Mizogīnija kā Nobela prēmijas un dāmu sporta klupinātāja?

Speciāli TVNET
Šodien jūras viņā pusē, Stokholmā sākas Nobela prēmiju piešķiršanas svinības. Ceremonijas, bankets un balle. 2018. gads ieies vēsturē ar to, ka pirmo reizi netiek pasniegta Nobela prēmija literatūrā. To nepiešķirs arī nākamgad. Kas noticis? Vai pasaules literatūra šogad nav kvalitātes augstumos, vai vainīgs kas cits? Viss sākās ar publikāciju 2017.gada 19. novembra rīta laikrakstā, kurā žurnāliste ziņoja par sistemātisku sieviešu aizskaršanu un izvarošanu zviedru sabiedrības augstāko aprindu, elites līmenī. Piesaucot 18 konkrētus un anonīmus upurus. Proti – kultūras centrā Forums, kuru finansējusi Zviedrijas Akadēmija. Tā pati, kas piešķir Nobela prēmiju literatūrā, naudas pabalstus un stipendijas kultūrai un mākslai. Rezultātā aizvadītajā nedēļā vainīgais fotogrāfs Žans Klods Arno () tika notiesāts uz 2,5 gadiem cietumā un 22 000 eiro soda naudu par divu sieviešu izvarošanu, kas notikusi pirms septiņiem gadiem (2011.gadā). Pats viņš vainu noliedz, tehnisku pierādījumu nav. Zviedrijas Akadēmija tāpēc uz sabrukuma robežas, jo vainīgie atsakās atkāpties un apvainotie piekāpties. Upuru ir daudz, taču iemesls viens un tas pats – mizogīnija. Fenomens, kuram latviešu valodā pat nav nosaukuma. Šis pats kopsaucējs attiecināms arī uz otru, manuprāt, skandalozāko aizvadītās nedēļas notikumu sporta pasaulē jeb prestižās franču Ballon d’Or balvas piešķiršanu pirmajai sievietei futbolistei. Taču sāksim ar kaimiņiem ziemeļos.

Vai pasaules literatūra šogad nav kvalitātes augstumos, vai vainīgs kas cits? Viss sākās ar publikāciju 2017.gada 19. novembra rīta laikrakstā, kurā žurnāliste ziņoja par sistemātisku sieviešu aizskaršanu un izvarošanu zviedru sabiedrības augstāko aprindu, elites līmenī. Piesaucot 18 konkrētus un anonīmus upurus. Proti – kultūras centrā Forums, kuru finansējusi Zviedrijas Akadēmija. Tā pati, kas piešķir Nobela prēmiju literatūrā, naudas pabalstus un stipendijas kultūrai un mākslai. Rezultātā aizvadītajā nedēļā vainīgais fotogrāfs Žans Klods Arno (Jean – Claude Arnault) tika notiesāts uz 2,5 gadiem cietumā un 22 000 eiro soda naudu par divu sieviešu izvarošanu, kas notikusi pirms septiņiem gadiem (2011.gadā).

Pats viņš vainu noliedz, tehnisku pierādījumu nav. Zviedrijas Akadēmija tāpēc uz sabrukuma robežas, jo vainīgie atsakās atkāpties un apvainotie piekāpties. Upuru ir daudz, taču iemesls viens un tas pats – mizogīnija. Fenomens, kuram latviešu valodā pat nav nosaukuma. Šis pats kopsaucējs attiecināms arī uz otru, manuprāt, skandalozāko aizvadītās nedēļas notikumu sporta pasaulē jeb prestižās franču Ballon d’Or balvas piešķiršanu pirmajai sievietei futbolistei. Taču sāksim ar kaimiņiem ziemeļos.

Dzejnieces vīrs

Notiesātais nav Nobela prēmijas piešķīrējs vai Zviedrijas Akadēmijas (prēmiju žūrijas) dalībnieks. Viņš ir franču fotogrāfs, kas precējies ar zviedru dzejnieci Katerīnu Frostensoni, kura ir Nobela prēmiju piešķīrēju skaitā. Sievas sakari un kontakti palīdzēja franču fotogrāfam izveidot draugu kopu, kuru ikdienas valodā mēs saucam par draudzības korupcijas šūniņu. Cits citu pazīst, slēgta sabiedrība, kas dala milzu prēmijas un pabalstus viens otram un tuviem draugiem. Izmanto saites ar karaļnamu, nodokļu atlaides, privilēģijas. Iekārto dzīvokļus (par akadēmijas naudu) Parīzes centrā un citur. Sabiedrība, kas pati sev nosaka noteikumus, un citiem atliek tiem vai nu pakļauties (kļūstot atzītiem un pazīstamiem), vai arī pazust.

Mafija, kurai pieder ietekme mākslas pasaulē.

Pieņemu, ka Latvijā arī eksistē līdzīgas šādas pašas „mafiozas grupas“, kas sadala kultūras finansējuma naudu savējiem. Šo metodi mēs pazīstam.

Zviedrijā šis grupējums darbojās Zviedrijas Akadēmijas (tātad arī karaļnama) ēnā, un Žanam Klodam izdevās panākt gigantisku finansējumu savam privātajam klubam Forums, kurā iekļūstot mākslinieki ieguva slavu un atzinību. Šīs durvis izvēlējās daudzi jaunieši. To skaitā bija arī jaunas mākslinieces, rakstnieces, dzejnieces un mūziķes. Praktiski visām bija „jāiziet caur šefa gultu“, lai tiktu pie slavas un panākumiem. Dažas no viņām pakļāvās bez ierunām, citas protestēja un pretojās. Viena no viņām, Anna Kārina Bīlunda, pēc savas izstādes atklāšanas Forumā atteicās sniegt pakalpojumus Žanam Klodam un pat uzrakstīja vēstuli Zviedrijas Akadēmijas vadībai par notikušo. Viņas vēstuli Sture Alēns neņēma galvā. Kad sāka pienākt arī citas sūdzības par to pašu tēmu, tad Zviedrijas Akadēmijas vadība pat sarīkoja protesta demonstrāciju, kurā aicināja sabiedrību cīnīties pret ievērojamās kultūras personības Žana Kloda nomelnotājām. Tā tas turpinājās 20 gadus.

Pirms dažiem gadiem (2015.gadā) Žanam Klodam tika piešķirts augstākais ordenis, kādu vien ārzemnieks var iegūt Zviedrijā par izciliem nopelniem valsts labā. To viņam izkārtoja mafija un kultūras ministre. Tobrīd viņš bija izvarojis vai fiziski pazemojis jau vairāk nekā 220 sieviešu.

