Ideālisma beigas ārpolitikā. Vai pagūsim pārkārtoties?

Speciāli TVNet

tramsps-un-macitajs

Foto TVNet

Pēdējo 30 gadu laikā Rietumeiropas valstu ārpolitiku caurstrāvojis ideālisms. 1991.gadā pēc Padomju Savienības sabrukuma sāka veidoties jaunas starpvalstu sadarbības iespējas, kuru kopīgais mērķis bija bruņotu konfliktu (kara) novēršana un cilvēktiesību stiprināšana abpus bijušajam «dzelzs priekškaram». Eiropas Savienības, NATO un EDSO robežu paplašināšana bija konkrēta rīcība konkrēto mērķu praktiskajā realizēšanā.

Problēmas un domstarpības tāpēc varēja sākt risināt tiesas procesu, nevis karadarbības ceļā. Lai kā mums nepatīk Briseles birokrātu, politiķu neproporcionāli lielās algas (attiecībā pret pārāk pieticīgo viņu darba rezultātu), tomēr jāatzīst, ka izraudzītais modernās Eiropas politiskais virziens bija cerīgs, tālredzīgs un vērtīgs mums visiem.

Žēl, ka savulaik šajos procesos netika iesaistīta arī Krievija. Pašlaik cerīgā Eiropas virzība draud apstāties. To apdraud antidemokrātisma tendences Krievijā, Lielbritānijas referenduma Brexit rezultāts, migrantu krīze, Sīrijas karš un Donalda Trampa uzvara ASV vēlēšanās.

Ja arī Francijā pie varas nonāks labēji ekstrēmās politiskās līnijas piekritēja Marina Lepēna, tad var izrādīties, ka Eiropas Savienības projektam būs pienācis gals un mums nāksies samierināties ar vēstures attīstības gaitas apraušanos. Putinam tad būs izdevies «noraut bremzi» miermīlīgajam ideālismam, un pasaule atkal sašķelsies despotu nometnēs, kuras neiztiks bez plūkšanās. Šādi attīstoties notikumiem, varbūt visi atjēgsimies tālajā 1939.gadā. Turpat, kur kādreiz atradās mūsu vecvecāki – uz skarbu bruņotu konfliktu sliekšņa. Cerams, ka tā nenotiks.

Pārmaiņu laiks pie svētku egles

Ziemas saulgrieži un Ziemassvētku laiks nav labākais brīdis pesimistisku prognožu bārstīšanai. Taču šis sniegotais un apcerīgais mirklis ir lieliska iespēja laika tendenču analīzes caurskatīšanai. Eiropai pašlaik ir jāizvēlas jauns ārpolitikas ceļš, un tas var izrādīties tikpat svarīgs pārkārtojums kā reformas pēc Berlīnes mūra sabrukuma. Ir nepieciešama garīga pārkārtošanās. Ja arī eksperti un drošībnieki pašlaik jau sāk domāt vēlamajā virzienā, tad sabiedrības un valdības laiskums un nolaidība šo problēmu priekšā ir acīmredzami.

Mums liekas, ka viss rīt būs tāpat kā vakar, taču esošās rīcības kartes vairs nesaskan ar jauno reālās dzīves ainavu. Līdzšinējais Latvijas ārpolitikas stratēģiskais partneris ASV vairs nav vakardienas Obama. Tramps tiecas pie Krievijas un ignorē Ķīnu. Ar uzņēmējdarbībai raksturīgu loģiku viņš gatavojas uzart ārpolitiku, kurā valda nedaudz citi vērtību kritēriji. Līdzšinējā politikas pieredze pierāda, ka biznesa paņēmieni politikā var izrādīties liktenīgi.

«BBVV» = baltie, bagātie veči ar varu

Cilvēka vērtības mērs diemžēl mēdz atšķirties dažādos laikos un valstīs. Provincē lielāka nozīme ir sakariem, «valdošajām mafijām» un «pazīšanās» fenomenam, turpretī metropoļu centros – talantam un naudai. Merkantilas domāšanas loģika šobrīd aktualizējusies Amerikas Savienotajās Valstīs. Izskaitļots, ka Trampa administrācija sastāvēs no ļoti turīgiem večiem bez reālas pieredzes politiskajā pasaulē. No 20 Trampa piedāvātajiem valsts pārvaldes augstākajiem administrācijas reprezentantiem 6 ir miljardieri.

«Trampu interesē tikai tie, kuriem pašiem ir nauda,» secina kāda anonīma, varai tuvu stāvoša sekretāre no Goldman Sachs bankas, jo arī šī iestāde būs viena no galvenajām amatpersonu «donētājām» ASV jaunajai administrācijai.

