Tag Archives: Ekoloģija

Šā gada Ziemassvētku dāvana pirmajai paaudzei, kas redz un saprot

Posted on by
Atbildēt

TVNET
Speciāli TVNET

Klimata pārmaiņu scenāriji nākotnei nav patīkami. Pēdējā pusgadsimta laikā Latvijā ir notikusi klimatisko apstākļu pasliktināšanās un nokrišņu daudzuma palielināšanās. Tas pats novērojams nākotnes prognozēs. Paredz, ka visas tautsaimniecības nozares nākotnē cietīs no klimata pārmaiņu izraisītiem riskiem. (1). Lai gan mums nav leduslāču vai polārlapsu, kas no šīs globālās sasilšanas cieš vissmagāk, tomēr sala trūkums ziemā ietekmēs arī mūs. Līdz 2100. gadam temperatūra Latvijā varētu kāpt vēl par 3,4° – 5,4°. Sala dienu skaits būs īsāks, nokrišņu daudzums – garāks (2). Kā šo scenāriju iespējams novērst? Mēs esam pirmā paaudze, kas reāli cietīs no iepriekšējo paaudžu vides ekspluatācijas bezatbildības. Tāpēc varam apņemties nedarīt pāri dabai un videi. Pārmaiņas te iespējams ievadīt ļoti konkrēti. Piemēram, izvēloties Ziemassvētku dāvanai šogad atražotas mantas. Proti – lietotas vai izgatavotas no atražotām izejvielām. „Kāpēc?“ precizēšu vēlāk, taču tagad ķersimies pie diviem pretpoliem.

Grēta un Donalds

Piektdien vairākās Ziemeļeiropas pilsētās norisinājās manifestācijas, kas bija veltītas klimata regulēšanas pasākumiem un saucās „Piektdienas nākotnei“ (”Fridays for future”). Pasākumu idejas autore ir 15 gadus vecā zviedru skolniece Grēta Tūnberga, kura augustā trīs nedēļas viena pati demonstrēja pie Zviedrijas parlamenta Stokholmā, pieprasot politiķiem noregulēt dabas un klimata aizsardzības jautājumus ar moto „Skolēnu streiks klimata labā!“ (3).

Meitene ietiepīgi sēdēja pie parlamenta, bija gatava kavēt skolu (līdz pat vēlēšanu dienai septembra vidū), lai panāktu, ka valsts politikā ekoloģiju un klimata jautājumus izskatītu pirms ekonomiskajiem un finanšu jautājumiem. „Cilvēki saprot, ka esam krīzē, bet neizprot, no kurienes krīzes ceļas“, – skaidroja skolniece pasaules medijiem, kas neslēpa savu pārsteigumu par bērnu, kas šādi cenšas risināt mūsu kopējās nākotnes jautājumu. Grētai ir pārliecība, ka atbildība par klimatu jāuzņemas visiem – politiķiem, medijiem, pilsoņiem. Tāpēc Grēta turpināja savu streiku arī stundu laikā, jo klimats esot viņas morālā atbildība.

Grēta basto skolu klimata politikas dēļ

Meitenes tētis atradās turpat netālu un pieskatīja, lai Grētas kampaņa klimata labā norisinātos netraucēti. Grētas mamma – pazīstamā zviedru operdziedātāja Malena Ernmane (4) par meitas politisko cīņu sajūsmā nebija. Bērns nedrīkst kavēt skolu politiskas cīņas dēļ, uzskatīja mamma, kas ir visā pasaulē pazīstama operdziedātāja. Viņa nebija mierā ar šo meitas iniciatīvu, bet Grētas tētis meitu atbalstīja. Rezultātā tagad Grētai ir daudz domubiedru, atbalstītāju un sekotāju.

Viņu atbalstīja dažādu profesiju pārstāvji, „finanšu haizivis“ ieskaitot. Piektdienas klimata demonstrācijas ir viņas ideja, kurai daudzi pievienojās arī ārpus Zviedrijas robežām.

Pretējs viedoklis ir citas paaudzes pārstāvim – ASV prezidentam Donaldam Trampam. Viņam ir 72 gadi, un publicētais ANO ziņojums par oglekļa dioksīda emisiju līmeni, kas 2017.gadā atkal paaugstinājies, viņu neuztrauc. Grētas nākotne vairs nav viņa problēma. Tas nozīmē, ka Parīzes līguma vienošanās netiks realizēta. Ir jāveido jauna ilglaicīgā klimata stabilizācijas stratēģija, kurā katrai valstij un nācijai ir jāuzņemas atbildība nākotnes priekšā. Par to tiks runāts gaidāmajā Katovices (COP24) konferencē Polijā. Tā būs Parīzes lēmumu tupinātāja, jo Francijas galvaspilsētā valstis parakstīja vienošanos par globālās temperatūras kāpuma ierobežošanu par 2 – 1,5 grādiem.

Grētu (demonstrācijas laikā pie Zviedrijas parlamenta), intervē avīzes Dagens Nyheter žurnāliste

Pēc kopējā dokumenta parakstīšanas valstis bija spiestas formulēt stratēģiju nospraustā mērķa sasniegšanai. Liekas, ka ceļš uz klimata glābšanu ir vaļā, jo neviens taču nevēlas apzināti atstāt saviem bērniem un mazbērniem vēju plosītu, sakarsušu stepi normālas dzimtenes vietā. Taču vienotības par klimata glābšanas projektu valstu starpā joprojām nav. Jo precīzāk kāda no dalībvalstīm uzskaita vajadzīgos pasākumus un ierobežojumus, jo aktīvāka ir industriālo valstu pretestība.