Visbeidzot vadzis lūza un avīze pērn publiskoja rakstu ar 18 izvarotu sieviešu liecībām un par to, kā smalkākā ordeņa kavalieris izmantojis savu ietekmi kultūras hierarhijā. Sākumā neviens tam neticēja. Taču pasaulē jau bija uzbangojusi #metoo kustība un apklusināt vai pabāzt visu „zem tepiķa“ šoreiz neizdevās. Augonis uzsprāga, un atmaskojuma laiks bija iestājies. Pirmās sacēlās sievietes pašā Zviedrijas Akadēmijā, pieprasot „Augeja staļļu“ iztīrīšanu. Avangardā soļoja akadēmijas sekretāre Sara Daniusa, kura liktenīgā balsojuma dienā bija uzvilkusi baltu blūzi ar mezglu. Vecišķais apģērba gabals ar šo kļuva par feminisma protesta karogu (tāpat kā „austiņmices“ ASV). Rezultātā no Zviedrijas Akadēmijas izstājās vairākums un sapulce vairs nebija spējīga nobalsot. Žana Kloda sieva joprojām sēž akadēmijā, un viņu protežē Horace Engdāls, kas arī ir turpat. Taču vairākuma viņiem nav, nobalsot nevar un literatūras prēmiju piešķiršana ir atlikta uz diviem gadiem. Tagad vainīgais sēdēs cietumā. To uzzinājām tikai šonedēļ. Savu vainu viņš, protams, neatzīst.

Sievietes vienmēr pašas ir vainīgas par to, kas ar viņām notiek. Engdāls pat intervijā TV nesen paguva pateikt, ka sievietēm nepadodoties tik atbildīgi darbi kā literatūras prēmiju piešķiršana, jo runa te esot par varu. Nevis par literatūru.

Tverkings vai lielais sports

Pirms nedēļas Eiropu pāršalca skandāls sporta pasaulē. Franču dīdžejs Martins Solveigs (Martin Solveig) centās „jokot“ Francijas futbola balvu pasniegšanas ceremonijā. Brīdī, kad Adai Hegerbergai kā pirmajai sievietei futbola vēsturē tika pasniegta prestižā Ballon d’Or balva, viņš uzvarētājai pajautāja nevis par futbolu, sportu vai uzvarām, bet vai viņa prot „tverkot“. Sportiste asi atbildēja „nē“ un pameta skatuvi. Pēc tam jokotājs centās taisnoties, ka „tas neesot bijis ļauni domāts“, taču pazemojums bija noticis. Publiski un nepārprotami. Vīrietim – futbola zvaigznei pārraides vadītājs šādus jokus nebūtu atļāvies. Taču sievietei var droši. Uzbraukt ar pazemojumu triumfa brīdī. Bija patīkami pamanīt, ka jaunās paaudzes sportisti šo „uzbraucienu“ saprata pareizi un nesāka sūkstīties par sieviešu humora izjūtas trūkumu. Piemēram, tenisists Endijs Mareijs (Andy Murray) (Instagram) komentēja notikušo kā kārtējo pretīgā seksisma piemēru, kas joprojām eksistē sportā. Sašutusi bija arī Juventus spēlētāja Petrolella Ektorna un daudzi citi. Visbeidzot pats DJ sāka birdināt sev pelnus uz galvas un taisnoties, lūgt piedošanu, jo neesot vēlējies nevienu pazemot.

Jāuzsver, ka ne viņš pirmais, ne pēdējais, kas nesaprot (vai izliekas nesaprotam) seksisma marķētas uzvedības nepiemērotību publiskajā telpā. Galu galā – sieviešu publiska izsmiešana ar seksuālu piesitienu nav nekas jauns. Tā tas vienmēr ir bijis.

Joprojām daudzviet šis akcents mēdz būt normas līmenī. Tieši tāpat kā ikdienā seksuāli aizskarošas piezīmes vai žesti, kas adresēti pretējā dzimuma pārstāvēm, kurām jāspēj uztvert visu kā komplimentus. Pašas vainīgas, ja apvainojas par puiša elkoņa plaukta lomu vai šmaugu uzsitienu pa dibenu. Arī sieviešu sportā visaugstākajā līmenī joprojām tiek devalvēta sieviešu sasniegumu novērtēšana. Atceros, kā zviedru futbola savienība nolēma apbalvot Andresu Svensonu par izciliem sasniegumiem (146 veiksmīgiem mačiem valsts izlasē) ar dāvanu – automašīnu. Turpat līdzās uz skatuves stāvēja Terēze Šjograna ar veseliem 186 lieliskiem mačiem „bagāžā“, taču nesaņēma balvā neko. Vēlāk Futbola federācija atvainojās par savu paviršību svinību un TV translāciju laikā un piešķīra futbolistei naudas balvu automašīnas vērtībā. Vēl muļķīgāk reaģēja kolēģis, futbolists Zlatans Ibrahimovičs. Viņš piedāvāja Terēzei velosipēdu ar savu autogrāfu. Protesti pret šo iniciatīvu nebija ilgi jāgaida.

Protams, sabiedrībā tiek turpināts salīdzināt sieviešu un vīriešu sportu. Vīru sports daudziem skaitās īstais, bet sieviešu – tikai tāda niekošanās.

„Vēlos uzsvērt, ka visu izšķir nauda. Perfektā pasaulē mēs visi par vienu un to pašu darbu saņemtu vienādu samaksu. Taču dzīvē tā nenotiek. Meičas trenējas tikpat daudz kā mēs, puiši. Pat vēl vairāk. Bez tam daudzas no viņām pa dienu strādā un trenējas tikai pa vakariem. Visu cieņu. Taču meiču mači nepulcina tik daudz cilvēku tribīnēs kā vīriešu futbols. Tas nozīmē, ka sieviešu futbols nespēj pelnīt tā, kā to panāk veču futbols,“ uzskata Anderss.

Iespējams, ka daudzi no jums tagad māj ar galvu. Tas nevajadzīgi, jo tepat pie mums Latvijā sieviešu basketbols (īpaši TTT!) vienmēr ir bijis daudz interesantāks, radošāks un plašāk apmeklēts nekā vīru basketbols. Par tenisu un vieglatlētiku nemaz nerunājot.

Naudas vai aizspriedumu spiediens?

Izrādās, ka sievietes nedrīkst atļauties to pašu, ko vīrieši, arī sporta laukumā. Franču tenisa zvaigzne Alīse Kornē (Alize Cornet) šovasar ASV atklātajā čempionātā tenisā (US Open) laikā pēkšņi laukumā strauji novilka krekliņu un, to sakārtojusi, uzvilka atpakaļ. Šāda uzvedība ļoti nepatika mača tiesnesim Kristianam Raskam no Dānijas. Spēlētājai tika izteikta piezīme par nesportisku uzvedību. Savādi, ka puiši bieži laukumā pārtraukuma laikā novelk krekliņu un nekas nesportisks tāpēc nenotiek. Taču meiča to darīt nedrīkst. Viņa bija neveiksmīgi uzvilkusi krekliņu ačgārni. Aiziet līdz ģērbtuvei vairs nebija laika, nācās strauji savest kārtībā sporta tērpu pa ceļam uz laukumu. Izrādās, ka tā rīkoties meitene nedrīkstēja. Kolēģi sāka protestēt pret šādu diskrimināciju, un US Open vadība (nākamajā dienā) bija spiesta atvainoties spēlētājai. „Visi spēlētāji drīkst nomainīt vai sakārtot savu apģērbu pārtraukuma laikā, kad viņi sēž krēslos. Tas nav noteikumu pārkāpums. Ar šo mēs atvainojamies Alīsei Kornē par vakar izteikto aizrādījumu. Esam pilnveidojuši noteikumus, un nekas tamlīdzīgs nākotnē vairs neatkārtosies,” rakstīja maču rīkotāji savā paziņojumā presei.

