būs visplašāk pārstāvētā joma. Grēta Garbo un Ingmars Bergmans rēgosies uz 100 un 200 kronu banknotēm.

Slaveno bērnu grāmatu rakstnieci Astrīdu Lindgrēnu banka novērtē 20 kronu vērtībā un dziesminieku – skaldu Evertu Taubi – 50 SEK līmenī.

Labākā statusā būs dziedātāja Birgita Nilsone (500 SEK) un politiķis, diplomāts Dāgs Hammaršolds (1000 SEK).

Piecas banknotes kultūrai, tātad. Simboliski.

Kinorežisora Bergmana attiecības ar zviedru naudu ir sarežģītas. Daiļrades kulminācijas brīdī viņam radās negaidīti smagas un hroniskas problēmas ar zviedru Nodokļu pārvaldi tieši naudas dēļ.”Nodokļu kraukļi” viņu sagrāba Nacionālā teātra galvenā režisora darba telpā un ieslēdza roku dzelžos kā noziedznieku. Bija konstatētas nepilnības viņa deklarācijās par it kā nenomaksātajiem nodokļu parādiem un tāpēc slaveno režisoru nomocīja pamatīgi, panākot viņa sirds kaiti un ilglaicīgu emigrāciju ārzemēs. Tagad  karalistes nežēlīgi vajātais Bergmans greznos tieši Zviedrijas naudu.

Kino, salīdzinājumā ar citām mākslām, atrodas vistuvāk maģiskajai robežai starp ”īstu mākslu” un ”komerciālu panākumu”. Vienlaikus kino (kā māksla) bez naudas nevar nekādi eksistēt pat epiloga stadijā. Varbūt tāpēc zviedru naudu turpmāk greznos divas kino personības – vajātais Bergmans un noslēgtā Garbo, kas lielāko mūža daļu pavadīja vientulībā Ņujorkā.

 Līdz šim valsts demokrātiju simbolizēja uz naudas zīmēm karaļu portreti. Kārlis XI, Gustavs III, Kārlis XIV Juhans. Savulaik ”mākslas karali” Gustavu III nomainīja ar dziedātāju, autodidakti Jeniju Lindu, kuru tagad nomainīs profesionālā operdziedātāja, primadonna.

Karla Linneja vietā tagad nostājusies mēmā kino leģenda.

 Mākslai un kultūrai Zviedrijā naudas hroniski nepietiek. To zina visi. Tagad kultūrai un mākslai  Zviedrijā banka piešķir simbolisku kapitālu – nodrukā uz naudas zīmēm. Grūti saprast vai par to būtu jāpriecājas vai jādusmojas.

Valsts bankas birokrātu jaunrade uzjautrina ar savu vieglprātīgo populismu un neizpratni par kultūras un demokrātijas būtiskajām svirām sabiedrībā. Eksperti nav mierā ar varoņu izvēli. Bankas klerki paši izlēmuši ”kurš būs uz kuras naudas”, pēc publikas aptaujas noslēguma.

Zviedrijas parlaments var šo personu izvēli apstrīdēt. Diezin vai to darīs, jo naudai jāparādās apgrozībā 2014. gadā.  Vienīgie, kas neko nevar iebilst ir naudas varoņi paši.

Visiecienītākā būšot pati lētākā banknote ”ar Astrīdu”. Tauta viņu mīl.

Savu naudu rakstniece, dzīves laikā, sistemātiski dāvāja trūcīgu un slimu bērnu glābšanai. Viņas ziedojumi ir finansējuši arī Stokholmas Astrīdas Lindgrēnas bērnu klīniskās slimnīcas būvniecību. Barikāžu laikā, 90. gadu sākumā, Astrīda Lindgrēna uzstājās Baltijas bērnu aizstāvībai, piedāvājās ziedot naudu šim mērķim un pieprasīja valdību reaģēt uz notiekošo Rīgā un Viļņā.  Tagad viņa būs 20 SEK “vērta”.

Vislielāko cenu iekarojuši diplomāts un operdziedātāja, kuras fonds katru gada dala prēmijas. Naudīgākie saņēmuši ” lielākus ciparus”. Nezin vai tāpēc viņi bija laimīgāki par Astrīdu?     

Foto: SVD  www.svd.se, Riksbanken www.riksbank.se