#Metoo kustība, franču Denēva un sievietes pavedināšanas tiesības

Avots: LNB

Aizvadītās nedēļas latviešu mediju un ietekmīgu vīriešu gandarījums par to, ka franču sirmā aktrise Katarīna Denēva beidzot pielikusi pie vietas „trakās feministes“, nepārsteidza. Tas, ka pie mums Latvijā (tāpat kā Krievijā) šī tēma pēc būtības netiks saprasta, paredzēju jau sākumā. Šo reakciju gaidīju. Turpretī negaidīta bija franču kino ikonas pieslēgšanas revanšam, kas daiļi tika noformēts kā cīņa pret jaunpuritānismu. Tātad par to, ka esot jāsaglabā tiesības vīriešiem pavest sievietes. Viņai šķiet, ka „Vainšteina skandāla“ sekas draudot iznīcināt seksuālo brīvību. Vīrieši tiekot vajāti par to, ka esot „pieskārušies kādas sievietes celim“, „mēģinājuši nozagt skūpstu“, vai “likuši manīt sievietēm savu seksuālo interesi” (Skaties, 10.01.2018).

Brīvība “pavedināt sievieti un neatlaidīgi izrādīt interesi” esot būtiska gan viņai pašai gan 100 sekotājām un mūsu Latvijas medijiem. Labi, nestrīdēšos par to, kā nu kurš saprot vīrieša tiesības pavest sievieti, bet paskaidrošu kas īsti ir šis #metoo. Diemžēl izskatās, ka ievērojamas personas Latvijā un Francijā vai nu nesaprot angļu, zviedru, norvēģu valodu (lai saprastu šīs kustības loģikas būtību), vai arī apzināti jauc meitu ar kleitu.     

Kas sievietēm patīk vai nepatīk

Uzreiz pasaku, ka man patīk vīrieši. Neiebilstu, ja kolēģi, paziņas, draugi man patīkami izrāda savu uzmanību. Turpretī jūtos ļoti nogurusi no retoriskā jautājuma Rīgā, Cēsīs vai Liepājā (pie virsdrēbju pasniegšanas un palaišana pa durvīm) par to, vai to drīkst vai nedrīkst tā darīt, jo zviedru feministes par šādu vīriešu uzmanības izrādīšanu mēdzot apvainoties. Skaidrs, ka te nav runa par atļauju, bet gan par iespēju izrādīt savu vīrieša aizvainojumu pret “nepareizo sieviešu iniciatīvu”. Šo pašu liekulību tagad var novērot #metoo kustības iztulkošanā Latvijā.

Ja zviedriem šis  bija liels sabiedrības saviļņojuma brīdis, saprotot, kādi neredzami strāvojumi pazemo sievieti viņas ikdienas darba ar mērķi apturēt šo nelāgo procesu, tad pie mums Latvijā nekas netiek saprasts un šodien jau vulgarizēts līdz absurdam ar izsmieklu kā izsaukuma zīmi stāstījuma teikuma beigās.

Kāds bijušais kolēģis, tagad televīzijas stacijas vadītājs, Twitter slejās neslēpa savu prieku pēc Katerīnas Denēvas paziņojuma, ka feministēm nepatikšot sirmās franču aktrises aicinājums saglabāt vīriešiem tiesības pavedināt sievietes. Pieņemu, ka ar “pavedināšanu” katrs no mums saprot ko citu, taču mēģināšu tomēr paskaidrot, kas īsti ir šī kustība un kāpēc arī mani šis sirmās franču aktrises aicinājums nevis nepatika, bet sarūgtināja. Jūtos apbēdināta par to, ka viņa: vai nu nav nav sapratusi, par ko ir runa, jeb vēlējās lētu populismu, paplikšķinot valdošajam patriarhātam pa vaigiem.

Avots: LNB

Lai paskaidrotu, kas ir #metoo kustība, izmantošu salīdzinājumus. Vai Andrejam, kas priecājas par Denēvas viedokli, patiktu, ja viņa glītajai sievai darbā priekšnieks pēkšņi sāktu glāstīt ceļgalus zem apspriedes galda, raidītu viņas virzienā draiskus skūpstus pāris reizes dienā un nedēļas beigās pieprasītu ātro seksu tuvējā viesnīcā. Domāju, ka nepatiktu viss. Denēvai liekas, ka tas ir OK, bet man liekas, ka ar kāda cita veča sievu darba vietā priekšnieks tā izdarīties nedrīkst. Jo #metoo kustība sākās un ir tieši par to – par priekšnieku bezkaunību un cinismu padoto sieviešu seksuālā izmantošanā. Tas sievietēm nepatīk.

