Skatoties reportāžas no kara noziegumu epicentra Bučā, ir pamats sākt ienīst visu veidu armijas un piekrist domai, ka pat slikts miers ir labāks par visperfektāko karu. Cilvēka atliekas ceļa malā, līdzās izbiris kartupeļu tīkliņš. Ap galvu maiss un rokas sasietas uz muguras. Kājās gaišbrūni zābaki, bet pakausī šauts. Tieši tāpat kā kādreiz čekas pagrabos stūramājā. Sprīdi tālāk – noslepkavotas ģimenes: mamma, tētis, dēls – samestas smilšu bedrē, nošauti vīrieši akā, izvarotas sievietes, kurām pāri vizinājušies ar tankiem. Videokadri liecina, ka krievu armijai nav morāles un karavīriem raksturīgās cieņas pret civiliedzīvotājiem. Tie ir bandīti un marodieri, kuriem šis karš ir sava veida cilvēku medību safari. Trāpot pa visiem, kas gadās pa ceļam, ar mērķi – attīrīt zemi no tautas, kas jālikvidē.
Čečenijas karš kā Putina ģenerālmēģinājums
Ukrainas kara metodes ir izstrādātas un pārbaudītas jau čečenu karā. Toreiz rietumvalstīm maz rūpēja, kas notiek Krievijas Federācijas iekšienē, un nevienam nelikās svarīgi saprast, kāpēc Putinam tik ļoti nepieciešams sākt savu prezidenta karjeru ar karu Kaukāzā. Toreiz šis čečenu karš arī sākās līdzīgi kā pašreizējais Ukrainas slaktiņš. Tāpat kā specoperācija, kuras laikā maskētiem Putina kaujiniekiem izdevās uzspridzināt dzīvojamo ēku Krievijā, lai tas izskatītos pēc čečenu uzbrukuma un tāpēc derētu kā kara (atriebības) provokācija. Putinam bija vajadzīgs motīvs kara sākšanai, un viņš to ieguva, uzspridzinot minētās daudzdzīvokļu mājas ar nevainīgiem krieviem. Pēc tam uzveļot vainu čečeniem. Ukrainas kara gadījumā arī tika meklēts „aiz matiem pievilkts“ iemesls – it kā ukraiņu nacionālistu sistemātiska izrēķināšanās ar krieviski runājošiem iedzīvotājiem Ukrainā. Lai gan īstais iemesls bija vecais un pazīstamais – jaunu teritoriju iekarošana un esošo iekarojumu saglabāšana.
Pēc tam, kad jaunievēlētais Čečenijas prezidents Džohars Dudajevs 90. gados pasludināja Ičkerijas Čečenu Republikas neatkarību no Krievijas, prezidents Boriss Jeļcins nevēlējās asinsizliešanu un bija gatavs izbeigt karu ar miera līgumu. Taču viņa amata turpinātājs Vladimirs Putins ar to nebija mierā. Kā pārņēma Kremļa stūri, tā uzreiz ķērās pie kara kurināšanas un teritorijas atgūšanas, sākot ļoti postošu otro karu nepiekāpīgajā valstī. Zināmā mērā var pat apgalvot, ka karš Čečenijā palīdzēja Putinam kļūt par krievu varoni. Viņš šo karu izmantoja kā instrumentu savā vēlēšanu kampaņā un uzvarēja. Grāva Grozniju, slaktēja turienes cilvēkus un uzvedās kā atbrīvotājs. Jau 2000.gadā bija skaidrs, ka bez Putina nebūtu bijis Čečenijas kara. Bija saprotams, ka šo karu viņš izmanto, lai radītu sev karavadoņa tēlu, un šā iemesla dēļ ir gatavs ziedot tūkstošiem karavīru un civiliedzīvotāju dzīvības. Protams, Putins nekad nav respektējis cilvēktiesības un viņam ir tieksme totāli komandēt visus, pārņemot varu masu medijos un cilvēku galvās. ASV senators Džons Makeins skarbi kritizēja Krieviju jau Putina valdīšanas sākuma periodā, jo 25-45% Čečenijas iedzīvotāju kļuva par bēgļiem, taču izdedzināto teritoriju Kremlis izmantoja savu interešu labā. 2009.gada 16.aprīlī FSB ziņoja, ka „operācija” Čečenijā ir noslēgusies.