Taču atgriezīsimies pie naudas. Brīdī, kad futbola klubs FC Basel gatavojās svinēt 125 gadu jubileju, visiem viesiem un vīriešu komandai tika uzsaukts elegants bankets ar trim ēdieniem. Kluba sieviešu komanda svinību laikā apkalpoja gaviļniekus, viesus un pārdeva biļetes. Maltītes vietā viņām piešķīra katrai savu sviestmaizi, – ziņoja CNN.

Amerikāņu vārtsardze Houpa Solo (Hope Solo) mēdz izraisīt konservatīvo aprindu nepatiku ar saviem izteikumiem. Taču nekad agrāk viņa nebija saskārusies ar tik nadzīgiem uzbrukumiem kā brīdī, kad tika aktualizēts jautājums par algu atšķirību profesionālajā sportā starp vīriešiem un sievietēm. „Jūs nevarat iedomāties, kas notika. Nē, runa nebija par tēmu, kuru es aktualizēju un nevienam tas nav noslēpums. Vēl trakāk – man nācās izturēt tik smagu sieviešnīdēju uzbrukumu, kādu nebiju pieredzējusi agrāk. Ir briesmīgi redzēt tik lielu naidu pret sievieti, kas atļaujas tiekties pēc līdztiesības. Proti, lai sievietēm maksā tās pašas algas, kuras saņem vīrieši. Tas, ka es uzdrīkstējos ko tādu pateikt, izraisīja gigantisku naida lēkmi pret mani. Bija jānoklausās tādi aicinājumi kā: „apklusti“, „vācies atpakaļ uz savu virtuvi pie plīts“, „sportistes sievietes nekam nav derīgas“, „dziļi ienīstu sieviešu sportu“, „tas nekam nav derīgs“,” – konstatēja sportiste. Algu atšķirībās lielu lomu spēlē patriarhālās sabiedrības aizspriedumi, jo „aiz muguras sporta vadītāji US Soccer mūs saukā par meitenēm, nevis sievietēm, lai pasvītrotu, ka vīriešu šovinisms sportā ir normāla un akceptēta lieta”, – atzīstas futboliste žurnālam GoodSports.

Hokejs ir nākamais sporta veids, kura sieviešu un vīriešu honorāri pamatīgi atšķiras. Taču var pamanīt arī ko vairāk – piemēram, Leksand IF dāmu komanda ir spiesta tīrīt tribīnes pēc puišu nospēlētā mača. Sievietēm taču patīkot kopt un tīrīt, tāpēc šis noteikums mainīts netikšot.

Uzbrukumi žurnālistēm

Vieglāk neklājas arī sievietēm – sporta reportierēm. Aizvadītā vīriešu futbola čempionāta laikā žurnālistēm nācās paciest uzbrukumus, kurus bija sarīkojuši futbola līdzjutēji. Proti, viņi tiešraides laikā centās noskūpstīt reportieri. Te varat apskatīt, kā brazīliete Džūlija Gumaresa (Julija Gumares) tiek iztraucēta darbā. Pēc tam daudzi viņas tiešraides protestu atbalstīja, bet viena daļa uzskatīja žurnālistes reakciju par „nesievišķīgu un agresīvu“ žestu. Tā sakot – saņem un klusē.

Pēc Krievijas čempionāta laikā nospēlētās ceturtdaļfināla spēles (starp Brazīliju un Beļģiju) televīzijas sporta komentētāja Frida Nordstranda bija sagatavojusies nākamās dienas spēles (Zviedrija – Lielbritānija) prognozēm kadrā. Pēkšņi ēterā iesoļoja vīrietis, kas, nostājies aiz žurnālistes, sāka kliegt: „Fuck her right in the pussy.“ Protams, ainas nonāca ēterā. Nolaupīt tiešraidi un kliegt rupjības sievietēm kadrā tagad ir modē. Kadrā tobrīd atradās arī Fridas kolēģis Ulofs. „Šos idiotus vajadzētu sodīt,“ viņš teica pēc pārraides. Protams, Frīdai nācās samierināties, nereaģēt uz rupjiem uzbrukumiem internetā, neņemt galvā pazemojumus tikai tāpēc, ka viņa nepieder pareizajam dzimumam, kas drīkst strādāt ēterā. Uzbrucējs nebija vietējais krievs, bet gan angļu futbola fans. „Es neļaušu sevi iebaidīt!“ – medijiem atzinās Frida. „Pretīgi, ka žurnālistēm sievietēm mēdz uzbrukt smagāk nekā vīriešiem tikai tāpēc, ka viņas ir sievietes. Tas ir neakceptējami. Sievietei žurnālistei ir jāatļauj netraucēti veikt savu darbu. Par šo tēmu ir plašāk jārunā. Tas ir jāsaprot visiem – gan sporta organizētājiem, gan faniem, gan tiesām,“ uzsvēra zviedru izdevēju asociācijas direktore Žanete Gustavsdotira. „Sievietēm ir tiesības strādāt un paust savus uzskatus, citādi var iznākt pazaudēt gudras, talantīgas kolēģes. 36% sieviešu, kas strādā šajā profesijā, aptaujā atzinās, ka domā par profesijas maiņu, jo pārāk bieži nākas saskarties ar aizvainojošiem komentāriem, pazemojumiem un apsaukāšanos tikai tāpēc, ka viņas ir sievietes.“ Līdzīgās domās ir arī Publicistu organizācijas vadītājs Patriks Hadenius. Viņš ir pārliecināts, ka sabiedrība īsti neredz un nesaprot šo vajāšanas un pazemošanas veidu, kas jāiztur sievietei žurnālistei publiskajā telpā. „Paskat, cik maz mēs sākumā sapratām no #metoo kustības, pat prātā nevarēja ienākt, ka sievietes var tā pazemot ar seksismu,“ – tā Hadenius.

#Metoo efekti un mēs

Nedomāju, ka pārspīlēšu, ja apgalvošu, ka seksuālo uzbrukumu stils netiek uztverts kā pārkāpums. Tā skaitās koķetēšana, un tikai stulbenes to nesaprot. Taču aina nepavisam nav tik vienkrāsaina. Kāda kolēģe futbola čempionāta laikā ārzemēs intervēja līdzjutējus pirms mača un bija spiesta saņemt bučas, kniebienus un pliķus kā normālu vīriešu prieka izpausmi, ja ceļā gadās sievietes ķermenis ar mikrofonu rokās. „Piecērt, piecērt, piecērt biščīņ!“ – skaitīja veči un puiši. Gavilēja un smējās. Pēc tam kolēģe iebēga tualetē, raudāja un jutās vainīga. Viņas mati bija sajaukti, zilumi uz ķermeņa liecināja, kas ar viņu bija noticis gaišā dienas laikā, publiskajā telpā, tautiešu sabiedrībā. Šis nav vienīgais piemērs

Mizogīnija ir sagrāvusi Nobela prēmiju literatūrā un turpina plosīt sabiedrību legāli un bez izlikšanās. Vai nav pienācis laiks no tās atbrīvoties? Kāda radiostacija Klīvlendā tikko izņēma no „repertuāra“ pagājušā gadsimta 40. gadu dziesmu ”Baby it’s cold outside” kā nepiemērotu un pazemojošu sievietēm. Vai nevajadzētu sekot šim piemēram visās dzīves jomās?

