Ar bungām uz pulvermucas

Speciāli TVNET

Ar Donalda Trampa pavēli amerikāņu vēstniecība nesen no Telavivas pārcelta uz Jeruzālemi. Vēl nepiemērotāku laiku šim pasākumam grūti izvēlēties. To, ka šādai akcijai sekos asinsizliešana, zināja visi, – palestīnieši saniknoti uzbruks un izraēliešu armija attiecīgi šaus uz tiem, kas centīsies šķērsot robežpāreju Gazas sektorā. Rezultātā no ebreju šāvieniem mira ap 60 reālu palestīniešu bēgļu un vairāki simti ievainoti. Pirmie jutās pazemoti un noniecināti, jo Jeruzāleme taču iecerēta arī kā Palestīnas valsts galvaspilsēta. Tikmēr otrie (tikpat pašsaprotami) pievāc svēto pilsētu sev.

Nelīdz taisnošanās, ka jaunā ASV vēstniecības ēka atrodoties pilsētas rietumu daļā un armijai esot jāapsargā valsts. Cilvēki tika nogalināti, pirms tie paguva šķērsot robežu. Lai gan nav ko vainot armiju. Vainīgi ir politiķi, kas gatavi sakūdīt cilvēkus politisku ambīciju vārdā. Dārga maksa par galvaspilsētu pārbīdīšanu. Vienlaikus analogi savāda ir arī diplomātisko izteikumu riņķa deja pirms Ziemeļkorejas – ASV tikšanas Singapūrā. Tiek runāts viens, bet «domāts» pavisam kas cits. Vienu brīdi Tramps ir gatavs tikties ar Ziemeļkorejas diktatoru, bet mirkli vēlāk jau Singapūras mītiņš tiek atcelts uz nenoteiktu laiku.

Trampa taka

ASV prezidents Donalds Tramps ārpolitikā rīkojas tieši tāpat kā savā privātajā biznesā: neko neņem galvā, respektē tikai tos, kam nauda, un rīkojas impulsīvi – nomainot izkārtnes propagandas efekta sasniegšanai. Tāpēc ASV konsulāts Jeruzālemē tika pārvērsts par vēstniecību vienā rāvienā – pienaglojot konsulāta ēkai jaunu «šilti». Ar to izdevās sašķaidīt un anulēt ilgi kultivēto samierināšanās procesu starp etniskajām grupām reģionā. Vienā rāvienā iznīcinot konflikta noregulēšanas iespējas starp palestīniešiem un izraēliešiem. ASV prezidentam šeit mēģināja traucēt pat viņa administrācijas darbinieki, iesakot pagaidīt ar pārcelšanos, jo jaunas ASV vēstniecības būve Jeruzālemē izmaksātu krietnu summu un mehāniska pārcelšanās vienā rāvienā praktiski nav iespējama. Taču Tramps iespītējās un salika vajadzīgās izkārtnes, sagraujot diplomātijas iepriekš sarūpēto kompromisa modeli. Protams, vēstniecības ēka Jeruzālemē būs jābūvē. Tas viss notiks vēlāk. Taču kāpēc bija tā jāsteidzas? Tāpēc, ka svinīgais atklāšanas pasākums, kurā Donalda Trampa vietā Jeruzālemē piedalījās viņa meita, znots un ASV finanšu ministrs Stīvens Mnuhins, bija amerikāņu dāvana Izraēlai valsts 70 gadu jubilejā. Oficiālo svinību maratons turpinājās visu nedēļu.

Izraēlas svinību uvertīru ievadīja PR speciālistu nodrošinātā Izraēlas dziedātājas uzvara Eirovīzijas dziesmu konkursā Lisabonā. Iecerētajam triumfam bija sagatavots apjomīgs publicitātes aktivitāšu komplekss, kas nostrādāja, jo konkurenti nespēja piedāvāt neko politiski aktuālāku un kolorītāku. Bukmeikeru derību prognozes sociālajos medijos netieši orientēja balsotājus. Trāpīgais (pašreiz tik aktuālās!) me-too kustības arguments, kā arī seksuālo minoritāšu tiesību izmantojums nostrādāja kā trumpja dūzis lielai Rietumeiropas balsotāju daļai. Eirovīzijas dziesmu festivāls vienmēr ir bijis politisks pasākums, un arī šoreiz tas bija tieši tāds. Tāpēc Izraēla varēja sākt Jeruzālemes iekarošanas svinības ar šo uzvaru kā karogu. Aizvadītā nedēļa bija labvēlīga izraēliešu nacionālistiem, kas visādā veidā pārkāpa sadzīvošanas noteikumus ar arābiem Jeruzālemē, sildoties Donalda Trampa labvēlības un Eirovīzijas uzvaras triumfa gaismā. Naktī no sestdienas uz svētdienu, kad liela daļa eiropiešu pie saviem televizoru ekrāniem vēroja Lisabonas koncertu, sociālajos medijos sāka izplatīties joku video, kurā dusmīgs Tramps lūdz Izraēlas valdību atsūtīt viņam visu to valstu sarakstu, kas uzdrošinājās nebalsot par Izraēlas dziesmu. Ar šīm valstīm ASV prezidents izrēķināšoties īpaši skarbi. Joki reizēm nežēlīgi precīzi atspoguļo patiesību. Tāpēc arī Čehija, Austrija, Rumānija, Serbija, Ungārija, Paragvaja, Gvatemala, Hondurasa arī atsaucas un ierodas aplaudēt Jeruzālemes vēstniecības atklāšanas brīdī, solot sekot amerikāņu piemēram.

Vēstniecības pārcelšana ir simboliska

Protams, ASV vēstniecība rīt un parīt turpinās savu darbu Telavivā, jo pārcelšanās ir tikai simboliska dāvana Izraēlai 70. jubilejas gadskārtā. Tieši šis simbolisms var kļūt par problēmas detonētāju, jo tehniski vai praktiski šādi jurģi nebija vajadzīgi. Sasteigtā laipnība var sabojāt dzīvi nākotnē gan dāvinātājam, gan arī pašam dāvanas saņēmējam. Tas, ka visu valstu vēstniecības lielākoties atrodas Telavivā, ir loģiski. Praktiskas vajadzībās pēc pārcelšanās (tātad) nebija. Ar šo tiek skaidri pateikts palestīniešiem, ka teritorija tomēr pieder Izraēlai un Palestīnai (šķiet) tiesību uz to vairs nav. Diemžēl notikušais neizskatās pēc pārdomātas diplomātiskās stratēģijas rezultāta. Politiski Tramps nav pirmais amerikānis, kas ir pārliecināts, ka Izraēlas galvaspilsētai jāatrodas Jeruzalemē. Kopš 90. gadu vidus ir pieejams Kongresa lēmums ar šo pašu nobalsoto iniciatīvu. Taču līdzšinējās ASV administrācijas apņemšanos interpretēja vienīgi kā deklaratīvu, labas gribas aktu. Reāla ASV vēstniecības izvietošana Jeruzālemē tika novilcināta diplomātisku un drošības argumentu vārdā. Taču Trampu diplomātiska piesardzība vai drošības tālredzība neinteresē. Viņš kaļ dzelzi caurvējā. Iedomājas un rīkojas, neatkarīgi no politiskās telpas «laika apstākļiem». Piemēram, nupat viņš paziņoja par ASV izstāšanos no kodollīguma ar Irānu. Kā atbildes reakcija attīstījās spriedze, un Irāna sāka apšaudīt izraēliešu bāzes Golānas augstienē. Tam sekoja pretreakcija – Izraēla sāka mērķēt pa Irānas interešu zonām Sīrijā. Pietiek ar vienu kļūdainu politisku, diplomātisku soli, lai reāli ietu bojā pavisam parasti cilvēki.