Anna Poļitkovska par to plaši rakstīja, daudz un dziļi analizēja šos procesus, atklāja patiesību un atmaskoja Kremļa nežēlību. Diemžēl viņu novāca algoti Kremļa slepkavas. Annas likteni piedzīvoja vēl vairāki žurnālisti Krievijā, bet mēs ārzemēs turpinājām raustīt plecus, brīnoties, kāpēc „tas karš Čečenijā“ daudziem Kremlī ir tik svarīgs. Arkādijs Babčenko to centās paskaidrot savās grāmatās, raksturojot penālismu (dedovščinu) krievu armijas rindās, kur katrs sit katru un pakļaušana, pazemošana un varmācība kļuvusi par ikdienas normu. Cilvēcībai šādos apstākļos nav vietas. Zināmā mērā var pat teikt, ka Čečenijas karš bija krievu armijas ģenerālmēģinājums Rietumeiropas iekarošanai. Pats galvenais – atbrīvot krievu karavīrus no cilvēcības, morāles un cieņas vienam pret otru, lai viņi ciniski izrēķinās ar tiem, kas jāpakļauj. Krievu kazarmās notiek dauzīšana, pazemošana, ņirgāšanās un sadisma akcijas, kurās izdzīvo tikai paši izturīgākie. Pārējie tiek pakļauti un salauzti. Visbeidzot apreibināšanās līdz lopu līmenim vispārēju baiļu miglā, kas noklāj krievu armijas daļas kā radioaktīvi putekļi. „Tirānija šajā armijā ir totāla. Jauniesauktie tiek spīdzināti un pazemoti maksimāli. Tie, kas iztur, paliek salauzti vai garīgi kropļi,“ konstatēja Arkādijs Babčenko.
Nav izslēgts, ka Bučā un Mariupolē mēs šodien redzam čečenu kara kopijas, kad krievu iekarotāji neslēpj savu pieeju karošanas procesam: „Galvenais, lai karš notiek visu laiku, lai ir ko medīt un nogalināt un pēc tam tiek dota iespēja apreibināties pēc kārtīga slaktiņa.“
Kā tas iespējams, ka šis process visu laiku turpinās?
Tas var notikt tāpēc, ka autoritārā vara šo sadismu slēpj un izmelojas no reāli traģiskajām situācijām ar apzinātiem meliem. Manipulējot ar sabiedrisko domu. Putina režīms ir uzbūvēts no bailēm un varmācības, informācijas avotu iznīcināšanas un patiesības sagrozīšanas. Grāmatas par čečenu karu parāda šo uzbrukumu necilvēcisko loģiku un liek mums saprast, ka šis karš bija nepamatots un pašmērķīgi izraisīts, lai nogalinātu iespējami daudz cilvēku un attīrītu pasaules telpu Putina režijā. Tas kopē Hitlera loģiku, tikai mēs tam toreiz nepievērsām uzmanību. Tagad, Ukrainas variantā, tas parāda savu atbaidošo seju no jauna, jo pārsteidz ar cinisku cietsirdību, varmācību un ekstrēmu barbarismu. Tā neizturas cilvēks pret cilvēku, karavīrs pret civiliedzīvotājiem un krievs pret ukraini. Tā rīkoties nedrīkst arī kara apstākļos, un nav nekāda attaisnojuma, kāpēc armijas karavīriem būtu jāslaktē civiliedzīvotāji, uztverot tos par sava uzbrukuma mērķi.
Jā, kara sākuma pirmajās nedēļās tā tas nebija. Toreiz Kremlis gaidīja ātru ukraiņu padošanos. Sākumā ukraiņu tantes uz ielas strostēja krievu iebrucējus, sūtot viņus „uz mājām“. Taču krievu armija to neņēma vērā un sāka graut pilsētas un šaut vietējos iedzīvotājus. Jā, ukraiņi tāpēc šāva pretī. Izmantojot modernus rietumu ieročus, viņi ir sasnieguši vērā ņemamus savas valsts aizsardzības rezultātus. Tagad no katra krūma krieviem uzglūn ukraiņu večuki vai meičas ar Pansarskott m/86 jeb AT4 uz pleca un studenti ar spridzekļiem uz nakts droniem dragā kopā krievu tanku kolonas. Šāds partizānu karš krievu armijai liek uztvert visus Ukrainas iedzīvotājus kā ienaidniekus.