Trīs smagākos posteņus valstī Tramps piešķiršot bijušajiem ģenerāļiem. Taču sieviešu šā līmeņa valsts pārvaldē ASV vairs nebūs (par minoritāšu pārstāvjiem nemaz nerunājot). BBVV jeb «baltie bagātie veči ar varu» atkal atgriežas uz politiskās skatuves un pēc 27 gadu pārtraukuma pārņem visas varas sviras valstī. Tātad «alfa tēviņi» atgriežas Baltajā namā. Visi ar izteiktiem uzskatiem un ciešu zināšanu, «kā ir pareizi» domāt un darīt lietas. Redzēsim, kā prezidentam izdosies viņus visus vienot kopīgam mērķim un uzdevumiem.

Putinisti ASV sirdī

Reksa Tilersona (Rex Tillerson) izraudzīšanās ASV ārlietu ministra amatam apstiprina Trampa priekšvēlēšanu solījumu, ka viņš ir Krievijas prezidenta Vladimira Putina sabiedrotais un izraudzīsies ministrus no biznesa vides. Piešķirot savas valsts ārlietas koncerna Exxon šefam, viņš nošauj abus zaķus ar vienu šāvienu. Tilersonam pie žaketes atloka vizuļo Krievijas piešķirtais Tautu draudzības ordenis, un 2012. gada fotogrāfijā var redzēt viņu sirsnīgi sarokojamies ar «masu slepkavu un kriminālo gangsteri Putinu» (senatora John Mccain formulējums intervijā CNN). Saprotams, ka ministru kabineta sastāvs ir jāakceptē ASV senātam un pagaidām nav skaidrs, vai visi Trampa izraudzītie BBVV tiks akceptēti kā ASV ministri. Piemēram, inženieris no Vičitafolsas (Wichita Falls) Teksasā Rekss Tilersons nekad nav nodarbojies ar ārpolitiku, bet gan strādājis (kopš 1975.gada) tikai par priekšnieku savā ExxonMobil un pavisam drīz gatavojas aiziet pensijā no šā pasaulē lielākā naftas uzņēmuma. ASV ārlietu ministra amatam viņu esot ieteikuši Džeimss Beikers (James Baker) un Kondolīza Raisa (Condoleezza Rice). Taču viena lieta ir tirgoties, bet otra – aizstāvēt savas valsts politiskās intereses. Par Tilersonu ir skaidrs tikai tas, ka viņš ir Vladimira Putina atbalstītājs un centīsies likvidēt sankcijas pret Krieviju, jo šāda rīcība ir Exxon interesēs. Tas nekas, ka, stājoties ASV ārlietu ministra amatā, viņš pametīs šefa posteni Exxon koncernā. Viņam pašam pieder apjomīga šā uzņēmuma akciju pakete un biznesa intereses saglabāsies, arī atrodoties politiskajā amatā. Tas nozīmē, ka, ieņemot politiskus amatus, biznesmeņi nezaudē apetīti. Starp citu, viņa draugs ir arī Krievijas Rosņeft šefs Igors Sečins.

Sankciju atcelšana kā kompensācija

Ir pamats prognozēt, ka Tramps vēlēsies atcelt sankcijas Krievijai, lai kopā ar Putinu izrēķinātos ar islāma fundamentālistu armiju terorisma frontē. Tas nozīmē, ka šā stratēģiskā uzdevuma dēļ ASV var zaudēt līdzšinējo interesi par to, kas notiek Krievijā un tās pierobežā. Nav izslēgts, ka ASV var turpmāk arī nevēlēties turpināt līdzšinējo Baltijas un konkrēti Latvijas stratēģiskā partnera lomu Donalda Trampa vadībā. Kremlis tad varēs daudz brīvāk «operēt» zonās, kas līdz šim bija neērtas.

Apdraudēta ir arī ASV līdzšinējā drošības koncepcija, jo Tramps ir deklarējis, ka nacionālajām interesēm tiks dota priekšroka. Globālās problēmas viņu neinteresē, tāpēc tagad katrai valstij pašai jākļūst par «savas laimes kalēju». Latvija (kā Mēness) vairs nevarēs laiski reflektēt sauli (ASV), kā tas notika līdz šim. Multilaterālie līgumi tiks aizstāti ar divpusēju vienošanos. Kā jau tas biznesam pieklājas. Šis jaunums nav nekas patīkams mazajām Eiropas valstīm.