Taču var gadīties, ka šeit novērojams no Gorbačova aizlienētais ideoloģiskās «perestroikas» variants, kad pārkārtošanās nozīmē simbolisku vēžu sakratīšanu groziņā. Tad nav izslēgts, ka arī mūri ar Meksiku amerikāņi varētu uzbūvēt bez liekiem izdevumiem – «Trampa stilā», t.i., iekārtojot vientuļus stabus tuksnesī gar Meksikas robežu, kas aprīkoti ar lakonisku uzrakstu «Mūris».

Laikā, kad ASV prezidenta meita un znots viesojās pie Benjamina Netanjahu un svinēja Izraēlas 70 gadu jubileju, palestīnieši jutās pamesti un uzmesti. Viņiem tobrīd aktuālajai Nakbas jeb lielās katastrofas piemiņai ar Izraēlas gavilēm bija maz kopīga. Tagad, politikas aktivitāšu rezultātā, Izraēlai nākas nākt klajā ar jauniem aizsardzības priekšnesumiem. Viens no tādiem – valnis ar dzeloņdrātīm, kas aizsargās Izraēlu no jūras puses pret Hamas kaujiniekiem. Šo barjeru gatavojas pabeigt līdz gada beigām. Tiks būvēts vēl viens mūris zem zemes. Tas paredzēts kā nodrošinājums pret palestīniešu tuneļu būvētājiem, kas līdz šim «pa kurmju ceļu» anulēja visus šķēršļus ceļā uz Izraēlu. Vēsture pierādījusi, ka mehāniski mūri nelikvidē konfliktus cilvēku starpā. Savādi, ka šī pieredze te netiek ņemta vērā.

Tagad palestīniešiem vairs nav ko zaudēt

ASV dāvana var izrādīties spridzeklis ar laika degli visam reģionam. Izsūtījumā jeb trimdā pašlaik atrodas ap 2 miljoniem palestīniešu, kuriem nācies pamest dzimteni vai uzaugt bēgļu nometnēs. Izraēlas varas iestāžu draudi, ka pretošanās var izmaksāt dārgi, nekad nav palīdzējuši un nedarbosies arī šoreiz. Hamas izmanto publisko apjukumu un vilšanos, lai iesaistītu jaunus kaujiniekus destruktīvā grautiņu procesā. Aizvadītās nedēļas nemieru rezultātā tika izdemolēts robežpunkts un gāzes krātuves, kas prasīs lielus Izraēlas finanšu līdzekļus to atjaunošanai. Palestīniešu prezidents Mahmuds Abass klusē un neaicina uz samierināšanos. Viņa korumpētais režīms baidās pazaudēt varas grožus jebkādas aktīvas rīcības dēļ un izvairās atbalstīt Hamas pretiniekus Gazas sektorā. Taču pūļa aktivitāte var izsprukt no varas modrās acs tvēriena. Tad destruktīvi konflikti uzbangos neierobežoti. Palestīniešu bēgļi turpinās sūtīt ienaidniekiem savus degošos papīra pūķus, kas ar uguni iznīcinās lielus un iekoptus areālus Izraēlā, uz austrumiem no Gazas zonas. Bruņotās vienības var tikai noskatīties. Skaidrs, ka izraēliešu aktīvisti atbild palestīniešiem ar to pašu, taču noteikt vēja virzienu kabinetos un PR štābos pagaidām vēl nevienam nav izdevies. Paradoksāli, ka Trampa rīcības rezultātā uzvarētāja uz politiskās skatuves atkal ir Krievija.

Šķiet, ka Trampa impulsīvā dāvana Izraēlai ir neparasts diplomātiskā šaha gājiens. Pirmkārt tāpēc, ka par šo dāvanu viņš nepieprasīja kādu konkrētu reakciju no Netanjahu puses. Otrkārt, šāda dāvana sarežģī ASV kā starpnieka lomu šajā reģionā. No vidutāja ASV pārvēršas karotājā.

Sešdesmit upuru un simti ievainoto ir ļoti augsta maksa par dāvanu Izraēlai 70. jubilejā. Bēgļu situācija (2 miljoni) 40 kilometru garajā Gazas zonā ir neapskaužama. Gigantisks bezdarbs, blokāde no abām pusēm, trūkums. Nedomāju, ka asi cirtieni un bruņota aizstāvēšanās ir gudrākais veids, kā atrisināt šo smago Tuvo Austrumu reģiona konfliktu. Tramps ar šo izprovocēja izraēliešu nacionālistus un Hamas teroristus uz vēl aktīvākiem konfliktiem. Netanjahu apgalvo, ka neesot neviena, ar ko sarunāties palestīniešu pusē. Taču drīzāk šķiet, ka viņš nemaz nevēlas atrast šādu sarunu biedru. Viņu apmierina kara stāvoklis un spēka pozīcija. Nevienam nav noslēpums, ka tieši Jeruzālemes statusa kompromiss ir centrālais simboliskais un praktiskais solis šā ieilgušā konflikta atrisināšanai starp ebrejiem un palestīniešiem. Benjamins Netanjahu joprojām ir 100% pārliecināts, ka Jeruzāleme ir tikai un vienīgi Izraēlas pilsēta, tāpēc dalīties ar to neesot nedz vajadzības, nedz pienākuma. Turpretī palestīnieši redz Jeruzālemes austrumu daļā savas neatkarīgās Palestīnas valsts galvaspilsētu. Starp citu, Zviedrija pirms pāris gadiem atzina Palestīnu kā neatkarīgu valsti. Arī šis lēmums bija tikai deklaratīvs un izaicinošs. Taču 60 upuru toreiz nebija, un tas nozīmē, ka simboliskas dāvanas valstīm un nācijām mēdz izraisīt ļoti atšķirīgas sekas un reakcijas. Pateicoties tālredzībai, katastrofas ir novēršamas.