Man, piemēram, nepatīk, ja pēc garas projekta apspriešanas televīzijā, priekšnieks pēkšņi grib tikties un paēst kopīgi pusdienas ķīniešu restorānā netālu no televīzijas studijas. Nez kāpēc man jāapsēžas pie galdiņa tumšā stūrī tukšā telpā un pēkšņi jāsajūt viņa roka aiz krekla. Izraujoties noskan šņākšana: “To tu, muļķīte, nožēlosi!”. Strauji aizejot, ir skaidrs, ka mans filmas projekts televīzijā pieņemts netiks. Tā arī notika. Nepieņēma. Tika dota iespēja no projekta aiziet, atsakoties no savām idejām, kuras tālāk filmēja jau citi. Zaudēju naudu, idejas un tas arī viss.

Esmu brīvs cilvēks. Mani nevar piespiest  ar naudas un darba šantāžas palīdzību. Taču aktrisēm ir citādi. Ja pa ceļam pie lomas gadās kā šķērslis pretīgais “vainsteins”, tad aina ir cita un reālās izvarošanas kļūst par normu, par kurām nevienam nedrīkst skaļi stāstīt. Holivdas aktrises saņēmās un sāka par to runāt balsī. Medijos. Tas nebija un nav viegli, jo “vainšteini” uzreiz iejūdz advokātus un par katru cenu vēlas veco sistēmu saglabāt, kurā ceļš pie lomas iet caur producenta vai režisora gultu.

Jūs teiksiet, ka ir sievietes, kas pašas lec gultā. Jā ir arī tādas un viņas sauc par prostitūtām. Vai Denēva domāja, ka visām māksliniecēm jābūt vienlaikus prostitūtām? Nezinu. Pajautājiet viņai. Taču liela daļa talantīgu mākslinieču nav prostitūtas un darba dēļ nevēlas, lai priekšnieka roka ķīniešu restorānā lien aiz apakšveļas vai pieprasa vienu nakti tepat aiz stūra. Vai mums pārējām (tām, kas nav prostitūtas) nav tiesības pieprasīt, lai sabiedrība palīdz cīnīties un neatbalsta šādu nejēdzīgu, neredzamu un apjomīgu pazemošanas veidu, kurā seksa pakalpojumus pieprasa tieši tāpat kā punktualitāti un čaklumu darbā.

Domāju, ka katrs normāls cilvēks – gan vīrietis gan sieviete man piekritīs. Te nav runa par flirtu vai abpusēji pieņemamu erotiku, bet gan par otra cilvēka izmantošanu= pazemošanu nejēdzīga egoisma vārdā. Darba vietā, izmantojot sievietes pakārtotību amatā.

Vai tā notiek arī Latvijā?

Protams, ka notiek. Vai man ir gadījies ko līdzīgu redzēt un piedzīvot? Uzreiz vēlos paziņot dzeltenajiem latvju medijiem (kas kā mušas sakristu virsū šādam paziņojumam) ka neesmu nekad tikusi izvarota un kā upuris nevaru pievienoties #metoo upuru plejādei. Taču esmu bijusi ļoti riskantās situācijās, kas liecina, ka arī pie mums Latvijā “vainšteinu” netrūkst.  Kādā slavena latviešu kora viesizrāžu laikā visiem  dziedātājiem un diriģentiem nācās nakšņot kopā zālē uz grīdas. Telpa bija liela, katram savs matracis un sega. Pēkšņi uzzinājām, ka jaunās dziedātājas tika apzināti novietotas līdzās diriģentam, lai mūzikas ģēnijs varētu viņas pa nakti seksuāli nokristīt. Tā bija pieņemts. Mēs tonakt sacēlāmies un visu nakti notupējām aukstajā gaitenī uz palodzes. Pēc tam uzzināju, ka esam bijušas vienīgās, kas sacēlušās pret šo kristīšanas kārtību un ierasto rituālu.  To visi zināja un nevienam nelikās, ka šo tradīciju nāktos likvidēt. Zinu vēsturi, esmu informēta par vācu baronu pirmās nakts tiesībām. Cienījamo lasītāj, vai šo praksi tiešām šodien ir vērts attaisnot uz turpināt tikai tāpēc, ka grib “ģēnijs”? Nē, nav vērts.

Neturpināšu piedzīvotā uzskaitījumu ar piemēriem kad priekšnieks liek automašīnā lasīt tekstu, bet pēc tam ieved Šmerļa meža un tumsā. Viņi dara dažādi, piemēram, liek braukt komandējumā un pēc tam pieprasīt, lai uzaicinu savā viesnīcas numuriņā pa nakti, citādi būs problēmas darbā u.t.t.

Tātad Latvijā arī tā notiek un te nav runa par meņģēšanos, kas pašai sievietei arī patiktu. Nē, te ir runa par varmācību, izmantojot dienesta stāvokli. Jūs teiksiet, ka vajadzēja piekrist? Nē, nedomāju gan. Iedomājieties manā vietā savu sievu un jūs sapratīsiet.

Sievietes tiesības

Ar sieviešu tiesībām iet slikti. Tās darbojas tikai robežās, kurās netraucē vīriešiem. Protams, ka svarīgs ir sabiedrības attīstības un kultūras līmenis. Mēs varam izdomāt likumus un noteikumus, taču veči ar varu un stāvokli, tos pārkāps un izmantos savā labā.  Pa kluso.

Piemēram, ieceļotāji Zviedrijā turpina arī šodien pazemot savas sievietes pēc saviem ieskatiem. Viņas ir kā mājlopi, kurus ģimene izprecinās pēc saviem ieskatiem. Ja meitene pretojas, tad viņa ir jānogalina tēvam, brālim vai tuvam radiniekam. Tikko Stokholmā kādai jaunai meitenei nogrieztas ausis. Simboliski tas nozīmē, ka viņa nav klausījusi tam, ko veči no viņas pieprasīja. Vairumu nogalina, nogrūžot no balkona vai noindējot. 2009. gadā ap 100 000 imigrantu jauniešu esot saņēmuši pieprasījumu no vecākiem un radiniekiem ievērot “tradicionālo mīlestības kārtību”, citādi draudēšot sods.  Lai apturētu šo procesu, eksistē organizācija “Nekad neaizmirsīsim Pelu un Fadimi” (GAPF), kas tika dibināta sakarā ar Fadimes neslepkavošanu, kuru veica viņas vistuvākie radinieki.

Taču atriezīsimies atpakaļ, pie #metoo. Ceru, ka ir saprasts, ka runa šajā gadījumā ir tikai par to, kā vīrieši un sievietes amatos izmanto  savus pakļautos (darbiniekus) savā labā, t.i., pieprasot seksuālus pakalpojumus. Tā kā šai kustībai Ziemeļvalstīs pievienojās kolektīvi dažādu profesiju pārstāves kolektīvi, parādījās atbaidoša aina. Šis pazemojumu veids ir ļoti izplatīts visā sabiedrībā joprojām. Sākot ar skolu un beidzot ar armiju. Diemžēl.

#metoo kustība bija pirmais mēģinājums pievērst šim absurdam uzmanību. Cerēju, ka par to plaši spriedīsim medijos arī pie mums un rezultātā izveidosim situāciju, kas apturēs šo praksi. Kā to vajadzētu darīt? Iespējams, ka tieši to mums visiem kopā vajadzētu apspriest.

Kamēr lielākā sabiedrības daļa neko nezina par šo nejēdzību (jo paši tādu nav piedzīvojuši), tikmēr paliekam turpat kur esam pašlaik. Raustām plecus, ņirdzam, zviedzam un sakām, ka pati uzprasījās un pašai kleita bija par īsu. Sieviete patriarhālā sabiedrībā vienmēr pati vainīga un viss.

Vēl sliktāk, ja sirma franču aktrise, kas tiešām ir izmantojusi ceļu pie lomas caur gultu, uzskata šo fenomenu par normālu lietu. Par to nav jādusmojas. Tas ir skumji.

Pagaidām izskatās, ka viss būs pa vecam. Ceļš pie lomas caur priekšnieka gultu paliek spēkā un priekšnieka spalvainā roka turpina virpināt jūsu apakšveļas lenci tumšā kafejnīcas stūrī.

Vai tas ir godīgi un taisnīgi?

Patiešām?

 

 

 

#Metoo kustība un akceptētais pazemošanas reglaments

Dagens Nyheter, 2017. gada 22.10.