Izskatās, ka Tramps mainīs arī taktiku Sīrijā. Asada novākšana vairs nebūs aktuāla, un, sadarbojoties ar Putinu, tiks izveidota koalīcija pret islāmistiem. Tas nozīmē, ka tāpēc tiks atbalstīts ne tikai asiņainais diktators Asads (kuru Baraks Obama centās novākt), bet arī Irānas ajatollas un Ēģiptes autoritārais prezidents Abduls Fatahs al-Sisi. Pagaidām tikai Krievija un Putins ar savu rīcību Sīrijas gaisa uzbrukumos atbalsta Irānas ietekmes izplatīšanos līdz Vidusjūrai. Taču nav izslēgts, ka arī amerikāņi drīz piesliesies šai «līnijai», kā norāda Irānas aizsardzības ministrs Hoseīns Dehgans: «Alepo bija iespējams atbrīvot, tikai un vienīgi pateicoties Irānas, Sīrijas, Krievijas un libāņu Hesbolā grupējuma sadarbībai. Irāna ir šīs koalīcijas daļa, un cerams, ka arī jaunais ASV prezidents ņems vērā šo apstākli.»

Tramps pagaidām ir bijis izvairīgs komentāros un līdz šim raksturojis Irānu kā «pasaulē vecāko terorisma sponsoru», uzskatot, ka visu veidu musulmaņu radikālisms (vai tie būtu sunnītī vai šiīti) ir būtiski bīstams ASV eksistencei. Pēc 20. janvāra varēsim pārliecināties, vai šajos apgalvojumos nav pretrunas ar reālo ASV ārpolitiku.

Kopīgais ienaidnieks – Rietumu demokrātija

Maikls Flinns (Michael Flynn) savā grāmatā «The Field of Fight» apgalvo, ka radikālie islāmisti jau sen apvienojušies vienotā frontē kopā ar Krieviju, Ķīnu, Ziemeļkoreju, Kubu un Venecuēlu pret rietumu liberālo demokrātiju. Jo viņi visi «ienīstot Rietumus» un vēlas iznīcināt Rietumu demokrātijas valstis «kā tādas». Paradoksāli, ka šodien vēlēšanu rezultātā šim grupējumam lielā mērā simpatizē arī jaunā ASV prezidenta laineris un tas notiek zem reliģijas zīmes.

Starp citu, viens no izšķirošiem Donalda Trampa uzvaras iemesliem 2016.gada vēlēšanās bija tieši teoloģiskais motīvs. Līdz šim politiskajās diskusijās maz runāts par to, kā teoloģiska loģika var ietekmēt ne tikai privāto dzīvi, bet arī politiskus procesus valstīs – tādās kā ASV. Kalifornijā pagājušā gadsimta sākumā dzimusi radikālo kristiešu kustība šobrīd (100 gadu laikā) ir sazarojusi un palīdzējusi Trampam pat sasniegt Balto namu. Sākot no «sister Aimee» (The Foursquare Church), kura spēja kombinēt radikālo kristiešu sludināšanas manieri ar Holivudas spožumu, un beidzot ar Katrīnu Kulmani, kas arī šogad vadīja Trampa priekšvēlēšanu ticības kampaņu, novērojams pārliecības maršs pret sekulāro valsti.

Ticības tempļiem ir izdevies piedāvāt savus pakalpojumus politiski ambiciozām personām gan Vašingtonā, gan arī Maskavā. Tagad tie vairs nav karaļi, bet gan «piemēroti» ļaudis. Atrodoties Trampa «Christian advisory board» sastāvā, Katrīna nobruģēja Donalda ceļu pie politiskas varas «pa ticības taku», kas modernajā Eiropā pagaidām nav bijis iespējams tik uzkrītoši, kā to var novērot ASV. Piemēram, 2015.gada jūnijā šī komiteja sapulcējās, lai koncentrētos Trampa ievēlēšanas ofensīvai. Garajā lūgšanā tika precizēts, ka valstij ir vajadzīgs «spēcīgs, enerģisks vīrs», jo «Jēzus nevēlas, lai mēs būtu trūcīgi». Tieši tāds esot Donalds Tramps.

Baznīcas un ticības iesaistīšana priekšvēlēšanu kampaņā šeit ir nepārprotama, jo, kā norādīja Marks Barns (Mark Burns), tieši Ronalds Tramps personificējot to gudrību, ko pieprasa evaņģēlijs. Tas, kuru Jēzus mīlot, tas arī iegūšot bagātību un varu valstī. Donalds Tramps esot šāds cilvēks – sludina Marks Barns šajā Time Magazine. Tikai ar ticības argumentiem.

LASI CITUR: Donald Trump Prosperity preachers

Interesanti, ka līdzīgu stratēģiju īstenoja arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins savā priekšvēlēšanu kampaņas periodā Krievijā. Arī viņš Krievijas pareizticīgo baznīcai skaitījās dievišķi izraudzītais jeb Ticības Varonis.