Aizvadītās nedēļas virsotnes: Ferrante, situatīvais Tramps un falšā laiva kāpās

Nedēļa atkal garām. Aiz loga sniegs (kā izlaidīgs kaķis) gozējas un rēgojas. Ziņojot par ziemu. Jūra mēģina aizsalt, bet pelargonijas (aukstajā verandā) mēģina nenovīst. Janvāra vidus mūžīgā problēma – par maz saules saules debesīs un par daudz aukstuma nepiemērotās vietās. Taču pievērsīsimies tam, kas noticis.

Laba ziņa ir tā, ka Elena Ferrante – lieliskā neapolitāņu noveļu meistare sāks rakstīt apskatus britu laikrakstam The Guardian. Rakstnieku piesaistīšana mediju periodikai ir lieliska ideja. Tas, ka Ferrantei avīze piešķīrusi atsevišķu sleju, ir patīkami. Izskatās, ka autore ir atguvusies no šoka, kuru izraisīja kāda rokošā žurnālista nevajadzīga ņemšanās pēc rakstnieces īstā vārda, uzvārda un darbavietas atmaskojuma. Ferrante vienmēr uzsvērusi, ka anonimitāte esot ļoti nepieciešama, jo atbrīvo no slavas abstinences un nodrošina aizsargātības komfortu. Taču “racējs” to izpostīja. Nevajadzīgi. Izklaigājās, izbazūnēja vārdu, profesiju un dzīvesvietu. Daudzi šī “atmaskojuma” rezultātā jutās nepatīkami iztraucēti, pārsteigti par “atklājumu”, kas bija vairāk pazemojošs nekā produktīvs solis. Tagad Ferrante atkal parādīsies pie mums ik nedēļu, stāstot par to kas viņai šķiet svarīgi. No itāliešu valodas uz angļu mēli viņas tekstus regulāri tulkos ilggadējā sabiedrotā Ann Goldstein.

Time Magazine 2016. gadā iekļāva rakstnieci gada ietekmīgāko personu skaitā. Pērn viņa kļuvusi par visvairāk lasīto rakstnieci Apvienotajā Karalistē. Jā, ir tulkota arī latviski.

Tātad – laba ziņa. Britu literārajā olimpā ārzemniekam nav viegli. Kur nu vēl līderpozīcijās. Šis – vairāk izņēmuma gadījums un tieši tāpēc tik iepriecinošs.

Aizvadītajā nedēļā #metoo kustībai pievienojās arī zviedru brīvbaznīcas pārstāvji. Iniciatīvas avangradā –  divas mācītājas  no Evanģēlistu un Vasarsvētku draudzēm. Kā aicinājumu šeit izmanto jēdzienu #patiesībajūsatbrīvos (#sanningenskagoraerfria), kas lūdz ziņot par pāridarījumiem baznīcas hierarhijā. Pašlaik aicinājumu jau parakstījuši 436 draudžu locekļi. Kā norāda kristīgā avīze Dagen, atsaucība šajā virzienā esot bijusi daudz aktīvāka nekā sakumā tika prognozēts. Iniciatīvas autores Estere Kazena un Karina Ingridsdotira uzsver, ka  parakstu vākšanas procesā iesaistoties praktiski visi: sākot no pusaudžiem un beidzot ar astoņdesmit gadus veciem sirmgalvjiem. Par ko sūdzas? Par to, ka draudzēs (tieši tāpat kā sabiedrībā kopumā) eksistē maskulīnās iniciatīvas kults: apgrābstīt meitenes un sievietes, izteikt piezīmes un uzmākties arī pēc tam, kad saņemts noraidījums. Mācītāji šos pārkāpumus neuztver nopietni un neizsaka uzbrucējiem nosodījumu. Iemesls ir draudzes nevēlēšanas, lai šādas “nejaukas lietas” nonāktu ārpus baznīcas sienām. Tas kompromitētu ticīgos un pašu baznīcu. Tāpēc sieviešu un zēnu tvarstīšana turpinās kā norma, ar kuru “vājajam” nākas samierināties. Tas, ka arī baznīcas cilvēki ir saņēmušies iztīrīt savu sabiedrību no šīm nejēdzībām ir liels solis uz priekšu. Nevis nedēļas, bet gadsimtu notikums. Paldies! Lai izdodas.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Šonedēļ apritēja viens gads kopš Donalds Tramps noenkurojies Amerikas Savienoto Valstu prezidenta postenī. Viņa vieglprātīgā attieksme pret faktiem ieviesusi jaunu fenomenu saziņa ar nosaukumu: Fake News. Šo izpausmi viņš ražo pats, taču piedēvē medijiem. Līdz šim neviens demokrātiskas valsts vadītājs nav tik bravūrīgi uzbrucis žurnālistiem kā to dara Tramps. Loģiski, ka rezultāti nav ilgi jāgaida. Šobrīd viņš ir ļoti nepopulārs politiķis valstī un ārzemēs, lai gan ASV ekonomika zied un zeļ. Tieši šī iemesla dēļ būtu pamats uzteikt jauno prezidentu, taču notiek pretējais. Vācu FAZ šodien konstatē, ka savas valdīšanas 355 dienās prezidents Tramps ir izplatījis 2000 nepatiesus paziņojumus (FAZ, 18.01.2018). Vietējie faktu pētnieki Vašingtona apgalvo, ka Tampa izteikumu nepatiesības līmenis esot 70% vērtībā. Tik dramatisku improvizēšanu ar patiesību (visaugstākā ranga amatpersonas līmenī) vēl pagaidām nav nācies piedzīvot.  Prezidenta melošanas intensitāte piespiedusi Washington Post pastiprināt avīzes “Fact Cheker” bloga slodzi. Nodaļas vadītājs Glenn Kessler vācu avīzei šodien atzīstas, ka pazīst Donaldu Trampu jau pamēram 30 gadus, jo agrāk strādājis arī kā ekonomikas un biznesa procesu reportieris. Jau toreiz bijis skaidrs, ka Trampam nepatīk pārbaudīt to ko viņš runā. Ja Donalds “kaut kur” ir “kaut ko” dzirdējis, tad paziņo to uzreiz (nepārbaudot) kopā ar saviem emocionālajiem pārspīlējumiem. “Viņš neko nepārbauda. Runā visu, kas ienāk prātā”, – konstatē Glens, piebilstot, ka Trampa reakcija vienmēr ir situatīva ( konkrētās situācijas noteikta), t.i., viņš reaģē uz konkrētu situāciju emocionāli. Vai prezidents drīkst atļauties melot 2000 reizes viena gadalaikā? Protams, ka nedrīkst, jo viņam vēlāk vairs neviens neticēs. Starp citu, tieši pats Tramps arī ievazāja pērnā gada jaunvārdu Fake News daudzu valstu leksikā un šodien tas nozīmē sadomātas ziņas, kas neatbilst patiesībai. Šķiet, ka Trampa bērnišķīgās izdarības lielā mērā iebelzīs pašlaik tik populārajam konservatīvismam. Simboliski, ka dienā, kad amerikāņi atzīmēja Martina Lutera Kinga dzimšanas dienu, kāds žurnālists pajautāja šodienas ASV prezidentam, vai viņš ir rasists.  Tramps samežģīja atbildi, bakstot ar pirkstu vairāku valstu virzienā, kuru pamatedzīvotāji nav baltie. Nolamājoties, faktiski. Pie viena (nez kāpēc) paziņoja, ka Norvēgijai esot jānodrošina lielāks iedzīvotāju daudzums (!?). Tas nozīmē: “Jā”. Visi šie nejēdzīgie, tukšie un bezseguma prātuļojumi vairāk atgādina klauna uzstāšanos cirkā, nevis nopietna valstsvīra izteikumus publiskajā telpā.