Tagad politisks lēmums izraisa vajadzību konfrontēties. Ebreju apmetnes okupētajās teritorijās, palestīniešu prasība nodrošināt bēgļu atgriešanos, apsēstība ar ebreju valsts ideju – ir sarežģītas tēmas. Līdz šiem neko no tā atrisināt nav izdevies. Jauns emociju uzbangojums var tikai vēl vairāk aktivizēt palestīniešus destruktīvai rīcībai, jo viņi ir nonākuši bezizejas situācijā: Abasa vara ir tik korumpēta, ka pat vēlēšanas nav iespējams noorganizēt; teritorija iekļaujas Izraēlas robežās; Hamas tikmēr siro pa izolēto Gazas sektoru pēc saviem noteikumiem un loģikas. Pasaule noskatās un klusē, nevienam gar to nav nekādas daļas.

Lapsu spēles ASV – Ziemeļkorejas sarunās

Ziemeļkoreja ir valsts ar reāliem atomieročiem. Tā nu tas ir. Donalds Tramps vēlas šo faktu anulēt. Neitrālās Zviedrijas diplomāti pēdējos mēnešus velta daudz spēka un enerģijas, lai noorganizētu Donalda Trampa un Kima Čenuna plānoto tikšanos Singapūrā. Pavirši raugoties, izskatās, ka lielvara ASV piespiedīs Ziemeļkoreju atkāpties un mainīt savu drošības politiku, atsakoties no kodolieročiem. ASV un Trampa izteikumi starptautiskajos masu informācijas līdzekļos šādu ilūziju ir radījuši. Taču, pastudējot šo attiecību loģiku dziļāk, atklājas, ka aina nav tik viennozīmīga. Tātad kāpēc abi līderi, kas vēl pirms pāris mēnešiem publiski apsaukāja viens otru ar emocionāliem epitetiem, tagad draudzīgi tiksies? Tāpēc, ka Donaldu Trampu šāda tikšanās padarīs par pirmo amerikāņu līderi, kuram modernajā laikā izdevies panākt sarunas ar šīs izolētās un bīstamās valsts vadītāju. Zināmā mērā (no malas) tas izskatās kā varoņdarbs. Obama savulaik saņēma Nobela miera prēmiju Oslo par ieguldījumu miera nostiprināšanā. Donaldam Trampam, protams, arī ir vajadzīgs šāds rotājums pie savas frakas ordeņu lentes. Attiecību noregulēšana starp ziemeļu un dienvidu Koreju būtu lielisks sasniegums un pamats pretenzijai uz šādu godu.

Taču vai aina patiešām ir tik vienkārša? Šķiet, ka nav. Palasot paša Kima Čenuna retoriku un Korejas kaimiņvalstu mediju slejas, atklājas nepatīkama aina. Ziemeļkorejas vadonis nevienā brīdī nav pieļāvis pieņēmumu, ka Ziemeļkoreja varētu atteikties no sava kodolvalsts statusa. Viņa izpratnē šāds bruņojums nozīmē spēku, ietekmi un drošību. Atteikties no priekšrocībām Kims negrasās. Tātad – uz starptautiskās skatuves Ziemeļkoreja sola pārtraukt kodolieroču izmēģinājumus un pauž gatavību diskutēt par kodolieroču arsenāla samazināšanu. Taču iekšzemes medijos šī «gatavība» tiek skaidrota kā spēja panākt ASV kodolarsenāla redukciju. Ziemeļkorejas strādnieku partija savā konferencē tikko uzsvēra, ka «ir panākta vēsturiska uzvara», ar šo mērķējot uz iespējamu ASV atbalsta mazināšanos Dienvidkorejai. Kāpēc ārzemēm Kims runā vienu, bet iekšpolitiski pavisam ko citu? To nav grūti izskaidrot. Korea Times domā, ka šādi ziemeļkorejieši tiek sagatavoti sava vadoņa varonīgajai manifestācijai Singapūrā, tiekoties ar ASV prezidentu. Viņam jāierodas un jāuzvar Tramps. To var panākt tikai ar «Putina loģiku»: apgalvojot savējiem, ka visi mūs vajā, nīst un nemīl, bet mēs vienīgie rīkojamies godīgi un cienīgi.

No otras puses, interesanti pavērot, kā Donalda Trampa administrācija skaidro apjukušajiem Āzijas valstu žurnālistiem, ko īsti nozīmē kodolieroču likvidēšana Ziemeļkorejā. Džona Boltona (ASV prezidenta padomnieks valsts drošības jautājumos) lietišķais Ziemeļkorejas salīdzinājums ar Lībiju negaidīti pārsteidza visus. Pēc viņa loģikas – jālikvidē, jāslēdz ciet un atslēga jāatdod uzvarētājiem. Amerikāņu vienkāršais un nekautrīgais skaidrojums, protams, aizvainoja patmīlīgo Ziemeļkoreju. Salīdzināt Kimu ar Kadāfi ir liels izaicinājums, kaut vai atceroties, kā Kadāfi beidza savu dzīvi. Nemaz nerunājot par sekām, kas piemeklēja šo valsti. «Visa pasaule labi saprot, ka mūsu valsts nav nedz Lībija, nedz Irāka, kuras piemeklēja sāpīga sagrāve. Salīdzināt kodolieroču valsti ar Lībiju ir absurdi, jo Kadāfi sagrāves brīdī valstī nemaz vēl nebija šo ieroču kaujas gatavībā,» ziņo Ziemeļkorejas oficiozie mediji.

Tas nozīmē, ka Kims neatkāpsies un negrasās nomirt ceļa malā (vecā «trubā«) kā Kadāfi. Savas tautas acīs viņš paliks varonis, kas nostājies spēka pozīcijās. Līdzīgi Putinam arī Ziemeļkorejas «tēvs un skolotājs» tautiešiem uzsver savus labos darbus: ir pārtraukti kodolizmēģinājumi, notikusi simboliska tikšanās ar Dienvidkorejas līderi, atbrīvoti trīs aizturētie amerikāņi, tiek slēgta kodolizmēģinājumu teritorija. Amerikāņi turpretī (pēc viņa loģikas) nav samazinājuši neko un turpina manevrus kopā ar Dienvidkoreju.

Neoficiāli avoti neslēpj, ka joprojām nav detalizētu plānu ieceru realizēšanai abu vadītāju tikšanās laikā. Pēdējās ziņas no Vašingtonas liecina, ka tikšanās tomēr tiek atcelta uz nenoteiktu laiku. Taču šī tikšanās (no PR viedokļa) būtu izdevīga abiem. Simboliskajā līmenī tā nozīmētu Kima Čenuna triumfu ziemeļkorejiešu acīs un Donalda Trampa sasniegumu – amerikāņiem. Taču šīs tikšanās rezultātā pasaule diezin vai kļūs drošāka.

Diemžēl.

Diemžēl.

Kas nosaka politiku: sociālo tīklu kopienas vai masonu vara?

2014.gada 5.novembrī

REUTERS:Scanpix:TVNET

TVNET

Slēgtas, slepenas un neskaitāmas atvērtās organizācijas, kas veic nozīmīgu sociālo funkciju un ietekmē lēmumu pieņemšanas procesus, eksistē arī Latvijā. Kurai no tām pieder nākotne? Kuras spēs ietekmēt mūsu dzīvi? Vecās – slēgtās vai jaunās – atvērtās?