Liela bremze šeit bija ASV prezidenta nomaiņa. Tagad Baraka Obamas vietā ir Donalds Traps. Viņš prot pretdarboties globālās sasilšanas ierobežojošo pasākumu projektam, ja tas ASV industrijām nav izdevīgs. Pirms nedēļas tika publicēts apjomīgs pētījums, kas apskatīja klimata pārmaiņu ietekmi uz ASV ekonomiku. Prezidents atbildēja, ka viņam „šitas neticoties“. Pārāk briesmīgi izskatoties, tāpēc tam var nenoticēt un nedarīt neko.

Baraks Obama līdzdarbojās savu iespēju robežās. Ja pasaules lielvalstu vadītāji piedalās kopīgā iniciatīvā, tad procesi paātrinās. Ir svarīgi kur „klimata pārmaiņu“ mača tribīnēs nostājas lielvalstu līderi – vai pie līdzjutējiem, vai pie huligāniem. Tā kā Donalds Tramps ir nobremzējis visas ASV aktivitātes klimata regulēšanas iniciatīvu virzienā, tad ASV pašlaik samērā vienaldzīgi izturas pret visām Katovices diskusijām. Tas nozīmē, ka ASV, piemēram, var sākt sekot arī Ķīna, kuras industrija arī ir tikpat apjomīgs piesārņotājs kā amerikāņi. Nav izslēgts, ka viņiem sekos arī citi populisti. Brazīliju ieskaitot.

Eiropas jaunās stratēģijas

Brīdī, kad klimata un enerģētikas jautājumu komisārs Migēls Arias Kaņete (Miguel Arias Cañete) iepazīstināja ar ūnijas jauno stratēģiju, viņš arī konstatēja, ka eiropieši klimata glābšanas jautājumos iet planētas avangardā. Birokrātiem šķiet, ka izmešu, izplūdes gāzu kvotu finansēšanas tiesības (EU-ETS) ir pareizs veids, kā piespiest tirgus ekonomiku uzņemties atbildību par saviem izmešiem un līdz ar to ierobežot globālo sasilšanu (5). Taču ar šādu iniciatīvu ir par maz. Visapkārt ap mums ir vēl pārāk daudz ražotņu, industriju un saimniecību, kas vēlas nopelnīt, nevis izdot naudu par saviem sārņiem un atkritumiem.

Finanšu sektors atbalsta skolnieces demonstrāciju

Tieši tikpat daudz ir ministru, kas nevēlas ieviest mūsu valstī plastmasas pudeļu depo punktus. Pārāk daudz lielsaimniecību, kas nav gatavas maksāt par ganāmpulku saražotajiem CO2 izmešiem, un kur nu vēl atsevišķu cilvēku izdarīšanās, izmetot savas drazas tuvējā Pierīgas mežā, nevis samaksājot atkritumu pārstrādātājam. Pārkāpēju ir pārāk daudz.

ASV var reāli pamest Parīzes vienošanos tikai pēc 2020.gada 4. novembra. Tā ir nākamā diena pēc nākamajām ASV prezidenta vēlēšanām. Kurš tobrīd valdīs Baltajā namā, arī noteiks, vai amerikāņi uzņemsies atbildību par planētas klimata veselību arī savā okeāna pusē, vai tomēr neuzņemsies. Pagaidām izskatās, ka planētas klimata nākotne rūp galvenokārt eiropiešiem, bet pārējiem joprojām ir spēkā dzīvot pēc principa – „pēc manis kaut vai ūdensplūdi“.

Esam pēdējā paaudze

Aizvadītā bija ceturtā karstākā vasara vēsturē (6). Ziemeļu puslodē novērojām neparasti daudz orkānu un meža ugunsgrēku. Sausums ietekmēja ražas un plūdi slīcināja apdzīvotas vietas. Tas nozīmē, ka ilglaicīgā planētas uzsilšana turpinās arī tepat.

Divdesmit siltākie gadi ir novēroti tieši pēdējo 22 gadu laikā un četri pēdējie bijuši viskarstākie – konstatē Pasaules meteoroloģijas organizācija (WMO) savā 2018.gada ziņojumā. „Izplūdes gāzes ir jaunos, rekordaugstos līmeņos. Ja tas tā turpināsies, tad gadsimta beigās nāksies novērot gaisa temperatūras paaugstināšanos par 3°-5°“, konstatēts ziņojumā.

Paaugstinās ari jūras ūdens temperatūra un līmenis. Piemēram, šogad jūras līmenis paaugstinājies par 2-3 milimetriem (salīdzinājumā ar pērno gadu). Kūst arktiskais ledus, pieaug orkānu skaits. Šogad (līdz 20. novembrim) tika reģistrēti 70 orkāni (vidējais caurmēra skaitlis ir 53), kas pieprasīja arī cilvēku upurus. Visspēcīgāk tie šogad ietekmēja Filipīnas, Hongkongu, Ķīnu un Japānu. Orkāni „Florence“ un „Maikls“ izraisīja smagas ekonomiskas sekas un prasīja pat cilvēku upurus tajā pašā ASV, kas pašlaik nevēlas līdzdarboties cilvēka izraisītās globālās sasilšanas seku novēršanā.

Šogad Indija un Japānas rietumi piedzīvoja lielākos plūdus kopš 1920.gada. 1,4 miljoni iedzīvotāju bija spiesti pamest savas applūdušās mājas. Pat Kenija un Somālija, kas parasti cieš no sausuma, šogad piedzīvoja negantus plūdus martā un aprīlī.

Eiropa savukārt pieredzēja karstuma rekordus un sausumu, kas izraisīja smagus un ilgstošus meža ugunsgrēkus Skandināvijā. Pie ziemeļu polārā loka šogad konstatēti jauni karstuma rekordi. Arī Austrālijas austrumu zona šogad cieta no smaga sausuma (New South Wales, Queensland). Tur nokrišņu daudzums šogad bija tikai puse no normas.