LASI CITUR: Владимир Путин: «Голос Церкви должен звучать в полную силу»

Loģisko laiku atkal sāk apdraudēt pārliecība. Gan austrumos, gan rietumos. Mēs zinām kas notika tad, kad pārliecība nostājās priekšā loģikai un modernā laika prasībām.

Neprognozējamā situācija ir klāt. Relatīvi mierīgie un stabilie 25 gadi ir pagājuši. Mūs gaida pārmaiņas, kurām pagaidām garīgi neesam sagatavojušies. Vai pagūsim pārkārtoties?

Pagaidām viss mierīgi.

Paldies par to pašu, un priecīgus mums visiem ziemas saulgriežus un Ziemassvētkus.

Gaišu gadu!

Papīra pūķis vai plēsīgs lācis? Kas tu šodien esi, Krievija?

2013. gada 14. maijā speciāli TVNet

krievijas armijaPeriodiski uzliesmojušas zviedru debates par to, cik dienu laikā viņu valsti spēj okupēt krievu bruņotie spēki, liecina par vienu būtisku lietu – baidot ar «krievu lāci», visvieglāk izspiest no valdības lielāku finansējumu pašmāju militārajam budžetam.

Karalistes armijas virspavēlnieka nesenā skaļā «publiskā nopūta» par to, ka zviedriem izdotos «turēties pretim» krievu ofensīvai tikai vienu nedēļu, izraisīja dažādu reakciju atšķirīgos Stokholmas sabiedrības segmentos: vieni pukojās par armijas šefa vieglprātību, pļāpību un patriotisma trūkumu izteikumos, citi smīnēja par bezkaunīgo «PR piegājienu» un vēl citi mēģināja rosināt debates par to, vai arī zviedriem nav pienācis pēdējais laiks pievienoties NATO aliansei.

No neprognozējamā krievu lāča lielai daļai ir bail. Joprojām. Krievu mediji atbild uz šīm bažām ar joku muzikālām filmām, kurās krievi «ieņem» Zviedriju ABBA mūzikas pavadībā pāris minūšu laikā.

Vieniem bail, otriem «jūra līdz ceļiem». Kas īsti tur notiek – Putina caristē? Vai ir pamats tik histēriskām bažām, kādas demonstrē zviedru armijas virspavēlnieks?

Nervozitāte paliek

Iskander raķešu darbības radiussPēc spraigajām debatēm Fredrika Reinfelda valdība tomēr tikko negribīgi piekrita lielāka budžeta piešķiršanai valsts aizsardzības vajadzībām. Valdības alianses sabiedrotais Tautas partijas vadītājs Jans Bjorklunds ir pārliecināts, ka armija jānostiprina, jo «krievi uzvedas aizvien agresīvāk» un «aizvien intensīvi bruņojas». Zviedrijas valdība dzied sinhronā ar kara tauri. Turpretī pazīstamais Upsalas profesors Stefans Hedlunds pauž pavisam citu uzskatu, uzsverot, ka pašlaik nav pamata traktēt Krieviju kā nopietnu militāru draudu, jo Krievijas valsts tagad atrodoties uz nogāzes «pa ceļam uz smagu ekonomisko krīzi». Pēc viņa domām, pie visa vainīgs ir pats prezidents Vladimirs Putins, kas cēla savu varas monstru, balstoties uz krasu rubļa devalvāciju un straujo jēlnaftas cenu kāpumu. Taču tagad – enerģētikas tirgus krīzes apstākļos, Krievija esot pagalam trausla un ievainojama. Agrākais straujais ekonomikas un labklājības pieaugums tagad ir nokrities līdz +1% līmenim.

Septītajā maijā apritēja viens gads, kopš Vladimirs Putins no jauna tika ievēlēts par Krievijas prezidentu. Savos divos iepriekšējos mandāta periodos (2000 – 2008) Putins sērfoja uz ekonomisko panākumu viļņa, kuru izraisīja spēcīgā krievu rubļa devalvācija un straujš jēlnaftas cenu kāpums biržās. Tolaik Krievijas ekonomikas pieaugums katru gadu bija caurmērā 7%. Varēja samaksāt valsts parādus, celt algas, finansēt citus labklājību veicinošus investējumus. Prezidents sāka izskatīties pēc laba saimnieka.