Personības, partijas vai tomēr ordeņa brāļi

Mērķu sasniegšanai cilvēki mēdz apvienoties grupās. Tās var būt formālas (partijas), neformālas (tamborēšanas klubs), atklātas (Twitter) un slēgtas (Brīvmūrnieki).

Ir pieņemts zināt, ka sabiedriskos procesus visvairāk ietekmē gan spilgtas personības (Vaira Vīķe-Freiberga, Jānis Stradiņš, Dalailama) gan formālas organizācijas (politiskās partijas), kas darbojas atklāti.

Pēdējo gadu laikā uz politiskās skatuves sāk pieteikties interneta forumi jeb «atvērtā tīkla viedokļa struktūras», kas pamazām nostājas agrāko mediju vietā un mēģina diktēt publiskās domas dienaskārtību. Iebelžot etablētajiem vadoņiem.

Interneta «atvērto diskusiju klubā» var piedalīties ikviens, bet vai tam ir un būs ietekme varas un naudas koridoros nākotnē?

Kura no organizāciju formām rīt visvairāk ietekmēs progresu: personības, partijas vai atvērtās, digitalizētās sabiedrības horizontāles?

Slepenās, slēgtās «mafijas»

Sāksim ar slepenajām. Tās apvij leģendas, minējumi, arhaiski rituāli un noslēpumainība. No tām baidās, tās apbrīno. Tās it kā nosaka visu (tāpēc tajās piedalās arī LV stūres vīri un sievas), bet kā īsti ir īstenībā?

«Tās eksistē joprojām, veic svarīgu sociālo funkciju – izveido kontaktu tīklu, ziedo naudu stipendijām, labdarībai vai kādā citā formā iesaistās sociālajā darbā, un tas arī viss,» uzskata kultūras vēsturnieks un slepeno organizāciju pētnieks Čārlzs Petrusons. «Vienīgā problēma ir tā, ka šīs slēgtās organizācijas agri vai vēlu nonāk pie draudzības korupcijas un sāk bīdīt «uz augšu» savējos, un tur arī loks noslēdzas» (DN, 2010.24.11.) Galva iekožas astē. Progresa vairs nav.

Pēc viņa domām, vecās organizācijas (Odd Fellows, u.c.) nevajadzīgi saglabā savus reliģiskos rituālus (iesvētīšana aizsietām acīm, pazemojošā forma, atkarība no vecajiem), lai iedvestu jauniņajiem pārliecību, ka viņi ir nulles un tikai organizācija viņus padarīs par vērtīgām, ievērojamām personībām. «Šī manipulācijas sistēma funkcionē joprojām,» – uzsver pētnieks, norādot, ka pats svarīgākais esot destabilizēt, t.i., disciplinēt «biedru» drošības sajūtu, «lai viņi līdz galam nesaprot, kāpēc un kādēļ viss notiek» un tāpēc akli tic savas organizācijas vadības nemaldībai. Vertikālā vara uzkrītošā formā.

Paralēli senajiem ordeņu veidiem tagad dzimst arī jaunas brālības formas. Nereti ar noziedzību vai ideoloģisko doktrīnu kā bāzi: Haritonova, Ada, Pārdaugava, bērnu pornogrāfijas grupas, Ezera grupējums Krievijā u.c. ir pat bīstamas sabiedrībai. Arī tur vertikālas varas svira nosaka visu.

Totalitārās valstīs klasiskās Brīvmūrnieki vai Rotary ir aizliegto organizāciju sarakstā. Tās nepatika ne tikai Staļinam, bet arī Hitleram un Musolīni, kas masonus vajāja un spīdzināja neslēpti. Tagad šīs organizācijas ir atdzimušas Latvijā (kopš neatkarības atjaunošanas pirmajiem gadiem) un apgalvo, ka ar varas ietekmēšanu šeit vairs nenodarbojoties. /1/

Tātad 2003. gada 8. martā tika atjaunotas trīs Latvijas brīvmūrnieku ložas Latvijā (http://www.masonicum.lv). Rotary atjaunoja savu darbību Rīgā pēc Padomju Savienības okupācijas sabrukuma 1996. gada 29. novembrī (http://rotari.lv) un valsts politikā nemaisoties.

Bez sievietēm

Protams, šīs senās un klasiskās slēgto organizāciju formas ir patriarhāta varas izpausmes veids, kas demonstrēja hegemoniju un izredzētā statusu. Tāpēc vairums no tām bija un ir slēgtas sievietēm kā zemākam dzimumam. «Kungiem šajās slepenajās un slēgtajās organizācijās bija jāpieņem cita identitāte jeb palama. Piemēram, baņķieris Markuss Valenbergs tika nosaukts par Krokodilu un šo segvārdu zināja tikai slepenās organizācijas biedri (). Dalībnieku sievas tika traktētas kā «vistas», un viņām bija 100% jāpakļaujas «gaiļu» noteikumiem. Sarunas pauda vīrišķīgās dominantes stilu ar dunkām pa muguru, pļaukām pa pakausi, practical jokes, un rīkojās tikai ar pašiem zināmiem kodiem, lai padarītu saziņu nesaprotamu citiem,» konstatē Rietumeiropas slepeno organizāciju pētniece Terēze Nordlunda Edvinsone, uzsverot, ka vienīgā sieviete, kas beidzot tika iekļauta kungu klubiņā, esot bijusi Krokodila audžumāte Marianne Valenberga, kurai daļēji esot izdevies «sagraut kungu hegemoniju»/2/

Izskatās, ka Latvijas masoniem sievietes nav pieprasītas arī šodien: «Latvijas lielloža ir atvērta visdažādāko sabiedrības slāņu pārstāvjiem. Tā apvieno garīgi un sociāli atvērtus vīrus ar dažādiem filosofiskiem, reliģiskiem un politiskiem uzskatiem» (http://www.masonicum.lv/) un, kā norāda Māris Slokenbergs, «vīrieši vienmēr būs puikas, viņiem aizvien gribēsies paspēlēties» (www.jmsorg.lv) slepenajā režīmā, savā starpā. No šā niķa politika nav atradinājusies joprojām.

Slepenās organizācijas un ekstrēmisms

Nav noslēpums, ka daudzām slepenajām brālībām ir tieksme uzņemties varas funkciju, iebiedējot (P2 Itālijā), manipulējot (Opus Dei) vai iznīcinot (Al-Qaeda) visus tos, kas tic, domā vai dzīvo citādi. Mēģinot ietekmēt starptautisko politiku (Romas klubs, Skull and Bones) vai kā citādi svarīgu lēmumu pieņemšanu (Illuminati).

Apmēram to pašu mēģinājušas panākt vietējas nozīmes «interešu grupas» mūsu pašu Latvijā.