Japānā un Dienvidkorejā šogad tika reģistrēti karstuma rekordi: 41,1° un 41°. Omanā 42,6° un Alžīrijā 51,3°.

Ziemā dažviet bija arī sals, taču tagad tas vairs neierodas un neaiziet pakāpeniski, bet ierodas strauji un piecērt nežēlīgi.

Meža ugunsgrēkus piedzīvoja šogad arī Grieķija (jūlijā), Kanāda un ASV Kalifornijā. Starp citu, šī gada novembra meža ugunsgrēki Kalifornijā bija paši postošākie ASV pēdējo 100 gadu vēsturē.

Visbeidzot – dabas katastrofu dēļ 2 miljoni cilvēku šogad bija spiesti bēgt no savām mājām un meklēt patvērumu citur, lai būtu drošībā.

Katrs gaisa temperatūras paaugstināšanās grāds klimata sasilšanas rezultātā būtiski ietekmē cilvēku veselību, pieeju tīram ūdenim un gaisam. Izraisa floras un faunas pārmaiņas.

Mēs esam pirmā cilvēces paaudze, kas beidzot redz un saprot cilvēka izraisīto klimata pārmaiņu efektus. Mēs arī esam pēdējā paaudze, kas var kaut ko darīt lietas labā (Petteri Taalas, WMO). Tāpēc sāksim ar ļoti konkrētu soli – izvēlēsimies Ziemassvētku dāvanai šogad otrreizējas izejvielas priekšmetu.

Vai nu atražotu, vai lietotu lietu, kas jau reiz kalpojusi un var turpināt savu dzīvi tālāk. Tieši šāda dāvana šogad izvēlēta kā 2018.gada Ziemassvētku dāvana viņpus Baltijas jūrai kā žests, kas „simbolizē patērētāju apzinīgumu un atbildību vides aizsardzības un klimata pārmaiņu priekšā“ (7).

Pirmais solis var būt arī šāds. Pēc tam sekos pārējie.

2018. gada Ziemassvētku dāvana

1 http://www.varam.gov.lv/lat/fondi/grants/EEZ_2009_2014/nacionala_klimata_politika/?doc=18209

2 http://onecrm.lv/lps/meetingsearch/displaydocument.aspx?committeename=Latvijas%20pa%B9vald%EFbu%20izpilddirektoru%20asoci%E0cija&itemid=20636414969428626530&meetingid=1709005K%20%20%20%20%20%20%20&filename=Latvijas%20piel%E0go%B9an%E0s%20klimata%20p%E0rmai%F1%E0m%20strat%BA%BBija%202030.gadam.pdf&cc=Document

3 https://www.dn.se/sthlm/15-ariga-greta-skolstrejkar-for-klimatets-skull/

4 https://en.wikipedia.org/wiki/Malena_Ernman

5 https://www.youtube.com/watch?v=yfNgsKrPKsg

6 https://public.wmo.int/en/media/press-release/climate-change-signals-and-impacts-continue-2018;

7  http://www.hui.se/arets-julklapp

 

 

Mums tuvojas Sahāra. Kāpj temperatūra un cerības.

Posted on by
10

2012. gada  11. decembrī. Speciāli TVnet.

Tuksnesis. Attēli no GoogleTuvojas Ziemassvētki un gadu mija. Ikviens no mums cer uz «baltiem Ziemassvētkiem» un «maziem mīnusiem gaisā» Jaungada naktī. Klimatam un apkārtējai videi ir nozīme arī mūsu labsajūtā un komfortā.

«Nevēlamies blenzt decembrī uz dubļiem sniega vietā un greznoties ar lietussargiem vai jakām jūlija tveices laikā. Diemžēl bieži traucē kaitinošas vētras, plūdi, jo klimata pārmaiņas norisinās aizvien intensīvāk – uz slikto pusi: kūst Arktikas ledāji, pieaug piesārņojuma līmenis ūdenskrātuvēs, slimo koki, samazinās dziedātājputnu skaits, un šie procesi attiecas uz mums visiem, neskatoties uz to, ka Latvija ir viena no zaļākajām valstīm pasaulē. Šīs klimata izmaiņu izraisītās vides mutācijas skar un ievaino telpu, kurā mēs visi dzīvojam kopā zem zilajām debesīm. Uz planētas Zeme.

Jo izraisītājs ir «cilvēks» ar savu industriālo ofensīvu dabai.

Tieši tāpēc arī pie mums Latvijā vajadzētu akūtāk, aktīvāk un konstruktīvāk pievērsties šīm problēmām, mēģinot tās risināt praktiski, ekonomiski un arī politiski. Izglītojot sabiedrību un iesaistot to plašāk un aktīvāk vides jautājumu risināšanā.

Kurš vainīgs pie tā, ka aktuālie sestdienas Dohas lēmumi Latvijas mediju vidē vakar un šodien ir bez rezonanses? Kāpēc zaļā politika Latvijā joprojām ir nedzimuša bērna statusā?

Diemžēl Latvijā joprojām trūkst funkcionējošas un patiesas Zaļās jeb vides aizsardzības partijas, kas cīnītos par zaļo vērtību saglabāšanu un zaļās domāšanas ekspansiju mūsu publiskajā telpā. Ja mums būtu normāla Zaļā partija, nevis tāda kā tagad, kas formāli (greznojoties ar «zaļās» partijas atribūtiem) pakārto savu stratēģiju Lemberga Zemnieku partijas līnijām, tad situācija būtu līdzīga vācu vai skandināvu zaļajam aktīvismam visplašākajos iedzīvotāju slāņos. Būtībā zaļā partija nekādi nespēj būt koalīcijā ar zemnieku partiju, jo šo partiju mērķi un uzdevumi ir antagoniski. Zaļie – aizsargā vidi, zemnieki to ekspluatē un izmanto.