Šodien Krievijas ekonomika cieš no smaga kritiena recesijas virzienā un Vladimirs Putins vairs nav spējīgs demonstrēt efektīvu valsts vadīšanu. Viņa pompozais vadoņa tēls pamazām izplēn un «cara» veidols sāk izskatīties aizvien nogurušāks un vīzijām trūcīgāks. To var novērot, reģistrējot Putina aizvien pieaugošos naida izvirdumus pret citādi domājošiem, oponentiem un pret tiem, kas viņu ignorē un nerespektē. Niknuma izvirdumi rāda, ka viņš nevada Krieviju sinhroni laika akselerācijai un nesaprot, cik nopietnu pārmaiņu priekšā pašlaik Krievija, kas ir arī Latvijas iekšpolitiku ietekmējošā kaimiņvalsts.

Šīs Putina izpausmes ir bīstams signāls valstij, kuras politiskais menedžments ir uzbūvēts ar vienu spēcīgu lokomotīvi priekšgalā. Šis signāls ir vērā ņemams visiem mums, kas Krievijai vēl labu. Tas ir nopietni.

Sabiedrības īgnums pret Putina režīmu pieaug. Jaunākie sabiedriskās domas pētījumi Krievijā (Levada institūts) tikko konstatējuši, ka tikai 22% aptaujāto vēlas, lai Putins arī 2018. gadā tiek pārvēlēts. 55% vēlētos Kremlī redzēt kādu citu.

Vienlaikus Putins spiež «pie sienas» savu valdību, lai tādējādi demonstrētu aktivitāti un modrību. Jau kopš aprīļa vidus varam noklausīties draudus jau par neuzticības izteikšanu pat sava uzticamā politiskā partnera Medvedeva valdībai.

Putina režīma lielākā problēma ir nespēja konfrontēt sevi ar aizvien lielāku sabiedrības neapmierinātību un pieaugošiem budžeta izdevumiem. Var prognozēt, ka dzīves līmenis iedzīvotājiem Krievijā tuvākos gadus kritīsies un šis apstāklis vēl vairāk saspridzinās jau tā uzvilkto situāciju kaimiņzemē.

Pērn tika prognozēts Krievijas ekonomikas pieaugums 3,6% līmenī. Taču 2012. gada pēdējā ceturksnī kritums bija dramatiskāks nekā cerēts un tāpēc 2013. gada pirmajā ceturksnī mēs varējām ieraudzīt skaitli 1,1%. Krievijas ekonomikas ministra vietnieks Andrejs Klepačs neslēpj, ka šogad vidējais rādītājs varētu būt 1,7%, cerot, ka jēlnaftas cena biržā nekritīsies vēl straujāk kā līdz šim.

No 8. februāra līdz 17. aprīlim krievu jēlnaftas cena (Urals crude) atkal piedzīvoja strauju pazemināšanos (no 116,7 līdz 95,3 USD par barelu). Lai gan pašlaik novērojams neliels kāpums, šis kritiens iedragās 2013. gada federālo budžetu Krievijā. Ja naftas cena stabilizēsies (120 USD par barelu līmenī), tad ir pamats paredzēt 20 miljardu USD iztrūkumu budžetā un ekonomikas pieauguma kritumu vismaz par 1%. Tas apdraudēs arī valsts sabiedriskās sistēmas stabilitāti.

Situācija Krievijā šodien atgādina PSRS kritiskos gadus pirms tās sabrukuma, kad 80% no valsts budžeta ienākumiem veidoja naftas un gāzes pārdošanas ienākumi. Un kas notika, kad to cena kritās, zinām mēs visi.

Var sākties masu protesti arī Krievijas reģionos un mazpilsētās. Zonās, kur Vladimirs Putins līdz šim ir izjutis vislielāko atbalstu. Ja krīze sasniegs rūdu ieguves vietas un rūpnieciskās industrijas asi, tad būs nopietnas problēmas visiem. Ne tikai Putinam.

Tad vairs nebūs runa par 100 000 maskaviešiem, vidusšķiras intelektuāļiem, kas vēlas piedalīties demonstrācijās pret korumpētību valstī (ko esam noskatījušies TV līdz šim), bet gan par miljoniem nokaitinātu strādnieku, kas pieprasīs darbu, sociālo servisu un cilvēka cienīgas algas. Viņiem nebūs ko zaudēt. Ja Putinam nebūs naudas, var sākties nemieri. Vēsture liecina, ka tie Krievijā var beigties neprognozējami.

Pēdējo gadu cīņa pret korupciju ir iedragājusi Putina prestižu visai plašā skalā. Putina politika šajā virzienā ļoti atgādina viņa čekista pieredzi – neviens šajā valstī nedrīkst justies drošs par sevi, ikvienu var apsūdzēt, notiesāt un iespundēt cietumā. Saprotams, ka šādas terora metodes rada pamatu arī balto apkaklīšu neapmierinātībai un vēl vairāk uzjunda politisko nestabilitāti.