Pagaidām spēcīgas un publiski pazīstamas ir bijušas vairākas. Visskaļāk noskanējusi tā saucamā  /3/, kurā ilgstoši darbojās vietējie «politikas masoni» (Kasjauns.lv., 2009.24.08.) jeb «slepena politiķu, baņķieru un uzņēmēju brālība, kas pretendē uz valsts varas kontroli. Šāda slepena organizācija pastāvot jau astoņus gadus un kādu laiku pat esot kontrolējusi varu» (Nedēļa, 2000.10.12.)

Aivars Lembergs šai grupai neesot pieslēdzies, bet uzsvēris, ka «Grūtupa grupa 100% apmērā kontrolē Tautas partiju, apmēram 60% savienību «Latvijas ceļš», pilnībā Jaunās partijas atlikumu, liela ietekme tai ir savienībā «Tēvzemei un Brīvībai/LNNK».»

Šķiet, ka Lembergs tieši tobrīd nodibināja otru jeb pats savu grupu. Kā norāda IR: «Sabiedrības acīs viņš ir omulīgs un populārs ostas pilsētas saimnieks. Tiesas zālē paveras atšķirīga aina, kas atgādina mafijas filmas, – cits pēc cita liecinieki atklāj, kā Aivars Lembergs slēpti kontrolējis miljonu plūsmas un kļuvis par noteicošo īpašnieku Ventspils uzņēmumos, saistību ar kuriem viņš turpina publiski noliegt» (2012.21.11.). Pamazām medijos tiek publicēti arī viņa organizācijas finansēto stipendiātu saraksti (Kas Jauns, 2012.30.09.), kuros var redzēt gan apzināti slēptu politiķu un Latvijas politisko partiju finansēšanu, gan arī konkrētus centienus regulēt valsts politiku savu interešu vārdā.

Vietējas nozīmes brālība «» vai «Eiropa 21» dzima pirmā – 1991. gada nogalē. «Kas kopējs varēja būt politiķiem un konjunktūras māksliniekiem, baņķieriem un reportieriem, jau tajos laikos šaubīgas reputācijas uzņēmējiem un visiem zināmiem ideālistiem, dzīves baudītājiem un valstiskuma slavinātājiem?» jautā http://www.pietiek.com 2010.gada 17.decembrī un arī atbild: varaskāre. «Toreizējais tautfrontietis, vēlākais mazietekmīgās Inteliģences apvienības vadītājs Jānis Škapars, kurš vēlāk visā nopietnībā apgalvoja, ka reāli «Klubs 21» jau 1992. gada sākumā esot pārņēmis varu valstī. Nu, vismaz parlamentā noteikti. Pēc «Kluba 21» iznīkšanas (sliktās slavas dēļ) Edvīnam Inkēnam, Jānim Jurkānam un «Turības» Ivaram Strautiņam neesot izdevies izveidot «Klubu 22». Lai gan «zvaigžņu» un «zvaigznīšu» klubā bijis pietiekami, jo bez «Klubā 21» redzētiem ļaudīm šeit bija arī citas «pazīstamas sejas»/4/ (www.pietiek.com, 2010.17.12.), tas tomēr aizgājis bojā. Uzplaukumu esot iztraucējusi Andra Šķēles parādīšanās uz politiskās skatuves; tik ļoti, ka pat rūdītais Aleksandrs Kiršteins zibenīgi pārbēdzis uz «mākoņtēva» vadīto Tautas partiju, kas pēcāk oficiāli un skaļi bankrotēja.

Vai partijas būtu jālikvidē?

Jānis Ādamsons (1996.09.03.) esot nācis klajā ar slaveno apgalvojumu, ka Latvijā tobrīd bijuši divi lieli augstākajos varas ešelonos balstīti grupējumi – «strīpainie» un «pumpainie», kas cīnoties par varu Latvijā. Pirmie esot saistīti ar naftas biznesu, bet otrie – ar dažādām biznesa aktivitātēm.

Tagad – gandrīz 20 gadus vēlāk šo pašu misiju, cīnīties par varu valstī, ir uzņēmušās Latvijas politiskās partijas. Tās pašas, par kurām mēs visi, cienījamo lasītāj, tikko balsojām vēlēšanās.

Vai politiskā partija ir tiklāks veidojums nekā slēgta vai daļēji slēgta organizācija? Izrādās, ka tā nav.

Kādā no savām 1943. gada esejām pazīstamā filozofe Simone Veila (Simone Weil) uzsvēra, ka tieši politiskās partijas esot tās, kas graujot valstī demokrātiju, un tāpēc tās esot jālikvidē. Jo ātrāk, jo labāk. /5/ (L’Enracinement. 1952.)

«Nost ar partijām!» aicināja Veila, un pirms viņas līdzīgas idejas pauda arī vācu sociologs Roberts Mitčels, formulējot jēdzienu «oligarhijas dzelzs tvēriens». Partijas neizbēgami pārvēršoties despotiski vadītās, autoritārās hierarhijās, kuras komandē no augšas vietējie vadoņi, un tas radot priekšnosacījumus korumpētībai un varas cinismam.

Partiju galvenais bauslis esot kļūt aizvien lielākām un ietekmīgākām. Reformu realizēšanai ir nepieciešama vara, kuras nekad neesot par daudz. Jo vairāk varas, jo lielāka stabilitāte un gatavība nerēķināties ar citiem. Lai slēptu savu faktisko politisko mazspēju, partijas pieprasot lietot «pātagu» biedru disciplinēšanai un propagandu savu dogmu iecementēšanai: «Mēs esam vislabākie, tāpēc tev ir divas iespējas – vai nu nākt kopā ar mums bez iebildumiem, vai pazust!» Ja arī partiju kongresos esot pieļaujama dekoratīva burbuļošana, tad ikdienā valdot partijas biedru smadzeņu skalošanas kā norma.

Cilvēki ar iekšējo gaismu

Ar ko atšķiras slēgtas organizācijas un mūsdienu partijas pārvaldes loģika? Būtībā ne ar ko. Pēc Veilas domām, politikā «drīkst ienākt vienīgi garīgi tīri, cēli un solidāri cilvēki», kas spēj un ir gatavi atteikties no savām privātajām, alkatīgajām vajadzībām un dot priekšroku sabiedrības kopējām vajadzībām. «Iedomājieties, ka katram ideālas partijas loceklim partijas priekšā būtu vispirms jāzvēr: «Ar šo apsolu, uzņemoties risināt jebkuru sociālu vai politisku valsts problēmu, pilnīgi norobežoties no fakta, ka es esmu kādas noteiktas politiskās partijas biedrs. Apņemos vienmēr risināt visus jautājumus tā, lai tie vislabāk kalpo sabiedrības, valsts un taisnīguma, nevis manas partijas interesēm»» – uzsver Veila. Politikai esot vajadzīgi politiķi ar «iekšējo gaismu», kas spēj pateikt nē partijas vadītāja «īkšķim uz leju».