Amerikāņa raksturs veidojies privāto ambīciju un kolektīva atbalsta rezultātā. Pagājušā gadsimta 50. gados ASV konservatīvie veidoja divus virzienus: pirmie, kas neticēja valstij un otrie, kas ticēja ģimenei, reliģijai un sociālās kopības idejai. Reiganam izdevās iekarot abu virzienu simpātijas un zināmā mērā tos apvienot. Pēckara konservatīvie atbalstīja starptautisko tirdzniecību un drošības garantijas, kas tiek veidotas kopā ar sabiedrotajiem ārzemēs. Tramps šodien reaģē pretēji: ir pametis TPP, drīz izstāsies no NAFTA, augstprātīgi izturas pret NATO. Pat briti sāk gudrot par to, ka amerikāņi vairs nevar būt droši sabiedroti pēcbreksita situācijā. Bijušo Rietumeiropas sabiedroto vietā Tramps nekautrējas paust savas simpātijas autoritāriem despotiem, tādiem kā Vladimirs Putins, Erdogans vai Duterte. Šodien tikai 37% novērtē prezidenta Trampa darbu kā labu (Politico, 01.08.2018 ), Turpretī 58% nepatīk Tramps kā prezidents (CBS News, 11.01.2018).

Kuģis

Sudrabas “komisijas” izsprukšana cauri sveikā (ar rezultātu = 0) un viltotā laiva kāpās bija divi lielākie aizvadītās nedēļas notikumi Latvijas politiskajā sfērā. Tas, ka promaskavas Saskaņa kopā ar Lemberga kabatas partiju ZZS jau šodien nosaka Latvijas politikā praktiski visu, nav nekas jauns. Esam kļuvuši par Putina impērijas forštati ar Ventspils mafijas astoņkāji centrā.  Sudrabas komisija neko nenoskaidroja, taču algu par darbu saņēma un cinisms pret valsti no sabiedrības puses tāpēc turpinās.  Normālā valstī politiķi tā nerīkotos, jo iedzīvotāju emigrācijas iemesli nav tikai materiāli. Tie ir arī morāli. Ja valsts un taisnība tiek tik ciniski nozagta no mafijas puses, kā to varējām novērot pēc Rīdzenes sarunu publikācijām, tad iedzīvotāji nevis iet ielās demonstrācijās, bet gan brauc projām. Aizbraukšana ir šodienas latviešu protesta forma pret postsovjetisko valsts pārvaldes stilu Latvijā.  Sudrabai + Kremļa un Ventspils mafijai tas nerūp, jo viņi neko neražo. Tikai iekasē. Ir vai nav darbaspēka Latvijā? Tas viņus neinteresē, jo vēlēšanās var nobalsot arī 5 veči no Užavas un viņi atkal sēdēs pie kloķiem.

Ulmales mājiņa kāpās, kas izliekas par kuģi, nav nekas neparasts. Kamēr Latvijas bagātajiem (ieskaitot alkohola impērijas ķeizaru), nebūs respekta pret noteikumiem (kas attiecas uz visiem), tikmēr mums vēl ilgi būs gan mājiņas, kas izliekas par kuģi, gan laupītāji, kas tēlo mecenātus. Korupciju vislabāk demonstrē arhitektūra. Paraugieties uz Stacijas laukumu Rīgā un visām būdelēm ar nosaukumu “Laimētava”. Vai tiešām kāds ir apstiprinājis šo laukuma apbūvēšanu kā gaumīgu procesu? Acīmredzot ir. Stacijas pulksteņa aplipināšana ar nejēdzīgu celtnes skrandu vien ir ko vērta. Kādam vajadzēja un nauda palīdzēja izdarīt to, ko veselais saprāts neatļautu. Tieši tāpat ir ar mājiņu, kas izliekas ar kuģi Ulmales kāpās. Ja vietējai varai patīk nauda, tad visu var nokārtot un suns pakaļ neries.

Šoreiz suns ierējās un mēs uzzinājām faktu. Sākumā sagrozītu. Pēc tam vēlreiz mums stāstīja to pašu, taču samudžināti. Tagad gaidīsim kas notiks tālāk. Ja pašvaldības pārņems savā kontrolē arī medijus, tad nākotnē Vangažos, Pāvilostā vai Pālē nekad neuzzināsim šādus brīnumus. Tie notiks, bet mēs neko pat nenojautīsim. Kamēr mums būs bagātnieki (kas zaudējuši kaunu) un vietējā vara, (kas slimo ar hronisku alkatību), tikmēr vasarnīcas kāpās liks dokumentēt kā laivas un noziegumus čakli uzticēs izmeklēt pašiem noziedzniekiem.

Vēl viena ziņa ir jaunvārds – viltavas. Šo jaunvārdu savulaik esot darinājis rakstnieks Jānis Ezeriņš. Tas nozīmē, ka Fake News vietā mums tagad ir pašiem savs daiļš vārds = viltavas.  Izplatīt nepatiesas ziņas nozīmē – viltavot.  

Redzēsim vai ieviesīsies.

Galu galā – nedēļa bija laba, jo nebija jāizvēlas starp slikto un labo. Sirdsapziņa vienmēr parāda virzienu un publiskais viedoklis nekad nav ceļa stabiņš vai brīdinājuma zīme. Diemžēl joprojām dzīvojam laikā, kad uzspridzināt atomu ir vieglāk nekā sagraut aizspriedumu.

Tā viš ir.

 

 

 

#Metoo kustība, franču Denēva un sievietes pavedināšanas tiesības

Avots: LNB

Aizvadītās nedēļas latviešu mediju un ietekmīgu vīriešu gandarījums par to, ka franču sirmā aktrise Katarīna Denēva beidzot pielikusi pie vietas „trakās feministes“, nepārsteidza. Tas, ka pie mums Latvijā (tāpat kā Krievijā) šī tēma pēc būtības netiks saprasta, paredzēju jau sākumā. Šo reakciju gaidīju. Turpretī negaidīta bija franču kino ikonas pieslēgšanas revanšam, kas daiļi tika noformēts kā cīņa pret jaunpuritānismu. Tātad par to, ka esot jāsaglabā tiesības vīriešiem pavest sievietes. Viņai šķiet, ka „Vainšteina skandāla“ sekas draudot iznīcināt seksuālo brīvību. Vīrieši tiekot vajāti par to, ka esot „pieskārušies kādas sievietes celim“, „mēģinājuši nozagt skūpstu“, vai “likuši manīt sievietēm savu seksuālo interesi” (Skaties, 10.01.2018).