Krievijas draudi Latvijai

Kādi ir mani secinājumi šajā virzienā?

1. Neko no šī apraksta satura cītīgie Krievijas TV skatītāji Latvijā neieraudzīs savos TV ekrānos. Tāpēc mūsu medijiem vajadzētu vairāk pievērsties Krievijas notikumu uzraudzībai, jo spriedze pieaug un mūsu interesēs ir mierīga, demokrātiska un harmoniska Krievija, nevis pulvera muca uz durkļiem.

2. Nervozajiem zviedriem, kas kā Latvija neatrodas NATO paspārnē, tomēr laikam nav ko baidīties no Krievijas «iespējamās aneksijas» vienas nedēļas laikā. Putins to var izdarīt, taču pagaidām tam nav iemesla un turklāt jauniem tankiem Maskavai nepietiks naudas.

3. Pieaugs Putina režīma spiediens uz nevalstiskām organizācijām un citādi domājošajiem, kas lielā mērā ietekmēs arī investīciju pieplūduma samazināšanos Krievijā. Human Rights Watch nesen norādīja, ka 2012. gads Krievijā cilvēktiesību ir bijis jomā vissliktākais kopš PSRS laikiem.

4. Turpinās pastiprināties «maigās varas» spiediens uz kaimiņvalstīm, tai skaita uz Latviju, kuru putinisti joprojām uzskata par «atgriežamu provinci». Putina pielūdzēju Latvijā ir daudz. Viņiem ir liela politiska ietekme (Saskaņas centrs), un izskatās, ka viņi ar kopā ar sabiedroto partiju (GKR) uzvarēs arī Rīgas Domes vēlēšanās, ko es paredzēju jau šā gada janvārī.

LASI TVNET: Putins nostiprina savu ietekmi Latvijā. Izskatās, ka viņš uzvarēs arī Rīgas Domes vēlēšanās

Taču vai ar to pietiks, lai Latvija nonāktu pavisam bīstamā šā papīra pūķa vai plēsīgā lāča ietekmē?

Ceru, ka nē.

Papildinformācija: Zviedrija un Somija nervozē par Krievijas spēku koncentrāciju pie robežām

Pussy Riot un atkal Putins. Sniega pika ripo.

2012. gada 3. augusts
Pussy Riot, Maskava, tiesa. 2012.

Pussy Riot, Maskava, tiesa. 2012.

Prezidents Putins vakar beidzot izteicies par pankgrupas Pussy Riot izredzēm Krievijas tiesā. Intervijā Londonā (Interfax) viņš uzsvēris, ka trijotne neesot pelnījusi ”pārāk bargu sodu”, taču ”tā būs tiesa, kas visu izlems”.

Pēdējais izraisa smaidu, jo Krievijas tiesa neizlems neko tādu, ko nevēlas redzēt Putins.  Krievijas tiesa ir politizēta un tāpēc mums nav pamata cerēt uz godprātīgu spriedumu. Diktatūrās (tātad arī Krievijā) režīms diktē tiesai noteikumus.

Ar to jārēķinās.

Tiesas procesa sākumā Maskavas zāle vakar tika evakuēta, jo bija saņemti anonīmi draudi par iespējamu sprādzienu. Šo akciju it kā bija organizējis anonīms vīrietis, kurš piezvanot uz tiesu, esot draudējis uzspridzināt ēku, ja Pussy Riot trijotne netiks nekavējoties atbrīvota.

Tiesas ēku Maskavā evakuēja, ieradās ugunsdzēsēji un ātrā palīdzība, taču samērā ātri un drīz bija skaidrs, ka šī ir kārtējā viltus trauksme.

Savukārt apsūdzētās Jekaterinas Samucevičas (Jekaterina Samutsevitj) tēvs gatavojās sākt tiesa procesus pret krievu medijiem, kas pēc viņa domām – apzināti degradē meitas cieņu un godu.

  • Pēc akcijas baznīcā, krievu medijos tika organizēta mērķtiecīga apmelošanas kampaņa pret manu meitu.  Es cīnīšos pret šo procesu caur tiesu, jo vēlos aizsargāt sava bērna godu”, – uzsver tēvs ārzemju medijiem. Cita ceļa viņam nav, viņš izvēlējies Dāvida cīņu pret Krievijas Goliātiem.
  • Pussy Riot, 2012

    Pussy Riot, 2012

Pankroka trijotne Maskavā tiek apsūdzēta par ”huligānismu’, jo ir veikusi politiskajam režīmam kritisku akciju. Tas noticis pareizticīgo katedrālē Maskavā.