Ukraiņi Putinam ir iznīcināma tauta, taču reālos notikumus Kremlis turpina sagrozīt un iztēlot krievu un starptautiskajai publikai pavisam citādi, nekā tie notikuši patiesībā. Nesenā asinspirts Bučā, pēc Lavrova domām, esot bijis ukraiņu tautas teātris, kurā kritušos spēlējuši vietējie aktieri. Taču ir filmēti materiāli, kas pierāda, ka viss ir noticis krievu okupācijas laikā, un vācu izlūkošanas organizācija BND, pateicoties radionovērošanai, ir ierakstījusi skaņu celiņā krievu karavīru un virsnieku komunikāciju slaktiņa laikā. Tiek runāts par vietējo iedzīvotāju apzinātu nogalināšanu, un sarunas notiek uz ielas, kur tika nošauti vismaz 20 civilisti. „Karš pret parastajiem iedzīvotājiem ietilpst Putina Ukrainas kara stratēģijā,“ notikušo komentē Der Spiegel. Uzkrītošas ir audioieraksta epizodes, kurā krievu karavīri ziņo par kāda riteņbraucēja nošaušanu. Runa ir par to pašu cilvēku, kura pārvietošanās pa ielu Bučā ar velosipēdu tika filmēta no satelīta un vēlāk izplatīta sociālajos medijos. Tur var redzēt, ka riteņbraucējs nav armijas persona. Viņš ved mājās pārtiku un cītīgi min pedāļus pa tanku rindas kustībai paralēlo ielu. Taču pie krustojuma kāds viņu nošauj. Audioieraksts pierāda, ka šāvējs ir krievu karavīrs. Diemžēl Bučā šādu civilo upuru ir daudz, 320, un to vidū ir arī sievietes un pat bērni. Der Spiegel publicē vācu izlūkdienesta noklausīto sarunu saturu un atklāj, ka šaut uz pilsētas iedzīvotajiem ir karavīriem pavēlēts: „Tu vispirms nopratini, pēc tam visus nošauj uzreiz.” Pēc Der Spiegel ziņām, šajā „tīrīšanas akcijā“ ir piedalījusies krievu privātā armija „Vāgnera grupa“, kas jau sen izcēlusies ar izcilu nežēlību. Tieši tāpat viņi esot rīkojušies ar civiliedzīvotājiem arī Sīrijas kara laikā.
Jāuzsver, ka šie audioieraksti pierāda, ka cietsirdība Bučā un citur nav uzskatāma par karavīru privāto sadismu vai cietsirdību. „Noklausītais materiāls pierāda, ka krievu karavīri apspriežas savā starpā ļoti lietišķi un šīs sarunas ir kara rutīnas konstatācija,” raksta Der Spiegel. Piebilstot, ka šī varētu būt kara stratēģija – iebaidīt vietējos. Lai mazinātos ukraiņu pretošanās degsme. Līdzīga satura materiāls esot pieejams arī no citām krievu realizētās etniskās tīrīšanas vietām Ukrainā.
Sociālajos medijos pieaug videoierakstu demonstrāciju skaits, kurās cilvēki kadrā vai nu lielās, vai atmasko nežēlības un nejēdzības Ukrainas karā. Šie fakti palīdzēs pierādīt kara noziegumus. Amnesty, Mnemonic, Witness un vairākas citas organizācijas krāj šos pierādījumus jau tagad, lai vēlāk varētu izmantot, tiesājot krievu kara noziedzniekus. Amnesty International projekts Evidence Lab pašlaik specializējas video pierādījumu vākšanā par noziegumiem pret civiliedzīvotājiem Ukrainā. Pašlaik ir jau ap 1000 šādu pierādījumu, kas vēlāk noderēs tiesas procesos. Palīdz dokumentēt arī Bellingcat un Human Right Wach. Protams, kara noziegumi tiek dokumentēti arī ukraiņu aizstāvju vidū. Ceturtdien The New York Times izplatīja filmas fragmentu, kurā var novērot, kā ukraiņu karavīri nogalina vairākus krievu gūstekņus. Ārlietu ministrs Dmitrijs Kuleba atzīst, ka šādus pārkāpumus nedrīkst piedot, taču ar pārkāpumiem jārēķinās un tos izslēgt kara apstākļos nav iespējams. Īpaši pēc asiņaino notikumu Bučā publiskošanas jārēķinās ar atriebības akcijām, kas nav akceptējamas, bet notiek.
Tikmēr Ukrainas karš turpinās.