Pārāk pieticīgi politiskajā līmenī pie mums rosās arī zaļās organizācijas, un tāpēc būtiskie lēmumi tiek deleģēti birokrātiem un koridoru sarunām. Tur tie noslīkst biezo tepiķu putekļu klusumā.

Kašķēšanās divu nedēļu garumā

Sestdien pievakarē gandrīz 200 pasaules valstis Dohā (Katarā) beidzot vienojās par vides glābšanas kompromisa lēmumu. Tas nozīmē, ka Kioto līgumu pagarina vēl astoņus gadus. Vienošanās notika dramatiski un ar lielām nesaskaņām fonā. Jau tagad skaidrs, ka daudzos jautājumos «lielajām» un «mazajām», «industriālajām» un «parastajām» valstīm nebija unisona.

Kā norāda «Reuters», veco Kioto līgumu pagarinās vēl astoņu gadu garumā, taču vissmagāko jautājumu – «par palīdzību trūcīgajām valstīm» nāksies deleģēt nākotnei. Nav izvirzīti jauni mērķi kaitīgo izplūdes izmešu visaptverošai redukcijai.

Vienošanās paketē atrodami arī daži cerīgi virzieni, piemēram, vienošanās par ilglaicīgu klimata kataklizmu sanēšanu (krastu eroziju, sālsūdens ieplūšanu saldūdens zonā u., tml.). Šajā virzienā tiks veidota konkrēta sadarbības programma valstu starpā, kas ir apsveicams solis.

Sliktāk izskatās ar tā saucamo otrā posma līgumu, jo tas aptver tikai mērķi  siltumnīcas efekta gāzu emisiju samazināšanai 15% apmērā pēc 2012. gada. Arī šajā virzienā pieņemt tālejošus lēmumus Dohas apspriedes laikā traucēja Krievija ar saviem «izgājieniem». Piemēram, Krievijas delegāts, paužot dusmas, demonstratīvi protestējot, izsoļoja laukā no zāles, lai pēc tam iebizotu atpakaļ un traucētu pārējiem domāt un vienoties. Lēmumu pieņemšanu bremzēja arī Ukraina un Baltkrievija. Spieķus riteņos meta arī Ķīna un Indija, tos ignorēja ASV, Japāna un Kanāda. Vācijai bieži «nebija saprotami» konferences dokumenti, un tas nozīmē, ka ANO Klimata pārmaiņu kārtējā konference nerealizēja iecerēto pilnībā.

Kompromisa lēmumu akceptēja gandrīz 200 valstis. Šķiet, ka arī Latvija, kuru šajā konferencē pārstāvēja divi Vides aizsardzības un Reģionālās attīstības ministrijas darbinieki (Aleksandrs Antonovs, Jurijs Spiridonovs).

VARAM par Latvijas balsojumu publiski neinformē, taču savā ziņā presei uzver, ka beidzot «ir panākta vienošanās par Kioto protokola otro saistību periodu», un konstatē, ka ar šo «tiek turpināta aizsāktā klimata politika un darbs pie klimata pārmaiņu samazināšanas pasākumiem».

Miglaini, tēlaini un nekonkrēti. Kā parasti.

Nekas tāds nav bijis pēdējos 20 miljonus gadu

Tikmēr pasaules klimata plānotāji prognozē strauju temperatūras celšanos. Pasaules banka nesen ziņoja, ka mums jārēķinās ar globālo sasilšanu 4 grādu robežās. «Būtībā te ir runa nevis par bīstamu nākotni, bet gan katastrofu tuvākajā laikā,» konstatē vides jautājumu pētnieks un profesors Juhans Rakštroms. Tas nozīmē, ka ANO apspriedēs prognozētie 2 grādi (Kopenhāgenas apspriede pirms 3 gadiem) jau tagad atpaliek no reālās sakaršanas līknes un «tik strauju temperatūras celšanos mūsu planēta nav pieredzējusi pēdējo 20 miljonu gadu laikā» (DN, 08.12.2012). Kamēr 21 no 50 industriālajām pasaules valstīm atsakās samazināt emisiju gāzes, tikmēr mēs mīņājamies uz vietas.

«Mums visiem kopā beidzot jāsāk cīņa pret trūkumu, nevienlīdzību un traģiskajām klimata pārmaiņām, kas skar mūs visus. Tūkstošgades 7. mērķis paredzēja visu valstu līdzdalību kaitīgo izplūdes gāzu apjoma samazināšanā, taču reālā attīstība notiek pretējā virzienā. Ja temperatūra turpinās kāpt, tad miljoniem trūcīgo afrikāņu zaudēs savu iztikas iespēju – ūdeni un iespēju nodrošināt sevi ar pārtiku. Šis process ir nāvējošs un izraisīs daudzu cilvēku ciešanas. To nepieciešams apturēt!» rakstīja bīskaps Desmonds Tutū savā nesenajā uzrunā vairākās pasaules lielākajās avīzēs.

Vai tas attiecas arī uz mums?

Jā. Tieši un netieši. Āfrikas ziemeļos no austrumiem līdz rietumiem stiepjas bēgļu nometņu josla. Piemēram Dadabas bēgļu nometnē Kenijas ziemeļaustrumos mitinās ap pusmiljons bēgļu. Čada uzņēmusi ap 300 000 bēgļu no Sudānas un 75 000 no Centrālāfrikas Republikas. Lielas bēgļu nometnes šobrīd ir arī Nigērā, Mauritānijā, Burkina Faso, kuru pašlaik pārpludina bēgļi no kara plosītās Mali. Alžīrijas tuksneša zonās posta apstākļos mitinās bēgļi, kas pametuši Marokas okupēto Rietumsahāru. Visiem viņiem vajag drošību, iztiku un darbu.