Mums tādu nav. Vai tas nozīmē, ka partijas ir nokalpojušas savu laiku, ja to vadības galva iekožas savā astē tāpat kā tas raksturīgs slepeno organizāciju struktūrām? Vai partijas tāpēc būtu jālikvidē? Ko liksim vietā?

Interneta partijas un demokrātija

Neformālas cilvēku grupas jeb interneta partijas (Twitter, Facebook, interneta čats (komentāri) pie interneta mediju rakstiem) šodien veido jaunu un līdz šim nebijušu personu organizētības formu. Atvērto organizāciju, kas pamazām uzspridzina bijušo klubiņu robežas. «Pats svarīgākais, lai arī internetā cilvēki nenorobežotos slēgtās grupiņās, kurās valda tikai viņiem atbilstoši viedokļi,» uzskata Stokholmas Ekonomiskās augstskolas pētnieks Robins Teiglands. Viņam šķiet, ka atvērtās tīmekļa radītās organizācijas attīstās dinamiski. Tieši patlaban. Interešu grupas tur attīsta dziļākas idejas, bet jauktajās grupās dzimst radošāki impulsi. Šim organizācijas tipam piederot nākotne.

Neraugoties uz to, ka Baraks Obama un  ir nomainījuši agrāko «sarkano» telefona līniju (Maskava-Vašingtona) ar elites Facebook vai kanādiešu Opentext izveidoto «reālā laika komunikācijas formu» (G20 grupai), mēs varam justies labi. Mums pieder nākotne, jo slēgto telpu un slepeno apspriežu laiks pamazām aiziet pagātnē. Atvērtības kultūra uzvarēs elites sarakstus jeb radical transparency grupas uzvarēs top secret partijas.

Logi un durvis ir vaļā.

Personības, partijas vai atvērtā digitalizētā sabiedrība pa horizontāli?

Kurš uzvarēs? Kā jums šķiet?


  1. Vai slepena vara kontrolē valsti? Kasjauns.lv, 2009.24.08.

  2. ThereseNordlund. Slutna nätverk. http://www.su.se

  3. Nelaiķa advokāta Andra Grūtupa vadībā tolaik regulāri tikušies un darbojušies valsts sekretārs Andris Staris, Privatizācijas aģentūras šefs Jānis Naglis, ekspremjers Andris Šķēle, baņķieris Inesis Feiferis, «Turības» šefs Ivars Strautiņš un tā laika «Unibankas» prezidents – tagad Valsts prezidents Andris Bērziņš. (Turpat.)

  4. «Latvijas ceļa» biedri Anatolijs Gorbunovs, Kārlis Leiškalns un Juris Lorencs, LNNK un «Tēvzemei un brīvībai» pārstāvji Andris Pauls–Pāvuls, Jānis Straume, Māris Grīnblats, Guntars Krasts, Roberts Zīle, Aivars Draudiņš, Jānis Kalviņš un Andrejs Krastiņš, no Demokrātiskās partijas «Saimnieks» – Ivars Ķezbers, Atis Sausnītis, Aivars Kreituss, Andris Ameriks un Vasilijs Meļņiks, kā arī Tautas saskaņas partijas vadītājs Jānis Jurkāns; tāpat tur bija atrodami arī uzņēmēji Juris Žagars, Ivars Priedītis un Haims Kogans, kā arī Latvijas Bankas pārstāvis Ilmārs Rimševičs (www.pietiek.com, 2010.17.12.)

  5. «Om de politiska partiernas allmänna avskaffande», 2014.

Amerika ir apstājusies un izskatās pēc slikta joka

2013. gada 9. oktobris speciāli TVNet.

asv budžets TVNet fotoNeizmaksātas algas, pirktspējas kritums, grūtības samaksāt aizņēmumus – šīs sekas tagad piemeklējušas arī amerikāņus. Ieilgusī budžeta krīze šādi «bliež» pa visu iedzīvotāju ikdienu. ASV lielvalsti paralizējis politiskais sastinguma punkts. Tas pats, no kura visi jau agrāk tika brīdināti, bet draudus neņēma par pilnu. Tālumā spokojas 17. oktobris, kas var mums sagādāt vēl nepatīkamākus pārsteigumus.

No malas politiskā krīze, kas šobrīd norisinās Vašingtonā, izskatās kā slikts joks. Pasaules ietekmīgākā lielvara nespēj vienoties par savu budžetu un kašķa rezultātā spiesta daļēji slēgt valsts aparāta darbu.

Tagad politiķu strīdu rezultātā 800 000 cilvēku ASV ir palikuši bez darba, atgūšanās no ekonomiskās krīzes piebremzēta un ir pamats nemieram par nākotni, jo viss var iegrozīties arī vēl sliktāk. Bet sāksim pēc kārtas.

Kas īsti ir noticis

Viss sākās pirms nedēļas. Pie mums tad bija nakts uz otrdienu. Toreiz prezidenta politisko pretinieku – republikāņu vairākums pārstāvju palātā pieprasīja, lai prezidents Baraks Obama atsakās no savas veselības apdrošināšanas koncepcijas reformas. Tās pašas, kas ir Obamas lielais un simboliskais iekšpolitiskais mūža darbs = ieguldījums amerikāņu ikdienā. Tas pats, kuru jau akceptējusi Augstākā tiesa un kas faktiski ir demokrātu politiskais karogs. Protams, prezidents tam nepiekrita un ultimāts izgāzās, jo nav noslēpums, ka tieši demokrāti kontrolē ASV senātu.

Tagad, kad Obamas lolotais sapnis ir «iesaldēts» ar balsojumu, ASV ir iesprūdusi dziļi un sliktāk vairs nevar būt. Ja amerikāņu politiķi nevienosies par valsts kredīta griestu paaugstināšanu pēc pāris nedēļām, tad valsts bankrotēs (defolts). Pagaidām izskatās, ka republikāņi kašķēsies tālāk un Obama nebūs ar mieru «mainīt meitu pret kleitu». Demolētā amerikāņu federālā budžeta pieņemšanas procesa muļķīgākā nianse panāks savu – iecirtīs mums visiem.

Šodienas krīzes pamatā ir amerikāņu republikāņu ieslīgšana bezatbildīgās «tējas dzeršanas kustības» skavās, un tagad mēs redzam, kā populisti var panākt savu pat Vašingtonā: nobloķējot «Obamacare», viņi spēj pat iedzīt spieķi savas valsts ekonomikas ritenī.

Amerikāņu konstitūcija balstās uz varas līdzsvarošanu

Prezidentu ir ievēlējusi tauta, un tāds pats mandāts ir arī pārstāvju palātas vairākumam. Partijas tur patlaban tiecas savstarpēji attālināties, atstājot centrā tukšumu, jo cenšas izpatikt ekstrēmajām vēlētāju grupām. Ir arī izņēmumi. Piemēram, republikāņu stratēģis Karls Rove ir brīdinājis, ka «republikāņiem būs jāuzņemas atbildība par sekām, kuras var izraisīt valsts aparāta slēgšana». Līdzīgu viedokli pauž arī senators Džons Makkeins, uzsverot, ka Obama ir uzvarējis 2012. gada vēlēšanās un ar to viņam vēlētāji ir piešķīruši tiesības realizēt savu veselības aprūpes reformu.

