Krievijas mazvērtības sindroms un mūsu nespēja saņemties

 

Šī persona ir pret Ukrainas neatkarību. Luganska, 10.maijs.

Šī persona ir pret Ukrainas neatkarību. Luganska, 10.maijs.

2014.gada 12.maijs

Krimas aneksijas iespaidā rietumvalstis patlaban ķērušās pie valsts aizsardzības stratēģijas virzienu pārgrupēšanas un sinhronizācijas. Pagaidām tiek domāts vairāk par diplomātiskiem, politiskiem un militārās stratēģijas aktiem, kas ļautu nodrošināt rietumu pretreakciju iespējamam Krievijas «jaunās paaudzes kara» realizācijas veidam a la Krima savā teritorijā.

Mazāk plānots pievērst uzmanību centieniem ierobežot pieaugošo Krievijas ietekmi propagandas jomā, jo Kremļa mediju ietekme Helsinkos, Kopenhāgenā vai Jevlē pagaidām ir vienāda ar nulli (kamēr Putins nav atsācis PSRS laiku «inoveščaņije» tradīciju).

Taču pavisam cita situācija Kremļa propagandas kara apstākļos pašlaik ir Latvijai, kuras iedzīvotāji (salīdzinoši plašāk nekā zviedri vai somi) saprot krievu valodu un lokālo mediju norieta situācijā skatās un klausās Kremļa interpretāciju par pasaules notikumiem un norisēm.

Īpaši aktuāls šis aspekts ir valstīs, kas atrodas «aktuālās apšaudes zonā» un tiek intensīvi ideoloģiski zombētas. To skaitā arī Latvija.

Kara pirmā fāze

«Jaunās paaudzes kara» pirmās un otrās fāzes īstenošana pret Latviju (no Krievijas puses) ir jau sākusies. Šis process pagaidām ir nemilitāra asimetriska karadarbība, «kas ietver informatīvus, morālus, psiholoģiskus, ideoloģiskus, diplomātiskus un ekonomiskus pasākumus» (Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un Stratēģiskās pētniecības centra pārstāvis Jānis Bērziņš. Apollo, 2014.08.05). Taču šis pirmais kara periods ir ļoti nozīmīgs, jo noteiks, vai tālāk tiks īstenotas nākamās fāzes pēc Krimas scenārija. «Tā kā iespēja, ka Krievija varētu pastiprināt savas darbības Latvijā, ir atkarīga no izdošanās kara pirmajās fāzēs un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem nav pilnvarojuma iejaukties iekšējās lietās, par Ukrainas scenārija neatkārtošanos Latvijā atbildība ir jāuzņemas citām iestādēm» (turpat).

Kurām?

Tām, kuras šodien ir gatavas izstrādāt valsts ideoloģiskās, nacionālās aizsardzības plānu un to realizēt, ierobežojot Krievijas ofensīvu Latvijā ar tā saucamās «viedās varas» instrumentiem.

Parlamenta līmenī būtu nepieciešams izveidot ekspertu grupu, kas ir spējīga vienoties par principu un izstrādāt projektu nākamo paaudžu kara novēršanai Latvijā un izvedot konkrētu rīcības programmu Latvijas nacionālās drošības garantēšanai. Tajā ietilptu ne tikai esošās neveiksmīgās integrācijas politikas pārformulēšana, bet arī latviešu nacionālās pašapziņas sinhronizācija ar modernā laikā strāvojumiem. Tas ir publisko attiecību projekts un kā tāds var tikt izstrādāts un veidots vienīgi PR speciālistu (nevis politiķu vai ierēdņu) kompetences ietvaros un realizēts, izmantojot pārdomātas saites ar sabiedrību.

Pagaidām Latvijai nav iekšējā PR loģikas

Kā uzkrītošākais neveiksmīgas komunikācijas piemērs te jāpiemin Valda Dombrovska valdības katastrofāli sliktā saziņa ar Latvijas sabiedrību ekonomiskās krīzes novēršanas laikā. Jābrīnās, kā Latvijas valdība varēja atļauties algot tik zemas kvalitātes publisko attiecību speciālistus, kas varēja uzdrošināties nenodrošināt Latvijas varas ešelonu informatīvās saites ar sabiedrību (sīkāk par to manā rakstā: Sandra Veinberg. The Analysis of Government’s Communications and Public Engagement’s Socio-Political Effects during the Financial Crisis in Latvia (2008 – 2011), Asian Journal of Humanities and Social Studies (ISSN: 2321 – 2799) Volume 01– Issue 05, December 2013;