Alžīrijā jaunatnes bezdarbs ir 50% līmenī. Zemāks tas nav arī citās šā kontinenta valstīs.

Tātad darba jaunajiem afrikāņiem nav, naudas iztikai nepietiek un, apstākļiem pasliktinoties, cilvēki meklē darbu ārzemēs – bagātajā Eiropā. Tie, kas tiek līdz galamērķim, iekļaujas moderno vergu armijā, apkopjot tomātu plantācijas Spānijā. Tie, kas iekrīt robežsargu izliktajos tīklos, kļūst par terorisma organizāciju kontingentu, tieši vai netieši saistoties ar Alkaidu.

Kur ir izeja no situācijas? Apzinoties, ka arī Eiropā jaunatnes bezdarba līmenis ir iespaidīgs – 22% un vecā kontinenta valstu valdības neko nespēj līdzēt, lai šo situāciju būtiski uzlabotu. Arī Eiropā ieguvējas ir organizētās noziedzības aprindas, kas pieslēdzas izmisušajiem jaunajiem bezdarbniekiem ar konkrētiem «darba piedāvājumiem» un paplašina savu kadru kalvi ar tiem, kuriem legālais darba tirgus pagriež muguru.

Izeja ir jaunu industriju attīstīšanā.

Neļausim tuksnesim tuvoties mūsu ābeļdārzam

Saules enerģijas izmantojuma idejas attīstās strauji. Ziemeļāfrikas potenciāls ir milzīgs. Pēdējie pētījumi šajā jomā pierāda (IIASA), ka Ziemeļāfrika ar savu saules enerģijas potenciālu varētu apgādāt ar elektrību visu Eiropas kontinentu. Kāds vācu uzņēmums jau izstrādā Sahārai lielu saules enerģijas centrāli ar nosaukumu Desertec 400 miljardu eiro vērtībā. Šis projekts sasaucās ar Vācijas gatavību atteikties no atomelektrostacijām un ES investīcijām ūdeņraža gāzes ražošanas attīstīšanā. Pastāv bioloģiski procesi, kas izdala ūdeņradi, saņemot gaismu un siltumu no saules, un tieši tāpēc saules enerģija var aizstāt «netīro» fosilo kurināmo. Tas atrisinātu gan Eiropas enerģētisko krīzi, gan bezdarbu Ziemeļāfrikas zonā. Nav izslēgts, ka tieši šajā virzienā paveras plašas iespējas arī ekonomiskās krīzes ievainotajām Eiropas siltajām valstīm – Grieķijai un Spānijai. Iespējams, ka Eiropai tagad jāizstrādā jauns «Maršala plāns» videi labvēlīgo energoresursu apguvei un attīstībai. Novēršot planētas tālāko sasilšanu, iedzīvotāju migrāciju un nodrošinot jaunas darba vietas posta skartajos planētas punktos Āfrikā un Eiropā.

Man šķiet, ka Eiropas liktenis lielā mērā atkarīgs no pašreizējo politiķu attieksmes pret jauniešiem. Vai nu viņi ir apgrūtinājums, vai arī resurss. Tāpēc ir nepieciešams prezidenta Rūzvelta cienīgs «new deal»: izšķiroša pāreja uz apjomīgu saules enerģijas izmantojumu, pārkārtošanos uz lokālu mājsaimniecību apgādi ar alternatīvo, videi labvēlīgo enerģiju, pāreju no fosilā kurināmā uz ūdeņraža «benzīnu», satiksmes pārkārtošanu atpakaļ uz sliedēm, izbūvējot jaunas vilcienu līnijas autoceļu vietā.

Lai izglābtu vidi, dabu, floru un faunu, ir jārīkojas izšķiroši.

Iespējams, ka šis spēriens +4 grādi mums bija jāsaņem, lai pamostos no finanšu krīzes izraisītās pasivitātes komas. Lai Sahāra paliek tur, kur tā ir, un apgādā mūs ar elektrību.

Neļausim tai tuvoties mūsu ābeļdārzam

Finanšu krīze glābj klimatu. Kad atgriezīsies treknie gadi?

Posted on by
2

2012. gada 15. februārī. Speciāli TVnet.

Finanšu burbulis ir pārsprādzis. Gaisā jūtama detonējušas naudas un posta smaka. Miljoniem cilvēku papildina bezdarbnieku un bezpajumtnieku rindas. Trūkumcietēju virtuves vāra zupas nabagiem pat Rietumeiropā un Ziemeļamerikā. Baznīca baro un uzņemas atbildību par cietušajiem. Aina nav no pievilcīgajām. Atgādina mēra laikus.

Ekonomisti saka, ka viņi neko tādu nav varējuši paredzēt. To pašu viņi teica arī 1929., 1973., 1991. un 1997. gadā.

Vadošo lielvalstu prestižie vadītāji nenogurst tikties (regulārāk nekā parasti) un spriež, kā glābt kapitālismu, kaut arī šā mērķa vārdā jāatsakās no demokrātijas pamatnosacījumiem Latvijā, Grieķijā, Spānijā un Itālijā.

Kapitālisms viņiem tomēr ir svarīgāks.

Vai ne?

Vai esam par to sašutuši?

Protams, ka nē.

Mēs ticam kapitālismam. Kā citādi?

Vai niknojamies par banku direktoru un «jostas pievilkšanas» ekspertu viedokli?

Nē, neesam dusmīgi. Mediji mūs mierina un saka, ka viss būs labi.

Konsolidācija ir īslaicīga. «Mums jāiztur!» – saka labi atalgoti banku direktori un tie, kas ir pie varas.

Mēs ticam. Neesam jau grieķi, kas trako un iet ielās.