Brīvība “pavedināt sievieti un neatlaidīgi izrādīt interesi” esot būtiska gan viņai pašai gan 100 sekotājām un mūsu Latvijas medijiem. Labi, nestrīdēšos par to, kā nu kurš saprot vīrieša tiesības pavest sievieti, bet paskaidrošu kas īsti ir šis #metoo. Diemžēl izskatās, ka ievērojamas personas Latvijā un Francijā vai nu nesaprot angļu, zviedru, norvēģu valodu (lai saprastu šīs kustības loģikas būtību), vai arī apzināti jauc meitu ar kleitu.     

Kas sievietēm patīk vai nepatīk

Uzreiz pasaku, ka man patīk vīrieši. Neiebilstu, ja kolēģi, paziņas, draugi man patīkami izrāda savu uzmanību. Turpretī jūtos ļoti nogurusi no retoriskā jautājuma Rīgā, Cēsīs vai Liepājā (pie virsdrēbju pasniegšanas un palaišana pa durvīm) par to, vai to drīkst vai nedrīkst tā darīt, jo zviedru feministes par šādu vīriešu uzmanības izrādīšanu mēdzot apvainoties. Skaidrs, ka te nav runa par atļauju, bet gan par iespēju izrādīt savu vīrieša aizvainojumu pret “nepareizo sieviešu iniciatīvu”. Šo pašu liekulību tagad var novērot #metoo kustības iztulkošanā Latvijā.

Ja zviedriem šis  bija liels sabiedrības saviļņojuma brīdis, saprotot, kādi neredzami strāvojumi pazemo sievieti viņas ikdienas darba ar mērķi apturēt šo nelāgo procesu, tad pie mums Latvijā nekas netiek saprasts un šodien jau vulgarizēts līdz absurdam ar izsmieklu kā izsaukuma zīmi stāstījuma teikuma beigās.

Kāds bijušais kolēģis, tagad televīzijas stacijas vadītājs, Twitter slejās neslēpa savu prieku pēc Katerīnas Denēvas paziņojuma, ka feministēm nepatikšot sirmās franču aktrises aicinājums saglabāt vīriešiem tiesības pavedināt sievietes. Pieņemu, ka ar “pavedināšanu” katrs no mums saprot ko citu, taču mēģināšu tomēr paskaidrot, kas īsti ir šī kustība un kāpēc arī mani šis sirmās franču aktrises aicinājums nevis nepatika, bet sarūgtināja. Jūtos apbēdināta par to, ka viņa: vai nu nav nav sapratusi, par ko ir runa, jeb vēlējās lētu populismu, paplikšķinot valdošajam patriarhātam pa vaigiem.

Avots: LNB

Lai paskaidrotu, kas ir #metoo kustība, izmantošu salīdzinājumus. Vai Andrejam, kas priecājas par Denēvas viedokli, patiktu, ja viņa glītajai sievai darbā priekšnieks pēkšņi sāktu glāstīt ceļgalus zem apspriedes galda, raidītu viņas virzienā draiskus skūpstus pāris reizes dienā un nedēļas beigās pieprasītu ātro seksu tuvējā viesnīcā. Domāju, ka nepatiktu viss. Denēvai liekas, ka tas ir OK, bet man liekas, ka ar kāda cita veča sievu darba vietā priekšnieks tā izdarīties nedrīkst. Jo #metoo kustība sākās un ir tieši par to – par priekšnieku bezkaunību un cinismu padoto sieviešu seksuālā izmantošanā. Tas sievietēm nepatīk.

Man, piemēram, nepatīk, ja pēc garas projekta apspriešanas televīzijā, priekšnieks pēkšņi grib tikties un paēst kopīgi pusdienas ķīniešu restorānā netālu no televīzijas studijas. Nez kāpēc man jāapsēžas pie galdiņa tumšā stūrī tukšā telpā un pēkšņi jāsajūt viņa roka aiz krekla. Izraujoties noskan šņākšana: “To tu, muļķīte, nožēlosi!”. Strauji aizejot, ir skaidrs, ka mans filmas projekts televīzijā pieņemts netiks. Tā arī notika. Nepieņēma. Tika dota iespēja no projekta aiziet, atsakoties no savām idejām, kuras tālāk filmēja jau citi. Zaudēju naudu, idejas un tas arī viss.

Esmu brīvs cilvēks. Mani nevar piespiest  ar naudas un darba šantāžas palīdzību. Taču aktrisēm ir citādi. Ja pa ceļam pie lomas gadās kā šķērslis pretīgais “vainsteins”, tad aina ir cita un reālās izvarošanas kļūst par normu, par kurām nevienam nedrīkst skaļi stāstīt. Holivdas aktrises saņēmās un sāka par to runāt balsī. Medijos. Tas nebija un nav viegli, jo “vainšteini” uzreiz iejūdz advokātus un par katru cenu vēlas veco sistēmu saglabāt, kurā ceļš pie lomas iet caur producenta vai režisora gultu.

Jūs teiksiet, ka ir sievietes, kas pašas lec gultā. Jā ir arī tādas un viņas sauc par prostitūtām. Vai Denēva domāja, ka visām māksliniecēm jābūt vienlaikus prostitūtām? Nezinu. Pajautājiet viņai. Taču liela daļa talantīgu mākslinieču nav prostitūtas un darba dēļ nevēlas, lai priekšnieka roka ķīniešu restorānā lien aiz apakšveļas vai pieprasa vienu nakti tepat aiz stūra. Vai mums pārējām (tām, kas nav prostitūtas) nav tiesības pieprasīt, lai sabiedrība palīdz cīnīties un neatbalsta šādu nejēdzīgu, neredzamu un apjomīgu pazemošanas veidu, kurā seksa pakalpojumus pieprasa tieši tāpat kā punktualitāti un čaklumu darbā.

Domāju, ka katrs normāls cilvēks – gan vīrietis gan sieviete man piekritīs. Te nav runa par flirtu vai abpusēji pieņemamu erotiku, bet gan par otra cilvēka izmantošanu= pazemošanu nejēdzīga egoisma vārdā. Darba vietā, izmantojot sievietes pakārtotību amatā.

Vai tā notiek arī Latvijā?

Protams, ka notiek. Vai man ir gadījies ko līdzīgu redzēt un piedzīvot? Uzreiz vēlos paziņot dzeltenajiem latvju medijiem (kas kā mušas sakristu virsū šādam paziņojumam) ka neesmu nekad tikusi izvarota un kā upuris nevaru pievienoties #metoo upuru plejādei. Taču esmu bijusi ļoti riskantās situācijās, kas liecina, ka arī pie mums Latvijā “vainšteinu” netrūkst.  Kādā slavena latviešu kora viesizrāžu laikā visiem  dziedātājiem un diriģentiem nācās nakšņot kopā zālē uz grīdas. Telpa bija liela, katram savs matracis un sega. Pēkšņi uzzinājām, ka jaunās dziedātājas tika apzināti novietotas līdzās diriģentam, lai mūzikas ģēnijs varētu viņas pa nakti seksuāli nokristīt. Tā bija pieņemts. Mēs tonakt sacēlāmies un visu nakti notupējām aukstajā gaitenī uz palodzes. Pēc tam uzzināju, ka esam bijušas vienīgās, kas sacēlušās pret šo kristīšanas kārtību un ierasto rituālu.  To visi zināja un nevienam nelikās, ka šo tradīciju nāktos likvidēt. Zinu vēsturi, esmu informēta par vācu baronu pirmās nakts tiesībām. Cienījamo lasītāj, vai šo praksi tiešām šodien ir vērts attaisnot uz turpināt tikai tāpēc, ka grib “ģēnijs”? Nē, nav vērts.

Neturpināšu piedzīvotā uzskaitījumu ar piemēriem kad priekšnieks liek automašīnā lasīt tekstu, bet pēc tam ieved Šmerļa meža un tumsā. Viņi dara dažādi, piemēram, liek braukt komandējumā un pēc tam pieprasīt, lai uzaicinu savā viesnīcas numuriņā pa nakti, citādi būs problēmas darbā u.t.t.

Tātad Latvijā arī tā notiek un te nav runa par meņģēšanos, kas pašai sievietei arī patiktu. Nē, te ir runa par varmācību, izmantojot dienesta stāvokli. Jūs teiksiet, ka vajadzēja piekrist? Nē, nedomāju gan. Iedomājieties manā vietā savu sievu un jūs sapratīsiet.

Sievietes tiesības

Ar sieviešu tiesībām iet slikti. Tās darbojas tikai robežās, kurās netraucē vīriešiem. Protams, ka svarīgs ir sabiedrības attīstības un kultūras līmenis. Mēs varam izdomāt likumus un noteikumus, taču veči ar varu un stāvokli, tos pārkāps un izmantos savā labā.  Pa kluso.

Piemēram, ieceļotāji Zviedrijā turpina arī šodien pazemot savas sievietes pēc saviem ieskatiem. Viņas ir kā mājlopi, kurus ģimene izprecinās pēc saviem ieskatiem. Ja meitene pretojas, tad viņa ir jānogalina tēvam, brālim vai tuvam radiniekam. Tikko Stokholmā kādai jaunai meitenei nogrieztas ausis. Simboliski tas nozīmē, ka viņa nav klausījusi tam, ko veči no viņas pieprasīja. Vairumu nogalina, nogrūžot no balkona vai noindējot. 2009. gadā ap 100 000 imigrantu jauniešu esot saņēmuši pieprasījumu no vecākiem un radiniekiem ievērot “tradicionālo mīlestības kārtību”, citādi draudēšot sods.  Lai apturētu šo procesu, eksistē organizācija “Nekad neaizmirsīsim Pelu un Fadimi” (GAPF), kas tika dibināta sakarā ar Fadimes neslepkavošanu, kuru veica viņas vistuvākie radinieki.

Taču atriezīsimies atpakaļ, pie #metoo. Ceru, ka ir saprasts, ka runa šajā gadījumā ir tikai par to, kā vīrieši un sievietes amatos izmanto  savus pakļautos (darbiniekus) savā labā, t.i., pieprasot seksuālus pakalpojumus. Tā kā šai kustībai Ziemeļvalstīs pievienojās kolektīvi dažādu profesiju pārstāves kolektīvi, parādījās atbaidoša aina. Šis pazemojumu veids ir ļoti izplatīts visā sabiedrībā joprojām. Sākot ar skolu un beidzot ar armiju. Diemžēl.

#metoo kustība bija pirmais mēģinājums pievērst šim absurdam uzmanību. Cerēju, ka par to plaši spriedīsim medijos arī pie mums un rezultātā izveidosim situāciju, kas apturēs šo praksi. Kā to vajadzētu darīt? Iespējams, ka tieši to mums visiem kopā vajadzētu apspriest.

Kamēr lielākā sabiedrības daļa neko nezina par šo nejēdzību (jo paši tādu nav piedzīvojuši), tikmēr paliekam turpat kur esam pašlaik. Raustām plecus, ņirdzam, zviedzam un sakām, ka pati uzprasījās un pašai kleita bija par īsu. Sieviete patriarhālā sabiedrībā vienmēr pati vainīga un viss.

Vēl sliktāk, ja sirma franču aktrise, kas tiešām ir izmantojusi ceļu pie lomas caur gultu, uzskata šo fenomenu par normālu lietu. Par to nav jādusmojas. Tas ir skumji.

Pagaidām izskatās, ka viss būs pa vecam. Ceļš pie lomas caur priekšnieka gultu paliek spēkā un priekšnieka spalvainā roka turpina virpināt jūsu apakšveļas lenci tumšā kafejnīcas stūrī.

Vai tas ir godīgi un taisnīgi?

Patiešām?

 

 

 

#Metoo kustība un akceptētais pazemošanas reglaments

Dagens Nyheter, 2017. gada 22.10.

Aizvadīto nedēļu kaislības sakarā ar Holivudas aktrišu atmaskojumiem, nav nekas neparasts. Tas, ka “veči ar varu” vienmēr ir izmatojuši savu ietekmes stāvokli, lai piesavinātos nodokļu naudu, iekārtotu savus bērnus “siltos amatos” un ģimenes locekļus ar labi apmaksātiem “darba pienākumiem”, nav nekas negaidīts. Tā tas notiek arī pie mums Latvijā. Ik uz soļa. Tā darīt nedrīkst, tas ir amorāli, bet TĀ DARA. Priekšnieki un politiķi turpina būt amorāli un alkatīgi. Arī šodien viņi joprojām atļaujas darīt to, ko nedrīkst. Mēs pārējie tikai paraustam plecus un vaikstāmies. Tieši šī klusēšana un izlikšanās, ka “neviens neko nav redzējis” (“veca zupa”, visi tā dara utt.) ir vispretīgākais.

Šoreiz runa ir par sieviešu sistemātisku seksuālu izmantošanu apstākļos, kad “veči ar varu” pieprasa sev seksuālu apmierinājumu no personām, kurām šāds serviss priekšniekiem vai  kolēģim nav jāsniedz. Tā teikt – bauda kā bonuss no padotajām jau sen ir “norma”.

Visi to zina, bieži novēro. Taču neprotestē.

Piemēram, 2013.gada Oskara balvu pasniegšanas svinību laikā komiķis Seth MacFarlane atļāvās pateikt skaidri un gaiši: “ Apsveicu, dārgās dāmas! Tagad jums vairs nav jāizliekas, kas esat pārņemtas ar Hervey Weinstein”. Viena daļa publikas (pēc krietnas pauzes) sāka smieties. Pārējie klusēja, jo ļoti labi zināja, kas ar šo domāts. Lai tiktu pie lomas – bija jāiet uz privātu audienci pie tumīgā šefa. Jāizliekas, ka viņa klātbūtne ir patīkama un jāapkalpo treknais puisietis kā pieklājas. Vainšteins nav nekas neparasts vai tikai Holividai raksturīga nejēdzība.

Mūsu pašu Latvijā arī eksistē šādi “vainšteini”, kas kā kora diriģenti izvaro sava kora dziedātājas (īpaši jauniņās, iesācējas) daudzdzīvokļu mājas kāpņutelpas pagrabos; treneri, kas iekāpj meiteņu guļamistabā pa logu vasaras treniņnometnes laikā un pieprasa seksa servisu; darba priekšnieki, kas pieprasa seksu pavisam racionāli – šeit un tūliņ. Ātri un bez muldēšanas. Kur nu vēl mānīšanās, kad priekšnieka seksa serviss tiek pieprasīts “aizvedot uz māju automašīnā” vai uzaicinot uz privātu sarunu pie sevis (kā tas tipiski arī Veinšteina gadījumā). Tā tas notiek. Neviens pretī nerunā un šo “priekšnieku” vārdus nepublicē. Interesanti kas notiktu, ja es saņemtos un sāktu nosaukt šos cilvēkus, kas līdzīgi Vainšteinam šeit pat Latvijā, rīkojās līdzīgi? Starp citu – šie vīrieši arī šodien ieņem augstus amatus un skaitās sabiedrībā cienījami un godājami ļaudis.

Vai sabiedrība viņus nosodītu?

Domāju, ka reakcija Latvijā būtu tieši tāda pati kā “parasti” – vainotu upuri nevis noziedznieku.

Jodi Kantor, kā New York Times reportere, bija viena no pirmajām, kas atmaskoja un publiskoja faktus par ietekmīgā Holivudas producenta sistemātiskajiem seksuālajiem uzbrukumiem līdzstrādniecēm. Viņa pētīja tēmu četrus mēnešus. Ļoti rūpīgi analizēja rezultātus un rezultātā publikācija satricināja Rietumpasauli. No “vaišteinskandāla” radās #metoo (arī es!) kustība un izsauca liecības no visas pasaules sievietēm, kas pieredzējušas līdzīgus pazemojumus savā apkārtnē.

Latvijā #metoo aktivitāte neguva cerēto atbalstu. Iespējams, ka upuri bīstas atzīties notikušajā. Baidoties, ka neticēs, izsmies. Sabiedrības  kolektīvajā apziņā joprojām eksistē maldīgais pieņēmums, ka pie izvarošanas parasti vainīga esot pati sieviete : pārāk īsa kleita, pārāk labi izskatījās, pārāk uzbudinoši pārvietojās utt. Tāpēc vairums seksuālo pazemojumu paliek neziņoti policijai, neatklāti sabiedrībai.  Vīrietis drīkst iekarot, uzbrukt, grābstīties un pieprasīt. Sievietei atliek paciest un nesūdzēties. Tā ir pieņemts līdz šim.

Veči drīkst visu, bet sievietes un meitenes pašas vainīgas, “ja gadās tēviņam pa kājām”.

Taču diskusijas ir sākušās. Skaidrs, ka gandrīz visas sievietes ir saskārušās ar seksuāla rakstura pazemojumiem savā ikdienā. Vīriešu vidū šādu upuru procents ir daudz mazāks. Skaidrs, ka seksuālu pazemojumu piekopšana nav akceptējams process nevienā sabiedrībā un pamazām arī pie mums Latvijā tiek atklāti runāts par šādu nejēdzību izskaušanu.  Tā turpināt. Taču process nebūs viegls.

No vienas puses – pārāk daudz cilvēku regulāri tiek seksuāli pazemoti un baidās par to runāt publiski un atklāti. Tas nozīmē, ka uzbrucēji un noziedznieki netiek sodīti un turpina kolekcionēt upurus bez bažām no soda.  No otras puses – uzbrucēji un pazemotāji ir tikai neliela vīriešu grupa, kas nepamatoti attiecina savu “vaļasprieku” uz visiem vīriešiem kā tādiem.

Visi nav TĀDI un visi ŠĀDI nerīkojas.

Lai tiktu galā ar šo problēmu ir tikai divas izvēles – vai nu izglītot sabiedrību šajos jautājumos un panākt, ka arī sieviete viena pati drīkst un var naktī nākt viena uz mājām no darba slimnīcā, teātrī vai redakcijā. Ikvienai meitenei vai sievai ir tiesības brīvi pārvietoties pa pilsētas parku, ielu, laukumu vai mežu bez bailēm tikt izvarotai. Nav jāsabīstas, ja tumšas ielas galā vēlu vakarā parādās puišu bariņš, nav tāpēc jāskrien sprintera cienīgā ātrumā cauri slikti apgaismotiem pagalmiem, lai paglābtos no pazemojuma. Tāpat arī darba vietā. Ikvienai meičai ir tiesības tikt uztvertai vispirms kā kolēģei, līdzstrādniecei. Atstājot seksuālo koķetēriju privātās dzīves pēcpusdienām. Tas ir normāli. Ikviens no mums pirmām kārtām esam cilvēki attiecībās ar apkārtējiem.

Otrs ceļš – turpināt tā kā bijis līdz šim: baidīties iet pa ielu vēlu vakarā, izvairīties no ceļojumiem bez vīrieša pavadoņa, apzināti ģērbties nosedzoši, lai nepievērstu sev uzmanību un visbeidzot nopirkt parandžu vai “burku”, lai  ar savu ārieni neizaicinātu izsalkušos (nogribējušos) tēviņus.

Mani neuzrunā otrā iespēja.

Domāju, ka paliksim pie pirmās. Izglītosim tālāk sabiedrību šajos jautājumos. Lai arī tie, kas “neko šādu nav redzējuši” un nesaprot #metoo kustības jēgu, izkāptu ārā no akluma telpas un saprastu, ka uz pasaules notiek lietas un procesi, kurus agrāk nav nācies saskatīt.

Tas ir normāli.

Nezināšana ir normāla lieta. No tās nav jākaunas.  Pretīga ir pārgudrība. Tā pati, kas nezina ko nezina, bet izsakās par astronomijas pētījumiem lopkopībā.

New York Times žurnālisti pētīja šo problēmu bez steigas (nebija jāiet ēterā katru nedēļu) un neizkāra producentu publiskajam nosodījumam  nepelnīti.  Šis nesteidzīgais lietišķums būtu jāievēro arī  #metoo atmaskojumu analīzē pie mums, lai nepakļautu apsūdzībām nevainīgus cilvēkus. Taču kauliņi ir mesti. Atmaskojumu procesam ir jāturpinās. Augonim jāpārsprāgst un nejēdzības jāizventilē. Tieši tāpat kā tas pašlaik novērojams civilizētajā pasaules sabiedrībā. Katrs no mums, savā ikdienā, varam piedalīties šajā attīrīšanas procesā. Neļaujot darīt pāri līdzcilvēkiem, un nepieverot acis acīmredzama nozieguma priekšā.

To mēs varam.