Wall Street Journal ievadraksts tikko aicināja republikāņu opozīciju izbeigt organizēt pret reformu «kamikadzes projektus», jo šī iniciatīva var izgāzties. Taču konservatīvie politiķi nebija savaldāmi un notika tieši tas, par ko Normans Orsteins (American Enterprise Institute) brīdināja, – «tika noorganizēta vēsturiska sabotāža pret valsti».

Kāpēc konservatīvie šādi rīkojas? Kopš septiņdesmitajiem gadiem notiek labējo virzīšanās aizvien vairāk pa labi. Pirms 20 gadiem vismaz 100 vēlēšanu apgabali bija «swing districts», kuros demokrātu un konservatīvo vēlētāju bija apmēram 50:50, bet tagad tādu ir vairs tikai 35. Tas nozīmē, ka republikāņiem nav jāuztraucas par saviem «pārāk labējiem uzskatiem». Tieši pretēji – mazākais kompromiss ar Obamu var izraisīt visnekonservatīvāko vēlētāju naidu. Neaizmirsīsim arī galēji konservatīvo finansētājus no Club for Growth un Americans for Prosperity. Tie ar naudu spiež republikāņus kļūt vēl konservatīvākiem, nekā viņi paši to (varbūt?) vēlētos.

Kā reaģē amerikāņu vairākums? Pēdējie sabiedriskās domas pētījumi (CNN) liecina, ka 69% amerikāņu šķiet, ka republikāņi kongresā «uzvedas kā izlutināti bērni». Washington Post/ABC mērījumi liecina, ka tikai 24% vēlētāju atbalsta republikāņu loģiku balsojumā un 41% nostājas Obamas pusē.

Obamacare sāk darboties

Pagājušās nedēļas laikā «neapdrošinātie» sāka iegādāties veselības apdrošināšanas polises ar valsts dotāciju palīdzību. Notiekošais daudziem nepatīk. No vienas puses, miljoni trūcīgo amerikāņu beidzot tiks pie veselības apdrošināšanas, kas pagaidām nav ideāli konstruēta. No otras puses, turīgajiem amerikāņiem šķiet, ka notiekošais ir sava veida socializācija un ar šo ASV slīd sociālisma virzienā. Bez tam ideja nav jauna, jau pirms 20 gadiem ar to pašu nāca klajā kāda konservatīvo ideju smēde un ar šo ideju žonglēja republikāņu prezidenta kandidāts Mits Romnijs. Tolaik, kad viņš vēl bija Masačūsetsas gubernators.

Protams, jaunā reforma nav ideāla, taču nav saprātīgi to nožmiegt ar valsts budžeta pieņemšanas uzspridzināšanas akciju.

Kā amerikāņu budžeta krīze var ietekmēt mūs Latvijā?

Pašlaik nekā īpaši amerikāņu politiskais kašķis mūs neietekmē. Trīs no katriem četriem amerikāņu sabiedriskā sektora darbiniekiem turpinās strādāt un saņemt algu. Viņu valsts darbosies tālāk: galds stāvēs uz trim kājām. Pavalstu ierēdņus tas neskars.

Kāpēc mums būtu jāuztraucas?

Pašreizējā situācija ASV raida negatīvus signālus pasaulei, jo liecina, ka valsts politiskā sistēma netiek galā ar esošo budžeta situāciju. Nav izslēgts, ka spriedze var saasināties tālāk, izraisot sarežģītāku situāciju.

Kas var notikt?

Pēc apmēram divām nedēļām ASV valsts kredīta griesti būs sasniegti. Tas nozīmē, ka federālā kase vairs nevar saņemt aizdevumu, lai samaksātu par saviem izdevumiem. Tātad – vairs nevar samaksāt rēķinus. Šos griestus politiķiem ar balsojumu vajadzētu «pacelt augstāk». Ja viņi to neizdarīs, tad tas piespiedīs «pie sienas» centrālo banku vadītājus un baņķierus daudzās pasaules valstīs.

Kā amerikāņu nespēja samaksāt ietekmēs pārējos?

ASV pašlaik ir pasaules lielākā ekonomika, un šāda situācija var iedragāt uzticību viņu obligācijām. Tām pašām «parādzīmēm», kuras ASV drukā, lai finansētu savu budžeta deficītu. Šīs obligācijas atrodas praktiski visās pasaules valstīs (centrālajās bankās). Uzticības krīze pret ASV obligācijām var novest pie jaunas krīzes jeb atkārtot 2008. gada «Lehman krīzi»: iesaldēti kredīti un konjunktūras dramatiska lejupslīde.

Ja tik slikti būs, kā tas ietekmēs mūs?

Iebliezīs pa mūsu ekonomiku, kredītu procentiem.

Gaidīsim oktobra vidu un cerēsim, ka amerikāņi nedemonstrēs pasaulei politisko sistēmu, kas nespēj uzņemties ekonomisku atbildību, un vienosies par kredītu griestu pacelšanu. Līdzīgas situācijas ir piedzīvotas Klintona laikā, arī 2011. gadā, bet šoreiz viss izskatās sliktāk. Vainīgas ir ne tikai politiskās pretrunas Vašingtonā, bet arī daudz bīstamākā šodienas ekonomiskā situācija, kas mēģina stabilizēties pēc aizvadītās finanšu krīzes belzieniem.

Federālais budžets nav pieņemts, bet kredītu griesti ir vēl svarīgāka lieta. Ja 17.oktobrī šiem pašiem politiķiem neizdosies par to nobalsot, tad mēs varam ieslēgt nākamās krīzes hronometrus un situācija var pārvērsties haosā.

Neaizmirsīsim arī dolāra kā globālās valūtas nozīmi. Ja 17.10. krīze padziļināsies, tad tas būs jāaizstāj ar citu valūtu un visi, kam šodien pieder amerikāņu vērtspapīri, sēdēs peļķē.

Cerēsim, ka amerikāņi tik tālu nenonāks.

Cerēsim.

Ar Osamas bin Ladena nāves ziņu sociālie mediji izkonkurēja tradicionālos medijus.

 2011.gada 3. maijā

Dramatisks attēls, kurā redam, kā Baltais nams tiešraidē seko bin Ladena iznīcināšanai.

New York Times ir konstatējusi, ka ziņa par bin Ladena nāvi palīdzēja sasniegt ierakstu rekordu mikroblogu Twitter tīklā, kad tajā pēc Osamas bin Ladena nāves pirmajās stundās tika publicēti ap 3500 tvītu sekundē.

 Mediju pētniekiem svarīgs ir fakts, ka sociālie mediji izkonkurējuši ātruma ziņā tradicionālos ASV medijus, jo tie ziņu pārtvēruši tikai 20 minūtes pēc tam, kad ziņā jau dalījās sociālie tīkli.