Vai ne?

Taču nebūsim arī naivi.

Pajautāsim skaidri un gaiši – KAD?

Kad viss atkal būs silti, jauki un labi? Kad treknie gadi atkal klauvēs pie durvīm?

Pagaidām atbildes nav. Vara klusē, un pārtikušie eksperti rausta plecus.

Kurš zina?

Lai to noskaidrotu, nolēmu pakonsultēties ar kapitālisma ideoloģisko pretinieku – iedziļinoties norvēģu sociālista, komunista, marksista un rakstnieka Pola Steigana (Pål Steigan) nesen izdotajā grāmatā «Reiz zeme būs mūsu» (En gång skall jorden bliva vår).

Tā sakot – tikt pie skaidrības, izejot no visļaunākā.

Kā jau marksists, viņš neprognozē mums ātru un drīzu gaismu krīzes tuneļa galā.

Šī krīze (pēc viņa domām) aptver daudz plašākus iedzīvotāju slāņus un valstis nekā iepriekšējās lielķibeles. Esošā krīze esot jāpareizina ar trīs, t.i., tai jāpieskaita vēl divas citas būtiskas nelaimes – naftas un ekoloģijas krīze.

Dzīvojam trīs E-krīžu laikā

Ekonomikas + ekoloģijas + enerģētikas krīžu mijiedarbība padara situāciju daudz bīstamāku, nekā pirmajā brīdī šķiet.

Ekoloģiskā sistēma pašreiz atrodas uz kritiskās robežas (globālā sasilšana, gaisa temperatūras svārstības, plūdi, vētras, sausuma periodi). Tur var piekrist. Starptautiskās vienošanās neko būtisku šajā jautājumā nav panākušas. Lielās industrijas turpina «cept» uz nebēdu, un idejas par kaitīgo izmešu/atkritumu «izīrēšanu» mazāk attīstījām valstīm (arī Latvijai) neiztur kritiku. Piesārņojuma summa nesamazinās, ja mainām saskaitāmo kārtību. Kvotu pārdošana faktiski ir sava status quo leģitimācija uz mazāk attīstītu valstu rēķina. Vide turpina brukt kopā.

Nākamo 20 gadu laikā cilvēce būs līdz beigām izlietojusi fosilo kurināmu, kuru daba bija sarūpējusi miljoniem gadu laikā. Naftas krājumi iztukšosies. Bez degvielas būs grūti nodrošināt kapitālisma tālāku uzplaukumu un turpināt ražot lietas un mantas, bez kurām vairs nevaram iztikt. Zviedri plāno atteikties no fosilā kurināmā – 20 gadu laikā. Latvijai šādu unikālu un specifisku stratēģisko plānu neesmu redzējusi. Vai tāds mums ir?

Krīzes izrādās pārāk komplicētas, un man nav pārliecības, ka stratēģiskie stūrētāji Rīgā un Briselē ar esošo IQ kapacitāti spēj mūs izglābt no būtiskām nelaimēm.

Absurdistāna

Krīzes rezultātā visi esam kļuvuši par lielas, globālas absurdās valsts – Absurdistānas iedzīvotājiem. Nacionālo valstu robežām un valodām te vairs nav nozīmes. Kapitālisma krīze rāda savu defektu, kas ir globāls.

Preču pietiek, darba roku ir par daudz, bet pircēju pietrūkst. Kā savienot piedāvājuma pārprodukciju un pieprasījuma naudas trūkumu?

Pagaidām to dara tā – samazina ražošanas jaudas.

Loģiskais iznākums ir vienkāršs: tā kā pirktspējas trūkuma dēļ vairs nevar palielināt ražošanas jaudas – samazinās oglekļa dioksīda izplūdes atmosfērā un mēs palīdzam dabai!

Ekonomiskā krīze aptur industrijas apgriezienus un … saudzē dabu.

Paradoksāli un grandiozi!

Mēs esam bez darba, bet elpojam tīrāku gaisu.

Savādi, bet lielākais vairums no mums par to nav sajūsmā.

Sāksim pierast pie salšanas mājās un darbā, pārvietosimies ar velosipēdiem visos gadalaikos un atteiksimies no gaļas pārtikā (lopkopība piesārņo atmosfēru).

Atgriezīsimies mežā, pie dabas

Hipiji jau mēģināja. Taču iznākums nebija cerētais. Pat cēlu ideju vārdā ērtību un progresa apturēšana neiztur laika kritiku.

Piemēram, puse Indijas iedzīvotāju, t.i., 600 miljoni cilvēku joprojām (arī šodien) iztiek bez savas tualetes.

Patlaban indiešiem ir mobilie telefoni, taču viņi joprojām ir spiesti iztikt bez savas privātās vai darba tualetes.

54% iedzīvotāju Indijā joprojām «nokārtojas» dabā (Unicef, WHO dati). Tikai 31% indiešu ir pieejama tualete ar ūdeni. Ainas, kuras var novērot, tuvojoties galvaspilsētai Deli no rīta ar vilcienu, atgādina Kafkas teātri – garas tupošu vīru rindas upmalā, kas nokārto savas dienišķās vajadzības pirms darba. Ceturtdaļā skolu ir tualetes (ASER dati), un bērni nereti nevar izturēt savā mācību iestādē.

Sievietes Indijas provincēs mēdz «nokārtoties» līdz ar tumsas iestāšanos un nereti, «ejot uz krūmiem», tiek izvarotas. Tāpēc vietējie mēdz ieteikt nedzert ūdeni vai tēju, lai nebūtu jāiet «uz krūmiem pa darīšanām». Tagad indieši sāk savienot tualetes jautājumu ar cilvēktiesību prasībām, taču pagaidām šīs prasības ir tikai apgalvojuma līmenī.