Šī mākslinieciskā akcija, kas bija vērsta pret Vladimiru Putinu, notika pavasarī un kopš šī brīža pret jaunietēm tiek kūdīti mediji un sabiedrība un viņām tiek draudēts ar septiņiem gadiem cietumsoda.

Protams, ka lielākā daļa krievu sabiedrības paļaujas uz saviem medijiem, kuru lielākā daļu kontrolē un vada tas pats Putina režīms un tic, ka Pussy Riat nodarījums ”ir briesmīgs”.

Krievijā domā vienu (mediju un aizspriedumu ietekmē) un ārzemēs citu (mediju ietekmē).

Šis gadījums ir izraisījis ļoti spēcīgi pretreakciju starptautiskajā telpā un cilvēktiesību eksperti uzskata, ka tiesas process Maskavā  ir politiski motivēts (kārtējo reizi) un klajā pretrunā ar cilvēktiesību normām (kā parasti). Pussy Riot aizstāv popmūzikas zvaigznes un liela rietumu sabiedrības daļa.

Protams, ka Putina režīms šādā veidā tiecas iebaidīt opozicionārus un, protams, ka Krievijas un arī Latvijas – Putina režīmam uzticīgie mediji visiem spēkiem cenšas auditorijai iestāstīt, ka Pussy Riot mākslas ”hepenings” un politiskais protests ir milzīgs pareizticīgo baznīcas garīguma apgānījums un līdz ar to arī visas valsts un tautas ”pazemojums”, par ko jaunietēm jāsaņem ”pienācīgs sods”.

Protams, ka krievu mediji cenšas no mušas uzpūst ziloni, jo Putina režīmam tā vajag.

Lielā mērā tas ir arī paaudžu konflkts, jo vecākajai paaudzei vairs neizdodas iebaidīt Krievijas jauniešus, kas tik labi izdevās ar KGB ēnā augušajiem viņu vecākiem.

Nožēlojami, ka arī Latvijā šo gadījumu mediji (LTV, Diena) apgaismo Krievijai tīkamā gaismā un necenšas nopietni analizēt problēmu, uzskatot to par sekundāru norisi. Tiek iets vecais ceļš –  vispirms publikācijās burtiski  iztulkojot krievu mediju samudžinātos ziņojumus par šo tēmu un pēc tam vīpsnājot, paraustot plecus – ”ne mūsu cūka, ne mūsu druva”, itkā kaimiņvalstij Latvijai būtu vienalga, kas un kā notiek Krievijā.

Nav taču pagājušā gadsimta trīsdesmitie  gadi, kad Ulmaņa režīms nodrošināja, ka par Krieviju Latvijas medijos nevarēja rakstīt neko sliktu, kas, savukārt, atviegloja Latvijas okupāciju.

Tikmēr Putina buldozers turpina ”malt” un draudēt Pussy Riot.

Izskatās, ka ar šiem draudiem, ar tiesnešu un politiķu ”grumbās sarauktajām  draudošajām pierēm” nekas neatrisināsies.

Tikko līdzīgu akciju centās veikt Pussy Riot piekritēju grupa Vladimira katedrālē Sevastopolē. Šo panku lūgšanu strauji pārtrauca baznīcas apsargi un draudzes locekļi, taču …sniega pika ir sākusi ripot.

Tā velsies tālāk. Veiksmi Krievijai!

Kā Pauls un Krutojs pazemoja Latviju

2012. gada 26. jūlijā

Pievērsiet uzmanību fotoattēlam, kas tapis pēc ”Jaunā viļņa” līderu Igora Krutoja un  Raimonda Paula tikšanās šodien ar Latvijas Kultūras ministri Žanetu Jaunzemi – Grendi.

Krutojs un Pauls uz šo oficiālo tikšanos ministrijā bija ieradušies tērpušies mežcirtēju kreklos. Turklāt cienījamais komponists Raimonds Pauls vēl bija uzcirtis sev mugurā arī makšķernieku jaku. Foto no TVnet.

Krutojs un Pauls uz šo oficiālo tikšanos ministrijā bija ieradušies tērpušies mežcirtēju kreklos. Turklāt cienījamais komponists Raimonds Pauls vēl bija uzcirtis sev mugurā arī makšķernieku jaku.

Daži no Jums, cienījamie lasītāji, iespējams teiksiet – ” un kas, par to?”

Taču!

Vai varat iedomāties, ka abi šie kungi šādā izskatā būtu ieradušies uz oficiālu tikšanos ar Krievijas, Francijas vai kādas citas valsts oficiālo pārstāvi? Ministru? Prezidentu?

Zinot, ka sarunām sekos foto sesija?