Aizvadīto nedēļu kaislības sakarā ar Holivudas aktrišu atmaskojumiem, nav nekas neparasts. Tas, ka “veči ar varu” vienmēr ir izmatojuši savu ietekmes stāvokli, lai piesavinātos nodokļu naudu, iekārtotu savus bērnus “siltos amatos” un ģimenes locekļus ar labi apmaksātiem “darba pienākumiem”, nav nekas negaidīts. Tā tas notiek arī pie mums Latvijā. Ik uz soļa. Tā darīt nedrīkst, tas ir amorāli, bet TĀ DARA. Priekšnieki un politiķi turpina būt amorāli un alkatīgi. Arī šodien viņi joprojām atļaujas darīt to, ko nedrīkst. Mēs pārējie tikai paraustam plecus un vaikstāmies. Tieši šī klusēšana un izlikšanās, ka “neviens neko nav redzējis” (“veca zupa”, visi tā dara utt.) ir vispretīgākais.

Šoreiz runa ir par sieviešu sistemātisku seksuālu izmantošanu apstākļos, kad “veči ar varu” pieprasa sev seksuālu apmierinājumu no personām, kurām šāds serviss priekšniekiem vai  kolēģim nav jāsniedz. Tā teikt – bauda kā bonuss no padotajām jau sen ir “norma”.

Visi to zina, bieži novēro. Taču neprotestē.

Piemēram, 2013.gada Oskara balvu pasniegšanas svinību laikā komiķis Seth MacFarlane atļāvās pateikt skaidri un gaiši: “ Apsveicu, dārgās dāmas! Tagad jums vairs nav jāizliekas, kas esat pārņemtas ar Hervey Weinstein”. Viena daļa publikas (pēc krietnas pauzes) sāka smieties. Pārējie klusēja, jo ļoti labi zināja, kas ar šo domāts. Lai tiktu pie lomas – bija jāiet uz privātu audienci pie tumīgā šefa. Jāizliekas, ka viņa klātbūtne ir patīkama un jāapkalpo treknais puisietis kā pieklājas. Vainšteins nav nekas neparasts vai tikai Holividai raksturīga nejēdzība.

Mūsu pašu Latvijā arī eksistē šādi “vainšteini”, kas kā kora diriģenti izvaro sava kora dziedātājas (īpaši jauniņās, iesācējas) daudzdzīvokļu mājas kāpņutelpas pagrabos; treneri, kas iekāpj meiteņu guļamistabā pa logu vasaras treniņnometnes laikā un pieprasa seksa servisu; darba priekšnieki, kas pieprasa seksu pavisam racionāli – šeit un tūliņ. Ātri un bez muldēšanas. Kur nu vēl mānīšanās, kad priekšnieka seksa serviss tiek pieprasīts “aizvedot uz māju automašīnā” vai uzaicinot uz privātu sarunu pie sevis (kā tas tipiski arī Veinšteina gadījumā). Tā tas notiek. Neviens pretī nerunā un šo “priekšnieku” vārdus nepublicē. Interesanti kas notiktu, ja es saņemtos un sāktu nosaukt šos cilvēkus, kas līdzīgi Vainšteinam šeit pat Latvijā, rīkojās līdzīgi? Starp citu – šie vīrieši arī šodien ieņem augstus amatus un skaitās sabiedrībā cienījami un godājami ļaudis.

Vai sabiedrība viņus nosodītu?

Domāju, ka reakcija Latvijā būtu tieši tāda pati kā “parasti” – vainotu upuri nevis noziedznieku.

Jodi Kantor, kā New York Times reportere, bija viena no pirmajām, kas atmaskoja un publiskoja faktus par ietekmīgā Holivudas producenta sistemātiskajiem seksuālajiem uzbrukumiem līdzstrādniecēm. Viņa pētīja tēmu četrus mēnešus. Ļoti rūpīgi analizēja rezultātus un rezultātā publikācija satricināja Rietumpasauli. No “vaišteinskandāla” radās #metoo (arī es!) kustība un izsauca liecības no visas pasaules sievietēm, kas pieredzējušas līdzīgus pazemojumus savā apkārtnē.

Latvijā #metoo aktivitāte neguva cerēto atbalstu. Iespējams, ka upuri bīstas atzīties notikušajā. Baidoties, ka neticēs, izsmies. Sabiedrības  kolektīvajā apziņā joprojām eksistē maldīgais pieņēmums, ka pie izvarošanas parasti vainīga esot pati sieviete : pārāk īsa kleita, pārāk labi izskatījās, pārāk uzbudinoši pārvietojās utt. Tāpēc vairums seksuālo pazemojumu paliek neziņoti policijai, neatklāti sabiedrībai.  Vīrietis drīkst iekarot, uzbrukt, grābstīties un pieprasīt. Sievietei atliek paciest un nesūdzēties. Tā ir pieņemts līdz šim.