Kāds sakars ikvienam pieejamai «ūdens tualetei» ar ekonomisko krīzi?

Vistiešākais.

Ikviena progresa tiešais «pienākums» ir iedzīvotāju labklājības uzlabošana.

Indijas pašreizējie ekonomiskie panākumi nepārliecina, ja to rezultātā labklājības līmenis valstī neuzlabojas un indiešu vairākumam joprojām nav viselementārākā higiēnas nodrošinājuma.

Ja kapitālisms mūsu dzīvi nedara gaišāku un labāku, tad… vai mums to vajag?

Kur meklējams vidusceļš? Valsts regulētā kapitālismā? Ķīnā? Tas mums atkal neder.

Izrādās, ka vidusceļa nav mūsu kopīgajā valstī Absurdistānā.

Tajā pašā, kurā mēs dzīvojam kopā ar indiešiem.

Sistēma neakceptē kompromisu

Kapitālisma un jebkura kapitālistiska uzņēmuma (piemēram, SIA) vienīgais mērķis ir maksimāla peļņas ieguve. Tieši šis mērķis periodiski sabiedrību noved pie krīzēm. «Bezkrīžu kapitālisma» vispār neesot.

Pagājušā gadsimta vidū attīstītākās kapitālisma valstis no lejupslīdes esot izglābusi valsts regulējošā svira (sociālisti, strādnieku kustība, arodbiedrības, peļņu ierobežojoši likumi). Zviedriem liekas, ka šis ir vienīgais ceļš. Kapitālisms ar stūri valsts rokās.

Jaunliberālisms (pēc Berlīnes mūra krišanas) esot sagrāvis Rietumu strādnieku šķiru, likvidējot visus šķēršļus peļņas ieguvei.

Kapitāls tagad brīvi sirojot visur un noenkurojas tur, kur peļņa iegūstama vislabāk. Vienalga, vai tas ir televizoru ražotājs Ķīnā, vācu kleitu šuvējs Jonišķos vai krievu jaunbagātnieku tusiņš ar nosaukumu «Jaunais vilnis» Jūrmalā.

Līdz šim «bez tualetes» bija spiesti dzīvot trūcīgajās valstīs (tajās, kur ražot bija vislētāk). Taču tagad trieciens trāpījis arī pašus saimniekus – rietumvalstis.

Pašlaik kapitālisms ir radījis divas problēmas: trūcīgajiem nav naudas, lai iepirktos, bet bagātajiem šīs naudas ir par daudz, jo vairs nav kur investēt sarausto kapitālu.

Nauda ir, bet tā nekustas un pārklājas ar pelējumu.

Burvju mākslinieks – bankas kredīts!

Šajā situācijā tiek atrasts ģeniāls risinājums jeb burvju izeja ar nosaukumu – bankas aizdevums.

Banka piedāvā naudu «uz krīta», un mēs ņemam, lai mums ir par ko pirkt.

Lai glābtu naudu «no sapūšanas», mūsu bankas (turīgā vidusslāņa vietā) sāk piedāvāt aizdevumus arī trūcīgajiem un bezdarbniekiem.

Tātad – cilvēkiem, kas ilgi sapņojuši par pārticību savā dzīvē un beidzot ar aizdevuma palīdzību vēlas to izjust. Jā, viņiem nav 100% garantiju parādu atdošanai, bet viņi… riskē (jo dod taču!)

Daudzi arī izmantoja šo piedāvāto iespēju (lai gan nebija garantiju, ka kredītu par māju vai automašīnu ilgtermiņā būs iespējams atdot), kļūstot par sava aizņēmuma vergiem. Rezultātā darba ņēmējam izveidojas divi kaklakungi – alga un banka.

Kā viss tālāk notika, to mēs jau redzējām.

Bankas piedāvā arī risinājumu bagātajiem. Parastā kapitālisma vietā pāriet uz investīciju kapitālismu=finanšu spekulācijām. Klasisko, uzņēmīgo kapitālistu vietā (Kamprāds, IKEA; Rausingi, Tetra Pack) nostājas cilvēks ar «naudas maisu rokās», kas pats nav gatavs darīt neko, bet tikai dot iespēju «strādāt savai naudai».

Šos situāciju var salīdzināt ar cilvēka attiecībām ar odu. Kamēr ods ir maziņš un cilvēks dūšīgs, tikmēr viss notiek. Brīdī, kad ods uzbarojas un cilvēks sašļūk un noliesē, aina mainās. Tieši tas ar mums notika 2007.

Īstā ekonomika bija «sašļukusi un noliesējusi», tās vietā triumfēja finanšu kapitāla tirgus, kas lieliski apmierināja investorus.

Nauda pati jaunu naudu neražo.

VEF vietā mēs iekārtojam supermārketu «Domina», pusvadītāju rūpnīcas vietā «Alfas centru», un bērni šodien vairs netic, ka šeit kādreiz bija fabrikas, kurās cilvēki strādāja. Kur iedzīvotāji strādās turpmāk? Kurš Latvijā ir darba tirgus ministrs un zina atbildēt uz šo jautājumu?

Vai valsts nodrošināšana ar darba vietām ir vai nav politisks jautājums, vai tomēr par to atbild katrs slīkstošais pats?

Ticība tirgus ekonomikas pārdabiskajām spējām izrādījās lēta paļāvība uz neesošu balstu.

Vispirms uzsprāga bankas. Pēc tam valstis, kas iztukšoja savas finanšu rezerves, lai tās glābtu. Rezultātā problēmas sāka maršēt pa apli, jo «kapitālisms savas krīzes nespēj likvidēt, tas spēj savas problēmas pārvietot uz citiem segmentiem» (David Harvey).

Varas līdzsvars pasaulē krīzes rezultātā pārvietojas uz Ķīnu, kas uzpirka pat ASV un Rietumeiropas parādus. Vēl tikai nedaudz jāpagaida, un Beižinga (Pekina) simbolizēs pasaules ekonomikas līderi. Ķīna jau tagad uzvedas kā moderna koloniāla lielvara Āfrikā un Āzijā (cements, nafta, ogles).

Taču planētas resursi nav neizsmeļami un ap 2035. gadu Pols Steigans prognozē pilnīgu enerģētikas avotu izsīkumu (ja ķīnieši turpinās attīstīt savus ekonomiku līdzšinējā tempā).

Vai kapitālismam ir kāda cita izeja no pašreizējā tuneļa?

Sociālisti un marksisti saka, ka neesot. Kapitālisms klupināšot pats sevi.

Pēc viņu domām, kapitālisms varot izdzīvot atsevišķās zonās. Unikālā stāvoklī. Par tādu varot kļūt «Komunisms nr. 5» – atklāta demokrātiska sabiedrība, kurā viss pieder valstij.

Man negribētos pievienoties šim pravietojumam, jo pagātne ir pierādījusi pagalam neglītus šīs koncepcijas vaibstus Staļina un Pola Pota režīmu izskatā.

Citiem sociālistiem šķiet, ka kapitālisma krīzi var izglābt karš. Jaunas okupētās teritorijas, sagrautas sabiedrības baro peļņas mašinērijas loģiku. Ļoti traģiski kari tautu starpā var izklīdināt iedzīvotāju sarūgtinājumu par zaudēto labklājību «treknajos gados», jo nav cerību, ka politiski ekonomiskā elite pati atkāpsies no algu un pensiju izmaksu pazeminājuma.

Karš notiek, un vienmēr atrodas spēki, kuri ar konfliktiem un asinsizliešanām nopelna.

Sarīdīt cilvēku grupas, nācijas un tautas nav grūti.

Trīs e-krīžu situācijā tas ir pat ļoti viegli.

To mēs labi redzam arī gaidāmā 18. februāra referenduma sakarībā.

Putinam, Bašaram, un vēl dažiem tas der.

Mums tas neder. Ir vajadzīga cita izeja.

Idejas – vieglas kā tauriņa sapnis

Pieņemamāks šķiet «kreatīvā/radošā kapitālisma» variants, kad Bila Geitsa paaudzes cilvēki sāk piedāvāt pasaulei jaunu augsto tehnoloģiju kapitālismu, kuram svarīgākais ir nevis investētais kapitāls un darba rokas, bet gan strādājošo smadzeņu jaunrades jauda.

Uzņēmumi, kas nepārtraukti meklē savu ideju, kuru jau rīt nozags konkurenti.

Ja agrāk preces sastāvā bija daudz matērijas un nedaudz kompetences, tad tagad ir otrādi – mēs iegādājamies preci vai pakalpojumu tieši tā «kompetences dēļ».

Materiālajā izteiksmē ģeniālas idejas šodien ir vieglākas par… tauriņa sapni.

Inovācija pieprasa nemitīgu radošu ideju pieplūdumu, taču visas «svaigās idejas» strauji noveco. Tām ir īss derīguma termiņš. Pats trakākais, ka augstskolas diploms neko nenodrošina, vairs neder kā indulgence sliktajiem laikiem.

Nākotni piedzīvos divu veidu uzņēmumi – tie, kas spēj reaģēt strauji, un tie, kuru pagaidām vēl nav.

Protams, arī šeit neiztikt bez konfliktiem par intelektuālā īpašuma piederību. To var labi redzēt jau tagad – General Motors spītībā nepārdod savu intelektuālo īpašumu kopā ar Saab automašīnām Ķīnai vai Krievijai. Apple sāktais tiesas process pret Samsung sakarā ar Ipad un Iphone izveidotajām it kā kopijām.

Virkne ļoti nopietnu studiju pierāda pozitīvu saistību starp darbinieku intelektuālu iesaistīšanos uzņēmuma kapitāla akumulācijā un no tās tieši atkarīgu produktivitātes pieaugumu.

Biržu akciju fondi šodien ir anonīmi. Akli. Tie pieder hedžfondiem, pensiju fondiem. Naudai bez sejas un biogrāfijas nav izredžu.

World Value Survey rāda, ka self expression values (pašizpausmes vērtības) ņem virsroku pār survival values (izdzīvošanas vērtības).

Jārēķinās, ka šodienas jaunieši un planētas nākotne nevēlas, lai viņus vada kapitālistiskas vai valsts birokrātiskas hierarhijas. Viņi veido savas komunikāciju sistēmas un pārvalda paši savus uzņēmumus. Tie nav veco lietu gigantiskie dinozauri, bet gan ātras mobilas vienības. Maģistrāļu vietā viņi ies pa takām un stigām. Hierarhijas un Maslova piramīdas ir pagalam, by fear menedžments vairs nefunkcionē, humānisms ir karogs (nevis modes vārds), katru gadu mums jāapgūst jauna profesija, un var gadīties, ka pavisam drīz katru dienu būs jāiemācās kaut kas jauns.

Izrādās, ka Ziemeļamerikas un Eiropiešu sociālliberālais kapitālisms nav nekas ļoti nopietns un sakārtots, reprezentējošs un stabils. Pārāk atgādina laupītājkapitālismu un Austrumeiropas kleptokrātiju.

Varas kungi uzvalkos un kaklasaitēs (izrādās!) nav stāvokļa noteicēji. Jo tērē, nevis ražo, trekno gadu inercē.

Business as usual vietā nācis Funky Business. Dzīvojam tiešraidē. Turbo kapitālismā.

Laisko, trekno gadu vairs nekad nebūs.

Vai mēs tā varēsim?