Runa šajā gadījumā ir par oficiālu tikšanos. Ministrijā. Nevis dārza lapenē.

Protams, ka nē, jo jebkuras citas valsts ministra padomnieki, preses sekretārs viņiem būtu aizrādījuši. Šādā izskatā mēdz aizrādīt. Abiem ”Jaunā Viļņa” līderiem nāktos vispirms saģērbties atbilstoši protokolam (ar to liecinot savu attieksmi pret Latviju) un tikai pēc tam ierasties vizītē pie ministra.

Izskatās, ka Latvijas Kultūras ministrei Ž. Jaunzemei – Grendei nav tik kompetentu un principiālu padomnieku, kas varētu pateikt priekšā šiem kungiem, kādā izskatā cilvēki mēdz ierasties uz oficiālu tikšanos ar ministri viņas darba kabinetā.

Jo šādos gadījumos sarunu dalībnieku ārējais tēls arī signalizē gan attieksmi pret sarunu partneriem, gan pret valsti, gan par savu kultūru, gaumi.

Visdīvainākais ir tas, ka abi šie kungi paši nesaprot elementāru etiķeti un diplomātisko protokolu, kas būtu jāievēro arī šajā gadījumā, kad Krievijas pārstāvji ierodas uz sarunām ar Latvijas amatpersonu. Vienkārši tāpēc, ka ”Jaunais vilnis” ir arī politisks projekts.*  Turklāt  tikšanās šajā līmenī nav draudzīga parunāšanās, bet gan Krievijas attieksmes paušana pret Latviju.

To demonstrē viesu izskats un attieksme.

Tas ir ļoti vienkārši.

Notikušo, iespējams var piedot Igoram Krutojam, kuram ir rocība iegādāties dārgāko dzīvokli Ņujorkas centrā, taču pieklājība, diemžēl, palikusi Gaivoronas ciema lauku bajānista līmenī.

Neizprotami, kāpēc mūsu pašu Raimonds Pauls jau kuro gadu pēc kārtas ar savu  dīvaino izskatu šajās ”Jaunā Viļņa” vizītēs Latvijas varas gaiteņos demonstrē to pašu izpratni pret Latvijas valsti.

Šis – šodien notikušais fakts nebūtu pievērsis manu uzmanību, ja neatgādinātu iepriekšējo gadu fotoreportāžas no ”Jaunā Viļņa”  top – menedžmeta vizītes pie mūsu valsts prezidenta.  Jau tajās  90 % no ”Jaunā viļņa” reprezentantiem ar savu izskatu demonstrēja klaju necieņu valstij, kura viņi rīko savu popkultūras pasākumu.

Jā, zinu, ka daudzi mani mierinās -” ko gan var gribēt no popkultūras pārstāvjiem, kas vairumā gadījumu nezina etiķeti un nereti neko nesaprot no apģērbu kultūras”.

Tā, faktiski ir.

Jauc skatuves kostīmus ar reālo vertikālo kultūras skalu.

Protams, ka skatuves tērpa zemu līmeni, nekulturālību nereti mēdz traktēt kā jaunradi. Brīžos, kad karnevālisms nomāc eleganci.

Taču arī no popkultūras pārstāvjiem mēs varētu pieprasīt elementāru pieklājības normu pārzināšanu tiekoties ar valsts vadītajiem. Vēl jo vairāk, ja viņi nereti uzdodas pārstāvam modi, “glamūru”, labu stilu un gaumi…. bet tagad izrādās…vien analfabēti šajās jomās.

Attiecību veidošana ar viesību saimniekiem nav nejaušību un nenozīmīgu sīkumu. Tā ir elementāra PR ābece.

”Jaunais Vilnis” ir ieradies ciemos kaimiņvalstī Latvijā un vēlas, lai šeit viņus novērtē kā būtisku kultūru un ekonomiku veicinošu faktoru. Tāpēc, pirms Krutojs un Pauls enerģiski metas pie Jūrmalas koncertzāles tualešu kritizēšanas, vispirms pašiem vajadzētu apskatīties vai ”bikšu priekša nav vaļā”, ierodoties vizītē pie Latvijas valsts kultūras ministres.

Tad izrādīsies, ka pagājušā gada  ”zemās kvalitātes” Dzintaru koncertzāles tualetes ir pietiekoši atbilstošas viņu pašu kultūras līmenim.  

xxx

*Atcerēsimies Krievijas un Latvijas  prezidentu oficiālos vēstījumus, Krievijas un NVS valstu vēstnieku un citu Kremļa režīmam lojālu cilvēku  zīmēšanos šajā pasākumā,  pret Putina politiku iebilstošās K. Sobčakas izmešanu no vadītāju saraksta utt.