Veči drīkst visu, bet sievietes un meitenes pašas vainīgas, “ja gadās tēviņam pa kājām”.

Taču diskusijas ir sākušās. Skaidrs, ka gandrīz visas sievietes ir saskārušās ar seksuāla rakstura pazemojumiem savā ikdienā. Vīriešu vidū šādu upuru procents ir daudz mazāks. Skaidrs, ka seksuālu pazemojumu piekopšana nav akceptējams process nevienā sabiedrībā un pamazām arī pie mums Latvijā tiek atklāti runāts par šādu nejēdzību izskaušanu.  Tā turpināt. Taču process nebūs viegls.

No vienas puses – pārāk daudz cilvēku regulāri tiek seksuāli pazemoti un baidās par to runāt publiski un atklāti. Tas nozīmē, ka uzbrucēji un noziedznieki netiek sodīti un turpina kolekcionēt upurus bez bažām no soda.  No otras puses – uzbrucēji un pazemotāji ir tikai neliela vīriešu grupa, kas nepamatoti attiecina savu “vaļasprieku” uz visiem vīriešiem kā tādiem.

Visi nav TĀDI un visi ŠĀDI nerīkojas.

Lai tiktu galā ar šo problēmu ir tikai divas izvēles – vai nu izglītot sabiedrību šajos jautājumos un panākt, ka arī sieviete viena pati drīkst un var naktī nākt viena uz mājām no darba slimnīcā, teātrī vai redakcijā. Ikvienai meitenei vai sievai ir tiesības brīvi pārvietoties pa pilsētas parku, ielu, laukumu vai mežu bez bailēm tikt izvarotai. Nav jāsabīstas, ja tumšas ielas galā vēlu vakarā parādās puišu bariņš, nav tāpēc jāskrien sprintera cienīgā ātrumā cauri slikti apgaismotiem pagalmiem, lai paglābtos no pazemojuma. Tāpat arī darba vietā. Ikvienai meičai ir tiesības tikt uztvertai vispirms kā kolēģei, līdzstrādniecei. Atstājot seksuālo koķetēriju privātās dzīves pēcpusdienām. Tas ir normāli. Ikviens no mums pirmām kārtām esam cilvēki attiecībās ar apkārtējiem.

Otrs ceļš – turpināt tā kā bijis līdz šim: baidīties iet pa ielu vēlu vakarā, izvairīties no ceļojumiem bez vīrieša pavadoņa, apzināti ģērbties nosedzoši, lai nepievērstu sev uzmanību un visbeidzot nopirkt parandžu vai “burku”, lai  ar savu ārieni neizaicinātu izsalkušos (nogribējušos) tēviņus.

Mani neuzrunā otrā iespēja.

Domāju, ka paliksim pie pirmās. Izglītosim tālāk sabiedrību šajos jautājumos. Lai arī tie, kas “neko šādu nav redzējuši” un nesaprot #metoo kustības jēgu, izkāptu ārā no akluma telpas un saprastu, ka uz pasaules notiek lietas un procesi, kurus agrāk nav nācies saskatīt.

Tas ir normāli.

Nezināšana ir normāla lieta. No tās nav jākaunas.  Pretīga ir pārgudrība. Tā pati, kas nezina ko nezina, bet izsakās par astronomijas pētījumiem lopkopībā.

New York Times žurnālisti pētīja šo problēmu bez steigas (nebija jāiet ēterā katru nedēļu) un neizkāra producentu publiskajam nosodījumam  nepelnīti.  Šis nesteidzīgais lietišķums būtu jāievēro arī  #metoo atmaskojumu analīzē pie mums, lai nepakļautu apsūdzībām nevainīgus cilvēkus. Taču kauliņi ir mesti. Atmaskojumu procesam ir jāturpinās. Augonim jāpārsprāgst un nejēdzības jāizventilē. Tieši tāpat kā tas pašlaik novērojams civilizētajā pasaules sabiedrībā. Katrs no mums, savā ikdienā, varam piedalīties šajā attīrīšanas procesā. Neļaujot darīt pāri līdzcilvēkiem, un nepieverot acis acīmredzama nozieguma priekšā.

To mēs varam.