LASI CITUR: The Analysis of Government’s Communications and Public Engagement’s Socio-Political Effects

Tagad, kad pie mūsu durvīm jau klauvē nākamā, ne mazāk nopietnā krīze, no pagātnes kļūdām vajadzētu mācīties. Pašreizējā Laimdotas Straujumas valdība arī nepārliecina ar kompetenci publisko attiecību jomā, jo sasteigtā papildu līdzekļu deleģēšana public service televīzijai nepārliecina kā pārdomāts un tālredzīgs Latvijas publicitātes projekts. Rodas iespaids, ka mūsu politiskās varas stūrmaņi joprojām īsti nesaprot propagandas kara loģiku. Iekšējā PR noteicošo pozīciju publiskā diskursa veidošanas vietā viņi deleģē naudu «tukšai kastei» ceļmalā. Vienkārši tāpēc, ka «tas» nenozīmē cenzūras pastiprināšanu vai «pozitivizētas informācijas» apjomu palielināšanu medijos, bet gan tālredzīgu stratēģiju ilglaicīga projekta ietvaros. Lai noskaidrotu, kurā virzienā airējama Latvijas publiskās domas laiva, vispirms nepieciešams zinātniski izstrādāt esošās situācijas analīzi un tikai pēc tam meklēt tai piemērotu «motoru». Jā, mums jau sen ir vajadzīga savējā «Karaganova doktrīna». Pat labāka par to.

Veimāras sindroms

Kremļa ārpolitikas skandalozais eksperts Sergejs Karaganovs, kurš ne tikai izstrādājis savu destaļinizācijas un kultūras aneksijas «Karaganova doktrīnas» (Diplomātijas Vēstnesis, nr. 21-22. 1992. 15.-20. novembris) projektu, bet arī kā fakultātes dekāns lasa lekcijas Maskavas Ekonomiskajā augstskolā, nesen konstatējis savas valsts pašreizējo stāvokli kā pazemojuma un aplenkuma situāciju.

Pēc viņa domām, rietumi ir atteikušies de facto un de jure izbeigt augsto karu pusgadsimta laikā kopš Padomju Savienības sabrukuma. Šo viedokli viņš pauda avīzē Izvestija. «Šajā laikā rietumi ir nemitīgi attīstījuši savu militāro un ekonomisko klātbūtni un politiskās ietekmes sfēru Krievijas tuvumā ar NATO un Eiropas Savienības palīdzību. Krievijas intereses un iebildumi vienmēr tikuši ignorēti. Pret Krieviju rietumi izturas kā pret uzvarētu varu, lai gan mēs neuzskatām sevi par uzvarētiem. Mums ir uzspieduši maigāku Versaļas miera variantu. Atklāta mūsu teritoriju okupācija vai pieprasījumi pēc kara kompensācijām, kā to nācās piedzīvot Vācijai pēc Pirmā pasaules kara, nenotiek, taču Krievijai ir nācies uzklausīt nepārprotamus mājienus, ka tai turpmāk jāsamierinās ar pieticīgākas lomas spēlēšanu uz pasaules politiskās skatuves. Šāda situācija rada priekšnosacījumus sava veida Veimāras sindromam, kuru nākas tagad piedzīvot lielajai un lepnajai krievu nācijai, kuras cieņa un intereses tiek sabradātas» – tā uzskata Karaganovs.

Protams, ka šī krievu «izolācijas» un «atstumtības» sajūta nav objektīvu, bet gan ideoloģisku apstākļu radīta. To uzrušina un kultivē tie paši ideologi, kas 40 gadus pēc Otrā pasaules kara pārvaldīja gigantisku Eirāzijas impēriju no Klusā okeāna līdz Berlīnei. Viņi bija tie, kas uzspieda PSRS cietumā ieslodzītajām tautām totalitārisma loģiku un paredzēja šā spiediena indējošās sekas. Jebkurš patiess vārds šajā «klusuma impērijā, kas balstās uz durkļiem» nograndēja kā šāviens klusumā un saņēma savu sodu. Sabiedrība bija nospiesta uz ceļiem, un vienīgais izziņas veids bija padevīga varas cenzētās informācijas uzknābāšana. Iespēju robežās.

Pēc tam krita Berlīnes mūris, sabruka ļaunuma impērija un Krievija atgriezās pie savas vecās himnas un jaunas – G8 vietas rietumvalstu kontekstā. Domāju, ka nav nozīmes uzskaitīt NATO un ES tuvošanos Krievijai (sadarbības formas) aizvadīto 25 gadu laikā. Tās ir zināmas, nav noslēpums un skaidri pierāda, ka neviens Krieviju neizolēja un nepazemoja, kā to krieviem apgalvo Karaganovs.

Cita tēma ir Karaganova doktrīnas vēlme «paņemt galdu» arī savā sadarbībā ar Rietumiem pēc Varšavas pakta modeļa. Par to viņš runā mazāk, vai nerunā nemaz. Fakts, ka šis projekts piedzima nedzīvs, ir skaidrs. Uzkundzēties rietumiem neizdevās. Tagad Kremlis cenšas atkarot savas varas pozīcijas pasaulē ar varu. Lai to panāktu, vispirms jāiedveš parastajiem krieviem mazvērtības un pazemojuma komplekss Rietumu priekšā. «Nacionāla pazemojuma sajūta, kaut arī nepamatota un nebalstīta uz faktiem, izraisīs varmācību, niknumu un naidu pret apkārtni,» raksturo aktuālo situāciju Krievijā žurnālists Roger Cohen (New York Times/DN) un norāda, ka krievu psiholoģiskais stāvoklis pašlaik atgādina vāciešu naida un depresijas sajūtas 1919. gadā (kara kontribūcija un trūkums) vai serbu sašutumu pēc lielvaras statusa zaudēšanas 1991. gadā. Tikai pēc sakūdīšanas var aicināt tautu reāli iet karā un ziedot savu veselību un dzīvību diktatoru interesēm, kas ārēji ietītas «patriotisma» iesaiņojumā. Tikai pēc sakūdīšanas karavīri paši būs gatavi mirt imperatora ambīciju vārdā. Vienkārši tāpēc, ka Putinam tā vajag.

10 gadi, lai nomierinātos

Serbiem bija nepieciešami 10 gadi, lai atjēgtos no nacionālisma uzjundītajām varas ambīciju sajūtām. Krievu variantā varbūt vajadzēs vēl vairāk laika, jo tautai tiek iepotēts, ka laime visiem būs tikai tad, ja Putins Krievijas vārdā valdīs pār pasauli un rietumi padevīgi klanīsies Kremļa «Gredzenu pavēlnieka» priekšā. Putina varas revanšisma iepotēšana krievu cilvēkos nozīmē, ka viņi satraukumā par «pazemojumiem Rietumu priekšā» aizmirsīs savu reālo ekonomisko un politisko stāvokli: nācijas novecošanos, masveida emigrāciju, ierēdņu un varas aparāta hronisko korumpētību, politisko kontroli pār tiesu varu, cenzētu presi un medijus, oligarhu vadīto ekonomiku.

Pagaidām Putina ideologi un mediju sistēma tur krievus pazemojuma un revanšisma stresā. Par «objektivitāti» ziņojumos no Krimas Kremļa šefs labākajiem krievu tautas kūdītājiem = 300 krievu žurnālistiem piešķīra ordeņus un medaļas. Tos saņēma Putinam vistuvāk stāvošie mediji: Rossija, 1. kanāls, NTV un Russia Today. Šie kanāli dominē mediju telpā, un tāpēc nenozīmīgie opozīcijas informācijas dienesti pamazām saplok masīvā Kremļa propagandas buldozera priekšā.

«Viņi saņēma ordeņus par varonību karā» (Lilija Svetsova), un tieši šā iemesla dēļ es priecājos, ka nekad neesmu atzinusi balvas, prēmijas vai ordeņus žurnālistiem. Jebkurš apbalvojums žurnālistam ir cenzūras veids. Putina 300 medaļas mediju darbiniekiem to pierāda visuzkrītošāk.

Starp citu vienu no ordeņiem Putins piešķīra arī Aleksandram Žarovam – Krievijas cenzūras šefam. Viņš nav žurnālists, bet tika apbalvots par spēju apturēt neatkarīgo, nepatīkamo informācijas avotu parādīšanos Krievijas mediju telpā. Tātad ordeni saņēma arī informācijas nogalinātājs. Tātad Putins dala ordeņus tiem, kas muļķo savu tautu.

Mūsu neizlēmības beigas

Kā redzams, Kremļa propagandas galvenie virzieni nav noslēpums un tajos nav nedz maģijas, nedz arī pārdabisku spēku. Tos vienkārši saprast, apzināt, izanalizēt un atrast vakcīnu.

Tik vienkārši tas ir.

Vai mums nav apnicis stāvēt malā un noskatīties kā putinistu vērpēji muļķo arī mūsējos?

Cik ilgi vēl?

Jaunais Vilnis un krievu kultūras imperiālisms

2012. gada 29. jūlijā. Speciāli TVNet.

Krievijas kultūras imperiālisms ir laba un noderīga lieta Latvijai – šādu secinājumu var izdarīt ikviens, kurš pirms dažām dienām ieklausījās Latvijas ārlietu ministrā Edgarā Rinkevičā (Reformu partija). Intervijā TV kanālam LNT ministrs aicināja mūs visus nesaistīt Krievijas popmūzikas konkursu Jaunais Vilnis ar iekšējo vai ārējo politiku un nebažīties par šī konkursa negatīvo ietekmi uz Latvijas kultūru.

Šie Latvijas ārlietu ministra izteikumi to autoram godu nedara. Ja tie ir «pasprukuši» aiz nekompetences, tad piedosim. Taču, ja to mērķis ir attaisnot un sekmēt kaimiņvalsts Krievijas kultūras un informācijas imperiālismu Latvijā, tad rodas jautājums, kāpēc mums vispār ir vajadzīgs šis ārlietu ministrs?

Krutojs un Co neko būtisku nenosaka

Par kultūras imperiālismu* masu komunikācijā uzskata globālu masu kultūras industrijas eksportētāju tendenci dominēt mazāku valstu mediju un kultūras tirgū ar mērķi uzspiest šīm mazajām valstīm savas kultūras, politikas, sadzīves normu, gaumes, tradīciju un citu vērtību kategorijas, ieskaitot valodu. Kultūras imperiālisms ir analoģisks militārajam un ekonomiskajam imperiālismam. Tas ir koloniālisms, kas noved pie atkarības un pastāvības zaudēšanas un pie mazo, nacionālo, vietējo kultūru noliegšanas. Kultūras imperiālisma politikas izpausmes tās aizstāvji mēdz attaisnot ar Rinkēviča kunga tikko publiskotiem vārdiem, ka «tas ir tikai šovs un tikai bizness». Vai tas tiešām ir tik nevainīgi, kā apgalvo ārlietu ministrs?

Lai ieviestu skaidrību šajā jautājumā, ir vērts noskaidrot, kurš šo pasākumu rīko un ar kādu mērķi tas tiek darīts.

Iespējams, ka kāds no jums, cienījamie lasītāji, domā, ka šajā pasākumā galveno vijoli spēlē bajānists, komponists un uzņēmējs Igors Krutojs ar savu producentu kompāniju ARS vai kāda cita Latvijā reģistrēta SIA.

Šie cilvēki maldās. Visi šie ARS, SIA, Krutoji un pat Raimonds Pauls neko būtisku Jaunajā Vilnī noteikt nevar.

Viņi ir tikai producenti un Jaunā Viļņa pasūtītāja – VGTRK (Vserosijskaja gosudarstvevennaja televizonnaja un radiovesčteļnaja kompanija**) vēlmju izpildītāji.

VGTRK dod iespēju Krutojam un Co labi nopelnīt, taču piešķirto iespēju robežās. Protams, ka Jaunā Viļņa producentiem, tieši tāpat kā visiem pārējiem Krievijas miljonāriem, kas negrib nonākt tur, kur pašlaik atrodas Hodorkovskis, ir jāklausa Kremļa un Putina norādēm, kādu mūziku spēlēt koncertos un kādi cilvēki drīkst kāpt uz skatuves.

Skaidrs, ka pārsteigumus te nav ko gaidīt. Ne Pussy Riot, kas iespundēta cietumā, nedz kāda cita Kremlim nepatīkama grupa uz Dzintaru skatuves šajā pasākumā neatradīsies. Būs tikai politiski pieglaimīgie, ieskaitot Krievijai paklausīgo valstu vēstniekus un politiķus, kas attaisno Putina cerības. Krutojs un Co šos rīkojumus no augšas arī paklausīgi un pacietīgi izpilda.

Tā, piemēram, no Jaunā Viļņa pastāvīgo vadītāju saraksta izmet Kremļa politikas kritiķi žurnālisti Kseniju Sobčaku. Viņas vietā uz skatuves nostājas Krievijas vēstnieks Latvijā, kas lasa sava saimnieka Putina vēstījumu par Krievijas «labajiem nodomiem starptautiskās sadarbības, kultūras veicināšanā».

Vai varat iedomāties, ka starptautiskajā Eurovision Song Contest nolikums atļautu konkursa rīkotājiem nākt klajā ar jebkādu politisku vēstījumu jebkādā formā? Šķiet neiedomājami, ka koncertu vadītājus un dalībniekus vērtētu pēc to politiskās piederības un nevis pēc profesionālajiem kritērijiem? Protams, ka nē. ESC ir tikai mūzikas pasākums, kurā jebkāda politikas izmantošana netiek akceptēta. Pavisam cits projekts ir Jaunais Vilnis. Tā ir izteikti politiska akcija, kas jau gadu desmitus tiek rīkota Latvijā ar ideoloģisku nevis māksliniecisku virsuzdevumu.

Kas ir īstais Jaunā Viļņa saimnieks?

Jaunajā Vilnī visu nosaka Krievijas organizācija ar abreviatūru VGTRK. Šīs organizācijas galvenais televīzijas kanāls «Rossija 1», kuras auditorija ir praktiski visa Krievija ( 98,5% iedzīvotāj) un vairāk nekā 50 miljoni iedzīvotāju NVS un Baltijas valstīs. Kanāla Rossija 1 starptautisko versiju RTR Rossija raida tā, lai to redzētu visā Eiropā, Tuvajos Austrumos, Ziemeļāfrikā un ASV.

VGTRK ir PSRS Gosteleradio mantiniece. Lai arī bijušais Krievijas prezidents Medvedevs ziemā Krievijas politiskās opozīcijas spiediena rezultātā ļoti centās šo organizāciju pārveidot par Krievijas sabiedrisko raidorganizāciju, tas viņam tomēr neizdevās. Krievijas lielākā televīzija joprojām ir valsts televīzija. Tieši tāpat kā padomju laikos. Tā pauž vienīgi varas un varai labvēlīgu viedokli un ir svarīgs instruments Kremļa iekšējās un ārējās politikas mērķu īstenošanā, kur »aukliņas rausta» Putina ideoloģiskie uzraugi. Tieši tāpat kā PSRS laikos.

VGTRK televīzijas kanāli ir vieni no efektīvākajiem Krievijas ietekmes veicinātājiem postpadomju zonā. Tajā skaitā arī Baltijas telpā.

Kā tas notiek? To var novērot, paskatoties šo kanālu ziņas, iekšējai un ārējai politikai veltītos publicistikas raidījumus. Vispirms tie ļoti bieži ir atklāti naidīgie sižeti par Baltiju, šo valstu politiku un politiķiem, kas skatītāju prātos veido Baltijas valstu dēmonisko tēlu (uztiepjot Krievijas publikai, ka Baltijā »viss un visi ir sliktie» un »Krievijas lielākie ienaidnieki»). Paralēli pastāv tā saucamo »samta cimdu» metodes, kad kultūrtelpas kolonizācija tiek panākta ar atraktīvākiem un formāli saistošākiem efektiem, tādiem kā, piemēram, Jaunais Vilnis.

Karaganova doktrīna

Krievu valodas nostiprināšana caur krievu popkultūras izplatīšanu postpadomju telpā veicina lojalitāti arī pret Krievijas valsts īstenoto ārpolitiku. Šie mērķi un metodes izriet no tā saucamās Karaganova doktrīnas***, kas kopš Putina varas Kremlī, tiek īstenota aizvien mērķtiecīgāk, intensīvāk un ciniskāk.

Karaganova doktrīnas panākumus mēs redzam daudzās izpausmēs. Par šo Kremļa līniju plaši runāts zinātniskās konferencēs un savādi, ka šis process nav bremzēts vai izgaismots pietiekoši uzskatāmi tieši pie mums. Piemēram, 18. februāra referendums par krievu valodu Latvijā, tāpat arī politiskās partijas Saskaņas Centrs darbība un ietekmē Latvijā un Rīgā, Krievijas masmediju (galvenokārt TV un radio) dominēšana Latvijas mediju telpā ir daži konkrēti šīs doktrīnas soļi Latvijas reālpolitikā.

Arī Latvijā reģistrētā privātā TV «Pirmais Baltijas Kanāls (PBK)», kas ir Rīgas mēra Nila Ušakova bijusī darba vieta, retranslē pamatā tikai VGTRK programmas, tātad Kremļa oficiālo viedokli. BPK mēs nekad neredzēsim privāto Krievijas TV kanālu raidījumus, kuros skan arī demokrātiskāki un Kremļa cenzoru necenzēti opozīcijas viedokļi. Bet tādu no Kremļa neatkarīgu kanālu Krievijā tagad nav mazums. Pirmā Baltijas kanāla (PBK) valdes priekšsēdētājs Oļegs Solodovs ar sava kanāla palīdzību Latvijā veic to pašu darbu, ko Krutojs ar Jauno Vilni – Krievijas oficiālās ideoloģijas, politikas un kultūras eksportu, lai nostiprinātu Krievijas ietekmi Baltijā. PBK aktīvi iejaucas arī Latvijas iekšpolitikā, par ko liecina ideoloģiskais un reklāmas atbalsts Saskaņas Centram. Tajā pašā laikā Kremlis (VGTRK) par pakalpojumiem Solodovam maksā, t.i., dod iespēju nopelnīt, jo kuram katram savu programmu retranslāciju un adaptāciju VGTRK nedod.

Deviņdesmito gadu sākumā izstrādātā Putina ārpolitikas padomdevēja Sergeja Karaganova doktrīna pamatojas uz krievu tautiešu izmantošanu Baltijas valstīs Krievijas ģeopolitisko mērķu sasniegšanā. Krievu minoritāte Latvijā un visā Baltijā tiek izmantota kā ierocis, lai ietekmētu šo valstu politiku un politiķus un ar viņu palīdzību arī ES politiku kopumā.

Jā, līdzās politiskām akcijām (referendumiem, partiju un citu oraganizāciju atbalstīšanai, demonstrācijām) tiek izmantota arī kultūra. Kā pievilcīgāks fons.

Raugoties no kultūrimperiālisma pozīcijām ir skaidrs, ka konkurss Jaunais Vilnis labi atbilst kultūrkoloniālisma instrumenta prasībām: pasākumā dominē krievu mūzika, krievu popzvaigznes, tas notiek krievu valodā un dažu jauno censoņu konkurss un dažu rietumu popzvaigžņu parādīšanās neko būtiski nemaina šajā krievu valodas un krievu vērtību un popkultūras parādē. Šī pasākuma mērķis ir ne tikai nevainīga Kremlim lojālo miljonāru izklaide, bet tam ir ideoloģisks virsuzdevums: leģitimizēt lielvalsts kultūru un ideoloģiju vecajās impērijas robežās. Proti – atgriezt atpakaļ Latviju PSRS 1990. gada robežās. Morāli, garīgi, psiholoģiski, ideoloģiski un politiski. Propagandas efekts mēdz būt ārēji nemanāms. Pašiem Latvijas iedzīvotājiem ir jāgrib atgriezies atpakaļ Krievijas ietekmes sfērā.

Tagad ir īstais brīdis.

Krīze daudziem Latvijas iedzīvotājiem sagrāvusi stabilu pamatu zem kājām un tieši šajā situācijā neatkarīgās valsts iedzīvotāji ir gatavi iemainīt neatkarību pret piesliešanos.

Raimonds Pauls un Jaunais Vilnis

Raimonds Pauls ir trumpja dūzis. Viņa klātbūtne Jaunajā Vilnī ir formāls PR attaisnojums tam, ka pasākums notiek Latvijā. Pauls ir neokoloniālistu zelta vārti, caur kuriem var viegli un loģiski atgriezties vēsturiski un tradicionāli iecienītā krievu atpūtnieku kūrortā Jūrmalā. Pauls tāpēc ir vajadzīgs. Kaut vai statista lomā. Šo »pakārtojuma apstākli» viņš pats tikai šogad negribīgi atzina medijiem.

Visā bijušajā PSRS telpā joprojām dzīva un aktīva ir to klausītāju un skatītāju paaudze, kuriem Raimonds Pauls joprojām ir dārga popmūzikas preču zīme, kuru var labi pārdot un izmantot auditorijas piesaistīšanai. Viņa imidžs »strādā joprojām» , neskatoties uz galvenās »mūzas» Pugačovas klātneesamību.

To saprot arī VGTRK, kas tāpēc piedod Paulam viņa «gražīgos’ izteikumus Latvijas presē par Jauno Vilni, kā »par mirušu pasākumu», kurā viņam »nav nekāda teikšana».

Protams, ka mūsu maestro nepateicība krievu zvaigznei Allai Pugačovai ir dīvaina lieta. Raimondam Paulam būtu jāpateicas tieši viņai par ieiešanu padomju, vēlāk krievu popmūzikas tirgū, jo Alla Borisonva savulaik uzveda mūsu maestro uz Maskavas lielajām skatuvēm (izpildot viņa dziesmas ar tekstiem krievu valodā) un pietuvināja Paulu gigantiskajam ekrānam Ostankino, PSRS Centrālajā televīzijā. Bez Pugačovas Pauls nebūtu tik populārs Krievijā. Pauls un Pugačova līdz šim bija galvenie Jaunā Viļņa brendi. Pugačova šogad pazuda no šī pasākuma. Neraugoties uz viņas »arlekīnisko» stilu, krievu primadonnas iztrūkums ir jūtams. Ko darīs Jaunais Vilnis, ja pazudīs arī Pauls?

Jūrmala un starptautisks festivāls

Būtu lieliski, ja Jūrmalā un Latvijā izveidotos starptautisks mūzikas festivāls, kas magnetizētu ne tikai mūzikas entuziastus, bet arī citas valstis, ne tikai no NVS. Mums ir lieliska valsts un skaista jūrmala, daudz lielisku, profesionālu mūziķu.

Jā, mums ir nepieciešams ne tikai Jaunā Viļņa formas festivāls, lai vasarā piesaistītu atpūtniekus un publiku no Krievijas, kas atpūšas un atstāj naudu un veicina ekonomiku. Ir vajadzīgi viesi no daudz plašāka diapazona valstīm, kas dzīvo un viesojas ne tikai savu tautiešu krodziņos, bet interesējas par Latviju un šeit piedāvātajām iespējam kā tūristi (bez mērķa tikt pie uzturēšanās atļaujas caur īpašuma pirkšanu Latvijā).

Jūrmalas mērs izteicies, ka pagaidām neesot nekādu pierādījumu, ka Jaunais Vilnis dotu kādu tiešu vai netiešu būtisku un jūtamu pienesumu Jūrmalas un Latvijas ekonomikai.

Daži politiķi domā pretēji. Tomēr, vai dārgi pārdotu pāris saujas meža zemenīšu un saldējuma kalni vienas nedēļas laikā ir pietiekams iemesls kultūras neokoloniālisma attaisnošanai. Tāpēc nepārspīlēsim Jaunā Viļna nozīmi Latvijas ekonomikas attīstīšanā.

Ir dzirdēts viedoklis, kas būtu Jūrmala un Dzintaru koncertzāle, ja nebūtu Jaunais Vilnis, kas pagodinot šo pilsētu un koncertzāli ar milzīgām kultūras vērtībām, nesot Latvijas un Jūrmalas vārdus pasaulē, piesaistot tūristus?

Uz Dzintaru koncertzāles skatuves ir koncertējuši tādas pasaules slavenības kā F. Šaļapins, F. Stravinskis, I. Glazunovs, G. Ginsburgs, S. Rihters, L. Kogans, D. Oistrahs, M. Rostropovicš, M. Jansons, H. Karerass, M. Kabaljē un daudzi citi, kuru starptautiskajai atpazīstamībai un nozīmei pasaules kultūrā šodien nekādi netiek līdzi Jaunā Viļņa «giganti» Kobzons, Meladze, Pugačova, Bilans, Timati, Serebro, ViaGra, Valērija un citas krievu popkultūras zvaigznītes, kuru starojums ir izprotams vienīgi VGTRK telekanālu publikai. Ļoti dīvaini, ka šo zvaigznīšu vārdus daži ambiciozi cilvēki vēlas iemūžināt Jūrmalā kā milzīgas un paliekošas kultūras vērtības.

Tāpēc nepārspīlēsim šo lokālo krievu kultūras zvaigznāja izstarojumu un šīs mūzikas svarīgumu un lomu Jūrmalas, kā arī pasaules kultūras un popkultūras kontekstā un tūristu piesaistē Latvijai. Ne Jaunais Vilnis, bet gan Jansons, Stravinskis, Rihters, Rostropovičs un citi pasaules klases mākslinieki ir vārdi, ar kuriem Jūrmalas pilsētai un koncertāzālei būtu jālepojas, jo šie vārdi var piesaisīt bagātus un ietekmīgus tūristus ne tikai no Krievijas. Ne Jaunais Vilnis, kas pašreizējā veidā tikai balaganizē mūsu kūrortu.

Latvija un nepolitisks Jaunais Vilnis?

Kā šis konkurss izskatās no malas? Jaunais Vilnis cenšas rādīt pasaulei, ka Krievija, vienā no savām bijušajām kolonijām ar nosaukumu »Latvija un Jūrmala» rīko savas popkultūras politizētu festivālu. Balstoties uz vietējo krieviski runājošo iedzīvotāju nostaļģiju »pēc īstās dzimtenes» un latviešu centieniem »uztaisīt sev mārketinga triku ar Krievijas naudas palīdzību».

Vai šis pasākums ir tikai koncerts? Nē, tas ir pirmām kārtām šovs ar galvenajiem varoņiem VIP ložās, kurās gozējas Krievijas varas akceptētie miljardieri. Turpat līdzās redzami NVS, Ķīnas vēstnieki, odiozas Latvijas un NVS valstu kriminālas personas (Lavents, Haritonovs u.c.) un pat daži latviešu politiķi – Godmanis, Ameriks un citi.

Grozīties šādā mafiozā sabiedrībā spēj tikai politiski pašnāvnieki, piemēram, tādi kā mūsu pašu Šlesers. Izskatās, ka pat Latvijas prezidents Bērziņš un Latvijas ministri beidzot ir sapratuši šo kontekstu.

Vai tas ir jauno izpildītāju konkurss?

Nē, šis konkurss ir kulises jeb dekorācija galvenajiem varoņiem – konkursa žūrijai un tās izraudzītajiem pusmūža mīluļiem. Jaunie dziedātāji ir nepieciešami tikai kā iemesls, par ko balsot Vaikulei, Paulam un pārējiem lemjošajiem un atzīmes liekošajiem dziedošajiem brašuļiem (kas jau nākamajā acumirklī kāpj uz skatuves un dzied paši). Būtībā tas ir žūrijas televīzijas šovs. TV publiku Krievijā vairāk interesē kādā tērpā un kādā kompānijā šoreiz dziedās Vaikule, Valerija vai kāda cita no iecienītajām vokālistēm, nevis kurš uzvarēs jauno izpildītāju konkursā.

Protams, ka man nav un nevar būt principiālu iebildumu pret politiski neitrālu popmūzikas konkursu Latvijā, kuru rīkotu jau pieminētā VGTRK vai jebkurš cits entuziasts un sponsors. Taču ir viens iebildums – Latvijas un Eiropas Savienības kontekstu un vidi būtu jārespektē un visām valodām un kultūrām šajā pasākumā jāpiešķir līdzīgas tiesības. Šajā virzienā var izmantot ESC principus, kas neakceptē muzikālā konkursa politizāciju. Starp citu, pats Igors Krutojs pērn atzina, ka būtisks Jaunā Viļņa attīstības traucēklis ir tieši krievu valoda. Piesaiste krievu valodai neļauj šim konkursam iegūt starptautisko statusu un attīstīties tālāk.

Līdzko Jaunajam Vilnim tiks noņemti »karaganova doktrīnas» iemaukti, daudzas problēmas atrisināsies pašas no sevis. Tāpēc Latvijas politiķiem nevajadzētu bikli baidīties atklāti runāt ar Jaunā Viļņa īstajiem saimniekiem par šī pasākuma transformāciju. Par tā adaptāciju atbilstoši Latvijas interesēm.

Vai Krievija gribēs rīkot ārzemēs, t.i., Jūrmalā pasākumu, kas neatbildīs Karaganova ārpolitiskai doktrīnai? Pie varas esošie spēki Kremlī to nevēlas. Pašlaik noteikti nē.

Politiskā realitāte no mums pieprasa gaidīt un cerēt. Novēlot, lai drīz pie varas lielajā kaimiņvalstī nāk demokrātiski un progresīvi politiskie spēki, kas tieksies pēc patiesas Krievijas integrācijas Eiropā uz līdztiesīgiem pamatiem ar citām kultūrām, bez kultūrimperiālisma ambīcijām.

Atsauces:

* Mc Quail. Mass Communication Theory, Sage Publications, London, 2010.

**Krievijas valsts televīzijas un radio kompānija

***On Russia focused people interest defending issues in «close borderlands». Sergey Karaganov, Europe institute deputy director. Diplomatičeskij Vestņik (Diplomacy Herald) Nr. 21-22. 15.-30. November, 1992.

Citi raksti par šo tēmu:

http://sandraveinberga.lv/2012/07/28/vai-pussy-riot-piedalisies-jaunaja-vilni/

http://sandraveinberga.lv/2012/07/26/ka-pauls-un-krutojs-pazemoja-latviju/ 

http://sandraveinberga.lv/2011/07/29/novaja-volna-atved-mums-krievijas-tikumus-un-likumus-vai-mes-to-pienemsim/ 

http://sandraveinberga.lv/2011/07/27/blikskis-ap-%e2%80%9dnovaja-volna%e2%80%9d-desmitgadi-un-krievijas-politiskas-varas-demonstracija-jurmala/ 

http://sandraveinberga.lv/2011/07/24/krievu-popkulturas-tingeling-goes-russia-jaunais-vilnis-novaja-volna-2011-jurmala-ieradies-latvija-videosveiciens-jaunajam-vilnim/ 

http://sandraveinberga.lv/2011/04/03/balaganu-logika-riga-jurmalas-%e2%80%9djaunaja-vilni%e2%80%9d-latvija-vaveres-riteni/