Neapstiprinātas ziņas, piemēram, tādā stilā kā ” Esmu no augstas amatpersonas dzirdējis, ka nogalināts ir Osama bin Ladens….” cirkulēja Twitter tīklā jau stundu pirms par to paziņoja ASV prezidents savā oficiālajā runā.

Osama bin Ladena vārds tika pieminēts apmēram 5 miljonu reižu ASV Facebook tīklā pirmajās ziņas parādīšanās stundās.

Taču ziņu izplatīšanas ātrums nav vienīgā sociālo tīklu īpašība.

Jāņem vērā, ka tādi tīkli kā Facebook, Draugiem un citi  ir arī lielākās spiegošanas mašīnas cilvēces vēsturē.  Tas tiem, kas ir reģistrēti šajos tīklos liek justies  diezgan nekomfortabli un aicina padomāt par savu neaizsargātību…

Wikileaks dibinātājs Džulians Asanžs apgalvo, ka Facebook, Google un Yahoo ir pat iestrādāti rīki, kas palīdz ASV izlūkdienestam saņemt bezmaksas informāciju par tīklos reģistrētajām personām.

Žurnāla Time vāks 2011.g. ar bin Ladenu. Foto: SVD

Amerikāņi jūtas kā uzvarējuši karā, jo žurnāls Time sakarā ar bin Ladena nogalināšanu iznāks ar pārsvītrotu bin Ladena attēlu uz vāka, tieši tāpat  kā šis izdevums izdarīja 1945. gada maijā, iznākot ar pārsvītrotu Ādolfa Hitlera attēlu uz vāka.

 

 

Žurnāla Time vāks 1945 g. ar Ādolfu Hitleru. Foto: SVD

Taču karš vēl nav beidzies un līksmot ir par agru, kaut vai tāpēc, ka bin Ladenan būs arī pēcnācēji un to vidū tiek minēts viņa līdzgaitnieks Ayman al-Zawahiri.

Ārpolitikas divi ceļi. Ēģiptes krīze.

Ārpolitikas divi ceļi

2011.gada 6. februārī

 

Demokrātiskās valstīs ārpolitika bieži kļūst par lielu problēmu. Ārpolitiskos jautājumus var risināt gan no izdevīguma un stabilitātes viedokļa gan arī liekot lietā morāles ideoloģiskos principus.

Tātad ir divi iespējamie ceļi.

Reizēm abas šīs pieejas izdodas apvienot. Diemžēl visai bieži ir jāizvēlas – vai nu izrēķināt, kā būs stabilāk vai arī izšķirties par grūtāko un raudzīties uz ārlietām no ideālisma viedokļa.

Tātad – vai nu aprēķinot vai taisnīgi.

Diemžēl pārlieku bieži mēs paši dzīvojam un virzām valsts ārpolitiku pa aprēķina ceļu. Stabilitātes un drošības vārdā.

Tā nostājoties, mēs attālināmies no principiāliem demokrātijas uzstādījumiem.

Tā tas notika Berlīnes mūra krišanas brīdī. Toreiz Margarete Tečere un Fransuā Miterāns visvairāk bija nobažījušies par nākamās apvienotās Vācijas iespējamo ietekmi  un pa to kā šī lielā Vācija izjauks spēku līdzsvaru Rietumeiropā. Daudz mazāk viņus interesēja Austrumeiropas tautu liktenis. Pati svarīgākā Lielbritānijas un Francijas vadītājiem šķita esošās sistēmas stabilitāte.

Tas pats bija novērojams brīdī, kad Baltijas valstis centās izkļūt no PSRS okupācijas režīma važām. Toreiz ”ietekmīgas balsis” no Vašingtonas un Rietumeiropas brīdināja, ka ”šāda soļa atbalstīšana var sabojāt rietumu attiecības ar Kremli”. Status quo šķita svarīgāks par elementāru taisnīgumu.  Wikileaks dokumenti mums šodien atmasko tos, kas toreiz vēlējas labāk redzēt Baltijas valstis PSRS sastāvā arī turpmāk ” stabilitātes vārdā” paturēt latviešus, igauņus un lietuviešus PSRS tautu cietumā. Paradoksāli kā cilvēki prot sajaut stabilitāti ar stagnāciju un paši to nepamana.

Ēģiptes krīze mums piedāvā šo pašu izvēli. Bailes no nezināmā liek virknei demokrātisko valstu vadītāju ieņemt nogaidošu nostāju ēģiptiešu brīvības alku virzienā un slepus atbalstīt to pašu neganto, taču ”tik pazīstamo Mubaraku”. Labāk zīle rokā nekā mednis kokā.

2009.gadā Baraks Obama Kairā sludināja par jaunām attiecībām Ēģiptes un ASV starpā. Toreiz ēģiptieši bija sajūsmā. Tagad demonstrācijās tie paši ēģiptieši 2011. gada pavasarī Kairā nēsā plakātus ar uzrakstu ”Amerikāņi nejaucieties mūsu valsts lietās!”. Taču Obamas administrācijas pārstāvji atkal vēlas saglabāt ”zīli rokās” un tālu neatpaliek arī neizteiksmīgais Eiropas prezidents, kurš petīcijā Ēģiptei  pauž vienīgi daiļliterāras ”bažas par varmācības spirāli”.

Rumpejam būtu it kā jāsaprot ar ko atšķiras varmācības spirāle no bruņotu slepkavu bandām, kas uzbrūk miermīlīgiem demonstrantiem un ārzemju žurnālistiem. Iespējams, ka viņš arī saprot, ka tieši Mubaraka režīms ir novedis pie haosa un nevis pie stabilitātes valstī. Taču diezin vai.

Ar šiem izteikumiem Hermans van Rumpejs sarūgtina ne tikai visus tos ēģiptiešus, kas pašlaik gaida ārpasaules atbalstu, bet arī mūs – ūnijas dalībvalstu pilsoņus. Rodas bažas, ka Eiropas Savienība atkal rīkojas pragmātiski nevis morāli un diezin vai tad man un Jums ir vēlēšanās maksāt nodokļu naudu, kas finansē Briseles birokrātu iztiku.

Nespējot atšķirt Mubaraka režīma slepkavas no disidentiem Rumpejs pierāda, ka ūnijas vadītāji vai nu neorientējas Ēģiptes notikumos vai vienkārši nedara savu darbu godprātīgi.

Protams, ka tieši humānisma neizdarības dēļ pie varas svirām vēlāk Ēģiptē var nokļūt ekstrēmisti. Tautas brīvības centienus var okupēt musulmaņu teroristi

Tāpēc, ka Eiropa un ASV labāk izvēlējās ”zīli rokā”.

New York Times komentētājs Nicholas Kristof precīzi raksturoja šo procesu uzsverot, ka Ēģiptes demokrātijas aktīvistus iedvesmoja Tunisija,  bet nobremzēja ASV.

Kas notiks tālāk?      

Autortiesības: Sandra Veinberga

%d bloggers like this: