Alekseja #Navalnyj revolūcija Krievijā Youtube formātā

Šodien – 12. jūnijā (kopš 1990. gada) kaimiņos tiek atzīmētā “Krievijas diena”, jo tieši šajā datumā (pēc PSRS sabrukšanas) krievu valsts sāka funkcionēt savā pašreizējā veidolā. Aleksejs Navaļnijs ir paredzējis šo svinēšanu sasaistīt ar plašiem protestiem visā valstī. Viņa organizācija jeb pretkorupcijas fonds kopā ar vietējiem aktīvistiem plāno demonstrācijas ap 200 Krievijas pilsētās. Vakarā varēsim secināt cik atbalstītāju Navaļnijam  valstī pašlaik ir, jo politika te diemžēl tiek formēta ielās un laukumos, nevis parlamentā vai pašvaldībās.  Iespējams, ka šodienas Krievijas demonstrāciju centrā būs kārtējie varas korumpētības jautājumu, bet nav izslēgts, ka tiks aktualizēta veco blokmāju posta tēma lielpilsētās u.c. aktuāli jautājumi.

Savu politisko karjeru Navaļnijs iesāka sociāli liberālajā partijā “Jabloko”, taču 2007.gadā no partijas tika izslēgts nacionālisma dēļ (skat. Krievu maršs, 2006). Grūti pateikt vai Navaļnijs izmanto krievu nacionālistus tāpēc, ka “bez viņiem nevar iztikt”, jo nacionālpatriotisks noskaņojums ir aktuālākā postsovjetisma iedzīvotāju “pārliecība”. Var gadīties, ka viņš populistiski investē iedzīvotājiem svarīgās tēmās, piemēram, tādās kā korupcijas apkarošana visaugstākajā Krievijas varas līmenī un šī tēma viņam padodas izcili labi. Pa šo taciņu ejot, viņa ceļš ir izrādījies rozēm kaisīts. Tieši šajā virzienā viņš ir pamatīgi iedunkājis Kremļa līderus un atmaskojis augstus politiķus, viņu postsovjetiskās mafiozās struktūras un viņu manipulāciju kalpus.

Navaļnijs pieslēdzas arī krievu vēlēšanu kampaņu korumpētībai, kas lietiski noderētu arī mūsu pašu Cimdara organizācijas izvēdināšanai.  Starp citu, tieši tāpat kā mūsu Zaļo Zemnieku Savienībai mediji  ir pielipinājuši jēdzienu “Lemberga kabatas partija”, tā Navaļnijam ir izdevies pielīmēt partijai Vienotajā Krievija emocionālu un raksturojošu etiķeti ar nosaukumu : “Zagļu un krāpnieku partija”.

Diemžēl pagaidām Navaļnija aicinājumi visskaļāk noskan Maskavā un ārzemēs. Krievijai šī provinces inertuma problēma vienmēr bijusi raksturīga. Īpaši tagad, kad pēc Krimas aneksijas no politiskās skatuve nozuda daudzi ietekmīgi opozicionāri: Garijs Kasparovs, Sergejs Udaļcovs u.c. Taču lietas notiek.

Pagaidām pats nozīmīgākais Navaļnija pretkorupcijas trieciens pret Kremļa eliti ir lieliskā videofilma, kas atmasko Dimitrija Medvedjeva alkatību.

 

 

 

Advertisements

Putins un krievu “YouTube” paaudze

 

Stopkadrs no YouTube

 

Tas, ka studenti Televīzijas žurnālistikas nodarbībās Rīgā skaidri un gaiši pasaka, ka televīziju vispār nekad neskatās, nav nekas jauns. Jā, tā tas ir. Līdzīgi efekti noteikti pamanāmi arī Krievijā un izskaidro tur notikušā Navaļnija protestu demonstrāciju dramatismu. Gigantiskais Kremļa TV propagandas buldozers “digital natives” ietekmē daudz mazāk nekā viņu vecākus.

Krievijas prezidents , izsakoties par svētdien notikušajām pretkorupcijas demonstrācijām, kas beidzās ar masu arestiem, ir uzstājis, ka protestu dalībnieki jāsoda.  Putins atsaucas uz “likuma normām”, kas attiecoties uz visiem. Protams, ka izskaidrojums “šādiem nemieriem” atkal ir ārzemju iejaukšanās un kūdīšana. Tā domā arī vairums vecākās paaudzes krievu cilvēku. Nepieļaujot, ka valstī ir izveidojusies jauna paaudze, ka vairs nepakļaujas kolektīvajai apātijai un atrod informāciju pavisam citā veidā nekā to tradicionāli praktizējuši viņu vecāki.

Cilvēkus protestēt Krievijā pamudināja Navaļnija publiskotā informācija par Krievijas premjerministra Dmitrija Medvedjeva bagātībām, kas iegūtas apšaubāmā ceļā. Pašu Navaļniju par “nesankcionētu uzdrīkstēšanos” apcietināja un līdzīgi notika izrēķināšanās ar pārējiem protestu dalībnieku, kas, galvenokārt, bija jaunieši un bērni.

Tas nozīmē, ka “veco lapsu politiskajās spēlēs” ir ienākusi jauna paaudze ar pavisam citiem kritērijiem un paklausības standartu varai. Šis svētdienas sacelšanās vilnis Krievijā ir ļoti neparasts fenomens. Tauta izgāja ielās no Vladivostokas līdz Pēterburgai, jo noticēja Navaļnija argumentiem.

 

Stopkadrs no YouTube

 

Tas, ka krievu politiķi (tāpat kā mūsējie) nevar iztikt bez parādes privātmājām, lidmašīnām, jahtām un vīna dārziem Itālijā, nav nekas jauns. Pieticība viņus negrezno un tāpēc ir jāņem “kukuļi”.  Navaļnijs un viņa pretkorupcijas fonds ir atmaskojuši daudz, taču pagaidām šie atmaskojumi nenoveda pie tautas protestiem. Punktu pielika atmaskojums, ka Medvedjevam pieder četras “pilis”, trīs muižas un divas jahtas. Šos faktus Navaļnijs pierāda ar savas filmas palīdzību un to var noskatīties tīmeklī. Pagaidām to jau noskatījušies ap 11 miljoni skatītāju.

Starp citu, Medvedjevs ir vienīgais no Putina svītas, kas ir mēģinājis komunicēt ar digitālajiem jauniešiem. Ir aktīvs Twitter un Instagram. Tagad tieši viņš izrādās korumpēts līdz ausīm un visi saziņas “vadi” un “pierādījumi” ved atkal atpakaļ pie Putina.

Krievu jaunieši ir tieši tādi paši “jutuberi” kā viņu vienaudži Latvijā vai Ziemeļeiropā. Televīziju viņi neskatās, lai gan propagandas buldozers mēģina viņiem piekļūt arī pa citiem kanāliem. Taču komunikācijas spēja nav vienkārša lieta un vecie politiķi ar savu propagandas domāšanu viņiem līdzi netiek. Bez tam daļa no protestētājiem nepavisam nav Navaļnija labēja populisma atbalstītāji. Viņi iet uz ielas, lai demonstrētu “pret sistēmu kā tādu”.

Socioloģiskie pētījumi liecina, ka jaunieši “zem 30” Krievijā esot apolitiski un ciniski. Man šķiet, ka tā nav.

Putina svīta netiek galā ar “YouTube” paaudzi.

Tas nu ir skaidrs.

Kailais Krievijas karalis.

2011. gada 4. decembrī
 
Foto: SVD

Nevienam nav noslēpums, ka šodienas vēlēšanas Krievijā ir priekšspēle marta Prezidenta vēlēšanu šovam. Putins beidzot atgriezīsies tronī, kuru viņš uz laiku bija ”aizlienējis” Medvedjevam.

Nav šaubu, ka Putina partija šodien uzvarēs Krievija parlamenta vēlēšanās. Kā citādi! Vērpēji un mediji ir noskaņoti uz vienīgā viļņa un masīvā aģitācija pagaidām vēl Krievijā…darbojas.

Ja ”putinieši” neiegūs vairākumu, tad tā patiešām būs sensācija!

Putins aizdeva 2008. gadā prezidenta posteni sev lojālajam Medvedjevam, lai atgrieztos vēlāk pie varas pats  – ar reformētas konstitūcijas sparu.

Protams, ka visas Putina manipulācijas ar likumiem, cilvēkiem un viņu likteņiem ir daudziem krieviem pieņemamas, tāpēc viņa popularitāte valstī varētu apskaust ikviens ASV prezidents.

Krievija joprojām tic diženam un lielam vadonim, kas ir mazliet nežēlīgs, bet izlēmīgs.

Putinam joprojām izdodas spīdēt uz 90-to gadu ekonomiskā un politiskā pagātnes haosa fona.

Taču situācija vairs nav vecā.

Tagad arī Krievijas pilsoņi uzdrošinās pateikt, ka ”karalis ir kails” (atcerēsimies kaut vai cīņas sporta pasākumu, kurā Putinu tikko publiski izsvilpa).

Prezidenta varas periods Krievijā tagad būs jau seši gadi (Putinam izdevās to nokārtot).

Tas nozīmē, ka viņš ir praktiski monopolizējis sev politisko un ekonomisko varu Krievijā vēl ”padsmit” gadus uz priekšu.

Viņš sēdēs Kremļa tronī līdz 2024. gadam.

Pat Ķīnā vadoņus maina biežāk.

Krievija stagnēs tālāk.

Žēl.

Atliek cerēt uz krievu progresīvo presi, kas šur tur eksistē.

Jācer, ka Krievijā netiks ieviesta interneta cenzūra.

Televīzija Krievijā (diemžēl!) pārtaisīta par masīvu Putina propagandas kanālu un tas ir skumji (Krievijā ir labi žurnālisti, kuriem vairs nav atbilstošu darba vietu).

Kas Krievijai draud?

Eksperti prognozē korupcijas palielināšanos, jo Putins pats (savā būtībā) ir viens no korumpētības fundamentiem. Kremlis šodien pastāv ciešā saistībā ar korumpētību reģionos.

Tas, protams, traucēs tālāku valsts attīstību.

Agrāko 6-7% BNK pieauguma vietā tagad ir tikai 4% (kas faktiski nav slikti!).

Taču?

Taču visa Krievijas ekonomika balstās uz naftas un gāzes eksportu, kas nozīmē, ka ”visas olas ir saliktas vienā grozā” un tas nozīmē lielus riskus valsts ekonomikas tālākai izaugsmei.

Putina valsts kapitālisms nav efektīva sabiedriski ekonomiskā formācija.

Pārāk maz krievu gūst kompensāciju no lielvaras uzplaukuma.

Kamēr Krievija ekonomika nebūs variēta un dinamiska, uz iedzīvotāju labklājības uzplaukumu ir maz izredžu.

Atvērta, atklāta un demokrātiska politiskā sistēma būtu ceļš pa kuru tālāk iet Krievijai.

Taču ir viens šķērslis, kas to traucē izvēlēties un attīstīt  Krieviju tālāk.

Šis šķērslis ir kailais Krievijas karalis.

Viņš pats.

Viņš.

Šodien atgriež Nordstream gāzes vadu Baltijas jūrā. Krievijas atvainošanās atkal izpaliek.

2011.  gada 8. novembrī.

Šodien Vācijas Lubminā notiek oficiālā, diskutablā krievu gāzes vada atklāšanas ceremonija. Svinībās piedalās visi iesaistīto valstu vadītāji sākot ar Vācijas Kancleri, Krievijas Prezidentu un beidzot ar Francijas un Nīderlandes pārstāvjiem.

Gāzes krāna atgriešanu cauri Baltijas jūrai asistēs arī ES energokomisārs un vēl 420 ielūgtu viesu.

Šodien tiks atklāts pirmais no diviem gāzes vadiem, kas ar varu tika izbūvēts cauri Baltijas jūrai. Nerēķinoties ar sekām, kuras šāda būvniecība atstās uz apkārtējo vidi un mūsu kopīgo jūru.

Neredzu iemeslu svinēt šo notikumu.

Atliek konstatēt, ka nauda pārvar visus šķēršļus: morāli, ētiku un veselo saprātu ieskaitot.

Šis projekts tika sasteigts un būvēts spiediena politikas iespaidā.

Nerēķinoties ne ar ko. Masīvi, ar buldozera loģiku.

”Jo vairāk ekspertu līmenī mēs apspriedām šo projektu, jo racionālāk tikām uzklausīti un dialogs veidojās aizvien konstruktīvāks”  – medijiem šodien deklarē Jens Müllers, Nordstream projekta preses sekretārs.

Nauda (izrādās!) arī šodien ir laba smērviela starptautiskajā politikā un politiskā šantāža – joprojām legāls ”pierunāšanās” mehānisms.

Diemžēl.

Mums – tiem kas dzīvo pie Baltijas jūras, ar laiku nāksies rēķināties ar daudzām nepatīkamām sekām, kuras izraisīs šis krievu-vācu biznesa projekts. Viņi paši, protams, dzīvos un pelnīs ārpus riskantās piekrastes.

Nav pirmā reize, kad šo valstu sadarbības rezultāts nodrošina postu kaimiņvalstīm.

No vēstures viņi nemācās.

Gāzes vada sakarībā atkal aizdomājos līdz Krievija kompleksiem atvainoties Latvijai par okupāciju.

Kāds īsti ir iemesls šai kaimiņvalsts politiskajai spītībai un mūsu kaķu kopēja Ušakova niķiem joprojām neatzīt Latvijas okupācijas faktu?

Loģikas šajā procesā nav.

Acīm redzot kompleksi un politiskā iecirtība?

Par minēto tēmu iedomājos, lasot par faktiem, kad lielās valstis ir atvainojušās ”mazajām” par vēsturiskiem pāri nodarījumiem.

2008.  gadā Austrālija (Kevin Rudd) atvainojās aborigēniem. Pirms laiciņa Elizabete veica ko līdzīgu Īrijas virzienā. Francijas Sarkozī tikko Kaukāzā pamācīja turkus, iesakot viņiem atvainoties par armēņu genocīdu 1915. gadā. Savādi, ka viņš pats neatceras, ka sen pienācis laiks arī pašai Francijai atvainoties alžīriešiem par okupācijas faktu.

Daudziem analītiķiem (joprojām) šķiet, ka publiska atvainošanās starptautiskajā politikā ir pārspīlēta pieklājības forma.

Vēsture esot barga un nežēlīga. Ar to jārēķinās.

Vai Ludviķim XIV būtu jāatvainojas vāciešiem par kariem un postu 17.gs.?

Napoleonam arī būtu jāatvainojas?

Šodien – caurspīdīgajā globalizācijas laikā tas būtu jādara.

Reveranss ar atvainošanos, kā civilizētas valsts elegances izpausme.

Piemēram, Japāna nav atvainojusies saviem kaimiņiem tā kā to prata Vācija.

Vācija ir atvadījusies no savas Otrā pasaules kara pagātnes. Krievija – nē.

Tāpēc visa patiesība (dokumentus, liecības ieskaitot) Krievijā jorpojām neparādās gaismā un konspiratīvās mahinācijas turpinās, slēpjoties aiz naudas un vāja, agresīva PR.

OK, nelolosim ilūzijas.

Gaidīsim kad pie politiskās stūres Krievijā nostāsies civilizēts cilvēks ar atbildību pagātnes un nākotnes priekšā.

Atvainošanās uz nožēlas par izdarīto… nav vājuma izpausme. Tieši pretēji – tā ir spēju, brieduma un atbildības demonstrācija.

Gaidīsim kad Krievijā šādi cilvēki nonāks pie politiskās varas.

Atbildīgi un moderni.

Cerams, ka mēs to piedzīvosim.

Neraugoties uz bažām par to, kas ar mums pie Baltijas jūras vēl var notikt krievu- vācu gāzes trubu sakarībā.

🙂